Akte

III

Nakts bija veltīta upurēšanai. Par godu tēvijas svētkiem tempļi bija greznoti ar puķu vītnēm, un tiklīdz bija izpildīta šī svētā ceremonija, tau­ta, lai gan pašlaik bija tikai pulkstens viens no rīta, gāzās uz ģimnāziju. Tik ļoti visi vēlējās beidzot redzēt spēles, kuras atgādināja senās un skaistās grieķu kundzības dienas.

Amikls bija viens no tiesnešiem un viņam tātad bija tiesības sēdēt blakus prokonsulam. Viņš ieradās tieši tajā acumirklī, kad bija jāsākas spēlēm.

Pie vārtiem viņš sastapa Sporu, kurš meklēja savu kungu un kuru sargi nelaida iekšā, jo pēc viņa gleznās, baltās ādas, mazajām rokām un īpatnējās gaitas noturēja viņu par meiteni. Bet spēkā bija nācis likums, pēc kura katra sieviete, kas uzdrošinātos noskatīties cīkstēšanās sacen­sībās, kad atlēti bija kaili, tiktu nomesta no klints bezdibenī. Vecais gal­voja par Sporu, un pēc īsas aizturēšanas viņš varēja doties pie sava kunga.

Ģimnāzija atgādināja bišu stropu. Skatītāji, cieši saspiedušies, sēdēja uz pakāpieniem. Nebija nevienas brīvas vietas. Izejas bija pieblīvētas ar galvu jūru, bet augšā, uz riņķa mūra, vēl stāvēja liels skaits ziņkārīgo, atbalstījušies viens pret otru, razdami pieturu tikai pie apzeltītajām ve- lārija sijām, kuras bija desmit pēdas cita no citas.

Turklāt vēl tūkstoši kā bites sanēja visās kuģim līdzīgās būvēs ieejās, kura uzņēma ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet arī sūtņus, kas šurp plūda no visas pasaules, lai noskatītos svētkus.

Bet sievietes stāvēja tālumā un uz pilsētas mūriem, gaidīdamas, ka­mēr tiks izsaukts uzvarētāja vārds.

Kad Amikls apsēdās un šķīrējtiesa līdz ar to bija pilnā sastāvā, kon­suls piecēlās un Nerona, Romas ķeizara un pasaules kunga vārdā pazi­ņoja, ka spēles ir atklātas.

Ar skaļiem kliedzieniem un dzīviem aplausiem tika apsveikti šie vār­di, un visu skatieni vērsās uz vārtu pusi, kur jau gaidīja septiņi cīkstoņi. Tikai divi no viņiem bija no Korintas, no pārējiem viens bija no Tēbām, viens no Sirakūzām, divi romieši un viens sibarīts.

Abi korintieši bija dvīņi. Roku rokā viņi izgāja priekšā, ģērbušies vie­nādās tunikās, un pēc stāva, izturēšanās un izskata bija tik līdzīgi, ka visi viņus apsveica, rokas plaukšķinādami. Tēbietis bija jauns gans, kas bija ganījis savus ganāmpulkus Kiteronā. Reiz no kalniem bija nokāpis lācis un viņš, lai gan bez ieročiem, bija meties pretī nezvēram, cīnījies miesu pret miesu, līdz to nožņaudzis. Par piemiņu šai uzvarai viņš plecos nēsāja uzvarētā ādu, bet lāča galvu lietoja kā kapuci, un baltie zobi dīvaini at­dalījās no brūnās sejas.

Arī sirakūzietis bija kādreiz pierādījis savu lielo miesas spēku. Kā­dudien viņa tautas brāļi pasniedza Jupiteram upuri, bet priesteris bija ārkārtīgi slikti trāpījis vērsim, un lops, greznots ar puķēm un svētām upu­ra saitēm, izrāvās un trakodams metās drūzmā. Viņš jau bija saminis vairākus nelaimīgos, kad sirakūzietis to sagrāba aiz ragiem un, vienu spiezdams lejup, otru augšup, nogāza lopu uz sāniem kā atlētu un turēja to līdz tam laikam, kamēr kāds kareivis pārgrieza tam rīkli.

Jaunais sibarīts viņā mītošo spēku, par kuru nekā nebija zinājis, atklā­ja pavisam dīvainā veidā. Kad viņš kopā ar saviem draugiem kādudien pēc bagātīgas maltītes gulēja izstiepies purpura spilvenos, pēkšņi izdzirda kliegšanu: kādi divu ugunīgu zirgu vilkti rati drāzās trakā ātrumā pa ielu, draudēdami nākamajā stūrī sašķīst drumslās. Bet ratos sēdēja jaunā cil­vēka mīļotā, un daudz nedomādams, viņš izlēca pa logu, sagrāba ratus aiz pakaļpuses un saturēja ar tādu spēku, ka zirgi uz vietas apstājās un saslējās, un viens no tiem pat pakrita. Ar savām rokām jaunais cilvēks apņēma noģībušo, bet pilnīgi veselo mīļoto.

No abiem romiešiem viens bija profesionāls cīkstonis, kas bija guvis lielas uzvaras, bet otrs — Lūcijs.

