Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

3.Pēdas uz griestiem

Kad Taņa beidzot bija aizstiepusi kontrabasu līdz Stul-bovu dzīvoklim, ceļgali viņai drebēja aiz noguruma, lai būtu droša, ka mājās joprojām neviena nav, viņa pāris reižu enerģiski piezvanīja pie durvīm. Tā kā neviens neatsaucās, meitene nolēma, ka var atļauties izmantot maģiju. Bailīgi palūkojusies uz kaimiņa - štāba ģenerāļa Kotletova - dzīvokli (šis ģenerālis armijā bija atbildīgais par zobu sukām, un viņam ļoti patika glūnēt pa durvju actiņu), Taņa nočukstēja: “Miglus ielienius!” - un atmuguriski ieslīdēja dzīvoklī.

Nokļuvusi otrpus durvīm, Taņa jau grasījās tās atvērt, lai ievilktu iekšā arī kontrabasu, bet tad viņai kaut kas uzpilēja uz degungala. Taņa automātiski noslaucīja pilienu ar plaukstu, tad paskatījās uz savu roku - un pēkšņi viņai aizžņaudzās kakls. Plauksta bija notriepta ar kaut ko sarkanu un lipīgu. Palūkojusies augšup, viņa uz griestiem ieraudzīja lielus, sarkanus pēdu nospiedumus, kas veda uz krustmātes Nineles un tēvoča Hermaņa guļamistabu. Meitenei kļuva baisi.

Piesardzīgi aizlavījusies līdz guļamistabai, viņa ieraudzīja... Poručiku Rževski, kurš ar galvu uz leju pastaigājās pa griestiem. Rēga zābaku zoles bija notrieptas ar kečupu; pamatīgu kečupa pudeli Poručiks joprojām turēja rokā.

Taņai ieskrienot istabā, Poručiks izlaida pudeli no rokām, un tā ar skaļu plakšķi ietriecās paklājā tieši pie meitenes kājām.

- Netrāpīju! Padod man to kečupu, es metīšu vēlreiz! Un pati nekusties no vielas! - Poručiks komandēja.

Taņai sāka zust savaldība. Ko teiks Stulbovi, kad, atgriezušies mājās, netīšām pablenzīs uz griestiem? Kuru viņi vainos? Varbūt Pipu? Nē, kur nu. Viņu Pipudte varētu kaut vai Kremli uzspert gaisā, Stulbovus tas tikai sajūsminātu.

- Kur tu ej? - Poručiks atkal ieaurojās. - Nejaukais skuķi, es taču teicu, lai tu paliec, kur esi! Rota - tēmēt! Zalvi pa Taņām Groterēm!

- Tūlīt tu man redzēsi zalvi! Dzirkstusfrontus!- iekliedzās Taņa, pašaudama gaisā roku.

Zaļa kaujas dzirksts izlidoja no gredzena un atsitās pret rēgu. Poručiks ievaidējās un nogāzās no griestiem uz tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles gultas.

- Ai nē, tikai ne to... Nu ko tu izdarīji? Esmu nāvīgi ievainots! Mirstu! - Poručiks šņukstēja, ar plaukstu spiezdams ciet ievainojumu vēderā, no kura tievā strūkliņā sūcās zilgani dūmi. - Ko tagad sacīs Sardanapals, ko teiks Medūzija? Es tūdaļ izgaisīšu! Man gals klāt. Vēl viena minūte - un manis vairs nebūs!

Viņš kļuva arvien caurspīdīgāks un caurspīdīgāks, un raucās arvien sīkāks.

- Es... es tā negribēju... - Taņa samulsa.

- Лк tu negribēji... - vaidēja kūstošais rēgs. - Negribēji un tomēr noslepkavoji mani - dumju, nekaitīgu spociņu, kurš nevienam nevēlēja ļaunu... Vai tiešām es nekad vairs neieraudzīšu dzimto Tibidohsu, nesaklausīšu okeāna viļņu šalkas?

Poručiks Rževskis palūkojās uz Taņu ar pārmetuma pilnu skatienu. Viņa bezmiesīgā roka, viegla kā vēja pūsma, netverami pieskārās meitenes plaukstai.

Taņai acīs sariesās asaras.

