Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa saprata, ka nedrīkst klusēt par tikko dzirdēto sarunu. Viņa nolēma tūlīt sameklēt Sardanapalu un pastāstīt par briesmām, kas viņam draud. Bet akadēmiķa nebija savā kabinetā, un viņa zelta sfinksa uzrēca meitenei tik nikni, ka bija vien jā iet prom.

Arī skolotāju istabā Sardanapala nebija, toties tur Taņa uzskrēja virsū profesoram Blaktam un Medūzijai. Tibidoh-sas melno magu priekšnieks un mošķzinības pasniedzēja sēdēja uz zema, melna dīvāniņa un satraukti kaut ko apsprieda. Profesors Blakts pa paradumam rotaļājās ar lielo karoti, kas karājās ķēdītē viņam uz vēdera. Taņai šķita, ka Medū-zija ar Blaktu ainā par pasaules čempionātu pūķbolā, jo brīdī, kad viņa ienāca, profesors teica apmēram tā:

- Šis pūķis šā fai tā nekur nederēj’!

Pamanījuši Taņu, Blakts un Medūzija tūdaļ apklusa.

- Ahā, mazā Grotere, mūs slaven’ čempion’! - Profesors atieza zobus smaidā. - Ko tu fēlies? Fai atnāc’ uzzināt savu gada atzīmi praktiskajā maģijā?

-Jā... Tas ir - nē... - Taņa samulsa. Viņa jau nožēloja, ka devusies uz skolotāju istabu. Sardanapalu taču varēja meklēt ari citur. Bet tagad bija par vēlu.

Docente Gorgonova vērās Taņā ar pētīgu skatienu.

-Ja drīkstu vaicāt: vai tad šobrīd tev nav veterinārā maģija? Manuprāt, šodien jūsu klase mācās par baziliskiem. Ļoti svarīgs un nopietns temats, - viņa dzedri teica.

- Es neaizgāju pie Tararaha. Bet es iemācīšos vēlāk, -Taņa apsolīja.

Patiesībā pēc nesen uzzinātā veterinārā maģija viņai bija gluži vienkārši izkritusi no prāta.

- Vēlāk - kad tieši tas būtu? Vai esi jau vienojusies ar skolotāju? - Medūzija sarauca pieri.

- Nē, vēl neesmu, - teica Taņa, juzdama, ka ar katai mirkli iekuļas arvien dziļāk nepatikšanās.

- Nezināju, ka Tararahs atļauj bastot savas stundas. Tas nekur neder. Es noteikti pajautāšu, kāda ir viņa attieksme pret to, ka tu neapmeklē viņa stundas, - Medūzija neslēpa savu neapmierinātību. - Bet tagad varbūt tu paskaidrosi, kāpēc nāci uz skolotāju istabu?

- Man... ē-ē... es meklēju Sardanapalu.

- Tātad tu kavē stundu, lai atrastu Sardanapalu? Ļoti interesanti. Vai steidzams jautājums?

-Jā, runa ir par dzīvību un nāvi, - Taņa atbildēja.

Viņa vēlējās Medūziju pārsteigt, lai skolotāja izbeigtu ar viņu sarunāties tik izsmejoši.

Docentes Gorgonovas uzacis uzraucās līdz pieres vidum.

- Ak tad par dzīvību un nāvi? Vai mums tu par to neko nevēlies pastāstīt?

Taņa sastomījās. Medūzijas nenopietnā attieksme viņu aizvainoja, tomēr Blakta klātbūtnē viņa neko negrasījās skaidrot. Nopratusi meitenes samulsuma iemeslu, Medūzija pagriezās pret Blaktu, pasmaidīja un sacīja:

- Profesor, es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt to grāmatu par lēnajām indēm, par kuru jūs man tik daudz stāstījāt. Vai jūs nevarētu man to atnest?

- Ar fislielāk’ priek’! Šī grāmat' par noindēšan’ ir ārkār-tīg’ interesant’. Es fienmēr lasīj’ šo giāmat’ pirms gulētiešan’. Tur katrā lappus’ pa desmit miroņ ! - Blakts žigli pielēca kājās un aiztipināja uz durvju pusi.

- Trīs sarkan’ dzirkst’! Trīs sarkan’ dzirkst’! Lot’ lab’, ha-ha! - viņš uz atvadām vēl nodungoja, derdzīgi pamirkšķinot Taņai ar savām eļļainajām ačelēm.

Kad Blakts bija aizgājis, Medūzija aicināja Taņu apsēsties sev blakus uz dīvāniņa.