Tiesneši iemeta urnā septiņas zīmītes. Divas no tām bija apzīmētas ar A, divas ar B, divas ar C, bet pēdējā ar D. Liktenim pašam bija jāizšķir trīs pāri un septītais, kuram tad jācīnās ar uzvarētājiem. Pro­konsuls pašrocīgi sajauca lozes, tad priekšā iznāca septiņi censoņi. Katrs no tiem izvilka vienu lozi ūn pasniedza to spēju priekšsēdētājam. Tas atvēra citu pēc citas un ieskatījās iekšā. Tā bija sagadīšanās, ka abi korin­tieši izvilka A, tēbietis un sirakūzietis — B, sibarīts un profesionālais cīkstonis — C un Lūcijs — D.

Tagad cīkstoņi izģērbās, vēl nezinādami, pret ko viņiem jāstājās, tikai Lūcijs, kam bija jābūt pēdējam, palika ietinies savā mēteli.

Prokonsula nosauca abus A un tūlīt priekšā izgāja dvīņi un nostājās viens otram pretī. Pārsteigti viņi pat iekliedzās, uz ko sapulcējušies atbil­dēja, izbrīnā murminādami. Brīdi viņi stāvēja, vilcinādamies un pārdo­mādami. Bet tad viņi apskāvās, un no skatītāja rindām atskanēja pie­krišanas kliedzieni. Tā tika sumināta brāļu mīlestība, un abi jaunie cilvēki aigāja projām; smaidīdami viņi atstāja lauku saviem sāncenšiem. Roku rokā, kā Kastors un Polluks, viņi noskatījās spēlēs, kurās viņiem bija jā­piedalās.

Tādā kārtā otrais pāris kļuva pirmais. Tēbietis un sirakūzietis izgāja priekšā. Lāča pārspējējs un vērša savalditājs vispirms nomērījās skatie­niem un tad metās viens otram virsū.

Nākamajā mirklī ķermeņi bija tā savijušies, ka viņi valstījās zemē kā zarains, bezveidīgs klucis, kuru daba bija apveltījusi ar dīvainu spēku, bet zibens atrāvis no saknēm.

Nākamajā sekundē biezo putekļu dēļ neko nevarēja izšķirt, bet izredzes uz uzvaru šķita abiem vienādas, jo augšā bija drīz viens, drīz otrs.

Beidzot tomēr tēbietim izdevās uzlikt pretiniekam ceļgalu uz krūtīm, un, apņēmdams kā ar skrūvēm tā rīkli, viņš piespieda to pacelt roku un pasludināt sevi par uzvarētu. Skaļa piekrišana, kas rādīja, ar kādu aiz­rautību grieķi sekoja izrādei, apsveica uzvarētāju. Trīsreiz noskanēja brāzmainie prieka saucieni. Uzvarētājs ieņēma vietu zem prokonsula sē­dekļa, kamēr pretinieks pazemots aizkliboja uz ieeju zālē, no kuras patla­ban nāca trešais pāris.

Tas bija brīnišķīgs skats, kā vergi ierīvēja viņu ķermeņus ar eļļu. Lai cik dažādi šie cilvēki arī neizskatījās, viņi abi bija antīki ideālstāvi: Hē- rakls un Antejs. Atlēts ar īsiem matiem un brūniem spēcīgiem, mus­kuļotiem locekļiem, un sibarīts ar garām, viļņojošām, cirtām, mīkstu, apa­ļu ķermeni.

Un grieķi, kurus sajūsmināja katras miesas skaistums un kuriem pilnī­ga skaistuma godināšana bija kļuvusi par kultu, apbrīnā murmināja, kas piespieda abus pretiniekus pacelt galvas. Lepnuma pilni viņi nomērīja viens otru skatieniem, un neviens negaidīja, kamēr sagatavošanās bija ga­lā. Izrāvušies no vergu rokām, viņi metās viens otram virsū.

Piegājuši trīs četrus soļus tuvāk, viņi nomērījās vēlreiz skatieniem un tagad bez šaubām atzina katrs sevi par pretinieka cienīgu. Neuzticīgi lū­kojās viens, viltīgi — otrs. Bet pēkšņi viņi satvēra viens otru ar vienu un to pašu kustību pie rokas un spieda kā ciņas vērši kopā pieres, lai pie­spiestu atkāpties. Bet taisni un nekustīgi ikviens palika savā vietā, līdzīgi vara statujām, tikai uzpampstošie muskuļi rādīja, ka viņos rit dzīvība un ka tā bija saspringta līdz beidzamajam.

Kādu brīdi tā tiepušies, viņi atlaidās, nokratīja sviedru pārplūdušos ķermeņus un elsodami atelpoja kā nirēji, kas atgriežas ūdens virspusē.

