Akte

x

Kopš tās nakts piedzīvojuma bija pagājušas astoņas dienas. Pulkstenis rādīja desmit vakarā. Mēness jau bija pacēlies pār apvārsni un iznira aiz Vezuva, kura ēnu viņš zīmēja, un Neapoles krasta. Skaidrā, mirdzošā gaismā spīdēja Pucuoli līcis, kuram pāri kā tumšas līnijas stiepās tilti, kurus bija licis uzbūvēt trešais ķeizars Gajs Kaligula, lai piepildītu astro­loga Trasilla pravietojumus.

Pie krastiem un milzīgā lokā, kas izveidojās no Posipilas līdz Mizenas ragam, redzēja nodziestam, tāpat kā zvaigznes pie debesīm, ugunis pil­sētās, sādžās un jūrmalā izkaisītās pilīs.

Kādu laiku klusumā vēl bija redzamas barkas, kuras, lāpām priekš­galā, slīdēja un ar trīsstūraino buru vai divu airu palīdzību traucās uz Enarijas, Procidas vai Bajē ostām. Bet pēc tam, kad bija nozudusi arī pēdējā, licis gulēja kluss un pamests. Tikai iepretī Hortenzijas dārziem, starp Jūlija Cēzara villu un Bauli pili ūdenī šūpojās dažas pieķēdētas laivas.

Tā pagāja stunda, un nakts kļuva mierīgāka un svinīgāka, jo visi trokšņi bija rimuši, visa dienas kņada izskanējusi. Neviens mākonītis ne­bija redzams pie debesīm, kuras bija skaidras kā jūra. Neviens vilnītis nekrunkoja ūdeni, kurā atspoguļojās debesis.

Mēness, kurš bija turpinājis savu gaitu spīdošā zilumā, likās kādu brīdi apstājās pār līci, it kā gribēdams sevi aplūkot mitrā spogulī. Pēdējās Pucuoli ugunis bija nodzisušās, un tikai bāka Mizenas ragā liesmoja kā lāpa milža rokā.

Bija tā krāšņā Neapoles nakts, kad šī skaistā Grieķijas meita dāvāja vējiem savas apelsīnu smaržas, kamēr viļņi spēlējās pie marmora krūtīm. Laiku pa laikam atskanēja noslēpumaina nopūta, kādas gulošā zeme sūta debesīm, un mierīgā gaisā austrumu apvāršņa pusē pacēlās Vezuva dūmu pilārs, kurš izlikās kā milzīgs alebastra drupu gabals no izpostītās Bā­beles.

Šai mierā un klusumā matroži, kas nogūlās laivās, pēkšņi starp ko­kiem, kuri līdz pusei aizklāja Bauli pili, ieraudzīja degošās lāpas. Viņi dzirdēja krastam tuvojamies gavilējošas balsis. Apelsīnu un lauru koku krūmi, kuri apņēma jūrmalu, pašķīrās, un trokšņodams un gaismas mir­dzuma apstarots, tiem tuvojās gājiens.

Tūlīt lielākā kuģa pavēlnieks lika visnotaļ puķēm izgreznotās trirēmas nolaižamam tiltiņam pārklāt purpura tepiķi un gaidīdams nostājās god­bijīgā, gandrīz vai bailīgā stājā.

Vīrs, kas atradās nākamā gājiena priekšgalā, bija pats ķeizars Nerons. Viņš tuvojās Agripinas pavadībā, un — dīvaina un kopš Britānika nāves nedzirdēta lieta — viņa balstījās uz dēla rokas. Smaidoši un draudzīgi sarunājoties, viņi šķita viena dvēsele un miesa.

Kad gājiens sasniedza trirēmu, tas apstājās, un visa galma priekšā Nerons, kura acīs mirdzēja asaras, spieda māti pie sirds, skūpstīja viņai vaigus un pakausi, it kā viņam būtu ārkārtīgi grūti šķirties no viņas. Bei­dzot viņš palaida viņu vaļā un uzrunāja kuģa vadītāju.

— Anicet, — viņš sauca, — es tev uzticu savu māti!

Agripina pārgāja pār tiltu uz trirēmu, kura lēnām attālinājās no pie­krastes un nogriezās aiz kalniem starp Bajē un Pucuoli.

Bet Nerons vēl neatstāja krastu. Viņš palika tai vietā, kur bija at­vadījies no mātes, un māja viņai sveicienus, uz kuriem no kuģa atbildēja.

Tikai tad, kad trirēma bija attālinājusies labi tālu no krasta, tā ka nevarēja aizsniegt cilvēku balsis, viņš atgriezās atpakaļ Bauli. Bet Agri­pina nokāpa viņai sagatavotajā kabīnē.

Tiklīdz viņa bija izstiepusies uz purpura spilveniem, pacēlās tepiķis, un jauna, bāla un dreboša meitene iekliegdamās nokrita viņai pie kājām:

— Māte, o, mana māte, glāb mani!

Pārsteigumā un bailēs Agripina vispirms nodrebēja, bet tad viņa pa­zina skaisto grieķieti.

— Akte! — izbrīnījusies viņa iesaucās un sniedza meitenei roku. — Tu esi šeit? Manā kuģī un no manis lūgdama žēlastību? No kā man tevi jāglābj, tevi, kas bija tik stipra, lai padarītu dēlu man atkal par draugu?

