Akte

XII

Kad bija uznākusi nakts, savus gurnus apjoza arī Pāvils, piestiprināja sandales, satvēra nūju un griezās pie Aktes.

Viņa bija noteikta un gatava bēgt. Viņai bija vienalga, kur iet, ka tikai būt tālāk no Nerona, un šausmas un bailes, kuras viņa bija sajutusi dienu iepriekš, dzina viņu vēl vairāk izpildīt savu apņemšanos. Viņa juta, ka viss būs zudis, ja viņa vilcināsies kaut vienu dienu un ieraudzīs šo cilvēku, kuram bija tik liels iespaids uz viņas sirdi. Tad viņa atradīs spēku un drosmi mīlēt viņu, neskatoties ne uz ko un pret visiem, un kā strauts pazūd pasaules jūrā, tā pazudīs arī viņas nenozīmīgā dzīve šai vareno pārdzīvojumu bagātajā gaitā. Jo viņas acīs dīvainā kārtā Nerons vēl arvien bija tikai Lūcijs, nekad Nerons. Uzvarētājs olimpiskajās spēlēs bija pa­visam cits cilvēks nekā ķeizars, un viņš dzīve sadalījās divās, noteikti nošķirtās daļās: viena aptvēra mīlu uz Lūciju, kuras dziļo iespaidu viņa juta sevī, un otrā bija Nerona mīlestība pret viņu, kas viņai likās kā sapnis.

Kad viņi izgāja no būdas, viņu skatieni slīdēja pāri līcim, kas dienu iepriekš bija redzējis šausmīgo katastrofu. Ūdens bija mierīgs, gaiss skaidrs, debesīs spīdēja mēness, un Mizenas bāka sūtīja savas ugunis ze­mei. Pretējo krastu redzēja tik pat skaidri kā dienā.

Akte pazina tumšos kokus, kuri ietvēra Bauli pili, un iedomājusies, ka tur dzīvo Lūcijs, viņa nopūtās un apstājās.

Kādu mirkli Pāvils gaidīja, tad, pret viņu pagriezdamies, maigā balsī jautāja:

— Vai tu negribi nākt, manu meit?

— O, manu tēv, — neuzdrošinādamās atklāt sirmgalvim jūtas, kādas viņu bija pārņēmušas, Akte atbildēja, — es esmu atstājusi Neronu un viņa māti Agripinu. Kuģis, uz kura mēs atradāmies, cieta avāriju. Mēs tikai peldus izglābāmies, un es šķīros no ķeizarienes tajā mirklī, kad to uzņēma barka. Tāpēc es negribētu no šejienes šķirties, neuzzinājusi, kas ir noticis ar viņu.

Tad Pāvils izstiepa roku uz Jūlija Cēzara villas pusi, un, norādīdams uz spēcīgo uguns spīdumu, kurš liesmoja šo celtņu un Mizenas ceļa star­pā, jautāja:

— Vai tu redzi šīs liesmas?

— Jā, es redzu, — Akte atbildēja.

— Nu, lūk, — sirmgalvis turpināja. — Tās ir viņas sārta liesmas.

Un it kā sapratis, ka ar šiem nedaudz vārdiem noskaidrojās visas

domas, kādas bija uzmākušās jaunajai meitenei, viņš sāka iet uz priekšu. Bet Akte viņam sekoja, neizteikdama ne vārdu, ne vaidu.

Viņi gāja gar jūru, šķērsoja Pucuoli un nogriezās uz Neapoli. Kad viņi atradās pusjūdzi no pilsētas, viņi atstāja to pa labi un nogriezās pa sānu taku, lai sasniegtu ceļu uz Kapuju.

Ap pulkstens vieniem rītā viņi ieraudzīja Atellu un drīz pamanīja ielā kādu cilvēku, kas likās viņus gaidīja. Tas bija Silass, ko Pāvils bija aiz­sūtījis kā ziņnesi. Sirmgalvis pārmija ar viņu dažus vārdus. Pēc tam Silass devās šķērsām pāri laukam, un Pāvils un Akte viņam sekoja.

Viņi apstājās mazas, vientuļas mājas priekšā, kur viņus jau gaidīja, jo pēc pirmā Silasa klauvējiena durvis tūlīt atvērās.

Visa ģimene kopā ar kalpotājiem bija sapulcējušies ātrijā un likās gaidīja. Bet tiklīdz uz sliekšņa parādījās sirmgalvis, viņi nometās ceļos. Svētīdams Pāvils izpleta rokas… Tad mājas māte viņu aizveda uz triklī- niju, bet iekams viņi sēdās pie ēdieniem klātā galda, viņa gribēja no­mesties ceļos un nomazgāt ceļotājam kājas.

Bet Akte, kurai šī reliģija bija sveša un kuras prātu nomāca tūkstoš mokošas domas, lūdz atļaut viņai aiziet. Tūlīt parādījās piecpadsmit vai sešpadsmit gadus veca meitene, aizplīvurota kā vestāliete, un aizveda viņu uz kādu istabu, kur brīdi vēlāk atnesa arī ēdienu.

Aktei par visu bija liels brīnums. Tēva mājā viņa nekad nebija dzir­dējusi citādi runājam par kristīgajiem, kā par pārspīlētiem karstgalvjiem, kuri vēl pavairoja esošās skolas un izplatīja jaunu mācību, kā Pitagora dogmas, Sokrāta tikumības, Epikūra filozofiju un Platona teoriju. Bet ķei­zara galmā viņus apzīmēja kā cilvēkus, kas nodevušies visļaunākajai māņ­ticībai un paļāvušies mežpnīgākajai izlaidībai, tā kā bija vērti tikai, lai tos nomestu pūļa priekšā, ja tas prasīja upurus, vai lauvu priekšā, ja muižnieki prasīja dzīres.

Bija pagājusi tikai viena diena, kopš viņu bija izglābis Pāvils. Kopš šīs dienas viņa iepazinās ar kristīgajiem un pietika dažu stundu, lai sa­dragātu nepareizo uzskatu, kuru viņai bija iepotējusi grieķu filozofija un ķeizara naids.

Vispirms pie šīs jaunās sektas viņa aptvēra padevību, jo padevība, vienalga, pie kādas ticības vai apliecināšanas tā piederētu, ir valdošais sieviešu tikums, un tāpēc viņa jutās iekšķīgi šīs reliģijas pievilkta, kura attur varenos, aizsargā vājos, bagātos dara labdarīgus un mocekļiem liek lūgt par bendēm.

Vakarā, tajā pašā stundā kā dienu iepriekš, viņi devās ceļā. Bet šoreiz gājiens bija garāks, jo ceļinieki pameta Kapuju pa labi un apstājās tikai pie Volturnas krastiem.

Tiklīdz viņi bija tur pienākuši, no līča, airētāja vadīta, tuvojās laiva. Kad viņi sasniedza krastu, Pāvils apmainījās ar pazīšanās zīmēm, pēc tam sirmgalvis un Akte iekāpa laivā.

Otrā krastā Pāvils laivas vadītājam kā atalgojumu piedāvāja naudas gabalu, taču tas nokrita ceļos, klusēdams skūpstīja apustuļa mēteli, un pazemīgi lūgdams, palika guļam pēc tam, kad tas, kam bija izrādīta šī godbijība, jau sen bija pazudis viņa skatienam.

Tas bija ap pulkstens trijiem no rīta, kad no akmens, kādus romieši mēdza likt gar kara ceļu malām, lai atvieglotu jātniekiem uzkāpšanu zir­gos, pacēlās vīrs, kas tur bija sēdējis, un, ieraudzījis viņus tuvojamies, nāca pretim.

Tas bija izveicīgs, kluss cilvēks, kas tāpat kā dienu iepriekš gaidīja viņus, lai pavadītu uz dzīvokli.

Taču šoreiz ceļiniekus negaidīja lepna māja, bet gan trūcīga būdiņa. Šoreiz viņiem nepasniedza maltīti marmora triklīnijā, bet gan tikai pusi no asarām apslacītā maizes klaipa. Bet šo nabagu devu pasniedza ar to pašu godbijību kā bagāto pārpilnību.

Viņus uzņēma kāds vīrs. Uz pieres viņam bija verga zīme, ap kaklu dzelzs riņķis un divi citi - ap kāju locītavām. Tas bija bagātas muižas gans. Viņš ganīja sava bagātā un skopā kunga tīrumos tūkstošiem aitu, taču ap pleciem viņam nebija pat aitādas.

Galdā viņš nolika maizi un blakus aizgrābjošas formas vienkāršu māla krūku. Gultai viņš bija pārklājis papardes un niedras, un tā ar beidza­miem spēkiem bija darījis tik daudz, kā bagātnieks ar izsmalcinātāko viesmīlību.

Pāvils nosēdās pie galda, Akte blakus viņam. Bet saimnieks, veicis savu pienākumu, devās uz blakustelpu, no kurienes caur slikti aizvērtām durvīm viņi tūlīt izdzirda skaļas nopūtas un vaimanas. Akte pieskārās Pāvila rokai un jautāja:

— Vai tu nedzirdi, tēv?

— Jā, meit, — atbildēja sirmgalvis. — Te tiek izlietas rūgtas asaras, bet tas, kas tās izraisīja, pratīs tās arī remdināt.

Pēc neilga laika saimnieks parādījās atkal un, neteikdams ne vā da, nosēdās istabas kaktā. Tad viņš atbalstīja elkoņus uz ceļiem un paslēpa galvu rokās.

Kad Akte viņu redzēta tik bēdīgu un sāpju māktu, viņa piegāja klāt un notupās viņam blakus.

— Kāpēc tu negriezies pie šā vīra? — viņa runāja. — Varbūt viņš zina kādu līdzekli pret tavām ciešanām, mierinājumu tavām sāpēm!

— Pateicos, — vergs atbildēja, — bet mūsu ciešanas un sāpes ir tādas^ ka tās nevar izārstēt vārdiem.

— Mazticīgais cilvēk, — pieceldamies teica Pāvils, — kāpēc tu šau­bies? Vai tu neesi nekā dzirdējis par Kristus brīnumdarbiem?

— Jā, gan, bet Kristus ir miris, — vergs purināja galvu. — Jūdi viņu piesita krustā, un tagad viņš sēž debesīs Tēvam pie labās rokas. Lai svē­tīts viņa vārds!

— Un tu nezini, ka savu varu viņš nodeva apustuļiem?

— Mans bērns, mans nabaga bērns! —. sirmgalvim neatbildēdams, vergs nopūtās un sāka raudāt. Tūlīt no blakusistabas, kā atbalss viņa žēlabām, atskanēja dobja stenēšana.

— O, manu tēv, — nostādamās blakus Pāvilam, lūdza Akte, — ja tu vari izdarīt kaut ko šā nelaimīgā labā, tad dari to, es tevi lūdzu! Lai gan es nezinu viņa sāpju iemeslu, tomēr tās plosa manu dvēseli. Jautā, kas viņu nospiež! Varbūt viņš tev to atklāj.

— Es zinu, kas viņam trūkst, — atbildēja sirmgalvis. — Nekas vai­rāk, kā tikai ticība.

— Jā, kā tad man jātic, kā man jācer, — sāpju nomākts, viņš ie­saucās. — Visa mana dzīve līdz šai dienai bija tikai ciešanas, es neesmu baudījis prieku nevienu stundu. Kā bērns mātes klēpī es vairs nebiju brīvs, pātagas un rīkstes dzītam, man bija nepārtraukti jāstrādā kā jau­neklim. Tagad kā laulāts draugs un tēvs katru dienu es sev atrauju pusi maizes sievai un bērnam. Ak, un mans bērns! Kā kroplis un mēmais viņš nāca pasaulē sitienu dēļ, kurus dabūja māte, bet lai gan viņš apkrauts ar debesu lāstiem, mēs viņu milam un ceram, ka beidzot viņš tiks no tiem atbrīvots. Bet arī šīs laimes bija par daudz, jo vakar mans kungs to pārdeva kādam no cilvēku gaļas tirgotājiem, kuri nemitīgi meklē kropļus. Tie ubago viņiem Romas laukumos, un tāpēc katru vakaru kropļu rētas tiek uzplēstas, viņu locekļi salauzīti. Rīt, jau rīt mums atņems mūsu mī­luli, lai šīs mokas piepildītos pie viņa. Un nabaga nelaimīgajam nav pat balss, lai sūdzētos, lai sauktu mūs palīgā un nolādētu savu bendi!

— Un ja Dievs izārstētu tavu bērnu? — jautāja sirmgalvis.

— O, tad mums viņu atstātu, — iesaucās tēvs. — Jo viņu grib pārdot tāpēc, ka viņš ir tik nožēlojams, tik nelaimīgs, tāpēc, ka viņš nevar ne skriet, ne runāt! Ja viņš to varētu, viņš būtu kā visi bērni, un viņam nebūtu nekādas vērtības, kamēr izaugtu!

— Attaisi durvis! — Pāvils pavēlēja.

Stīvi un izbrīnā uzlūkodams sirmgalvi, pilns šaubu, taču vieglu cerību pārņemts, vergs piecēlās.

Tā viņš tuvojās durvīm, lai paklausītu pavēlei.

Akte, kuras acis bija pārpildītas ar asarām, tagad varēja ielūkoties blakustelpās. Viņa ieraudzīja cisu gultu, un tajā piecus sešus gadus vecu bērnu, kas kliboja un bezrūpīgi smaidīja, spēlēdamies ar dažādām puķēm. Seju iespiedusi zemē, rokām satvērusi matus, stīva un nekustīga viņam blakus gulēja sieviete līdzīga izmisuma statujai.

Bet apustuļa sejā izpaudās vislielākā paļāvība un ticība, viņa ciešās un degošās acis vērsās uz debesīm, it kā skatienu gribētu aizsniegt vis­augstākā tornī. Viņa galvu kā oreols apņēma gaisma, un, nepakustēda­mies no vietas, nepasperdams ne soli, lēni un pavēloši viņš izstiepa rokas pret bērnu un teica:

— Dzīvā Dieva vārdā, kas radījis debesis un zemi, celies un runā!

