Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņai tas bija pirmais pavasaris uz Vētru salas. Meitene brīnījās par to, cik strauji tas iestājies. Vel tikai pirms pāris dienām visapkārt bija slapjdraņķis un peļķes, bet tad it kā zaļš vilnis pārvēlās pāri pauguriem, ielejām un sadēdējušām kalnu nogāzēm.

Dīvaini bija skatīties uz vecajiem, grubuļainajiem kokiem mežā, kuri pēkšņi bija pārklājušies ar maigi zaļām, trīsošām lapām.

Kupidoniņi bija pametuši novārtā savus pastnieka pienākumus un augām dienām smiedamies laidelējās virs puķu-dobēm, līksmi čiepstēdami un apšaudīdami ar zelta bultām katru, kas patrāpījās pa rokai.

Nāra gulēja uz sēres un sildījās saulē. Ja kāds nāca tuvāk, viņa šļakstinājās un mētājās ar zivju asakām. Protams, visvairāk asaku tika Neslavini, jo pārējie gāja dīķim apkārt ar līkumu.

Mācību pārzinis - izbijušais melnais burvis - skraidīja apkārt slapjš, sanervozējies un ļauns. Pat Sardanapals neuz-

drīkstējās uzsākt ar viņu sarunu. Darbu Neslavini bija milzum daudz: Tibidohsu vajadzēja sagatavot pūķbola pasaules čempionāta līdzjutēju un spēlētāju uzņemšanai, turklāt līdz pirmajai spēlei bija atlicis tikai pāris dienu.

Neslavis jau bija pielīmējis pie pūķu angāra milzīgu afišu ar dzīviem burtiem:

27. martā galvenajā Vētru salas pūķbola stadionā TIBIDOHSAS IZLASE - BABAJI

Vispasaules pūķbola čempionāta ĪPAŠIE NOTEIKUMI

Aizliegts:

1. Ieiet tribīnēs bez biļetes.

2. Aizņemt citu vietas.

3. Kaitināt pūķus, spēles laikā iekļūt laukumā.

4. Nolādēt tiesnešus un spēlētājus ar liktenīgo lāstu.

5. Kauties, izmantojot kaujas dzirkstis, noburšanu, ļaunu aci, nobrīnīšanu, raganu vēmekļus, kā arī lietussargus, nūjas un ķieģeļus.

- Kolosāli! - zobgalīgi iesaucās Babs Jaguns. - Neslavis ir dievīgs! Ja gribi kauties - kaujies, kas tev liedz. Tikai neizmanto lietussargus un raganu vēmekļus. Labi, paskatīsimies, ko viņš atļauj.

Pieļaujams:

1. Izmantot laimes talismanus un veiksmes amuletus.

2. Šaut gaisā uguņošanas raķetes, bļaurenes, kā arī citus maģiskus un nemaģiskus sajūsmas izpaušanas līdzekļus.

- Bļaurenes viņi veltīgi atļāvuši, - Vaņa izteica savas domas. - Saderam, ka tās aizliegs jau pirms otrās spēles. Pagājušajā čempionātā bija taisni tāpat. Nevienam negribas kļūt kurlam jau pašā spēles sākumā. Kā tev šķiet, Taņa?

- Kā tad, ka nevienam negribas, - Taņa piekrita, priecādamās, ka Babs Jaguns un Vaņa beidzot atmaiguši.

Nepatīkamais atgadījums ar haosa buramvārdiem vismaz uz laiku bija aizmirsts, un Sērga del Torte arī vairs neparādījās uz Melnajiem Aizkariem. Tikai nevarēja zināt, vai tā būs ilgi.

Tagad Aizkari dienu un nakti demonstrēja Žoni Žīkinu -tumsnēju, trīspadsmit gadus vecu zēnu. Izskatījās, ka Zār-ciene kārtējo reizi iemīlējusies. Senas Septiņcelms un Guna Glumovs bija izraidīti no viņas sapņiem.

Katni rītu Zārciene, spiegdama aiz sašutuma, pūlējās nopurināt no Aizkariem Žīkina attēlu, bet Žora viņai ik reizes parādīja mēli un aizlidoja uz savas slotas ar propelleri. Aizkari tad ņēmās riebīgi ķiķināt un ķiķināja bez apstājas, kamēr viņiem neuzlaida “Škicus šmaukusi”.

Taņai tas viss šķita diezgan jocīgi. Žoru Žīkinu viņa redzēja katrā treniņā un zināja, ko no viņa var sagaidīt un ko ne. Viņa slota ar propelleri patiešām braši uzņēma ātrumu, bet, tikko ceļā pagadījās kāds šķērslis, no tā vairs nebija nekādas jēgas. Tad Žīkinu vajadzēja vārda tiešā nozīmē rakt laukā no smiltīm, kas biezā kārtā klāja pūķbola stadionu.

- Rīt atlidos babaji, - pavēstīja Babs Jaguns. - Vai zināt, kur viņi apmetīsies? Rēgu tornī! Poručiks Rževskis jau sācis gatavoties viesu uzņemšanai. Viņš apsolīja visu nakti gau-

dot un baidīt babajus, lai viņi spēlētu draņķīgāk. Bet Bez-acu Šausma lika invalidu ratiņiem līdz rītausmai čikstēt baba ju trenera istabā.

- Tas nav godīgi! - Vaņa bija sašutis. - Jāpastāsta Me-dūzijai.

- Liecies nu mierā! Visi taču zina, ka babaji izmanto aizliegtus paņēmienus. Ka tev šķiet, kam viņiem vajadzīgs tāds lērums talismanu? Un, ja viņi sāk paspēlēt, tad izsvaida slazdu buramvārdus. Bet pierādīt viņiem neko nevar, - skaidroja Babs Jaguns.

- Kā tu to zini? - Vaņa negribēja ticēt.

- Mana vecmāmiņa jau trīssimt gadu skatās visus čempionātus. Viņa zina visus babaju trikus. Vecmāmiņa pazīst arī viņu treneri Amatu. Par to tipu viņa teica tā: iztēlojies kaut ko vidēju starp Neslavi un Blaktu un tad sareizini ar Tararahu.

Taņa apzinīgi pūlējās iztēloties šādas matemātikas rezultātu, bet nekas labs viņai neiznāca. Vidējo aritmētisko no Neslavja un Blakta nebija grūti atrast, bet ar Tararahu gan tas nekādi nereizinājās. Iztēlē kaut kas iestrēga.

Viņi tikko bija atgriezušies no ikrīta treniņa. Taņa vēl nebija paguvusi ieziest kontrabasa stīgas ar vasku un nolikt instrumentu atpakaļ futrālī. Galva joprojām reiba no daudzajām virāžām un nāves cilpām. Uz vaiga smeldza skramba - Sems Septiņcelms bija Taņai diezgan neprecīzi padevis bumbu. Grūti noķert bumbu, kuru piespēlē ar tādu atvēzienu. Tiesa, mačā pret Labajiem droši vien neklāsies vieglāk.

Taņa nojauta, ka Svilpis O. Lupis ir apmierināts ar viņas

spēli, kaut ari treneris parasti tikai rūca, bet slavēt neslavēja tikpat kā nekad. Ja nu vienīgi reizēm noburkšķēja zem deguna: ^uTā nekas.^-’

Pie Medūzijas dāvinātā jaunā lociņa Taņa gan joprojām nevarēja isti pierast. Šis lociņš, protams, bija daudz labāks par iepriekšējo, bet Taņai reizēm likās, ka tas uzvedas pārāk patvaļīgi.

Niknainis jau bija uzmodies no ziemas miega. Džini bija nospodrinājuši viņa zvīņas līdz žilbinošam mirdzumam, un tagad viņš trenējās kopā ar visu komandu. Pa ziemu viņš bija kļuvis smagnējāks, un tas satrauca Svilpi, kas jau bija paguvis ievākt ziņas par babaju pūķi.

Acis piemiedzis, Babsjaguns pētīja zaļo apvāršņa svītru.

- Varbūt aizšausim līdz mežam? - viņš ieteicās. - Tur tagad ir vareni.

Taņa pēkšņi aptvēra, ka, visu laiku pavadīdama tikai Tibidohsā, viņa vēl nemaz nav apskatījusi citas Vētru salas vietas, un nevilcinādamās uzlēca uz kontrabasa. Pagaidījusi, kamēr Vaņa būs apsēdies aizmugurē, viņa ļāva lociņam ielēkt sev plaukstā un norunāja buramvārdus. Babs Jaguns, zemu pieliecies pie putekļsūcēja caurules, jau traucās pa priekšu.

Līkumus tikpat kā nemezdama, starp pauguriem stiepās taciņa, un viņi lidoja virs šīs taciņas, turēdamies koku galotņu augstumā. Viņi slīdēja pāri skarbām, tumšām eglēm, vieglprātīgi sarkstošām priedēm un ķeburainiem ozoliem, kas bija tikai nedaudz jaunāki par to slaveno, Puški-na apdziedāto ozolu. Taņa neinaz nebrīnītos, ja ieraudzītu katram no tiem apkārt apvītu zelta ķēdi un ķēdes galā -

riņķī soļojošu, milzīgu, melnu kaķi. Tālumā, tikko saredzama aiz plaisām klātas kalna muguras, zilgoja šaura okeāna strēlīte.

Varēja noprast, ka Babs Jaguns labi pazīst šo ceļu. Drīz viņš palūkojās atpakaļ un pavicināja roku, rādīdams, ka jā-laižas lejup.

- Buclnrubus izpletņus! - Taņa norunāja bremzēšanas buramvārdus un nolaidās nelielā norā, ko ieskāva mežs.

Norā auga viens vienīgs koks - degošai svecei līdzīgs tievs bērzs ar smailu galotni.

- Ahā, man jau likās, ka tagad ir pareizais brīdis! - Babs Jaguns apmierināts teica. - Skatieties, kas tagad būs, un izdomājiet vienu vēlēšanos! Tikai nepalaidiet garām īsto mirkli!

Pacēlis no zemes smagu sprunguli, Babs Jaguns atvēzējās un iemeta to bērza zaros. Sprungulis vieglītēm pieskārās bērza stumbram, lapas klusi iečabējās un atkal sastinga, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tad pēkšņi kaut kas iezibējās. No bērza atdalījās caurspīdīgs, ar zelta putekšņiem nobiris rēgs, un rēga aprises atgādināja bērza lapotnes siluetu.

Zeltainais putekšņu mākonītis mirkli nekustīgi karājās gaisā, bet pēc tam lēnītēm sāka virzīties uz meža pusi. Sasniedzis noras malu, rēgs izgaisa.

- Vai paguvi kaut ko vēlēties? - Babs Jaguns vaicāja

Tanai.

»

Meitene papurināja galvu. Viss bija noticis pārāk ātri.

- Nē? - Babs Jaguns saskuma. - Es taču brīdināju. Es gan vēlējos, lai mēs sasitam babajus driskās. Un tu, Vaņa?

Vaņa noslēpumaini pasmaidīja.

- Es nestāstīšu, - viņš teica. - Ir man viens tāds sapnī-tis... Ja piepildīsies, tad varēšu stāstīt.

Viņi jau grasījās lidot prom, kad Taņa pa labi no bērza noras malā pamanīja dīvainu mākoni, kura apveidi atgādināja cilvēku. Tā bija Neizārstētā Dāma. Viņa drūmi klīda pa zāli, brīžam iegremdēdamās zemē līdz kaklam, lai varētu piebāzt degunu pie puķītēm un ieelpot to smaržu.

-Jā, es zinu, ka mums, rēgiem, saule ir bīstama un pat nāvējoša. Bet, nē, neuzdrīkstieties dzīt mani atpakaļ tā drausmīgā torņa tumsībā. Labāk es aiziešu bojā šeit! Nomocīšu sevi līdz nāvei! - pamanījusi trīs skolēnus, Neizārstētā Dāma sāka izmisīgi vaidēt.