— O, no viņa, no manis, no manas mīlas — no šī galma, kuru es nicinu, no šīs pasaules, kura man ir tik jauna un sveša!

— Tiešām, pa ēšanas laiku tu biji pazudusi. Nerons prasīja pēc tevis, lika tevi meklēt. Kāpēc tu aizbēgi?

— Kāpēc? Un tu to vēl prasi? Vai tad bija iespējams sievietei — piedod! — izturēt tādas orģijas, kuru priekšā pat mūsu Venera nosarktu? O, māt, vai tu nedzirdēji tās dziesmas? Vai tu neredzēji kailās kur­tizānes? Šos burvju māksliniekus, kuru kustības bija kauns, vairāk gan, bez šaubām, viņiem nekā skatītājiem? O, es nevarēju tādus skatus izturēt, man bija jābēg dārzos. Bet tur — ak, arī tur notika lietas, kuras mani izbiedēja. Šie dārzi bija apdzīvoti kā senatnes birzis. Katrā akrā mitinājās pa bezkaunīgai nimfai, katrā krūmā pa kārīgam satīram! Un vai tu vari iedomāties, šajās sievietēs un vīriešos es pazinu matronas un bruņinie­kus… un es aizbēgu no dārza, kā biju bēgusi no galda. Bija vaļā kādi vārti, tie veda uz jūru, es bēgu uz krastu… Es ieraudzīju trirēmu, pazinu to, es uzsaucu, ka piederu tavai pavadonībai un ka man jāgaida tevi, un tā mani uzņēma. Un šo matrožu, kareivju, šo neizglītoto cilvēku vidū es uzelpoju brīvāk un mierīgāk nekā pie Nerona galda, kur taču sēdēja Ro­mas dižciltīgākie.

— Nabaga bērns, un ko tu gaidi no manis!?

— Patvērumu tavā mājā pie Lukrina ezera, vietu starp taviem ver­giem, plīvuru, kas būtu diezgan biezs, lai slēptu manu sarkšanu.

— Tātad tu negribi redzēt ķeizaru?

— O, māt!..

— Vai tu gribi viņu pamest liktenim, lai viņš kā kuģis maldās šai izlaidības jūrā?

— O, mana māte, ja es viņu mīlētu mazāk, varbūt es varētu palikt pie viņa! Bet kā tu vari vēlēties, lai es redzu viņa priekšā sievietes, kuras viņš mīl līdzīgi man, vai kuras viņš mīl vairāk nekā es tieku mīlēta? Tas ir neiespējami! Es negribu tik daudz upurēt, lai tik maz saņemtu. Šai pazudušā pasaulē pazudīšu arī es. Šo sieviešu starpā es kļūšu tāda pati kā viņas. Es nesīšu dunci pie jostas un kaut kādā riņķī indi, līdz kā­dudien…

— Kas ir, Aceronija? — Agripina pārtrauca uzbudināto un vērsās pie jaunās verdzenes, kura nupat ienāca.

— Vai drīkstu runāt, pavēlniece?

— Runā!

— Kurp tu gribi doties?

— Dabīgi, uz manām lauku mājām pie Lukrina ezera.

— Nu, tad sākumā mūsu virziens arī bija turp, bet pirms kāda laika kuģis mainīja kursu, mēs stūrējam atklātā jūrā.

— Atklātā jūrā? — iesaucās Agripina.

— Skaties pati, — pastumdama priekškaru pie malas, kas aizklāja logu, teica verdzene. — Redzi, tur zemes raga bāku, kurai vajadzēja jau atrasties tālu aiz mums un kura taču atrodas no mums pa labi. Tai vietā, lai tuvotos Puciolai, mēs attālināmies no tās pilnās burās.

— Tiešām! — iesaucās Agripina. — Ko tas nozīmē? Gallij! Gallij!

Durvīs parādījās jauns romiešu muižnieks.

— Gallij, — Agripina turpināja, — saki Anicetam, ka es gribu ar viņu runāt.

Romietis pazuda, un Aceronija viņam sekoja.

— Taisnīgie dievi, un nupat nodziest bāka, kā pēc burvju mājiena! — ķeizariene turpināja. — Akte, Akte, bez šaubām te notiek kāda neģēlība. O, mani gribēja atturēt iet uz Bauli, bet es negribēju ticēt! Ak, es ārprā­tīgā! Nu, Gallij?

— Anicets tavu pavēli nevar izpildīt, jo viņš liek nupat ielaist jūrā laivas.

— Tad es uzmeklēšu viņu pati. Ā, ko nozīmē tas troksnis virs mums? Pie Jupitera, mēs esam pazuduši, kuģis plīst pušu!

Un tiešām! Tiklīdz Agripina bija paguvusi izteikt šos vārdus un ie­krist Aktes rokās, tā brīkšķēdamas pār viņu galvām uz visām pusēm sāka plīst plankas.

Abas sievietes iedomājās, ka ir pazudušas, bet, pateicoties ievēro­jamam gadījumam, gultas griesti bija tik stingri un labi nostiprināti, ka varēja noturēt brūkošās drupas, kuras pie durvīm nosita jauno romieti.