Un bērns piecēlās un runāja:

— Kungs, Kungs, lai top slavēts tavs vārds!

Mežonīgi iekliegdamās, māte uzlēca kājās, tēvs nokrita zemē — bērns bija glābts.

Bet Pāvils noslēdza durvis aiz viņiem un teica:

— Tā ir tikai vergu ģimene, un taču par ķeizars varētu apskaust viņu laimi!

Nākamajā naktī abi ceļotāji gāja tālāk. Viņi devās uz Fondi. Pa ceļam Akte redzēja visas tās vietas, kuras viņa kopā ar Lūciju bija apmeklējusi triumfa brauciena laikā.

Fondi viņus bija spīdoši pieņēmis Galba, šis sirmgalvis, kam pravie­tojums bija apsolījis kroni. Šis skats bija atkal atgādinājis ķeizaram pare­ģojumu, kuru viņš bija piemirsis, ka nākamais ķeizars dzīvo apslēptībā. Jo tiklīdz Nerons atgriezās Romā, viņa pirmās rūpes bija aizsūtīt sirm­galvi projām no Itālijas. Viņš uzdeva Galbam virspavēlniecību Spānijā. Viņš tūlīt devās ceļā, varbūt vairāk steigdamies aiziet tālāk no ķeizara, nekā tas gribēja būt tālāk 110 viņa.

Bet pirms aizceļošanas viņš atlaida brīvībā savus uzticamākos vergus, un pie viena no brīvlaistajiem, kas slepeni bija pieņēmuši kristietību, Si­lass apgādāja sirmgalvim un jaunajai meitenei nākamo naktsmītni.

Šis vergs bija bijis Galbas sakņudārza dārznieks, un brīvlaišanas dienā kungs viņam bija uzdāvinājis mājiņu, kur tas dzīvojis kā dārznieks. Caur šīs būdas logu gaišā mēness gaismā Akte ieraudzīja krāšņo vasarnīcu, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar Lūciju. Kā viss bija pārvērties kopš tā laika! Dārzi, pa kuriem viņa kādreiz bija soļojusi, bija palikuši neap­dzīvoti un tukši, bet šajā vientuļajā bezprieka dzīvē viņas mīla bija pali­kusi dzīva, paceldamās arvien jauna, palikdama vienmēr vienāda, taisna un neastricināma kā piramīda tuksnesī.

Trīs dienas vai, pareizāk sakot, trīs naktis ilga viņu ceļojums. Tiklīdz ausa diena, viņi paslēpās, un tiklīdz nāca nakts, viņi atkal ņēma rokās ceļaspieķi. Pa priekšu viņiem steidzās Silass, un arvien viņi palika pie jauniem mācekļiem, jo tieši brīvlaisto un vergu starpā jaunajai ticībai bija daudz piekritēju.

Trešajā dienā viņi atstāja Veletriju, seno volesku galvaspilsētu, kur Koriolans dabūja galu, bet Augusts ieraudzīja saules gaismu. Kad uzlēca mēness, viņi sasniedza Albanu kalnu virsotni.

Arī šoreiz Silass nebija viņus atstājis. Kad viņi sasniedza Askānija kapu, viņš apstājās un gaidīja, un, norādīdams tālumā, kur bija redzamas tūkstoš gaismas un no kurienes dzirdēja dobju troksni, viņš izteica tikai vienu vārdu, kurš sirmgalvim un jaunajai meitenei ziņoja, ka viņi sasnie­guši ceļojuma mērķi:

— Roma!

Pāvils nometās ceļos un pateicās Tam Kungam, ka viņš izvadīja tik droši caur visām briesmām pie ceļamērķa. Bet Akte bija spiesta at­balstīties pret pieminekli, lai nepakristu, tik daudz saldu un sāpīgu atmi­ņu viņai saistījās ar šo pilsētu, kuru no šis vietas viņa bija ieraudzījusi pirmoreiz.

— O, manu tēv, — viņa teica, — es tev sekoju neprasīdama, kurp tu mani vedīsi. Bet ja es būtu zinājusi, kas ir mūsu mērķis, man būtu pietrūcis dūšas.

— Mēs nekādā ziņā neejam uz Romu, — pieceldamies atbildēja sirmgalvis. Bet tā kā šajā brīdī uz Via Apia parādījās jātnieku pulks, Silass nogriezās pa labi un gāja pāri līdzenumam, un Pāvils ar Akti viņam sekoja.

Tagad viņi soļoja starp Via Apia un Via Latiņa, neuziedami nevie­nai virsū, ne arī tās krustojošām ielām. Tā nogājuši divas stundas un atstājuši Fortūnas templi pa labi un Merkūra — pa kreisi, viņi sasniedza Egērijas ieleju un kādu laiku gāja gar Almonas upītes krastiem. Pēc tam viņi pagriezās pa labi un, izsoļojuši cauri kādam klinšu mudžeklim, kuru, kā rādījās, bija radījušas zemestrīces un kalnu masas, viņi nokļuva pie kādas alas ieejas.

Klusā balsi Silass uzaicināja savus pavadoņus viņam sekot un tūlīt devās iekšā. Bet Akte šā cauruma priekšā neviļus nobijās. Tas viņai šķita kā nezvēra rīkle, kas gatavojas viņu aprīt. Pāvils sajuta, ka Akte uzlika roku uz viņa rokas, it kā to apturēt gribēdama, un saprata.

— Nebaidies, meit, — viņš teica. — Kungs ir ar mums!

Akte nopūtās, uzmeta pēdējo skatienu zvaigžņu nosētajām debesīm un soļoja blakus sirmgalvim velvēs, kas atvērās viņu priekšā.

Pagājuši, tikai Salasa balss vadīti, dažus soļus tumsībā uz labu laimi, viņi apstājās pie masīva staba, uz kura balstījās velves. Tagad Silass sasita vienu pret otru divus akmeņus un ar dzirkstīm aizdedzināja sēra pave­dienu. Tad no mūra paslēptuves viņš izvilka lāpu,

— Tagad mums nedraud nekādas briesmas, — viņš teica. — Visi Nerona kareivji nevarētu mūs dabūt rokā, ja tos izsūtītu mūsu gūstīšanai.

Akte lūkojās visapkārt, bet sākumā neko nevarēja izšķirt. Pateicoties no ārpuses ieplūstošajai gaisa strāvai, kura iesitās no velvēm plūstošā strāvā, lāpa nemierīgi raustījās, un ja gaisma apspīdēja kādu priekšmetu, tad tas, iekams paguva izšķirt tā formu un veidu, drīz vien atkal nozuda tumsībā.

Bet pamazām acis pierada pie šīs nedrošās gaismas. Lāpa dega mie­rīgāk un apgaismoja plašāku apkārtni. Ceļotāja varēja saredzēt šīs milzī­gās velves griestus. Viņus vairs nesniedza caurvējš, un gaišums arvien pieņēmās.

Tā nogājuši kādu gabalu, kā starp diviem mūriem iežņaugti, viņi sa­sniedza vareno eju krustojumu, kuru dobumos gaisma pazuda, vāji ap­gaismodama tikai baltos, stīvos, spārniem līdzīgos pilārus.

Šajā naksnīgajā ceļojumā, kur soļu troksnis bija tik viegls, atskanēja noslēpumainas atbalsis. Šajā svaigā gaisa trūkumā, pie kura nebija pie­radušas viņas krūtis, bija kaut kas sērīgs un aizgrābjošs, un Aktes sirds sāpīgi sažņaudzās.

Pēkšņi viņa apstājās un krampjaini satvēra Pāvila roku. Ar otru viņa rādīja uz šķirstu rindu, kuri gulēja kādā mūra nišā. Tūlīt tumšās ejas galā viņi ieraudzīja balti ģērbtas sievietes kaut kur ejam ar lāpām rokās, cenšoties pēc kāda kopēja mērķa. Drīz viņi izdzirda it kā eņģeļu kora dziedātu skaidru melodiju, kas glāstoši līgojās zem svinīgās arkādes. Šur un tur pie stabiem bija pakārtas lampas, it kā tām būtu jānorāda ceļš. Biežāk kļuva redzami šķirsti, neskaitāmas ēnas, skaidrāka dziedāšana. Vi­ņi tuvojās apakšzemes pilsētai, kuru sāka apdzīvot dzīvie un mirušie. Šur un tur zemē gulēja rudzupuķes un rozes, izkritušas no mirušo vainagiem, un tālu no gaismas un gaisa novīta. Akte salasīja šīs puķes, kuras, tāpat kā viņa, bija saules bērni, brīnījās, ka tās bija dzīvas apraktas zem akme­ņiem, un no tām izveidoja daudzkrāsainu pušķi, kas atgādināja pagājušās laimes drupas, no kurām tomēr dīgst jauna cerība.

Izgājuši vēl dažus ejas lokus, viņi beidzot iegāja bazilikai līdzīgā un lampu un lāpu apgaismotā, kā arī bērnu un sieviešu pārpildītā, plašā zālē. Baltos plīvuros ietīto meiteņu pulks skandināja dziesmas, kuras Akte bija dzirdējusi.

Cauri pūlim, kas bija nometies ceļos, gāja priesteris, un patlaban ga­tavojās kalpot altāra priekšā mistērijas, kad pēkšņi apstājās, un vērsda- mies pie sapulces, iesaucās:

— Te mūsu vidū viens ir cienīgāks pasludināt Dieva vārdus nekā es, jo viņš tos dzirdējis no dēla mutes. Pāvil, nāc priekšā un svētī savus brāļus!

Un ļaudis, kuriem jau sen bija apsolīta apustuļa ierašanās, nokrita ceļos. Pat Akte, pagāne, sekoja šim piemēram, un nākamais moceklis piegāja pie altāra.

Viņi atradās katakombās…

XIII

Te, zem pilsētas, atradās otra pilsēta.

Zeme, tautas, cilvēki savā gaitā ir līdzīgi cits citam: zemi piemeklē trīces, tautas — revolūcijas, cilvēkus — sērgas un bēdas. Visi pārdzīvo bērnību, vīra gadus un vecumu. Tikai dzīves ilgumi ir dažādi — tas viss. Viens skaita gadu tūkstošus, otrs — gadu simtus, trešais — tikai dienas.

Un šajā laikā, kāds viņiem tiek dots, katram ir brīži, kad norisinās pārmaiņas, piepildās nedzirdēti procesi, kuri, iziedami no pagātnes, saga­tavo nākotni. Zinātne tos apzīmē kā dabas parādības, bet ticīgajam tā ir gaišredzības iejaukšanās.

Roma toreiz bija sasniegusi to noslēpumaino laikmetu, kad sāka just dīvainus satricinājumus, kuri pavada valstu izcelšanos vai sabrukumu. Tā sajuta sevī it kā nāvīgu slimību, un kā drudža slimnieks, kas nevar atrast ne mieru, ne miegu, savus pēdējos gadus pavadīja te mežonīgā uzbu­dinājumā, te dobjā nospiestībā.

Zem pilnīgas, pārsmalcinātas civilizācijas virspuses slepeni un nere­dzami rosījās jauna tapšana, kura nesa sevī bojāeju un jaunradīšanu, nāvi un dzīvību, tumsu un gaismu.

Tā katru dienu zem viņiem, pār viņiem un apkārt viņiem norisa pa­rādības, kuras bija neizskaidrojamas viņu aklībai un par kurām viņu dzej­nieki stāsta kā par brīnumiem. Dzirdēja noslēpumainus, dīvainus apakš­zemes trokšņus, kuri likās nākam no elles. Tur pierēķināja pēkšņo vīriešu, sieviešu un veselu ģimeņu pazušanu. Tur piederēja arī tie cilvēki, kurus domāja mirušus un kuri tomēr pēkšņi iznira no ēnu valsts, lai brīdinātu un pareģotu nākotni. Katakombas bija slepenā tvertne, kur lāse pēc lāses salasījās nākotnes manta.

Kā zināms, katakombas bija plašas, atstātas akmeņlauztuves. Visa Ro­ma ar savām celtnēm, teātriem, pirtīm, arēnām, akveduktiem bija izcelta no turienes akmeņiem. Akmeņlauztuves bija šūpulis, no kura izauga Ro- mula un Scipiona pilsēta. Bet kopš Oktaviāna dienām marmors izspieda parasto akmeni, un apakšzemes ejās vairs neskanēja strādnieku soļi. Tra- vertinietis likās par prastu, un ķeizari lika sūtīt porfiru no Bābeles, gra­nītu no Tēbām, rūdu no Korintas. Milzīgie caurumi, kas izpletās zem Romas, bija atstāti, vientuļi un aizmirsti, līdz beidzot topošais kristiānisms tos lēni un paslepeni atkal atdzīvināja. Sākumā tās bija tempļi, tad pat­vēruma vietas, beidzot — pilsēta.

Tajā laikā, kad tur nokāpa Akte un sirmgalvis, tās bija tikai pat­vērums. Visi vergi, izstumtie atrada tur drošu paslēptuvi, mierinājumu un kapu. Pat veselas ģimenes meklēja aizsardzību tumsā, un jaunās ticības piekritēji skaitījās tūkstošos.

Bet, ievērojot milzīgo Romas iedzīvotāju skaitu, neviens nedomāja ie­vērot šo pazušanu apakšzemē, jo tā nebija tik ievērojama, lai modinātu aizdomas un acīmredzami samazinātu iedzīvotāju skaitu.

