10. "Čukara kuračukara!" un Hugo Viltnieks


Taņa nolika rakstāmspalvu un izstaipīja notirpušos pirkstus. Roka no rakstīšanas bija pavisam nogurusi, un šķila, ka tā tūlīt notrūks. Taņa tikko bija pabeigusi mošķzinībā uzdoto piecas lappuses garo referātu "Ūdensvīru pieradi nd-šanaspaņēmieni: pieredze, fakti, komentāri’'. Vēl vajadzēja sagatavoties rītdienas nodarbībai pie Zobrāvējas.

Jā, pasniedzēji ne velti bija brīdinājuši, ka palaidnībām neatliks laika. Ar tādu mācību slodzi! Vakaros tikko pietika spēka aizvilkties līdz gultai.

Taņa uzsita knipi; ļaunas acs noņemšanas uzdevumu krājums izbāza laukā īsas kājeles un līda pie viņas pāri galdam. Lappuses iečabējās, un grāmata atšķīrās vajadzīgajā vietā.

Taņa izlasīja vingrinājumus un tikko noturējās, lai nesāktu gaudot. Divi vingrinājumi bija diezgan viegli, par jau zināmiem tematiem, bet toties trešais...

“VINGRINĀJUMS ĻAUNĀS ACS LĀSTA NEITRALIZĒŠANĀ

Melnais mags Bailuns nobūra balto magu Škaudunu ar

mēmuma lāstu. Baltais mags Šķauduns labi apdomājās un lāstu neitralizēja. Kā viņš to izdarīja?”

Tur nu bija ko palauzīt galvu. Superslepenajā, uz caurspīdīgām lappusēm iespiestajā “Maģiskās prickšāteikšanas enciklopēdijā”, kuru Taņai uz Jauno gadu bija uzdāvinājis Babsjaguns, viņa izlasīja, ka atbrīvojošie buramvārdi ir “Bur-muleus sapalus!”, bet kā lai to pasaka, ja tas ir mēmuma lāsts? Noburtais taču nemaz nevar pakustināt mēli! Varbūt izklauvēt buramvārdus Morzes ābecē?

Stundas ceturksni velti nomocījusies, Taņa nolēma lūgt palīdzību Zārcienei, kas jau bija sagatavojusi stundas un tagad centās piespiest savu skeletu dejot. Skelets tikai klabināja zobus un drebinājās uz sava postamenta kā krītamās kaites lēkmē.

- Pāž, tu esi riebīgs! Tu visu dari tikai man par spīti! Un vēl izliecies, ka mani mīli! - Zārciene kļuva pavisam nikna, kad skelets, tā ari nesācis dejot, sabruka.

Uz grīdas nokritušās rokas kauli sakustējās, it kā Pāžs gribētu sacīt: ko es vairs varu? Esmu jau savu laiku nodancojis.

- Kaplič, vai tu ļauno aci sagatavoji? - Taņa vaicāja.

Zārciene vērtējoši palūkojās uz savu istabas kaimiņieni.

- Kā citādi! - viņa atsaucās.

-Vai uzdevumu par Bailunu un Šķaudunu ari atrisināji?

Kapličova pašapmierināta pamāja ar galvai.

- Kas tad ir, vai tev smadzeņu rievai par maz, ko, nelaimīgā bārenīt? - viņa vaicāja. - Nu labi - kā tu nepalīdzēsi muļķīšiem? Skaties šurp!

Dejojot Zārciene piegāja pie Taņas uzdevumu krājuma, izšķīla no sava gredzena sarkanu dzirksti un skaļi teica:

- Cukura kuračukara, parādi atbildi!

Acumirkli grāmata aizcirtās ciet un sāka virpuļot pa galdu, bet pēc tam atkal atšķīrās tai pašā lappusē. Tur, kur tikko bija uzdevums, iznira ķeburaini, ar roku rakstīti burti:

"Baltais mags izpeldējās pirmajā ritu rasā, kas nomazgā visus lāstu veidus, vienīgi liktenīgo lāstu ne. ”

- Cukura kuračukara, noslēp atbildi! - Zārciene pavēlēja.

Ķeburainie buiti sāka virmot un lēkāt, līdz izzuda.

- Mācies, kamēr blakus ir kāds, no kā mācīties! - lepni teica Zārciene.

Taņa secināja, ka melnie magi daudz labāk par baltajiem prot atvieglot sev dzīvi. Ir nu gan blēdnieki!

- Un tā tu gatavo visas stundas? - viņa vēl pavaicāja.

Kapličova maigi noglaudīja sev galvu.

- Nu protams. Nabaga mazā Zārcienīte nedrīkst pārpūlēties! Viņa ir tik ļoti skaista, viņai kaitīgi sevi mocīt. Vai zini, kā saucas šie kuračukaras buramvārdi? Zubrītāju zinies. Rokasgrāmatās to nav, un stundās arī tās nemāca. Tās iekļautas Senvīra sastādītajā simts aizliegto buramvārdu sarakstā - kopā ar citām burvībām, ko nedrīkst lietot.

- Kāpēc tad nedrīkst? - Taņa saausījās.

Par aizliegto buramvārdu sarakstu viņa dzirdēja pirmo reizi.