Akte un Agripina atradās labi nosargātā stūrī, ko izveidoja plankas savienībā ar gultas griestiem. Bet uz klāja atkal atskanēja kliegšana, no laivas dibena spiedās dobjš troksnis, un abas sievietes juta, kā zem viņu kājām trīcēja un ļodzījās grīda.

Tiešām — vairākas ķīļa plankas bijā atdalījušās cita no citas, un caur čīkstošo sūci jūra plūda jau līdz pat kabīnes durvīm.

Agripina tūlīt visu uzminēja. Viņas abas gaidīja nāve augšā un apakšā. Viņa apskatījās apkārt un uzzināja, ka klājam vien jāsabrūk pār viņām, bet no apakšas tās aprīs ūdens. Logs, pa kuru viņa skatījās uz Mizenas bāku, solīja vienīgo izeju. Viņa pievilka Akti, un, pamājusi ar pavēlošu, nepārprotamu kustību klusēt, jo no tā bija atkarīga abu dzīvība, abas metās ūdenī, ne drusciņas nevilcinādamās, ne ar vienu skatienu at­pakaļ neatskatīdamās.

Tai pašā acumirklī viņām likās, it kā elles spēki viņas norautu dziļā­kos jūras bezdibeņos. Atvars novilka laivu dziļumā, un virpulis aizrāva arī viņas. Viņas grima vairākas sekundes, kuras viņam izlikās vesela mū­žība, bet beidzot lejup velkošais spēks pamazinājās, viņas vairs negrima, viņas cēlās augšup, līdz beidzot pusnemaņā parādījās ūdens virspusē.

Bet tūlīt, kā caur plīvuru, laivas tuvumā viņas ieraudzīja iznirstam trešo galvu. Kā sapnī viņi dzirdēja kliedzam kādu balsi:

— Es esmu Agripina, es esmu ķeizara māte, glābiet mani!

Akte gribēja arī no savas puses saukt pēc palīdzības, bet sajuta Agri- pinas spiedienu un paguva izgrūst tikai nesadzirdamu skaņu. Kad viņas iznira otroreiz, viņas bija izkļuvušas no laivas redzamības loka. Bet Agri­pina, izmantodama vienu roku peldēšanai, ar otru rādīja uz airi, kurš nupat pacēlās un krizdams sadragāja Aceronijas galvu. Nelaimīgā, uz­dodamās par Agripinu un gribēdama tādā veidā glābties, pati sevi nodeva slepkavām. -

Abas glābtās klusēdamas šķēla viļņus un pūlējās tikt krastā, kamēr Anicets domājās izpildījis savu uzdevumu un tuvojās Bauli jūrmalai, kur viņu gaidīja ķeizars. Vēl arvien debesis bija skaidras, un arī jūra kļuvusi mierīga.

Bet vieta, kur Akte un Agripina bija metušās jūrā, bija pārāk tālu no tās vietas, kur viņas pūlējās sasniegt krastu, tā ka, nopeldējušas veselu pusstundu, viņas vēl arvien atradās pusjūdzi no sauszemes.

Lai nelaimi padarītu vēl pilnīgāku, lecot jūrā, Agripina bija sev ie­vainojusi plecu; nu viņa juta, kā pagura viņas labā roka, tā ka, izbēgusi no vienām briesmām, viņa drīz vien iekļuva citās.

Akte manīja, ka ķeizariene tikai ar pūlēm kustās uz priekšu, lai gan pār viņas lūpām neizlauzās neviens vaids. Bet smagi elpojošās krūtis no­deva, cik ļoti viņai bija vajadzīga palīdzība. Sākdama peldēt blakus Agri­pinai, viņa satvēra tās roku, uzlika sev uz pakauša un cīnījās tālāk, at­balstīdama nogurušo ķeizarieni, kas velti centās viņu pierunāt glābties vienai un ļaut viņai mirt.

Pa to laiku Nerons atgriezās Bauli pilī, un, ieņēmis nesen atstāto vietu, pasūtīja jaunas kurtizānes un burvju māksliniekus un pavēlēja, lai orģijas turpinātos. Jā, viņš pat lika atnest liru un apdziedāja Trojas cīņas.

Tomēr laiku pa laikam viņš nodrebēja, trīsas pārskrēja pa dzīslām, jo arvien vēl likās, ka dzird mātes pēdējo kliedzienu, jo atkal un atkal likās, ka šajā spiedīgajā, smaržām pārpildītajā gaisā soļo nāves eņģelis un ar spārnu galiem skar viņa pieri.

Beidzot, pēc drudžainas divu stundu gaidīšanas, ienāca vergs, piegāja pie Nerona un iečukstēja tam ausī kādu vārdu, ko neviens nedzirdēja, bet no kura viņš nodrebēja. Nosviezdams liru, viņš norāva no galvas vai­nagu un, nepaskaidrodams nevienam pēkšņās bailes,, metās ārā no zāles.

Bet ķeizara nemiers bija pārāk acīm redzams, viņa aizskriešana pārāk uzkrītoša, lai kurtizānes neuzminētu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Tā­pēc visi pasteidzās sekot ķeizara paraugam, un dažas minūtes pēc viņa pazušanas cilvēkiem pārpildītā zāle, kur nupat bija gājis tik skaļi un jaut­ri, bija tukša un klusa kā kaps.

