Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

8.Visniknākais pūķis

Pirms došanās uz vakara treniņu Taņa gribēja sameklēt Vaņu Blēdovu. Kā jau to varēja paredzēt, viņš atradās Tara-raha kabinetā. Tararahs bija pats labākais (daži nelabvēļi mēdza piebilst: “un vienīgais”) veterinārās maģijas pasniedzējs.

Tararahs un Vaņa Blēdovs bija aizņemti ar diezgan ne patīkamu darbiņu: viņi vilka skabargu laukā no satīra kājas. Ažkājainais satīrs - viens no Tibidohsas celtniekiem - te žēlabaini blēja, te klaigāja sengrieķu valodā. Droši vien lamājās. Kad iesāpējās stiprāk, viņš mēģināja ar veselo pakavu iespert Vaņam Blēdovam. Bet Tararahs turēja viņu stingrā tvērienā, un satīram nekādi neizdevās izrauties.

Beidzot skabarga bija izvilkta un brūce dezinficēta. Satīrs klibodams aizsoļoja, pamatīgi iebadīdams ragus durvīs. Vai tā bija viņa pateicība? Vaņa Blēdovs un Tararahs atviegloti uzelpoja.

- Tas nu gan bija tipiņš! Ar vāju nervu sistēmu. Daudz netrūka, lai viņš te visu saārdītu. Tiklīdz es ķēros pie skabargas, šis uzreiz sāka spārdīties, - Vaņa sūdzējās.

- Vai tad veterinārā maģija attiecas ari uz satlriem? - Ta-ņa vaicāja.

Tararahs pakasīja savas spalvām noaugušās krūtis.

- Piķis viņu zina, attiecas vai neattiecas. Tā tāda miglaina lieta. Viņš, protams, ir saprātīgs, bet, ja ieskatās labāk, -tomēr āzis.

- Nūja! Šodien jau arī: sākumā satīrs atvilkās pie Jages uz magpunktu, bet viņa šim saka: būtu tev tā skabarga rokā, es to izvilktu. Bet kāja tev ir no āža, tāpēc, mīlulīt, soļo vien pie Tararaha... Īstenībā jau večiņa droši vien bija apjēgusi, ka viņa tādu milzeni viena nenovaldīs. Toties Tararahs pat zirgu var noturēt, - piebilda Vaņa.

Juzdamies glaimots, Tararahs nokremšļojās. Viņam tiešām bija ļoti plati pleci, un izskatījās, ka platumā viņš padevies vairāk nekā garumā. Apakšžoklis bija smagnējs kā visiem pitekantropiem, piere zema un garie mati sapinkojušies, it kā nebūtu ķemmēti vismaz gadus simts. Visvairāk Tararaham patika stāstīt par to, kā viņš ieguvis nemirstību. Šo stāstu viņš atkārtoja tik bieži, ka visa Tibidohsa jau zināja to no galvas.

- Saproties, toreiz mēs nogāzām balto pūķi, - Tararahs omulīgi klāstīja. - Mēs, bez šaubām, nezinājām, ka tas ir pūķis. Paši saprotiet, alu cilvēki, neizglītoti... Izcepām šo uz ugunskura un sākām locīt iekšā... Bet pūķus ēst nedrīkst, jo īpaši baltos ne. Skatos: mūsu mednieki piepūšas, piepūšas un pārplīst kā baloni... Tādas šausmas! Man jau likās, ka es arī tūlīt pārsprāgšu... Bet nepārsprāgu vis, toties kļuvu nemirstīgs, jo man, redz, bija patrāpījies viens tāds īpašs gabaliņš pie astes. Simt gadu jau pagājis, pēc tam tūkstotis, bet es kā

nemirstu, tā nemirstu un pat vecāks nekļūstu. Lūk, tā! Bet lxāgās man visi rēķini nojuka: dzīvoju tik un dzīvoju, un nekas man nekait. Tā tas vilkās, līdz Sardanapals mani atrada.

- Varbūt kāds grib tēju? Ar barankām, - Vaņa steigšus piedāvāja.

Zinādams, ka Taņa dzirdējusi šo notikumu jau reižu divsimt, viņš centās nemanāmi novirzīt sarunu citā gultnē.

- Visi gribam. - Tararahs kļuva mundrāks. - Karstais ūdens ir, tikai nezinu, kur tagad lai uzlej tēju. Tas ragainais pusāzis sasita manu tējkanniņu... Būs jāņem burka.

Burka bija pavisam parasta, no stikla. Bet uz sāniem tai bija uzzīmēts galvaskauss ar kauliem un zem zīmējuma ar lieliem burtiem uzrakstīts: “Ciankālijs.”

- Vai tur bija inde? - Taņa satraukta vaicāja.

- Laikam gan... Blakts reiz uzdāvāja, - Tararahs paskaidroja. - Bet nedomā, es jau neesmu nekāds muļķis. Burku es izskaloju. Lej tēju, Vaņa!

- Ē-ē... Paldies... Man vairs negribas, - žigli teica Taņa.

- Man arī vairs negribas. Mēs labāk pagrauzīsim barankas. Paldies, Tararah, - bilda Vaņa.

Viņš diezgan labi spēja iztēloties, kā Tararahs mazgā burkas. Pitekantropa milzīgā plauksta jau nemaz negāja burkā iekšā. Turklāt mazgāšanu karstā ūdenī pitekantropi neatzīst principā.

-Ja negribat - nevajag, man paliks vairāk. - Tararahs saskuma, bet tad žigli atguvās, atcerējies iemīļoto tēmu. -Tātad, kad Sardanapals mani uzmeklēja, viņš teica: “Kāpēc tu nevarētu apgūt veterināro maģiju? Nekāds burvis jau tu, protams, neesi, toties laika tev netrūkst...”

Kādu bridi Tapa vēl papļāpāja ar Tararahu un Vaņu, bet tad attapās, ka jāskrien uz treniņu, un cēlās kājās.

- Paklau, Tararah, - viņa uz atvadām teica, - vai tu nevarētu apskatīt Niknaini? Runā, ka pēdējā laikā ar viņu notiekot kaut kas nelāgs.

Tararahs pārlaida milzīgo roku pār matiem, noslaucīdams pie plaukstas pielipušās drupačas.

- Es viņu jau apskatīju. Eju pie viņa katru dienu, - viņš atbildēja.

- Un kas tad viņam kaiš? - Taņa vaicāja.

- Tur jau tā lieta, ka nekas viņam nekaiš. Mērīju temperatūru rīklē - normāla, tūkstoš grādu. Uguns arī normālā krāsā. Ēstgriba arī laba, - stāstīja Tararahs, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā. - Bet viens ir skaidrs: kaut kas viņam nedod mieru. Citādi viņš nebūtu atmodies. Pūķiem tagad jāguļ visdziļākajā miegā. Šauj kaut ar lielgabalu, l.xjt viņi nemodīsies. Dzīvsudrabis guļ, Žilbinošais arī... Visi krāc un neceļ ne ausu...