- Sēdi un stāsti! Kas tas par dzīvības un nāves jautājumu? Kāpēc tu skiaidi pa Tibidohsu, meklēdama Sardana-palu? - Medūzija vaicāja jau daudz rāmākā balsī.

Mirkli svārstījusies, Taņa nolēma neko neslēpt. Beigu beigās Medūzija bija Tibidohsas trešā svarīgākā persona -uzreiz pēc Sardanapala un Neslavja, bet dažās jomās viņu pat varēja uzskatīt par vissvarīgāko.

Taņa izstāstīja visu sīki un smalki, sākot no dienas, kad uz deviņstāvu mājas jumta bija ieraudzījusi figūru oranžā apmetnī. Viņa noklusēja vienīgi par akmens zivi un darbnīcu, jo, tās pieminot, būtu jārunā par Babu Jagunu un Vaņu -tas taču bija viņu kopīgais noslēpums. Puikas Taņai nemūžam nepiedotu, ja viņa izpļāpātos par akmens zivi.

Medūzija klausījās uzmanīgi, nepārtrauca viņu un tikai reizumis šo to pajautāja. Viņu īpaši ieinteresēja Sērgas del Tortes parādīšanās uz Melnajiem Aizkariem un Niknaiņa kaklā iedurtais dzelksnis. Likās, viņa joprojām nav pārliecināta, ka Taņu kāds mēģinājis nogalināt. Vai varbūt viņai gluži vienkārši bija vienalga, kas notiek truloīdu pasaulē.

- Cik neticamas spējas vienmēr atrasties neiespējamās vietās neiespējamā laikā. Tu tiešām proti sagādāt pārsteigumus, Grotere! - Medūzija domīgi teica, kad Taņa bija apklususi.

- Tas gadījās netīšām. - Taņa samulsa.

- Netīšām gadījās, ka tu pārkāpi visus Tibidohsas iekšējās kārtības noteikumus? Ar vienu desmito daļu no visa, ko tu esi pastrādājusi, jau pietiktu, lai Neslavis aizstieptu tevi uz zombēšanu! - Medūzija kā skaldīt noskaldīja.

Viņas skarbā grieķu profila līnijas kļuva vēl tvirtākas un mati iešņācās.

- Tu ielavījies pūķa angārā, naktī klejoji pa Galvenajām kāpnēm, izspiegoji skolotāju! Tavs tēvs jau simtreiz būtu nosarcis aiz kauna par tādu meitu, kaut gan pats nebija nekāds paipuisītis - tam nu tu vari ticēt. Kad viņu tikko atgādāja uz Tibidohsu - toreiz viņam bija divpadsmit gadu - viņš izgatavoja dinamītu un mēģināja uzspridzināt zelta zivtiņu.

- Kāpēc? - Taņa brīnījās.

Docente Gorgonova pasmaidīja.

- Viņam, lūk, gribējās noskaidrot, kāds ir vēlēšanos izpildīšanas mehānisms un kā zelta zivtiņas anatomija atšķiras no parastu zivju anatomijas. Viņš gribēja izdarīt tā, lai visas zivis izpildītu vēlēšanās... Zelta zivtiņa neuzpeldēja ar

vēderu uz augšu vienīgi tāpēc, ka šeit nedarbojas neviens no truloīdu ieročiem. “Būtu vismaz mēģinājis viņu izmakšķerēt. Kāpēc uzreiz ar dinamītu?” Sardanapals viņam vaicāja. Bet tavs tēvs paskaidroja: “Uz makšķeres viņa neķērās.”

Taņa iesmējās. To pamanījusi, Medūzija skumīgi pašūpoja galvu.

- Nu re, un tu esi tāda pati. Neslavis pēc tam visu laiku gribēja, lai tavu tēvu pārceļ uz “tumšo” nodaļu, bet mēs ar akadēmiķi viņu aizstāvējām. Mēs taču redzējām, ka Leopoldu nevirza ļaunums vai savtība. Viņš bija pētnieks... Nu labi, par tavu tēvu un par tavu neciešamo uzvedību parunāsim vēlāk... Vai uz dzelkšņa tu redzēji ari kādu zīmi?

- Jā, tur bija aicinājuma zīmogs. Kāds izsauca mirušos. Vai varbūt ļaunos ganīs.

Medūzija saviebās.

- Cik pretīgi! Jā, bet kā tu uzzināji, ka tas ir aicinājuma zīmogs? Droši vien pavaicāji džinam Abdullam.

Taņa jau nez kuro reizi secināja, ka docenti Gorgono-vu apmānīt vai kaut ko no viņas noslēpt nav iespējams.

- Tātad tas bija Abdulla? - Medūzija pārvaicāja.