Bet pauze bija īsa. Viņi atkal metās viens otram virsū, un šoreiz ar rokām tvēra viens otra ķermeni. Bet vai nu sibarīts nepazina tādu cīņas veidu, vai arī pārāk paļāvās uz saviem spēkie — viņš sagādāja preti­niekam priekšrocību un ļāva sevi sagrābt zem rokām. Tūlīt atlēts viņu pacēla augšā, tā ka pazaudēja pamatu zem kājām. Bet nasta bija smaga — viņš nostreipuļoja trīs soļus atpakaļ, un kad sibarīts atkal dabūja zem kājām zemi, viņš saņēma kopā visus spēkus un nospieda atlētu zemē. Taču tiklīdz visi bija paguvuši redzēt, kā viņš gulēja zemē, viņš jau uz­šāvās ar spēcīgu un pārdabisku veiklumu atkal augšā, kamēr sibarīts pie­cēlās tikai pēc viņa.

Tātad vēl nevarēja būt runa ne par uzvarētāju, ne par uzvarēto, tāpēc ar jaunu stūrgalvību abi uzsāka cīņu, valdot visdziļākajam klusumam. Va­rēja gandrīz vai nodomāt, ka trīsdesmit tūkstoši skatītāju bija izcirsti no akmens, kā tie pakāpieni, uz kuriem viņi sēdēja. Tikai laiku pa laikam dzirdēja apspiestu murmināšanu, kura nevilšus izrāvās no krūtīm, ja viens no cīnītājiem bija ieguvis kādu priekšrocību, un pūlī tad bija viegla sa­kustēšanās, kā tas ir vārpu laukā, kad pāri slīd vējš. Beidzot cīkstoņi manāmi otrreiz zaudēja pamatu zem kājām un valstījās arēnas smiltīs.

Bet Šoreiz augšā bija atlēts. Tas būtu nozīmējis pavisam mazu priekš­rocību, ja apbrīnojamam spēkam nebūtu nākusi palīgā viņa māksla. Tā­pēc viņam izdevās pretinieku noturēt tajā stāvoklī, no kura viņš pats bija nupat atbrīvojies.

Kā čūska, aptīdama ķermeni ap laupījumu, to nožņaudz, kamēr norij, tā viņš apvija rokas un kājas ap sibarita kājām un rokām ar tādu iz­veicību, ka pilnīgi aizkavēja viņa kustības. Tad viņš piespieda pieri pie otra pieres, ka tā pakausis piedūrās zemei.

Tiesneši to uzskatīja kā pilnīgas neveiksmes zīmi. Atskanēja skaļi klie­dzieni, vētraini piekrišanas saucieni, bet no tiem arī sibarīts, lai gan uz­varēts, saņēma savu daļu.

Viņa neveiksme bija tik tuvu uzvarai, ka arī to viņam varēja pie­rēķināt kā godu. Lēnām viņš gāja uz izeju, nenosarkdams un nejuzdamies pazemots. Viņš tikai nebija ieguvis uzvarētāja palmas zaru, tas arī viss.

Tātad palika divi uzvarētāji, ar kuriem Lūcijam bija jāmēro spēki. Visu skatieni vērsās uz romieti, kas mierīgs un bezkaislīgs atbalstījies pret pilāru un, mētelī ietinies, nolūkojās notiekošajās cīņās. Tikai tagad visi ieraudzīja, cik maigs un gandrīz vai sievišķīgs bija viņa stāvs, tikai tagad ieraudzīja garos, blondos matus un mazo bārdiņu, kuras zeltainais mir­dzums knapi apklāja sejas apakšpusi.

Lielākā daļa smaidīja par šo vājo cīnītāju, kas gribēja izdarīt ap­lamību un apstrīdēt stiprā tēbieša un veiklā atlēta uzvaras vainagu.

Šo noskaņojumu Lūcijs saprata no mumināšanas, kas sacēlās pūli, bet, neļaudamies apmulsināties un neatbildēdams, viņš pagāja dažus soļus uz priekšu un ļāva nokrist mētelim. Tagad, bez šaubām, visi pamanīja, ka šā Apollona galva turējās uz stipra kakla un balstījās uz vareniem pleciem, un, visiem par pārsteigumu, baltais ķermenis, kura āda varētu apkaunot katru cirka cīkstoni, bija noraibināts brūniem traipiem, kas lī­dzīgi dzeltenai pantēras ādai.

Tēbietis bezrūpīgi aplūkoja savu pretinieku, bet atlēts, redzami iz­brīnījies, paspēra dažus soļus atpakaļ. Tad parādijās Spors un izlaistīja pār sava kunga pleciem pudelīti eļļas, kuru pēc tam ar purpurkrāsas lupatiņu ierīvēja miesā.

Tēbietim vajadzēja uzstāties pirmajam, un, kļuvis nepacietīgs par pā­rāk ilgo, pēc viņa domām, sagatavošanos, tas pagāja dažus soļus uz sava pretinieka pusi. Bet Lūcijs pavēloši izstiepa roku, lai parādītu, ka viņš nav gatavs, un tūlīt iesaucās arī prokonsuls:

— Uzgaidi!

Beidzot romietis bija ieziests, un tagad atlika, kā tas bija parasts, izvalstīties arēnas smiltīs. Bet viņš nometās uz ceļgala un Spors izkaisīja pār viņu smilšu maisiņu, kuras bija paņemtas Hrisorejas upes krastā un sajauktas ar smalkiem zelta putekļiem. Kad tas bija noticis, par zīmi, ka viņš ir gatavs, romietis izstiepa rokas.