- Kāpēc tu domā, ka aiziesi bojā? - Babs Jaguns smīnēja. - Tu taču nesen biji pie manas vecmāmiņas. Jage teica, ka reti gadoties sastapt tik veselīgu rēgu.

- Tā taču nedrīkst sarunāties ar sievieti! - Dāma saviebās. - Tava vecmāmiņa itin neko nesaprot no aristokrātiskām kaitēm! Lai jau ņemas ar savām iesnām un varžacīm. Es zinu, ka man draud nāve, un es sagaidīšu to ar go... ar godu!

Neizārstētās Dāmas galva noslīga uz krūtīm, un viņa sāka rūgti raudāt. Draugi saskatījās. Protams, Dāmas bailīgums bija zināms visai Tibidohsai, tomēr neviens taču nekrīt panikā pavisam bez iemesla.

- Vakarnakt es atkal sastapu Rēgu Karali, - viņa pavēstīja caur asarām.

- Tas nevar būt! Viņš taču parādās tikai Vecgada naktī, -Babs Jaguns iebilda.

- Bet tas nudien bija viņš... Viņš paskatījās uz mani un

savilka savu krupja muti pretīgā smaida. IJn kuram gan citam ir tāds kupris? Bet pēc tam, pēc tam viņš izgaisa mūli... - asaras rīdama, stāstīja Dāma.

- Kur tu viņu satiki?

- Tibidohsas vecākajā daļā. Pie burvju priekšmetu darbnīcas. Man tur patika vientulībā raudāt, bet nu gan es vairs ne par kādu maksu turp neiešu... Tur tagad nemitīgi kāds blandās, īpaši pa naktīm. Skaļi staigā, traucē man raudāt, turklāt vēl tā akmens zivs tik pretīgi čīkst...

- Akmens zivs čīkst? - Taņa brīnījās.

- Nu protams, viņš taču nemitīgi to zivi atbīda malā! -Dāma nervozi iesaucās. Dāmu kaitināja, ka viņa tiek iztaujāta par tādām blēņām un neviens nesteidzas viņu žēlot.

- Kurš atbīda zivi? Vai Rēgu Karalis?

- NĒ TAČU, NE JAU KARALIS! - bļāva pacietību zaudējusī Dāma. - Nožēlojamie muļķi, jūs sagandējat manus pēdējos mirkļus. Kādēļ lai karalis kaut ko bīdītu, ja viņš spēj iet cauri sienām? Es taču jums teicu: Karalis tur nebija viens. Viņš tur staigāja kopā ar kādu tipu oranžā apmetnī.

Taņa juta, kā viņas roka iekrampējas lociņā.

- Oranžā apmetnī? Kas viņš tāds bija, vai tu viņu pazini?

Neizārstētā Dāma blenza uz Taņu ar sašutuma pilnu skatienu.

- Es taču biju šokā! Un vispār - es taču viņu nepētīju! Tos, kuriem vienaldzīga mana veselība, es nicinu un nemaz negribu pazīt! Bet tagad, lūdzu, atvainojiet mani: šai laikā man pēc plāna paredzēts divdesmit minūšu ilgs ģībonis. Pret saviem pienākumiem vienmēr jāizturas nopietni!

Dāma sāka ņirbēt, uzbīdīja ar rozītēm rotāto salmu cepuri dziļāk uz pieres un, acis pārgriezusi, nokrita ģībonī. Pat bezsamaņā gulēdama, viņa tomēr neaizmirsa ieskatīties pulksteni.

- Zivs statuja un darbnīca... Atkal uts pats... Tieši tur es atradu “Galdiņ, aizsargājies!”. Vajadzēs vēlreiz doties uz turieni... - teica Vaņa.

- Tikai pēc spēles! - nelokāmi pavēstīja Babs Jaguns. - Tagad mums ar Taņu naktis labi jāizguļas, lai nepiedzīvotu kaunpilnu sakāvi. Vai saproti?

- Saprotu jau, saprotu. - Vaņa piekrītoši māja ar galvu.

Viņš noplūca zāles stiebriņu un sāka to sūkāt, domīgi

lūkodamies uz akmens bruņrupucim līdzīgo Tibidohsu, kas slēja pret debesīm asos torņu izaugumus. Vaņas miers Ta-ņai šķita aizdomīgs.

Babaji atlidoja iepriekšējā dienā pirms spēles. Visi Tibi-dohsas iemītnieki saskrēja uz nocietinājuma mūriem, lai viņus sagaidītu. Katrā šaujamlūkā rēgojās kāda ziņkāra seja. Sajūsminātais Guņa Glumovs pat bija pamanījies nozvelties no mūra un tagad staigāja ģipša korsetē, zem kuras ložņāja kaulaudzes.

Visi skolotāji, vienīgi Tararahs ne, kuram Sardanapals bija palūdzis vēlreiz apskatīt Niknaini, drūzmējās Lielā torņa augšējā galerijā.

Sardanapals ar sasmaržotām ūsām un sasukātu bārdu stāvēja blakus Medūzijai. Viņi klusām par kaut ko apspriedās. Profesors Blakts nepacietīgi mīdījās ar savām tievajām,

līkajām kājelēm, nemitīgi kārtodams pāri vestei uzkārto milzīgo ārzemju medaļu, par kuru baumoja, ka to viņam pasniedzis pats diženais Merlins. Citi gan apgalvoja, ka šo medaļu Blakts gluži vienkārši kaut kur atradis un aizmirsis atdot īpašniekam.

Zobrāvēja sapņaini smaidīja, pārmaiņus lūkodamās gan tālē, no kuras vajadzēja parādīties babajiem, gan grāmatā ar Platona dialogiem - šo autoru viņa reiz bija pazinusi personiski.

Neslavis Melkulis, tērpies pavisam jaunā esesiešu mundierī (kara trofeja no 1945. gada, piemiņa no reihstāga ieņemšanas), bija nevainojami noskuvies. No vaļējas pistoles maksts laukā rēgojās cieši satīts bērza tāss tīstoklis ar apsveikuma runas tekstu.

Mācību pārzinis ik pēc brīža daudznozīmīgi nokrem-šķinājās un sakārtoja acī iesprausto monokli. Viņam blakus no milzīgas mucas galvu slēja nāra, kuru viņš nezin kā bija pamanījies atvilkt uz torni. Lai nāra nešļakstinātos, mucā bija ieliets pavisam maz ūdens.

Pat Bezacu Šausma, Tibidohsas visbaismīgākais rēgs, uzpeldēja uz mūra, sēdēdama invalīdu ratiņos, kurus viņa mēdza izmantot, kad vēlējās kādu īpaši pamatīgi nobiedēt. Šausma ļauni smaidīja. Viņa bija tērpusies asinīm notašķītā kreklā, katrā vēnā bija iesprausts pa pilinātajam, bet mutē iebāzta gumijas caurulīte.

Šis rēgs vēl nekad nebija veltījis tik daudz rūpju savai ārienei. Taņa secināja, ka babajus gaida neaizmirstama nakts. Arī Poručiks Rževskis bija rūpīgi gatavojies. Visi viņa mugurā sadurtie dunči un kinžali bija noasināti un nospodri-

nāti. Brīžam viņš it kā nejauši pavēra līdzatvesto maisu, kas bija līdz malām piebērts ar dinamīta bumbām.

Ieķērusies Poručikam elkonī, koķeti kārtodama savu cepurīti, turpat pastaigājās arī Neizārstētā Dāma. Šķita, ka viņa veiksmīgi atžirgusi pēc iepriekšējā ģīboņa, bet krist nākamajā bija vēl par agru. Katram gadījumam Dāma tomēr bieži skatījās pulkstenī, lai nepalaistu garām īsto brīdi.

- Uzmanību! Pasauļu pārejas buramvārdi iedarbojās! Viņi lido šurp! - no torņaugšas atskanēja Sardanapala sauciens.

Taņa paslējās uz pirkstgaliem, nepacietīgi lūkodamās baltajos gubu mākoņos, kas ieskāva Tibidohsu kā dūnu spilveni.

Kad gaidītājiem jau sāka zust pacietība, no tuvākā mākoņa iznira kaut kas līdzīgs dzērvju kāsim. Babaji lidoja stingtā ierindā. Treneris pa priekšu, pūķis vidū, abās pusēs no pūķa nevainojami vienādos atstatumos visi desmit spēlētāji.

Pinkaini, ar platiem pleciem, šie senie Ēģiptes pusdievi bija ārkārtīgi līdzīgi babuīniem, tikai augumā garāki un izskatījās nedaudz gudrāki par pērtiķiem. Kājas pavilkuši sev apakšā, viņi sēdēja uz pītiem, ar bārkstīm rotātiem tepiķī-šiem; tepiķīši slīdēja pa gaisu pārsteidzošā - un zināmā mērā pat aizdomīgā - ātrumā.

Droši vien tepiķīši klausīja domu pavēlēm vai tika vadīti ar balsi, jo rokas babajiem bija brīvas. Mūrus pāršalca skumīgs vaids. Visi Tibidohsas spēlētāji un līdzjutēji uzreiz bija apjēguši, kādu pārsvaru babaju spēlētājiem dos brīvas rokas. Nav nekāds joks noķert bumbu, kad viena roka iekrampējusies lociņā vai putekļsūcēja caurulē, toties pavisam cita spēle ir, ja bumbu var ķert ar abām rokām.

- Eh! - drūmi nopūtās Jura Vāciesproms. - Tagad es saprotu, kāpēc viņus tikpat kā nevienam nav izdevies pieveikt.

Pielidojis pie Tibidohsas sienām, babaju treneris Amats -augumā mazs, ļoti resns, ar nokareniem vaigiem kā buldogam - atskatījās un kaut ko uzsauca savējiem. Tai pašā mirklī babaji reizē, gluži kā parādē, pagriezās un aizplanēja goda aplī ap Tibidohsu.

Tagad viņi lidoja ļoti lēni un cienīgi. Nekustīgi kā elku figūras, viņi šķita neatraujami pieauguši pie saviem tepīķī-šiem, kas bija apkarināti ar daudziem sīkiem amuletiem.

- Goda apli sadomājuši, ha! Vienkārši grib mūs iebiedēt! - Uzbrucējs Sems Septiņcelms nospļāvās.

Tuvodamies Lielajam tornim, babaji bez kādas pavēles strauji pacēlās augstāk un tur palika nekustīgi karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem aplūkot viņu pūķi.

Dusja Mopsikova iespiedzās šausmās. Bet ko nu tur runāt par Dusju, pat Taņa juta, ka viņai nodevīgi dreb ceļgali.

Ēģiptiešu pūķis bija brūngans, ar smailu purnu. Tā kaklu aizsargāja smaili kaula izaugumi. Apakšžoklis bija daudz prāvāks par augšējo. Gandrīz vertikāli augšup pavērstie asie un tievie ilkņi turēja nedaudz paceltu augšlūpas krokaino ādu, tāpēc ēģiptiešu nezvēra mute šķita pavērta - bet ne tik plati, lai tajā varētu iemest bumbu.

Pūķa zaļajām acīm nebija zīlīšu. Tās līdzinājās diviem milzīgiem smaragdiem, kuri te izblāv, te spoži iemirdzas. Skatīties šais acīs bija bīstami: sāka reibt galva, atslāba gribasspēks.

Glumās, ar indi piesūcinātās zvīņas uz vēdera tam bija

netīri dzeltenā krāsā. Milzīgie, ādainie spārni, kas bez kādas piepūles noturēja gaisā smago augumu, galos beidzās ar vairākiem asiem dzelkšņiem, no kuriem pats augšējais izskatījās pēc šķēpa smailes. Garās un lokanās astes galā bija kaula lode kalēja āmura lielumā - būtu ļoti nepatīkami ar to dabūt pa pauri.