Tomēr nav jādomā, ka pirmo kristīgo dzīve pastāvēja tikai bēguļošanā no vajāšanām. Saistīti kopā ar mīlestību, līdzcietību un drosmi, viņi pie­dalījās visos notikumos, kas atgadījās ar brāļiem, kurus kaut kādi apstākļi aizturēja pagāniskās pilsētas mūros. Bieži vien, kad kādam neolītam pil­sētās draudēja briesmas, viņam sniedza negaidītu palīdzību. Neredzamas krītdurvis atvērās zem viņa kājām un noslēdzās atkal virs galvas. Cietumu durvis noslēpumaini griezās eņģēs, un cietumsargs aizbēga kopā ar ap­draudēto. Un ja viņus pārsteidza dusmas kā zibens, kas pēkšņi uzliesmo un tūlīt iesper, ja kāds neofīts kļuva moceklis, vai nu tāpēc, ka viņu pakāra Tullija cietumā, vai atklātā laukumā nocirta galvu, vai nogrūda no Terpejas klintīm, vai, beidzot, piesita krustā uz Ēskilinas — tad pie­dzīvojuši veči, piedzīvojumu kārie jaunekļi, jā, pat bailīgās sievietes zagšus slīdēja nakts tumsā pa slepenām takām uz nolādēto kalnu, kur līķi tika pamesti plēsīgiem zvēriem un putniem par barību. Un dievbijīgie nesa tos uz katakombām, kur vajātāju naida un apmelošanas upuri kļuva par brāļu godāšanas un cienīšanas priekšmetu, un viņi cits citam atgādināja: dzīvot un mirt kā viņi, kā Izredzētais, kas bija par viņiem aizgājis debesīs.

Bieži notika tā, ka nāve smādēja nogalināt savu upuri saules gaismā un laupījumu meklēja katakombās. Tādā gadījumā pēc tā raudāja ne tikai māte, dēls, laulātais draugs, kas zaudēja tēvu vai laulāto draugu, bet gan savu bērnu apraudāja visa ģimene.

Mirušo ietina līķautā. Ja tā bija jauna meitene, tad apvija ar rozēm. Ja vīrs vai sirmgalvis, rokā lika palmu zaru, un priesteris noskaitīja nāves lūgšanu. Tad viņu nolaida iepriekš pagatavotā klints kapā, kur viņam bija jāguļ līdz augšāmcelšanās dienai.

Tie bija tie līķi, kurus ieraudzīja Akte, kad viņa pirmoreiz iegāja nepazīstamajā zālē. Toreiz tie viņai iedvesa dziļas bailes, kuras drīz pār­vērtās klusās sērās.

Dažreiz, sirdī vēl būdama pagāniete, bet dvēselē kristīgā, jaunā mei­tene varēja stundām ilgi nostāvēt kāda kapa priekšā, uz kura māte, lau­lātā draudzene vai izmisusī meita ar naža galu bija iegriezusi mīļotā mirušā vārdu, kādu reliģisko simbolu un ari svēto izteicienu, kurš pauda viņas sāpes un ari cerības.

Gandrīz vai visur bija redzams krusts, cilvēku glābšanās zīme, kurš atgādināja Dieva ciešanas. Tālāk septiņžuburainais lukturis no Jeruzāle- mes tempļa vai balodis, kurš nesis šķirstā eļļas koka zaru, žēlsirdības vēsti, ko bija noplūcis debesu dārzos.

Brīžiem Aktes sirdī atmiņas par laimi pamodās dzīvāk un varenāk nekā jebkad. Tad viņa lūkojās pēc dienas valstības un klausījās zemes trokšņos. Tad vientulīga, atbalstījusies pret pilāru, rokas sakrustojusi, pie­ri noliekusi gandrīz vai līdz ceļiem, plīvurā ietinusies, garāmgājējiem viņa liktos kā uz kapa uzstādīta statuja, ja vien laiku pa laikam nedzirdētu viņas nopūtas, neredzētu ķermeņa trīsas.

Vienīgi Pāvils zināja, kas tādās stundās norisinās viņas dvēselē, un viņš, kas redzēja, kā Kristus piedeva Madaļai, cerēja, ka laiks un Dievs dziedinās brūces. Un redzēdams viņu tā sēžam mēmu un nekustīgu, šķistā­kām jaunavām viņš teica:

— Lūdziet par šo māsu, lai Kungs viņai piedotu un lai tā kādudien būtu jūsējā un lūgtu par jums.

Jaunās meitenes paklausīja, un vai nu tāpēc, ka viņu lūgšanas aiz­sniedza debesis, vai arī Aktes stūrgalvīgo sirdi atkausēja asaras, bet drīz vien viņu redzēja savu biedreņu vidū ar smaidu uz lūpām, taču asaru pilnām acīm.

Bet pa to laiku, kamēr kristīgie katakombu paslēptibā dzīvoja žēl­sirdības, atgriešanas un gaidīšanas dzīvi, pār viņu galvām drāzās notikumi. Visa pagāniskā pasaule ļodzījās kā piedzērusi. Nerons, dzīru firsts, izlai­dību karalis, apdullinājās baudās, vīnā un asinīs. Ar mātes Agripinas nāvi pārtrūka pēdējā saite, bet acumirklī, kad nodzisa sārta liesmas, likās, ka viņā nodzisa kauns, apziņa un apdomība. Viņš gribēja palikt Bauli pilī, jo kad viņam pazuda visas cēlākās jūtas, tās aizvietoja bailes, un lai gan Nerons nicināja cilvēkus un par dieviem runāja nievās, tomēr viņš bai­dījās, vai tāds noziegums nevarēja izsaukt vienu dusmas, bet otru niknu­mu pret viņu.

Tā viņš palika tālu no Romas un Neapoles, gaidīdams ziņas, kuras viņam atnesa ziņneši. Bet viņš bija nepamatoti apšaubījis senāta noska­ņojumu. Drīz parādījās patriciešu un bruņinieku sūtniecība un vēlēja lai­mes, ka viņš izbēdzis no tādām pēkšņām, neparedzētām briesmām. Vi­ņam apgalvoja, ka ne tikai Roma, bet arī visas valsts pilsētas sūtīja tempļos sūtņus, lai ar upuriem apliecinātu savu prieku.

Kas attiecas uz dieviem, tad jātic Tacitam, kas viņiem piešķira labu tiesu savas tikumiskās dedzības. Katrā ziņā tie visu uzņēma daudz no­pietnāk: mātes slepkavam sirdsapziņas pārmetumu vietā viņi uzsūtīja bez­miegu. Un šajā bezmiegā viņš dzirdēja trompetes skaņas kaimiņu kalnā. No kaut kurienes bez redzama iemesla skanēja vaimanu brēcieni, likās, it kā tie nāktu no mātes kapa.

Tāpēc viņš aizceļoja uz Neapoli.

Tur viņš atkal atrada Popeju, un arī savu naidu pret nelaimīgo Bri- tānika māsu Oktāviju, kura nabaga bērnu mīlēja ar jaunavīgu tīrību, ko viņai izrāva no rokām un iegrūda Nerona rokās.

Nabaga laulātā draudzene, kuras ciešanas sākās jau kāzu naktī un kura iegāja sava laulātā drauga mājā, lai redzētu, kā mirst nozāļoti brālis un tēvs, un kura velti tur cīnījās ar visvareno mīļāko, tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus pavadīja trimdā uz kādas salas tālu no Romas.

Tur nāves nojauta viņu jau bija izsvītrojusi no dzīves, jo kā galminieki viņai bija tikai ccntūriji un algotņi, drausmīga sabiedrība, kuras skatieni pastāvīgi bija pievērsti Romai un kura gaidīja tikai pavēli, mājienu, zīmi, lai no ļišķa pārvērstos par bendi.

Taču pat šī atšķirtā, izmisusī dzīve mocīja Popeju viņas mirdzošajā laulības pārkāpējas gaitā, viņas neierobežotajā varā! Jo Oktāvija ar savu skaistumu, jaunību un nelaimi bija kļuvusi populāra. Romieši negribot viņu žēloja ar vīrišķīgām jūtām, kuras vienmēr ir veltītas skaistumam, kas cieš.

Bet šī līdzjūtība varēja nest tikai postu, tā nekad nevarēja glābt, jo bija drīzāk vāja nekā stipra, līdzīga tām, kādas jūt pret ievainoto gaceli vai puķi, kuru atrod samītu uz ceļa.

Tomēr vēl arvien, neskatoties uz savu naidu un nemitīgiem Popejas lūgumiem, Nerons vilcinājās iznīcināt Oktāviju. Ir noziegumi, kuri liekas tik bezmērķīgi, ka pat šausmīgākais cilvēks vilcinās tos izdarīt, jo kro- netais slepkava baidījās nevis no sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan no iegansta, atvainojuma trūkuma.

Arī metrese saprata, kas atturēja ķeizaru. Viņa drīz vien uzminēja, ka ne jau mīlestība vai līdzjūtība to atturēja, tāpēc nevilcinājās panākt izšķirīgo lēmumu.

Kādudien izcēlās nemieri, cilvēki skaļi izsauca Oktāvijas vārdu un prasīja viņas atgriešanos. Popejas statujas tika apgāztas un iemestas dub­ļos. Bet drīz vien parādījās cilvēku pulks ar rīkstēm rokās, kurš izklī­dināja nemierniekus un statujas nostādīja savās vietās. Tas viss ilga tikai vienu stundu un maksāja miljonu, bet tas par sāncenses galvu nebija maksāts daudz.

Tikai demonstrācija bija vajadzīga Popejai. Pa to laiku viņa bija uztu­rējusies Romā, bet tagad steidzās uz Neapoli, šķietami tādēļ, lai glābtos no Oktāvijas uzsūtītajiem slepkavām. Viņa bija aizgrābjoša savās bailē, viņa metās Neronam pie kājām, un šis pavēlēja Oktāvijai izdarīt paš­nāvību.

Velti lūdzās nabaga trimdiniece palikt pie sava atraitnes un māsas titula, velti piesauca Germanika, viņu kopējā vectēva vārdu, velti Agri- pinas vārdu, kas, vēl dzīva būdama, viņu bija aizstāvējusi. Viss bija veltīgi, un tā kā viņa vilcinājās, tā kā viņai pietrūka drosmes pašai izdarīt paš­nāvību, tad viņu sasēja, pārgrieza visas četras artērijas, pēc tam visus pārējos asinsvadus, jo bailes sastingušās asinis negribēja tecēt, un kad arī tad vēl neiestājās nāve, nelaimīgo noslāpēja karstos pirts tvaikos.

Bet lai Romā nerastos domas, ka nogalināta kāda vienkārša sieviete, galvu atšķēla no ķermeņa un pasniedza Popejai, kas nolika to sev klēpī un pacēla plakstiņus. Bet tā kā viņa pat izdzisušajā skatienā ieraudzīja draudus, tad ar zelta adatu, kas saturēja viņas matus, izdūra mirušās acis.

Beidzot Nerons atgriezās Romā, un tagad viņa ārprāts un izlaidība sasniedza kalngalus. Viņš sarīkoja spēles, kur gladiatoru vietā savā starpā cīnījās senatori, dziedāšanas sacīkstes, kurās visi, kas neaplaudēja, tika notiesāti uz nāvi, ugunsgrēku, kurš izpostīja pusi Romas un kurā noska­tījās pats Nerons, plaukšķinādams rokas un dziedādams liras pavadībā.

Beidzot Popeja saprata, ka pienācis laiks saturēt nevaldāmo. Jo no šīm ārprātīgajām, briesmīgajām baudām viņai bija jāzaudē savs iespaids, kurš turējās tikai uz tām. Sargādama savu grūtniecību, viņa kādudien liedzās apmeklēt teātri, kur Nerons gribēja dziedāt. Bet šī liegšanās aiz­vainoja mākslinieka lepnumu, viņš runāja ar viņu kā ķeizars. Popeja lie­dzās kā favorīte, un nepacietīgais Nerons viņu nonāvēja ar kājas spērienu.

Ļaunu karaļu asaras līst pār tautu kā asins lietus. Par paša izdarīto noziegumu viņš apvainoja kristīgos un iesāka jaunas, vēl šausmīgākas va­jāšanas nekā iepriekš.

Bet augošās briesmās divkāršojās evaņģēlistu ticības dedzība. Katru dienu viņiem bija jāmierina bāreņi un atraitnes, katru nakti viņiem bija zvēriem jāatrauj jauni līķi.

Beidzot arī Nerons ievēroja, ka līķi tika zagti. Apkārt Eskvilinam viņš nolika sardzi, un kad naktī vairāki kristīgie Pāvila vadībā nāca izpildīt dievbijīgo uzdevumu, nepamanīti no kalnu aizām viņiem virsū metās pa­slēptie algotņu pulki un saņēma gūstā visus, izņemot vienu vienīgo — Silasu.

Viņš steidzās uz katakombām un nonāca tur tieši tajā brīdī, kad ticī­gie sapulcējās uz lūgšanu. Viņš paziņoja viņiem nelaimes vēsti, un tūlīt visi metās ceļos, lai piesauktu to Kungu. Tikai Akte palika stāvam, jo kristīgo Dievs nebija viņas Dievs. Tad daži viņu apvainoja bezdievībā un nepateicībā, bet Akte izstiepa rokas pretī pūlim, lai to apklusinātu, un kad tas bija norimis, teica:

— Rīt es došos uz Romu un mēģināšu viņus glābt.

— Un es, — atbildēja Silass, — pie viņa atgriezīšos vēl šonakt, lai mirtu kopā, ja tavs nodoms neizdotos.

XIV

Kā bija solījusies, nākamājā rītā Akte atstāja katakombas un devās uz Romu. Viņa viena pati gāja savu ceļu, ietinusies garā tērpā, kurš snie­dzās līdz papēžiem, un seju slēpusi plīvurā. Jostā viņa bija paslēpusi īsu, bet asu dunci, jo baidījās, ka varētu uzbrukt kāds piedzēries jātnieks vai rupjš kareivis. Jā, ja viņu šajā pasākumā nepavadītu laime, ja viņai neiz­dotos iegūt Pāvila apžēlošanu, tad viņai bija nodoms apmeklēt viņu cie­tumā un iedot šo ieroci, lai tādā veidā pasargātu viņu no kauna pilnās un briesmīgās nāves.

Viņa vēl arvien bija Ahajas jaunava, kas pēc dzimšanas bija nolemta Diānas vai Minervas priesterienes amatam, un, uzaugusi pagāniskās ie­lejās, vienmēr atcerējās, ka Hannibals ieņēma indi, Katons uzšķērda vē­deru, bet Bruts metās uz zobena. Viņa vēl nezināja, ka jaunā reliģija aizliedza pašnāvību, un slavēja mocekļus, un tas, kas pagāna acīm bija kauns, ticīgā acīs likās apoteoze.