Nerons bija devies uz savu istabu un licis pasaukt Anicetu. Tūlīt pēc izcelšanās krastā viņš bija nodevis ziņojumu ķeizaram par savu misiju, un Nerons, pārliecināts par viņa uzticību, nebija par to šaubījies. Tāpēc jo lielāka bija viņa izbrīna, kad Nerons, tikko Anicets bija ienācis, metās viņam virsū un uzbļāva:

— Kāpēc tu man teici, ka viņa ir mirusi? Apakšā stāv ziņnesis, ko viņa ir atsūtījusi!

— Tad viņš nāk no garu valsts, — Anicets atbildēja. — Es pats redzēju, kā salūza klājs un kā nogrima laiva. Es pats dzirdēju balsi, kas

sauca: „Es esmu Agripina, ķeizara māte!", un es pats redzēju, kā airis pacēlās un krizdams sadragāja neuzmanīgās galvu, kas muļķīgā kārtā sau­ca pēc palīdzības!

— Taču tu maldies! Nogalināta tika Aceronija. Mana māte ir glābta!

— Kas to saka?

— Brīvlaistais Agerins.

— Vai tu viņu redzēji?

— Līdz šim vēl ne.

— Ko tu gribi darīt, dieviešķo ķeizar?

— Vai es varu uz tevi paļauties?

— Mana dzīvība pieder Cēzaram.

— Labi! Tad ej šajā kabinetā, un tiklīdz tu dzirdi saucam pēc pa-, līdzības, steidzies šurp, satver Agerinu un saki, ka tu esi redzējis, kā viņš pacēla zobenu pret mani!

— Tava vēlēšanās man ir pavēle, — palocīdamies un ieiedams kabi­netā, atbildēja Anicets.

Nerons tūlīt satvēra spoguli un aplūkoja savu seju, un ieraudzījis, ka tā bija izķēmota, viņš bālumu iznīcināja ar sarkanu krāsu. Un, it kā gata­vodamies kāpt uz skatuves, viņš sakārtoja savas sprogas un togas krunkas, nosēdās iepriekš iestudētā pozā un gaidīja Agripinas sūtni.

Tas ienāca, lai paziņotu Neronam, ka māte ir glābta, viņš runāja par divkāršo nelaimi, kas atgadījās ar trirēmu, un Nerons viņā klausījās, it kā to nemaz vēl nezinātu. Tad viņš piebilda, ka dižo Agripinu, kad tai draudēja zust pēdējie spēki un viņa paļāvās vairs tikai uz dieva palīdzību, uzņēma kāda zvejnieku barka. Laiva viņu aizveda uz Puciolas līci un pa ķeizara Klaudija izbūvēto kanālu — uz Lukrina ezeru. No turienes nestu­vēs viņu aiznesa uz viņas lauku mājām, un, tur nonākusi, viņa lika paziņot dēlam, ka dievi viņu ir apsargājuši, bet ja viņš vēlas māti redzēt, lai paciešas, jo viņa gribot atpūsties.

Nerons noklausījās līdz galam, liekuļodams te bailes, te prieku, kā to prasīja ziņojums, bet uzzinājis to, ko vēlējās dabūt zināt, tas ir vietu, kur atrodas māte, viņš izpildīja plānu, ko bija viņam iedvesis naids: viņš nometa kailo zobenu ziņneša priekšā un sauca skaļi pēc palīdzības.

Tūlīt no paslēptuves izteidzās Anicets, paceldams zobenu, satvēra ne­laimīgo, un, iekams vīrs vēl paguva atjēgties, nodeva to pretoriešu priekš­niekam, kas pēc pirmiem ķeizara saucieniem piesteidzās savu ļaužu priekšgalā. Tad Anicets aizskrēja pa pils ejām, visur ziņodams, ka ķeizars pēc mātes pavēles tik tikko neesot ticis nogalināts.

Kamēr Bauli pilī norisinājās šie notikumi, Agripinu, kā jau teikts, izglāba zvejnieku laiva un lēnām devās uz ostu. Bet mirklī, kad viņa uz­dūrās barkāi, viņa uzprasīja Aktei, vai tā jūtas pietiekami stipra pašas spēkiem sasniegt krastu, kurš nupat iznira kā tumša līnija. Viņa vēl nezi­nāja, vai ķeizars viņu vajās līdz viņas lauku mājām pie Lukrina ezera, bet viņa nekādā ziņā negribēja meiteni, kurai bija pateicīga par savu dzīvību, uzņemt savā apkārtnē. Akte nojauta šā jautājuma iemeslu un nolēma sekot ķeizara mātei. Taču Agripina stingri pavēlēja viņu atstāt, bet apsolīja saukt pie sevis, tiklīdz ne no nekā vairs nebūs jābaidās. Akte paklausīja, un tikai tagad Agripina, kas līdz šim nebija pamanīta, izgrūda palīdzības saucienu, kamēr Akte aizslīdēja nepamanīta pa ūdens virsmu, balta un viegla kā gulbis, kurš slēpj savu galvu zem viļņiem.