- Bet kāpēc Niknainis neguļ? - vaicāja Vaņa Blēdovs.

Jau veselu minūti Vaņa raudzījās Taņā ar nosodījumu

skatienā. Viņš jutās aizvainots par to, ka Taņa nav viņam neko stāstījusi par Niknaini.

- Ek, ja es zinātu, kāpēc... - Tararahs gari novilka. - Tagad gan Tibidohsā notiek tādas lietiņas, ka nav nekāds brīnums... Dzīvojam taisni kā uz vulkāna, bet izliekamies, ka viss ir normāli. Sardanapals jau nez cik nakšu nav gulējis, un ne viņš vien. Neslavis neguļ un Medūzija, un Zobrā-vēja... Pūķi nav nekādi nesaprašas, viņi visu jūt: kad klājas labi, kad slikti... Viņiem ir varena oža, īpaši vecajiem, tādiem kā Niknainis...

- Tararah, - Taņa pusčukstus vaicāja, - pasaki man -vai tam ir kāds sakars ar pagrabu? Лг plaisām?

Tararahs izbrīnā mirkšķināja acis.

- Ak tu ari par pagrabu zini? Esi nu gan tu manīgs meitēns! Bet es tev teikšu, kā ir: ar pagrabu tam nav nekāda sakara. Tur visas plaisas aiztaisītas... Neslavis veselu nedēļu uz ceļgaliem ložņāja ar ķelli, Zobrāvēja visu laiku ierunāja vārdus smiltiņās. Tagad haoss nevarēs izlauzties - protams, ja kāds neatvērs Baisos vārtus.

- Tad varbūt tam, kas notiek, ir sakars ar Galvenajām kāpnēm? Vai arī ar kādu, kurš apmeties kāpnēs? Tu taču nedomā, ka tur kāds slēpjas? Kāds, Kura Nav? - vaicāja Taņa, ar piesardzīgu, bet nepārprotamu mājienu atgādinot To, Kuras Nav, Sērgu del Torti.

Bet Tararahs jau bija apjēdzis, ka sarunājis daudz lieka.

- Zini, Taņa, beidz izgudrot visādas aplamības! Tā, Kuras Nav - viņas patiešām vairs nav. Ne jau velti akadēmiķis stāsta, ka viņu piebeiguši titāni Un vispār - kad vajadzēs, Sardanapals pats jums visu izstāstīs. Vai arī Neslavis. Bet es vairs neko neteikšu, - Tararahs beidza sarunu.

“Atkal tas Izgaistošais stāvs... Varbūt ne tikai stāvs? Nez ko viņi tur slēpj?” Taņa atkal mocījās minējumos.

Laiks bija draņķīgs - kā jau ziemā mēdz būt. No okeāna pūta ass, ledains vējš. Maģiskais aizsargkupols nedeva ne mazākā aizvēja. No piekrastes līdz spēles laukumam atskanēja tankkuģa “Tētis Karlo” aizsmakusi sirēna.

No Vētru salas varēja labi redzēt tankkuģi, kas peldēja

pa savu parasto kursu. Skaidri bija saskatāms pat kuģa nosaukums uz borta un trīskrāsainais krievu karogs, toties no tankkuģa Vētru salu neviens nespētu ieraudzīt pat ar spēcīgu binokli. Tankkuģa ekipāža bija pārliecināta, ka visapkārt ir tikai okeāna plašumi. Šeit darbojās Senvīra spēcīgā burvība, kas, gadiem aizejot, pieņēmās spēkā. Tieši tāpēc burvju sala nebija iezīmēta nevienā kartē. Saliniekiem nevajadzēja baidīties ne no truloīdti radariem, ne kosmiskajiem pavadoņiem - viņus tik un tā neviens nevarēja atrast.

- Vai viņi nevar netīšām ietriekties mūsu salā? - rādīdama uz tankkuģi, vaicāja Taņa.

- Nē-e, - viņu mierināja Babs Jaguns, ar kuru kopā viņa devās uz treniņu. - Tas izbrauks salai cauri, un viss... Saproti, it kā mēs būtu rēgi...

- Bet mēs taču neesam rēgi! - Taņa bažīgi palūkojās uz savu roku - sārtu, siltu un pavisam reālu.

- Nē-e, rēgi mēs neesam. Mums ir sava dzīve, rēgiem -sava. Bet mūs aizsargā pasauļu pārejas buramvārdi. Šeit viss ir maģisks, tur viss ir truloīdisks... Nu, īsi sakot: šīs divas pasaules nevar satikties. Reiz mēs ar vecmāmiņu sēdējām viņas magpunktā, un mums cauri izlidoja sporta lidmašīna. Burtiski - pa taisno cauri... Lidotājs neko pat nepamanīja. Es aiz pārsteiguma gandrīz nogāzos no krēsla, bet vecmāmiņa mierīgi adīja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai noņurdēja, ka senos laikos lidojuši vienīgi burvji, bet tagad ari truloīdi darot to, kas šiem nemaz nepiederas. Bet vispār-kur nu šiem sacensties ar mūsu lidojošajiem instrumentiem! Kaut vai ar šo!

Babs Jaguns lepni palūkojās uz savu putekļsūcēju un noglāstīja tā cauruli.

Vakara treniņā Svilpis lika viņiem sadalīties divās komandās un sacensties spēlē. Par vārtiem nolika divus jaunus pūķulēnus, Niknaiņa dēlus, kurus džini speciāli bija pamodinājuši, lai tie nāktu uz treniņu. Pūķulēni bija diezgan sīki - katrs aptuveni vieglās automašīnas lielumā. Norīt viņi vel nevienu nevarēja, toties lidinājās tik strauji, ka viņiem tikko varēja izsekot ar skatienu. Turklāt pūķulēni vēl pamanījās gāzt spēlētājiem virsū uguni. Pārāk svelošas gan viņu liesmas nebija, tomēr kāds nelaikā aizdomājies spēlētājs varēja pārvērsties apdegušā kotletē. Labi vēl, ka visi bija savlaicīgi iezieduši ar vampīra žulti ādu un matus.

Spēle iznāca saraustīta un aizritēja tādā tempā, ka nepieradušam skatītājam sareibtu galva. Gandrīz visi metieni lidoja garām vārtiem, jo jaunie pūķulēni kustējās pārāk žigli. Tikai otrās stundas beigās Sems Septiņcelms iemeta pūķim rīklē šķaudāmbumbu. Pūķulēns, kam tā bija pirmā pūķ-bola spēle mūžā, sāka šķaudīt, apmeta gaisā kūleni, ietriecās maģiskajā aizsargkupolā un pārbīlī mēģināja aizmukt uz angāru.