Pilns paļāvības tēbietis gāja uz priekšu, mierīgs viņu gaidīja Lūcijs. Bet tai mirklī, kad tēbieša nekaunīgās rokas pieskārās viņa pleciem, viņa acis briesmīgi iezibšņojās un viņš izgrūda plēsīga zvēra rēcienu. Tūlīt viņš nometās uz ceļa, stiprām rokām apvija gana gūžas, sažņaudza rokas uz pretinieka muguras, piespieda vēderu sev pie krūtīm un zibensātrumā piecēlās, ar rokām aizraudams kolosu.

Tas notika tik ātri un veikli, ka tēbietim nebija ne laika, ne spēka aizsargāties, un pāri sava pretinieka galvai viņš rokām plātījās gaisā, neva­rēdams neko satvert.

Te grieķi redzēja atjaunojamies Hērakla un Anteja cīņu: tēbietis at­spieda savas rokas uz Lūcija pleciem un, saņemdams visus spēkus, pū­lējās izrauties no bīstamajiem apkampieniem, kuri draudēja viņu noslā­pēt.

Velti viņš mēģināja ar kājām, it kā tās būtu čūskas, apvīt pretinieka gūžas. Jaunais Lāokonts šoreiz palika uzvarētājs.

Jo vairāk tēbietis piepūlējās, jo ciešāk spiedās skavas, kuras viņam laupīja elpu. Lūcijs palika nekustīgi uz vietas, galvu iespiedis pretinieka krūtīs, šķietami nekustīgs, arvien vairāk spiezdams, it kā gribētu dzirdēt aptrūkstošo elpu, un viņa spēki pārcilvēcīgi pieauga, kamēr tēbietim kļuva redzamas visas nāves agonijas pazīmes. No pieres, pāri visam ķermenim, plūda sviedri un skaloja nost smiltis. Seja kļuva tumši sarkana, elpa gārdza un kājas atlaidās no uzvarētāja miesas. Rokas un galva atslīga atpakaļ un no mutes un deguna pēkšņi izšāvās asins strūkla. Tikai tagad Lūcijs atlaida rokas, tēbietis bez samaņas nokrita viņam pie kājām.

Ne prieka saucieni, ne piekrišanas aplausi nealgoja šo uzvaru. Pūlis, dziļi nospiests, palika kluss un mēms. Tomēr nevienam nebija ko iebilst, ciņa noritēja stingri pēc likumiem, nebija noticis neviens sitiens, un Lūcijs bija uzvarējis savu pretinieku atklāti un godīgi.

Bet ja nebija dzirdama piekrišana, tad skatītāju intereses nebija ma­zinājusies. Kad vergi paģībušo cīnītāju bija aiznesuši, visu skatieni pievēr­sās atlētam, kurš iepriekšējā cīņā ar savu spēku un izveicību bija ieguvis vispārējo pūļa labvēlību un no kura Lūcijs varēja sagaidīt ievērības cie­nīgu pretinieku.

Bet dīvainā kārtā vispārējās gaidas tika pieviltas, jo, tiklīdz Lūcijs sagatavojās uzsākt cīņu, atlēts viņam padevīgi tuvojās, nometās ceļos un pacēla roku par zīmi, ka viņš sevi atzīst par uzvarētu.

Šī pazemība likās neatstāja nekādu iespaidu uz Lūciju. Viņš nepie- solīja atlētam roku, kā arī neuzsauca viņam piecelties. Bet viņš skatījās sev apkārt, it kā gribēdams jautāt pārsteigtajam pūlim, vai ir kāds, kas gribētu apstrīdēt šo uzvaru. Bet neviens nepakustējās, neatskanēja neviens vārds, un šīs nedzīvās, dziļās klusēšanas pavadīts, Lūcijs soļoja uz pro­konsula estrādi un saņēma uzvarētāja vainagu. Tikai tagad atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet tūlīt visi manīja, ka tie bija matroži no kuģa, kas atveda romieti.

Visumā tomēr pūļa noskaņojums nebija Lūcijam nelabvēlīgs, jo ar savu pārcilvēcīgo spēku viņš atgādināja varoņu laikmetu, un visus bija sagrābušas māņticīgas bailes. Uz visu lūpām šūpojās Tēsēja un Peiriteja vārdi, it kā tos būtu kāds izteicis.

Visiem likās, ka tuvumā būtu kāds pusdievs. Un kad uzvarētājs atstāja cirku, ar vienu roku balstīdamies uz Amikla, ar otru uz Spora pleca, ziņkārības un arī baiļu kustinātā skatītāju masa sekoja līdz vies­mīlīgajai mājai, tā kā tas vairāk atgādināja lika apbedīšanu nekā triumfa gājienu.