- Ļoti jauki. Vienmēr esmu teikusi Sardanapalam, cik tas ir muļķīgi - turēt bibliotēkā šo prātu izkūkojušo večuku, kurš turklāt vēl jūt līdzi melnajiem magiem. Vai tu zini, ka Alxlulla ir dzejnieks? Jaunībā viņš sacerējis desmit sējumus ar nāvējošiem lāstiem atskaņās. Senvīrs bija spiests pieprasīt, lai Abdulla apzvēr nekad tos neizmantot. Diemžēl zvērests attiecas tikai uz vecajiem lāstiem, bet viņš gandrīz katru dienu sacer kādu jaunu... Kur tu paslēpi dzelksni?

- Guļamistabā zem matrača. - Tana bikli atzinās.

Docente Gorgonova skaļi iesmējās.

- Ģeniāla ideja! Kurš gan iedomāsies meklēt tik neparastā vietā! Turklāt naktī matracis var noslīdēt, un tad dzelksnis iedursies tevī, - viņa zobgalīgi teica.

-Jā, bet es...

- Nevajag taisnoties! - Medūzija aprāva Taņu pusvārdā. -Jau šodien tu atdosi dzelksni man. Vari man ticēt, es pratīšu parūpēties par drošību. Par Zobrāvēju un Kioskovu pagaidām nevienam nestāsti. Būs labāk, ja viņām nemodīsies aizdomas. Neuztraucies: es visu pastāstīšu Sardanapalam, un mēs izdomāsim, ko darīt. Protams, neviens viņas neaizturēs un neliks aiz atslēgas.

-Jā, bet viņas taču... Ja nu viņas nonāvē akadēmiķi? -Taņa uztraukusies iesaucās. Redzot, kā saspringst Medūzi-jas seja, viņa saprata, ka pateikusi aplamību.

- Vai tad akadēmiķi Melnjūri iespējams nogalināt ar kaut kādu nožēlojamu kinžalu? Viņš ir nemirstīgs. Viņu var iemidzināt, ieslodzīt, bet ne nogalināt! - Gorgonova noskaldīja. - Ja Kioskova un Zubija patiesi bijušas Izgaistošajā stāvā un atgriezušās no turienes - kaut arī tas ir tikpat kā neiespējami -, uz viņām noteikti iedarbojusies maģija, kas pārvērš zombijos. Tas ir pretīgākais no visiem maģijas veidiem. Burvim liek atņemta viņa personība. Šī maģija izsūc savu upuri kā citrona daiviņu, pārvērš niecībā. Vai vari iztēloties tās darbību?

- Diezgan neskaidri.

- Citu atbildi es nemaz negaidīju. Lai apgūtu visus šīs maģijas smalkumus, jāmācās ilgus gadus. Bet tagad beidz

prātot par Zobrāvēju un Kioskovu. Tici man, nav nekādas vajadzības uztraukties.

Medūzija sparīgi piecēlās no dīvāniņa un bažīgi paraudzījās pulkstenī.

- Uz veterināro maģiju tu vairs nepaspēsi. Vienojies ar Tararahu par pēcstundu darbu. Tev vairāk laika jāveltī mācībām. Tavs tēvs nebūtu apmierināts ar tavām sekmēm. Viņš vienmēr bija teicamnieks.

Taņa jau bija pie skolotāju istabas durvīm, kad Medūzi-jas balss viņu apturēja.

- Pagaidi, Grotere! Atceries vēl vienu: vairs it nekādu nakts ekskursiju! Nekādu pārkāpumu! Naktī jāguļ, nevis jāklejo pa Tibidohsu. Vai skaidrs?

- Skaidrs. - Taņa nopūtās.

Pamanījusi, cik sarūgtināta meitene jūtas, Medūzija palūkojās kaut kur griestos virs viņas galvas un it kā starp citu teica:

- Ja nu tomēr nolemsi doties pārgājienā - ja gadās tāda vajadzība -, neaizmirsti paķert līdzi manu lociņu. Tikai lociņu, kontrabasu ne. Tas palīdzēs tev izvairīties no daudzām nepatikšanām un nenomaldīties no ceļa. Nu gan viss, vari iet.

Tikai gaitenī Taņa ar novēlošanos apjēdza, ka nupat saņēmusi padomu, kā neievērot skolas disciplīnu. Turklāt padomu devusi tieši tā, kas vienmēr uzskatīta par galveno disciplīnas aizstāvi...

Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu Taņa sastapa pusdienlaikā. Abi bija diezgan draņķīgā noskaņojumā. Viņu galdam bija ticis “Galdiņ, klājies!” ar rīvētajiem rutkiem; tie negaršo-

ja ne mūžam izsalkušajam Vaņam, ne Babam Jagunam. Un mainīties ar viņiem neviens negribēja.

