Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

6.Lidojums kopā ar pasažieri

Vienpadsmitajā janvāri, trešā mācību ceturkšņa pirmajā dienā, kad Taņa steigšus kravāja skolas somu, pa atvērto vēdlodziņu ielaidās pārsalis kupidoniņš.

Taņai uz ceļgaliem nokrita vēstule. Viņa uzmanīgi atplēsa aploksni. Iekšā bija bieza, grubuļaina papīra lapa, viscaur nosēta ar burtiem - asiem kā kalnu smailes. Burti nemitīgi gan iekvēlojās, gan dzisa, gan skraidīja no rindiņas uz rindiņu. Izlasīt nebija iespējams itin neko.

Vismaz viens Taņai bija skaidrs: šie enerģiskie zigzagi nepavisam nelīdzinājās Sardanapala rokraksta noapaļotajiem burtiem, kūms akadēmiķis mēdza izrotāt ar daudziem koķetiem izvijumiem.

“Neko nesaprotu. Kurš to atsūtījis?” nobrīnījās Taņa.

Tai pašā mirklī burti mitējās lēkāt un lapas vidū parādījās uzraksts:

“Uzmanību! Vēstule šifrēta, izmantojot burvju šifru! Ja Tu esi Taņa Grolerc, tad pieskaries vēstulei ar savu gredzenu! ja neesi, labāk neskaries tai klāt! Būs nepatikšanas!"

“Taņa Grotere - šķiet, ka tā esmu es. Tātad var pamēģināt.” Meitene diezgan bažīgi pieskārās vēstulei ar vectētiņa Teofila zīmoggredzenu.

Burti atkal sakustējās, pārkārtojās un sastājās teikumos.

“Sveika, Taņa!

Akadēmiķis Sardanapals ir ļoti aizņemts, tāpēc Tev rakstu es.

Remonts vēl nav pavisam pabeigts. Atjaunoti tikai trīs no pieciem torņiem, bet mēs nolēmām, ka skolēni jau var atgriezties Tibidohsā. Pēdējo dienu laikā truloīdu pasaulē ļ)ā-rāk bieži tiek izmantotas burvības, un tas nav paciešams. Vaininiekus gaida sods, tālab viņi jau tagad var sākt tam gatavoties...

Tu liec lūgta pa ceļam paķert līdzi Zārcieni. Kaut kas nav kārtībā ar viņas putekļsūcēju, un viņa nevar pati atlidot šurp.

Zārcienes adrese: Zveņigorodaspilsētā, Ceriņu ieta 5, Tas ir profesora Blakta personiskais lūgums. Labāk izlido bez kavēšanās. Esmu noņēmusi nobūnimu no tava jaunā lociņa.

Visiem skolēniem jābūt Tibidohsā ne vēlāk kā šovakar. Rīt sākas nodarbības, un stundu kavētājiem neklāsies labi.

Lidojiet piesardzīgi.

Moškzinibas katedras docente Tibidohsas pasniedzēja MEDŪZIJA GORGONOVA ”

Kad Taņa bija izlasījusi vēstuli līdz beigām, Medūzijas paraksts pēkšņi izstiepās, izlocījās un uzzīmēja docentes stingro, grieķisko profilu.

Taņa pielēca kājās. Nosēdēt uz vietas viņa vairs nespēja. Sajūta bija tāda, it kā krūtīs, skanīgo mēli šūpodams, aicinoši dunētu milzīgs zvans. Uz Tibidohsu! Uz Tibidohsu! Nu tad beidzot! Garastāvokli nespēja samaitāt pat ziņa, ka būs jāved nejaukā Zārciene.

Taņa izskrēja gaitenī. Pipa, sagatavojusies iziešanai, pie spoguļa spaidīja savas pinnes. Tēvocis 1 Iermanis vannasista-bā, muzikāli guldzinādams, skaloja kaklu. Krustmāte Ninele virtuvē dzēra tēju. Paķērusi jaku un zābakus, Taņa steigšus atgriezās istabā. Vienā minūtē apģērbusies, viņa izvilka no dīvāna apakšas futrāli ar kontrabasu un čemodānu ar rēgiem.

