Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

7."Galdiņ, aizsargājiesI" un vistu lāsts

Kā jau Medūzija bija apsolījusi, nākamajā dienā no paša rīta Tibidohsā sākās mācības. Skolēniem neļāva atpūsties nevienu dienu. Pirms nodarbībām Sardanapals un Medūzija visus sapulcēja Divu Stihiju zālē.

Apaļīgais Sardanapals bija tērpies jaunā mantijā, blakus akadēmiķim Melnjūrim stāvēja Medūzija - slaika un skarba. Neslavis Melkulis kā sabozies krauklis sēdēja maliņā uz neliela krēsla. Uz ceļgaliem viņam gulēja biezs pergamentu žūksnis. Virs pergamentiem lidinājās zoss spalva, pati no sevis kaut ko žigli rakstīdama. ŠI zoss spalva izskatījās pēc īstas sūdzlbnieces un apmelotājas. Brīžam Neslavis Melkulis uzmeta skatu saviem pergamentiem un kaut kā ļoti nejauki pasmaidīja.

- Man šis tips nepavisam nepatīk. Kā tev šķiet, ko viņš tur pieraksta? - čukstēja Vaņa.

- Nezinu, - Taņa godīgi atzinās.

- Man šķiet, ka viņš uzskaita visus mūsu pārkāpumus truloīdu pasaulē, - teica Vaņa.

Tobrīd Neslavis Melkulis palūkojās tieši uz Taņu, un viņa acīs zibēja tik ļauns prieks, ka meitene uzreiz noticēja Va-ņas minējuma patiesīgumam. Noplukusī spalva veikli ienira tintnīcā un tad traucās pie nākamā pergamenta.

Taņa noprata, ka tas ir pergaments ar viņas pārkāpumu sarakstu.

liet tad, it kā nākot Taņai palīgos, neredzamais gani orķestris sāka atskaņot Tibidohsas himnu. Mācību pārziņa krēsls nepacietīgi salēcās, Neslavis Melkulis steigšus piecēlās un nostājās miera stājā.

- Mīļie bērni! Priecājos, ka atkal varu sveikt jūs visus Tibidohsā! - teica Sardanapals.

Skolēni, spurkdami aizturētos smieklos, bikstīja cits citam ar elkoņiem. Kamēr akadēmiķis vērsās pie viņiem ar runu, viņa ūsas joprojām diriģēja neredzamo orķestri. Turklāt pašam Sardanapalam par to nebija ne jausmas.

- Zinu, ka daudziem no jums truloīdu pasaulē neklājās viegli. Varat man ticēt, arī mums nebija viegli izšķirties par šo soli. Lai nu kā, tagad jūs atkal esat Tibidohsā un atsāksiet mācības... Un man par to ir liels prieks... Mēs darījām visu, lai jūs atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Kaut gan Tibidohsā vēl nav pilnībā atjaunota... - Sardanapala balss nodrebēja.

Akadēmiķa ūsas jau grasījās zobgalīgi palēkties, taču viņa garā bārda, kura te parādījās, te atkal nozuda, bargi paslējās, un Osas tūlīt pierima.

Pēc Sardanapala runāja Neslavis Melkulis.

-Jaunie, mācību kursu vēl nebeigušie burvji, bez uzraudzības uzturēdamies truloīdu pasaulē, izdarījuši ārkārtīgi daudz smagu pārkāpumu! - mācību pārzinis sauca spiedzīgā balsī,

us

vicinādams savu pergamentu žūksni. - Daži... pagaidām nenosaukšu vārdus... atļāvušies lidot, citi visās malās svaidījušies ar buramvārdiem, trešie mēģinājuši izmantot augstāko pārvēršanās maģiju. Tāpēc vairākiem ļoti cienījamiem tailo-īdiem līdz pat šim laikam... ē-ē... novērojamas zināmas dīvainības uzvedībā. Vai nav tiesa, skolniek Septiņcelm? Varbūt jūs spēsiet viņus pārliecināt, lai mitējas riet un kost garāmgājējiem kājās? Zobrāvējai tas nez kāpēc neizdodas. Kāds cits tā nobūra tēva siksnu, ka pedagoģijas pamatus apguvušais, politiski izglītotais truloīds noslānīja ar siksnu pats sevi!

- Neslavi! Protams, tie ir nopietni pārkāpumi. Taču šis tips dabūja to, ko bija pelnījis. Es tev jau teicu: neviens viņam nelika sist bērnus ar siksnu. Lai tad vienreiz iejūtas viņu ādā! - Sardanapals pārtrauca runātāju.

Neslavis Melkulis saviebās.

- Nu labi, šo gadījumu izsvītrosim, - viņš negribīgi noburkšķēja. - Starp citu, notikušas arī galīgas nejēdzības. Piemēram, viens no jūsu mīluļiem laida rēgus laukā no čemodāna un mētājās ar kupidonu bultām...

Taņa sarāvās, saprazdama, ka runa ir par viņu.

- Es uzskatu, ka par jebkuru no šiem pārmetumiem vainīgais pelnījis, lai viņu padara par zombiju, atņem viņam visas maģiskās spējas un aizsūta uz mūžīgiem laikiem atpakaļ pie truloīdiem... Personiski es tieši tā rīkotos, - Neslavis nikni turpināja.

Dzirdot šos vārdus, vairāki simti skolēnu šausmās sastinga. Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā pa Gunas Glumova degunu skraida muša. Pēc tam muša pacēlās spārnos un pārlaidās uz Ritas Doduzkrītas ausi.

ne

- Taču diemžēl, ja mēs izmantotu pārvēršanu zombi-jos, šī zāle kļūtu pavisam tukša, jo starp jums nav neviena skolēna, kurš nebūtu izdarījis vismaz vienu nopietnu pārkāpumu, - mācību pārzinis negribīgi atsāka savu runu. — Tāpēc mēs šo sodu pagaidām atliksim. Hs atkārtoju: PAGAIDĀM! Līdz pirmajam disciplīnas neievērošanas gadījumam!

Neslavis Melkulis draudīgi papurināja savus pergamentus un atkāpās sāņus. Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta. Par Neslavi Melkuli neviens neloloja ilūzijas. Ja viss būtu atkarīgs tikai no mācību pārziņa, viņš pataisītu skolēnus par zombijiem pat par nieka piecu minūšu nosebošanos. Tibi-dohsā, visiem par laimi, bija ari Sardanapals, kurš vienmēr aizstāvēja savus audzēkņus. Ne velti viņa ūsas jau sāka šķelmīgi trīcēt, kaut arī sejā joprojām saglabājās svinīga un nosodoša izteiksme.

Soli uz priekšu paspēra Medūzija. Kā allaž, viņa runāja ļoti īsi un konkrēti.