- Cūcība! Sliktāka par rutkiem ir tikai rīsu biezputra, bet sliktāks par risu biezputru - tikai sacepums... - Vaņa ņurdēja.

- Un kas ir sliktāks par sacepumu? - vaicāja Taņa.

- Rīvēti rutki, - nevilcinoties atbildēja Vaņa.

Loks bija noslēdzies.

Taņa apvaicājās, kā gājis veterinārajā maģijā un vai Ta-rarahs nav sadusmojies par to, ka viņa neaizgāja uz stundu.

- Nē-e, kur nu, viņš nemaz nepamanīja, ka tevis nav, -Babs Jaguns mierināja.

- Tas ir kā - nepamanīja?

- Nebija laika. Maisā ar baziliskiem izplīsa caurums, un tie visi izlīda laukā. Būtu tu dzirdējusi, kādu troksni sacēla meitenes...

- Vai Zārciene arī spiedza? - vaicāja Taņa, nožēlodama, ka palaidusi garām tādu izklaidi.

- Protams, skaļāk par visiem. Man gandrīz bungādiņas pārplīsa. Un kā viņa lēkāja pa soliem - nu taisni kā kalnu kaza... - teica Babs Jaguns.

Kamēr Jaguns stāstīja par baziliskiem, Taņa neuzkrītoši viņu pētīja. Jages mazdēls bija tāds pats kā vienmēr - pašapmierināts, lielīgs, trokšņains, tāpat sārtojās viņa atļukušās ausis. “Nē, tas nevar būt. Zombiji tā neuzvedas,” Taņa nolēma. Visas Blēdova bažas viņai pēkšņi šķita pavisam aplamas.

- Gribējām Tararaham palīdzēt baziliskus savākt, bet viņš aiztrenca mūs prom. Teica: "Es taču nevarēšu sev pie-

dot, ja kaut kas notiks. Es esmu nemirstīgs, man no viņu indes nav jābaidās.” Un neļāva palikt. Mēs ar Jagunu izdomājām, ka laika vēl pietiek, un aizgājām līdz zivij... Līdz tai pašai, no akmens. - Vaņa Blēdovs noslēpumaini pieklusināja balsi.

Kaut gan viņš runāja pavisam klusu, Taņa tomēr bailīgi pašķielēja uz skolotāju galdu, pie kura tieši tobrīd, garos svārkus kārtodama, apsēdās Zobrāvēja. Taņai šķita, ka diženā Zubija uzmet viņu trijotnei vērīgu un satrauktu skatienu.

- Kuš! Zubija skatās uz mums! - Taņa čukstēja. Taču brīdinājums nāca par vēlu, Zobrāvēja jau bija kaut ko saklausījusi.

- Kas tā par pļāpāšanu pie ēdamgalda? Kādus noslēpumus tad pārspriež mūsu pirmklasnieki? - viņa aizdomīgi vaicāja.

Trijotne samulsa. Šķita, ka visa skola blenž uz viņu galdu.

- Nekādu noslēpumu nav. Mēs runājām par to, kā priecājamies, ka mums ticis šis galdauts. - Pirmais attapās Babs Jaguns.

- Ko? - Zobrāvēja negribēja ticēt. - Tu gribi teikt, ka jums garšo rīvēti rutki? Grotere, vai tā ir taisnība?

- Kā tad, tie mums ir īsti svētki! - Taņa apliecināja, ar pārspīlētu sajūsmu ņemdamās skraukšķināt rutkus.

Babs Jaguns un Vaņa sekoja viņas paraugam. Kliedējot Zobrāvējas aizdomas, viņi pūlējās tik varonīgi, ka Jura Vācies-proms skaļi iebļāvās:

- Paskatieties uz tiem trim idiotiem! Pirmo reizi redzu, ka šitā stampā iekšā rūgušus aitkus!

- Vāciesprom, laukā no ēdamzāles! Nevis rūguši rutki, bet rīvēti. Lūk, ko nozīmē veselīgu bērnu ēstgriba! Man ari kādreiz tāda bija! Un man ari ļoti garšoja rutki! Iespējams, tas nebija pats garšīgākais ēdiens, toties visbagātākais ar vitamīniem! - jūsmoja Sardanapals, iebirdinot sīpolu zupā skopu vira asaru.

Apjēgusi, ka viņi piesaistījuši sev pārāk daudz uzmanības, Taņa piebremzēja ar rutku ēšanu. IJn bija ari pēdējais laiks, jo žoklis viņai jau sāka rauties krampjos. Bet veselīga ēdiena cienītājs Babs Jaguns sēdēja ar dīvaini zaļganu seju un nez kāpēc turēja plaukstu mutei priekšā.