Vai nekas nav aizmirsies? Лк jā!

Viņa metās uz guļamistabu un norāva Aizkarus no loga. Vairs nevarēja tērēt laiku to satīšanai, tāpēc viņa gluži vienkārši tos uzmeta uz kontrabasa.

Uzlēkusi uz palodzes, Taņa atbīdīja bultu, kas noklakšķēja gluži kā šautenes aizslēgs, un parāva uz savu pusi smago rāmi. Apgāžot puķupodus un sašūpojot havajiešu pinumus, kurus pie sienām bija piekārusi krustmāte Ninele, istabā ielauzās svaigs, salts vējš.

Kad Taņa jau sēdēja uz kontrabasa, durvis atvērās un tajās pabāzās Pipas galva. Pipa iespiedzās.

- Tētuk, mammuci, viņa ir pie loga! Viņa lido prom ar melnajiem aizkariem! - brēca Pipa. Viņa nebija pamanījusi, ka zem aizkariem ir kontrabass.

Istabā ieskrēja tēvocis Hermanis un krustmāte Ninele.

- Stāvi, nejaukais skuķi! Hermani, viņa grib izlēkt pa logu, lai tev darbā būtu nepatikšanas! - kliedza krustmāte Ninele.

Pats labākais deputāts metās pie Taņas, apgāzdams ceļā pagadījušos krēslus. Taņa pamāja ar roku. Lociņš paklausīgi ielēca viņai plaukstā.

- Skrienu lits sadegusi

Gredzens izšķīla zaļu dzirksti, un jau nākamajā mirklī kontrabass rāvās uz priekšu. Tēvocis Hermanis bija paguvis saķert plīvojošos Melnos Aizkarus; aiz tiem viņš tagad vilka Taņu atpakaļ.

- Ātrāk, Ninele, palīdzi man! - viņš sauca.

Krustmāte Ninele traucās palīgā, bet tad Aizkaru brīvā

mala paslējās un iezvēla vislabākajam deputātam pa degunu.

Tēvocis Hermanis bailīgi iekunkstējās, saķēra degunu un atlēca nost no loga. Kontrabass izrāvās brīvībā. Pārsteigumā sastinguši, Stulbovi lūkojās, kā Taņa uz sava burvju instrumenta strauji attālinās, pārvērzdamās sīkā punktiņā.

- Te nu var redzēt, kā izskatās vismelnākā nepateicība. Es jau uzreiz nojautu, ka no šā skuķa neko labu nesagaidīsim, - izjusti bilda krustmāte Ninele.

- Es taču teicu, ka viņas dēļ līme pati uzlējās man uz galvas, bet jūs neticējāt! - čiepstēja Pipa.

Tēvocis Hermanis arī būtu vēlējies pavēstīt kaut ko iespaidīgu, taču visas šādai reizei piemērotās diženās domas šķita nez kur pagaisušas. Stulbovs nopūtās, aiztaisīja logu un pavisam ikdienišķi teica:

- Labi vien ir, ka tā... Mums pašiem būs vieglāk. Nine-līt, lūdzama pameklē manu skaisto gaišzilo šallīti. Gribu izskatīties neatvairāms. Šodien man uzstāšanās Lielajā teātrī pie balerīnām.

Pieliekusies zemu pie kontrabasa, Taņa traucās pāri pilsētai. Melnie Aizkari, aiz kuriem viņu gandrīz vai bija notvēris tēvocis Hermanis, lidojumā bija ļoti noderīgi, jo palīdzēja Taņai noturēt čemodānu ar rēgiem un kontrabasa futrāli. Reizumis Taņa izvilka no kabatas Medūzijas vēstuli, kas tagad bija pārvērtusies detalizētā kartē. Maskava uz šīs kartes līdzinājās lielam ābolam, bet kontrabasa atrašanās vietu norādīja pavisam sīka bultiņa.