Kad Akte atradās dažus soļus no Metronija vārtiem, viņa juta, kā viņas ceļi trīcēja un sirds sita tik strauji, ka viņa, lai nenokristu, atbalstījās pret koku.

Akte taču gribēja ieraudzīt to, kuru nebija redzējusi kopš briesmī­gajām Minervas dzīrēm. Vai viņa atradīs Lūciju vai Neronu, uzvarētāju olimpiskajās spēlēs, vai ķeizaru, mīļāko vai tiesnesi?

Akte juta, ka apdullums, kas bija pārņēmis sirdi, kopš viņa dzīvoja katakombu aukstumā, klusumā un tumsībā, sāka pazust un ka viņa atmo­dīsies dzīvei, ja nāks atkal saules mirdzumā un gaismā, un viņas mīla atkal uzplauks kā puķe dienas zvaigžņojuma staros.

Un turklāt viss, kas norisinājās virspusē, tomēr atbalsojās kata- kombās, bet tikai garāmskrejot, tāpēc pārāk mānīgi. Tātad Akte bija dzirdējusi kaut ko par Oktāvijas noslepkavošanu un Popejas nāvi, bet visi nekrietnie sīkumi, kurus mums pastāsta vēsturnieki, toreiz bija zināmi ti­kai šaurām benžu un kurtizāņu aprindām, bet citur klīda tikai tumšas baumas un sagrozīti nostāsti. Tikai nāve paceļ plīvuru, kurš aizklāj ka­raļus, un tikai tad, kad Dievs liek viņa majestātei kļūt par stīvu līķi, pilīs atkal iespiežas patiesība, no kurienes tā bija izraidīta, un nolaižas uz viņa kapa.

Viss, ko Akte zināja par ķeizaru, bija tas, ka viņam tagad nebija ne sievas, ne mīļākās, un viņai bija vāja cerība, ka varbūt arī viņa sirds dziļumos vēl būs palikusi kāda mīlestības atmiņa, kura piepildīja visu viņas dvēseli.

Tāpēc Akte drīz vien atpūtās un aši iegāja pa pilsēta vārtiem. Tas bija siltā, skaistā jūlija rītā, picpadsmitajā dienā, kuru uzskatīja par laimes dienu, otrajā rita stundā, kura atbilda mūsu septītajai un kura arī tika uzskatīta par laimīgu. Vai nu tāpēc, ka iedarbojās visa šī laimi nesošā sagadīšanās, un tāpēc ikviens steidzās izpildīt savus pienākumus un prie­kus, vai arī pūli izvilināja apsolītās dzīres, neparedzēts atgadījums, kas lika tautai novērsties no darba, katrā ziņā ielas bija pārpildītas ar sliņ­ķiem, kas steidzās uz Forumu.

Akte viņiem sekoja, jo šis ceļš veda uz Palatīnu, kur viņa cerēja satikt Neronu.

Pilnīgi nogrimusi domās par priekšā stāvošo satikšanos, neko nedzir­dēdama, viņa gāja uz priekšu. Viņa šķērsoja garās ielas, kuras vilkās starp Kēliju un Aventīnu un kuras bija greznotas ar dārgām drānām un no­kaisītas ar puķēm kā lielos tautas svētkos. Kad viņa nonāca pie Palatīna stūra, viņa ieraudzīja tēvijas dievieti svētku tērpā. Tās pieri greznoja ozola un lauru lapu vainagi. Tagad viņa pagriezās pa labi un nāca uz Svēto ielu, pa kuru bija gājusi kopā ar triumfatoru, kad pirmo reizi ieradās Romā.

Kad viņa tuvojās Kapitolijam, arvien vairāk plūda pūlis, kur likās ga­tavojās sevišķi spīdošas svinības. Bet kāda tur bija bēda Aktei, kas notika Kapitolijā! Viņa meklēja Lūciju, un tas dzīvoja Zelta Namā. Kad viņa sasniedza Rema un Romula tempļa augstieni, viņa pagriezās pa kreisi, un strauji izgājusi starp Fēbas un Jupitera tempļiem, uzgāja augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Palatīnu, un drīz vien atradās Zelta Nama vesti­bilā.

Tur viņa kļuva par liecinieci izrādes pirmajai daļai, kurai bija jāno­risinās viņas acu priekšā. Iepretī ātrija durvīm bija nolikta krāšņa gulta, kura bija apklāta ar zeltā izšūtu purpurkrāsas zīda pārklāju un turējās uz ziloņkaula ar zeltu izrotātiem apakšsteķiem. Pāri klājās dārgākās atalas drānas, kas to noslēdza kā telti.

Akte drebēja pār visām miesām, auksti sviedri klāja viņas pieri, acu priekšā izplētās migla. Šī gulta, kura bija nolikta tautas aplūkošanai, bija kāzu gulta. Viņa gribēja sev iestāstīt, ka viņa maldās, tāpēc tuvojās ver­gam un jautāja, kas tā par gultu. Bet vergs atbildēja, ka tā pieder Ne- ronam, kas šai stundā laulājoties Jupitera templī.

Tad jaunās meitenes dvēselē pēkšņi pamodās briesmīgā, nelaimīgā kaislība, kas viņu bija iegrūdusi postā. Viņa aizmirsa visu: katakombas, kur viņai piesolīja patvērumu, kristīgos, kas bija likuši uz viņu cerības, un Pāvila briesmas, ko viņai bija jāglābj, jo viņa arī bija nākusi tikai tādēļ, lai viņu glābtu. Vienu roku viņa uzlika uz dunča spala, kuru bija paslēpusi aizsardzībai pret nekaunīgiem uzbrukumiem. Greizsirdības pār­ņemta, viņa noskrēja lejā pa kāpnēm un steidzās uz Kapitoliju, lai redzē­tu jauno sāncensi, kas viņai atrāva mīļākā sirdi tajā brīdī, kad viņa atkal gribēja to paņemt savā īpašumā.

Bija sapulcējies milzīgs pūlis, bet ar sparu, kādu piešķir patiesa kais­lība, viņa izlauza ceļu, jo, neskatoties uz plīvuru, kas aizklāja viņa seju, ikviens tomēr juta, ka šī sieviete ašiem, stingriem soļiem gāja uz noteiktu mērķi, un neviens neuzdrīkstējās viņu aizturēt.

Tā viņa gāja gar Svēto ielu līdz vietai, kur tā sadalās zem Scipiona lokiem, un, nogriezdamās pa īsāko ceļu, kas veda starp cietumiem un Vienprātības templi, noteiktiem soļiem iegāja Jupitera Kapitolija templī. Tur viņa ieraudzīja līgavu, kuras galva tomēr bija tik cieši aizklāta ar plīvuriem, ka Akte nevarēja pateikt, kas tā bija par sievieti. Viņu ielenca desmit likumā paredzētie liecinieki, dižākie patricieši, sēdēdami krēslos, kuri bija pārklāti ar upurētā auna ādu. Bet tajā pašā mirklī tuvojās virs­priesteris, iepriekš pasniedzis vīna un piena sajauktu dzērienu, un, pie­gājis pie ķeizara, teica:

— Lūcij Domicij Klaudij Neron, es dodu tev Sabīni. Esi viņai lau­lātais draugs, aizstāvis, tēvs! Es tevi ieceļu par visu viņas muižu kungu un uzticu viņu tev uzticībā un ticībā!

Vienlaikus viņš ielika sievas roku vīra rokā un pacēla plīvuru, lai ikviens varētu apsveikt jauno ķeizarieni.

Un tagad Aktei bija jātic tam, ko viņa apšaubīja, kamēr bija dzir­dējusi tikai vārdu - tagad, kad viņa ieraudzīja seju, viņa pazina, ka tiešām tā bija Spora māsa Sabīne, tā jaunā meitene, kas viņu bija apkalpojusi uz kuģa un pirtī. Dievu un cilvēku priekšā ķeizars apprecēja verdzeni!..

Tikai tagad Akte saprata tās savādās jūtas, kādas viņa sajuta šās būt­nes tuvumā. Tā bija nepārvarama pretešķība, instinktīvs naids, kādu sajūt sievietes pret sava dzimuma biedrenēm, kuras kādudien var kļūt viņu

sāncenses. Nerons apprecēja šo jauno meiteni, kuru bija dāvinājis viņai un kura bija viņai kalpojusi, kas bija viņas verdzene un kas varbūt jau toreiz dalīja ar viņu mīļākā labvēlību, par kuru viņai bija tiesība lemt nāvi vai dzīvību un kuru tomēr viņa nebija nožņauguši ar savām rokām, kā nožņaudz čūsku, kas draud aprīt mūsu sirdi.

Bet tas taču bija neiespējami!

Šaubīdamās viņa otro reizi pacēla acis uz līgavu, bet priesteris nebija maldījies: tā tiešām bija Sabīne, kas tur sēdēja kāzu drēbēs: baltā, lentām izrotātā tunikā, apjoztā ar aitas vilnas valgu, kuru tikai laulātais draugs drīkstēja atraisīt, matos metamo šķēpu, kurš atgādināja sabīniešu nolau­pīšanu, un plecos ugunskrāsas plīvuru, kuru līgava drīkstēja valkāt tikai šādā dienā un kuram piešķīra liktenīgu nozīmi, jo tas ir flāmu sieviešu parastais izgreznojums, kurām ar likumu noliegta šķiršanās.

Jaunlaulātie tūlīt piecēlās un atstāja templi, pie kura vārtiem viņus sagaidīja četri romiešu jātnieki, nesdami četras, jauniem laulātiem ļaudīm sevišķi labvēlīgas dievības, kā arī četras dižākās Romas sievietes, kas ro­kās turēja lāpas.

Bet uz sliekšņa gaidīja Tigelīns ar jaunās sievas līgavas mantām. Ne­rons tās paņēma, uzlika Sabīnei galvā kroni un plecos ķeizarienes mēteli, bet pēc tam iekāpa nestuvēs, apskaudams viņu visu acu priekšā, pūļa piekrišanas saucienu pavadīts, kurus pārskanēja grieķu glaimīgās balsis, kas dīvainai sabiedrībai savā valodā novēlēja auglību.

Akte abiem sekoja, jo domāja, ka viņi atgriezīsies Zelta Namā, bet, nonākuši pie Kapitolija kājām, viņi pagriezās caur Vicus Tuscus, šķēr­soja Velāriju, sasniedza Argiletes kvartālu un caur Triumfa arku izgāja Marsa laukumā. Nerons gribēja Sigilāriju dzīrēs rādīt tautai jauno ķei­zarieni. Tāpēc viņš veda viņu uz Olitorija forumu, uz Pompeja teātri un Oktāvijas arkām.

Viņiem visur sekoja Akte, abus ne mirkli no acīm neizlaizdama. Dār­zu kalnā viņiem tika piesolīta lieliska maltīte un, kamēr tā ilga, jaunā grieķiete stāvēja, atbalstījusies pret koku, līdz viņi atgriezās Cēzara fo­rumā, kur viņus gaidīja senāts, lai izteiktu arī savus laimes novēlējumus. Atbalstījusies pret lielā romieša statuju, viņa noklausījās uzrunas.

Tādā veidā visu dienu viņa bija ceļā, jo tikai pret vakaru jaunie lau­lātie ļaudis atgriezās pili. Visu dienu Akte bija uz kājām, nejuzdama ne nogurumu, ne izsalkumu, tikai greizsirdības uzturēta, kas dedzinājā viņas sirdi un strāvoja dzīslās. Beidzot viņi iegāja Zelta Namā, un līdz ar vi­ņiem Akte, jo tas bija ļoti viegli tāpēc, ka Nerons, pretēji Tibērijam, nebaidījās no tautas. Viņa izšķērdība, spēles, teātri, jā, pat nežēlība, kura vērsās tikai pret dižciltīgākiem un citu ticību piekritējiem, viņam sagādāja tautas simpātijas, un varbūt vēl šodien no visiem romiešu ķeizariem viņš ir vistautiskākais.

Akte pazina pili, kuru viņa bija izstaigājusi kopā ar Lūciju. Viņas drēbes un baltais plīvurs ļāva viņu uzskatīt par Sabīnes biedreni. Tāpēc neviens viņu neievēroja, un kamēr ķeizars un ķeizariene devās uz trik- līniju, lai tur paēstu vakariņas, viņa ieslīdēja kāzu istabā, kur bija pār­nesta arī gulta, uz paslēpās aiz priekškara.

Nekustīga viņa tur gaidīja divas stundas, nelikdama ne reizi notrīcēt priekškaram. Patiesībā viņa nezināja, kāpēc šurp nākusi, bet viņas roka ne uz brīdi neatstāja dunča spalu.

Beidzot viņa izdzirda vieglus sieviešu soļus, kas tuvojās ejā, durvis atvērās un iekšā ienāca Sabīne, vecākās romiešu ģimenes matronas Kal- vijas Krispinellas pavadīta, kas viņai stāvēja blakus kā māte, tāpat kā par tēvu bija Tugelīns. Viņa ienāca iekšā vēl kāzu lērpā, kuram trūka tikai jostas, ko Nerons bija atraisījis vakariņu laikā, lai Kalvija varētu noņemt līgavas tērpu. Vispirms viņa atraisīja neīstās bizes, kuras bija izveidojušas torni uz Sabīnes galvas, tā ka mati tagad viļņoja uz pleciem, pēc tam noņēma flamigu, līgavas mēteli, un beidzot virsējo tērpu, tā kā tagad Sabīne stāvēja tikai vienkāršā tunikā. Dīvaini! Samērā, kā tika noņemti viens pēc otra rotas gabali Aktes acu priekšā brīnišķīgā kārtā norisinājās nedzirdēta pārvērtība: Sabīne pazuda, lai dotu vietu Sporām, tādam, kādu Akte viņu redzēja izejam no kuģa un soļojam blakus Lūcijam, viļņojošā tunikā, ar kailām rokām un gariem matiem. Vai tas bija sapnis, vai īstenība? Vai brālis un māsa nebija viena un tā pati persona? Vai varbūt Akte bija kļuvusi vājprātīga?