Pie pilsētas vārtiem sievas un meitenes, kuras nedrīkstēja noskatīties cīkstēšanos, gaidīja uzvarētāju ar lauru zariem rokās. Lūcijs biedreņu vi­dū meklēja Akti, bet neatrada, jo viņa turējās nomaļus, vai nu aiz bailēm vai kauna. Tad viņš paātrināja gaitu, cerēdams, ka viņa sagaidīs to pie mājas, kuru bija tik viesmīligi atvērusi.

Taču to nerotāja ne lapu vītnes, ne vainagi. Lūcijs sieidzīgi pārkāpa slieksni un iegāja vestibilā, atstādams sirmgalvi tālu aiz sevis.

Arī vestibils bija tukšs, bet durvīs, kuras veda uz pagrabstāvu, viņš ieraudzīja jauno meiteni nometušos ceļos Diānas statujas priekšā, tikpat bālu un nekustīgu kā marmors, ko viņa bija apskāvusi.

Uzmanīgi viņš ieslīdēja istabā un ļāva uzvaras vainagam, kuru viņš nupat bija izcīnījis, lēnām noslīdēt viņai uz galvas.

Pār Aktes lūpām izlauzās kliedziens, viņa strauji pagriezās pret Lū­ciju un jaunā romieša lepni mirdzošajās acīs lasīja to, ko bija jau pa­ziņojis arī pie kājām dusošais vainags, un, proti, ka viņas viesis atnesis pirmo no trijiem uzvaras palmu zariem, kurus viņš gribēja izcīnīt grieķu zemē.

iv

Nakamajā dienā jau no agra rīta Korinta staroja svētku greznojumā. Braukšanas sacīkstes nebija vecākās, bet svinīgākās, un tās noritēja dievu tēlu klātbūtnē, kurus pa nakti uzstādīja Ceusa templī, kurš atradās pie Lešas vārtiem. Ta kā tas atradās Korintas austrumu galā, tad statujas bija jānes cauri pilsētai, lai nokļūtu cirkā, kurš atradās pilsētas otrā galā.

Pulkstens desmitos no rīta, tātad dienas ceturtajā stundā pēc romiešu rēķina, uz priekšu devās gājiens, kura priekšgalā triumfatora apģērbā ra­tos brauca prokonsuls Lentuls.

Viņam sekoja bars jaunekļu, dižciltīgāko dzimtu dēli staltos zirgos, apsegtos ar zeltā izadītām purpurkrāsas segām. Aiz viņiem parādījās sa­censību dalībnieki, kas cerēja uz šīsdienas godalgu. Viņu priekšā Lūcijs, iepriekšējās dienas uzvarētājs, zelta un ziloņkaula ratos, purpurgrožiem vadīdams pienbalto četrjūgu. Uz viņa galvas neredzēja uzvarētāja vainagu, bet pieri apņēma mirdzoša stīpa, kas līdzīga tai, ar kādu gleznotāji mēdza rotāt Saules dievu. Lai līdzību vēl vairāk uzsvērtu, gaišā bārda bija nokaisīta ar zelta putekļiem.

Viņam sekoja jauns tesālietis, īsts Ahilejs pēc lepnuma un skaistuma, dzeltenā tunikā, bronzas ratos, kuros bija iejūgti četri melni zirgi.

No abiem pēdējiem viens bija atēnietis, kas bija cēlies no Alkibiā- diem, otrs sīrietis ar saulē nocepinātu ādu. Pirmais bija ģērbies zilā tu­nikā un viņa melnie, ar smaržām ieziestie mati plīvoja vējā. Otrais bija ietinies baltās drēbēs, kuras pie gūžām saturēja persiešu josta, un, kā Izmaila dēli, āp galvu viņš bija aptinis turbānu, kurš spīdēja balts kā sniegs uz Sinaja kalna.

Tad dievu tēlu priekšā nāca, pārģērbušies kā satīri un silēni, koklētāji un fleitu spēlētāji, kuriem zemākie kalpotāji pievienoja divpadsmit gal­venās dievības.

Viņi nesa traukus un bļodas, kuri bija pildīti ar smaržām, kā arī mazu katlu, no kura iztvaikoja dārgākās kvēpināmās zāles.

Beidzot noslēgtās nestuvēs tuvojās dievu tēli, stāvus un guļus, staltu zirgu vesti un jātnieku un cilšu ielenkti. Viņi veidoja gājiena noslēgumu.

Tam, kā jau teikts, bija jāšķērso visa pilsēta ar garām gleznām, sta­tujām un tepiķiem rotātām mājām. Kad gāja garām Amikla mājai, Lū­cijs skatījās pēc Aktes un zem purpura segas, kura nokarājās mājas priekšā, ievēroja bikli nosarkušās meitenes jauko seju, rotātu ar uzvaras vainagu, ko iepriekšējā vakarā viņš bija nolicis viņai pie kājām. Pār­steigtā Akte ļāva segai slīdēt, bet cauri audumam dzirdēja jaunā romieša balsi, kas viņai uzsauca:

— Nāc man pretī, skaistā saimniecīt, kad es atgriezīšos, un tavu lau­ru vainagu es apmainīšu pret zelta.