Jo tuvāk Agripina nāca krastam, jo vairāk tas likās atdzīvojās. Viņa redzēja ugunis juku jukām joņojam jūrmalā, un vējš līdz viņas ausīm at­nesa kliedzienus, kuru iemeslu viņa velti pūlējās uzminēt. Bauli ostā bija atgriezies Anicets un izplatījis ziņu par kuģa avāriju un ķeizara mātes nāvi. Pēc tam tūlīt krastā bija atsteigušies viņas vergi, klienti un draugi, cerībā, ka viņa varbūt dzīva sasniegs krastu, vai vismaz viļņi izskalos viņas līķi. Bet kad tumsā pamanīja baltas buras, pūlis tūlīt metās uz to vietu, kur tām bija jāpiestāj krastā, un kad pamanīja, ka tas tiešām veda Agripinu, nāves žēlabas pārvērtās gavilēs, tā kā ķeizara māte, kas līča vienā pusē bija notiesāta uz nāvi, otrā tika apsveikta ar triumfatora godu un uz kalpotāju rokām aiznesta līdz lauku mājām ļaužu pūļa pavadībā, kas, iztraucēts no miega, bija ārkārtīgi uzbudināts.

Mājas vārti pēc viņas tika aiztaisīti, bet, par spīti tam, jūrmalas iedzī­votāji no Pocuoli līdz Bajē palika ārā un pienācēju ziņkārība sajaucās ar to uzbudinājumu, kas bija piedalījušies gājienā.

Atkal atskanēja gaviles, skaļi tika apliecināta padevība un, beidzot, visi vēlējās redzēt sievieti, kurai pēc ķeizara vēlēšanās senāts bija piešķīris "pavārdu Augusta jeb dižā.

Bel Agripina bija atvilkusies attālāko istabu dziļumā, jo vairāk nekā sajūsmu par tautas prieku viņa sajuta bailes un rūpes. Tikt tautas mīlētam Nerona galmā uzskatīja par noziegumu, it sevišķi, ja šī popularitāte tika piešķirta vispār cienītai personai.

Savā istabā iegājusi, viņa nekavējoties lika pasaukt brīvlaisto Agerinu, vienīgo cilvēku uz kuģa, uz kuru, kā viņai likās, drīkstēja paļauties. Viņa uzdeva aiznest Neronam ziņu, un viņš to arī izpildīja. Tikai izpildījusi šo pienākumu, viņa sāka domāt par savām brūcēm un ļāva tās pārsiet. Pēc tam viņa aizsūtīja savas sievietes projām un, galvu ietinusi mētelī, kurš pārsedza gultu, viņa apgūlās. Viņa gulēja, kavēdamās moku pilnās domās un klausīdamās pūļa kliegšanā, kurš ar katru minūti kļuva skaļāks.

Bet pēkšņi noklusa šīs tūkstoš balsis, kā pēc burvja mājiena norima kņada, nodzisa lāpas, kuras pa logu sūtīja istabā uguns kvēli. Nakts atkal kļuva tumša, noslēpumaina — viņas klusēšana.

Agripina juta, kā pa visu miesu pārskrēja nāves drebuļi, kā auksti sviedri pārklāja pieri, jo nojauta, ka ne bez iemesla noklusa pūlis un nodzisa lāpas.

Tiešām, drīz viņa dzirdēja bruņotus karapulkus ielaužamies ārējā pa­galmā, tad ejās un dažādās istabās atskanēja tuvojošos soļu troksnis.

Atbalstījusies uz elkoņiem, smagi elpodama, bet sastingusi Agripina klausījās šajā draudīgajā troksnī. Jo viņa zināja, ka nebija nekādu cerību uz bēgšanu, un tāpēc viņa vispār par to nedomāja.

Beidzot tika atrautas istabas durvis. Saņemdama visus dvēseles spē­kus, un bāla, bet noteikta, viņa apgriezās un uz sliekšņa ieraudzīja brīv­laisto Anicetu, aiz viņa tetrarhu Herkuleju un flotes centurionu Olaritu. Ieraudzījusi Anicetu, ko pazina kā Nerona uzticības vīru un arī bendi, viņa zināja, kam jānotiek, un bez vaidēšanas un lūgšanās viņa teica:

— Ja tu nāc kā ziņnesis, tad ziņo manam dēlam, ka es atkal jūtos vesela. Bet ja tu nāc kā bende, tad dari savu pienākumu!

Atbildes vietā Anicets izvilka zobenu un tuvojās gultai. Un tai vietā, lai lūgtos žēlastību, Agripina atsedza krūtis un rūgti izteica tikai šos vār­dus:

— Dur šajā vēderā!

Slepkava paklausīja, un māte nomira, izteikdama tikai lāstus klēpim, kurš dzemdējis tādu dēlu.

Pa to laiku, šķīrusies no Agripinas, Akte piepeldēja pie krasta, bet, tam tuvodamās, ieraudzīja spīdam lāpas un izdzirda pūļa kliegšanu. Tā kā viņa nezināja, ko nozīmē šī gaisma un šī kliegšana, un tā kā jutās pietiekami stipra, viņa atzina par labāku uzkāpt uz sauszemes nevis Pu­cuoli krastos, bet citā vietā.