Kalvija pabeidza savu dienestu un noliecās ķeizarienes priekšā. Dvīņu būtne pateicās, un jaunā grieķiete pazina kā Sabīnes, tā Spora balsi.

Kalvija aizgāja. Jaunlaulātā palika viena pati, viņa paskatījās uz visām pusēm, un kad domāja, ka neviens viņu nenoklausās, visdziļākā nomāk­tībā nolaida rokas un nopūtās un no acīm viņai noritēja divas asaras. Pēc tam ar vislielākā riebuma izteiksmi tuvojās gultai, bet mirklī, kad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, bailēs iekliegdamās, atkāpās: aizkaru starpā viņa ieraudzīja jaunās grieķietes seju, un tiklīdz tā redzēja sevi atklātu, ar tīģerienes veiklību lēca uz priekšu, jo baidījās, ka sāncense varētu aizbēgt. Bet tā bija pārāk vāja, lai varētu bēgt un pretoties. Viņa nokrita ceļos, izplēta rokas iļin drebēja spožā dunča priekšā. Beidzot vi­ņas acīs iemirdzējās cerību stars.

— Tā esi tu, Akte, tu? — viņa sauca.

— Jā, es tā esmu, — jaunā meitene atbildēja. — Es, Akte! Bet tu, kas tu esi? Vai tu esi Sabīne? Vai tu esi Spors? Vai tu esi vīrietis? Vai tu esi sieviete? Atbildi! Runā!.. Runā taču!

— Ak, — einuhs iestenējās, gandrīz vai bez samaņas nokrizdams Ak­tei pie kājām. — Es neesmu ne viens, ne otrs!

Izbrīnījusies Akte ļāva nokrist duncim.

Šai brīdī atvērās durvis un ienāca vairāki vīrieši. Tie bija vergi, kas atnesa baulību sargājošo dievu tēlus, lai nostādītu apkārt gultai. Viņi ie­raudzīja Sporu noģībušu zemē un pār viņu noliekušos bālu, samulsušu sievieti, blakus dunci, un uzminēja visu. Viņi satvēra Akti un aizveda uz pils cietumu, kuram garām tai naktī, kad viņu tyja saucis ķeizars, viņi bija gājuši kopā ar Sporu, un no kura viņas ausis bija dzirdējušas nākam vaidus un nopūtas.

Tur viņa atrada arī Pāvilu un Silasu.

— Es tevi gaidīju, — apustulis teica Aktei.

— O, manu tēv! — iesaucās jaunā korintiete. — Es taču nācu uz Romu, lai tevi glābtu!

— Un tā kā tu to nevarēji, tad tagad gribi kopā ar mani mirt?

— Nē, nē, — nokaunējusies atbildēja meitene, — nē, es tevi aiz­mirsu, es neesmu cienīga, ka tu mani sauc par savu meitu. Es esmu nelaimīga vājprātīgā, kas nav cienīga ne līdzcietības, ne žēlastības.

— Tātad tu viņu vēl arvien mīli?

— Nē, es viņu vairs nemilu, mans tēvs, jo tas ir pavisam neiespējami, es esmu tikai vājprātīga, kā jau tev teicu. O, kas izārstēs mani no šā vājprāta? Nav tāda cilvēka virs zemes, nav Dieva debesīs, kas būtu pie­tiekami varens!

— Atceries tā verga bērnu: kas izārstē miesu, izārstē arī dvēseli!

— Jā, bet ja verga bērnam trūka ticības, tad viņam bija nevainība. Bet man nav ne ticības, ne nevainības!

— Un tomēr viss vēl nav zudis, — atbildēja sirmgalvis, — ja tu tikai vari nožēlot!

— Ak, ak! — murmināja izmisusī Akte.

— Nu, tad nāc šurp, — nosēzdamies kādā kaktā, teica Pavils. — Nāc, es gribu runāt par tavu tēvu.

Akte nometās ceļos un atbalstīja galvu pret sirmgalvja plecu. Visu nakti tas runāja ar viņu un viņu uzmudināja. Bet Akte atbildēja tikai ar nopūtām, līdz beidzot rītā viņa bija gatava pieņemt kristību.

Gandrīz vai visi kopā ar Pāvilu un Silasu apcietinātie bija kristīgie.

Divu gadu laikā, kurus Akte nodzīvoja starp viņiem, viņai bija daudz izdevības novērtēt viņu priekšrocības un pārredzēt viņu kļūdas. Tāpēc visu nakti viņi pavadīja lūgšanās, lai viņas pagāniskajā dvēselē Dievs sū­tītu ticības staru. Tas skanēja ļoti svinīgi, kad paceltā balsī apustuļi pazi­ņoja, ka tas Kungs sev izraudzījis jaunu kalpotāju.

Nekādā ziņā Pāvils nepameta Akti neskaidrībā par upuriem, kādus no viņas prasīs jaunā ticība. Pirmais, kas viņai bija jāupurē, bija mīla, otrais varbūt būs dzīvība. Katru dienu no šā cietuma aizveda dažus upu­rus, vai nu dievu grēku izpirkšanai, vai kaut kādiem svētkiem, kā to gri­bēja nejaušība. Daudzi piesolījās brīvprātīgi, jo viņi slāpa pēc moceklības, bet lielākoties izvēlējās uz labu laimi, neko neievērodami. Katrs ķermenis, kas bija vēl spējīgs ciest vai izpaust ciešanas, likās diezgan labs, lai to piesistu krustā vai amfiteātrī nomestu plēsīgo zvēru priekšā. Tādos apstākļos atteikšanās no pagāniskās ticības nebija tikai reliģioza sviņība, bet arī gatavība doties nāvē.

Bet Akte domāja, ka briesmas izlīdzinās viņas niecīgās zināšanas par jauno ticību. Viņa pietiekami labi pazina abas reliģijas, lai vienu nolādētu, bet otru svētītu. Visas noziedzības bija pagānu izdarītas, visi tikumi nāca no kristīgajiem. Un vēl vairāk nekā tas — atziņa, ka viņa nevar dzīvot ar Neronu, modināja viņā vēlēšanos mirt kopā ar Pāvilu.

Ar dedzību, kura tā Kunga acīs, bez šaubām, aizvietoja viņas trūcīgo ticību, viņa metās ceļos gūstekņu vidū, gaismas lokā, kas iespiedās pa pagraba logu, caur kura restēm viņa varēja redzēt debesis.

Ar paceltām rokām, lūgdams Pāvils stāvēja aiz viņas, un Silass no­liecies buksusa traukā turēja gatavu svēto kristīšanas ūdeni.

Bet tajā brīdī, kad Akte bija izteikusi ticības apliecinājumu, šo veco kredo, kas palicis ticības simbols līdz pat mūsdienām, tajā brīdī atvērās durvis. Aniceta vadībā parādījās kareivji, bet šā dīvainā skata priekšā, kas pavērās viņu acīm, visi apstājās. Ieraudzījis visus uz ceļiem, arī Ani­cets palika kluss un nekustīgs uz sliekšņa.

— Ko tu gribi? — Pāvils pirmais jautāja šim cilvēkam, kas nāca reizē kā bende un tiesnesis.

— Es meklēju šo jauno meiteni, — norādīdams uz Akti, Anicets atbildēja.

— Viņa tev nesekos, — Pāvils atbildēja. — Tev nav nekādu tiesību uz viņu!

— Šī jaunā meitene pieder ķeizaram! — iesaucās Anicets.

— Tu maldies, — izrunādams svētos vārdus un izlaistīdams svēto ūdeni pār jaunās atzinējas galvu, atbildēja Pāvils, — šī jaunā meitene pieder Dievam!

Bet Akte iekliedzās un bez samaņas nokrita zemē, jo viņa sajuta, ka Pāvils bija teicis patiesību, un ka vārdi, kurus viņš patlaban izteica, uz visiem laikiem viņu atšķīra no Nerona.

— Tad viņas vietā es tevi vedīšu ķeizara priekšā, — Anicets teica un pamāja saviem kareivjiem saņemt sirmgalvi.

— Dari, ko gribi, — atbildēja apustulis. — Es esmu gatavs tev sekot. Es zinu, ka man pienācis laiks nodot debesīm norēķinus par maniem zemes darbiem.

Pāvils tika aizvests ķeizara priekšā un notiesāts uz nāvi pie krusta. Bet kā Romas pilsonis viņš cēla iebildumu -pret šo spriedumu, un viņa tiesības tika atzītas, jo viņš bija Cilicijas Tarsas pilsonis, un vēl tai pašā dienā forumā viņa galvu nocirta ar zobenu.

XV

Nerons trāpīja īstajā vietā, jo šis solījums tūlīt noslāpēja kurnēšanu. No visām izpriecām, ar kādām tos iepriecināja edili, pretori un cēzari, tauta visvairāk alka zvēru rīdīšanas un gladiatoru cīņas. Agrāk šīs izrādes dalīja atsevišķi, bet Pompejam I radās doma tās apvienot, kad otrā kon­sulāta laikā uzvarošās Veneras tempļā iesvētīšanas gadījumā ar metamiem šķēpiem bruņotam gallietim lika cīnīties ar divdesmit ziloņiem.

Tiesa, ka jau ilgi pirms tam, ja tikai drīkst ticēt Titam Līvijām, vienā vienīgā dienā cirkā tika nonāvēti simt četrdesmit divi ziloņi. Bet šos zilo­ņus, kurus bija ieguvuši cīņā pret kartāgiešiem un kurus toreiz vēl na­bagā, bet gudrā romiešu tauta nevarēja izbarot, bet negribēja dāvināt arī saviem sabiedrotajiem, ar metamie šķēpiem un bultām nonāvēja teātra apmeklētāji.

un kad tauta kurnēja, jo bija gai- nākamām marta mēneša spēlēm gadadienu, gladiatoru dāvanu.

Pats ķeizars noskatījās nāvessodā, dījusi garākas mocības, viņš apsolīja Idās, lai atzīmētu Jūlija Cēzara nāves

Astoņdesmit gadus vēlāk, 523. gadā pēc Romas dibināšanas, Scīpions Vasika un Pūblijs Lentuls izlaida arēnā sešdesmit trīs Āfrikas panteras. Bet vēlāk, domājot, ka tauta no šīm izpriecām nogurusi, Segurs ieviesa citu elementu. Viņš lika piepildīt amfiteātri ar ūdeni, un tajā ielaida piec­padsmit nīlzirgus un divdesmit trīs krokodilus. Bet pretors Sulla lika sarī­kot simt, lielais Pompejs trīssimt piecdesmit un Jūlijs Cēzars pat četrsimt lauvu medības. Beidzot, Augusts dzīru laikā, kuras viņš bija sarīkojis savā un savu mazbērnu vārdā, izlaida trīs tūkstošus piecsimt lauvu, tīģeru un panteru. Pazīstamais Pūblijs Servillijs, kura vārds tikai uz šā pamata arī palicis piemiņā, sarīkoja svētkus, kuru laikā tika nonāvēti ne mazāk kā trīssimt lāču un tikpat daudz lauvu un panteru, kuras viņš bija licis atgādāt no Āfrikas tuksnešiem. Vēlāk šai greznībai nebija nekādu robežu, un jau Tits vienās tādās medībās lika nogalināt piecus tūkstošus plēsīgo zvēru.

Bet Nerons tomēr bija sarīkojis bagātākos un dažādākos svētkus. Bez sudraba nodokļiem, kādus viņš uzlika iekarotajām provincēm, viņš aplika ar nodokļiem arī Nīlu un tuksnešus, un ūdens un smiltis viņam piegādāja desmito tiesu lauvu, tīģeru, panteru un krokodilu veidā. Bet gladiatorus aizvietoja karagūstekņi un apcietinātie kristīgie. Protams, viņiem trūka iz­veicības, kuru iegūst tikai skolojoties, bet toties viņi bija dūšīgi un uz­traukti, kāpēc viņu nāves cīņai piemita īpatnējas poēzijas kairums.

Visa Roma tātad drāzās uz cirku. Šoreiz bija grābuši ar pilnām ro­kām no tuksnešiem un cietumiem. Zvēru un upuru bija papilnam, tā ka svētki bija paredzami uz veselu nakti un dienu. Turklāt ķeizars bija solījis cirku apgaismot īpatnējā veidā, un tāpēc šoreiz viņu saņēma ar nevil­totām gavilēm.

Šoreiz viņš parādījās ģērbies kā Apollons, ar pītiskā dieva lauriem un bultām, jo cīņas starpbrīžos viņš domāja rādīt savas šaušanas pre­cizitātes. No Albāņu kalna mežiem bija izrakuši kokus ar visām saknēm un pārstādījuši cirkā. Koku zaros neskaitāmi pāvi un fazāni izpleta savas krāšņās spalvas un Cēzaram piesolīja labu mērķi. Notika arī tā, ka daž­reiz kāda ievainota bestija modināja Cēzara līdzcietību. Citu, kura slikti izpildīja savu bendes uzdevumu, viņš gribēja sodīt. Tad viņš ņēma loku vai metamo šķēpu no savas vietas, no sava troņa un meta nāvi līdz arēnas otram galam, līdzīgi zibeņu metējam Jupiteram.

Tiklīdz ķeizars ieņēma vietu, ratos ieradās cīnītāji. Kā parasti, tie, kam bija jāatklāj svētki, tika bagātīgi atalgoti, bet tā kā šoreiz svinībām bija jābūt sevišķi lielām, tad, lai glaimotu ķeizaram, profesionālo gladia­toru starpā bija iejaukušies daži jaunie patricieši. Pat stāstīja, ka viņu vidū atradās divi dižciltīgi vīrieši, kas, uzdzīvē zaudējuši visu mantu, tagad sevi izīrēja, viens par simtpiecdesmit tūkstošiem, otrs par trīssimt tūk­stošiem sesterciju.