Ap pusdienlaiku gājiens sasniedza ieeju cirkā, kas bija milzīga celtne, divus tūkstošus pēdu gara un astoņsimt pēdu plata. Pa vidu bija sešas pēdas augstais mūris, kura abos galos bija vietas četriem ratiem. Bet šo „Spinu" visā izplatījumā kronēja altāri, templis un tukšie pilāri, kuri gai­dīja dievu tēlus.

Cirka vienā galā atradās staļļi vai krātiņi, otrā — sēdekļu pakāpieni. Katrā mūra stūrī bija uzstādīti trīs akmeņi, gar kuriem vajadzēja pabraukt trīs reizes, lai izpilditu noteikto skrējienu.

Braucēji nesa partiju krāsas, kādās toreiz dālijās Romas iedzīvotāji, un tā kā iepriekš tika noslēgtas lielas derības, tad arī derību slēdzēji nesa to partiju krāsas, uz kurām viņi derēja, ja tās ar savu personību, zirgu straujumu un agrāk gūlām uzvarām bija iedvesušas uzticību. Tā gandrīz vai visas vietas jau bija aizņemtas ar tādiem skatītājiem, kuriem aizrautība par sacīkstēm apvienojās ar personīgām interesēm. Pat sie­vietes nostājās vienā vai otrā pusē un izrādīja to ar dažādīgo krāsu plī­vuriem un jostām, kuras saskanēja ar labāk atzīto braucēju krāsām.

Kad gājiens nāca tuvāk, likās, ka pūlim izskrēja cauri elektriskā strāva un galvu tūkstoši viļņoja kā nemierīgā jūra. Bet tiklīdz tika atvērti cirka vārti, visas brīvās vietas tūlīt pārplūda kā no straumes, kura bangoja pret milzīgās celtnes mūriem.

Tikai ceturtā daļa gājiena pavadītāju varēja at- rast sev vietas, un prokonsula sargu atstumtos cilvēkus redzēja steidzamies uz ikvienu pa­augstinātu vietu, no kurienes varēja pārredzēt cirka iekšējās telpas. Viņi ierīkojās koku zaros, uzkāpa mūru robojumos, un kā dzīvas puķu vītnes sapulcējās uz kaimiņu māju lēzenajiem jumtiem.

Tiklīdz katrs bija ieņēmis savu vietu, atvērās lielie vārti. Lentuls ie­gāja iekšā, un trokšņainā gaidīšana tūlīt pārvērtās dziļā, saspringtā, uz­manības pilnā klusumā. Vai nu uzticības dēļ pret vakardienas uzvarētāju Lūciju, vai arī lai glaimotu dievišķīgajam ķeizaram Klaudijam Neronam, kas Romā izrādīja labvēlību zaļajai partijai, kurai arī pats piederēja, pro­konsuls purpura togas vietā bija uzģērbis zaļo.

Lēnām viņš soļoja pa cirku, aiz viņa dievu statujas un muzikanti, kas pārtrauca spēlēšanu tikai tad, kad zemē tika notikts kāds tēls.

Pēc tam Leutuls deva zīmi, nomezdams cirka vidū baltas vilnas au­duma gabalu.

Nekavējoties uz zirga piesteidzās kails, par Merkuru apzīmēts he­rolds, ar zižļa zaru pacēla audumu un, mādams ar to kā ar karogu, aizaulēkšoja aiz iekšējām restēm. Nonācis vietā, viņš pārsvieda zizli un audumu pāri mūrim, aiz kura gaidīja rati, un tūlīt atvērās vārti un ie­brauca četri sacensoņi.

Tūlīt pat uz pergamenta uzrakstītie vārdi tika iemesli grozā, jo arī šoreiz liktenim bija jāizšķir sekošanas kārtība, lai tie, kas tiktu noraidīti uz attālāko spinas vietu, par to varētu vainot tikai nejaušību.

Prokonsuls sajauca pergamenta rullīšus, uz kuriem bija vārdi, un iz­vilktos citu pēc cita atritināja. Kā pirmo viņš izsauca sīrieti ar turnābu, kas tūlīt ieņēma savu vietu pie mūra, tā ka viņa ratu ass gāja paralēli ar smiltis ievilkto līniju. Kā otrais sekoja atēnietis zilā tunikā, kas nostājās blakus savam sāncensim, trešais bija tesālietis, un kā pēdējais tika iz­saukts Lūcijs, kam tātad bija kritusi visnelabvēlīgākā vieta, it kā laime būtu kļuvusi skaudīga par viņa vakardienas uzvaru. Arī pēdējie ieņēma savas vietas.

Tūlīt parādījās vergi, kas zirgu krēpes izrotāja braucēju krāsās, un, lai uzmudinātu dūšu, acu priekšā plivināja karogus. Pēc tam ar divos riņķos iestiprinātu ķēdi nostādīja ratus precīzi vienā līnijā.

Atkal radās vētrains uzbudinājums, derības tika dubultotas, slēgtas jaunas. Juku jukām spurdza izsaucieni. Bet pēkšņi dārdoši noskanēja trompete un viss noklusa.