Tādēļ, lai labāk izvairītos no skatieniem, viņa peldēja Kaligulas tiltu ēnā, ko tie meta ūdenī, un, pieķerdamās stabiem, uz kuriem balstījās spraišļi, atpūtās. Bet kad viņa atradās apmēram trīssimt soļus no tilta gala, viņa ieraudzīja sarga ķiveres spīdumu, un atkal meklēja paslēpties tālumā, lai gan krūtis, kas smagi cilājās, un nogurušās rokas nekavējoties prasīja cik vien iespējams ātrāk sasniegt krastu

Beidzot viņa pamanīja vietu, kādu bija vēlējusies: zemu, tumšu un vientuļu, kur vairs nesniedza lāpu gaisma, bet pūļa gaviles likās ļoti tālas. Vispār viņai tagad likās, ka lāpas un kliegšana, kā arī krasti, kurus vēl tikai mirkli atpakaļ viņa varēja atšķirt, bija pazuduši.

Tie ienira kā mākonī, kurš aizklāja viņa acis un caur kuru tās raustī­jās kā sarkans zibens. Viņai likās, it kā viņu ar šņācošiem spārnu vēzie­niem pavadītu jūras nezvērs. Viņa gribēja kliegt, bet mute pielija ar ūdeni un uz galvas plīsa vilnis.

Akte juta, ka viņa būs pazudusi, ja nesaņems visus spēkus, un kramp­jaini viņa pacēlās ar pusi ķermeņa virs viļņiem, kuri spiedās viņai virsū. Lai cik maza šī kustība arī bija, tomēr ar to pietika, lai krūtis piepildītos ar svaigu gaisu.

Krasts, kuru viņa ieraudzīja, likās bija pavirzījies tuvāk, viņa atkal peldēja, bet drīz vien parādījās jauna noguruma vēstneši, un sajukušas, dīvainas domas jaucās smadzenēs. Dažas minūtes raibā juceklī viņa ie­raudzīja visu, kas bija viņai dārgs, un acu priekšā iznira visa viņas agrākā dzīve.

Viņai likās, ka krastā viņa redz kādu sirmgalvi, kas izpletis rokas pret viņu, un sauca palīgā, kamēr kāds nezināms spēks viņu paralizēja un likās vilka neizdibināmā līča dzelmē.

Tad viņa atkal sevi ieraudzīja mirdzošās dzīrēs. Ar liru rokās sēdēja Nerons, viņa mīluļi aplaudēja bezkaunīgām dziesmām un ienāca kurtizā­nes, kuru deja aizskāra meitenes kauna jūtas.

Viņa gribēja atkal bēgt projām, taču kājas likās it kā saistītas ar puķu vītnēm, un ejas galā, kura veda uz dzīru zāli, viņa redzēja sirmgalvi, kas viņai māja ar roku. Bet ap pieri šim sirmgalvim bija mirdzoša stīpa, un viņa seja spīdēja tumsībā. Viņš deva zīmi, ka viņai jānāk pie viņa, un viņa zināja, ka būs glābta, ja sekos viņam. Beidzot tomēr gaisma nodzisa, norima visi trokšņi, viņa juta sevi grimstam un izgrūda kliedzienu.

Tam atbildēja otrs kliedziens, bet viļņi saplūda kopā kā miroņauts, un viņā viss nomira, pat sajūta, ka viņa vēl dzīvo. Viņai vēl likās, it kā viņu miegā nestu kaut kur projām un ļautu ripot no kalna nokares, līdz viņa atsitās pret akmeni.

Viņa sajuta dobjas sāpes, kādas sajūt ģībonī, bet tad viņa manīja tikai ledainu aukstumu, kurš līda sirdī, un kad tas bija pārņēmis visu sirdi, viss viņā nodzisa, pat dzīvības apziņa.

Kad viņa nāca pie samaņas, bija nakts. Ietīta platā mētelī, viņa gulēja krastā, un blakus viņai uz ceļiem, viņas galvu klēpī turēdams, tupēja kāds vīrs, no kura matiem pilēja ūdens.

Viņa pacēla acis pret viņu, un savādi — pazina sirmgalvi, kuru bija redzējusi nāves agonijā. Tā bija tā pati cienīgā, maigā seja, tā kā viņai šķita, it kā viņa vēl arvien sapņo.

— O, manu tēv, — viņa murmināja, — tu mani sauci pie sevis, un es esmu atnākusi. Te es esmu! Tu glābi manu dzīvību. Kā tevi sauc, lai es svētīju tavu vārdu?

— Mani sauc par Pāvilu, — atbildēja sirmgalvis.

— Un kas tu esi? — jaunā meitene jautāja tālāk.

— Kristus apustulis, — viņš atbildēja.

— Es tevi nesaprotu, — maigi iesaucās Akte, — tomēr es tev uzticos kā tēvam. Ved mani, kur gribi, es esmu gatava tev sekot!

Tad sirmgalvis piecēlās un soļoja viņai pa priekšu.

XI

Atlikušo nakts daļu Nerons pavadīja bezmiegā un baiļu mokās. Viņš bijās, ka Anicets varbūt nebūs vairs sastapis māti, jo viņš domāja, ka viņa tur būs uzturējusies tikai īsu laiciņu, un, par savu vājību ziņodama, būs tikai liekuļojusi, lai iegūtu laiku un neaizkavēta varētu atgriezties Ro­mā.