- Esmu pārliecināta, ka jūs nopietni apsvērsiet Neslavja Melkuļa teikto. Bet tagad visas klases dosies uz nodarbībām. Tā kā esam zaudējuši divus mēnešus mācību laika, stundu saraksts būs ļoti blīvs. Jums būs jāmācās no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šaubos, vai kādam vairs atliks spēka palaidnībām. Jā, un mūsu bibliotekārs džins Abdulla lūdza jums pateikt, ka nolādēs ar trīskāršu lāstu katru, kurš nenodos grāmatas laikā vai - vēl ļaunāk - plēsīs laukā lapas. Tāpēc esiet piesardzīgi. Tas ir viss, ko es gribēju teikt. 'Liksimies mošķzinībā!

>

Taisnā ceļā no Divu Stihiju zāles visi diezgan drūmā noskaņojumā devās uz stundām.

- Izskatās, ka viņi nolēmuši ķerties mums klāt ar visu nopietnību, - secināja Rita Dod uzkrita.

- Tā gan, - Zārciene viņai piekrita. - Pataisīs mūs melnus un maziņus. Ja neizdomāsim kaut ko sakarīgu, šeit drīz būs tikpat sērīgi kā pie truloīdiem.

- Gribētu gan redzēt, kurš piespiedīs mani mācīties, ja es to negribu! - Guņa Glumovs smējās.

Šis uzkumpušais, gorillam līdzīgais tips jau vairākus gadus sēdēja pirmajā klasē un vēl joprojām neprata daudzmaz pieņemami pārvērst ķeblīti par zosi. Ik reizes viņam iznāca kaut kāda kroplība: vai nu dzīvs ķeblītis, vai zoss uz četrām kājām. Taņai šķita gaužām dīvaini, ka Glumovam vispār izdevies atkļūt uz Tibidohsu.

-Jā, diez kas nav. Galīgi vairs dzīves nebūs tās zubrīšanās dēļ, - skumīgi teica Vaņa Blēdovs.

Babs Jaguns iesmējās. Viņš pameta ar roku, aicinot Ta-ņu un Vaņu panākties sāņus. Babs Jaguns tikai nesen bija ticis vaļā no varžu kājiņām un atguvis pats savas kājas, tāpēc ik pa brīdim aizmirsa, ka var staigāt kā visi, un atkal sāka lēkāt. Tomēr ne Taņa, ne Vaņa Blēdovs par viņu nesmējās. Izmēģināt uz sevis Neslavja buramvārdu iedarbību - tas nebija nekāds joks. Turklāt Izgaistošā stāva apsardzībai Nesla-vis izmantoja visspēcīgākās zintes.

- Ko jūs tik saskābuši? Es nu gan negrasos nokārt degunu! - Babs Jaguns līksmi teica.

- Kāpēc tad ne? Mācīties no rīta līdz vakaram - tas taču nav izturams! - Vaņa nebija nomierināms.

- Medūzija noklusēja kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nepastāstīja par pūķbola čempionātu. Kad tas sāksies, nevienu vairs pat ar valgu nevarēs noturēt pie grāmatām. Tāpēc jau Medūzija un Neslavis ir tik nikni. Bet citiem gan par čempionātu nestāstiet, vecmāmiņa piekodināja nevienam to neteikt, - sazvērnieciski čukstēja Babs Jaguns.

Taņai tūdaļ uzlabojās garastāvoklis. Kā viņa vispār bija varējusi to aizmirst? Babs Jaguns taču savā vēstulē jūsmoja par gaidāmo čempionātu. Skaidrs, ka vajadzēs daudz trenēties. Svilpis O. Lupis taču negribēs, lai viņu komanda izgāžas.

Turpat blakus kāds iekāsējās, un Taņa satrūkās. Zobrā-vēja allaž pamanījās pielavīties nedzirdami.

- Kas tad nu, jaunieši? Kāpēc neesat nodarbībās? Kas jums tagad par stundu? Žiglāk uz klasi, citādi noburšu! -pasniedzēja jautri piedraudēja.

Viņi palūkojās pulkstenī. Pirmajā mācību pusgadā viņi bija paguvuši pierast pie Tibidohsas maģiskajiem pulksteņiem ar mazām bildītēm ciparu vietā. Attēli uz ciparnīcas mēdza atdzīvoties. Šobrīd radītājs bija apstājies pie apkvēpuša katla, no kura augšup cēlās smirdīga dūmu strūkliņa.

Taņa noskurinājās. Viņa pārlieku labi zināja, ko nozīmē šis katls: laiks doties uz profesora Blakta vadīto praktiskās maģijas nodarbību.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Kā es to večuku nevaru ciest! Man no viņa metas nelabi! - kaismīgi izsaucās Babs Jaguns. - IJn kā ir tev, Vaņa?

Vaņa tikai noslēpumaini pasmaidīja. Taņai tas šķita aizdomīgi. Viņa bija labi iepazinusi šo Vaņas smaidiņu. Kad Vaņa sāka tā smaidīt, tas nozīmēja, ka tuvākajā laikā notiks kaut kas neparasts. Turklāt Taņa pamanīja, ka Vaņa - vienīgais no viņiem visiem trim - neieskatās pulkstenī. Acīmredzot viņš jau zināja, kāda būs pirmā stunda.

Zāle, kurā nolika praktiskās maģijas nodarbības, atradās šaura un augsta torņa augšstāvā, zem paša jumta. Pie sienām tur karājās brīnumzāļu saišķīši, čūsku ādas, maisiņi ar indēm un kaltētu sikspārņu virtenes. To visu profesors blakts izmantoja, gatavodams savus šaušalīgos eliksīrus un dziras. Uz soliem stāvēja apkvēpuši katli, kurus nedrīkstēja mazgāt, blakts apgalvoja, ka katlu galvenā burvestība slēpjoties šajos ilgus gadsimtus krātajos sodrējos.

Atskanēja švīkoņa. Caur šauru lūku griestos no augšas noslīdēja virvju šūpuļtīkls. Tīklā gulēja profesors blakts, Tibi-dohsas “tumšās” nodaļas priekšnieks. Viņa galva izskatījās pēc rutka, bet sejā bija tik daudz grumbu, ka atlika tikai brīnīties, kā tām visām tur pietiek vietas. Mugurā viņam bija vilnas veste, un virs tās karājās garā ķēdītē piekārta bronzas karote.

- Sfeiki, bērn! - Profesors runāja ar dīvainu akcentu. - Redzu, ka fis’ pagaidām dzīv’ un fesel’. bet tas nav uz ilg’ laik’. Esmu pārliecināt’, ka fēl līdz šis stund' beigām daudziem no jums būs iespēj’ nokļūt magpunkt’l Hi-hi!

- Kāpēc tad tā? - basā vaicāja Guņa Glumovs.

Profesors blakts rotaļājās ar savu bronzas karotīti.