Babs Jaguns, kas uz laiku bija iecelts par otras komandas kapteini, sākumā sadrūma, bet tad, vērīgāk ieskatījies, kā laukumā palikušais pūķis vajā Ritu Doduzkrītu, pēkšņi sajūsmā iebļāvās.

- Ko tu auro? Jūs taču zaudējāt. Nolikām jūs pie zemes kā zīdaiņus! - izsmējīgi sauca Demjans Rūgtulis.

- Лк manu māmulīt bubulīt! Taisni otrādi - mēs nolikām jūs uz lāpstiņām kā zīdaiņus, - Babs Jaguns iebilda.

- Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka jūs sajaucāt pūķus. Iemetāt bumbu rīklē savam pūķim! Bet mūsējais - re, kur šis lidinās! - paziņoja Babs Jaguns.

Sems Septiņcelms un Rūgtulis negribēja ticēt un aizdrāzās iztaujāt džinus - un tik tiešām izrādījās, ka visā tai jūklī viņi sajaukuši pūķus. Kļūdīties bija viegli, jo abi pūķi izskatījās līdzīgi gan pēc lieluma, gan krāsas. Pat džini abus atšķīra tikai ar pūlēm, pētot kaut kādas zvīņas uz virsdegunes un rieviņas uz spārniem.

-Tas nav godīgi! Mēs tik un tā uzvarējām! - bļāva saniknotais Rūgtulis, dzīdamies pakaļ Babam Jagunam un pūlēdamies nosviest viņu no putekļsūcēja.

- Nemūžam tev mani nepanākt, vārgulīt, ha-ha! Neaizmirsti piesprādzēt izpletni! - Babs Jaguns smējās.

Viņš veikli izvairījās no vajātāja, pārsviezdams cauruli no vienas rokas otrā un mainot augstumu. Tad, izvēlējies piemērotu mirkli, viņš mēģināja taranēt Rūgtuli no apakšas. Dem-janu aizstāvēt metās Jura Vāciesproms. Viņš pēkšņi uzlidoja no sāniem un gandrīz nogāza Babu Jagunu zemē. Draudzīgā spēle sāka pārvērsties diezgan nedraudzīgā kautiņā.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs svilpiens. Augšup no laukuma uzvirpuļoja smiltis. Maģiskie instrumenti sāka plivināties pa gaisu kā skaidas. Žoia Žīkins nenoturējās sēdus uz savas tievās slotas un palika karājamies gaisā, ar vienu roku iekrampējies slotaškātā. Pieķērusies pie kontrabasa, Taņa palūkojās lejup un ieraudzīja, ka Svilpis O. Lupis, saglabādams ļoti aukstasinīgu sejas izteiksmi, izvelk no mutes divus pirkstus.

- Izbeigt ālēšanos! - viņš uzbļāva. - Netēlojiet maigās

jaunkundzes! Ja jūs tā spēlēsiet, babaji izsmērēs jūs kā sviestu pa šķīvi. Ko tur runāt par sviestu! Varat jau uzreiz atvērt savam pūķim rīkli un samest tur visas bumbas!

Komanda saīga. Vai tiešām viss ir tik draņķīgi? Vai varbūt Svilpis tā izrunājas tādēļ, lai viņi neatslābinātos?

- Rīt no rita visiem ierasties laukumā! Slīpēsim maģisko pilotāžu! Bet tagad - marš gulēt! - Svilpis komandēja.

Viņš pieklibodams devās projām no laukuma. Nogurušie spēlētāji vilkās viņam nopakaļ. Taņa jau gribēja doties kopā ar visiem, bet tad atcerējās, ka šodien ne reizi nav gadījusies izdevība izmantot “momentāno apsviedienu”. Par saviem treniņiem vienatnē viņa vēl nevienam nebija stāstījusi. Pat Babs Jaguns neko nenojauta. Taņa ilgojās sasniegt tādu meistarības pakāpi, lai varētu likt lietā apsviedienu izšķirošajā mirklī. Nu, piemēram, - spēlē pret babajiem.

- Kur tu paliec? Vai tevi pagaidīt? - Babs Jaguns izbrīnījies uzsauca.

- Nē, nevajag. Es drīz būšu. - Taņa nepacietīgi pamāja ar roku, dusmodamās, ka nav pratusi atpalikt tā, lai neviens nemana.

Pagaidījusi, līdz laukums kļūst tukšs, viņa pārliecinājās, ka neviens viņu nenovēro, un uzņēma augstumu. Uzlidojusi zem neredzamā aizsargkupola, viņa strauji apgriezās un tad šāvās lejup ar muguru pa priekšu. Atkārtojusi šo manevru trīs vai četras reizes, Taņa nolēca no kontrabasa, ielika instrumentu futrālī un devās uz ģērbtuvi.

Kā allaž, kad nācās kontrabasu stiept, tas novilka viņai plecu, tāpēc Taņa apstājās, lai atpūstos un palūkotos uz Tibi-dohsu.

Bija jau gandrīz tumšs. Izplūdušajā /ilgumā varēja skaidri redzēt, kā pusapaļos šaujamlūku lodziņus no iekšpuses izgaismo sarkanīgas maģiskās ugunis. īpaši aizraujoši bija lūkoties uz nesen atjaunotā Rēgu torņa logiem. No bēniņu lodziņa visu laiku atrāvās baltas, puscaurspīdīgas ēnas; apmetušas pāris loku ap torni, tās nesteidzīgi iepeldēja kādā no šaujamlūkām. Tā bija rēgu parastā ikvakara pastaiga. Ta-ņai pat šķita, ka ieraudzījusi Neizārstēto Dāmu un Poruči-ku. Kaut gan diez vai tie bija viņi. No tāda attāluma nevarēja skaidri pateikt.

Atvilkusi elpu, Taņa atkal paņēma kontrabasu, bet tobrīd malējais angārs sadrebēja no pūķa rēcieniem. Pa visām spraugām plūda biezi dūmi. Vēl pēc mirkļa viss atkal aprima. Šoreiz pūķis bija ārdījies tikai pavisam īsu brītiņu, bet tik un tā varēja noprast, ka viņu kaut kas satrauc.

“Atkal jau Niknainis. Jāpaskatās, kas tur notiek,” izlēma Taņa. Viņa mazliet pagaidīja, pārliecinājās, ka neviens džins nav redzams, nolika kontrabasu zemē un skrēja uz angāru.

Diez vai Taņai pietiktu spēka atvērt smagos vārtus, tāpēc viņa gluži vienkārši nogūlās smiltīs un veikli kā zalktis ieslīdēja spraugā zem tiem. Ja meitene būtu druknāka, šāds triks viņai neizdotos.