Viņš jau redzēja viņu lepnu un noteiktu iebraucam galvaspilsētā, sa­saucam tautu, apbruņojam vergus, uzmudinām tautu, senātu atveram vār­tus, lai prasītu gandarījumu par kuģa avāriju, par dabūtiem ievainoju­miem un par to, ka draugi viņu aiznesa. Kā bērns viņš nodrebēja no mazākā troksnīša, kas, neskatoties uz visu slikto apiešanos ar māti, tomēr nevienu mirkli nebija mitējies no viņas baidīties. Viņš zināja, uz ko viņa bija spējīga, un no tā, ko viņa bija darījusi viņa labā, viņš apsvēra, ko varētu pasākt pret viņu.

Tikai septiņos no rīta Bauli pilī parādījās Aniceta sūtītais vergs, no­liecās ceļos ķeizara priekšā un pasniedza viņam paša gredzenu, kuru viņš bija nodevis slepkavam kā pilnvaras zīmi, un kurš, pēc norunas, derēja kā izpildītās slepkavības pierādījums.

Tagad Nerons piecēlās pilns prieka. Viņš iesaucās, ka tikai no šīs stundas viņš esot ticis pie īstās kundzības un ka par to viņš ir pateicīgs Anicetam.

Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu uzmanīties un mātes nāvi at­tēlot citādāk. Viņš tūlīt lika ziņot uz Romu, kā viņa istabā ar zobenu rokā satverta Agripinas uzticības persona, brīvlaistais Agerins, kas bija nācis, lai viņu noslepkavotu. Bet kad māte uzzinājusi, ka plāns izjucis, un baidīdamās atbildēt senāta priekšā, viņa pati devusies nāvē, kādā bijis jāmirst viņam.

Viņš vēl piebilda, ka jau ilgi viņa centusies atņemt viņam valdniecību, esot pat lielījusies, ka tiklīdz ķeizars būs miris, tauta, pretori un senāts zvērēs padevību viņai.

Tālāk viņš teica, ka izcilu personu izraidīšana bija viņas darbs un kā pierādījumu atgādināja Silāna māsu Jūniju, Kalvīnu, kādreizējo Oktāvi- jas vīru, tālāk pretoru Valēriju Kapitonu un Licīniju Gabolu.

Bet kuģa avāriju viņš attēloja kā dievu sodu, kurus viņa apmelojusi un nopulgojusi. Starp citu, šo vēstuli bija jāparaksta Senekam, jo Ne­rons tā drebēja, ka nevarēja rakstīt.

Bet tiklīdz pirmais uzbudinājums bija garām, viņš iesāka, gluži kā komediants, liekuļot sāpes un sēras. Viņš nokasīja no sejas sarkano smiņ- ķi un izlaida matus, lai tie juceklī plīvotu ap galvu. Balto dzīru tuniku viņš apmainīja pret tumšo, un savu pretoru, jā, pat vergu un kurtizāņu priekšā parādījās, it kā viņu šis sitiens būtu gandrīz vai nogalinājis.

Tad viņš runāja par to, ka viņš grib doties ceļā, lai pēdējo reizi redzētu savu māti. Viņš lika aizvest sevi barkā un to vietu, kur vakar, liekuļodams maigākās jūtas, bija no viņas atvadījies. Viņš šķērsoja līci, kur gribēja to noslīcināt, izkāpa krastā, kur, ievainota un tuvu miršanai, bija izkāpusi viņa, tad uzgāja augšā vasarnīcā, kur bija norisinājušies pē­dējie šīs satricinošās drāmas skati. Dažas kurtizānes, Burs, Seneka un Spors viņu pavadīja. Viņi pūlējās izspiegot viņa sejas izteiksmi, kādu bija jāpiedod savai, un viņš izskatījās ļoti apbēdināts, un visi, kas ar viņu kopā iegāja ārējā pagalmā, atstāja tādu iespaidu, it kā nupat būtu zaudējuši pa mātei.

Smagiem, svinīgiem soļiem Nerons gāja augšā pa kāpnēm, kā pie­klājas dēlam, kas tuvojas mātes līķim, kura devusi viņam dzīvību. Ejā, kura veda miršanas istabā, ar rokas mājienu viņš pavēlēja pavadoņiem palikt un paņēma sev līdzi tikai Sporu, it kā baidīdamies, ka šo vīru priekšā viņu varētu pārvarēt sāpes.

Kādu mirkli viņš apstājās pie durvīm, atbalstījās pret sienu un seju apklāja ar mēteli, it kā viņam būtu jāslēpj asaras, bet patiesībā tas notika, lai noslaucītu sviedrus, kuri spiedās uz pieres. Pēc īsas vilcināšanās viņš strauji un noteikti atvēra durvis un iegāja telpā.

Agripina vēl atdusējās gultā. Bez šaubām, slepkavas bija noslēpuši visas nāves agonijas pēdas, jo varēja teikt, ka viņa bija iemigusi. Pār viņu bija izplests mētelis, kurš ļāva redzēt tikai seju, daļu krūšu un rokas, kurām nāve piešķira iezilo marmora izskatu.

Vēl arvien Nerons stāvēja gultas kājgalī Spora pavadībā, kurš lūkojās sev priekšā vēl neizteiksmīgāk nekā viņa kungs, kad vienaldzīgā ziņkārē viņš pēkšņi pamanīja no pamatnes nogāztu statuju.