- Ai-ai-ai, cik nepatīkami! Puisēns tik labprāt ēda. Droši vien viņu kāds būs nobūris. - Akadēmiķis jutās sarūgtināts.

Pēc pusdienām trīs draugi sapulcējās vecajā vingrošanas ģērbtuvē. Šeit, starp sarūsējušiem dzelzs skapīšiem, kam durvis stāvēja pusvirus, garo koka solu valstībā vismaz varēja netraucēti parunāties.

Vaņa un Babs Jaguns pastāstīja, ka nopūlējušies gar akmens zivi veselu pusstundu, tomēr nav spējuši izkustināt to no vietas. Droši vien viņi neprata atrast slepeno mehānismu, kas jāiedarbina, lai strūklaka pabīdītos.

- Tā var velti mocīties nedēļām ilgi. Jau iztaustījām visus akmeņus tur apkārt. Vajag sameklēt kādu, kurš redz cauri akmenim, - teica Blēdovs.

- Varbūt paaicināt Poaičiku Rževski? - prātoja Jaguns.

- Nu kā tad, lai pēc piecām minūtēm visa Tibidohsa zina, ar ko mēs nodarbojamies. Tad jau labāk uzrakstīt slu-

dinājumu un piekārt to Divu Stihiju zālē. Aptuveni tā: visi, kam nav slinkums, žigli dodieties uz Izgaistošo stāvu, - zobojās Blēdovs.

- Tātad ar rēgiem labāk neielaisties. Bet kurš tad vēl prot redzēt cauri sienām? - vaicāja Jaguns.

- VERA PAPAGAILE! - iesaucās Taņa, atcerējusies kalsno, trīspadsmit gadus veco būtni ar šķībo degunu, no kuras caururbjošā skatiena neglāba pat visbiezākās durvis.

Vaņa neticīgi nokrekšķējās.

- Tu domā, ka mums izdosies viņu pierunāt? Viņa taču ir ārkārtīgi bailīga. Naktī viņa nekur nebūs ar mieru iet, uz Izgaistošo stāvu jau nu nekādā ziņā.

- Par Izgaistošo stāvu nemaz nav obligāti jāstāsta. Var sagudrot kādu pasaciņu par akmens zivi. Piemēram - ha-ha! - ka profesors Blakts tur slēpj savas Zobrāvējai adresētās mīlestības vēstules. Papagaile vai nobeigsies no ziņkārības. Viņai ārkārtīgi patīk izošņāt, kurš ar ko satiekas un kurš kurā iemīlējies! - Babs Jaguns iesmējās.

Drīz pēc pusnakts Taņa žāvādamās izlavījās laukā no savas istabas. Babs Jaguns un Vaņa viņu jau gaidīja viesistabas tumšākajā stūrī.

- Kāpēc tu ņem līdzi lociņu? Vai gatavojies lidot? Bet kontrabasa taču tev nav! - Jaguns brīnījās.

- Vēlāk pastāstīšu, - nomurmināja Taņa.

Ko viņa varēja paskaidrot citiem, ja pati īsti nesaprata, kāds viņai labums no lociņa? Bet Medūzija nebija pārsteidzīga padomu devēja.

Pēc kāda brīža atnāca Vera Papagaile. Viņa ziņkāri gro-

zīja galvu, berzēja degunu - tā viņai bija vislielākā satraukuma pazīme - un nemitīgi atkārtoja:

- Vai jūs droši zināt, ka Blakts iemīlējies Zobrāvējā? Vai esat pilnīgi pārliecināti?

- Nē, pilnīgi pārliecināti mēs neesam. Mēs tikai zinām, kur viņš slēpj vēstules. Ļoti iespējams, ka viņš ir iemīlējies tevī, - Babs Jaguns daudznozīmīgi teica.

- Fui! Viņš taču ir tik neglīts! Un vecs! - Vera pietvīka kā rozes pumpurs un sāka muļķīgi ķiķināt. Toties kāre izlasīt Blakta vēstules vismaz trīskāršojās.

Pa ceļam uz Tibidohsas senāko daļu Papagaile visu laiku klupa un krita, kāpa visiem uz kājām un uzdeva idiotiskus jautājumus.

- Oi, kurp mēs tagad ejam?

- Uz Tibidohsas senāko daļu, - pacietīgi skaidroja Babs Jaguns.

- Oi, bet kāpēc naktī?

- Tāpēc, ka turp var iet tikai naktī.

- Oi, cik tumšs!

- Naktī vienmēr ir tumšs.