Vērotājus gaidīja vēl viens - ļoti nepatīkams atklājums. Parastie pūķi iztiek ar pakaļējām ķetnām vien. Priekšķetnu pāris viņiem ir pārvērties par spārniem. Bet šai ēģiptiešu zvēriskajai ķirzakai bija četras ķetnas. Garas un spēcīgas ķetnas ar vareniem nagiem galos - trīs nagi priekšā un ceturtais atliecies atpakaļ.

Taņa centās neskatīties uz ķetnām, taču tās pievilka viņas skatienu kā magnēts.

- Interesanti, vai babaji savam pūķim ir paskaidrojuši, ka viņam pretinieki tikai jāaprij, nevis jānogalina? - Babs Jaguns prātoja.

- Šaubos gan. Paskatieties uz viņu resno treneri! Pirmo reizi redzu tik ļaunprātīgu ģīmi! - iesaucās Vera Papagaile, kam ārkārtīgi patika atbildēt uz jautājumiem, jo īpaši tad, ja tie nebija uzdoti viņai.

Aplidojuši pilnu goda apli, babaji tikpat ideālā ierindā nolaidās uz paceļamā tilta. Vienacainais ciklops, kas staigāja gar vārtiem ar kaujas cirvi rokā, jau grasījās pa ieradumam prasīt paroli, bet tad viņa vienīgās acs šaudīgā zīlīte sastapās ar pūķa acu smaragdiem.

Ciklops traucās atdarīt vārtus ar tādu centību, ka viņa kaujas cirvis nokrita zemē.

Nebija pagājusi vēl ne minūte, kad babaji, atstājuši savu

pūķi lejā, jau kāpa augšup uz Tibidohsu. Tie bija nopietni un skarbi zēni. Padusē katrs turēja saritinātu lidojošo tepiķīti. Rokas babajiem bija ļoti garas un ķerstīgas, bet kājas palsas, tāpēc ejot viņi bieži atspiedās pret zemi ar roku pirkstiem.

- Ak, man aiz sajūsmas stājas sirds! Kādi vareni vīrieši! -ievaidējās Neizārstētā Dāma, gleznaini slīgdama zemē gar mūri.

Viņa bija cerējusi pievērst sev uzmanību, taču viņas cerības diemžēl neattaisnojās. Visi skatījās tikai uz Poručiku Rževski, kas apmētāja babajus ar dinamīta bumbām - troksnis bija milzīgs, bet nevienam nenotika nekas ļauns.

- Urrā! Še tev granāta, fašist! Stāt! Gulties! Celties! Baidīties! Kontrteroristi uzvarēs! - viņš bļaustījās.

Babaji lūkojās uz Poručiku ar klaju neizpratni, daži pat pagrozīja pirkstu pie deniņiem.

- Vai šitāds ir jūsu svinīgs sagaidīšana? - ar manāmu svešzemju akcentu apvaicājās babaju treneris Amats.

No Lielā torņa elsdams pūzdams noripoja Neslavis Melkulis. Viņš steigšus uzsita knipi, un Poručiks Rževskis ar skaļu šmakstienu iesūcās sienā, pagūdams vēl uz atvadām nočiepstēt:

- Nodevība!

Tibidohsas mācību pārzinis noklepojās, atvilka elpu, izvilka no pistoles maksts savu garo apsveikuma runu un sāka to nolasīt.

- Khe, khe... Šai svinīgajā dienā, pasaules čempionāta atklāšanas priekšvakarā... visu balto un melno burvju vārdā mēs ar prieku sveicam cienījamos ēģiptiešu viesus Vētni salā, - viņš moži iesāka.

Treneris Amats ar vērīgu aci novērtēja bērza tāss tīstokļa apmērus un, nemaz necenzdamies būt pieklājīgs, pārtrauca Neslavi pusvārdā.

- Mēs gandrīz palidot jūsu sala garām... Par laimi, manam pūķim Tefteletam ir laba oža. Mēs viņu sen nebarot -speciāli, lai viņš būt ļauns. Draudziņ, jūs palūgt savus līdzjutējus neiet viņam klāt: viņš saraustīt tos sīkā gabalā.

Tibidohsas komandas spēlētāji, kas tobrīd ar babajiem apmainījās izteiksmīgiem skatieniem, nevilšus noskurinājās. Piepildījās viņu sliktākās nojautas. Viņu priekšā bija pūķis - cilvēkēdājs, pūķis - slepkava, kurš niknumā spējīgs uz visu.

Neslavis pēc īsas sastomīšanās sakārtoja monokli un atkal ieurba skatienu savā tāss tīstoklī, bet Amats jau metās apskauties ar Sardanapalu, kurš bija paguvis nokāpt no torņa.

- Ak, vecs palaidnieks! Es priecāties, ka tu vēl būt dzīvs! Es cerēt, ka tavs komanda ir tikpat labs kā tavs bārda! -ēģiptietis klaigāja.

Sardanapals smaidīja, lai visi redzētu, ka viņš prot novērtēt draudzīgus jokus.

- Gan jau rīt redzēsim, - viņš teica. - Bet kur tad tavi līdzjutēji? Vai varbūt Ēģiptē vairs nav mazu babajiņu?

Resnuļa acis samiedzās mazliet šaurākas, toties smaids kļuva vēl platāks.

- Ak, mūsu līdzjutējs atlidot rīt. No rīta šeit būt pilns ar līdzjutēju, milzum daudz līdzjutēja. Stadionā nebūt brīva vieta! - Amats apgalvoja. - Bet kur tavs izlases komanda? Varbūt tu - ha-ha! - slēpt no manis savu spēlētāju?

- Kāpēc tad jāslēpj? Re, kur viņi ir! - Sardanapals norādīja uz komandu, kas stāvēja turpat blakus.

Galvenā babaja mazo ačeļu skatiens uz mirkli kļuva domīgs, aizķeroties pie Sema Septiņcelma, un tad bez mazākās intereses pārslīdēja pārējiem. Taņa nokaunējusies juta, ka viņi nemaz netiek ņemti nopietni. Babaji redzēja viņos tikai lielgabalu gaļu, kas rīt būs jāsamaļ kotletēm.

Amats nesteidzīgi noņēma no kakla ādas sloksnīti, kurā bija iekārts caurspīdīgs, lielai dzintarlāsei līdzīgs akmens.

- Vecais draugs, saderam, ka mans komanda uzvarēt! Es derēt uz savs Taisnības amulets. Taisnības amulets palikt sarkans, kad viņa klātbūtnē melot! Ja es zaudēt, amulets būt tavs. Ja zaudēt tavs komanda, tu atdot man savs Gani pavēlnieka gredzens! - viņš izteica priekšlikumu.

Taņa juta, ka Sardanapals pirmajā mirklī apjūk. Viņa gredzens bija visas Tibidohsas bagātība. Bez šā gredzena skola zaudētu lielu daļu savai aizsardzības burvestību. Taču, ja Sardanapals atteiktos no derībām, varētu domāt, ka viņš nepaļaujas uz savu komandu. Un tad komandai būtu ļoti grū-ti spēlēt.

- Lai notiek! - akadēmiķis palocīja galvu. - Mans gredzens pret Taisnības amuletu.

It kā burvju gredzens jau būtu viņam pirkstā, babajs aiz sajūsmas piepūtās vēl resnāks.

Solot līdzjutēju ierašanos, Amats nebija mānījies. Kad nākamajā rītā sacensību galvenais tiesnesis persiešu mags Tištrja gatavojās ar svilpienu signalizēt par spēles sākumu

un aizšaut debesis divas dzirkstis, milzīgajā stadionā vairs nevarēja atrast nevienu brīvu vietu.

Pirmie līdzjutēji ieradās jau pievakarē, pārējie bariem plūda visu nakti un visu ritu. Daži, kļūdījušies aprēķinos, palidoja salai garām; spēkavīriem Ūsainim, Nūjainim un Kal-nainim nācās steigšus zvejot viņus laukā no okeāna. Ūsainis pat samērcēja zeķes un jutās ļoti sarūgtināts. Zeķes pirms septiņsimt gadiem Ūsainim bija uzdāvinājis pats Gāganu karalis. Spēkavīrs pret karaļa dāvanu izturējās ar lielu godbijību un nekad zeķes nemazgāja. Naktis viņš drošības labad novietoja zeķes pie spilvena un turpat blakus nolika savu smago vāli.

Tagad Ūsainis, Kalnainis un Nūjainis sēdēja ejā starp soliem. Ar plaukstu pieseguši acis, lai neapžilbtu no saules, viņi pētīja debesis. Spēkavīri labprāt būtu pārvākušies uz tribīnēm, izdzenājot vai pat nospiežot daļu līdzjutēju, bet Me-dūzija brīdi pa brīdim bargi pakratīja pirkstu uz viņu pusi, un viņi neuzdrīkstējās neko iesākt.

Neslavis Melkulis bija centies pirms spēles sākuma pats personiski pārbaudīt visu skatītāju biļetes un atmaskot biļešu viltotājus, taču iecere beidzās ar to, ka Neslavis gandrīz zaudēja prātu, sāka visiem kost un tika aiznests uz mag-punktu. Viņu aizstāja divi ciklopi. Sākumā viņi uzcītīgi pārbaudīja biļetes, grūstījās un lamājās, bet drīz nenocietās un sāka pieņemt no bezbiļetniekiem kukuļus - krāsainas pogas, ārzemju monētas un pudeles ar uzlievi. Beigu beigās stadionā bija sablīvējies pusotras reizes vairāk skatītāju, nekā tas varēja uzņemt. Daudziem vajadzēja stāvēt, bet dažiem atlika vienīgi karāties gaisā. Nemitīgi izraisījās kautiņi.

Kārtība vairs neatjaunojās arī pēc tam, kad atgriezās no magpunkta izbēgušais Neslavis. Izrādījās, ka ar viņa saprātu viss ir kārtībā, viņu tikai neapdomīgi bija nobūris kāds austrumu džins, izmantodams baismīgu piecburtu lāstu.

Tibidohsas izlase sapulcējās ap Svilpi O. Lupi. Maģiskās pilotāžas treneris izmantoja šo brīdi, lai sniegtu vēl pēdējos norādījumus.

- Sapurinieties! - viņš rēca. - Ks paļaujos uz jums. Neesam jau nekādi vārguļi! Žīkin, Kioskova, neaizlidojiet par tālu no Niknaiņa! Neatļaujiet viņam piezemēties uz laukuma: babajiem patīk uzbrukt no augšas! Viņu uzbrucēji centīsies vispirms aizvilināt Niknaini sev līdzi, bet pēc tam piespiedīs pie laukuma un apmētās ar bumbām. Vai viss skaidrs?

- Skaidrs, skaidrs, - apliecināja Žīkins, iedarbinot savas slotas motoru.

Skaistule Katja Kioskova drošības pēc pagājās tālāk no Žoras propellera. Uz acīm viņai atkal bija tumšas brilles. Pēdējos mēnešus Kioskova tās nemaz neņēma nost. Vismaz Taņa ne reizes nebija viņu redzējusi bez brillēm.

- Tuzikov, aktīvāk darbojies pie viduslīnijas! Piedalies piespēlēs! - treneris deva pēdējos norādījumus. - Septiņ-celm, piesargies no viņu pūķa! Nelido tam klāt no apakšas, neaizmirsti nagus... Labāk no spārna puses, lai viņš nevar trāpīt ar asti... Doduzkrīta, vairāk pārvietojies pa laukumu! Nekādu tiešo uzbrukumu! Sajauc babajiem kārtis! Grotere...

Taņa palūkojās uz treneri. Melnais mags izskatījās satraukts. Viņš piekliboja meitenei klāt, pie katra soļa pievel-

kot stīvo kāju. Viņa šaušalīgā, griezīgā, taures pūtienam līdzīgā balss skanēja neierasti maigi.