- Kā lai es zinu, kāpēc? Nedrīkst - un cauri! Varbūt tādēļ, lai skolēni nenoraksta? - Zārciene raustīja plecus.

- Bet kā tad tu uzzināji šos buramvārdus, ja tie ir aizliegti? - Taņa nespēja vien beigt brīnīties.

Zārciene piepūta vaigus un pacēla acis pret debesim. Viņai ļoti patika tēlot svarīgu personu.

- Es, vai? Man iemācīja viens zēns no ceturtās klases, -viņa it kā starp citu paziņoja. - Mēģināju iemācīt arī Glu-movam - tāpat vien aiz garlaicības, bet Gunām pauris pavisam caurs. Viņš pat norakstīdams ielaiž desmit kļūdas.

Zārciene nožāvājās.

- Ū-ūh! Žēl vienīgi, ka šos buramvārdus nevar lietot kontroldarbos, - viņa sacīja. - Skolotāji atkaru kuračuka-ru bloķē. Viņi jau arī nav no muļķu mājām, vismaz mūsējie - “tumšie”. Jūsu “baltie” gan ir naivās aitiņas, viņus viegli var apvest ap stūri. Čukuru kuračukara bloķē, bet paši neredz, ka man uz plaukstas špikeris uzrakstīts.

- Vai Sardanapalu arī viegli var piemuļķot? - Taņa vaicāja.

ŠI dīvainā saruna Taņu bija aizrāvusi. Nez kāpēc viņai šķita, ka tūlīt uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.

- Tavs Sardanapals nav nekas vairāk kā bārdains zīdainis, - Zārciene nicīgi teica. - Ar Medūziju gan joki mazi. Viņa visiem redz cauri. Ļoti barga dāmīte. Ar Neslavi ari nevar daudz ākstīties, viņš taču agrāk bija mūsējais, “tumšais”. Vēl joprojām prot paskatīties tā, ka dūša uzreiz saskrien papēžos. No tāda skatiena iekšā viss apledo. Nekādi nesaprotu, kāpēc viņš pārsviedies pie “baltajiem”, šķiet, ka tur kaut kas slēpjas. Katram redzams, ka viņš nav īsts “baltais”, liet par visiem labāk man tomēr patīk mūsu Blakts, vecais blēdis! Gan tu vēl piedzīvosi, ka viņš aizliks

Sardanapalam kāju priekšā un kļūs Tibidohsā par galveno...

Zārciene atkal nožāvājās, turklāt tik pamatīgi, ka gandrīz izmežģīja žokli.

- Nu gan laiks čučēt. Vari vēl zubrīties, bet es likšos uz auss. Tikai netaisi troksni. Neaizmirsti, kāds trumpis man rokā. Es taču jebkurā mirklī varu pastāstīt Blaktam, kas viņam iebāza kabatā to “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Tad nu gan nobiedēji! - Taņa iespurcās. - Bet es visiem pastāstīšu, ka tev sapņos rādās Guņa Glumovs sārtā pidžamā, ar tauriņu ķeramo tīklu rokā.

Zārciene nosarka, novērsās un noburkšķēja, ka tā esot gatavā muldēšana, taču viņas balss neskanēja pārāk pārliecinoši. Lai drīzāk izbeigtu sarunu, viņa žigli ielēca gultā, saritinājās kamoliti un nomurmināja mazgāšanās buramvārdus:

- Slauķus skursteņslauķus!

Zobu suka un mitrs dvielis pielaidās viņai klāt un ķērās pie ierastā darba. Vēl pēc mirkļa Zārciene jau bija ietērpta pidžamā. Taņu tas nepārsteidza. Viņa jau sen bija pieradusi pie tā, ka viņas kaimiņiene pat kurpju auklas nesasien kā parasti cilvēki, bet izmanto buramvārdus “Šņorus sasonisf".

- Zobrāvēja gan pēdējā laikā vairs nemaz neizskatās pēc sevis pašas, - miegaini teica Zārciene, palīzdama zem segas. - Viņai pat acis mainījušas krāsu. Tas nu gan ir iespaidīgs triks!

- Ko tu gvelz? Acis taču nevar mainīt krāsu! - Taņa ar neizpratni iesaucās.

- Stundās jau viņai acis ir normālas. Turklāt viņa tagad

sākusi nēsāt brilles, tā ka nemaz nevar īsti saskatīt, kas tur ir aiz tiem stikliem. Bet vakar vakarā es viņu satiku gaitenī blakus burvju priekšmetu darbnīcai, kur ir krēslains, un acis viņai bija gaiši zilas. Vai vari iedomāties?

- Kas tur īpašs? Daudziem cilvēkiem taču ir gaišzilas acis! Tās ir skaistas, - teica Taņa.

- Tu gan esi nesapraša, Grotere! Viņas acis bija nevis vienkārši zilas, bet spožas kā starmeši. No acīm spīdēja gaisma! Un gaisma bija zila! Un nekādu briļļu - it kā viņa bez tām pavisam mierīgi varētu iztikt. Es apžilbu. Es varēju akla palikt! Labi vēl, ka viņa mani nepamanīja.

- Vai tu skaidri zini, ka uts bija pie darbnīcas? - Taņa steidza noskaidrot.