Angārs bija tumšs un pilns ar dūmiem. Varēja dzirdēt pūķa svelpjošo elpu. Nāsīs sitās īpašā pūķa smaka - asa un apdullinoša. Līdzīgi smaržo ar ūdenszālēm noaudzis, tikko no upes izvilkts akmens, ja to pēkšņi iemet ugunskurā vai kvēlojošās oglēs.

Taņa stāvēja kā sastingusi, bikli aptaustot sienas. Pūķa angārā viņa atradās pirmo reizi. Viņai nebija ne jausmas, vai

īso

pūķis šobrīd ir tuvai vai tālu. Cik tālu, ja skaitītu soļos? Pieci soļi? Vai desmit? Pēc pūķa trokšņainās elpas neko nevarēja pateikt - šķita, ka viņš elpo vienlaikus visās malās.

Taņa paspēra soli, pēc tam vēl vienu, piesardzīgi taustoties ar rokām sev priekšā. Kaut kas nošķindēja un iesita viņai pa kāju. Meitene jau gandrīz sāka kliegt, bet tad pēkšņi aptvēra, ka apgāzies spainis, kurā Niknainim nes dzīvsudrabu. Pūķi dzer tikai dzīvsudrabu, neko citu. Ūdens viņiem nav vajadzīgs un lielos vairumos var pat kaitēt.

Nez vai Niknainis sadzirdējis, kā viņa nogāž spaini? Vai viņš vispār nojauš Taņas klātbūtni? Un ko tad, ja pūķis viņu apris vai iezvels viņai ar asti? Šeit, šaurajā angārā bez kontrabasa un debesīm, viņa ir pavisam neaizsargāta. Vai kādam ienāks prātā viņu pameklēt pūķa vēderā?

Paspērusi vēl dažus soļus, Taņa pagriezās, pūlēdamās atcerēties, kurā pusē bija angāra vārti. Tur? Vai varbūt tur? Aiā tagad bija pavisam satumsis, gaisma vairs neiespiedās pat caur spraugām. “Būtu vismaz mēness uzausis, lai mani neaprij pa melnu tumsu,” skumīgi prātoja Taņa.

Pēkšņi viņas priekšā iedegās divas zaļas uguntiņas. Taņa automātiski pagājās tām tuvāk, bet tūdaļ sastinga, juzdama, kā sirds mežonīgi sitas kaut kur pie kakla. Viņa bija sapratusi, ka šie tumsā gailējošie smaragdi ir Niknaiņa acis. Milzīgais pūķis bija pavisam tuvu. Vērīgāk ieskatoties, Taņa varēja pat atšķirt viņa auguma apveidus.

Viņa stāvēja, baidīdamās pakustēties. Nekad agrāk viņa nebija uzdrīkstējusies pieiet pūķim tik tuvu. Varbūt vienīgi spēles laikā, bet ari tad tikai uz pāris sekundēm, lai iemestu bumbu. Bet tagad Niknainis bija tepat blakus. Ja viņš izpūstu uguni, Tapa būtu pagalam... Pat vampīra žults bija norīvējusies no ādas, kad viņa līda pa šauro spraugu zem angāra vārtiem. Glābiņa nekāda.

Kvēlojošie smaragdi viņai pamirkšķināja. Taņa pārsteigumā iespiedzās un atlēca atpakaļ. Tūdaļ viņu ietina svilinošs mākonis. Meitene paslēpa seju rokās, bet tad saprata, ka Niknainis izpūtis tikai dūmus. Karstus gan, tomēr dūmus, nevis uguni. Niknainis nepacietīgi pagrozīja kaklu. Viņš nepārprotami pavēlēja Taņai palikt uz vietas.

Meitene saprata, ka, pasperot vēl vienu soli atpakaļ angāra vārtu virzienā, viņa kopā ar uguns strūklu izlidos laukā pa šiem vārtiem. Ar Niknaini - visvecāko un spēcīgāko Tibidohsas pūķi - nebija nekādi joki. Ne jau velti pat džini piesargājās lieku reizi ielūkoties viņa angārā un nekad nenāca šurp vienatnē.

- Vai gribi, lai pasēžu pie tevis? - Taņa vaicāja drebošā balsī.

Atbildes vietā Niknainis smagnēji nogūlās uz angāra grīdas flīzēm. Viņš bija tik milzīgs, ka slējās Taņas priekšā kā kalns. No iekšpuses nokaitētā un no ārpuses miklā pūķa smagā dvaka kairināja nāsis.

Meitene piesardzīgi apsēdās pūķim blakus uz dziļās dzeramās siles malas. Viņas acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Viņa jau varēja atšķirt, kur beidzas pūķa garais kakls un sākas rumpis un ka tas dīvainais, galā nosmailinātais izliekums gar visu sienu ir viņa aste.

Pūķis miedza acis kā liels kaķis. Zaigojošie smaragdi pārvērtās šaurās, kvēlojošās spraudziņās.

- Vai tev kaut kas sāp? Kāpēc tu neguli? Tagad taču ir janvāris, - teica Taņa.

Viņa nebija pārliecināta, vai pūķis saprot viņas vārdus, jo pūķi neizceļas ar saprātu, taču viņas balss Niknaini nomierināja. Tiklīdz Taņa apklusa, pūķa kakls sāka nepacietīgi grozīties un šaurās acu spraudziņas papletās. Niknainis gribēja, lai Taņa runā vēl.

- Tātad tu neguli, ko? Domā, ka tagad es sēdēšu un pļāpāšu ar tevi? Protams, ir jau garlaicīgi nīkt šajā angārā. Droši vien gribas palidot, vai ne? Лк negribas? Nu ko lai tev tādu pastāsta? - Taņa mulsi vaicāja.

Viņa tikai runāja un runāja, baidīdamās apklust, bet pūķis klausījās. Drīz Taņa bija izsmēlusi visus iespējamos tematus. Bija izstāstīta pat pasaka par Zeltmatīti un trim lāčiem. Pūķis rāmi klausījās, kaut gan meitene jau sāka stostīties.

Pēc kāda laika viņa saņēma drosmi, pastiepa roku un pieskārās zvīņām uz Niknaiņa deguna. Zvīņas bija siltas. Tādas pašas kā uz Taņas kontrabasa futrāļa. Taņa atcerējās, kā viņai bērnībā patika gulēt futrālī un just, ka viņa ir noslēpusies no visas pasaules. Viņa glāstīja futrāļa ādu un klausījās klusai murmināšanai līdzīgā švīkstoņā.