- Piedod, es negribēju... Ko lai tagad iesāk? - viņa iesaucās.

- Ko tur vairs var iesākt, - gārdza rēgs. - Tikai atceries vienu: mūsu duelis nebija godīgs! Un ņem vērā: es neesmu ar mieru mirt vienatnē. Man vēl atlicis pēdējais šāviens!

Pēc šā paziņojuma Poručiks Rževskis tāpat vien no zila gaisa paķēra milzīgu ložmetēju, paslējās uz elkoņa un sāka garām kārtām apšaudīt Taņu. Pa istabu lidoja rēgainas patronu čaulītes. Nekādu citu postu šī apšaude nenodarīja.

- Tra-ta-ta-ta! Pēdējais šāviens... Un vēl viens pēdējais... Pēdējās desmit aptveres! Puškins izsmērē Dantesu gar sienu! - auroja Poručiks, ar katru mirkli kļūdams arvien dzīve-līgāks.

Otrpus sienas mītošais ģenerālis Kotletovs no spalgās dārdoņas pamodās, nokrita no dīvāna un palīda zem galda. Pusmiegā viņam šķita, ka sācies karš un ienaidnieka izpletņu lēcēji zog no viņa lodžijas kārbas ar zobu sukām un zobu pastu.

Bet rēgs, pilnībā atguvis mundrumu, aizmeta prom lož-

metēju un sāka lēkāt pa gultas pārsegu, laizdams ārā no spilvena spalvas. Noraudājusies Taņa nespēja atgūties no izbrīna.

- Nē, jūs tikai paskatieties uz šo dumiķi: viņa noticēja, ka rēgu var nonāvēt! Vai tad iespējams nogalināt rēgu? bet šī noticēja! - ķiķināja Poručiks Rževskis.

Taņa jau bija nomierinājusies un apjēgusi, ka kaujas dzirksts nav nodarījusi rēgam nekā ļauna. Rēgu aizbaidīšanai vajadzēja lietot buramvārdus “Škicus šmaukusi”. Taņa jau grasījās tos pateikt, bet tad nolēma, ka vispirms jānoskaidro, kā rēgiem izdevies tikt brīvībā.

- Kāpēc jūs neesat čemodānā? - viņa vaicāja.

- Tāpēc, ka no čemodāna mūs izsvieda. Izsvieda laukā -nekautrīgi, neievērojot nekādas pieklājības normas! - no skapja atskanēja žēlabaina balss. Cauri skapja durvīm izslīdēja Neizārstētā Dāma.

Ap kaklu viņai plīvoja krustmātes Nineles ceriņkrāsas šalle, bet deguntiņu, kurš bija piesarcis no raudāšanas, klāja kaut kas līdzīgs pūderim. Šķita, ka ciešanu mocītā Dāma bāzusi degunu paciņās ar pulveri pret kodēm.

- Kas jūs izsvieda no čemodāna? - Taņa žigli uzdeva jautājumu.

Ar Neizārstēto Dāmu viņa centās sarunāties pēc iespējas mazāk, jo Dāma ar savu pļāpību varēja aizrunāt līdz. nāvei jebkuru.

Neizārstētā Dāma saviebās.

- Vai tiešām tu vēlies to zināt? Nu, ja tas tev tik svarīgi... Tā bija ārkārtīgi nepatīkama meitene ar tuklu seju. Viņa neko negribēja dzirdēt par manu čūlu. Un cik pretīgi viņa spiedz! Ja es būtu dzīva, tad, dzirdot šos spiedzienus, mani noteikti piemeklētu infarkts. Bet laimīgā kārtā esmu jau mi-aisi...

- Pipa! Tātad viņa izlaida jūs laukā! - Taņa iesaucās.

Nu viņa saprata, kā viss noticis. Pipa bija atgriezusies

mājās viena pati, bez krustmātes Nineles, un beidzot tikusi klāt čemodānam.

- Kolosāli! Jūs nu gan esat izdarījuši man labu pakalpojumu! - sarūgtināta secināja Taņa. - Un Pipa tagad droši vien jau skrien uz boulinga klubu, lai visu izpļāpātu krustmātei Ninelei.