- Es... es ļoti ceru uz tevi... Esi uzmanīga, meitenīt! Nevajag pārāk riskēt! Babaji noteikti mēģinās notriekt tevi no kontrabasa. Netērē spēkus cīņai par otršķirīgām bumbām. Atceries: tev jādabū kustību atņēmēja. Tikai ārkārtējā situācijā vari paņemt piparbumbu vai apstulbinošo... Norunāts?

- Norunāts. - Taņa pamāja.

- Vai kādam ir jautājumi? Nav? Tad marš pie instrumentiem! - Svilpis atkal auroja.

Viņš pagriezās un kliboja projām no laukuma. Babaju treneris Amats jau sēdēja uz sola, apmierināts glaudīdams sev vēderu.

- Vai tad man norādījumu nebūs? - Babs Jaguns traucās pakaļ Svilpim.

- Tikai viens: nenozvelies no putekļsūcēja man uz galvas! - treneris noburkšķēja.

Aizvainotais Babs Jaguns uz mirkli palika stāvam kā sastindzis, bet tad atguva pašapziņu un atgriezās pie pārējiem.

- Nu, ko tad viņš tev teica? - indīgi apvaicājās Demjans Rūgtulis.

- Vai tad tu nedzirdēji? Ausis vajag mazgāt! Svilpis teica: pieskati Rūgtuli, lai viņš nesāk prasīties pie mammas! -Babs Jaguns atcirta.

- Ko? Ko tu tur gvelz?

Rūgtulis gribēja mesties Babam Jagunam virsū ar dūrēm, bet komandas kapteinis Vāciesproms notvēra viņu aiz apkakles un sapurināja.

- Attiecības skaidrosiet pēc spēles, vai saprati! Tagad

sēdies uz sava putekļsūcēja un dari, ko vari! Ja Sardanapals mūsu dēļ zaudēs savu gredzenu, man būs no kauna vai zemē jālien! - viņš teica.

Ar roku vēl pamājusi Vaņam, kurš sēdēja tribīnēs, Taņa uzkāpa uz kontrabasa un piesardzīgi piegrieza ciešāk tapiņas.

- Parādi klasi! Lai redz, ka neesam ar pliku roku ņemami! - Taņa teica kontrabasam.

Stīgas dobji iedūcās.

Pirms sēšanās uz kontrabasa Babs Jaguns piesprauda sev pie apkakles mazu maģisko skaļruni. Sardanapals viņam atkal bija uzticējis komentēt spēli - turklāt nevis kā parastam, bet kā spēlējošam komentētājam. Iespējams, tas nebija vispareizākais lēmums, bet tik un tā labāk par Babu Jagunu neviens ar šo pienākumu galā netiktu, tā ka nekas cits neatlika.

-jjejfršfr

- Gatavību! - pūķbola galvenais tiesnesis, dažādacainais un možais mags Tištrja strauji pacēla labo roku.

No viņa gredzena izšķīlās divas oranžas signāldzirkste-les, uzsprāgdamas ar apdullinošu sprakšķi.

Debesīs vienlaikus pacēlās divdesmit spēlētāji - desmit babaji un desmit tibidohsieši. Babaji tūdaļ izlīdzinājās savā parastajā kaujas ierindā - ķīlī; tikai priekšgalā tagad lidoja nevis treneris, bet komandas kapteinis. Tas bija nopietns, plecīgs babajs ar spalvainu pieri un mazām, tuvu stāvošām ačelēm. Kapteiņa lidojošais tepiķītis slīdēja pa gaisu tādā ātrumā, ka Kalnainim, kurš ar skatienu sekoja lidojumam,

sāka reibt galva, un viņš nogāzās laukuma smiltīs kā no cirsts ozols.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Cik skaista, saulaina diena! - mazliet aizelsies pēc straujās pacelšanās, iesāka savu reportāžu Babs Jaguns. - Mēs atrodamies galvenajā Tibidoh-sas pūķbola stadionā. Nupat tika dots signāls sākt spēli “Ti-bidohsa pret babajiem”, pirmo spēli šajā sezonā. Kopā ar jums esmu es, vienmēr možais un visu mīļotais Babs Jaguns uz lieliska, jauna putekļsūcēja. Ceru, ka spēles beigās no tā vēl būs palikusi pāri vismaz caurule un no manis paša -vismaz humora izjūta. Ha-ha! Tas, protams, bija joks.

liet Taņa nez kāpēc skaidri juta, ka šis joks var kļūt par nopietnību - īpaši pēc tam, kad babaju spēlētāji bija apmainījušies ar izteiksmīgiem skatieniem.

Babs Jaguns nolaidās mazliet zemāk un izvilka no savas mantijas spēcīgu binokli.

- Kas tas par troksni tur lejā? Tur rēc tribīnes. Beidzot pienācis mirklis, kuru mēs visi nepacietīgi gaidījām. Vienlaikus atveras ziemeļu un dienvidu angāra vārti. Džini bailīgi metas sāņus, un - parādās pūķi. Mūsu Niknainis vēl ieskrienas, bet ēģiptiešu Teftelets jau strauji uzņem augstumu. Brr! Man kļūst neomulīgi... Sen nav gadījies redzēt tādu nezvēru. Spļaudams liesmu mēles, Teftelets planē zem paša kupola, meklēdams laupījumu. Protams, es saprotu, ka tieši pirms spēles pūķus nemēdz barot, tomēr gribētos zināt, vai babaji vispār jebkad ir barojuši savu pūķi. Lai nu kā tur būtu, bet šis “putniņš” nepārprotami grasās ieturēt maltīti tepat uz laukuma. Viņa zaļās actiņas ziņkāri pēta tuklo Dem-janu Rūgtuli. Es pat gribētu teikt, ka pūķis vārda tiešā nozī-

mē ar acīm aprij Demjanu. Nūjā, diez vai mēs varam viņu nosodīt par šo izvēli...

- JAGUN! ES TEVI BRĪDINĀJU! - Demjans Rūgtulis skaļi iebļāvās, iecērtot piešus sānos savam putekļsūcējam “Sniegavētra 100U”.

- Puikas! Puikas, beidziet! - iekliedzās Rita Doduzkrīta, bet kapteinis Vāciesproms piedraudēja Rūgtulim ar dūri.

- Ak manu māmulīt bubulīt, nu kāpēc tiesneši vēl kavējas? - Babs Jaguns turpināja. - Pūķi jau pacēlušies gaisā. Sen jau laiks palaist bumbas! Un tieši tas arī notiek... Galvenais tiesnesis Tištrja dod signālu, un arbitri iznes grozu ar bumbām. Atgādinu, ka tās pavisam ir piecas: liesmudzē-se, apstulbinošā, piparu, šķaudāmā un kustību atņēmēja. Bumbas jāiemet “vārtos”, tas ir, pretinieku komandas pūķa rīklē; tur bumbas uzsprāgs, atbrīvojot tajās ieslēgto maģisko lādiņu.

Taņa saviebās. “Kāpēc viņš to skaidro? Vai tad šeit ir kaut viens, kurš nezina pūķbola noteikumus? Grūti iedomāties, ka starp skatītājiem netīšām ieklīdis kāds truloīds,” viņa prātoja.

Tiesneša palīgs norāva grozam vāku un atlēca atpakaļ, piesegdams galvu ar rokām. Piecas bumbas - katra savā krāsā - strauji šāvās augšup.

Pie bumbām vienlaikus metās gan tibidohsieši, gan ba-baji. Bumbas līkumoja, vairīdamās no vajātājiem. Atcerējusies Svilpja padomu, Taņa nolēma pagaidām turēties malā un nepiedalīties cīniņā. Viņa tikai uzmanīgi sekoja visam, kas notiek, pūlēdamās noskaidrot, kur atrodas zilā apstulbinošā bumba un dzeltenā kustību atņēmēja.

No sava novērošanas punkta laukuma centrā Taņa labi varēja redzēt abus pūķus. Niknainis pagaidām vēl bija mierīgs, nevienam virsū nebruka un tikai retumis izpūta ar dūmiem sajauktas īsas liesmu mēles. Niknainis savaldību zaudēja lēnām, tāpēc pagaidām viņš bija diezgan miermīlīgi noskaņots.

Toties ēģiptiešu pūķa Tefteleta uzvedība bija ārkārtīgi mērķtiecīga. Jau pusotras minūtes viņš dzinās pakaļ Lizai Aizlaizinai, cenzdamies ar garām uguns strūklām notriekt meiteni no viņas lidojošā pulksteņa. Pagaidām Lizai, nemitīgi mainot lidojuma virzienu, izdevās no vajātāja izvairīties, bet viņas pulksteņa dzeguze jau krita panikā. īpaši mulsināja tas, ka Lizai nebija nevienas bumbas. Tātad pūķis viņu vajāja, tikai un vienīgi gastronomisku nolūku vadīts.

- Cik straujš spēles sākums! Neticami asa cīņa! - klaigāja Babs Jaguns. - Babajam izdodas iegūt bumbas. Viņi tikuši jau pie trim, bet Tibidohsai ir tikai viena. Piekto bumbu pagaidām vēl neviens nav notvēris, bet babaju uzbrucēji jau drosmīgi metas virsū Niknainim. Katja Kioskova un Žora Žīkins cenšas uzbrukumu atvairīt. Žīkins uz savas slotas uzņem ātrumu... Tūlīt Žīkins sadursies ar babaju komandas trešo numuru Apendici. Lidojošais tepiķīlis un slota strauji tuvojas viens otram...

Skatītāju tribīnes dunēja satraukumā.

- Sadursme ir tikpat kā nenovēršama! Un... sadursme notiek! Žora Žīkins vislielākajā ātrumā ietriecas burvju kupolā. Slota zaudē propelleri, bet pats Žīkins, nepaspējis izvilkt lakatiņu izpletni, gāžas smiltīs. Viņam klāt jau steidzas sanitāri. Bet Apendicis, kurš pēdējā mirklī tik veikli izvairī-

jās no sadursmes, turpina uzbrukt Niknainim, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pat bumbu nav pazaudējis. Kāda pārsteidzoša prasme manevrēt!

Pieri saraukusi, Taņa līdzjūtīgi skatījās, kā sanitāri uz nestuvēm stiepj projām no laukuma Žīkinu. Viņa slota - tik nepārspējama lidojumā pa taisno un tik nepiemērota virā-žām - tā tīri palika mētājoties smiltīs. Nu kāpēc Žīkins neklausīja Svilpja padomiem? Treneris taču skaidri un gaiši teica, lai neaizraujas ar pakaļdzīšanos un nelido tālu prom no pūķa. Tagad Tibidohsas komanda zaudējusi vienu no aizsargiem pašā spēles sākumā.

Bet Katja Kioskova uz sava mazā, žiglā putekļsūcēja “Ne-tīruks” neuzķērās uz babaju viltībām. Taisni otrādi - viņa pielidoja Niknainim pie paša purna un sāka pūķi mierināt, neļaudama viņam sekot babajiem, kas gribēja Tibidohsas pūķi piespiest pie zemes.

- Bīstams moments! - kliedza Babs Jaguns. - Babaju piektais numurs Phets no lejas uzbrūk Niknainim ar šķaudāmo bumbu. Viņš jau sen būtu varējis izdarīt iemetienu, bet Niknaiņa mute ir aizvērta. Phets ķircina Niknaini ar žigliem pārlidojumiem no vietas uz vietu, cenzdamies pūķi izaicināt, lai tas sāk spļaut uguni... Jā, tik tiešām, Niknainis izelpo liesmas, bet babaju uzbrucējs no tām izvairās, strauji piezemēdamies. Phets līksmo. Viņš rēķinās ar to, ka tagad Niknainim vajadzēs atvērt muti, lai ievilktu gaisu jaunai uguns zalvei, un kopā ar gaisu viņš ieelpos arī bumbu. Babaju trešais numurs Apendicis jau zogas Niknainim klāt no sāniem. Nevaru saskatīt, kādā krāsā ir viņa bumba... Jā -viņam ir liesmudzēse! Šis mirklis vairs nav tikai bīstams, tas

jau kļūst kritisks. Ja Niknainis tagad atvērs muti, tajā tiks iemestas uzreiz divas bumbas! Vāciesproms un Doduzkrīta jau steidzas pie mūsu “vārtiem”, bet vai viņi paspēs?