Šī bultiņa strauji virzījās uz kartes kreiso apakšējo stūri, kur sarkanīgi vizēja sakrustoti kauli. Nebija grūti noprast, ka ar tiem Medūzija apzīmējusi Zārcienes atrašanās vietu. Skarbajai mošķzinības pasniedzējai tomēr bija humora izjūta.

Ceriņu ielas piektā māja neizcēlās ar augstumu, toties bija ļoti gara. Uz jumta tai slējās vesels televizoru antenu mežs. Starp antenām pastaigājās oranžā jakā tērpusies Zārcie-ne, kraukšķinādama ar telekinēzi no tuvākā veikala “atlidi-nāto” šokolādi. Zem viņas kājām jau čabēja daudz ietinamo papīriņu.

Zārcienes putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu un mugursoma ar mantām jau bija nolikti uz jumta.

- Sveika, nelaimīgā bārenīt! - Zārciene iesaucās. - Kur tu tik ilgi? Varbūt kājiņām tipināji pa mākoņiem? Esmu pārsalusi, tevi gaidot.

- Vajadzēja palēkāt. Tas ir ļoti veselīgi, - ieteica Taņa, pie sevis nospriezdama, ka Zārciene nu gan ir viena nepateicīga sušķe.

-Jau izlēkājos, tagad gremoju šokolādi... - pavēstīja Zārciene. - Nu tad kā? Vai ņemsi mani līdzi?

юе

Taņa nopūtās.

- Lec tik šurp, ko citu lai iesāk? Nevar jau atstāt tevi pie truloīdiem, - viņa teica.

Kapličova mēģināja uzrāpties uz kontrabasa Taņai aiz muguras, bet izrādījās, ka viņa grib ņemt līdzi pārāk daudz mantu un kopā ar mugursomu viņai tur nekādi nepietiek vietas. Turklāt Melnajiem Aizkariem Zārciene ne visai patika, tāpēc tie visu laiku dzēlīgi purpināja un centās viņu nosviest zemē. Buramvārdi “Škicus šmaukus!” aizkarus neietekmēja, jo laiks bija pārāk auksts un gredzena izšķiltajai dzirkstij pietrūka karstuma.

- Diez kas nav, - beidzot teica Zārciene. - Tev vajadzēs mani vilkt tauvā. Apsēdīšos uz sava putekļsūcēja, un tā caurules galu piesiesim pie tava kontrabasa.

- Vai tad tā var? - Taņa brīnījās.

- Ies kā pa sviestu, - drošināja Zārciene. - Mans putekļsūcējs jau nav saplīsis. Tam tikai nemitīgi sienas vaļā virzošais talismans. Ar pacelšanos viss ir kārtībā, bet gaisā tas sāk mētāties.

Ja pēc neilga brītiņa kāds nejaušs kājāmgājējs būtu pacēlis galvu un paraudzījies debesīs, viņš uz ilgiem laikiem paliktu bez valodas. Virs Zveņigorodas nesteidzīgi lidoja kontrabass, un to stūrēja pasīka, tumšmataina, gadus desmit veca meitene, ar elkoni pieturēdama prāvu čemodānu. Kontrabass vilka garā caurulē piesietu putekļsūcēju, uz kura sēdēja izstīdzējusi meitene oranžā jakā, ar izspūrušu violetu matu ērkuli.

Aptuveni reizi piecās minūtēs putekļsūcējs sāka spītēties un svaidīties kā untumains sacīkšu zirgs. Tad meitene ar violetajiem matiem bļāva:

- Apstājies, Grotere! Stop! Man atkal talismans atsējies! -vai arī: - Kurp tu lido? Jālido uz turieni!

- Mana kaite nīda uz otru pusi! - Taņa iebilda.