- Ak, Glumof, Glumof! Jūs esat tik stulbs, ka ikreiz to aizmirst’. Magpunkt’ jūs nokļūs' tāpēc, ka mūsu šodien’ temats - “Lēkāšan’ eliksīr’”. Tas, kurš izdzers eliksīr’, farēs uzlēkt augstāk par griest’. bet tā fēl nav fispatīkamākā fēst’! Priecīgā fēst’ ir tā, ka šis eliksīr’, ja to pagatavo nepareiz’, taisa skaļu “babah!” Nu ļoti skaļu “babah”! Pēc šitāda “ba-bah” skolēn’ tūlīt ar sadauzīt’ galv’ nokļūst magpunkt’. Tāpēc man ārkārtīg’ patīk sitas temat’.

- Ai! - skaļi iespiedzās klases lielākā bailule Vera Papa-gaile.

Veras deguns bija nedaudz nošķiebies uz labo pusi -kopš tās reizes, kad viņa, vēl dzīvodama pie truloīdiem, slepus noskatījās, kā viņas vecākā māsa skūpstās ar savu puisi. Tieši toreiz arī atklājās, ka Vera spēj redzēt cauri sienām.

Profesors Blakts nepacietīgi pavicināja roku.

- Tagad klausieties uzmanīg’! Otrreiz neteikš’! Jums jāpaņem kumšķīt’ šķiršanās zāT... trīs zalkša zvīņ’... četras fam-pīr’ spalv’... septiņas nosprāguš’ žurk’ ast’... un divpadsmit liel’ karot’ ar šaujampulver’! Kārtīgi samaisīt’ pulver’ ar zivju gļot’ un uzlikt uz ugun’... Pēc tam gaidīt, kamēr eliksīr’ sāk smirdēt pēc puvuš’ ol’... Tad eliksīr’ ir gatav’, un ar to far noziest bas’ kāj’! Ja pulver’s taisīs “babah!” vai nesmirdēs pēc puvuš’ ol’ - jums fiss jādar’ no sākum’! Nu, kurš grib uzdot stulb’ jautājum? Stulb’ jautājum’ nav? Tad pie darb’!

Taņa pievilka katlu sev tuvāk un, cenzdamās nenotraipīties gar katla malām, rīkojās atbilstoši profesora Blakta receptei. Samaisit pulveri ar zivju zvīņām un pēc tam vēl piemest klāt žurku astes nebija pārāk patīkami, bet vēl vajadzēja uzlikt to visu uz uguns... Tomēr iespēja apgūt lēkāšanas eliksīra pagatavošanas prasmi vilināja. Tāds eliksīrs vienmēr var noderēt.

Kā jau parasti, profesors Blakts staigāja pa klasi, vērodams skolēnu darbošanos un bārstīdams dzēlīgas piezīmes. Pēc viņa teiktā iznāca, ka šai klasē mācās tikai tukšpauri.

- Kapličova, beidz Ucināt' karot’! Blēdov, nešļaksti ziv-

ju g|ot’! Grotere, vai tu prot’ skaitīt? Cik žurku ast’ tu panēm?

- Bet šī aste ir divreiz garāka par pārējām, - Taņa bikli iebilda. Viņai patiešām bija patrāpījusies neticami liela aste.

- Es skaidri teic’: septiņas ast’ un četras spalv’. Is’ ast’, gar’ ast’ - tas nav svarig’. Tu esi liel’ muļķ’... - Profesors Blakts nīgri saviebās.

Kad profesors bija novērsies, Taņa, nespēdama pretoties kārdinājumam, parādīja viņam mēli - un tūdaļ nožēloja savu pārsteidzību, atcerējusies baumas, ka profesoram Blak-tam pakausī esot trešā acs. Taņai par postu šī acs tieši tobrīd bija atvērta. Jau nākamajā mirklī saniknotais profesors atkal pagriezās pret meiteni.

- Ko tu uzdrīksties, Grotere? Kāpēc tu rād’ man sav’ mēl?

- Ē-ē... Mani kāds nolādējis... Mēle man pati no sevis bāžas laukā. Paskatieties! - Taņa žigli teica.

Blakts ļauni smaidīja. Viņa mazajās ačelēs pavīdēja sīru-paina izteiksme.

- Nevajag bēdāties, Grotere. Tā bieži gadās, - viņš dūdoja. - Bet mana spalv’ pati no sev’ liek žurnālā divniek’. Fui, cik slikt', cik nejauk’ spalv’!

Melnais burvis jau bija uzsitis knipi, saukdams klāt klases žurnālu, bet tad atskanēja apdullinošs sprādziens. Lauskas un verdošas šļakatas lidoja uz. visām pusēm.

Liza Aizlaizina spiegdama glābās zem sola. Viņai izdevās tikt cauri ar vieglām izbailēm, toties viņas katls gan pāršķēlās uz pusēm.

Profesors Blakts pieskrēja pie Lizas.

— Kāpēc tu uzlik’ katlam firsū fāk? - viņš kliedza. - Un cik daudz pulver’ tu pieber? Kaut labāk būt’ pāršķēlies tavs tukšais paur’! Hs liek’ jums fisiem slikt’ atzini’! Uzreiz priekš fis’ klās’! Tas bij mans fismīļākais katls! Tas nostāvēj’ šitai fietā divsimt gad’!

Ārkārtīgi sadusmotais Blakts izrāva no kabatas lakatiņu un gribēja noslaucīt nosvīdušo pieri. Bet notika kaut kas neparedzēts: lakatiņš pēkšņi izrāvās viņam no pirkstiem un sagrāba Blaktu aiz deguna. Un turēja ciešā tvērienā. Blakts niknumā jau pacēla roku, lai uzgāztu lakatam ar sarkano dzirksteli, bet laikus attapās, ka apsvilinās sev degungalu.

Novērtējusi nepatīkamo situāciju, kādā nokļuvis pasniedzējs, klase aiz sajūsmas sāka smieties. Nopietnību saglabāt neizdevās gandrīz nevienam. Tas tiešām izskatījās ļoti smieklīgi: “tumšās” nodaļas priekšnieks ar savām līkajām, tievajām kājelēm lēkāja pa klasi, nekādi nespēdams tikt vaļā no uzbāzīgā kabatlakata.

Beidzot Blaktam izdevās atraut lakatu no deguna un nomest uz grīdas. Izkliegdams briesmīgus draudus, viņš izskrēja no klases un drīz atgriezās kopā ar Neslavi Melkuli.

Mācību daļas pārzinis uzmanīgi aplūkoja uz galda guļošo lakatiņu, bet klāt tam neskārās. Tad viņš pastiepa vienu pirkstu un vieglītēm pabikstīja lakatu ar savu dzeltenīgo nagu. Tūdaļ visi četri lakatiņa stūri saslējās gaisā un centās aptīties apkārt Neslavja pirkstam.

Neslavis Melkulis kaut ko nomurmināja caur zobiem. Viņa smagais zīmoggredzens izšķīla dvīņu dzirksti - pa pusei zaļu, pa pusei sarkanu. Klasē sākās sačukstēšanās. Bija uz visstingrāko noliegts izmantot vienlaikus balto un melno maģiju, bet mācību pārzinis neievēroja šo aizliegumu. Ne jau velti pirms pāriešanas uz “balto” nodaļu viņu uzskatīja par vienu no spēcīgākajiem melnajiem burvjiem. Daudzi lauzīja galvas par to, kāpēc Sardanapals paņēmis Nesla-vi pie sevis un iecēlis par mācību pārzini. Droši vien tur bija kāds noslēpums.