- Nekā tamlīdzīga! Nekur viņa neskrien. Viņa nobijās un tagad tup mūsu čemodānā. Tā taču ir vienīgā vieta, kur mēs nevaram iekļūt, jo netiekam cauri Mīnotaura ādai, -pavēstīja Neizārstētā Dāma.

- Ko? Pipa sēž čemodānā? - Taņa neticēja savām ausīm.

Viņa pieskrēja pie dīvāna. Sardanapala personiskā zīmoga nospiedums kūļājās vienā stieplītē. Par laimi, pats zīmogs bija vesels. Ādas čemodānā kāds klusītēm šņākuļoja.

- Vai tagad tu tici, ka viņa ir tur? - apvaicājās Pomčiks Rževskis. - Viņa noslēpās, kad es - ha-ha! - palūdzu sakārtot duncīšus man mugurā. Brīžam mēs pagaudojam, lai viņai nepaliek garš laiks. Paklausies!

Izdvešot asinis stindzinošus vaidus, rēgs ņēmās lidināties virs čemodāna. Čemodāns vispirms iedrebējās, tad sāka palēkties. Tēvoča Hermaņa meitiņa spiedza.

- Rževski! Atstāj viņu mierā, vai dzirdi! - Taņa pavēlēja. Viņa noprata, ka Pipa no šausmām var nojūgties. Truloīdiem nav ieteicams tikties ar rēgiem.

Bet Poručiks nemaz netaisījās likties mierā. Jo augstāki kļuva čemodāna palēcieni, jo vairāk viņš aizrāvās ar šo rotaļu. Viņš pat sāka šļakstīt uz sienām kečupu, vaidēdams: “Asinis! Asinis it visur!”

- Izbeidz! Škicus šmaukusi - Taņa saniknojusies iesaucās.

Atskanēja skaļš, dobjš čāpstiens, un Poručiks iesūcās grīdā. Neizārstētā Dāma pārvērtās par pelēku miglu un steigšus ieslīdēja vāzē.

- Tā nedrīkst apieties ar rēgiem. Te ir tik daudz putekļu. Man... apčī!... sākas al... apčī!... alerģija! - vāze tūdaļ ievaimanājās.

Čemodāns bija beidzis lēkāt. Tas, kurš tajā sēdēja, ieklausījās, kas apkārt notiek.

- Pipa, lien ārā! Citādi vēl nosmaksi! - teica Taņa.

- Nelīdīšu! Tu esi visā vainīga! Nolādētā ragana! Tevi vajag sadedzināt uz sārta! - no čemodāna atsaucās Pipa, vienlaikus pamanīdamās šņukstēt un nikni šņākt.

Taņai uznāca dusmas. Stulbovu meitiņa arī tagad negrasījās atteikties no sava ierastā repertuāra.

- Lien ārā, un žiglāk! Vai tevi kāds lūdza skatīties manā čemodānā? Vai tad es kādreiz rakņājos tavās mantās?

- Kas tur pavisam? Šis ir mans dzīvoklis, manu vecāku dzīvoklis. Un visas mantas arī ir manas, tev te nekas nepieder... LJ-ū-ū! Man bail! Mu-u-uļķe! - Pēkšņi Pipas balss aizlūza un viņa sāka raudāt.

Taņai aizkrita ausis. Poručiks Rževskis ar savu baismīgo gaudošanu salīdzinājumā ar Pipu bija nožēlojams diletants.

eo

Vāzē ielīdusī Neizārstētā Dāma tobrīd klāstīja par savu kārtējo ligu. Saklausījusi Pipas raudāšanu, Dāma nolēma, ka Pipa jūt viņai līdzi, un izplūda asarās.

- Kā mani tas aizkustina! Nekad nebūtu domājusi, ka stāsts par tulznu uz manas pēdas tevi tā satrauks. Tu vismaz neesi līdzīga visiem šiem bezjūtīgajiem ēzeļiem! - Dāma šņukstēja.

No gaiteņa piesardzīgi izpeldēja Poručiks Rževskis, jau paguvis atjēgties no aizbaidīšanas buramvārdu iedarbības. Šoreiz nenogurdināmais rēgs bija ietērpies zilā uzsvārcī un rokā turēja slotu. Taņa noprata, ka viņš ielūkojies skapītī, kur savus darbarīkus glabāja Stulbovu mājkalpotāja, - viņa nāca uzkopt dzīvokli trīsreiz nedēļā.