- Es nospļaujos par tavu kaiti! Kad es tev saku - jāgriežas uz to pusi! - Zārciene kliedza pretī.

Bez liekas skaidrošanas saprotams, ka lidojums uz Ti-bidohsu sagādāja Taņai maz prieka. Parasti viņa tika galā pāris stundās, bet tagad vilkās gandrīz pusi dienas. Turklāt Zārciene bez mitas ņurdēja un lamājās - kopš brīža, kad viņa lidojuma laikā mēģināja savus indīgi zaļos nagus pārkrāsot violetus un vējš viņai izrāva no rokas otiņu.

Kad abas dūcošā gaisa strāvā bija pārlaidušās pāri kontinentam, lejā zem viņām pagaisa visi orientieri. Taņa vairs neatrāva skatienu no kartes. Smalka punktēta līnija un sarkana bultiņa nešaubīgi veda viņas virs okeāna. Starppasau-ļu pārejas buramvārdi var iedarboties tikai vienā vienīgā zemeslodes vietā, kur, parasto mirstīgo acīm neieraugāma, okeānā atrodas burvjiem piederošā slavenā Vētru sala. Beidzot pienāca mirklis, kad gredzens meitenes pirkstā pēkšņi sasila un uz kartes ievizējās liela, pēc apveidiem žirafes galvai līdzīga sala.

- Sagatavojies! Klāt esam! - pagriezusi galvu atpakaļ, uzsauca Taņa.

Tuvojās atbildīgais mirklis - mirklis, kad jāizrunā pārejas buramvārdi. Bez mazākās vilcināšanās, nebaidoties nosisties, vajadzēja virzīt lidojošo instrumentu lejup, izšķilt dzirksti no sava gredzena un izkliegt divus vārdus: “Garda rika Grāls!" Viens vilcināšanās vai šaubu mirklis varēja maksāt dzīvību. Meiteņu augums nokļūtu magu pasaulē, bet apziņa paliktu pie truloīdiem. Ne jau velti pārejas buramvārdi tika uzskatīti par vienu no bīstamākajām augstākās maģijas zintēm.

- Paga, paga, Grotere! Piebremzē! - Zārciene satraucās. - Es vēl neesmu noskaņojusies. Ļauj vismaz noskaitīt līdz trīs.

- Skaiti ar! - Taņa bija ar mieru.

Zārciene ievilka krūtīs tā pavairāk gaisa.

-Viens... divi... ē-ē... četri... pieci...

- Kur tad palika “trīs”?

- Vai tiešām izlaidu? - Zārciene brīnījās. - Jāmēģina vēlreiz... Divi ar astīti... Divi kastītē... Divi ar pusīti... Laidies žiglāk, kamēr neesmu pārdomājusi! Nevelc garumā! Лк, māmulīt! TRĪS!

Taņa piepluka pie kontrabasa un pavērsa lociņu lejup. Vējš iesitās meitenēm sejā, sadriskātais mākoņu plīvurs pievirzījās tuvāk un tad uzreiz pajuka kā mitra vate, kas savir-pināta tūkstoš bumbiņās. Arvien skaidrāk varēja saskatīt mutuļojošos okeāna viļņus, vējš jau meta sejā šļakatas. Nekas neliecināja, ka tur lejā ir sala. Šķita, ka vēl pēc mirkļa viņas mežonīgā ātrumā ietrieksies trakojošās bangās.

- Gardarika Grāls! — kliedza Taņa, pati nespēdama saklausīt savu balsi cauri okeāna rēkoņai.

Vectētiņa Teofila gredzens izšāva zaļu dzirksti. Pasaule sagriezās virpulī... ievizējās... pāršķēlās uz pusēm... Okeāns un debesis saplūda vienā veselumā un tad atkal nošķīrās... Taņai šķita, ka viņu kāds varens spēks satver un izvelk cauri bezgala šauram smilšu pulksteņa viducim.