Izstiepusi uz priekšu roku ar lociņu, ari Taņa traucās pie Niknaiņa. Viņa redzēja, ka Apendicis un Phets jau planē tieši virs Niknaiņa purna, abi sagatavojušies iemetienam. Katja Kioskova svaidījās no viena uzbrucēja pie otra, nespēdama stāties ceļā abiem vienlaikus.

Pašai negribot Taņa, vērojot babajus, sāka just kaut ko līdzīgu sajūsmai. Viņi bija pratuši tik precīzi visu aprēķināt! Un viņi ļoti labi pārzināja pūķu paradumus un anatomiju! Pēc liesmu izpūšanas pūķim noteikti atkal jāieelpo, citādi viņš gluži vienkārši nogāzīsies zemē, jo viss gaiss viņa iekšienē jau ir sadedzis. Vēlreiz izspļaut uguni un atgaiņāt ienaidnieku viņam neļauj gaisa trūkums. Tieši tai mirklī pūķis ir tikpat kā neaizsargāts.

Babaju treneris Amats piecēlās un atskatījās; viņa izsmējīgais skatiens meklēja Sardanapalu.

Un tomēr nē - gluži visu babaji nebija ierēķinājuši. Nik-naini nu nekādi nevarēja dēvēt par nekaitīgu pūķulēnu. Viņš bija Tibidohsas visvecākais pūķis ar vislielāko pieredzi. Ne jau velti Niknaiņa vēderā bija viesojušies vairāki simti pretinieka spēlētāju un nepiesardzīgu līdzjutēju.

- Kaut kas neticams! - pēc mirkļa iekliedzās Babs Jaguns. - Kāds satriecošs sitiens ar asti! Piektais numurs -Phets - notriekts no sava tepiķīša un aiztraucas tālē kā no katapultas izšauts akmens. Ja viņam nav salauzts vismaz kāds ducis kaulu, tad es neko nejēdzu no pūķbola. Vecmāmiņ, tavām kaulaudzēm būs darbiņš! Apendicis tā arī nesadūšo-jas iemest bumbu un steidzīgi uzņem augstumu. Šķaudāmā bumba ir zaudēta. To pārtver Katja Kioskova un gatavojas piespēlēt... Interesanti gan, kam Katja piespēlēs bumbu? Vai tiešām? Viņa piespēlē to MAN! Rokā ir!

Babs Jaguns pārtrauca reportāžu un strauji pagriezās, lai izvairītos no sadursmes ar vienu no babajiem, kurš bija gribējis viņu taranēt.

- Daudz netrūka, lai mani nupat būtu piebeidzis septītais numurs - Haprijs. Šis neatlaidīgais babuīns - atvainojiet, babajs - vēl joprojām turas man aiz muguras. Vienu mirklīti!

Uzņēmis augstumu, Babs Jaguns pagrieza putekļsūcēja cauruli; no tās izšļākusies majonēze aizķepināja acis Baba Jaguna vajātājam.

- Precīzs tēmējums! Labi gan, ka atcerējos kārtīgi ieeļļot savu putekļsūcēju. - Babs Jaguns jutās ļoti apmierināts. - Tiesa, ielēju maķenīt par daudz eļļas, bet kam negadās?

Kamēr babajs, murminādams dažādus nelabus vārdus, slaucīja acis ar tepiķīša bārkstīm, spēlējošais komentētājs drosmīgi virzīja savu putekļsūcēju piķējošā lidojumā pretī Tefteletam.

Ēģiptiešu pūķis viņu jau gaidīja. Ap Tefteleta galvu uz saviem tepiķīšiem riņķoja divi dūšīgi babaji, izaicinoši šķielēdami uzjagunu.

Kad Jaguns jau atradās tik tuvu, ka pūķis varēja viņu aizsniegt ar savām liesmām, Teftelets slinki pavēra muti un izspļāva - nē, ne uguni, bet Lizas Aizlaizinas pulksteni ar dzeguzi.

- Kaut kas traks! Mēs esam zaudējuši vēl vienu spēlē-

tāju! Nekas, Liza, turies! Labi, ka tu neesi nokļuvusi viņa nagos, bet no pūķa vēdera mēs tevi izdabūsim! - kliedza Babs Jaguns.

Viņš pagaidīja, līdz Teftelets vēlreiz atvēra muti, tad atvēzējās un meta bumbu no visa spēka. Nākamajā mirkli pūķis izspļāva liesmas, un Babs Jaguns steigšus glābās bēgot.

Viņš gaidīja, ka tūlīt iedarbosies šķaudīšanas nobūrums, liet nez kāpēc nekas nenotika. Izbrīnījies Babs Jaguns palūkojās atpakaļ, pamanīja netālu no pūķa purna nelielu tvaika mākulīti un iekliedzās:

- Nē! Tas nav iespējams! Teftelets sadedzināja šķaudāmo bumbu! Interesanti, ko sacīs tiesnesis? Vai varbūt viņu laiks nodot ziepēs?

Tobrīd Sardanapals sašutis pieskrēja pie Tištrjas.

- Piešķiriet soda sitienu! Nupat bija ļoti spēcīgs “tumšās" enerģijas izvirdums! Esmu pārliecināts, ka aizsardzība izmantoja burvestību!

Viltīgais persietis sēdēja ērtā pozā, ar ūdenspīpi vienā un kafijas tasīti otrā rokā.

- Pūķbola noteikumi neaizliedz sadedzināt bumbas gaisā, - viņš omulīgi teica. - Bet to, ka babaju aizsardzība palēnināja bumbu, vēl vajag pierādīt. Man ir trīssimt gadu ilga tiesāšanas pieredze, un jūs varat paļauties uz. maniem vārdiem: vainīgo tikpat neatradīsiet. Jūsu spēlētājiem es ieteiktu mest bumbu vienīgi tad, kad “vārti” ir pilnīgi droši.

Sardanapala ūsas izslējās sašutumā.

-Tas nav godīgi! Jūs atbalstāt babajus!

Tištrja tēlotā sašutumā pacēla acis pret debesīm.

- Atkāpieties no manis, jūs, uzmācīgais cilvēk! Jūs atraujat mani no svarīgām domām.

- Kas tās tādas par domām?

Persiešu mags savilka plānās lūpas smaida un sāka kūpināt savu ūdenspīpi.

- Domas par to, kādus vārdus man izvēlēties, lai apsveiktu cildeno babaju Amatu, ja būs noticis tā, ka viņa komanda gūs uzvaru.

- KO? - Sardanapals kvēloja aiz. sašutuma. - Ko jūs teicāt?

Nākamajā mirklī kafijas tasīte, izrāvusies Tištrjam no rokas, izlija uz persiešu maga plikā paura, bet ūdenspīpe gluži vienkārši pagaisa un tikai pēc ilgiem laikiem tika uzieta Antarktī-das sniegos, kur tai apkārt brīnīdamies staigāja pingvīni.

Medūzija un Neslavis Melkulis ar pūlēm atvilka saniknoto Sardanapalu nost no tiesneša. Viņi vēl nekad nebija redzējuši cienījamo akadēmiķi tik pārkaitinātu.

- Kāpēc jūs tā darījāt? Tagad viņš tiesās par labu ba-bajiem! - teica norūpējies Neslavis, lūkodamies, kā babaju treneris ar kabatlakatiņu iztapīgi susina maga Tištrjas pliko pauri.

- Viņš jau tāpat ir babaju pusē, - šņākuļoja Sardanapals, ļaudams Medūzijai un Neslavini aizvilkt sevi prom.

Pa to laiku cīņa spēles laukumā kļuva arvien niknāka. Babaji vairākkārt uzbruka Niknainim, taču pūķis viņus izsvaidīja ar savu ādaino spārnu triecieniem. Neviens no triecieniem gan nebija tik tiāpīgs, lai nomestu vēl kādu babaju no tepiķīša.

Katja Kioskova, pieplakusi Niknainim pie kakla, lūdzās, lai viņš never vaļā muti. Babajiem tas nepatika. Nogaidījis mirkli, kad Katja uz sava putekļsūcēja “Netīruks” sākti aplidot Niknaini no otriem sāniem, viens no babajiem it kā netīšām uztriecās viņai virsū.

- Neiedomājami! - iekliedzās Babs Jaguns. - Cik pretīgs paņēmiens! Devītais numurs, Bietīds, nekaunīgi taranēja Tibidohsas komandas aizsardzības spēlētāju Kioskovu! Katjai izdodas noturēties, bet putekļsūcējs ir nopietni bojāts. Katja tikai ar pūlēm spēj to noturēt gaisā un... vai tiešām viņa sāk nosēšanos? Jā, tik tiešām! Viņas “Netīruks” vārda tiešā nozīmē sabirst gabalos. Jekaterina Kioskova paliek karājamies lakatiņā izpletnī. Rīkli iepletis, viņai virsū jau metas ēģiptiešu pūķis Teftelets, bet Tibidohsas uzbrucēja Tatjana Grotere kopā ar Septiņcelmu pagūst Katju aizgādāt līdz drošības zonai. Viņa paliek sveika un vesela, taču bez putekļsūcēja vairs nevarēs piedalīties spēlē! Kurp raugās tiesnesis? Vai patiesi viņš Bietīdam neparādīs vein... sarkano kartīti? Jā, urā, tiesnesis to parāda gan, bet... oi-oi-oi! Neticu pats savām acīm. Kam viņš to rāda? Tibidohsas uzbrucējam Septiņcelmam!!! Septiņcelms it kā esot gaisā aizšķērsojis ceļu vienam no babajiem! Viņiem nevajag aizšķērsot ceļu, viņus vajag no ložme...

-JAGUN! - atskanēja Medūzijas uzkliedziens.

- Es gribēju teikt, ka tā nu ir galīga nejēdzība, - Jaguns pārlaboja sevi. - Tiek piešķirts soda sitiens. To izpildīs sestais numurs, Turtass Lopstass... Patiesi daiļrunīgs vārds! Lops Tas... nē, es gribēju teikt: Turtass... nesteidzīgi uz sava tepi-ķīša aizplanē līdz vienpadsmit metru zonai. Izmantojot speciālu zinti, viņš Niknaini pierunā atvērt muti un... liesmu-dzēsēja bumba ielido vārtos. Burvju lādiņš uzsprāgst ar skaļu būkšķi. Trīs punkti babajiem!!! Niknainis līdz spēles beigām zaudējis ugunsspļaušanas spēju. Mirklīti... reportāžu turpināšu mazliet vēlāk!

Pamanījis, ka priekšā pavīd babaju netīšām pazaudētā apstulbinošā bumba, Jaguns metās tai pakaļ, bet viņu apsteidza Septiņcelms. Notvēris bumbu, viņš drosmīgi uzbni-ka Tefteletam. Viņam aiz muguras, gatava nepieciešamības gadījumā uztvert piespēli, uz savas ģitāras ar piekabi laidās Rita Doduzkrīta. Aizšķērsot viņiem ceļu steidzās uzreiz četri babaji: Apendicis, Turtass Lopstass, Bietīds un Vēmetis. Panākuši Tibidohsas uzbrucējus, babaji nemaz nemēģināja viņus taranēt. Šoreiz babaji izmantoja citu praksē pārbaudītu manevru. Apendicis, Bietīds un Turtass Lopstass ieslēdza viņus lokā, bet Vēmetis lidoja no aizmugures...