Par šo vietu viņai jau bija gadījies dzirdēt. Vaņa pie šīs darbnīcas bija slēpies aiz zivs statujas un atradis “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Atstājies no manis, bārenīt! Esmu jau komā, - atņurdēja Kapličova, pagriezdamās uz otriem sāniem. Drīz viņa jau saldi šņākuļoja. Melnie Aizkari līksmi notrīsēja, piesardzīgi aizstiepās līdz Zārcienei, pārklājās pāri viņas galvai un sāka skatīties viņas sapņus.

Tonakt Zārcienei sapņos rādījās pūķbola komandas uzbrucējs Sems Septiņcelms. Semam bija divkauja ar skeletu. Viņi abi aizrautīgi apšaudīja viens otru no senlaicīgām pistolēm, turklāt ložu vietā no stobriem nez kāpēc lidoja laukā mazas sirsniņas, uzreiz pārvērzdamās ziepju burbuļos. Guņa Glumovs sarkanās kupidoniņu apakšbiksēs, ar spārniņiem kā elfam, tvarstīja šos burbuļus ar tauriņu ķeramo tīklu.

- Nu re, atkal Guņa! Un tagad jau apakšbiksēs. Nē, Zār-

dene neuzdrīkstēsies Blaktam izpļāpāties par Vaņu, - klusu nomurmināja Тара.

Viņai neizdevās noskatīties kaimiņienes sapni līdz beigām, jo kāds klusītēm pieklauvēja pie loga.

Taņa palūkojās laukā un ieraudzīja Babu Jagunu. Viņš nebija viens. Babam Jagunam aiz muguras uz tā paša putekļsūcēja, apķēries priekšā sēdētājam ap vidu, sēdēja Vaņa. Melnie Aizkari iespaidu pārpilnībā gandrīz nokrita no loga. Viena Aizkaru puse sāka atspoguļot putekļsūcēju, otra palika uzticīga Zārcienes sapnim, un beidzot viss sajuka vienā putrā: Guna Glumovs spēlēja putekļsūcēja cauruli kā stabuli.

- Ei! Vai tu dzirdi? - Babs Jaguns skaļi čukstēja. - Mēs izdomājām, kā nokļūt līdz Galvenajām kāpnēm. Ir viens ļoti vienkāršs paņēmiens. Taisni brīnums, ka tas mums neienāca prātā agrāk.

- Negrozies tik daudz! - Vaņa Blēdovs iebikstīja Babam Jagunam sānos.

Vaņam nemaz nebija viegli noturēties uz putekļsūcēja aiz Baba Jaguna, kurš visu laiku dīdījās. Turklāt vēl Taņai šķita, ka Vaņam kaut kas paslēpts aiz krekla - kaut kas nemierīgs, kas nemitīgi jāpietur ar plaukstu.

- Kas tas ir par paņēmienu? Vai garām ciklopiem? - Taņa vaicāja.

Babs Jaguns noslēpumaini nokrekšķējās.

- Nē, caur šaujamlūku, - viņš teica. - Tornī ir ļoti piemērota šaujamlūciņa. Caur to var pa taisno nokļūt uz kāpnēm. Lūka ir ļoti augstu sienā. Kad Neslavis izlikti savas aizsargbur-vības, viņš to noteikti aizmirsa. Nu, vai lidosi mums līdzi?

Priecādamās, ka vēl nav paguvusi noģērbties, Taņa pamāja ar galvu.

- Lec uz mana putekļsūcēja! Lūka ir tik šaura, ka tavs kontrabass netiks tur cauri. Turklāt viņš jau neprot nekustīgi karāties gaisā, - Babs Jaguns rīkoja.

Viņam ārkārtīgi patika atgādināt sava putekļsūcēja priekšrocības, salīdzinot to ar citiem instrumentiem.

Pārliecinājusies, ka Zārciene guļ ciešā miegā, Taņa piesardzīgi pavēra logu un nostājās uz platās, apledojušās palodzes. Lejā baloja apsnigušais Tibidohsas iekšējā pagalmi-ņa kvadrāts. Taņai mazliet sareiba galva. No augstuma viņa nebaidījās vienīgi tad, kad juta zem sevis izliektos, vienmēr siltos kontrabasa sānus.

Izrādījās, ka Taņas satraukums nav bijis veltīgs. Viņa uzlēca uz putekļsūcēja Vaņam aiz muguras un cieši ieķērās viņa siksnā, bet pārslogotais mehānisms tūlīt iegāzās gaisa bedrē. Garām strauji slīdēja apgaismotie logi. Pagalmiņa sniegotais kvadrāts nepielūdzami tuvojās. Taņa apjēdza, ka vēl pavisam mazliet - un Poručiks Rževskis visiem varēs stāstīt anekdoti par trim plakaniem plācenīšiem.

- Pilotus kamikadzius! - Babs Jaguns beidzot bija attapies un nokliedza buramvārdus, ar kuriem varēja pārslēgties uz daudz lēnāku, toties drošāku lidojumu.

Putekļsūcējs dobji ierūcās, izrāpās no gaisa bedres un sāka pamazām uzņemt augstumu. Tobrīd līdz iekšējā pagalmiņa bruģa akmeņiem bija atlikuši tikai daži metri.