- Galdiņ, aizsargājies! - nošņāca Melkulis, nopūzdams no galda pelnus, kuros bija pārvērties lakatiņš.

- Aizsargājies? Vai tad pareizi nav “Galdiņ, klājies!”? -brīnījās Dusja Mopsikova, drukna apaļvaidze, kurai tik ļoti garšoja saldumi, ka reiz viņa bija pārvērtusi savu labāko draudzeni par piparkūku, un tāpēc nokļuva Tibidohsā.

- Kurš to vaicāja? - ierēcās Neslavis Melkulis, dusmīgi mirkšķinot savas tuvu blakus vienu otrai izvietotās ačeles.

Dusja bailīgi ierāva galvu plecos.

- Es jau nu zinu, ko runāju! - Neslavis turpināja aurot. - Jā, ir “Galdiņ, klājies!”, un ir arī garīgi nenosvērta šā galdauta pasuga “Galdiņ, aizsargājies!”. Pareizāk - viens galdauta stūris, kas nogriezts tā, lai izskatītos pēc kabatlakata. Un tam, kurš iebāza šo lakatu profesora kabatā, būs jāatbild!! Man - un ne jau man vienam - ļoti gribas uzzināt, kā šeit varēja nokļūt galdauts no Izgaistošā stāva!

Taņa piesardzīgi pašķielēja uz Vaņas Blēdova pusi. Viņai šķita, ka Vaņa ir manāmi nobālis.

Neslavja ledainais skatiens slīdēja pāri solu rindām, uz. mirkli apstājoties pie katra skolēna. Tad Neslavis strauji apcirtās un izgāja no klases. Taņa noprata, ka viņš aizsteidzas pārbaudīt savas aizsardzības zintes pie Galvenajām kāpnēm. Turklāt viņš droši vien bija atskārtis, ka pārsteidzīgi tik daudzu skolēnu klātbūtnē ieminējies par Izgaistošo stāvu, jo tagad pa skolu sāks virmot visādas baumas.

- Nedomājiet, ka tiksiet cauri bez soda! Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas, turklāt ļoti drīz! - Neslavis vēlreiz iebāza galvu pa durvju spraugu.

Profesors Blakts, aiz niknuma šņākdams, turpināja stundu. Divnieki un piezīmes bira kā krusa. Beigu beigās lēkāšanas eliksīrs izdevās tikai Verai Papagailei, kura aiz šausmām visu bija izdarījusi pareizi. Blakts paslavēja Veru, noburkšķēja, ka pat idiotiem gadoties prāta apskaidrības mirkļi, un ielika viņai četrinieku.

Ziņkārīgais Guņa Glumovs piesmēla pilnu sauju ziedes, novilka zābakus un sāka ieziest savas milzīgās pēdas.

- Kāpēc nekas nenotiek? Kur te burvestība? - viņš vīlies norūca.

- Bet tu palēkā, Guņečka! Palēcies lab’ augst’! - mīlīgā balstiņā ieteica profesors Blakts.

Glumovs tramīgi paskatījās uz savām basajām pēdām un mazliet palēcās. Patiesībā viņš mēģināja nedaudz palēkties, bet iznāca kaut kas pavisam cits. Gluži kā varenas atsperes pasviests augšup, Glumovs uzlidoja līdz griestiem, ietriecās tajos ar pakausi un tad bez samaņas novēlās uz grīdas.

Profesors Blakts apmierināts pasmaidīja.

- Lai kāds aiznes šo Plenties’ uz magpunkt’! Stunda ir beigt’! - viņš teica. - Nākamajā nodarbīb’ mēs fārīsim un liesim pudelēs filtības mikstūr , tāpēc fisiem jāņem līdzi stikla trauk’, lai taisīt’ “buļ-buļ”.

Taņa tikko spēja sagaidīt, kad profesors Blakts iesēdīsies savā šūpuļtīklā ar tūkstoš mezgliņiem un uzvilksies augšā caur griestu lūku. Tad viņa saķēra Vaņu Blēdovu aiz piedurknes un pavilka viņu aiz milzīgā skapja, kurā glabājās indes.

- Tas taču esi tu, vai ne? Nu saki - vai tu? - viņa nepacietīgi taujāja.

Vaņa ilgi pētīja savu dzelteno krekliņu, tad palūkojās uz savām rokām.

-Jā, es esmu es.

- Beidz jokoties! Tu taču saproti, par ko es runāju. Tu esi tas, kurš iebāza Blaktam kabatā “Galdiņ, aizsargājies!”. Vai tā ir taisnība?

Vaņa viltīgi pasmaidīja.

- Kāpēc tu tā domā?

- Nebija grūti uzminēt. Tātad tu?

- Es, - Vaņa atzinās.

- Bet kā tu nokļuvi Galvenajās kāpnēs? Vai tu tiešām biji Izgaistošajā stāvā?

Vaņa pakratīja galvu.

- Nē-e, Izgaistošajā stāvā neesmu bijis. Neslavis kļūdās. Galdautu es atradu aiz statujas - zini, aiz tās akmens zivs, kurai no mutes tek ūdens.

Taņa nebija šādu strūklaku redzējusi.

- Kur tas ir? - viņa vaicāja.

- Aiz burvju priekšmetu darbnīcas, Tibidohsas vecajā daļā. Tur tikpat kā neviens nestaigā, un darbnīca arī sen pamesta. To aizslēdza ciet jau Senvīra laikā, jo melnie burvji tur gatavoja visādas bīstamas mantas. Man sagribējās tur ielīst.

- Kāpēc?

- Pats lāgā nezinu, kāpēc... Nūjā, gribēju nočiept kādu drusciņu lidojošo zāģskaidu, lai pakaitinātu Blaktu. Zini, cik tas ir jautri? Skaidiņas lidinās pa klasi, virpuļo pie griestiem kā mušas, un tās nekādi nevar noķert.

Vaņa nez kāpēc skumīgi nopūtās.

- Bet darbnīcā es tā ari netiku iekšā, - viņš piebilda.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tur kāds bija atnācis pirms manis. Piezagos klāt un redzēju: pa sienas spraugām spīd gaisma. Tāda dīvaina gaisma, zilgana un spoža. Jau gribēju tīties prom, bet lati sāka vērties vaļā darbnīcas dūms. Lēni lēnitiņām, ar baigu čīkstoņu. Nobijos un laidos lapās. Vajadzēja skriet atpakaļ pa to pašu gaiteni, bet es ieskrēju strupceļā. Un tur pagadījās tā zivs - pašā reizē. Aiz tās tad arī paslēpos.

- Vai tu redzēji, kas iznāk laukā no darbnīcas? - Taņa vaicāja.