Niknainis atslāba no Taņas rāmajiem glāstiem. Viņa čērkstošā elpa kļuva tikko sadzirdama, acu spraudziņas pavisam šauras. Pūķis laidās miegā. Viņa galva noslīdēja tik zemu, ka Taņai vairs nebija ērti glāstīt viņa degungalu, un Taņa pārlaida plaukstu pār rievaino kaklu. Pēkšņi Niknainis dobji ierēcās un uzšāvās stāvus. Baidīdamās, ka tūdaļ tiks samīdīta, Taņa uzlēca pūķim uz kakla un apķēra to ar abām rokām.

- Neuztraucies! Nu kāpēc tev jāuztraucas? Kas tev notika? Viss taču ir labi! - viņa centās pūķi nomierināt.

Draudīgā murdoņa briesmekļa nokaitošajās dzīlēs sāka jau pierimt, kad Tapas pirksti pēkšņi uztaustīja īsu dzelksni, kas bija iedurts Niknaiņa zvīņotā kakla krokā. Tikko viņa pieskārās pie dzelkšņa, pūķis atkal ierēcās un zvēla ar asti. Angāra sienas iedunējās. Bet Niknaiņa aste tik svaidījās un svaidījās. Pūķis bija pavisam satrakojies. Ja viņš varētu aizsniegties līdz Tapai, meitenei labi neklātos. To saprazdama, viņa visiem spēkiem turējās pie pūķa kakla.

No pūķa rīkles laukā šāvās uguns strūklas, apgaismojot brīžam barības sili, brīžam vārtu velvi, brīžam lielu plakātu, kas atradās virs ugunsdzēsības stenda ar sarkaniem cirvjiem un laužņiem: “Ugunsnedrošs! Angārā aizliegts smēķēt un šķilt burvju dzirkstis.”

- Tātad tu ārdies tā dzelkšņa dēļ? Jā? Vai tu pacietīsies, kamēr es to izvelku? -Taņa skaļi sauca.

Zinādama, ka atbildi nesaņems, viņa satvēra dzelkšņa galu un rāva, cik spēka. Niknainis aiz sāpēm iešņācās un izpūta liesmas. Bet dzelksnis jau bija Tapas pirkstos. Tas līdzinājās nelielam kinžalam un šķita ļoti auksts. Augšpusē dzelksnis beidzās ar ovālu paresninājumu, kas mazliet atgādināja naglas galviņu. Neko vairāk tumsā nevarēja saskatīt, un Тара piesardzīgi iebāza dzelksni bumbas turētājā, kurš vēl joprojām bija piesprādzēts viņai pie augšdelma.

Atbrīvots no dzelkšņa izraisītajām sāpēm, Niknainis nomierinājās. Drīz viņš mitējās kulstīt asti un atkal apgūlās uz grīdas. Тара uzmanīgi norāpās viņam no kakla.

- Es nu iešu, labi? - viņa vaicāja Niknainim. - Man laiks, citādi Tibidohsā sāks uztraukties.

Taņa lēnām paspēra soli, tad vēl vienu... Niknainis iztu-

rējās mierīgi. Izskatījās, ka viņš laižas ziemas miegā. Acīmredzot agrāk viņam aizmigt bija traucējis šis nodevīgi iedurtais dzelksnis.

- Es vēl ienākšu pie tevis, norunāts? Bet tagad - atā! -Taņa jau grasījās iesprukt tai pašā spraugā zem vārtiem, bet pēkšņi angāra vārti šķindot atsprāga vaļā.

Meiteni apžilbināja daudzu tieši pret viņu pavērstu kabatas lukturu gaismas stari. Viņa steigšus aizsedza seju ar roku un atsprāga atpakaļ pie Niknaiņa. Snaudā iztraucētais pūķis atkal atvēra acis un neapmierināts ierūcās. Viņam arī nepatika spilgta gaisma.

- Redziet, kur viņa ir! - Neslavja Melkuļa balsī skanēja uzvaras prieks. - Bet mēs viņu izmeklējāmies pa visu Tibi-dohsu. Sacēlām kājās gan “tumšās”, gan “baltās” maģijas nodaļas. Žigli nāc šurp! Tev būs jāatbild par disciplīnas neievērošanu!

Ar plaukstu aizēnojusi acis, Taņa ieraudzīja, ka blakus bargajam mācību daļas pārzinim gaisā nīgri virmo četri džini no angāru apsardzes. Diviem rokās bija ķekši, bet trešais turēja kaut ko līdzīgu pūķa rīkles atplešanai paredzētām knaiblēm. Tomēr džini, par spīti visam savam bruņojumam, atzina par labāku turēties Neslavini aiz muguras.

- Ko tu tur stāvi blakus tam ķēmam? Vai gribi, lai viņš tevi aprij? Žigli nāc šurp! Tu man vēl redzēsi - es tevi aizgādāšu atpakaļ pie truloīdiem! Par zombiju pataisīšu! - vicinādams dūres pa gaisu, auroja Neslavis.

Taņa vilcinājās. Viņai nepavisam negribējās, lai Neslavis viņu sagrābj ar saviem īsajiem pirksteļiem un gluži kā miltu maisu aizvelk uz Tibidohsu, lai sarīkotu izrēķināšanos.

- Ak tā, tu nenāksi? Nu tad es tevi piespiedīšu! Ko jūs stāvat? Marš uz priekšu! Notveriet to skuķi! - Neslavis uzbļāva džiniem.

Džini kautrīgi iezaigojās, liet nez kāpēc nemaz nesteidzās ieplūst iekšā pa angāra vārtiem. Tie divi, kam rokās bija ķekši. pulējās palaist pa priekšu džinu ar knaiblēm, bet tas savukārt centās visus pārliecināt, ka knaibles ieklemmējušās.

- Tūlīt aizskriešu pēc eļļas, maķenīt jāieziež... Bez eļļi-ņas nekas neiznāks, - viņš bubināja, neveikli mēģinādams izgaist.

- Vai jums bail no tās zaļās ķirzakas? No tā spārnotā krokodila? Viens divi - sagrābšu viņu aiz. astes un izvilkšu laukā! - Neslavini zuda pēdējās pacietības paliekas.

Mācību daļas vadītājam gan būtu vajadzējis turēt mēli aiz zobiem. Niknainim nepatika klausīties lamās. Pūķi bija pavadījuši burvju sabiedrībā pieliekami ilgu laiku, lai iemācītos atšķirt balss intonācijas.

Niknainis sāka lēnītēm vilkt nāsīs gaisu, uzkurinot savu iekšējo uguni. Pūķa rievotie sāni izpletās, viņš kļuva arvien platāks, arvien lielāks... Āda nostiepās. Taņai aiz. muguras izauga kalns, kam vairs lāgā nepietika vietas angārā. Iespējams, kāds cits nepievērstu pūķa pārmaiņām īpašu uzmanību, liet Taņa jau pusgadu spēlēja pūķbolu. Viņa lieliski zi nāja, kāpēc pūķi tā piepūšas.