Brīdī, kad parādījās Nerons, gladiatori jau atradās arēnā. Viņi gaidīja atklāšanas zīmi un vingrinājās savā starpā, it kā cīņas, kurām bija jāsākās, būtu tikai rotaļa. Bet tiklīdz cirkā bija atskanējuši kliedzieni: „Ķeizars! Ķeizars"! un tiklīdz Cēzars Apollons ieņēma vietu tronī iepretim vesta- lietēm, telpā ienāca svētku rīkotāji, rokās nesdami asi noslīpētos ieročus, un apmainīja tos pret trulajiem, ar kādiem cīnītāji bija vingrinājušies. Pēc tam viņi, zobenus pacēluši, pagāja garām Neronam. Viņam bija jāpār­liecinās, vai zobeni ir pietiekami asi, un viņš to varēja labi izdarīt, jo loža atradās tikai deviņas vai desmit pēdas virs zemes.

Ķeizaram pasniedza cīnītāju sarakstu, lai viņš pats noteiktu rindas kārtību. Viņš nolēma, ka izrādi jāatklāj retiārim vai vienam mirmilonim. Pēc viņiem bija jāiet diviem zobenu cīnītājiem un diviem gladiatoriem. Pēc šīs pirmās daļas beigām, kuras gaidīja tā ap pusdienlaiku, bija pa­redzams nomest plēsīgo zvēru priekšā divus kristīgos — vīrieti un sievieti.

Tauta ar šo programmu likās bija ārkārtīgi apmierināta, un skaļo klie­dzienu: „Lai dzīvo Nerons! Lai dzīvo Cēzars"! laikā arēnā iegāja pre­tinieki, katrs pa citiem vārtiem, kas atradās viens otram pretim.

Saskaņā ar Cēzara pavēli tie bija mirmilons un tīkla cīnītājs. Pirmais, ko sauca arī par Sekutoru, jo viņš biežāk bija vajātājs nekā vajātais, bija ģērbies gaiši zaļā tunikā ar sudraba svītrām un apjozts ar jostu, kura bija izgreznota koraļļiem. Viņa labo kāju apjoza metāla stīpas.

Viņa galvu klāja bruņucepure, kas līdzīga tai, kādu valkāja četr­padsmitā gadsimta bruņinieki, virs kuras pacēlās rota, attēlodama sumbra galvu ar gariem ragiem. Kreisajā rokā viņš turēja lielu, apaļu vairogu, labajā — metamo šķēpu un ar svinu aplietu rungu. Tātad viņš bija bru­ņots kā gallietis.

Bet retiārs labajā rokā turēja tīklu, kas bija apmēram līdzīgs tam, kādu lieto mūsu zvejnieki, no tā bija cēlies arī viņa.nosaukums. Kreisajā rokā viņš turēja mazu vairogu, ko sauca par parmu, kā arī trīszobi kļavas kātā un ar trim tērauda ragiem. Viņa tunika bija no zilas vadmalas, pus­zābaki no zilas ādas, kāju stīpas no apzeltītas bronzas. Viņa seja, pretēji viņa pretiniekam, bija atklāta, bet galvā gara zilas vilnas zvejnieka cepure, no kuras nokarājās zelta tīkls.

Abi pretinieki viens otram tuvojās, tikai viņi negāja tieši virsū, bet pa riņķi. Retiārs turēja gatavu tīklu, mirmilons — metamo šķēpu. Kad pirmais iedomājās atrodamies metiena attālumā, viņš strauji palēca uz priekšu un vicinādams attina tīklu. Bet neviena viņa kustība nepalika zo­bena cīnītājam nepamanīta, jo viņš tūlit palēca atpakaļ. Tīkls nokrita vi­ņam pie kājām. Un tai pašā mirkli, iekams retiārs paguva aizklāties ar vairogu, šķēps izskrēja no mirmilona rokas. Taču viņa pretinieks to re­dzēja, viņš saliecās diezgan ātri, lai bulta ķertu tikai viņa galvassegu.

Tagad retiārs, lai gan priekš aizstāvēšanās viņam vēl bija trisszobis, metās bēgt, jo šo kā ieroci viņš varēja izlietot tikai tad, ja pretinieku bija satinis tīklos. Mirmilons tūlīt uzsāka vajāšanu, bet tā kā smagā runga un redzēšanas grūtības, jo vizīrs neļāva neko redzēt, viņu kavēja, retiārs pa­guva apbruņoties jaunam uzbrukumam un nostājās aizsardzības pozīcijā.

Vajādams mirmilons atkal pacēla metamo šķēpu un tāpat sava ie­naidnieka cepuri, kuru kā trofeju piekāra pie jostas.

Tātad katrs bija bruņojies kā sākumā, bet cīņu šoreiz uzsāka mir­milons. Metamais šķēps, ko viņš svieda ar pilnu spēku, izurbās cauri tīkla cīnītāja vairoga bronzas apkalumam un septiņkārtīgajai ādas apakšai un vēl noberza krūtis. Tauta jau domāja, ka tas ievainots un tuvu nāvei, un tāpēc no visām pusēm atskanēja saucieni: „Viņam diezgan! Viņam diez­gan!"

Bet tūlīt retiārs ar metamo šķēpu atcēla vairogū no krūtīm un pie­rādīja, ka viņš palicis neievainots, un atkal atskanēja skaļi prieka saucieni, jo vairāk par visu skatītāji baidījās, ka cīņa varētu drīz vien beigties. Tāpēc arī nicināja gladiatorus, kas centās iegūt pretinieka galvu, lai gan tas arī nebija aizliegts.

Tagad metās bēgt mirmilons, jo smagā runga bija bīstama tikai tad, kad vajadzēja vajāt retiārieti, kuram bija atņemts tīkls, bet pavisam ne­derīga, ja tas viņam pārmeta pār pleciem tīklu. Ja pretinieks pieietu diez­gan tuvu, lai varētu sist, otram būtu ļoti viegli to sapīt tīklā. Tagad sākās bēgšanas izrāde pēc visiem likumiem, jo arī tā bija māksla. Bet mir- milonam traucēja ķivere. Tīkla cīnītājs drīz vien bija viņam pienācis tik tuvu, ka pūlis ar skaļiem saucieniem darīja viņu uzmanīgu par draudo­šajām briesmām. Bet viņš tūlīt saprata, ka būs zudis, ja neatsvabināsies no ķiveres, kura viņam tagad bija pilnīgi nederīga. Tā viņš attaisīja sprā­dzi, kas to turēja un, noraudams no galvas, aizmeta tālu projām.

Tad izbrīnījušies skatītāji mirmilonā pazina Festu, jaunu cilvēku no Romas dižciltīgākās ģimenes, kas tātad ķiveri bija izmantojis kā aizsargu un masku. Šis atklājums dabīgi divkāršoja skatītāju interesi par cīņu.

Starp citu, jaunais patricietis tagad ieguva vienu priekšrocību pēc ot­ras, jo retiārieti savukārt kavēja vairogs, kurā bija iedūries šķēps. Viņš ne­gribēja to izvilkt, jo baidījās, ka pretinieks varētu to izmantot kā ieroci.

Baidzot, skatītāju kliedzienu uzbudināts un sava pretinieka nemitīgās bēg­šanas ierosināts, viņš nometa vairogu zemē, un tagad nekas vairs nekavēja viņa kustības. Bet vai nu tāpēc, ka mirmilons tur ieraudzīja neapdomību, vai arī tāpēc, ka nespēja turpināt bēgšanu, viņš pēkšņi apstājās un vi­cināja rungu ap galvu. Arī tīkla cīnītājs bija sagatavojis savus ieročus, bet iekams viņš to paguva mest virsū savam pretiniekam, svilpdama run­ga nošņāca kā no katapultas mesta un ķēra retiāra krūtis. Kādu brīdi viņš ļodzījās, tad paša tīkla apklāts nokrita.

Fests tūlīt aizsteidzās pēc vairoga, izvilka metamo šķēpu, un ar vienu lēcienu atgriezies pie sava ienaidnieka, tā rīklei pielikdams asmeni. Tad viņš pagriezās pret publiku ar jautājumu: «Nonāvēt vai apžēlot"? Tūlīt pacēlās visas rokas, citas kopā savītas, dažas atsevišķi, uz leju nolaistiem īkšķiem, bet tā kā pūlī nevarēja noteikt vairākumu, drīz vien atskanēja kliedziens: „Pie vestālietēm! Pie vestālietēm!"

Šaubu gadījumos tās izšķīrās.

Fests tātad vērsās pie podija. Piecēlās divpadsmit vestālietes: astoņas turēja nolaistus īkšķus. Tāpēc retiārs pats satvēra dzelzs asmeni, nolika to sev uz kakla un pēdējo reizi iesaucies: „Cēzars ir Dievs!" Viņš juta, ka Festa šķēps pārgrieza kakla dzīslu un iegrima dziļi krūtīs.

Tauta aplaudēja uzvarētājam un uzvarētajam, jo viens bija veikli no­nāvējis, bet otrs — skaisti miris. Pēc tam Fests apgāja riņķī pa amfiteātri, lai saņemtu piekrišanu, un izgāja pa pirmajām durvīm, kamēr pa otrām iznesa viņa pretinieka līķi.

Drīz vien ienāca vergs ar grābekli, nolīdzināja smiltis, lai nodzēstu asins pēdas, un tad laukumā parādījās jauni cīnītāji.

Tie bija zobenu cīkstoņi.

Nerona laikā tie skaitījās izveicīgākie cīkstoņi. Viņi cīnījās bez ķi­verēm, krūšu bruņām vai kāju stīpām, tikai ar zobeniem rokās, kā bru­ņinieki Frondas laikos divkaujās ar dunčiem. Tāpēc šī divkauja tika uz­lūkota kā mākslas triumfs. Bieži vien to uzsāka paši meistari, bet šoreiz uzstājās meistars un skolnieks. Bet mācībās skolnieks bija ieguvis tādas gudrības, ka tagad viltībās viņš pārspēja pašu skolotāju. Sliktā izturēšanās, kādu viņam bija jāpārcieš ilgajā mācību laikā, viņa sirdī lika liesmot tra­kam naidam. Bet šo naidu viņš bija paslēpis no visu acīm, ar nodomu atriebties kādā dienā, un dedzīgi turpinājis mācības, līdz beidzot apguvis pēdējos mākslas noslēpumus.

Tāpēc pat neko nesaprotošam skatītājam bija ļoti interesanti redzēt, kā šie divi vīri cīnīsies ar asiem, nevis truliem ieročiem, kā noritēs div­kauja uz dzīvību un nāvi, nevis tikai vingrināšanās. Viņu parādīšanos ap­sveica ar skaļiem piekrišanas saucieniem, kuri tomēr drīz vien noklusa un deva vietu dziļam klusumam, kad svētku rīkotājs pēc ķeizara mājiena deva pavēli sākt cīņu.

Vienāda naida apgaroti, kādu iedveš līdzīga izveicība, abi pretinieki devās viens otram virsū. Bet tieši šis naids, kas liesmoja viņu acīs, piešķī­ra uzbrukumiem un atvairīšanai acīm redzamu apdomību, jo šodien gāja runa ne tikai par dzīvību, bet arī par slavu, kuru viens jau bija ieguvis, bet otrs gribēja vēl izcīnīt.

Beidzot asmeņi sastapās. Vieglāk sekot rotaļīgo čūsku vai divu zibeņu liesmainam ātrumam, nekā zobenu kustībām, kurus ar labo vicina uzbru­kumam, bet ar kreiso, kā ar vairogu, atvaira pretinieka cirtienus. Pama­zām pāriedams no uzbrukuma uz cirtienu atvairīšanu, skolnieks vispirms piespieda savu meistaru atkāpties līdz pat ķeizara ložai. Bet drīz vien tas aizdzina skolnieku atpakaļ līdz vestāliešu podijam. Drīz viņi atkal stāvēja sveiki un veseli arēnas vidū, lai gan varbūt jau divdesmit reizes zobenu gali bija tik tuvu krūtīm, ka, meklēdami sirdi, pārcirta tuniku.

Beidzot jaunais cīkstonis palēca atpakaļ, un skatītāji gavilēja: „Viņš dabūjis"! Bet drīz vien atkal, lai gan asinis spiedās zem tunikas un plūda pār gūžu, viņš uzsāka cīņu un divos nākamajos gājienos ar tik tikko ma­nāmu kustību, kuru mazāk ievingrinājušies skatītāji pat neievēroja, viņš auksto dzelzi iegrūda savam meistaram dzīslās.

Saspringta ziņkāre ir mēma, un tā arī šoreiz, izņemot veikli atvairīto cirtienu skaņu, dzirdēja tikai apslāpētu ņurdoņu, kas rādīja, ka publika neaplaudē nevis tāpēc, ka neprot novērtēt, bet gan tādēļ, lai netraucētu spēli. Abi cīkstoņi cīnījās ar vislielāko dedzību, zobeni zibšņoja gaisā ar vienādu ātrumu tā, ka likās — šī īpatnējā cīņa būs galā tikai tad, kad abi ienaidnieki būs noguruši.

Bet tad meistars, atkāpdamies skolnieka priekšā, paslīdēja un pakrita — viņš bija uzslīdējis virsū asiņu saslapinātai zemei. Mezdamies virsū gulo­šajam, skolnieks tūlīt izmantoja šo atgadījumu. Par lielu izbrīnu skatī­tājiem augšā necēlās ne viens, ne otrs. Tāpēc visi klātesošie piecēlās un, abas rokas pacēluši, kliedza: «Žēlastību! Brīvību!"

Bet neviens no abiem cīnītājiem neatbildēja.

Tad cirkā iesteidzās svētku rīkotājs, rokā turēdams uzvaras palmu un brīvības zizli. Abi cīkstoņi jau bija ja ne uzvarētāji, tad tomēr brīvi. Viņi bija viens otru caurdūruši un nonāvējuši.