- Trakais, vai tad tu lidoji ar “Sktienulus sadegusi'? -Vaņa sašutis vaicāja.

Viņš nekādi nespēja noticēt, ka Jaguns izvēlējies visāt-

rākos lidojuma buramvārdus, labi zinādams, ka putekļsūcējs būs pārslogots.

- Man kaut kā neienāca prātā, - Babs Jaguns kaunīgi atzinās. - Un vispār - ko tu man piesienies? Mēs taču nenogāzāmies!

- Kā derētu sadot tev pa kaklu! - sapņaini bilda Vaņa.

- Nemaz nemēģini! Pirmkārt, pats norausies! Un, otrkārt, putekļsūcējs kļūs nevadāms, - Babs Jaguns steigšus brīdināja.

Viņi lidoja gar Lielā torņa ziemeļu pusi, izlaizdamies cauri dažām nelielām arkām. Tad Babs Jaguns pavērsa cauruli augšup. Putekļsūcējs nesteidzīgi virzījās gar vienlaidu sienu, kas bija mūrēta no milzīgiem klintsgabaliem.

- Pašlaik mēs no ārpuses ceļamies augšup gar Galvenajām kāpnēm, - Babs Jaguns paskaidroja. - Neslavis droši vien iedomājies, ka visi lidojuma buramvārdi Tibidohsā tiek bloķēti. Bet nekā - tas bija agrāk, pirms remonta. Tagad vecās blokādes vairs nav, bet jaunā vēl nav uzlikta.

- Kā tu uzzināji, ka tur ir šaujamlūka? - vaicāja Taņa.

- Uz treniņu paķēru līdzi tālskati... Re, kur tā ir, skaties! Es jau baidījos, ka būsim palidojuši garām.

Putekļsūcējs sastinga uz vietas. Tieši sev priekšā vienlaidu akmeņu krāvumā Taņa ieraudzīja šauru, augšpusē noapaļotu šaujamlūku - ļoti piemērotu, lai pa to šautu ar smagām bultām no arbaleta vai šķiltu kaujas dzirkstis. Piesardzīgi aizvadījis putekļsūcēju līdz lūkai, Babs Jaguns nosēdināja savu mašīnu uz plaša kāpņu laukumiņa. Abās pusēs uz miklajiem akmeņiem sarkanus atspīdumus meta lāpas, kas bija iedegušās viņu ierašanās brīdī.

Taņa nojauta kaut ko nelāgu. Viņai nez kāpēc negribējās ticēt, ka Neslavis Melkulis būtu aizmirsis šo lūku. Šeit viss izskatījās pēc slazdiem. Ja viņus te noķers, Taņu gaidīs visbargākais sods. Pēc atgadījuma ar pūķi Neslavis centīsies panākt, lai viņai par šo pārkāpumu atņem burvju gredzenu. Viņu pārvērtīs par zombiju un aizraidīs atpakaļ pie tru-loīdiem.

No lejas atskanēja ķildīgas balsis.

Taņa uzmanīgi pārliecās pār margām. Uz laukumiņa vienu kāpņu posmu zemāk trīs ciklopi spēlēja kārtis. Viens no viņiem blēdījās. Taņa no augšas labi varēja novērot, kā viņš, izlikdamies, ka pakasa kaklu, nemanāmi aizslidina liekās kārtis sev aiz apkakles. Abi pārējie ciklopi nemitīgi zaudēja un paklausīgi stiepa pieres pretī trešā knipjiem. Uzvarētājs atlieca milzīgo pirkstu un tīksmi sita knipjus, izsizdams laukā no draugu galvām pēdējās saprāta paliekas. Viņu pieres dunēja kā vara katli.

Vaņa Blēdovs nocēla no sienas lāpu un apgaismoja marmora pakāpienus, kas veda augšup. Skaidri varēja saskatīt divus dzirkstošus maģiskos aizkarus.

- Redziet! Aizsargājošās burvestības! - Vaņa teica.

- Nūja. Vienai tādai es pagājušo reizi uzskrēju virsū. Atpakaļ jau lēcu ar vardes kājiņām... Kvā, kvā, fu, riebjas atcerēties! - Babs Jaguns saviebās. - Labi, tūlīt pārbaudīsim, vai man izdosies piemuļķot Neslavi vai neizdosies.

Nometis uz grīdas savu mazo mugursomu, Babs Jaguns izvilka no tās oranžu mantiju. Tad viņš noklāja mantiju uz pakāpieniem un sāka kaut ko murmināt, reizēm ielūkodamies mazā grāmatiņā. Grāmatiņa čiepstēja un smalkā bal-

stiņā teica viņam priekšā. Beidzot viņš izšķīla zaļu dzirksti un pakāpās soli atpakaļ.

Oranžā mantija lēnām atrāvās no grīdas, it kā tajā būtu iemitinājies kāds nemierīgs rēgs. No iekšpuses piepūtusies, mantija nesteidzīgi peldēja pa kāpnēm. Taņai sažņaudzās sirds. Kopš tās dienas, kad viņai rokās aizdegās lociņš, meitene vairs nespēja bez satraukuma skatīties uz oranžo krāsu. Bet oranžu apmetņu un mantiju Tibidohsā bija daudz, tādās tērpās visi skolotāji un daudzi skolēni.