- Mīļās kundzītes, es ārkārtīgi atvainojos! Vai jūs izsaucāt apkopēju? Esmu jau klāt! - paziņoja Poručiks. Atbildi negaidīdams, viņš sāka lidināties apkārt, izrīvēdams sarkanās pēdas pa griestiem.

Taņa saprata, ka tūdaļ pat jā iztrenc no čemodāna Pipa un jāiedabū tur atpakaļ rēgi, jo citādi viss var beigties ar neiedomājamu jandāliņu. Brīvībā tikušais rēgs atmetīs pēdējo kautrību, izdemolēs dzīvokli un sāks lidināties pa visu māju, biedēdams kaimiņus, bet Pipa tikām spiegs un vaimanās, kamēr kāds ņems un izsauks miliciju.

- Pietiek, Pipa, lien ārā! Skic laukā no turienes! Man vajag manu čemodānu! - Taņa skaidroja.

Viņa mēģināja atvērt čemodāna vāku, bet Pipa no iekšpuses turēja to ciet.

- Pagaidi! Tūlīt es viņu izkvēpināšu! - Poručiks Rževskis bija pamanījis, ka abu meiteņu stīvēšanās laikā čemo-dāņa vāks mazliet pavēries. Turēdams slotu sev priekšā, viņš iesūcās spraugā.

- Speciāli jums: apkopēju psihopātu brigāde ar jaunām lupatām deguna mazgāšanai. Vai nevajag noslaucīt asariņas? -viņš iedūdojās.

No čemodāna atskanēja mežonīgs bļāviens. Vāks atsprāga vaļā un laukā izlēca Pipa. Neprātīgais Poručiks un Neizārstētā Dāma mina Pipai uz papēžiem, turklāt Dāma bija nolēmusi pavēstīt par operāciju, kuras laikā ķirurgs aizmirsis viņas vēderā savas brilles.

j

Bez apstājas spiegdama, Pipa lieliem lēcieniem šaudījās pa istabu un pūlējās izkļūt gaitenī. Bet ceļu viņai ik reizes aizšķērsoja Poručiks Rževskis, kurš, saglabādams nesatricināmu sejas izteiksmi, žonglēja ar personiskajām ausīm un degunu. Viņu ieraugot, Pipa sāka vicināties ar rokām un atsprāga atpakaļ.

Atspiedusi galvu rokās, Taņa sēdēja uz gultus un vēroja visu šo bezjēdzību. Pēc tam viņa atcerējās, ka aizmirsusi kontrabasu kāpņu telpā, un devās to paņemt. Kontrabass joprojām atradās lai pašā vietā. Štāba ģenerālis Kotletovs bija pārāk nobiedēts, lai stieptu uz instrumenta pusi savas kārās ķetnas.

“Laba daudz nevajag. Arī prātā sajukt vajag pakāpeniski," atgriezusies dzīvoklī, nosprieda Taņa.

- Garu pavēlnieka vārdā - atgriezieties atpakaļ! - Taņa teica. Pietupusies viņa pielika pirkstu pie siltās zīmoglakas.

Nākamajā mirklī kaut kas žilbinoši nozibsnīja. Aizkari sagriezās viesulī. Nezināms spēks ievilka rēgus čemodānā. Vāks aizcirtās. Taņa atviegloti nopūtās, piesardzīgi sakārtoja zīmogu un pastūma čemodānu zem dīvāna.

Pipa vēl pāris reižu aiz inerces pārskrēja pāri istabai, tad izmuka gaitenī un no turienes sāka Taņai draudēt ar visādām nepatikšanām.

- Nu, pagaidi! Kad tētuks ieraudzīs, kas izdarīts ar mūsu griestiem, tevi noteikti aizsūtīs uz nepilngadīgo koloniju! -viņa spiedza.

- Bet es taču tos griestus nenotraipīju! - Taņa iebilda.

- Bet es pateikšu, ka tu! Tu, kurš gan cits! Tik un tā spokiem neviens netic! Ps pateikšu, ka tu paņēmi zābaku, uzmauci to uz slotas un nopēdoji griestus! - Pipa derdzīgi ieķiķinājās. Vispār viņa pārsteidzoši ātri attapās no pārdzīvotā satricinājuma.