- Vai jūs beidzot novāksiet to ķēmu no ceļa? Vai ari man pašam vajadzēs viņu izspert no šejienes laukā? - Neslavis turpināja bļaustīties.

Niknainis beidza pūsties. Abi viņa acu smaragdi bija notēmēti uz. Neslavja krūtīm. Varēja nojaust, ka pūķis aprēķina atstatumu. Pieredzes bagātie angāra džini nosvieda savus ķekšus un knaibles, nokrita zemē un aizsedza galvu ar rokām. Tagad pie angāra vārtiem stāvēja vienīgi Neslavis Melkulis, joprojām aurodams.

Vēl mirklis, un...

- Uguni gan ne! Labāk dūmus! - steigšus iekliedzās Taņa, pēdējā sekundē palēkdama sānis.

Niknainis izpūta elpu. Angāra vārti izrāvās no eņģēm un aizlidoja līdz laukuma vidum, bet ne jau vārti vien... Uz visu mūžu Taņai iespiedās atmiņā šī aina: draudīgais burvju skolas mācību pārzinis kūleņodams aiztraucas pa gaisu uz Tibidohsas mūriem, kas melnēja tālumā. Diez vai Neslavja lidojums izskatītos tik iespaidīgs, ja kāds būtu viņu ielādējis lielgabalā un izšāvis.

“Labi vēl, ka Niknainis izpūta tikai dūmus,” pieslējusies kājās un purinādama nost smiltis, nosprieda Taņa. Angāra džini, palikuši bez sava neprātīgā karavadoņa, jau bēga prom pāri laukumam, mezdami cilpas kā zaķi. Varēja nešaubīties, ka viņi negrasās atgriezties pie Niknaiņa - ne ar papildspēkiem, ne bez tiem.

Niknainis apmierināts nopūtās un aizvēra acis. Nu vairs neviens viņam netraucēja aizmigt...

Nākamajā rītā par Taņas “varoņdarbu” zināja visa skola. Abās nodaļās - gan “baltajā”, gan “tumšajā” - skolēni čukstus atstāstīja cits citam jaunumus un demonstrēja, kā aizlidojis pa gaisu Neslavis.

- Tagad to atcerēsies vismaz, simt gadu! Padomā tik -

ņemt un šitā uzspert gaisā pašu Neslavi! - jūsmoja Babs Ja-guns. - Es tāpat vien skatos pa logu un pēkšņi redzu - kaut kas tumšs aizšaujas garām - žžīk! - un taisni caur rūti. Vēl nobrīnījos: vai tiešām kāds izšauts no katapultas?

- Kā gan citādi, tā taču ir Grotere! Viņa taču pieveica Sērgu del Toni un izlaida brīvībā titānus. - Skaudīgi nopūtās Dusja Mopsikova.

Visās malās skanēja: “Grotere! Grotere! Taņa Grotere!”

Pat vecāko klašu skolēni, kam parasti ir diezgan nicinoša attieksme pret sīkajiem, lūkojās uz Taņu ar neslēptu dievināšanu skatienos. Guņu Glumovu, kam bija ienācis prātā nodēvēt Taņu par “dumjo bārenīti”, pusotras stundas cēla nost no Lielā torņa smailes, kura Glumovs karājās, aizķēries aiz biksēm. Vaņa Blēdovs apgalvoja, ka izmantoti sarežģīti levitācijas buramvārdi, kurus sāk mācīties ne agrāk kā ceturtajā klasē.

Taņa bija vienīgā, kuru šis notikums īpaši neuzjautrināja. Viņa nešaubījās, ka sagaidāma liela izskaidrošanās. Un viņai bija taisnība. Tūlīt pēc trešās stundas viņu aicināja uz Sardanapala kabinetu.

- Tevi aizsūtīs atpakaļ pie truloldiem. Sāc kravāt mantiņas! - pusbalsī nošņācās Zārciene.

- Vēlu veiksmi! - sauca Vaņa. - Mēs tevi aizstāvēsim! Turies!

Taņa drūmi palocīja galvu. Ko tur vairs līdzēs visādi aizstāvji, ja Sardanapals un Medūzija nolems viņu izraidīt no Tibidohsas?

Kad Taņa lēnām iesoļoja kabinetā, visi jau bija sapulcējušies. Sardanapals ar bargu izteiksmi sejā sēdēja pie rakstāmgalda, ar pirkstiem bungodams pa tā virsmu. Viņam blakus, rokas uz krūtīm sakrustojusi, stāvēja Medūzija.

Ncslavis Melkulis visu nakti un rītu bija pavadījis mag-punktā, ļaudamies [ages ārstniecībai. Tagad viņš bija viss vienos plāksteros, labā roka karājās saitē, bet mazās ačeles kvēloja niknumā. Taņai bija bail ielūkoties šajās acīs, kas urbās meitenē kā divi ledusauksti svārpsti.

- Mēs esam šeit sapulcējušies, lai apspriestu tavu uzvedību, - Sardanapals iesāka. - Nudien nevaru atcerēties kaut ko tamlīdzīgu pēdējo piecdesmit gadu laikā... Baidos, ka mums būs jārīkojas ļoti bargi, lai netiktu bīstami iedragāta disciplīna visā skolā.

Akadēmiķis ieturēja pauzi. Taņa vēl nekad nebija redzējusi viltu tik sadusmotu. Garās ūsas raustījās aiz sašutuma.

- Visskumjākais ir tas, ka tu mācies “baltajā” nodaļā, kam vajadzētu rādīt paraugu visai Tibidohsai. Ja tu mācītos “tumšajā” nodaļā, vilšanās nebūtu tik sāpīga. Bet tagad jāatzīst, ka mani pievīlusi tieši tā skolniece, uz kuru es visvairāk paļāvos. Ka viņa vārda tiešā nozīmē iegrūdusi man dunci sirdī, - Sardanapals skumīgi turpināja. - Nesen es runāju ar profesoru Blaktu. Viņš jūtas ļoti apmierināts. Ārkārtīgi apmierināts, kaut arī rūpīgi cenšas to slēpt. Viņš teica, ka jau sen esot gaidījis, ka “baltie” burvji izdarīs kaut ko tādu. “Bal-tulīši jūs bijāt agrāk, bet tagad esat kļuvuši par netīreļiem,” tā viņš apgalvo. Varu iedomāties, cik daudz tamlīdzīgu asprātību man vēl būs jāuzklausa.

Medūzija piekrizdama pamāja ar galvu. Taņa lūkojās grīdā. Viņa juta, kā pietvīkst viņas vaigi. Tik smagi pievilt “balto” nodaļu... Ārprāts!

Sardanapals pētīgi palūkojās uz Taņu.

- Tagad es gribētu, lai Neslavis Melkulis mums īsumā pastāsta, kas vakar notika, - viņš teica. - Lūdzu, Neslavi! Runā!