- Iesim! Mēs nedrīkstam no viņas atpalikt! - Babs Ja-guns jau skrēja aiz mantijas.

Oranžā mantija nesteidzīgi nolidoja pusi kāpņu posma un tad uzdūrās pirmajai maģiskajai barjerai. Zaļganais aizkars spoži uzliesmoja un nodzisa. Tas pats notika arī ar otru aizkaru.

- Kā tev izdevās neitralizēt Neslavja burvestības? - Va-ņa brīnījās.

Pat pustumsā varēja saskatīt, kā pietvīkst Baba Jaguna ausis.

- Krietni palauzīju galvu, - viņš pašapmierināts teica. — Visas divas nedēļas, kamēr lēkāju ar varžu kājiņām, tikai par to vien domāju. Lēkāju pa istabu un domāju. Bet pēc tam pēkšņi man atausa: Neslavja burvestības iedarbojas uz visiem, tikai uz viņu pašu ne! Tā taču ir? Ja tās iedarbotos arī uz pašu Neslavi, tad jau viņš nevarētu te staigāt un visu pārbaudīt. Bet viņš staigā un visur bāž savu degunu, tātad viņam šī maģija nav bīstama. Vai saprotat?

- Izklausās loģiski. Ne jau velti mēdz teikt, ka atbrīvot no Neslavja burvestībām var tikai pats Neslavis, - Taņa pie-

krita. Viņai vēl nebija gluži skaidrs, ko Babs Jaguns sagudrojis.

- Bet tālāk viss bija pavisam vienkārši. Vecmāmiņas skapi atradu Neslavja veco mantiju. Viņš to bija nejauši atstājis pēc ārstēšanās magpunktā. Un atdzīvināt mantiju - tas jau vispār ir sīkums. Man ļoti palīdzēja šī grāmatiņa!

Babs Jaguns lepni rādīja draugiem apdriskāto grāmatiņu, kas nesen bija teikusi viņam priekšā buramvārdus. Grāmatiņa viltīgi mirkšķināja uz vāka attēloto aci, bet uz muguriņas tai ik pa brīdim iedegās sarkani burti. “Balto magu draiskulības Hugo Viltnieka pārstāstā”.

“Nez vai viņš tiešām bijis tik viltīgs?” Taņa prātoja.

‘Turklāt vēl arī skaists,” tūdaļ apliecināja burti uz grāmatas muguriņas. Vēl pēc mirkļa grāmata mainīja savu nosaukumu. Tagad uzraksts uz muguriņas vēstīja: “Balto magu draiskulības Hugo Skaistuļa un Gudrinieka pārstāstā.”

Atskārtusi, ka grāmatiņa atspoguļo viņas domas, Taņa žigli bloķēja savu apziņu. Jā, šis Hugo tiešām nebija ar pliku roku ņemams.

- Kur tu dabūji šo grāmatu? Vai bibliotēkā? - viņa vaicāja.

- Nē-e, - Babs Jaguns purināja galvu. - Abdulla nebūtu man to izsniedzis. Tā glabājas speciālajā fondā. Bet, par laimi, šis Hugo kādreiz bija ārstējies pie manas vecmāmiņas un pēc tam uzdāvinājis viņai grāmatu ar autogrāfu. Tur pirmajā lappusē ir viņa paraksts - vienreizīgi vijumi.

- Kas tad Hugo kaitēja? No kā viņš ārstējās? Varbūt no viltības? - zobgalīgi vaicāja Vaņa.

- To vecmāmiņa vairs neatceras, - Babs Jaguns nevērī-

gi atsaucās. - Droši vien nekas būtisks. Vai nu blaugznas, vai varbūt gudrības zobs iestrēdzis smaganās... Vai varbūt tikai iebāza sev degunā zīmuli un vairs nevarēja izvilkt. Ar rakstniekiem visādi joki gadās, īpaši kad uznāk iedvesma.

Grāmatiņa kaut ko neapmierināta burkšķēja. 1 iugo Viltniekam nepatika klausīties tādas atsauksmes par savu personu.

Sekodami lēnām pa gaisu peldošajai mantijai, kas noslēpumainā veidā pamanījās atkārtot visas Neslavja kustības un pat plecu raustīja uz mata kā viņš, draugi devās augšā pa marmora kāpnēm. Reizēm no bruņutērpiem nišās un no sienām iznira rēgi, bet tie visi bija mazpazīstami un samērā mežonīgi. Vienam krūtīs rēgojās garš šķēps, un citi rēgi uz tā kāra žāvēties savas vecmodīgās garās zeķes un kaftānus. Starp rēgiem nemanīja ne Poručiku, ne Neizārstēto Dāmu, pat Bezacu Sausina neparādījās. Rēgi drūmi blenza, uz jautājumiem neatbildēja un ātri vien līda atpakaļ savās paslēptuvēs.