Pēc abiem zobenu cīkstoņiem, kā stingri noteikts, bija jāseko aklo cīkstoņu cīņai. Šo cīņu iestūma šai vietā bez šaubām tādēļ, lai ar pret­statu iepriecinātu tautu. Jo šie abi pretinieki par veiklību un mākslu bez šaubām nekā nezināja. Galvu viņiem sedza pilnīgi noslēgta ķivere ar tri­jiem caurumiem, viens — mutei — elpošanai, divi ausīm, lai dzirdētu. Tāpēc viņi tiešām cīnījās kā aklie. Vispār tauta ļoti priecājās par šo drausmīgo vistiņu rotaļu, kur katrs cirtiens ievainoja, jo pretiniekam ne­bija nekādu netīro līdzekļu, lai no cirtiena izvairītos vai to vājinātu.

Tai mirklī, kad abi jaunie upuri — šos nelaimīgos tiešām nebija iespē­jams apzīmēt par cīnītājiem —, kad tie tika iemesti arēnā, kur viņus apsveica neapvaldāmi pūļa smiekli, tai mirklī ķeizaram tuvojās Anicets un pasniedza dažas vēstules.

Ar acīm redzamu nemieru Nerons pārskrēja vēstuļu saturam un, kad bija izlasīta pēdējā, viņa sejā izpaudās dziļš nemiers. Kādu mirkli viņš palika pārdomās, tad pēkšņi piecēlās un atstāja cirku, iepriekš pamājis svētku rīkotājam turpināt spēles arī viņa prombūtnes laikā.

Starp citu, tādi atgadījumi nebija nekāds retums, un bieži vien spie­dīgas vajadzības aizsauca ķeizarus no spēlēm uz forumu, uz senātu vai palatīnu, un skatītāji tāpēc ftemaz neļāvās vēl lielāku brīvību, nekā to atļāva ķeizara klātbūtne. Tāpēc tauta palika kā karalis. Nerona noteiktajā kārtībā spēles tika turpinātas, lai gan viņš pats vairs nevarēja tās vadīt.

Abi pretinieki tātad sāka kustēties. Lai uzdurtos viens otram, viņi šķērsoja cirku visā plašumā. Un raugoties, kā viņi nāca viens otram tuvāk, varēja redzēt, kā katrs centās ar dzirdi atvietot redzi, kā pūlējās sadzirdēt briesmas, kuras nevarēja redzēt. Bet viegli saprast, kā viņi maldījās. Viņi bija vēl labi tālu viens no otra, kad iesāka cirst ar zobeniem apkārtējo gaisu. Beidzot, skatītāju kliedzienu: „Uz priekšu, uz priekšu! Vairāk pa kreisi! Pa kreisi!" vadīti, ar lielāku drosmi nekā līdz šim, viņi metās viens otram virsū, bet pagāja garām un, beidzot, stāvēja viens pret otru ar mu­guru pagriezušies, mežonīgi ieročus vicinādami. Publikas kliedzieni un iz- smiekli lika viņiem saprast, ka viņi maldās, abi pēkšņi pagriezās un tagad stāvēja viens otram tieši pretī. Viņu zobeni sadūrās, un tā kā viņi sita, cik jaudāja, tad viens dabūja dūrienu labajā gurnā, otrs — cirtienu krei­sajā rokā.

Viens tūlīt nometās zemē, lai tā ieklausītos sava ienaidnieka soļos un tad to pārsteigtu. Un tiešām, līdzīgi gulošai čūskai, kura pēkšņi uzšaujas un iedzeļ, viņš trāpīja savam pretiniekam otrreiz. Tas jutās smagi ie­vainots, palēcās strauji uz priekšu un, nokritis otra priekšā, apvilka ar zobenu horizontālu apli, bet ar tādu sparu, ka, ķerdams nelaimīgā kaklu tai vietā, kur to nesedza ķivere, atšķēla galvu tā, ka neviens bende to nevarētu izdarīt veiklāk.

Ķermenis dažas sekundes vēl stāvēja taisni, kamēr dzelzs apsegā ie­slēgtā galva ripoja projām, tad paspēra pāris muļķīgus, ļodzīgus soļus, it kā savu galvu meklēdams, un nokrita smiltīs, krāsodams tās ar asinīm. No skatītāju kliedzieniem gladiators uzzināja, ka viņa cirtiens bijis nāvīgs, bet, neskatoties uz to, viņš stāvēja gatavs arī tagad atvairīt jaunu uz­brukumu, līdz beidzot pie viņa pienāca svētku rīkotājs, atraisīja ķiveri un uzsauca:

— Tu esi brīvs, tu esi uzvarējis!

Tad viņš izgāja pa durvīm, kuras sauca Porta sana vivaria, jo pa tām varēja iziet tikai tie cīnītāji, kas dzīvi nogāja no arēnas, kamēr līķus aizvilka uz spolāriju, sava veida pagrabu, kurš atradās zem amfiteātra sē­dekļiem, kur ārsti gaidīja ievainotos, bet kur atradās arī divi citi vīri: viens ģērbts kā Merkūrijs, otrs kā Plutons. Merkūrijs, lai konstatētu, vai miesā vēl palikušas dzīvības pēdas, piedūra tai sarkani kvēlojošu stieni, bet Plutons nosita ar veseri katru, kuru ārsti uzskatīja par neārstējamu.

Tiklīdz gladiatori bija galā, cirkā izcēlās milzīgs troksnis, jo tagad bija jāsākās zvēru cīņām. Un tā kā bestijām pretī kā cīnītāji stāvēja kris­tīgie, tad viss pūļa naids vērsās pret cilvēkiem, bet simpātijas — pret zvēriem. Lai cik liela arī nebija pūļa vēlēšanās redzēt šīs asiņainās cīņas, tomēr bija jāpaciešas, kamēr vergi ar grābekļiem atkal nolīdzināja smiltis.

Bet viņi pasteidzās ar šo darbu, jo trakojošais nemiers kļuva arvien ska­ļāks.

Beidzot vergi aizgāja. Kādu brīdi arēna palika tukša, un sasprindzi­nātās gaidās visu skatieni vērsās uz vārtiem, pa kuriem nupat ienāca jauni upuri.

Kā pirmā parādījās sieviete baltā tērpā un ietīta baltā plīvurā. Ne­laimīgo pieveda pie koka un piesēja ar auklu viņai ap viduci. Pēc tam vergs norāva plīvuru, un tagad skatītāji ieraudzīja ārkārtīgi skaistu seju, bālu, bet mierīgu, un pūlī izcēlās ilga kurnēšana. Lai gan viņa bija kris­tīga, tomēr ar pirmo skatienu iekaroja viegli iespaidojamā un svārstīgā pūļa sirdis.

Kamēr visu skatieni vērsās uz viņu, atvērās citas durvis blakus pir­majām, un ienāca jauns vīrietis. Jo bija tāds paradums, ka plēsīgiem zvē­riem priekšā meta kristīgo vīrieti un sievieti, turklāt viņiem atļāva visus līdzekļus aizstāvēties. Lai rastos vēlēšanās izglābt ne tikai sevi, bet arī ciešanu biedreni, tāpēc brālim, dēlam vai mīlētājam vienmēr kā otru iz­vēlējās māsu, māti vai mīļāko, lai tāda vēlēšanās iedvestu lielāku dūšu un ar to pagarinātu cīņu. Kristīgie gandrīz vai vienmēr nicināja ieročus, jo viņi vēlējās mirt kā mocekļi, lai gan viņi zināja, ka būtu glābti, ja nogalinātu pirmos trīs zvērus.

Tiešām, arī šis vīrs nebija noskaņots sagādāt tautai cīņas izrādi, pēc kuras tā tik stipri ilgojās, jo, neskatoties uz spēku un izveicību, kas slēpās viņa ķermenī, viņš atraidīja ieročus un divus metamos šķēpus, kā arī loku un bultas, kuras nesa viņam sekojošie vergi. Bet trešais veda Kumīdijas skrējēju.

Kristīgais lēnām iegāja cirkā, ar stingru, mierīgu skatienu palūkojās apkārt, bet ar roku pamāja, ka ieroči viņam ir lieki. Viņš pacēla acis pret debesīm, nokrita ceļos un iesāka lūgšanu. Bet pieviltā tauta gribēja visādā ziņā redzēt cīņu un tāpēc sāka draudēt un rūkt, un no visām pu­sēm atskanēja saucieni: „Pie krusta! Pie krusta!" Ja galu galā bija jāno­tiek nonāvēšanai, tad tai bija jābūt pēc iespējas ilgstošākai, lai sagādātu kādu baudu. Bet jaunā cilvēka acīs iemirdzējās neaprakstāms prieks, viņš izplēta rokas, it kā saņemtu apžēlošanas dāvanu, jo viņš sajutās ārkārtīgi laimīgs, ka varēs mirt tai nāvē, kādā mira Pestīlājs.

Bet sev aiz muguras viņš izdzirdēja nopūtu un pagriezās.

— Silas! Silas! — čukstēja jaunā meitene.

— Akte! — pieceldamies un pie viņas piesteigdamies, viņš iesaucās.

— Silas, apžēlojies par mani, — Akte turpināja. — Kad es tevi pa­zinu, manā sirdi atkal iemirdzējās cerība. Silas, tu esi tik drošsirdīgs, tik stiprs un pieradis cīnīties ar plēsīgiem mežu un tuksnešu apdzīvotājiem. Varbūt mēs abi varam iegūt brīvību, ja tu uzvarētu?

— Un mocekļa nāve? — norādīdams uz debesīm, atbildēja Silass.

— Un sāpes? — nolaizdama galvu uz krūtīm, iesaucās Akte. — Ak, es neesmu kā tu, kas dzimis svētā pilsētā. Es neesmu dzirdējusi dzīvos vārdus no tā mutes, kura dēļ mums tagad jāmirst. Es esmu Korintas meita un uzaudzināta manu senču ticībā. Mana jaunā ticība vēl nav ie­augusi manī, un par mocekļa nāvi es zinu tikai kopš vakardienas. Varbūt man pietiktu drosmes, ja es būtu bijusi viena, bet, ,Silas, ja man būtu jāredz tevi mirstam lēnā un drausmīgā nāvē, tad taču man būs jācieš…

— Tev taisnība, es cīnīšos, — Silass atbildēja. — Kādudien es taču iegūšu to prieku, kuru tu man atņem šodien.

Tad pavēloši viņš pamāja vergam.

— Manu zirgu, zobenu, metamo šķēpu! — viņš iesaucās skaļā un pavēlošā balsī.

Tauta skaļi plaukšķināja, jo pēc šīs rokas kustības un balss skaņas tā dzirdēja un redzēja, ka sagaidāma īsta Herkulesa cīņa, vienīgā, kura spējīga uzbudināt notrulinātos jutekļus.

Silass tuvojās zirgam. Tāpat kā viņš, tas bija Arābijas dēls, un abi tautieši pazina viens otru. Savā valodā vīrs iečukstēja dažus vārdus lopam ausī, un, kā sapratis, tas iezviedzās. Silass viņu atbrīvoja no segliem un iemauktiem, ko romieši viņam bija uzlikuši par kalpības zīmi, un tūlīt tuksnešu lops, kā pateikdamies, lakstīja viņam apkārt brīvībā.

Pa to laiku Silass atbrīvojās no visa, kas viņu varētu traucēt gai­dāmajās cīņās un aptina mēteli ap kreiso roku. Tagad viņš bija ģērbies tikai tunikā un turbānā. Tad apjoza zobenu, satvēra metamo šķēpu un pasauca zirgu, kas paklausīja mainīgi kā gacele. Viņš uzlēca zirgā un, noliekdamies pār tā kaklu, apjāja, vadīdams zirgu tikai ar gurnu palīdzī­bu, trīsreiz ap koku, pie kura bija piesieta Akte. Arāba lepnums uzvarēja kristīgā pazemību.

Tagad podija apakšā tika atvērti otri vērti. Baurodams, vergu sakaitināts, arēnā ielēca spāņu vērsis. Bet tik tikko noskrējis desmit soļus, dienas gaismas apžilbināts un pūļa apmulsināts, viņš nokrita uz priekšē­jām kājām un, vērsdams uz Silasu trulās, mežonīgās acis, devās viņam virsū, ar vēderu pieskardamies smiltīm, kuras tas jauca ar ragiem, un pa nāsīm pūta tvaikus.

Tai mirklī viens no svētku rīkotājiem nometa viņa priekšā salmu vīru. Vērsis tūlīt metās virsū un samina to ar kājām, taču, kamēr tas nodar­bojās ar savu šķietamo ienaidnieku, no Silasa rokas aizlaidās metamais šķēps un ieurbās plecā. Vērsis sāpīgi iebaurojās, bet tūlīt atstāja savu šķietamo pretinieku un metās virsū īstajam. Pilnā gaitā, ar noliektu galvu un smiltīs zīmēdams asiņainu svītru, viņš metās virsū Silasam. Silass tam ļāva mierīgi nākt tuvāk un, kad tas bija tikai dažus soļus no viņa, ar saucienu un gurnu spiedienu pamudināja zirgu palekties sāņus. Neap­turamā gaitā lops aizlēca garām, bet Silass aizsūtīja tam pakaļ otru šķēpu, kas ieurbās sešas collas dziļi paslēpenēs. Drebēdams lops nostājās uz savām četrām kājām, it kā sargādamies no kritiena, bet gandrīz vai tūlīt apgriezās un metās virsū zirgam un jātniekam, taču abi sāka bēgt no viņa kā viesuļvētra.

Tādā veidā viņi apskrēja amfiteātri trīs reizes. Bet vērsis acīm re­dzami kļuva vājāks un arvien vairāk palika iepakaļ jātniekam.

Beidzot, trešajā aplī, trakojošais lops nokrita ceļos, bet tūdaļ, me­žonīgi baurodams, piecēlās atkal un skatījās apkārt, it kā atmetis visas cerības un meklēdams savām dusmām citu upuri.

Tad vērsis ieraudzīja Akti.