Vera klanīja galvu kā ķīniešu dieviņš.

- Es saprotu. Neesmu jau nekāda muļķe, - viņa aizvainota pavēstīja un tūdaļ uzdeva nākamo jautājumu: - Oi, bet kā jūs uzzinājāt, ka Blakts tur slēpj vēstules?

Drīz Papagaile visiem bija tā apnikusi, ka Taņai sagribējās pārvērst viņu par pērtiķi. Un ne jau Taņai vien. Arī Babs Jaguns un Vaņa juta līdzīgu vēlēšanos. Diemžēl tādas pārvēršanas saka mācīt tikai trešajā klasē.

Netālu no sardzes telpas, kur pēc dežūras beigām atpū-

tās ciklopi, Vera pēkšņi sastinga kā sālsstabs un tad iebļāvās, rādot ar pirkstu uz baltu ēnu, kas tobrīd iznira no sienas.

- AI! RĒGS!

No viņas bļāviena baltā ēna atgriezās atpakaļ sienā. Sardzes telpā dipēja soļi. Kāds no ciklopiem skrēja noskaidrot, kas tur klaigā.

- Ai, ciklopi nāk! Jūs esat visā vainīgi! Es padodos! -Veru Papagaili jau bija pārņēmusi panika, un viņa bezjēdzīgi brēkāja.

Babs Jaguns un Vaņa skraidīja pa garo un taisno gaiteni, nesaprazdami, kur lai paslēpjas. Vieta bija izvēlēta ļoti nepiemērota, lai spēlētu paslēpes.

Pēkšņi Taņa juta, ka viņai rokā kaut kas sakustas. Lociņš izliecās, pastiepās garāks; lociņa gals rādīja uz tikko pamanāmu nišu sienā. Tā pat nebija niša, tikai šaura dīvainas formas sprauga, ļoti zema - tikko Taņai līdz viduklim. Milzīgie ciklopi droši vien uzskatīja šo spraugu par žurku alu.

- Šurp! - pačukstēja Taņa, rāpus līzdama spraugā.

Spiežot ciet muti Verai, lai viņa neaurotu, Taņai sekoja

Babs Jaguns un Vaņa. Viņi paguva laikā. Dūšīgs ciklops stāvēja sardzes telpas durvīs un lūkojās apkārt. Nevienu neatradis, viņš jau griezās uz promiešanu, tad līksmi noņirdzās, kaut ko pacēla no grīdas un tikai pēc tam nozuda sardzes telpā.

- Ko viņš tur paņēma? - vaicāja Vaņa.

- Manu kroseni! Atkal auklas atsējās nelaikā. Rīt ciklops atdos kurpi Neslavim, un tam tūlīt viss būs skaidrs, - drūmi teica Babs Jaguns, pētīdams savu baso kāju.

- Kāpēc tu bļaustījies? Rēgus neesi redzējusi, vai? - Vaņa izteica pārmetumu Papagailei.

- Man no viņiem bail! Viņi ir tik mikli! Tik pretīgi! Tik glumi! - Papagaile vaimanāja.

- Pati tu esi gluma un pretīga! Taisieties ka tiekat laukā no manas kapličas! Laukā, cikreiz būs jāsaka! - kāds dusmīgi čērkstēja.

No šauras ejas uz viņiem raudzījās bāls rēgs ar garu degunu un pūderētu paniku un draudīgi vicināja pirkstu.

- Māmiņ! - Vera Papagaile ievaidējās. Tad viņa aizvēra acis un noģība.

Turpmāk Vaņa un Babs Jaguns Veni nesa nešūs. Labi vēl, ka gardegunis rēgs - kā noskaidrojās, tas bija kādas grāfienes mīļākais, kurš savulaik aizmirsts skapī, - ļāvās pieai-nāties un parādīja viņiem taisnāko ceļu uz seno Tibidohsas daļu.

Naktī nemaz nebija viegli orientēties. No līkumainajām ejām laukā līda tumsa, un nebūt ne visur bija burvju lākturi. Kamēr viņi soļoja, Taņa uzmanīgi vēroja savu lociņu. Tas izliecās, rādīdams ceļu gluži kā kompasa adata, turklāt gaiteņu jūklī tas bieži vien atrada pareizo virzienu ātrāk nekā viņu pavadonis rēgs.

Aizvadījis viņus līdz maģisko priekšmetu darbnīcai, rēgs galanti paklanījās un izgaisa. Vera Papagaile nokāpa Babam Jagunam no muguras. Izrādījās, ka Vera jau sen atjēgusies, bet nav gribējusi to izrādīt: viņu nemaz tik bieži nenēsāja uz rokām, lai labprātīgi atteiktos no šīs izpriecas.