Pēkšņi viņu straujais kritiens kļuva lēnāks. No okeāna

putām iznira liela sala. Sirmās, niknās bangas, pakāpeniski noplukdamas, vēlās virsū garai smilšu strēlei, kas šķēla ūdeņus kā šaurs ķīlis. Tūlīt aiz smilšu strēles slējās saplaisājušas klintis; vietumis uz tām auga sarkanīgas priedes ar punai-nām, astoņkāja taustekļiem līdzīgām saknēm.

Kontrabass vairs nekrita stāvus lejup, bet piezemēdamies meta plašus lokus. Taņa palūkojās uz salas vidu, un viņai aiz prieka pat iesmeldzās sirds. Viņa ieraudzīja gigantisku bruņrupuci ar dīvainiem izaugumiem uz bruņām - milzum lielu un ļoti mīļu bruņrupuci, kuru nebija iespējams sajaukt ne ar ko citu visā pasaulē. Tibidohsa no augstuma izskatījās tieši pēc bruņrupuča! Kur bruņrupučiem ir bruņu krokojumi, tur Tibidohsai stiepās īsās un garās galerijas, savienodamas daudzās atsevišķās daļas.

Klints virsotnē slējās varenais Lielais tornis, no pieciem Tibidohsas torņiem pats galvenais. Patiesībā pieci torņi Tibidohsai bija agrāk, tagad bija atlikuši tikai trīs - Lielais un divi stūra torņi. Otrus divus vēl tikai sāka atjaunot. Uz koka sastatnēm pie to pamatiem rosījās mošķi. Vērīgāk ielūkojoties, varēja saskatīt pat rūsgano apspalvojumu uz meža garu mugurām un oranžās ķiveres mājas gariņu galvās. Droši vien valkāt ķiveres viņiem bija uzspiedis Neslavis Melkulis, kurš dievināja kārtību it visās lietās.

Kontrabass apmeta vēl pusi loka, un Tibidohsa pavērās skatienam no galveno vārtu puses - vienīgi pa tiem varēja iekļūt daudzu zinšu aizsargātu, nepārvaramu mūru ieskautajā Tibidohsā.

Virs cietokšņa vārtiem - tāpat kā agrāk - bija spožs uzraksts. Burti kvēloja kā noausti no īstas uguns.

uo

“TIBIDOHSA - MAĢIJAS SKOLA GRŪTI AUDZINĀMIEM JAUNAJIEM BURVJIEM. BALTĀS UN MELNĀS MAĢIJAS NODAĻAS”

Tagad blakus šim uzrakstam bija vēl viens - sīkāks, tomēr labi salasāms.

“GALVENĀS KĀPNES IZMANTOT AIZLIEGTS”

Gar vārtiem staigāja drūms, aitādās tērpies ciklops ar kaujas cirvi. Zem viņa vienīgās acs tūka pamatīgs zilums. Droši vien spēkavīri Ūsainis, Nūjainis un Kalnainis atkal bija noslinkojuši ar jaunas paroles mācīšanos.

'Lanai gribējās ātrāk iekļūt iekšā, sastapt Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu. Gribējās palūkoties, kā pārvērtusies Tibidohsa pa tām apnicīgajām nedēļām, kuras Taņa bija nodzīvojusi pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles. Taņa pavērsa lociņu lejup, un kontrabass sāka strauju nolaišanos.

- Hi, ei, rāmāk! Neved jau nekādu malkas vezumu! iVlan savi kauliņi vēl nav apnikuši. Glabāju tos kā dārgu piemiņu! - aiz muguras atskanēja skaļi spiedzieni.

Taņa atskatījās un ieraudzīja, ka Zārciene karājas, ieķērusies putekļsūcēja caurulē un kūlā kājas pa gaisu, bet pats putekļsūcējs nez kur pagaisis. Zārciene paskaidroja, ka viņas talismans atsējies visnepiemērotākajā mirklī un, kad viņa izteikusi “Ganlarika Grāls!’\ putekļsūcējs nokritis pie truloīdiem.