- Nē-e. - Vaņa nopūtās. - Ko es varēju redzēt aiz tās muļķīgās zivs? Ar degunu šai pie astes... Kad izlīdu laukā, darbnīca bija ciet, un vairs nekādas zilganas gaismas. Vispār nekā. Un tad pēkšņi kāds apķērās man ap kāju, pamatīgi apķērās. Skatos - galdauts. Ar lielām mokām tiku no tā vaļā un pēc tam nolēmu pa kluso ielikt to kabatā profesoram Blaktam. Nogriezu gabalu un tā arī izdarīju. Bet es nezināju, ka tas ir “Galdiņ, aizsargājies!”, un par Izgaistošo stāvu man arī nebija ne jausmas. Domāju, ka gluži vienkārši tāds kauslīgs galdauts. Šeit jau gadās visādas dīvainības.

Tapa iegrima domās. Daudz vairāk nekā galdauts meiteni nez kāpēc uztrauca noslēpumainais, zilais spīdums. Kuram ievajadzējies slēpties darbnīcā? IJn kāpēc? Tapai uzmācās sliktas priekšnojautas. Galva sagriezās tāpat kā toreiz, kad uz jumta stāvēja figūra oranžā apmetnī un pamāja ar roku, ar burvju dzirksti aizdedzinot Tapas lociņu.

- Varbūt tur spīdēja kāds rēgs? - viņa nedroši vaicāja.

- Varētu domāt, ka es neesmu redzējis diezgan daudz spoku, - Vaņa iebilda. - Jā, daži no viņiem tiešām spīd, bet pavisam citādi. Rēgu izstarotā gaisma ir maiga, tāda sārti miglaina, bet šī bija asa, spēcīga, gandrīz sāka acis sāpēt... Tādu rēgu dabā nav. Turklāt es dzirdēju soļus...

Pēkšņi kāds turpat blakus nokremšļojās uzvaras priekā. No skapja apakšas četrrāpus izlīda Zārciene. Viņai piemita pārsteidzošas spējas uzrasties nepiemērotā vietā un nepiemērotā laikā.

- Sveiki, čukstētāji! Reizēm ir ļoti noderīgi nomest blok-notiņu un līst tam pakaļ zem skapja! Neslavini Melkulim noteikti būs interesanti uzzināt patiesību par lakatu! - viņa ņirdzīgi teica.

Tana metās Zārcienei virsū, taču Tanas klasesbiedre veikli palēca aiz sola un tad izspruka pa durvīm. Tapa un Vaņa drūmi palūkojās viens uz otru. Viņi bija pārliecināti, ka Zārciene aizskrējusi viņus nosūdzēt, bet tad Zārciene atkal pabāza galvu durvju spraugā.

- Nobijāties gan, mazie tarakāni? Pareizi darāt, ka bīstaties... Bet es varbūt uzreiz vēl Neslavini neko neteikšu. Kāda jēga, ja tavu draugu uz līdzenas vietas pataisīs par zom-biju un aizsūtīs pie truloīdiem? Nē, labāk es jūs vispirms krietni pamocīšu.

Taņa viņai meta ar kaujas dzirksti, bet Zārciene paguva aizcirst durvis. Vītņu kāpnēs vēl ilgi skanēja viņas smiekli.

Vakarā pie Taņas pienāca Babs Jaguns. Savilcis seju noslēpumainā izteiksmē, viņš pačukstēja, ka Svilpis C). Lupis aicina uz pirmo instruktāžu visu Tibidohsas izlases komandu. Rokās Babam Jagunam bija pavisam jauns putekļsūcējs, un no caurules tam pilēja nez kāda bieza masa. Tiklīdz kāds piliens nokrita uz grīdas, pie tā tūdaļ sapulcējās daudzās vaboles un skudras, kas dzīvoja mūru plaisās.

- Vai tā ir jauna eļļas marka? - vaicāja Taņa.

- Pati tu esi eļļa! Tā ir īsta truloīdu majonēze! - lepni skaidroja Babs Jaguns. - Tagad es vairs nelietoju eļļu. Izrādās, ka daudz labāk ieziest mehānismu ar majonēzi. Labāk var uzņemt ātrumu. Paskaties šurp!

Viņš izvilka no azotes apdriskātu katalogu “10 000 jaunumu izcilākajiem pūķbolistiem”.

- Tagad es dienu un nakti lasu tikai šo... Paskaties, cik daudz visādu derīgu ierīču! Bumbas turētājs. Krekliņš ar mirgojošām ugunīm pūķu atbaidīšanai. Vējabrilles ar attāluma noteicēju. Pretapsviluma krēms. Spogulītis, ar kuru laist pūķiem acīs saules zaķīšus... Sprāgstošas konfektes... Gumijas līme biksēm...

- Kā tu teici? - Taņa neticīgi pārvaicāja.

- Nu, tas ir vienkārši... Noziež bikšu pēcpusi, lai asos pagriezienos negāztos nost no putekļsūcēja. Pielīmējas stabili. Ļoti derigs izgudrojums. Rokas paliek brīvas, - Babs Jaguns nopietni paskaidroja. - Tiesa, ir viens mīnuss.

- Kāds?

- Bikses pēc tam vairs nevar atlimēt no putekļsūcēja. Un līst laukā no biksēm līdzjutēju tūkstošu acu priekšā nav pārāk ēiti... Tāpēc ļimi es pagaidām vēl nepirkšu... Vai zini, kam domāts šis rīks? - Jaguns rādīja uz vienu no attēliem savā katalogā.

- Vai tas nav vēdeklis? - Taņa piesardzīgi vaicāja.

Babs Jaguns uzmeta meitenei pārākuma apziņas pilnu

skatienu.

- Vēdeklis? Лк manu māmulīt bubulīt! Tas taču ir kutinātājs! Ar to tu kutini pūķa vēderu, un viņš tevi izspļauj. Kolosāli, vai ne?

- Kolosāli gan. Visu mūžu ilgojos, lai mani norij un pēc tam izspļauj, - nomurmināja Taņa, prātodama, vai ņemt savu kontrabasu Ildzi uz nodarbību vai ari nav vērts to darīt.

Viņai ne pārāk gribējās vilkt kontrabasu pa gaiteņiem, jo vairāk tāpēc, ka Tibidohsas iekšpusē visi lidojuma buramvārdi tika bloķēti.

Beigu beigās viņa izlēma kontrabasu neņemt. Diez vai viņi lidos jau pirmajā nodarbībā, turklāt tik vēlā stundā, kad jau krēslo. Droši vien Svilpis O. Lupis grib tikai palūkoties, kādā paskatā viņa komanda atgriezusies no truloīdu pasaules.

Tibidohsas komanda pulcējās spēles laukumā pie pūķu angāriem. Taņa un Babs Jaguns atnāca pēdējie.