Kādu mirkli viņš pat šaubījās, vai tā vispār ir kāda dzīva būtne, jo viņas nekustība un bālums viņai piešķīra statujas izskatu. Bet tūlīt viņš izstiepa kaklu un ievilka gaisu, kas nāca no tās puses. Tad, saņemdams visus spēkus, viņš griezās pret Akti.

Jaunā meitene redzēja viņu nākam, un pār lūpām viņai izlauzās baiļu kliedziens. Taču Silass sargāja viņu. Tagad viņš savukārt pagriezās pret vērsi, un tas metās bēgt no viņa, bet ar dažiem uzticīgā numīdieša lē­cieniem bija panākts. No zirga muguras Silass pārlēca uz vērša muguras, un, ar kreiso satverdams aiz raga, ar labo viņš iegrūda zobenu līdz pat rokturim lopam rīklē.

Pusšķēpa attālumā no Aktes, kas, gaidīdama nāvi, bija pat aizvērusi acis, vērsis mirdams nogāzās zemē. Tikai skatītāju skaļie piekrišanas sau­cieni paziņoja viņai par Silasa uzvaru.

Arēnā ienāca trīs vergi, divi no tiem veda pa zirgam, kurus iejūdza mirušā vērša priekšā, un tā aizvilka to ārā no cirka. Bet trešais atnesa krūzi un biķeri, piepildīja un piesolīja jaunajam sīrietim. Bet tas tikai pieskārās biķerim un prasīja citus ieročus. Viņam atnesa loku un bultas, kā arī šķēpu. Tad visi pasteidzās atstāt arēnu, jo zem ķeizara podija tika atvērti vārti, un lauva no Atlasa kalniem atstāja krātiņu un majestātiski iegāja cirkā.

Tas tiešām bija zvēru karalis, jo, kad rūkdams viņš apsveica dienas gaismu, visi skatītāji nodrebēja, un pat ātrais rikšotājs likās neuzticējās savu kāju žiglumam un atbildēja ar bailīgu zviegšanu. Vienīgi Silass, pie­radis pie šīs varenās balss, kuru bieži bija dzirdējis tuksnešos, kuri plešas no Nāves jūras līdz Mozus avotam, gatavojās cīņai. Viņš pagāja zem ko­ka, kurš atradās vistuvāk tam, pie kura bija piesieta Akte, un tad uzlika labāko un asāko bultu uz stiegras.

Pa to laiku dižais un varenais pretinieks lēnām devās uz priekšu. Viņš nezināja, ko no viņai gaidīja, viņš rauca plato pieri un ar asti kūla smiltis. Tas svētku rīkotājs, lai viņu sakaitinātu, meta viņam raibi apsietu bultu, bet zvērs, negriezdams nekādu vērību šai ķircināšanai, soļoja tālāk, līdz beidzot šo nevainīgo šāvienu vidū viņu sasniedza bulta, kas ieurbās plecā. Tiilīt, vairāk izbrīnējies nekā sāpju dēļ, viņš apstājās, it kā ne­ticēdams, ka nu kāda cilvēciska būtne uzdrošinās viņam uzbrukt. Viņš likās vēl Šaubījās par savu ievainojumu, bet acīs jau iedegās asiņains mir­dzums, rīkle atvērās, un pērkonam līdzīgs, garš rūciens izlauzās no viņa krūšu dziļumiem. Ar zobiem viņš satvēra ādā ieķērušos bultu un saberza. Tad palūkojās apkārt tā, ka pat skatītāji, lai gan bija aizsargāti ar restēm, izbijušies atkāpās. Viņš meklēja upuri, uz kuru viņš varētu izliet savas karaliskās dusmas.

Šajā brīdī viņš ieraudzīja rikšotāju, kurš trīcēja, it kā nupat būtu iz­līdis no ledusauksta ūdens, taču bija pārklāts ar sviedriem un putām. Lauva mitējās rūkt, bet izgrūda īsu un asu brēcienu un, izdarījis lēcienu, atradās divdesmit soļu attālumā no izvēlētā upura.

Tagad sākās skriešanās, vēl brīnišķīgākas nekā iepriekšējās. Jo tagad dzīvnieku instinktu uzmudināšanai nebija vajadzīgs cilvēka saprāts. Ar mežo­nīgu enerģiju tika attīstīts spēks un ātrums. Uz brīdi divdesmit tūkstoši skatītāju acis novērsās no abiem kristīgajiem un sekoja šīm fantastiskajām medībām amfiteātrī, kuras bija jo negaidītākas, jo patīkamākas.

Ar otro lēcienu lauva atradās vēl tuvāk zirgam, kurš, iespiests cirka dibenā, atradās tādās sprukās, ka neuzdrošinājās bēgt ne uz kreiso, ne uz labo pusi, līdz beidzot pārlēca pāri savam ienaidniekam, kurš atkal metās viņu vajāt. īsiem solīšiem, izpūrušām krēpēm un reizi pa reizei izgrūzdams karstu rūcienu, uz ko zirgs atbildēja, bailīgi zviegdams, lauva skrēja iepakaļ. Kā ēna, kā parādība, kā kaut kāds elles skrējējs, kas iz­bēdzis no Plutona ratiem, trīs reizes aizdrāzās straujais Numīdijas bērns garām, un katru reizi lauva bez acīmredzamas piepūles bija pienācis tu­vāk, līdz, beidzot, apskriedams arvien šaurāku apli, skrēja paralēli zirgam.

Kad tas saprata, ka nevar izbēgt no sava ienaidnieka, viņš treliņu priekšā saslējās taisni ka svece, krampjaini ar priekškājām sizdams gaisu. Lauva lēnām tuvojās kā uzvarētājs, kas ir drošs par savu triumfu. Laiku pa laikam viņš apstājās, lai ierūktos un ar ķetnām izvandītu arēnas smiltis.

Bet nelaimīgais zirgs stāvēja kā valdzināts, kā putns, kas ieraudzījis čūsku, līdz beidzot nokrita zemē, kur tad arī palika, valstīdamies nāves baiļu agonijā.

Šai brīdī Silasa loks raidīja otro bultu. Tā iedūrās dziļi lauvas paslē­penēs. Zirgam palīgā nāca cilvēks un ar bultu lika lauvai atcerēties dusmas, kuras tas bija uz kādu brīdi aizmirsis.

Zvērs griezās apkārt, jo sāka saprast, ka cirkā atradās vēl kāds briesmīgāks ienaidnieks par to, ko viņš nupat tikai ar skatienu vien bija nogāzis gar zemi. Viņš pamanīja Silasu, kas no bultu maka nupat izvilka trešo bultu un uzlika uz stiegras.

Zvēru karalis kādu bridi kluss stāvēja otra radības karaļa priekšā, un ar šo vilcināšanos pietika, lai Silass varētu aizsūtīt savam ienaidniekam trešo sāpju ziņu, kura izdūrās cauri zvēra kustīgajai kakla ādai un ieurbās kaklā. Viss nākamais norisinājās tikpat ātri kā sapnis: lauva metās virsū cilvēkam, kas ar šķēpu rokās gāja pretī. Tad abi ievēlās smiltīs. Tad redzēja, kā pa gaisu lidoja gaļas gabali, un tuvāk sēdošos apšļāca asins lietus. Akte izsauca savam brālim pēdējo «Sveiki!", bet ja tagad vairs nebija, kas viņu aizstāvēs, taču nebija vairs ari lauvas. Lauva pārdzīvoja cilvēku tikai tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai atriebtos. Bendes nāves agonija iesākās, kad upuris jau bija nobeidzies. Bet zirgs bija nomiris, it kā lauva būtu tam pieskāries.

Atkal atnāca vergi un, kliedzienu un ārprātīgu aplausu vētras pa­vadīti, aizvilka mirušo cilvēku un mirušo zvēru.

Tagad visu acis vērsās pret Akti, kurai nāve nolaupīja viņas aizstāvi. Tik ilgi, kamēr viņa to redzēja dzīvu, viņā rosījās ari cerība, bet kad redzēja, kā Silass krita, viņa saprata, ka visam pienācis gals. Viņa mē­ģināja murmināt lūgšanu par sevi un par to, kas bija kritis viņas dēļ, bet bālās, drebošās lūpas neklausīja.

Kopš pūlis vispār pazina, ka viņa ir grieķiete, bet nevis jūdiete, sim­pātijas pret viņu bija augušas. Sievietes un jaunie ļaudis sāka kurnēt, kamēr daudzi skatītāji piecēlās un lūdza viņu pažēlot. Bet tad no augšē­jām sēdekļu rindām atsaknēja sauciens: «Sēsties! Sēsties!" Tika atvērti kādi vārtiņi, un arēnā ieslīdēja tīģeriene.

Tiklīdz viņa bija atstājusi būri, viņa cieši piekļāvās pie zemes, me­žonīgi apkārt lūkodamās, neizpauzdama ne nemieru, ne izbrīnu. Tad viņa ievilka gaisu un kā čūska slīdēja uz to vietu, kur bija nogāzies rikšotājs. Tur nonākusi, viņa saslējās, aplaizīja un apostīja dzelzs stieņus, kuriem bija pieskāries zirgs, un klusi ierūcās, prasīdama dzelzīm, smiltīm un gai­sam pēc laupījuma, kuru viņa nevarēja atrast. Bet viņa saoda svaigu asiņu un saplosītas miesas smaržu, jo vergi šoreiz nebija papūlējušies nolīdzināt smiltis. Negriezdamās ne uz labo, ne uz kreiso pusi, tīģeriene soļoja taisni uz to vietu, kur bija norisinājusies pēdējā cīņā starp lauvu un Silasu, un sakampa gaļas gabalu, kurus dižais zvērs, kas cirkā izgāja viņai pa priekšu, bija izsvaidījis visapkārt.

Beidzot viņa uzdūrās asins peļķei, kuru smiltis vēl nebija iesūkušas, un kā izslāpis suns metās tās dzert. Kad beidzot tīģeriene bija gatava, viņa lūkojās atkal ar dzirkstošajām acīm sev apkārt, un tikai tagad ie­raudzīja Akti, kas, pie koka piesieta, gaidīja nāvi, kurai pretī neuzdroši­nājās paskatīties.

Tūlīt tīģeriene notupās zemē un ieslīpi slīdēja uz upuri, neizlaizdama to no acīm. Kad viņa atradās vairs tikai desmit soļu attālumā, viņa pie­cēlās un ar izstieptu kaklu un izplestām nāsīm sāka ošņāt. Tad ar vienu vienīgu lēcienu viņa pārvarēja attālumu, kas to atdalīja no kristīgās, un kamēr skatītāji bailēs iekliedzās, jo viņi nu gaidīja, ka bestija saplosīs kristīgo, tīģeriene maigi un glaimīgi kā suns, izgrūzdama klusus prieka saucienus un laizīdama savas kādreizējās kundzes kājas, piekļāvās Aktei. Necerēta maiguma pārsteigta, Akte atkal atvēra acis un pazina Fēbi, Ne­rona mīluli.

Jau atskanēja no visām pusēm saucieni pēc apžēlošanas, jo šo atkal- pazīšanos tīģerienes un jaunās meitenes starpā pūlis uztvēra kā brīnumu. Turklāt Akte bija izturējusi visus trīs pārbaudījumus, un, tā kā vēl nebija aprīta, tad bija brīva. Pūlī notika tik dabīgais pavērsiens no ārkārtīgās nežēlības uz galējo žēlsirdību. Jaunie kavalieri meta izglābtajai zelta ķē­des, bet sievietes vainagus. Visi piecēlās no savām vietām un sauca ver­giem, lai viņi atraisa upuri.

Uz šiem kliedzieniem parādījās melnais Fēbes sargs Lībiks un ar dunci pārgrieza Aktes saites. Bet viņa tūlīt nokrita zemē, jo tikai striķis bija noturējis viņas baiļu novājināto ķermeni. Bet Lībiks viņu uzcēla un, atbalstīdams gājiena laikā, kamēr Fēbe viņiem sekoja kā suns, izveda pa durvīm sānos, pa kurām drīkstēja iziet gladiatori, zvēru cīnītāji un citi notiesātie, tiklīdz viņi bija izbēguši no asiņainās pirts. Pie durvīm izglābto gaidīja milzīgs pūlis, jo arēnā bija iegājuši heroldi un paziņojuši, ka spēle sāksies tikai pēc piecām stundām.

Aktei parādoties, izcēlās skaļa piekrišana, gribēja pat nest viņu trium­fā, bet viņa lūdzoši sakrustoja rokas, un ļaužu masa pašķīra ceļu, pa kuru viņa varēja soļot. Viņa sasniedza Diānas templi un nosēdās aiz celles pilāra, lai varētu netraucēta un izmisusi raudāt. Tagad viņai sāpēja, ka viņa nevarēja nomirt, jo tagad viņa atradās pasaulē gluži viena, bez tēva, mīļākā, aizstāvja un drauga. Tēvs bija viņai zudis, mīļākais aizmirsis, bet Pāvils un Silass miruši mocekļa nāvē.

Kad satumsa nakts, Akte atcerējās, ka viņai taču palikusi ģimene, un, vientuļa un klusēdama, viņa devās uz katakombām.

Vakarā, noteiktā stundā, amfiteātris atkal tika atvērts. Ķeizars atkal ieņēma savu vietu uz troņa, kurš kādu laiku bija palicis kluss, un svētki sākās. Kad izplētās nakts ēnas, Nerons grasījās izpildīt tautai doto so­lījumu: sarīkot zvēru rīdīšanu lāpu gaismā.

Pie divpadsmit dzelzs stabiem piesēja divpadsmit sēra un piķa pa­kulās ietītos kristīgos un aizdedzināja. Tad atkal ielaida arēnā lauvas un gladiatorus.

Nākamajā rītā Romā izplatījās baumas, ka vēstules, kuras Cēzars sa­ņēma izrādes laikā un kuras uz viņu atstāja tik lielu iespaidu, saturēja ziņas par spāņu un gailu leģioniem, kuriem pavēlēja Galba un Vindess un kuri bija sacēlušies pret viņu.