Svaidīdams kaujas cirvi no vienas rokas otrā, ciklops aizšķērsoja meitenēm ceļu.

- Paroli! - viņš ierēcās.

- Burukuģis, - sacīja Taņa.

- Tā ir vecā parole! - Ciklops iespītējās. - Vajag jauno.

- Tur nav daudz, ko domāt! Zilā acs! - zobgalīgi no-bļāvās Zārciene.

in

Čemodānā līksmi iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis, bet ciklops aiz dusmām tumši pietvīka. Viņa vienīgā, violeti spīdoša ziluma ieskautā acs sāka strauji valbīties un pārklājās ar zilām dzīsliņām.

- Ko? Ko tu teici? Vai tu negribi dabūt pa pauri ar šo? -auroja ciklops, atvēzdams kaujas cirvi virs galvas.

Zārciene iespiedzās.

- Meitenēm nedrīkst sist, - žigli bilda Taņa.

Viņas vārdi lika ciklopam aizdomāties.

- Ari ar cirvi ne? - viņš katram gadījumam pavaicāja.

- Nekādā ziņā. Citādi Medūzija tev sados.

Ciklops vēl brīdi pastāvēja nekustīgi, bet tad skumīgi nolaida cirvi.

- Bet bez paroles tik un tā es jūs nelaidīšu. - Viņš ļauni pasmīnēja.

- Tad pasauc šurp Sardanapalu. Vai kādu citu no pasniedzējiem, - teica Taņa.

- Nē-e. - Ciklops purināja galvu. - Nevienu es nesaukšu.

- Kāpēc tad ne?

- Tāpēc, ka jūs sakāt nepareizas paroles. Ņirgājaties. -To paskaidrojis, aizvainotais ciklops uzgrieza viņām muguru.

Pēkšņi Taņa iesmējās un iebakstīja Zārcienei ar elkoni.

- Kas tad nu? - Zārciene bija neizpratnē.

- Paveries turp! - Taņa viņai pačukstēja.

Arī Kapličova sāka smieties. Uz ciklopa muguras kāds ar krītu lieliem burtiem bija uzrakstījis: “Nāras aste." Taņai šķita, ka tas ir Vaņas Blēdova rokraksts.

- Klau, es atcerējos! Parole ir “Nāras aste”! - viņa skaļi teica.

Ciklops aiz pārsteiguma pat nokrita sēdus.

- Un tu ari tāpat... Nez kāpēc visi atnāk un nezina, bet pēc tam uzmin, - viņš žēlojās. - Tā ir pareizi - “Nāras aste”. Vai zināt, kas to izdomāja?

- Neslavis Melkulis? - To Taņai nebija grūti noprast.

- Nūja ka viņš! Viņam tagad visas paroles ir nāriskas. Aizvakar bija “Sudraba zvīņas”, pirms trim dienām “Zaļmīļ-cirtainīte”. No tās “Zaļmīļcirtainītes” man mēle sasējās mezglā! Nu labi, piķis jūs rāvis, ejiet ar!

Ciklops lempīgi uzslējās kājās un atvēra smagos vāitus. Tikai tagad, nostājusies uz pirmā no daudzajiem akmens pakāpieniem, kas veda uz Lielo torni, Taņa īsti noticēja, ka atgriezusies Tibidohsā, savā Tibidohsā...

Viņa uzgāja vēl kādus desmit pakāpienus, ieraudzīja no augšas nolaisto virvi, smago riteni piekārtā tilta mehānismā, pazīstamo skrambu mantu kambara ozolkoka durvīs, un acīs viņai sāka riesties asaras. Taņa juta, ka beidzot nokļuvusi mājās. Vienīgajās mājās, kādas viņai ir.

- Ak manu māmulīt bubulīt! - sajūsmā iekliedzās kāda labi pazīstama balss.

Taņai pretī jau skrēja Babsjaguns un Vaņa Blēdovs.