Ap mantiju trīsreiz pašķīda zaļganas dzirksteles, un vienreiz uzliesmojums bija sarkans. Neslavis tiešām nebija skopojies ar aizsardzības zintēm. Turklāt dažas noburtās vietas bija maskētas tik labi, ka nevarēja redzēt pat jau ierasto pus-caurspīdīgo aizkaru. Garas liesmu mēles sniedzās pēc Ne-slavja vecās mantijas, bet tūdaļ vainīgi atrāvās atpakaļ, it kā saprazdamas, ka kļūdījušās.

Visus trīs draugus, kas sekoja mantijai, aizsardzības barjeras laida cauri bez iebildumiem - droši vien uzskatīja, ka viņi iet kopā ar Neslavi un viņus nedrīkst aizkavēt.

1 Iugo Viltnieka grāmata ķiķināja bez mitas. Grāmatas

sen mirušais autors bija sajūsmināts par jauno dēku. Uz pēdējā vāka pat uzzīmējās viņa portrets: seja apaļa kā pankūka, īss, uzrauts deguns un kupla, pūderēta parūka. Bridi pa brīdim Hugo portrets sāka satraukti žestikulēt un reiz pat parādīja Taņai mēli.

Tā viņi kāpa diezgan ilgi. Kad Taņai jau bija sajucis pakāpienu skaits, Vaņa Blēdovs pēkšņi apstājās un sastinga, iekrampējies margās. Taņa, to neievērojusi, uzdrāzās viņam virsū un sadauzīja degunu pret viņa plecu. Viņa jau gribēja izteikt savu sašutumu, bet tad ieraudzīja to, ko jau bija ieraudzījuši Vaņa ar Babu Jagunu, un vārdi iestrēga viņai kaklā.

Galvenās kāpnes aprāvās. Tieši viņu priekšā aiz neliela laukumiņa stiepās sudrabaini 1 rails piekaramais tills. Pa taisno cauri akmens sienai - it kā šīs sienas nemaz nebūtu - tilts veda uz milzīgu zāli ar tievām kolonnām, kuras te pagaisa, te atkal parādījās kā stingri novilktas, baltas līnijas. Neko vairāk nevarēja saskatīt - vismaz tik ilgi, kamēr neuzkāpa uz tilta.

Hugo Viltnieks pārspīlētās bailēs pacēla abas rokas virs galvas, atveidoja sejā šausmu grimasi un aizvēlās aiz portreta rāmja. Pēc pāris sekundēm viņš atkal izbāza galvu, taču parūkas vairs nebija. Viņš izskatījās ārkārtīgi noskumis un nemitīgi tvēra ar rokām pie plikā paura, izlikdamies, ka plūc sev matus.

- Izgaistošais stāvs! - čukstēja Babs Jaguns.

Vaņa Blēdovs draiski samiedza acis.

- Vai aizskriesim līdz zālei un atpakaļ? Vai ari tev dūša ir papēžos? - viņš vaicāja.

Viņš jau gribēja kāpt uz tilta, bet Babs Jaguns viņu atrāva nost.

- Tev smadzenes pārkarsušas, vai? - Babs Jaguns vaicāja. - Dzīvot apnieis? Paskaties uz to!

Viņš norādīja uz Hugo Viltnieku, kuram jau bija apnicis plūkāt pūciņas no sava plikā paura. Līdz jostasvietai izliecies no portreta rāmja un atspiedis galvu delnās, 1 lugo vēroja Izgaistošo stāvu. Kad viņa skatiens aizslīdēja līdz. kolonnām, I lugo Viltnieks nodrebēja un - tik veikli, kā to nemaz nevarēja sagaidīt no tāda resnīša, ielēca paslēptuvē aiz rāmja. īsu mirkli gaisā pazibēja apaļīgie kāju ikri garajās zeķēs un vecmodīgas kurpes ar lenšu pušķiem.

Neslavja oranžā mantija nekustīgi karājās gaisā virs laukumiņa. Tukšā kapuce brīžam nodrebēja un piepūtās kā pūslis un tad atkal saplaka. Pēkšņi mantija sakustējās, pāris reižu atdūrās pret sienām un beidzot, viegli šūpodamās, aizpeldēja uz piekaramo tiltu. Draugi saspringti sekoja mantijas ceļam. Apmēram līdz tilta vidum tā nokļuva bez traucējumiem. Šķita, ka vēl pavisam mazliet - un mantija jau būs starp kolonnām. Bet tad sudrabainais tilts vienā mirklī kļuva purpursarkans. Tas piebrieda, sāka svaidīties, it kā pa apakšu tam būtu aizplūdis neredzams vilnis, un pieskārās pie mantijas.

Mantija uzliesmoja, drudžaini sašūpoja tukšās stērbeles un izgaisa. Bet vēl pēc mirkļa piekaramais tilts apdzisa un atkal šūpojās, klusi čīkstēdams, it kā nekas nebūtu noticis.

Draugi saskatījās.

- Ak manu māmulīt bubulit! Mums jāiet atpakaļ... Šeit mēs līdz Izgaistošajam stāvam netiksim, - piesmakušā balsī teica Babs Jaguns.

Taņa atcerējās, ko Poaičiks Rževskis viņai bija stāstījis par Trako Vectētiņu. Šis prātu izkūkojušais spoks ilgus gadsimtus esot Tibidohsā meklējis apslēpto mantu. Vai atradis -nav zināms, bet slepeno eju uz Izgaistošo stāvu viņam izdevies atrast. Eju, pa kuru iespējams ne tikai nokļūt Izgaistošajā stāvā, bet arī atgriezties no turienes.