- Cik nekaunīgs paņēmiens! - pāri stadionam aizskanēja Baba ļaguna balss; viņš pirmais bija apjēdzis, kas noliek. - Pārkāpuma itin kā nav, bet padomājiet paši - vai tas ir godīgi? Babaji dzen Tibidohsas uzbrucējus pretī sava pūķa ugunij. Septiņcelms un Doduzkrīta nonākuši bezizejas situācijā. Ciešā babaju ielenkumā viņi nevar ne uzņemt augstumu, ne piķēt lejup. Ja viņi pagriezīsies atpakaļ, viņiem draud sadursme ar Vēmeti. Skaidrs, ka tādā gadījumā maz godājamais un neviena nedievinātais tiesnesis Tištrja tūlīt izmantos iespēju piešķirt soda sitienu. Šais ārkārtīgi smagajos apstākļos Septiņcelms un Doduzkrīta izturas varonīgi. Viņi paceļas augstāk un dodas tiešā uzbrukumā Tefteletam. Viņu drosme robežojas ar neprātu! Ak manu māmulīt bubulīt! Tef-

telets atver rīkli un izelpo liesmas! No tik niecīga atstatuma netrāpīt nav iespējams! Septiņcelms aizsedz Ritu Doduzkri-tu. Vampīra žults, ar kuru viņš ieziedies, pasargā viņu no apdegumiem, bet viņa putekļsūcējs ir izkusis, viņa mati kūp... Kāda vīrišķība! Krītot lejup kā akmens, viņš vēl pagūst atdot bumbu Ritai... Teftelets gaisā apgriežas un pastiepj pret Ritu savus šaušalīgos nagus...

Tribīnes pamira baismās. Daudzi tūkstoši acu pāru neatraujoties vērās debesīs, kur šajā mirkli notika kaut kas vēl nebijis. Viens ciklops pat nokrita ģīboni, ar pakausi salauzdams treneru solu. Svilpis paguva atlēkt malā, bet Amats iedzīvojās uzdauzītā acī; violetais tūkums pārveidoja viņa uzblīdušo seju, negaidīti piešķirot tai apgarota bezprāta izteiksmi.

- Rita dzen savu ģitāru ar piekabi tieši virsū pūķa nagiem, - satraukti bēra vārdus Babs Jaguns. - Viņai vārs nav iespējas nogriezties sāņus... Ak nē! Rūķis viņu noslepkavos... Ak! Tas ir pārsteidzoši! Ne jau velti par Ritu stāsta, ka viņas rīcību nevar paredzēt! Viņa uzņem augstumu un, izvairījusies no nagiem, ielido Tefteletam mutē ar visu bumbu! Tad tāds bijis viņas plāns! Ritas ģitāras piekabe vārda tiešā nozīmē aizbāzusi pūķim muti. Pirms viņš vēl paspējis piekabi izkausēt ar savām liesmām, Rita, bumbu piespiedusi pie krūtīm, ielec viņam rīklē, tādējādi paglābdamās pūķa vēderā no viņa nagiem un zobiem. Nūjā, tā kā tur jau atrodas Liza Aizlaizina, Ritai būs ar ko patērzēt, gaidot spēles beigas! Apstulbinošā bumba uzsprāgst, atnesot Tibidohsai vienu punktu. Teftelets ir saniknots. Viņš sāk bezjēdzīgi svaidīties pa laukumu un dzīties pakaļ visiem, kas patrāpās ceļā, arī savas komandas spēlētājiem. Babaji bailīgi aizlido uz visām pusēm! Viņiem nav ne mazākās vēlēšanās pašiem nokļūt sava pūķa baismīgajos nagos.

Pēc Ritas Doduzkrītas varoņdarba Tibidohsas līdzjutēji atguva možumu, bet ne uz ilgu laiku. Pēc punktiem joprojām vadībā bija babaji. Turklāt Tibidohsas komandā bija palikuši tikai pieci spēlētāji, bet babajiem - deviņi.

Izmantojot skaitlisko pārsvaru, babaji spēlēja arvien uzstājīgāk. Divi babaji - Vēmetis un Bietīds - veiksmīgi izprovocēja kautiņu. Viens no viņiem viltīgi ļāva Juram Vācies-promam sevi pieveikt, bet otrs, strauji pielidojis no aizmugures, nogāza Tibidohsas izlases kapteini no lidojošā instrumenta. Gandrīz tai pašā mirklī Kuzjam Tuzikovam noslāpa viņa reaktīvā pirtsslota, un viņš bija spiests izmantot lakatiņu izpletni.

Tiesnesis Tištrja pakasīja degunu un nepiešķīra soda sitienu.

- Jūsu spēlētājs pats ir vainīgs. Neviens viņu nelūdza taranēt Vēmeti. Un esiet tik labs, beidziet svilpot man pie auss. Negribu zaudēt dzirdi, - viņš teica sašutušajam Svilpim.

Izvairoties no sadursmēm ar babajiem, Taņa centās gaisā sameklēt kustību atņēmēju bumbu - vienīgo, kas vēl varēja glābt Tibidohsas komandu no zaudējuma. Taču bumba, nedodamās nevienam rokā, lāgiem izzuda pavisam un tad atkal uzradās negaidītās vietās.

Vēl pēc piecām spēles minūtēm Demjans Rūgtulis, aizrāvies piparbumbas medībās, pielidoja par tuvu Tefteletam, un viņu notrieca pūķa spārns. Sanitāri izraka Demjanu Rūg-aili no smiltīm un lietišķi aizstiepa projām no laukuma. Pi-parbumbu pārtvēra Bietīds un mēģināja iemest to rīklē Nik-nainim, bet bumba aizlidoja mērķim garām un pūķa rīklē nokļuva pats Bietīds.

- Situācija kļūst arvien izmisīgāka, - komentēja Babs Jaguns. - Mūsu komandā esam atlikuši tikai divi - es un Taņa Grotere. Turpretī babajiem ir veseli astoņi mērķa... es gribēju teikt - astoņi magi. Pēc Bietīda neveiksmes viņi pagaidām vairs neuzbrūk Niknainim, bet mēģina katrā ziņā izsist no ierindas mani un Paņu, lai pēc tam rāmi un bez steigas apšaudītu ar bumbām mūsu pūķi.

Jaguns lietišķi atskatījās.

- Kā jūs redzat, mani vajā vismaz četri babaji. Diemžēl visus numurus es nevaru saskatīt, tomēr mēģināšu iztēloties, kas tie varētu būt... Vēmetis, Turtass Lopstass... Bet kurš ir trešais? Riebis vai Speramzess?

- Uzmanies! - iekliedzās Taņa. - JAGUN!

Viņa pirmā apjēdza, ka Jagunu pazudinājusi spēles komentēšana. Aizrāvies ar babaju uzskaitīšanu, viņš piemirsa palūkoties augšup, un, kad palūkojās, jau bija par vēlu. Baismīgie Tefteleta nagi tuvojās. Tie sažmiedzās un nobrāza Babam Jagunam plecu. Otrs nags būtu ieurbies viņam sirdī, taču, par laimi, tas atdūrās pret putekļsūcēju un noslīdēja nost.

Jaguns bija paguvis nolēkt no putekļsūcēja un tagad krita lejup, joprojām žņaugdams rokā vairs nekam nederīgo cauruli. Saniknotais Teftelets sakļāva spārnus un sekoja Jagunam, izstiepis visas četras ķetnas. Vēl pāris mirkļu - un visi sešpadsmit šaušalīgie nagi viņu sagrābs. Viņa degošais

putekļsūcējs gaudodams un liesmodams gāzās zemē kā komēta.

Tribīnes ievaidējās. Tibidohsas līdzjutēji sāka apšaudīt Tefteletu ar kaujas dzirkstīm. Bet dzirkstis atlēca no burvju kupola, kura uzdevums bija sargāt skatītājus no pūķu ugunīgās elpas.

- Лк manu māmulīt bubulīt! Tūlīt viņš mani piebeigs! Gribu pieminekli ar spārniņiem! - iebrēcās Babs Jaguns. Kā par brīnumu, viņš nebija zaudējis humora izjūtu.

-Turies! Never vaļā izpletni! - Taņa kliedza.

Viņa bez apdomāšanās piespiedās ar krūtīm pie kontrabasa un metās lejup, ceļā pūķim. Mirklī, kad viņu jau gandrīz bija apklājusi Tefteleta melnā ēna, viņa saķēra Babu Ja-gunu aiz apkakles un aizvilka līdz drošības zonai.

Babs Jaguns četrrāpus paskrēja zem nelielā aizsargju-mola, kas līdzinājās otrādi apgāztai bļodai. Šis jumols bija ierīkots tieši tādēļ, lai no saviem instrumentiem notriektie spēlētāji varētu paglābties no pūķiem. Pārliecinājusies, ka Babam Jagunam briesmas vairs nedraud, Taņa strauji virzīja kontrabasu sāņus un augšup.

Pavisam tuvu gaisu pāršķēla Tefteleta ādainais spārns. Vēja brāzma sašūpoja kontrabasu. Babaji, kurn skatieniem Taņu uz pāris mirkļiem bija aizsegusi pūķa mugura, pārsteigti ieraudzīja, ka viņa pēkšņi paslīd gar pūķa sāniem un uzlido augšā pie paša kupola.

Teftelets pūlējās izskrāpēt Babu Jagunu laukā no aiz-sargjumola apakšas, bet cieta neveiksmi un atkal pacēlās spārnos. Pārliecinājies, ka pūķa tuvumā vairs nav, Babs Jaguns piesardzīgi pabāza galvu laukā no patvēruma.

- Uffi Turpinām mūsu reportāžu no notikuma vietas. Ar jums kopā esmu es, joprojām vēl neapēstais, taču jau putekļsūcēju zaudējušais Gabs Jaguns! - atguvis elpu, viņš turpināja. - Tagad no visas Tibidohsas komandas spēlē vienīgi uzbrucēja Tatjana Grotere un mūsu pūķis Niknainis. Viņu pretinieki ir astoņi babaji un satrakots gaļas kalns, kurš spļauj uguni un gandrīz aizraidīja mani uz viņpasauli...

It kā nopratis, par ko ir runa, ēģiptiešu pūķis izpūta garu liesmu mēli, iedzenot komentētāju zem aizsargjumola.

Babaji skaļi iesmējās.

- Ak tā? Tev nepatīk kritika, parazīt? Derētu pārstrādāt tevi gaļas konservos! Puskaraļvalsti par ugunsdzēsības aparātu! - dūri kratīdams, kliedza sašutušais Babs Jaguns.

Liekties laukā no patvēruma viņš vairs neriskēja un reportāžu turpināja no aizsargjumola apakšas.

- Tatjana Grotere aktīvi iesaistās cīņā par atlikušajām bumbām. Uzreiz vairāki babaji steidzas pie viņas no visām pusēm. Vēmetis aizšķērso ceļu, Apendicis uzbrūk no apakšas, Turtass Lopstass no augšas. Turies, Taņa! Ak, cik skaista virāža! Pēdējā mirklī Tatjana Grotere graciozi atraujas no pretiniekiem. Turtass Lopstass un Apendicis nepagūst nobremzēt un saskrienas vietā, kur vēl pirms sekundes bija Taņas kontrabass. Trieciens nomet Apendici no tepiķīša, viņš krīt. Bāc! No smiltīm laukā rēgojas tikai viņa pēdas... Turtass Lopstass pagūst pieķerties pie sava tepiķīša bārkstīm. Viņš cenšas uzvilkties atpakaļ uz tepiķīša un gandrīz jau pagūst, bet... no lejas tuvojas Niknainis un TefteleLs. Interesanti, kuram no abiem tiks šis gardais teftelītis, cerams, ka jūs man piedosiet šo vārdu spēli. Ak manu māmulīt bu-

bulīt! Pūķi velk Turtasu Lopstasu katrs uz savu pusi. Nu nu, puiši, nevajag strīdēties! Var taču draudzīgi dalīties. Lai vienam liek Turtass, otram paliks Lopstass. Nē, Niknainis augstsirdīgi piekāpjas, un viss Tāss un viss Lops ar pilnu roku un kāju komplektu tiek Tefteletam... Cerams, Rita Dodu/, krīta un Liza Aizlaizina sniegs babajam pirmo maģisko palīdzību vai vismaz nenokutinās viņu līdz nāvei....