Svilpis O. Lupis bija augumā mazs, ar platiem vaigu kauliem un vienu aci. Viņa kreisā kāja nelocījās ceļgalā un deguns bija saplacināts. Klīda baumas, ka pie viņa ārienes pamatīgā boksa mačā piestrādājis lija Muromietis, turklāt tru-

loīdiem pat bija radusies biļina par šo cīniņu. Tomēr iztaujāt Svilpi O. Lupi par viņa pagātni neviens neuzdrīkstējās. Melnais burvis un maģiskās pilotāžas treneris nepiederēja pie tiem cilvēkiem, ar kuriem gribas tāpat vien papļāpāt.

Tagad viņš nopētīja bērnus ar drūmu skatienu un lika tiem, kuri bija paņēmuši līdzi instrumentus, apmest loku virs laukuma. Otra puse gaidīja turpat apakšā. Kad visi atkal bija sastājušies ap treneri, viņš nospļāvās sev zem kājām un teica:

- Sliktāk vairs nemēdz būt. Vecai raganai, kas lido uz veikalu pēc kefīra, - pat tai ir brašāka stāja. Un pavasarī sāksies čempionāts. Vai jūs apjēdzat, ko tas nozīmē?

- Apjēdzam. - Babs Jaguns jutās aizvainots.

Savu loku viņš bija nolidojis gluži ciešami, un salīdzinājums ar veco raganu viņam šķita netaisns.

- Nekā jūs neapjēdzat, ēzeļi tādi! - Svilpis rēca. - Pavasarī pie mums Tibidohsā sapulcēsies pasaules labākie spēlētāji. Paši vislabākie! Pūķbola gods un lepnums! Jūs izsmērēs pa spēles laukumu. Ko tur runāt par laukumu! Jūs visi tupēsiet viņu pūķu kuņģos un sarksiet par savu lempību!

Babajaguna atļukušās ausis tumši pietvīka. Par šīm ausīm Tibidohsā tika sacerētas leģendas. Zārciene, piemēram, apgalvoja, ka, ātri kustinādams ausis, Babs Jaguns varot pacelties gaisā. Tās gan bija tikai pļāpas. Tomēr Baba Jaguna ausis patiešām izskatījās iespaidīgas.

- Mēs trenēsimies, lidosim, - svinīgi nosolījās Sems Sep-tiņcelms, lielisks uzbrucējs ar pārsteidzošu reakcijas asumu.

Divpadsmit gadu vecumā viņš bija netīšām pārvērtis savu skolotāju par ūdru un pēc tam nokļuva Tibidohsā. Tagad Sems Septiņcelms mācījās jau pēdējā - piektajā - kla-

sē un gatavojās vasarā svinēt septiņpadsmito dzimšanas dienu.

Uz Svilpi Sema solījums neatstāja nekādu īpašo iespaidu.

- Лк viņi lidos! - Svilpis nicīgi nospurcās. - Mēslu mušas arī lido. Strādāt vajag, strādāt un vēlreiz strādāt! Vairs nekādu pastaigu! Treniņi katru ritu no sešiem līdz astoņiem. Un pēc nodarbībām - no astoņiem līdz desmitiem vakarā. Pirmā spēle būs pret afrikāņu babajiem, un viņi pagājušajā pasaules čempionātā dabūja trešo vietu! Trešo - vai jūs to apjēdzat?

Spēlētāji sadrūma. Par afrikāņu babajiem katrs no viņiem šo to bija dzirdējis, un ne reizi vien. Babaji bija dzimuši pūķ-bolam. Stāstīja, ka daudzi no viņiem lidojumos lieliski varot iztikt bez burvju paklājiem un sēžot uz tiem tikai pieklājības pēc. Zaudēt babaju komandai jau pirmajā spēlē - tas nozīmēja izkrist no čempionāta pašā sākumā, turklāt izkrist apkaunojošā veidā. Nelaime tā, ka pūķbola sacensību noteikumi bija ļoti stingri. Zaudējusī komanda vairs nedrīkstēja piedalīties turpmākajās spēlēs, un tai vajadzēja gaidīl nākamo gadu.

- Mums nu gan nav veicies ar izlozi! Droši vien kāds uzlaidis ļaunu aci! - noburkšķēja Jura Vāciesproms.

- Citādi nevar būt! Vajadzēja uz izlozi paķert līdzi Zob-rāvēju! - viņu atbalstīja Rita Doduzkrīta. Šī meitene ar asiem sejas vaibstiem lidoja uz ģitāras ar piekabi.

Ģitāra izskatījās dīvaina, bet pārvietojās virs spēles laukuma neticamā ātrumā. Tiesa, pagriezienos tā gaisā bieži kļuva nevadāma, un tad Rita bija spiesta vismaz pusi spēles nīkt pretinieku pūķa vēderā.

- Blēņas! Maģisko izlozi nevar noburt, un viltot tās rezultātus arī nevar! - Babs Jaguns strīdējās pretī. - Vai jūs zināt, kur pirms izvilkšanas tiek sabērti izlozes papīriņi? Hamleta tēva galvaskausā! Tam burvības neliek cauri.

- Nu un tad? Pa acu caurumiem tikpat var ieskatīties. Būtu labāk sabēruši parastā maišeli. - Rita Doduzkrīta smīnēja.

Treneris īgni pamāja ar roku.

- Nu pietiek! Bija jauna acs vai nebija - mums tikpat jāspēlē ar babajiem, un punkts. Bet tagad es gribu, lai Babs Jaguns vēlreiz iepazīstina ar visiem mūsu komandas spēlētājiem. Ir šis tas mainījies.

Babs Jaguns uzlēca uz sava putekļsūcēja. Viņš ne reizi vien bija komentējis spēles un pazina itin visus. Taņa domīgi lūkojās uz savu draugu, kas nekustīgi karājās gaisā divus metrus virs laukuma. Viņas kontrabass nevarētu tik ilgi palikt uz vietas, tam vajadzēja bez mitas kustēties. Tomēr Taņa nebūtu ar mieru mainīt savu senlaicīgo instrumentu pat pret desmit putekļsūcējiem.

- Un tā, mīļie līdzjutēji, jūsu priekšā ir Tibidohsas komanda! - vērsdamies pie neesošiem skatītājiem, līksmi sauca Babs Jaguns. - Labākie no labākajiem! Lūdzu mīlēt un cienīt! Pirmais numurs - Žora Žīkins. Viņa instruments - slota ar propelleri. Viņš spēlē aizsardzībā un dara to gluži labi. Tikai reizēm rodas neērtības, piespēlējot viņam bumbu, jo tā mēdz iekrist propellerī... Otrais numurs. Demjans Rūgtu-lis, no “tumšajiem” magiem. Uzbrucējs. Viņam ir modeļa “Sniegavētra 100U” putekļsūcējs, kas gaisā spārdās un brīžam uzvedas kā ledusskapis. Parasti pretinieku pūķis mūsu

Djomu aprij pirmajās piecās spēles minūtēs. No tāda kumosiņa pūķim uznāk nelabums, un lidz spēles beigām tas lidinās apkārt kā pussprāgusi vista. Tāpēc Rūgtulis komandā ir neaizstājams...