- Neslavis veltīgi sargā Galvenās kāpnes. īstais ceļš uz Izgaistošo stāvu nemaz nav šeit, - Taņa teica.

- Kur tad? - Tūlīt sekoja Vaņas jautājums.

- Nezinu. Bet kaut kur tas ir. Kādam taču izdevās atnest no Izgaistošā stāva dzelksni un “Galdiņ, aizsargājies!”, - Taņa prātoja.

Nez kāpēc viņai nedeva mieai atmiņas par šo samērā nekaitīgo galdautu, kas prata vienīgi tvarstīt izklaidīgus naba-dziņus aiz deguna. Kāpēc tas, kurš paņēma dzelksni, bija noslēpis šo galdautu aiz statujas blakus darbnīcai? Kāpēc viņam vispār ievajadzējās galdautu? Kaut kāda jēga taču tam bija!

Un kas pie darbnīcas bija darāms Zobrāvējai - ja Zār-ciene nemelo un tiešām viņu tur redzējusi?

Un tad Taņa nodrebēja aiz pārsteiguma, ka viņai agrāk nav ienākusi prātā doma: un ko pie darbnīcas bija aizmirsusi Zārciene?

Viņi jau grasījās kāpt lejup, kad pēkšņi no pašas izgrauzta cauruma Vaņas dzeltenajā krekliņā izkrita resna jūrascūciņa, iespiedzās un strauji metās uz piekaramo tillu.

- Kurp tad tu? - kliedza Vaņa. - Tur nedrīkst!

Bet jūrascūciņa jau atradās uz tilta un mērķtiecīgi tipināja uz priekšu, tuvodamās vietai, kur nesen bija izzudusi mantija.

- Nāc atpakaļ! - sauca Vaņa, jau traukdamies zvēriņu notvert.

Taņa ar Babu Jagunu nepaguva viņu apstādināt. Divos lēcienos Vaņa sasniedza tilta vidu, saķēra jūrascūciņu un drāzās atpakaļ.

dāņa bija pieskrējusi pie pašas laukumiņa malas. Viņa redzēja, kā tilts Vaņam aiz muguras kļūst purpursarkans un cenšas zēnu notvert, veļoties kā liels vilnis. Bet Vaņa it kā neko nenojauš. Vēl mirklis - un viņu sagaidīs Neslavja mantijas liktenis.

- Lec! - Taņa kliedza. - Lec taču, ātrāk!

Vaņa atskatījās, iztērēdams veselu sekundi, ieraudzīja tilta uztūkumu sev aiz muguras un lēca. Tas nebija pats veiklākais no viņa lēcieniem, jo rokās Vaņa turēja pie krūtīm piespiestu jūrascūciņu un pamats viņam zem kājām jau zuda. Ja Taņa un Babs Jaguns viņu nesatvertu aiz padusēm un neuzvilktu uz laukumiņa, viņš noteikti būtu nogāzies lejā. Vaņa gulēja uz vēdera un pūlējās atgūt elpu, bet viņam aiz muguras neprātīgā un nu jau veltīgā niknumā šūpojās piekaramais tilts.

- Cuf-čuf-čuf, - blakus kāds dusmīgi pukšķināja.

It kā nekas nebūtu noticis, izglābtā jūrascūciņa nopurinājās un, savilkusi purniņu neapmierinātā grimasē, sāka apostīt savus tumšos, rudiem plankumiem izraibinātos sānus.

- Lai arī jūras, tu tomēr esi īsta cūka! - pārmetoši teica Taņa.

Nespēdama apvaldīties, viņa pastiepa roku un sabužināja Vaņas matus.

Hugo Viltnieks piesardzīgi pabāza degunu laukā no rāmja, palūkojās apkārt un jūsmīgi pacēla Vaņam pretī augšup uzliektu īkšķi. Pēc tam viņš izvilka no aizauss garu zoss spalvu, norūpējies pataustīja tās galiņu, pārbaudot, vai spalva labi uzasināta, un kaut kur nozuda.

- Nelaimīgais grafomāns! Aizskrēja apcerēt tavu varoņdarbu. - Baba Jaguna balsī ieskanējās skaudība.

Taņa jau sen bija pamanījusi, ka Baba Jaguna un Vaņas draudzība vienlaikus ir arī sacensība. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram, bet tik un tā vismaz reizi mēnesi sakāvās. Visbiežāk Babs Jaguns sāka bārstīt muļķīgus jociņus par zvēriņu aprūpēšanu, bet Vaņa atriebdamies iespēra viņa jaunajam putekļsūcējam un apvaicājās, vai Babs Jaguns nav aizmirsis iepildīt šai grabažā sapuvušus tomātus.

- Kas tur liels... Nevarēja taču viņu tur atstāt! - Vaņa mulsi noburkšķēja, paslēpdams jūrascūciņu zem krekla.

Nokļuvusi tumsā, jūrascūciņa secināja, ka iestājusies nakts, un aizmiga.