Neslavis Melkulis pieklibodams panācās uz priekšu.

- Vakar vakarā man paziņoja, ka pazudusi skolniece Grotere. Viņa neatradās savā istabā ne vienpadsmitos, ne pusdivpadsmitos. Viņas istabas kaimiņiene Kapličova neko nemācēja pateikt. Kapličova vispār jau bija aizmigusi un iemeta man ar spilvenu. Es viņu nevainoju - visiem melnajiem burvjiem ir slikts raksturs, un jo sevišķi tad, kad viņi ir pusaizmiguši. Sacēlu visus kājās un sarīkoju meklēšanu. Mēs izķemmējām visus stāvus, torņus un pagrabus. Skolēni - pat tie, kas jau bija aizmiguši, - tika pamodināti, un visi piedalījās skolas teritorijas pārmeklēšanā.

- Šausmas! Turklāt vēl tik nelabvēlīgā brīdi! - pārmetoši teica Medūzija.

Neslavis dusmīgs māja ar galvu.

- Tad es atcerējos, ka vakarā viņa gāja uz pūķbola treniņu. Ataicināju pāris džinu, apbruņoju tos, un mēs visi kopā devāmies uz laukumu. Netālu no Niknaiņa angāra mēs atradām futrāli ar kontrabasu. Tad atvērām angāru un ieraudzījām tur skolnieci Groteri. Es pieprasīju, lai viņa nāk laukā, bet viņa metās pie pūķa un sāka to rīdīt man virsū. Un iznākumu jūs redzat. Tas ir brīnums, ka es vispār paliku dzīvs. Daudz netrūka - un šī jaunā dāma būtu kļuvusi par slepkavu! Palūkojieties vien uz mani!

Mācību pārzinis ar teatrālu žestu norādīja uz saviem pārsējiem.

Taņai tobrīd vairāk par visu gribējās, lai no griestiem nokristu kāda akmens plāksne un saspiestu viņu plakanu. Tad vismaz vairs nevajadzētu tā kaunēties. Sardanapals atkal sāka ar pirkstiem bungot pa rakstāmgaldu. Viņa zelta sfinksa ierūcās un uzmeta Taņai ļoti nelaipnu skatienu.

- Tātad tu apgalvo, ka viņa bija tā, kas lika Niknainim mesties tev virsū? - Sardanapals pārjautāja.

- Protams, viņa. Kas gan cits? Viņa sauca pūķim, lai tas mani nobeidz. Viņa deva pavēli! Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs. Viņu vajag pataisīt par zombiju, atņemt viņai visas maģiskās spējas, atņemt burvju gredzenu un aizsūtīt atpakaļ uz truloīdu pasauli! Tāds ir mans ieteikums! - šņāca Neslavis.

Taņai saļodzījās kājas. Ja blakus nestāvētu būris ar burvju grāmatām, kura restēm tik ērti varēja pieķerties, viņa nenoturētos kājās. Vai tiešām vajadzēs atgriezties pie tēvoča I Ier-maņa? Nu nē! Labāk tad apmesties uz dzīvi stacijā!

Sardanapals vērsās pie Medūzijas.

- Mācību pārziņa viedokli mēs noklausījāmies. Bet kā šo notikumu vērtē mūsu mošķzinības pasniedzēja?

- Mošķzinības pasniedzēja uzskata, ka vispirms vajag noskaidrot patiesību. Pataisīt kādu par zombiju var pāris minūtēs, - mazliet pavilcinājusies, teica Medūzija.

Viņas kaparsarkanie, čūskām līdzīgie mati klusītēm iešņācās. Taņai kļuva vēl neomulīgāk ap sirdi. Vēl baisāk nekā Niknaiņa angārā. Pūķis varēja viņu sadedzināt, bet nespētu aizsūtīt atpakaļ pie kmstmātes Nineles.

- Ja godājamam Neslavina Melkulim ugunīgu elpu būtu uzpūtusi skolniece Grotere, es ne mirkli nešaubītos, ka

viņa jāsoda un jāizraida, - turpināja Medūzija. - Tomēr šo situāciju vajadzētu izpētīt sīkāk. Tātad - pārbaudīsim vēlreiz visu no sākuma. Kādus vārdus izkliedza meitene, kad jūs, godājamais Neslavi Melkuli, ielauzāties pūķa angārā?

- Viņa... ē-ē... es precīzi neatceros... bet jēga bija aptuveni tāda, ka pūķim vajag pūst man virsū uguni! Viņa uzrīdīja man pūķi! Tas taču ir pilnīgi skaidrs! - kliedza Neslavis.

Viņš uzmeta Medūzijai niknu skatienu, bet nelikās, ka Medūzija īpaši bītos no viņa ačeļu ledusaukstajiem svārpstiem.

- Tātad jūs apgalvojat, ka Tatjana Grotere kliedza apmēram tā: “Niknaini, uzpūt Neslavina Melkulim tik stipru uguni, lai viņš kā ķegļu bumba nolido pa gaisu trīssimt metru, nogāž visas celtnieku sastatnes un ar degunu pa priekšu ietriecas Sardanapala kabineta logā!”? Medūzija pārjautāja.

Sardanapals nespēja apvaldīt smaidu.

- Viss taisni tā arī notika, - viņš teica. - Neslavis cauri rūtij ielidoja manā kabinetā, un kaklā viņam karājās loga rāmis. IJn viņš tūlīt sāka bļaut: “Es to Groteri pulveri saberzīšu! Daudz netrūka - un viņa būtu mani nobeigusi!”

Medūzija piegāja pie Taņas un notupās viņai blakus.

- Tagad paklausīsimies tevī, - Medūzija teica. - Kas tev sakāms sev par attaisnojumu? Ņem vērā, ka izšķiras tavs turpmākais liktenis. Tas, vai tu paliksi kopā ar mums vai arī... Nu, tu jau pati zini, ko nozīmē tas “vai arī”...

Tanai aizžņaudzās kakls.

» )

- Es... es negribēju... - viņa murmināja. - Es atceros, kā mani apžilbināja ar lukturīšiem. Pēc tam es nobijos, ka Niknainis sadedzinās Neslavi Melkuli. Niknainis sāka pie-

briest, piepūtās tik milzīgs kā kalns... Es viņam kaut ko uzsaucu, bet nevaru atcerēties, ko īsti...

Taņai aizlūza balss. Viņa apklusa, baidīdamās, ka tūlīt sāks raudāt. Medūzija uzmundrinot uzlika viņai roku uz pleca.