Taņa iesmējās. Viņa labi zināja, ka Babs Jaguns un Rūgtulis viens otai necieš ne acu galā un vienmēr ecējas - apmēram tāpat kā viņa un Zārciene.

- Jagun! Pamēģini tik nolaisties zemē! Es tevi nogalināšu! - lēkādams auroja pārkaitinātais Rūgtulis, cenzdamies saķert Babu Jagunu aiz kājas.

- Draudi ir muļķu ierocis! - paziņoja Babs Jaguns, paceldamies mazliet augstāk. - Trešais numurs. Katja Kiosko-va. Aizsardzība. Putekļsūcējs “Netlruks”. Pūķiem ļoti patīk Katja, un ne tikai pūķiem... Es, piemēram, arī vienmēr labprāt skatos, kā viņa spēlē. IJn kā viņa smaida!

- Jagun, man kaut kas uzpilēja uz pieres! - Kioskova iesmējās.

- Nepievērs uzmanību! Es visiem vakariņām izdalu majonēzi... - paskaidroja Babs Jaguns, gādīgi pabīdīdams sava putekļsūcēja cauruli sānis.

Viņš apmeta nelielu loku, tad ķircinādams aizdrāzās tieši pār galvu Rūgtulim un sastinga trīs metru attālumā no tribīnēm.

- Ceturtais numurs. Sems Septiņcelms. Lielisks uzbrucējs, apbrīnojami asa reakcija. Vienu gan es joprojām nevaru saprast: nu kāpēc viņam ievajadzējās pārvērst savu skolotāju par ūdru? Piektais numurs, Rita Doduzkrita. Vai gan kāds vēl nepazīst mūsu Ritu un viņas ģitāru ar piekabi? Sestais numurs. Kuzja Tuzikovs. Aizsardzība. Būtu nenovēitē-

jams spēlētājs, ja vien tik bieži negāztos zemē no savas reaktīvās slotas... Septītais numurs. Jura Vāciesproms, komandas kapteinis. Ļoti skaļas balss īpašnieks, nemitīgi uz visiem bļauj. Vairāk ne ar ko īpašu neizceļas.

- JAGUN!!! - septītais numurs sašutumā ieaurojās.

- Nu, ko es jums teicu? Vai visi dzirdēja, kāda mūsu kapteinim balstiņa? - Jaguns līksmoja. - Tikai neapvainojies, es tevi tīšām kaitināju... Astotais numurs... Nu ko te lai saka? Agrāk astotais numurs bija Roma Ieskābenis, bet viņš aizgāja no komandas. Tagad viņa vietā esmu es - Babs Jaguns, vienīgais un neatkārtojamais.

- Kas tad tev ir tik neatkārtojams? Vai ausis? - Demjans Rūgtulis ierēcās smieklos.

- Banāli, Djoma, banāli un bāli! Tur, kur man humora izjūta, tev ir plika nulle! - žigli atcirta Babs Jaguns, pilinot viņam uz. deguna majonēzi.

- Devītais numurs. Liza Aizlaizina, - viņš turpināja. - Viņa lido uz. pulksteņa ar dzeguzi. Vispār jau nekādas vainas, tikai dzeguze knābj kā traka. Turklāt nez kāpēc knābj tikai savējiem... Un visbeidzot desmitais numurs. Taņa Gro-tere. Lidojuma karaliene. Viņas vecmodīgais kontrabass ir tiešām super! - Baba Jaguna balsī ieskanējās patiesa apbrīna.

- Rimsties nu! - Taņa pasmīnēja.

Tomēr dzirdēt šādas uzslavas bija patīkami. Kaut nu tikai viņa izšķirošajā brīdī nepieviltu, nepalaistu garām bumbu, neizbītos no pūķa ugunīgās rīkles.

- Lūk, tāda ir mūsu komanda. Un nav ko baidīties no babajiem, ja ir tādi spēlētāji! - Babs Jaguns jūsminājās.

Pēkšņi kreisā angāra sienas sāka drebēt. Pa lūkām angā-

га jumtā plūda biezi, balti dūmi. No visām pusēm turp traucās džini, kas Tibidohsā strādāja par pūķu ganiem.

- Tas ir Niknainis. Atkal ārdās. - Katja Kioskova bija norūpējusies.

Daudzi uzskatīja Katju par skaistāko meiteni visā Tibidohsā. Un ne bez iemesla. Kad Katja vēl mājoja truloīdu pasaulē, viss asfalts pie viņas mājas, visi lifti un gaiteņi bija aprakstīti ar viņai adresētiem mīlestības vārdiem. Vakaros uz katra trepju pakāpiena sēdēja pa pielūdzējam. Turklāt tā bija deviņstāvu māja... Beidzot burvji sāka uztraukties par to, kas notiek, un Sardanapals lika Katju atgādāt uz Tibidohsu. Izrādījās, ka viņai ir iedzimtas burvju spējas un no savas vecvecmāmiņas - raganas - viņa mantojusi īpaši spēcīgus ie-mīlināšanas vārdus.

Niknainis atkal zvēla ar asti pa sienu. Metāla angārs dunēja kā tukša konservu kārba. Trokšņa apdullinātie džini, ausis rokām aizspieduši, metās laukā pa durvīm. Bet Nik-nainis tikai rēca un rēca.

Skolēni pieskrēja pie angāra. Ielūkoties iekšā neviens neuzdrīkstējās, jo tur plosījās īsts ugunsgrēks. Karstās liesmu mēles visu laiku lauzās laukā. Varēja dzirdēt, kā Niknainis šņākuļo, ievilkdams plaušās gaisu, lai tūlīt atkal izelpotu uguni, trenkdams prom savā tuvumā vēl atlikušos džinus.

Kad pēdējais nokvēpušais džins bija izsprucis laukā, kaut ko sašutumā nokliedzis un izgaisis, pie angāra piekliboja Svilpis.

- Man tas nepavisam nepatīk... Nesaprotu, kas Niknai-nim lēcies. Tagad ir janvāris un viņam jāguļ ziemas guļā.

Bet viņš ņem un pamostas. Jau trīs dienas neizdodas viņu nomierināt, - Svilpis teica.

- Varbūt viņš saslimis? - vaicāja Taņa.

Svilpis domīgi palūkojās vispirms uz Taņu, pēc tam uz atvērtajām angāra durvīm un paraustīja plecus.

- Cerēsim, ka ne... Gaidu jūs rīt tieši sešos! Un tā ka neviens nekavētu! - treneris nokomandēja.

Nākamajā dienā ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbībā Zobrāvēja bija nolēmusi iepazīstināt ar vistu lāstu.

- Uzskatīsim to par kontroldarbu. Dodu jums divdesmit minūtes lāsta neitralizēšanai. Vai esat gatavi? Tad sākam! -Nevērīgi uzsitusi gaisā knipi, viņa kaut ko noburkšķēja sev zem deguna.