Šie draudi kļuva par pēdējo pilienu Taņas pacietības kausā. Taņa iespieda Pipu kaktā, notēmēja vidējo pirkstu pret Pipas pieri, iebiedēšanas nolūkos izšķīla no gredzena dažas zaļas dzirkstis, savilka ļoti nopietnu seju un teica:

- Lapundriatis Pipus sivēnus pārvērtimus!

Pēc tam Taņa pagriezās un rāmi soļoja uz savu istabu. Kā jau viņa bija gaidījusi, satrauktā Pipa skrēja viņai nopakaļ. Pipa bija ārkārtīgi bailīga - izspļauts tēvocis Hermanis.

- Paklau, ko tu tikko sacīji? - viņa murmināja.

- Ko tad es tādu sacīju? - Taņa izlikās, ka nesaprot.

- Nu, to... pipus sivēnus... lapun... un vēl kaut ko...

Acis piemiegusi, Taņa raudzījās uz Pipu.

- Ak tu runā par to! Tie ir palēninātie pārvēršanās buramvārdi! - viņa daudznozīmīgi paskaidroja.

- Kādas pārvēršanās? Un kāpēc palēninātie?

- Tāpēc, ka tie neiedarbojas uzreiz. Vispār tu veltīgi uztraucies, šie buramvārdi ir tikpat kā nekaitīgi.

- Nekaitīgi? - Pipa neticīgi pārvaicāja.

- Nūja. Pavisam vienkārši: ja šovakar man būs nepatikšanas vai ja tu izpļāpāsies kaut ko lieku, tev izaugs cūkas ausis un sejā sadīgs sari. Varēsi iet uz skolu gāzmaskā... Eu, Pipa, kas tev lēcies?

Pipa sāka drebēt. Viņa pārlieku labi atcerējās vilnu, kas bija uzaugusi uz plaukstas viņas galvenajai pielīdējai Ļenai Mumrikovai, kad viņas abas mēģināja apliet ar līmi maģijas rokasgrāmatu.

Jā, ne jau velti Pipa bija deputāta meita. Vienā acumirkli viņa aptvēra situāciju, un viņas acis pavīdēja šausmas.

- Un ja nu tev nebūs nepatikšanu? - viņa žigli vaicāja. -Ja nu nebūs?

- Hmm... Iespējams, ka tad buramvārdi neiedarbosies, -teica Taņa, pētīgi lūkodamās uz Pipu.

Taņa jau bija sapratusi, ka var svinēt uzvaru. Steigā sagudrotā bezjēgas frāze ļoti noderēja. Pipa taču nevarēja zināt, ka palēninātos buramvārdus Tibidohsā sāk apgūt tikai trešajā vai pat ceturtajā mācību gadā. Nūjā, truloīdi ir un paliek truloīdi. Viņi taču tic visādām zīlniecēm, kas publicē savus sludinājumus avīzēs.

Taņa tā arī nekad neuzzināja, ko Pipa toreiz izdomāja un paskaidroja vecākiem, kas noticis ar dzīvokli un kurš sarīkojis tādu grautiņu, bet nekādas nepatikšanas Taņa nepiedzīvoja. Droši vien Pipa visu vainu uzgrūda kādai no savām draudzenēm, jo par rēgiem netika minēts ne vārds. Stulbovi izsauca apmetēju brigādi, lai steidzīgi savestu griestus kārtībā.

Tēvocis Hermanis apmierināts smīkņāja un vispār izturējās laipnāk nekā parasti. Bija paredzēts, ka pēc nedēļas pie viņa ieradīsies televīzijas ļaudis, lai uzfilmētu vislabāko deputātu ģimenes lokā. Stulbovs sāka gatavoties jau laikus: spoguļa priekšā iestudēja mīlīgu smaidiņu un, pārliecināts, ka neviens viņu nedzird, tualetē izmēģināja svinīgās uzrunas. Taņa skaidri dzirdēja, kā viņš, nolaizdams ūdeni, atkārto: “Hermanis Ņikitičs Stulbovs... Un šī ir mana ģimene! Laipni lūdzu mūsu viesmīlīgajās mājās!”