Viesu tribīnēs Zārciene pielika pie acīm binokli. Uz mirkli redzeslaukā parādījās galvenā tiesneša Tištrjas saīgusī seja un Amata apaļie, gaļīgie vaibsti; Amats, sašutumā aurodams, tik mežonīgi vēcinājās ar rokām, ka līdzjutēji, kuri sēdēja blakus, krita uz visām pusēm kā ķegļi.

“Kaut kas traks! Bet Grotere turas braši! Trīs sarkanas dzirkstis tomēr ir un paliek trīs sarkanas dzirkstis,” ar nelielu skaudību domāja Zārciene.

Pa to laiku, iznirusi no kārtējās nāves cilpas, Taņa pēkšņi ieraudzīja uzreiz abas bumbas. Vienu no abām - pi-parbumbu - centās notvert Vēmetis, viņš dzinās tai pakaļ uz sava tepiķīša, nemaz nemanīdams, ka turpat zem viņa gaisā virs pašām laukuma smiltīm karājas kustību atņēmēja bumba.

- Tagad rādi, ko māki! - Taņa uzsauca kontrabasam, it kā tas būtu dzīvs. Izstiepusi roku ar lociņu, viņa metās uz priekšu.

Acu priekšā viņai viss saplūda kopā: skatītāju sejas, ba-baju lidojošie tepiķi, gaišās zvīņas uz pūķa vēdera viņai virs galvas. Kontrabass traucās kā bulta, kā saules zibsnis. Taņa nepievērsa uzmanību nekam citam, svarīgs bija vienīgi dzeltenais punktiņš tur tālu priekšā. Kad viņa jau bija nolidojusi

pusi atstatuma, ari babaji pamanīja bumbu. Vienlaikus pieci tepiķīši, gaisu šķeldami, metās viņai pakaļ.

- Neticams skats! Izmisīga, neprātīga sacensība par to, kurš būs ātrāks. Ak, kāds temps! - kliedza pārsteigtais Babs Jaguns. - Tatjana Grotere tuvojas bumbai. Bet babaji neatpaliek. Viņi gaisā pārkārtojas un ielenc Taņu. Vai viņa spēs iegūt bumbu un izrauties no pretinieku ciešā loka? Kustību atņēmēja bumba apstājusies pavisam netālu no caurspīdīgās maģiskās sienas. Pat parastos apstākļos būtu gandrīz neiespējami samazināt ātrumu un apgriezties tik īsā distancē...

Taņa jau bija ieraudzījusi maģisko sienu. Kaut gan caurspīdīga, tā vieglītēm vizmoja ar sudrabainu mirdzumu. Aiz tās drebēja slapjām dūnām līdzīgi mākoņi. Kustību atņēmēja bumba, spēles galvenā bumba, it kā gribēdama paņirgāties, karājās gaisā pavisam tuvu sienai, gandrīz tai pieskardamās.

Taņa intuitīvi noliecās pa kreisi un sagrieza kontrabasu sāniski. Tagad viņa saliekusies lidoja - pareizāk, bremzēja -izstiepusi kājas uz priekšu un noturot līdzsvaru ar lociņu. Ātrums strauji samazinājās, arvien skaidrāk kļuva saredzami babaji, kuri Taņai sekoja un nupat vēl bija izskatījušies pēc melniem punktiņiem. Jau varēja atšķirt spalvas uz viņu plakanajām sejām un tepiķīšu bārkstis ar daudzajiem amuletiem.

Trieciens! Taņas pēdas atsitās pret kaut ko atsperīgu, līdzīgu vingrošanas paklājam. Uz mirkli acu priekšā viss satumsa, bet nākamajā mirklī viņas plaukstā ieripoja zaigojoša bumba. Veiksme! Kustību atņēmēja bumba bija pie viņas!

- Лк manu māmulīt bubulīt! - Babs Jaguns gandrīz ievaidējās aiz sajūsmas. - Tatjana Grotere nobremzē, sasviež kontrabasu uz sāniem un atsperas ar kājām no maģiskās barjeras. Kolosāli! Iepriekšējo reizi šis bīstamais paņēmiens izdevās leģendārajam Straujdomim Saplacinātajam 1567. gadā. Tiesa gan, Straujdomis atgrūdās no maģiskās barjeras ar degunu, un tāpēc arī ieguva lielisko iesauku Saplacinātais... Taņa strauji piķē, izvairoties no Speramzesa, un lido pretī Riebim. Vai tiešām viņa mēģinās taranēt? Es jau redzu riebīgo smīnu riebīgā Riebja riebīgajā fizionomijā, bet... Taņa žigli paslīd zem kontrabasa! Riebis spiests pārlidot viņai pār galvu. Šķiet, ka viņš sadursmes gaidās pat acis aizmiedzis! Vareni, Taņa! Tāda pārsteidzoša veiklība, turklāt vēl ar bumbu un lociņu rokās. Nē, es kļūdījos, bumbu Taņa paguvusi piestiprināt pie augšdelma... Tagad viņa cenšas noskaidrot, kurā laukuma daļā atrodas Teftelets, lai drosmīgi mestos uzbrukumā.

Pāri smiltīm pārslīdēja ēna. Komentētāja uzmanību piesaistīja bumbas sviediena troksnis un pūķa ierēkšanās. Babs Jaguns pagriezās.

- Pagaidiet, es kaut ko esmu palaidis garām! - viņš iesaucās. - Asa situācija otrā laukuma malā. Vēmetis ar pipar-bumbu uzbrūk Niknainim. Lielisks metiens, un... vai jūs kādreiz esat redzējuši kaut ko tamlīdzīgu? Niknainis notver bumbu lūpās. Maģiskais lādiņš nevar iedarboties, jo liela daļa bumbas atrodas ārpusē! Tagad, lai bumbu atgūtu, Vēmetim vajadzētu vārda tiešā nozīmē ielidot Niknainim mutē, bet es nedomāju, ka viņam pietiks drosmes to darīt. Jā, tik tiešām. Babajs tikai met lokus apkārt pūķim, turēdamies dro-

šā attālumā, lai viņu netrāpītu spārnu triecieni. Niknainis ierēcas vēlreiz. Šķiet, ka viņš kādu aicina, bet ko?

Arī Taņa bija saklausījusi Niknaiņa rēcienu. Atšķirībā no Baba Jaguna viņa saprata, kam domāts šis aicinājums. Pagriezusi kontrabasu, viņa traucās pie sava pūķa.

Vēmetis, zobus at iezis, mazliet atvirzījās un aicinādams pamāja ar roku. Droši vien, pavasara saulītē pārkarsis, viņš iedomājās, ka Taņa sajaukusi pūķus un tagad ar kustību at-ņēmēju bumbu rokā pa taisno ielidos Niknainim rīklē. Taču Niknainis jau bija pazinis Taņu un spēcīgi papurināja galvu. Piparbumba apmeta gaisā platu loku, un Taņa pēc strauja pagrieziena paguva to notvert.

Smīns acumirklī pagaisa no Vēmeta sejas, babajs metās Taņai pakaļ un gandrīz jau mina viņai uz papēžiem. Pat nepagriezdamās, lai paskatītos uz vajātāju, Taņa juta, kā garās ķetnas sniedzas pēc viņas. Viņa pūlējās atrauties, bet babajs sekoja viņai gluži kā pielīmēts.

No ziemeļiem tuvojās Riebis tin Speramzess, atgainīdami Taņu no Tefteleta. Tagad Taņai, lai piekļūtu pretinieka pūķim, vispirms vajadzētu viņus taranēt, un tieši to smagnējie babaji vēlējās panākt.

- Vai jūs redzējāt, kas notika? Vienīgā vēl laukumā palikusī Tibidohsas komandas spēlētāja Tatjana Grotere ieguva abas svarīgākās bumbas - piparbumbu un kustību atņēmē-ju bumbu. Ja viņai izdosies iemest vismaz vienu no tām, uzvara Tibidohsai ir nodrošināta. Tiesa, tas nebūs viegli: viena trausla meitene pret sešiem saniknotiem makak... baba-jiem! - vēstīja Babs Jaguns.

Beidzot Taņai ar māņu pagriezienu izdevās Vēmeti

apmānīt. Kad viņš, noticējis Taņas manevram, pasvieda savu tepiķīti pa labi, Taņa strauji pacēlās gaisā.

Acis asaroja. Rokā nepacietīgi vibrēja lociņš. Vēl nekad Taņa nebija jutusies ar viņu tik vienota. Reizēm viņai pat šķita, ka lociņš aizsteidzas priekšā viņas domām un vada viņas rīcību lidojuma laikā. Spēles pirmajās minūtēs viņa bija cīnījusies ar bailēm un jutusi neuzticību pret lociņu, bet tagad viņu pēkšņi pārņēma dīvains vieglums. Viņu vairs nebiedēja ne draudīgie babaji, kas niknumā grieza zobus, ne viņu prātā jukušais, slepkavnieciskais pūķis.

Pēkšņi, gandrīz vai tai pašā mirklī, kad Taņa bija noticējusi, ka nav it nekā neiespējama, viņas kontrabass iekrita gaisa bedrē. Savēcinājusi lociņu, viņa pamanījās instrumentu atkal iztaisnot, bet tad nez no kurienes uzlidojis viesulis sagrieza viņu virpulī kā mazu skaidiņu.

“Kontrabass mani nometīs. Es tūlīt nokritīšu!” Taņa šausminājās.

Nesaprazdama, kas noticis ar viņas instrumentu, Taņa visiem spēkiem centās noturēties. Stīgas žēlabaini vaidēja, kontrabasa priekšgals cilājās augšup lejup. Viena tāda neprātīga lejupkritiena laikā Taņa netīšām ieraudzīja sev tuvākā babaja seju. Tepiķītis nekustīgi karājās gaisā, un babajs, paņēmis pie bārkstīm piesieto talismanu, bungoja ar to sev pa plaukstu, vienlaikus kaut ko strauji čukstēdams. Uz Taņu viņš neskatījās, visa viņa uzmanība bija pievērsta talismanam.

- Nav godīgi! - tobrīd kliedza Babs Jaguns. - Kur ir taisnīgums? Babaji izmanto ļaunās acs lāstu! Es lieliski redzu, ko viņu pussargs Speramzess dara ar savu talismanu!

Vai tiešām tiesnesis neiejauksies? Ziepēs tādu tiesnesi, pārstrādāt desās, galertā! Tatjanas Groteres kontrabass tūlīt ietrieksies smiltīs... Bet kas tad tas? Kāds izcils manevrs! Traukdamās garām Speramzesam, Taņa no visa spēka sviež viņam ar piparbumbu! Lielisks sitiens! Speramzess aiz pārsteiguma norij savu talismanu, ko, čukstēdams burvju vārdus, bija turējis pārāk tuvu pie mutes!

Tibidohsas sajūsminātie līdzjutēji tribīnēs ierēcās.

- Jūs tikai paskatieties: tagad pats Speramzess liek svaidīts no vienas puses uz otru! - līksmoja Babs Jaguns. - Viņš pūlas talismanu izspļaut, taču tas neizdodas. No viņa ausīm laukā laužas viesuļi, pa nāsīm nāk tvaiks! Pārējie babaji šausmās metas prom. Kāds baismīgs skats! Speramzess noveļas no tepiķīša un no milzīga augstuma uzkrīt uz galvas tiesnesim Tištrjam, kas izskrējis laukumā! Tagad nu gan Tištrja vairs nevarēs apgalvot, ka nav bijis nekādas buršanās. Bet pagaidām galveno tiesnesi cenšas izkārpīt laukā no smiltīm, kurās Speramzess viņu ietriecis līdz pat ausīm.