- Mīļo meitenīt! Tu vairs neatceries, toties viens no džiniem atceras, - Medūzija teica. - Tu iekliedzies: “Uguni gan ne! Labāk dūmus!” Citiem vārdiem - tu saprati, ka pūķis vairs nevar neizpūst elpu, jo citādi viņš pārsprāgs. Vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu - vai nu uguni, vai dūmus... Neslavi, vai tu vēlētos, lai pūķis tev uzpūš uguni?

Mācību pārzinis drūmi klusēja.

- Tātad negribētu vis? - Medūzija precizēja. - Tā kā tu nebiji ieziedies ar aizsargkrēmu no vampīai žults, tu tūdaļ pārvērstos pelnos, un stāsts būtu galā. Šai gadījumā dūmi bija daudz labāka izvēle - kaut ari jauns loga rāmis cienījamā akadēmiķa kabinetā vēl joprojām nav ielikts...

- Un man ļoti bail no caurvēja! - piebilda Sardanapals.

Saniknotais Neslavis noprata - kārotais upuris atkal tiek

izrauts viņam no ķetnām.

- Bet viņa nakti aizgāja uz angāru! Viņai nebija nekādu tiesību to darīt! - Neslavis kliedza. - Mēs izmeklējāmies viņu pa visu Tibidohsu! Visu skolu sacēlām kājās!

-Jā, tas ir nopietns pārkāpums, - Sardanapals piekrita, - Taņa Grotere par to tiks sodīta. Mēs ar docenti Gorgono-vu apspriedīsimies, kāds sods būtu piemērots. Bet skaidrs ir viens - pie tailoīdiem mēs viņu nesūtīsim...

Vilšanās rūgtumā Neslavis Melkulis palēcās stāvus gaisā, viņa ačeles izbolījās un sāka izskatīties vēl līdzīgākas zivs acīm. Laikam gan viņš bija gaidījis pavisam citu lēmumu.

-Jūs pieļaujat ļoti smagu kļūdu, Sardanapal! Šī Grote-re... vai tad nepietiek ar to, ka viņa jau izlaida titānus? Viņa pārkāpj visus skolas iekšējās kārtības noteikumus, dara, kas ienāk prātā... Ja jūs viņu nesodīsiet, skolā drīz staigās pa griestiem ne tikai rēgi, bet visi pārējie arī!

- Nebūtu nekāds brīnums, ja jau pat godājami mācību pārziņi rāda sliktas uzvedības paraugu, ar galvu izsitot logu rūtis, - rāmi bilda Medūzija.

- КО? ЛК TAD ES ESMU TAS SLIKTAIS?

Pirmajā mirklī Taņai šķita, ka Neslavis tūlīt metīsies Me-dūzijai virsū ar dūrēm, tomēr tas nenotika. Mācību pārzinis strauji pagriezās un piegāja pie loga, draudīgi šņākdams:

- Nu labi! Gan es vēl tikšu skaidrībā ar to jūsu Groteri! Nenolaidīšu no viņas ne acu! Tad jūs apjēgsiet, cik muļķīgi bija viņai noticēt...

Taņa samulsusi lūkojās uz Sardanapalu. Viņai šķita, ka akadēmiķis uzmundrinoši pamet viņai ar aci, it kā mudinot pārlieku neuztraukties. Tomēr, kad Sardanapals atkal ierunājās, viņa balss skanēja skarbāk nekā parasti.

- Vari doties uz nodarbībām! Mēs tev paziņosim, kādu sodu tu saņemsi. Un turpmāk pacenties ar lielāku cieņu izturēties pret skolas noteikumiem.

Zelta sfinksa, sperot pa paklāju nedzirdamus soļus, pavadīja meiteni līdz durvīm. Ari Medūzija izgāja laukā no kabineta.

- Pagaidi! Vai mans lociņš vēl ir pie tevis? - viņa vaicāja Taņai.

- Jā, - meitene apliecināja, jau sabijusies, ka Medūzija par sodu viņai lociņu atņems.

- Nebaidies. Lociņu es neatņemšu, kaut gan iespējams, ka tev vajadzētu liegt iespēju lidot. Bet mēs tomēr izvēlēsimies tev citu, mērenāku sodu, - docente Gorgonova nomierināja Taņu. - Es gribēju vaicāt kaut ko citu. Kā šis lociņš uzvedas lidojuma laikā?

Taņa pūlējās atcerēties savas izjūtas.

- Lielisks lociņš. Labāks par iepriekšējo, tikai es vēl neesmu pilnībā pie tā pieradusi. Ļoti patstāvīgs... Reizēm man šķiet, ka tas pats no sevis izlemj, kurp lidot un ko darīt, it kā nevis es vadītu lociņu, bet viņš mani, - teica Taņa.

Medūzija domīga aplaizīja lūpas.

- Bet vai tad, kad tu saņemies un sakopo domas, virsroka tomēr ir tev? - viņa vaicāja.

-Jā.

- Skaidrs. - Docente Gorgonova pamāja ar galvu. - Nez kāpēc man tieši tā arī likās, kad nesen skatījos, kā jūs trenējaties... Vai vairāk neko tu man negribi pastāstīt?

- Nē, nekā tāda īpaša nav.

- Labi, tad vēlu tev sekmes. Un pacenties ievērot disciplīnu! Ņem vērā: ja tu izdarīsi vēl kādu tiešām nopietnu pārkāpumu, mēs ar Sardanapalu vairs nevarēsim izvilkt tevi no bedres!

Uzmetusi Taņai piemiegto acu skatienu, mošķzinības pasniedzēja atgriezās Sardanapala kabinetā.

Bet Taņa tikai tad atskārta, ka nav Medūzijai itin neko pastāstījusi par dzelksni, kuru viņa atrada iedurtu Niknaiņa kaklā. Par dzelksni, kas tagad gulēja slēptuvē zem viņas matrača. 'Lanai gribējās aprunāties ar Sardanapalu, bet zelta sfinksa, kura jau bija paguvusi uzlēkt uz kabineta durvīm,

atņirdza zobus, nepārprotami likdama saprast, ka nelaidis meiteni iekšā.

Taņa paraustīja plecus, klusībā nolamāja sfinksu par dumju kaķi un aizdrāzās uz ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbību. Zobrāvējai ļoti nepatika, ja kāds noseboja viņas stundu. Pret nelabojamiem kavētājiem viņa mēdza izmantot steidzinošo zinti. Visi noburtie līdz pat vakaram varēja pārvietoties tikai skriešus, turklāt tādā steigā, ka nemitīgi ar deguniem ietriecās durvju stenderēs un gāza krēslus. Reiz viens patruls otrklasnieks, kaislīgs Zārcienes pielūdzējs, gandrīz nosmaka, aizrijies ar zupu, kuru viņš steidzās aprit ar divām karotēm vienlaikus.

Bet vispār jau visiem Kapličovas pielūdzējiem galvā svilpoja putniņi un viņi bez kādām zintēm uzvedās kā noburti.