Ar lāpām apgaismodami ceļu, draugi kāpa lejup. Kaut gan Neslavja mantija vairs nepeldēja viņiem pa priekšu, maģiskās barjeras tomēr laida viņus cauri. Droši vien tās atcerējās, ka augšup viņi kāpa kopā ar saimnieku. Viena melnās maģijas barjera tomēr uzliesmoja un ietina viņus kodīgos dūmos. Viņiem par laimi, Hugo Viltnieks žigli izbāza galvu no grāmatas un kaut ko nomurmināja. Dūmi tūlīt izklīda.

Viņi veiksmīgi atgriezās pie putekļsūcēja, un Babs Ja-

guns centās to iedarbināt, bet putekļsūcējs tikai šķaudīja. Nelīdzēja ne Baba Jaguna pūliņi, ne buramvārdi “Pilotus ka-mikadzius!", ne zaļās dzirkstis.

- Sasodīts, ko tad tas nozīmē? - Sarūgtinātais Babs Ja-guns piespēra kāju pie zemes.

Tai pašā mirklī no savas paslēptuves zem putekļsūcēja izmuka žurka ar vardes kājiņām (vēl viens Neslavja izdarību upuris!) un aizlēkāja uz spraugu. Zobos viņa turēja pārgrauztu aukliņu, kurā bija karājies viens no burvju talismaniem - tas, kurš atbildēja par vertikālo pacelšanos.

No apakšējā laukumiņa joprojām skanēja skaļi spēļu kaišu plīkšķi un zaudētāju īgnā šņākuļošana.

Babs Jaguns sadrūmis berzēja pieri.

- Ir nu gan cūcība! Ko lai mēs tagad iesākam? Šaujam-lūkai cauri mēs netiekam, bet lejā sēž ciklopi. Vai tiešām būs jāgaida, kamēr Neslavis nāks pārbaudīt savas barjeras un mūs pieķers? Paklau, Taņa, varbūt izsauksim kupidoni-ņu, lai atgādā šurp tavu kontrabasu? Šaujamlūkā gan tas instalments nelīdīs, bet viņi var sagaidīt mūs ārpusē.

Šī doma Taņu nesajūsmināja. Viņa pārlieku labi pazina kupidoniņus un nešaubījās, ka viņi sadauzīs kontrabasu piecu minūšu laikā.

- Viens kupidoniņš kontrabasu līdz šejienei neatvedīs, -viņa teica. - Ja izsauksim divus vai trīs, viņi uzbungos no miega visu skolu. Turklāt vēl ņemsies kutināt Zārcieni un tīstīt viņu Melnajos Aizkaros... Nē, izgudro kaut ko citu!

Viņa piesardzīgi pārliecās pār margām un palūkojās lejup. Visās partijās joprojām uzvarēja tas pats blēdīgais ciklops. Abi pārējie paklausīgi ļāva sist sev knipjus, un viņiem uz pierēm jau bija izauguši pamatīgi puni. Taņa saspringti centās atcerēties gadījumam piemērotos buramvārdus, kurus viņiem samērā nesen savā stundā bija mācījusi Medūzija.

- Papīrelus izlīdanus!- nočukstēja Taņa.

Blēdīgais ciklops sajuta vieglu kņudoņu sev uz muguras starp lāpstiņām. Vispirms pa spraugu starp apkaklīti un kaklu laukā izlīda kreiča dāma, pēc tam desmitnieks un beidzot arī kārava dūzis. Kārtis noslīdēja pa ciklopa skūto pakausi un, gluži kā nektāru pārdzērušies naktstauriņi, sāka vieglprātīgi virpuļot viņam zem deguna. Abi pārējie ciklopi stulbi blenza, ātrumā nevarēdami saprast, no kurienes uzradies šis kavas papildinājums. Idilli izbojāja blēdis pats. Viņš kautrīgi gaiņāja kārtis prom un mēģināja saplēst kreiča dāmu sīkos gabaliņos.

- Palīgā! Slepkavo! - spiedza kreiča dāma, ar vēdekli sizdama ciklopam pa pirkstiem. - Sitiet viņu, puiši! Viņš blēdījās!

Abi pārējie ciklopi saskatījās. Abu plakanajās sejās vienlaikus atspoguļojās viena un tā pali dziļā doma. Viņi lēnītēm piecēlās.

- Ak tā! Nenāc klāt, nositīšu! - Vainīgais ciklops steidzīgi paķēra vāli.

Nākamajā mirklī triju saķērušos ciklopu kamols ripoja lejup, pa ceļam notriecot visas Neslavja maģiskās barikādes, bet kamolam aiz muguras skrēja Taņa, Vaņa un Babs Ja-guns, kurš stenēdams stiepa putekļsūcēju.

- Esmu gan ēzelis! Kas man lika pirkt putekļsūcēju bez ritenīšiem! - Babs Jaguns izteica sev pārmetumu.

Viņi pārkāpa pāri trim žēlabaini kurkstošām vardēm, no

kurām viena turēja mutē kreiča dāmu. Pazīstamie gaiteņi aizveda viņus uz guļamistabu stāvai.

Tur valdīja klusums. Viņu naksnīgo ceļojumu neviens nebija pamanījis.

Загрузка...