- Blakts izvēlējies labu vietu slēptuvei, - viņa secināja, sākdama lietišķi aplūkot akmens zivi.

Taņu pārsteidza ar Vem notikusī pārvērtība. Papagaili tikpat kā vairs nevarēja pazīt. Sašķiebtais deguntiņš vilka sevī gaisu, acis vārda tiešā nozīmē urbās cauri akmenim, bet slaidie pirksti prasmīgi izklauvēja zivi no visām pusēm. Vera pat iebāza roku no zivs mutes tekošajā ūdens strūklā un visu tur iekšā aptaustīja.

- Dīvaini... Nekādu mehānismu es neredzu. Varbūt Blakts to atbīda ar burvestību? - Vera beidzot vaicāja.

- Vai tu maz redzi tai zivij cauri? - Jaguns bija vīlies.

- Man viņa izskatās pavisam caurspīdīga, - Vera lepni teica. - Bet tur iekšā nav nekā interesanta. Nekādu vēstuļu. Tikai aka ar ūdeni, taisni zem zivs. Varbūt vēstules iekritušas akā?

Taņa sākumā nemaz neuztvēra Veras teiktā jēgu. Bet apjēgusi viņa saķēra Papagaili aiz pleca.

- Ko? Tur ir ūdens? Tu esi par to pārliecināta?

Vera novaidējās.

-Jukusi esi, vai? Tā spiest! Man tagad būs zilums! Nūja, ūdens... Kā tev šķiet, no kurienes tad rodas tas ūdens, kas tek zivij no mutes?

Papagaile atkāpās tālāk no zivs, pagriezās un... pēkšņi viņai aiz pārsteiguma atkārās žoklis.

- Kas tur ir? Lūk, tur! - viņa bažīgi vaicāja.

- Kur?

- Nu tur, redzi... Nez kādas kolbas, instrumenti, vēl kaut kas... No kurienes tas uzradies?

Izsekojusi Veras skatienam, Taņa saprata, ka Vera aplūko vienlaidu sienu. Pareizāk - Taņai tā bija siena. Bet Pa-pagailei ne.

- Kaut kas traks! Vai tās mantas ir iemūrētas? - Vera joprojām brīnījās.

Babs Jaguns pirmais bija apjēdzis, ko viņa redz, un metās pie zemām durtiņām.

- Tā ir maģisko priekšmetu darbnīca. Palīdziet man dabūt vaļā durvis! - viņš sauca.

Taņa pieskrēja viņam klāt. Smagās ozolkoka durvis bija aizsistas ar dēļiem, bet meitenei šķita, ka vēl pavisam nesen tās tikušas atvērtas. Viņa pat atrada dažas dziļas, pavisam svaigas skrambas.

- No šejienes toreiz spīdēja zilā gaisma! Atcerieties - kad es slēpos aiz zivs un atradu “Galdiņ, aizsargājies!”, - čukstēja Vaņa.

Taņa jau gribēja teikt buramvārdus “Miglas ielienius!”, bet nejauši piespiedās pie durvīm ar plecu. Biezs dēlis, kas bija šķitis kārtīgi piesists, nogāzās uz grīdas.

- Paskatieties: kāds izvilcis visas naglas un atlicis atpakaļ tikai to galviņas! - teica Vaņa, nospiezdams rokturi, kam bija tīģera ķetnas forma.

Durvis čīkstēdamas atvērās. Tiklīdz viņi pārkāpa pāri slieksnim, darbnīcā vienlaikus iedegās visi gaismekļi.

- Oho! Ak m-manu m-māmulīt bubulīt! Te t-taču ir īsta alķīmijas laboratorija! - Jaguns aiz sajūsmas pat sāka stostīties, skatīdamies uz dīvaino vara plauktu, arku un cauruļu savijumu.

Uz galdiem stāvēja apkvēpuši katli. Stikla kolbās un burkās burbuļoja daudzkrāsaini šķidrumi. Zem dažiem traukiem sprakšķēdamas dejoja burvju uguns mēlītes.

- Kaut kā neizskatās, ka šeit kopš Senvira laikiem neviena nav bijis, - Taņa domīgi teica.

Nepievērsdama uzmanību katliem un mēģenēm, Vera Papagaile nevilcinoties devās pie kāda senlaicīga skapja un pavilka tā durvis. Viņai uzgāzās virsū kaudze papīru un pergamentu.

- “Simt aizliegto buramvārdu. Lai izlasītu, iegremdējiet tīstokli peļu asinīs...” - Vera lasīja. - Cik pretīgi... Bet kur tad mana Blaktiņa mīlestības vēstules?