Bet Taņai Stulbovs pavēstīja:

- Pie mums viesosies pats Nikolajs Iznirovs, raidījuma “Ģimenes tikšanās” vadītājs. Ņem to vērā, jo tev arī vajadzēs piedalīties filmēšanā! Es televīzijas cilvēkus jau brīdināju, ka esmu pieņēmis par audžumeitu slikti audzinātu bāreni. Tu viņiem liecies interesanta, tāpēc papūlies sevi parādīt no labākās puses. Lai tu neaizpļāpātos, tev vajadzēs turēt klēpi taksi.

- Manis pēc kaut vai trus... trīs taksus, - pamanījusi, kā pietvīkst tēvocis Hermanis, Taņa steigšus pārlaboja iesākto teikumu.

Stulbova skaidrojumos Taņa nemaz necentās ieklausīties, jo jutās pārliecināta, ka pēc nedēļas vairs nemitināsies šai dzīvoklī. Šonakt viņa nosūtīs vēstuli, bet rit vai parīt Sar-danapals atļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Citādi nemaz nevar būt.

Kad Stulbovi bija aizmiguši, Taņa piesardzīgi ieslēdza lampu un sāka sacerēt vēstuli akadēmiķim.

“Nedrīkst viņu pārāk uztraukt,” ar troksni izraujot no klades dubultlapu, prātoja meitene. “Jāsāk it kā starp citu...”

“Labdien, mīļais Sardanapal! Jūs lūdzāt, lai uzrakstu, kā man klājas, kā mācos un kāds ir mans noskaņojums. Mācos diezgan draņķīgi; jūs taču pats zināt, kādas ir tmloīdu mācību grāmatas. Viena cienīga garlaicība, nevis grāmatas. Pa klasi nelidinās, un bildītes tajās neatdzīvojas...

Bet klājas man slikti- šodien mani mēģināja nogalināt. Kāds ar kaujas dzirksti aizdedzināja lociņu, kad es vingrinājos “momentānajā apsviedienā ”. Bet jūs neuztraucieties, jo noskaņojums man ir normāls. Stulbovi man pārāk nekrīt uz nerviem. Tas ir, vispār jau krīt, bet dzīvot var.

Rēgi jūtas labi. Nesen viņi Pipu bija iedzinuši čemodānā. Рфа pati vainīga, jo neviens viņai nelūdza bāzt degunu, kur nevajag. Melnos Aizkarus krustmāte Ninele nodeva ķīmiskajā tīrītavā (šausmas, cik. Aizkari pēc tam bija nikni!) un piekāra savā guļamistabā...

Jūs noteikti liksiet man atgriezties Tibidohsā. Bet lidojumam man vajadzīgs jauns lociņš.

Ceru uz drīzu tikšanos.

Ar cieņu Taņa Grotere”

Pielikusi punktu. Taņa piespieda pie vēstules savu gredzenu. Viņa ne reizi vien bija redzējusi tā parakstāmies pieaugušos buivjus. Teofila Grotera gredzens apmierināts no-kremšķinājās un atstāja graciozu nospiedumu, turklāt skaidri varēja manīt, kādu baudu viņam tas sagādā. Gredzens veiksmīgi iztika bez tintes spilventiņa.

Taņa ar īpašu svilpienu ataicināja pie sevis kupidoniņu un atdeva viņam aploksni. Kupidoniņš sabēra savā pastnie-

ka somā puspaciņu cepumu “Alfabēts” un aizlidoja, steidzīgi plivinādams spārneļus un gāzdamies iekšā gaisa bedrēs.

Taņa pagurusi atkrita uz dīvāna. Apsvilinātā plauksta sāpēja, acu priekšā lēkāja juceklīgu atmiņu dzirksteles. Kontrabass... lociņš... stāvs oranžā apmetnī... dunči Poručika mugurā... mīļotās māšeles violetās pinnes... ak... traks var palikt.

“Drīz tam visam pienāks gals,” nosprieda Taņa. Nevar taču būt, ka Sardanapals, saņēmis šādu vēstuli, neatļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Un tātad - ardievu, Stulbovi! hsi sveicināta, burvestību skola!