Skatītāji, kas bija uzlēkuši kājās, atkal apsēdās un nule tik saviļņotā cilvēku jūra nomierinājās, savām tūkstoš krāsām atgādinādama pļavu. Ar pēdējām trompetes skaņām nokrita ķēde, un zirgi ar četriem ratiem vis­lielākajā ātrumā drāzās uz priekšu.

Divas reizes viņi apriņķoja ceļu, negrozīdami ratu kārtību, bet pa­zinēji publikas vidū jau rādīja zirgu īpašības.

Tikai ar pūlēm sīrietis varēja saturēt savus stipros, skaistos zirgus, kuri bija raduši brīvai apkārt skriešanai tuksnešos. Tikai ar pacietību un saprātu viņam bija izdevies tos saņemt jūgā, savaldīt, un bija redzams, ka tie, ja tikai palaistu grožus, joņotu ātrāk kā samums, jo viņi bieži no plašajiem smilšu līdzenumiem Jūdejas kalnu pakājē bija pārskrējuši uz Nāves jūras krastiem.

Atēnietis savus zirgus bija dabūjis no Trāķijas, bet lepni un nebēdīgi, kā jau varonis, no kuriem bija cēlies, viņš tos nodeva vergu rūpēm un skološanai, un bija skaidri redzams, ka savu kungu, kura roku viņi pazina tikpat maz kā balsi, viņi neatbalstītu, ja gadījumā tuvotos izšķirošais brī­dis.

Turpretim tesālietis šķita kā savu skrējēju dvēsele, kurus viņš pats ar savu roku bija barojis un kā Ahilejs iebraucis Penejas krastos.

Beidzot, Lūcijs šķita atradis to zirgu rasi, par kuriem Vergilijs saka, ka tos viņu mātes radīja ar vējiem, tāpēc viņš atradās, ne pamudinādams, ne atturēdams tos, vienā līnijā ar visiem. Viņš ļāva tiem skriet pašu auļos, kura likās viņu īpatnējā gaita, un viņš bija drīzāk ieguvis nekā zaudējis.

Ceturtajā gājienā skrējēju šķietamās un patiesās priekšrocības parā­dījās vēl skaidrāk. Atēnietis bija ticis priekšā tesālietim par diviem šķē­piem. Visiem spēkiem sīrietis centās saturēt savus arābu zirgus. Viņš lai­da sev priekšā drošā paļāvībā, ka ar nelielu piepūli varēs atkal sacensties. Beidzot, Lūcijs šķita mierīgs un jautrs kā Saules dievs, kuram bija līdzīgs, un likās, ka viņš piedalītos sacensībās, kuras viņam sagādāja maz bēdu un par kurām viņam bija maza interese. Viņa seju apmirdzēja starojošs smaids un katra viņa kustība atbilda pilnīgas elegances likumiem.

Bet ceturtā apkārtbraucienā kāds starpgadījums novērsa skatienus no pārējiem uz Lūciju. Viņam izkrita no degunradža ādas gatavotā un ar zeltu izgreznotā pātaga, kuru līdz šim viņš nebija lietojis, un tūlīt viņš pieturēja savu četrjūgu, pacēla to, bet tad, ratos iekāpis, redzēja, ka viņa konkurenti aizsteigušies jau apmēram trīsdesmit soļus priekšā. Lai cik ātri šis starpgadījuma arī norisa, taču zaļās partijas gaidām tas bija liels trieciens. Bet viņu bailes pazuda tikpat ātri kā zibens. Lūcijs drusciņ pieliecās pie saviem zirgiem, un nelietodams pātagu, ne arī uzmudinā­dams tos ar kādu kustību, tikai īpatnēji iesvilpās. Zirgi tūlīt aizlaidās, it kā viņiem būtu spārni kā Pegazam, un iekams ceturtā kārta bija galā, Lūcijs, skaļu piekrišanas gaviļu pavadīts, atkal ieņēma savu agrāko vietu.

Piektajā gājienā atēnietis vairs nebija kungs par saviem trakā ātrumā joņojošajiem zirgiem. Tālu aiz sevis viņš bija pametis savus līdzcensoņus, bet šī šķietamā priekšrocība nevienu nepievīla, arī viņu ne. Bija redzams, ka viņš aizvien biežāk skatījās apkārt un ar visiem līdzekļiem centās saglabāt savu iepriekšējo stāvokli.

Tai vietā, lai nogurušos zirgus gudri atturētu, viņš tos skubināja vēl vairāk, saukdams tos vārdos. Viņš droši vien cerēja, iekams tie pavisam pagurs, iegūt vēl tik lielu attālumu, ka sāncenši viņu vairs nevarētu pa­nākt. Bet arī viņš tagad ieraudzīja, cik maz viņam bija varas pār zirgiem. Lai gan viņš varēja tuvoties spinai un tā vidējo attālumu samazināt, taču \ bailēs sadragāt ratus pret akmeņiem viņš šo nodomu atmeta. Vēl arvien viņš turējās attālumā, kāds viņam bija kritis pēc lozēšanas.