- Šeit to nav, - Taņa sacīja.

- Droši vien Blakts pārnesis tās uz citu vietu. Viņš taču ir viltīgs! - Vera nobēdājās. Tad pēkšņi viņa sāka ķiķināt. - Oi, es atcerējos, kā viņš aizvakar savā stundā skatījās uz mani! Taisni vai aprija ar acīm!

- Priecājies, ka tikai ar acīm. Tu viņam sagrāvi pusi bēni ņu, - Vaņa atgādināja.

- Kas tur pavisam! Nūjā, es salpetra vietā paņēmu samaltus dinozaura kaulus, bet tas taču var gadīties katram. - Vera Papagaile bija apvainojusies. Sašutumā viņa ar visu spēku cirta ciet skapja durvis, un no skapjaugšas nolidoja pudele ar skābi.

Pudele saplīsti, un skābe plūda pa grīdu, saēzdama akmeņus un pergamentus. Glābdamās no apdegumiem, Taņa, kas stāvēja skapim vistuvāk, palēcās un ieķērās masīvā bronzas kroņlukturī, kurš karājās pie griestiem.

Žvadzot nostiepās luktura ķēde. Vienlaikus ārpusē atskanēja skaļa čīkstoņa. Babs Jaguns izskrēja gaitenī, un pēc mirkļa Taņa izdzirdēja viņa satraukto kliedzienu:

- Ātrāk šurp! Tu atbīdīji zivi!

Zem zivs skatam paveras ne pārāk plata aka. Duļķainais, iesārtais ūdens strauji griezās virpuli. Taņa piesardzīgi iemērca tur roku. Delna iesmeldzās, tad virpulis sāka raut roku sevī iekšā, un meitene tikko spēja to izvilkt. Dīvaini -viņas delna nemaz nebija mitra.

- Sauss ūdens! Tas taču nav iespējams! Šeit darbojas maģija! - Taņa teica, vērodama dzirkstošo dūmaku, kas virmoja gaisā virs akas.

- Nu, vai nirsim iekšā? - bez īpašas iedvesmas pavaicāja Vaņa.

- Ienirt nav liela māksla, bet vai pēc tam iznirsim... Vai esi pārliecināts, ka mēs nenoslīksim? Žēl, ka pirmajā klasē vēl nemāca pieaudzēt žaunas! Līdz otrajai klasei tā var arī neaizdzīvot! - žēlojās Babs Jaguns.

Taņa domīgi palūkojās uz lociņu. Tā gals bija izliecies un apņēmīgi rādīja uz aku.

- Lociņš grib, lai mēs lecam tur iekšā, - teica Taņa.

- Ne jau vienmēr var dabūt to, ko grib. Es varbūt gribu, lai viņš sasienas jūrnieku mezglā, - noburkšķēja Babs Jaguns.

Pēkšņi Vera Papagaile, pie sienas piespiedusies, sāka spalgi kliegt.

No gaiteņa tumšākā gala viņai virsū lēnām virzījās milzīga, mirgojoša bumba - kaut kas līdzīgs violetas uguns kamolam. Aiz bumbas, aizsegdamās ar to kā ar vairogu, nāca Zobrāvēja un Katja Kioskova.

Abas bija noņēmušas brilles. No viņu acīm staroja auksta, zilgana gaisma...

- Padodieties! Jums nav cerību glābties no atmaksas!

Tūlīt metiet zemē savus burvju gredzenus! - pavēlēja Dižā Zobija.

Taņa nekad nebija iztēlojusies, ka skolotājas apaļā seja ar matiem, kuri apgriezti virs pašām uzacīm kā ponija krēpes, varētu iedvest tādas šaušalas.

No bailēm pavisam zaudējusi galvu, Papagaile skraidīja pa gaiteni.

- Ā-ā-ā! Lieciet mani mierā! Hs neesmu vainīga! - viņa kliedza, nemaz nemanot, ka Zobrāvēja un Kioskova jau pienākušas pavisam tuvu.

Kad pie viņas pieripoja zaigojošā bumba, Vera palēcās kā zaķis un mēģināja izspraukties starp bumbu un sienu, bet bumba mainīja apveidu un pieskārās Verai ar garu, violetu mēli.

Jau pēc mirkļa Vera bija sastingusi un izskatījās pēc skulptūras. Viņas apģērbu, ādu un matus klāja plāna ledus garoziņa. Katja Kioskova lietišķi norāva viņai no pirksta burvju gredzenu un iebāza sev kabatā.

- Sasaldēšanas burvestība, - pusbalsī nomurmināja Va-na Blēdovs.

Viņa kalsnā seja bija nikna un saspringta.