Taņa - pēc tam viņai daudzkārt to vaicāja - arī pati lāgā nespēja paskaidrot, kāpēc viņai ienāca prātā mest baba-ju pussargam ar piparbumbu. Gluži vienkārši viņa galva ar asajām ausīm bija pārlieku kārdinošs mērķis. Bet to, ka viņš aizrijās ar talismanu, varēja uzskatīt par negaidītu un patīkamu nejaušību.

- Žēl, ka tas nebija tēvocis Hermanis. Un arī ne Sērga del Torte! - ar skatienu sekojot Speramzesa kritienam, noburkšķēja Taņa.

Viņas kontrabass paklausīgi iznira no pēdējās gaisa bedres un, gandrīz vai noskrāpēdams savu lakoto apakšu gar

smiltīm, uzlidoja atkal gaisā, kur pie Tefteleta purna jau drūzmējās atlikušie pieci babaji. Nebija nekādas iespējas tikt viņiem garām pie pūķa. Pamanījusi, ka piparbumba, atlēkusi no Speramzesa galvas, joprojām karājas gaisā, Taņa to saķēra un piestiprināja pie augšdelma.

Babaji, naidīgi viņā nolūkodamies, lēnītēm virzījās tuvāk. Šķita, ka viņi zaudējuši cerības pieveikt Taņu cīniņā viens pret vienu un tāpēc nolēmuši turēt viņu ielenkumā, izmantojot Tefteletu par ugunsspļāvēju lielgabalu.

Taņa uz mirkli apmulsa, bet tad viņas atmiņā paklausīgi atausa rindkopa no rokasgrāmatas “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana”. No tās pašas rijīgās rokasgrāmatas, kas reiz gandrīz nograuza viņai rokas pirkstu un pēc tam ilgi bēguļoja no džina Abdullas, atsacīdamās atgriezties bibliotēkas plauktā.

Rindkopā, kuru viņa atcerējās, bija rakstīts:

“Pūķi ātri zaudē savaldību. Esiet piesardzīgi. Atcerieties, ka pūķi vienmēr metas virsū tam, kas ātri kustas.”

- Bet ja nu... - nepaguvusi vēl izdomāt šo vilinošo domu līdz galam, Taņa jau meta cilpas Tefteletam pie paša degungala, kaitinot viņu ar straujajām kustībām un spilgtajām bumbām.

- Lieliski, lieliski! Tatjana Grotere prasmīgi sakaitina ēģiptiešu pūķi. Teftelets draudīgi rēc. Šķiet, ka Taņa, pārbaudīdama viņa pacietību, ir pārlieku aizrāvusies. Negaidīta uguns strūkla gandrīz vai pārvērš Taņu kraukšķīgā grauzdiņā. Piesargies, Taņa! Tūlīt dūmi izklīdīs un... Jā, tik tiešām! Sadusmots pūķis un pieci babaji, kas vārās niknumā, - viņi visi, atteikušies no savas pakāpeniskā uzbrukuma taktikas, dze-

nas pakaļ Taņai... Ko viņa tagad darīs? Nē, tas taču nav iespējams! Tas ir neprāts! Uzņēmusi vislielāko ātrumu, Taņa Grotere apgriežas uz sava kontrabasa un tagad lido atmuguriski...

Ne jau tikai Jaguns vien bija pārsteigts. Zārciene izmeta no rokas binokli, un tas uzkrita uz galvas priekšā sēdošajam Gunām Glumovam. Svilpis O. I.upis pielēca stāvus, aizmirsis savu stīvo kāju. Neslavis Melkulis ķēra ar roku pie sirds un saļima zem sola. Nāra izliecās no savas mucas un sāka steigšus apvēdināt viņu ar asti.

Ēģiptiešu treneris Amats grāba visus savus amuletus pēc kārtas un kaut ko murmināja. Aiz centības viņam pat nosvīda plikais pauris. Viņš nemanīja, kā iecietīgi smaida Me-dūzija, kura bija nobloķējusi visu viņa melno maģiju.

Starp līdzjutējiem ar savu nosvērtību izcēlās docente Gorgonova. Ar plaukstu apēnojusi acis, lai neapžilbtu saule, viņa uzmanīgi vēroja lociņu Taņas rokās.

Mirkli pirms Tapas ievelšanās gaisa bedrē Medūzija uz īsu brīdi novērsās, lai uzmestu bargu skatienu spēkavīriem Nūjainim, Kalnainim un Ūsainim. Sašutuši par blēdīšanos, spēkavīri jau kala plānus, kā sadot pa kaklu tiesnesim Tištrjam un trenerim Amatam, bet pierima, sajutuši Medūzi-jas skatienu.

Babs Jaguns aiz nepacietības lēkāja uz vietas, nemitīgi atsitās ar pieri pret aizsargjumolu un kliedza savā sīkajā skaļ-runītī:

- Nespēju noticēt savām acīm! Kāda drosme! Braši, Taņa! Uzreiz var redzēt, ka mana skola. Babaji bailīgi atskatās. Viņiem jāpalēnina ātrums, lai nenokļūtu sava pūķa

ugunslīnijā. Tefteletam pēc apstulbinošās bumbas galvā viss sagriezies. Teftelets tuvojas! Ārkārtīgi bīstams manevrs! Тара pielaiž pūķi sev pavisam tuvu, tad strauji atgāžas uz muguras un... gandrīz vai nokrīt zemē. Kvēlojoša liesmu mēle aizšaujas apmēram pusmetra atstatumā no viņas sejas. Šaubu nav - mēs esam kļuvuši par “momentānā apsviediena” aculieciniekiem. Ātrumu nesamazinot, Tapa iztaisnojas - un, lūk, jau divas bumbas lido Tefteleta mutē, kuru viņš vēl nav paguvis aizvērt. Divkāršs uzliesmojums! Teftelets izspļauj aprītos spēlētājus, laižas lejup un... viņš jau guļ smiltiņās, nespēdams ne pakustēties! Cik skaļa krākšana! Tiesnešiem iesaku mainīt kustību atņēmējas bumbas nosaukumu. To varētu saukt par krācējbumbu! Ila-ha! Mēs esam uzvarējuši! UZVARA!! “Momentānais apsviediens” un uzvara!!! Urrā!

- Urrā!

Daudzskaitlīgie Tibidohsas līdzjutēji ieaurojās sajūsmā. Šķita, ka šis prieka kliedziens aizskan tālu aiz Vētru salas robežām un aizplūst pāri visai zemeslodei, kur pie radioaparātiem un kņudinātājiem pieplakuši tūkstošiem burvju, kam nav izdevies personiski ierasties uz sacīkstēm.

Jau pie pašām smiltīm, steigšus apgriezusies, Tapa pavērsa lociņu augšup un lika kontrabasam atkal pacelties debesīs. Stīgas iedūcās saspringumā, tomēr pārslodzi izturēja. Tapai gribējās noskūpstīt savu kontrabasu, un ne tikai kontrabasu vien. Nepievēršot uzmanību saīgušajiem babajiem, kas meta uz viņu šķībus, bet nu jau bezspēcīgus skatienus, viņa pielidoja pie Niknaiņa un apķērās ap pūķa vizuļojošo kaklu.

- Mēs uzvarējām! Vai tu saproti, Niknaini, uzvarējām!

Tu esi īsts brašulis! - Taņa sauca. Pār seju viņai ritēja asaras.

Briesmīgais pūķis apmierināts stenēja. Viņa iekšpusē kaut kas burkšķēja, bet Taņa nez kāpēc vairs nespēja atcerēties, vai Niknainis šodien ir kādu aprijis vai nav. Un tas arī vairs nebija svarīgi.

Tā viņi kopā nolaidās uz laukuma: Taņa un Niknainis.

Viņai pretī jau kliboja Svilpis O. I.upis, un viņam sekoja līdzjutēju pūlis, kuru vairs nespēja atturēt neviena maģiskā barjera.

Tikko džini bija aizveduši Niknaini, līdzjutēji satvēra Ta-ņu un sāka mest gaisā kopā ar instrumentu.

- Hi, ļautiņi! Mans kontrabass! Nesasitiet kontrabasu! -Taņa satraukta kliedza, pūlēdamās neizlaist instrumentu no rokām.

- Лк, cik tu esi burvīga! Лк, cik tu esi neatlaidīga! Лк, cik tu esi drosmīga! Vai drīkst tev pieskarties? - sajūsmināta čiepstēja Dusja Mopsikova, lauzdamās cauri pūlim; tad pēkšņi Dusja iebļāvās: - Nemetiet viņu man uz galvas! Man bail! Hs nepaspēju viņu noķert!

Taņai palīdzēja piecelties un nopurināt smiltis.

- Nu, Mopsikova, vai dabūji man pieskarties? Vai esi apmierināta? - noburkšķēja Taņa, pārbaudīdama, vai kontrabass nav ieplaisājis.

- Bet es patiešām nepaguvu! Tu tik ātri kriti, bet man ir tik vārgas rokas! - Dusja taisnojās. - Tu taču nesasities?

Bet tribīnēs Sardanapals smaidīdams devās pie Amata. Babaju treneris drūmi viņam atdeva Taisnības amuletu. Caurspīdīgais akmens bija kļuvis melns kā piķis, un kāds tur brī-

nums - Amats taču bija pavisam pārkaitināts. Akadēmiķa rokās amulets atkal atguva agrāko izskatu.

- Nu, Amat, kurš kuram ielika? - vaicāja Sardanapals.

-Ja nebūtu jūsu ģeniāls meitene, viss notikt citādi. Viņa sabojāt mums visu spēli. Kāpēc viņai uzvārds ir Groters? Vai viņa ir Leopolda radinieks? - ēģiptietis aizkaitināts vaicāja.

- Ļoti tuva radiniece. Viņa ir Leopolda meita, - akadēmiķis paskaidroja.

Pārsteigtais babajs iepleta rokas, netīšām iebelzdams pa degunu vienam no arbitriem.

- Ko? - viņš iekliedzās. - Es par to neko nezināt! Tad šis ir tā Taņa, kurš uzvarēt Tā, Kuras Nav! Tad es saprast, kāpēc viņa sakaut mani puikas. Bet viņa vairs ilgi nespēlēt pūķbols! Nāve stāvēt viņai aiz mugura un teikt “ha-ha”!

Sardanapala ūsas nikni sabozās.

- Vai tie ir draudi? - akadēmiķis dzedri vaicāja.

Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Amatam bailīgi piemiegt acis. Katram gadījumam viņš pagājās tālāk no Sardanapala bārdas, kas klaji pauda vēlēšanos viņu nožņaugt.

- Ak nē, akadēmiķi! Tie nebūt draudi! - babaju treneris steigšus atsaucās. - Mani puikas un es nenodarīt viņai jauns. Mēs prast zaudēt ar godu. Bet pirms čempionāta mēs vienmēr zīlēt ar jēra lāpstiņa. Jēra lāpstiņa vēstīt, ka mūs kāds uzvarēt godīgā kaujā - viens pret daudzi. Ja es zināt, ka tas notikt pirmajā spēlē, es nekad nebūt derēt uz jūsu gredzens! Vēl lāpstiņa teikt, ka tam, kurš uzvarēt mani puikas, pēc tam vajag baidīties no stikls. Vajag ļoti baidīties no stikls! Ja jūs

man neticēt, paskatīties и/ mans... nu jau uz jūsu... Taisnības amulets.

Sardanapals domīgi palūkojās uz derībās laimēto amuletu. Dzintara asarai līdzīgais akmens nemaz negrasījās piesarkt. Ēģiptietis stāstīja patiesību.