Viņas gredzens izšķīla sarkanu dzirksti. Klasi tūdaļ ietina rožaini dūmi, un mirkli nekas nebija redzams. Kad dūmi izklīda, Taņa ieraudzīja, ka Rita Doduzkrīta, vicinādama rokas kā spārnus, ar visām kājām uzrāpjas uz sola un, izstiepusi kaklu tālu uz priekšu, sāk skaļi kladzināt. Zārciene Kapličova un Liza Aizlaizina no saviem soliem viņai atsaucās ar tikpat skaļu kladzināšanu.

Dusja Mopsikova pietupusies lēkāja pa klasi, visu laiku atskatīdamās un satraukti klukstēdama. Aiz viņas tipināja cāļi: Vera Papagaile un Babs Jaguns. Turklāt Verai mutē bija kaut kāds diedziņš, kuru viņa uzskatīja par tārpu.

Bet visjocīgāk uzvedās Guņa Glumovs. Augumā prāvais, gorillam līdzīgais pusaudzis, iztēlojies sevi par perētajvistu, bažīgi klukstēdams, tupēja uz penāļa.

- Kas viņiem visiem noticis? Nojūgušies, vai? - Taņa brīnījās. Bet tad sārtenais mākonis atplīvoja arī līdz viņai.

Vel pēc maza brītiņa Taņa sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka sēž uz grīdas un pūlas ar degunu saknābt graudus. Tā bija dīvaina, ļoti dīvaina sajūta... Taņa vienlaikus bija gan vista, gan Taņa. Un domas ari viņai bija tādas, ii kā sastāvētu no divām pusītēm - daļēji viņas pašas, daļēji vistas...

Taņa nespēja saprast, kas viņai liek ar knābi raut sev laukā spalvas vai dzīties pakaļ no kladzināšanas aizsmakušajai Ritai Doduzkritai. Ne jau velti Zobrāvējas ļaunās acs lāsti vienmēr bija satriecoši. Tik satriecoši, ka pat Neslavis Melkulis centās izvairīties no sadursmēm ar šo nepakļāvīgo pasniedzēju.

Apmierināta nopētījusi savas burvestības sekas, Zobrā-vēja atvēra galda augšējo atvilktni un izņēma no tās krievu sudraba laikmeta dzejas sējumiņu.

- Burvīgi! Beidzot brīvs laiks, lai palasītu dzeju, - viņa melodiski nodūdoja.

Turpinādama skrāpēt degungalu pret grīdu, meklējot graudus, Taņa steigšus pūlējās atcerēties buramvārdus, kūms bija mācījusies iepriekšējā vakarā. Kā tikt vaļā no vistu lāsta? Govjulo boglo? Nigruso kāposto... Nē, atkal garām... Bija ļoti grūti koncentrēties. Kā lai sakopo domas, ja nemitīgi jālēkā un jāklukst?

Tikai piecas minūtes pirms zvana Taņai izdevās atcerēties buramvārdus, kas neitralizēja lāstu. Īstenībā viņa tos pat neatcerējās, bet netīšām ieraudzīja burtnīcā, kuru Vera Pa-pagaile un Guna Glumovs bija saknābājuši skrandās.

- Dzivodis kurekus! - iesaucās Taņa. Atbrīvojusies no lāsta, viņa piesardzīgi slējās kājās. Taņa bija viscaur novārtījusies putekļos, degungals smeldza.

No ļaunās acs lāsta bija pratuši tikt vaļā vienīgi Vaņa Blēdovs, Zārciene un Liza Aizlaizina. Pārējie joprojām sēdēja uz iedomātas laktas, brīžam nez kāpēc raujot sev nost pogas.

Zobrāvēja nopūtās, pašķielēja uz pulksteni un aizcirta dzejas sējumiņu.

- Slikti gan! - viņa teica, ar vienu dzirksti izdziedinot visu klasi. - Ļoti slikti! Turklāt vistu lāsts ir pavisam viegli ņš!

- Tad nu gan viegliņais! - Zārciene nikni nospurcās. - Es knapi paliku dzīva!

Zobrāvēja uzmeta viņai vērtējošu skatienu.

- Vāji, Kapličova, ļoti vāji. Jūs noņēmāties gandrīz pusstundu un tikai ar lielām grūtībām atbrīvojāties no vistu lāsta. Un tagad pamēģiniet iztēloties, kas notiktu, ja es būtu jūs nobūrusi ar liktenīgo lāstu, kuru neitralizēt ir simtreiz gnī-tāk?

- Un kas tad notiktu? - bailīgi vaicāja Liza Aizlaizina.

- Jūsu ticībā būtu tikai piecas minūtes. Un ne sekundes vairāk, - Zobrāvēja paskaidroja.

- Un pēc tam? - it kā no tāluma Taņa izdzirdēja savu balsi.

- Vai tu pavisam trula esi, vai? Pasaulē būtu par vienu nabaga bārenīti mazāk! - iejaucās Zārciene. - Žēl gan, Gro-tere, ka tevi vēl neviens nav tā nolādējis. Es jau sen ilgojos padzīvoties mūsu istabā viena pati.

- Vai baidies, ka citi uzzinās, kā tu miegā krāc un sauc māmiņu? - vaicāja Taņa.

Klase iesmējās, bet Zārciene pieklusa. Taņa saprata, ka tuvākajā laikā istabas kaimiņiene liks viņu mierā ar savām zobgalībām.

Taņa jautājoši palūkojās uz Zobrāvēju. Pasniedzēja nesmējās un lūkojās uz Taņu ļoti nopietni. Nopietni un bažīgi.

- Diemžēl Zārcienei ir taisnība. Es atkārtoju: mēs runājam par liktenīgo lāstu. Par visstiprāko un nāvīgāko no visiem lāstiem. Tiesa, to izmantot spēj tikai ļoti spēcīgi burvji, - viņa teica.

Taņai šķita, ka Zobrāvējas balsī ieskanējusies kāda īpaša izteiksme. Bet kāda? Ko viņa gribēja likt saprast ar šiem vārdiem?

- Bet kā var aizsargāties no liktenīgā lāsta? - Taņa vaicāja.

- To mēs mācīsimies kādā no nākamajām nodarbībām. Bet katrā ziņā atcerieties: pirmais liktenīgā lāsta simptoms ir ļoti spēcīgas vēdergraizes. It kā jūsu iekšas tiktu sasietas ciešā mezglā, - Zobrāvēja teica.

Pēkšņi Dusja Mopsikova skaļi ievaidējās un satvēra vēderu.

- Tieši kā man! Man sāp! Man ir vēdergraizes! - viņa žēlojās.

- Vai tu gribi teikt, ka tevi kāds nobūris ar liktenīgo lāstu? - Zobrāvēja sarauca pieri. - Man nepatīk muļķīgi joki.

-Tas nav nekāds joks... Šķiet, ka es saknābāju savu gredzenu, kad biju vista... Un tagad man ir vēdergraizes... Ko lai es daru? - Dusja stenēja.