Vēl palika tikai divi gājieni, un pēc uzbudinājuma, kāds sagrāba ska­tītājus un braucējus, bija redzams, ka iznākums ir tuvu. Zilie derētāji, kas bija likuši uz atēnieti, šķita ļoti nobažījušies par iepriekšējo uzvaru un sauca savam vīram, ka viņš taču varētu valdīt zirgus. Bet lopi šos kliedzienus saprata kā uzmudinājumu, divkāršoja ātrumu, un plūstošie sviedri liecināja, ka drīz viņi būs pavisam noguruši.

Šai brīdi sīrietis palaida grožus, un tuksneša dēli sāka uzņemt ātrumu. Tesālietis brīdi bija apmulsis par ātrumu, kādu tie attīstīja, bet tūlīt arī viņš uzmudināja savus uzticamos biedrus, un kā viesulis viņi aizjoņoja pa ceļu. Bet Lūcijs atkal iesvilpās, kā jau reiz viņš bija mudinājis savus zir­gus, un lai gan viņi vēl nerādija visus spēkus, taču turējās rindā.

Pa to laiku atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus nejaušība viņam bija nolikusi pa labi un kreisi, aizšalca garām kā viesulis, un saprata, ka viņš ir pazudis, ja starp sevi un spinu ielaidīs vēl kādus ratus. Viņš pie­tuvojās mūrim vēl īstā laikā, lai aizkavētu sīrieti pabraukt garām.

Bet šis sagrieza zirgus pa labi, lai izbrauktu starp atēnieti un tesālieli. Taču starptelpa bija par mazu. Viņš saprata, ka tesālieša rati bija vieglāk būvēti, tātad mazākas pretestības spējīgi, un lēmums bija gatavs. Ieslīpi viņš drāzās tam virsū, ritenis brīkšķēja pret riteni, lūza ass, rati apgāzās un braucējs tika izmests arēnā.

Lai cik izveicīgi tas ari nebija izdarīts, sirieti tas tomēr drusku no­vilcināja. Bet tūlit viņš izmantoja savas priekšrocības, un sestā gājienā atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus viņš tik ilgi bija turējis sev ie­pakaļ, izlīdzinājās ar viņu. Iekams sestais gājiens bija galā, viņi to jau panāca un pārspēja.

Ciņa tagad turpinājās tikai starp melno un zaļo braucēju, starp arābu un romieti.

Norisinājās krāšņa spēle. Astoņu zirgu gaita bija tik vienmērīga, it kā viņi būtu viens aizjūgs. Putekļu mākonis viņus ietina lidzigi negaisam, un kā pērkona dārdi un zibeņi izlauzās cauri mākoņiem, tā bija dzirdama riteņu dārdoņa, un kā liesmas 110 viesuļa iznira zirgi.

Visi skatītāji bija uzlēkuši kājās. Derību slēdzēji plivināja zaļos un baltos plīvurus un mēteļus, jā, arī zilie un dzeltenie, kas nupat bija zaudējuši, aizmirsa savu neveiksmi un izšķīrās par pretiniekiem, kurus viņi uzmudināja ar kliedzieniem un saucieniem.

Beidzot likās, ka uzvarēs sīrietis, jo viņa zirgi bija par veselu galvas tiesu priekšā, bet tai pašā acumirklī, it kā šo zīmi tikai būtu gaidījis, Lūcijs atvēzēja pātagu un pārstiepa asiņainu svītru pār sava četrjūga krustiem. Staltie lopi pārsteigti sāpīgi iezviedzās, bet tad aizauļoja līdzīgi ērglim, bultai un zibenim, panāca uzvarēto sīrieti un nobeidza tūri, sep­tīto reizi ceļu apriņķodami un atstādami sāncenšus aiz sevis vairāk nekā par piecdesmit soļiem.

Sacēlās gaviļu saucieni, kas bija līdzīgi gandrīz jau trakošanai.

Šis jaunais, nepazīstamais romietis, vakardienas un šodienas brauk­šanas uzvarētājs, līdzinājās Tēsējam, viņš bija Kastors, varbūt Apolons, kas atkal nokāpis uz zemes. Katrā ziņā bija skaidrs, ka viņš bija dievu mīlulis.

It kā pieradis pie līdzīgiem triumfiem, viņš viegli izlēca no ratiem uz spinas, pakāpās dažus pakāpienus uz augšu un nostājās uz pjedestāla, lai visi varētu viņu redzēt, un tad herolds izsauca viņa kā uzvarētāja vārdu un prokonsuls atstāja savu vietu, lai pasniegtu uzvarētājam palmas zaru un galvu greznotu ar zelta un sudraba, purpura lapām caurpīto kroni. Bet zeltu, ko vara vāzē pasniedza prokonsuls, Lūcijs atdeva atpakaļ, lai to izdalītu nabagiem un bāreņiem.

Viņš tūlīt pamāja Sporām, kas piesteidzās ar balodi rokā, ko no rīta bija paņēmis no Aktes baložu būrīša. Lūcijs aptina Veneras svētītā putna kaklu ar purpura saitīti, pie kuras bija piestiprinātas divas zelta lapas no viņa vainaga, un ļāva aizlidot uzvaras ziņnesim, kurš steidzīgi pacēlās gai­sā un aizlaidās uz Amikla mājām.