Un tūlīt mātes slepkavas seja kļuva jautrāka. Bija iznīcinātas visas viņa šaubas, pazuda visas bažas: tronis, pasaule, nākotne beidzot pie­derēja tikai viņam vien. Viņš varēja valdīt brīvi un neaprobežoti, jo Agri­pina tiešām bija mirusi. Bet šīs jūtas drīz vien deva ceļu citai izteiksmei: viņa acis pievērsās rokām, kuras viņu bija spiedušas pie mātes sirds, krū­tīm, kuras viņu bija barojušas, un acis iemirdzējās dīvainā kārē. Ar roku viņš pavilka nost mēteli, kurš sedza māti, un kad ieraudzīja mirušo sev priekšā visā augumā, viņš nolūkojās uz to cinisma pilnu izteiksmi un teica savam pavadonim:

— Spor, es nezināju, ka viņa bija tik skaista!

Pa to laiku bija uzaususi diena, un līcī pamodās parastā dzīvība. Ik­viens atkal uzsāka savus dienas darbus. Baumas par Agripinas nāvi bija jau izplatījušās, un pār visu jūrmalu, kuru pārklāja tirgotāji, zvejnieki un slinkuma lāpītāji, smagi gūlās dobjš nemiers.

Pavisam skaļi runāja par briesmām, kuras bija draudējušas ķeizaram un no kurām viņš tikai ar pūlēm izmucis. Kamēr kāds dzirdēja, visi pa­teicās par to dieviem, un, galvu nepagriezuši, gāja garām sārtam, kuru kāds brīvlaistais, vārdā Munsters, ar dažu vergu palīdzību bija sarīkojis pie ceļa, kas stiepās Mizēnā pavisam tuvu Jūlija Cēzara villai.

Bet visa šī kņada, nemiers, baumas nesniedzās līdz patversmei, uz kuru Pāvils bija aizvedis nabaga Akti. Tā bija maza, vientuļa māja, kura atradās Nizīdas kalnāju galotnē un kuru apdzīvoja kāda zvejnieku ģimene.

Lai gan sirmgalvis šajā ģimenē likās svešinieks, tomēr viņam izrādīja acīm redzamu cieņu. Un turklāt paklausība, ar kādu izpildīja viņa mazā­ko vēlēšanos, nebija verdziska, bet godbijīga. Likās, it kā bērni paklausītu tēvam, sulaiņi — patriarham, skolnieki — savam skolotājam.

Vispirms Aktei bija vajadzīgs miers. Pilnīgi uzticēdamās aizstāvim un sajuzdama, ka, sākot no šīs dienas, viņu kāds apsargās, viņa padevās vecā vīra lūgumam un iemiga.

Līdzīgi tēvam, kas stāv pie sava bērna gultas, viņš nosēdās pie viņas gultas, un pacēlis acis pret debesīm, pamazām iegrima dziļās pārdomās. Kad jaunā meitene atkal atvēra acis, tūlīt ieraudzīja veco vīru, un, lai gan tagad viņai pēkšņi uzmācās visas atmiņas, sērīgi smaidīdama, viņa sniedza tam roku.

— Vai tev vēl sāp? — jautāja sirmgalvis.

— Es mīlu! — viņa atbildēja.

Brīdi abi klusēja, tad Pāvils turpināja:

— Ko tu vēlies?

— Patvērumu, kur es varu domāt par viņu un apraudāt.

— Vai tu jūties pieteikami stipra man sekot?

— Dosimies ceļā! — Akte piecēlās.

— Šobrīd tas nav iespējams, meit. Ja tu esi bēgle, tad es esmu iz­stumtais. Ceļā mēs varēsim doties tikai naktī. Vai tu gribi šonakt mani pavadīt?

— Jā, manu tēv.

— Vai tu nebaidies no garā, nogurdinošā gājiena, jo tu taču esi tik maiga un vārīga?

— Manā dzimtenē jaunās meitenes ir pieradušas sekot briežu mātei cauri biezākajiem mežiem un pāri augstākajiem kalniem.

— Timotej, — sirmgalvis pavēlēja, — pasauc Silasu!

Zvejnieks tūlīt noņēma Pavila brūno mēteli, izplēta to uz nūjas, atstā­ja būdu un iestiprināja spieķi zemē.

Tūlīt šī zīme tika pamanīta, un no Nizīdas kalna norāpās cilvēks, kurš devās uz krastu, iekāpa barkā un, no krasta atgrūdies, pilniem spē­kiem airēja pāri ūdenim, kas šķīra salu no kalnājiem.

Attālums nebija garš, un jau pēc ceturtdaļstundas simtu soļu attālumā no mājas laivas degungals iedūrās krastā. Piecas minūtes vēlāk vīrs jau stāvēja uz sliekšņa.

• Viņam ienākot, Akte izbijās, jo viņa nebija novērojusi to, kas notika apkārt, bet gan lūkojusies uz Bauli.

Svešinieks, spriežot pēc varaskrāsas ādas, turbāna, kurš sedza viņa galvu, un smalkajām drēbēm, bija atzīstams par Arābijas dēlu. Godbijīgi viņš tuvojās un sveicināja Pāvilu nepazīstamā valodā. Tajā pašā valodā Pāvils atbildēja dažus vārdus, kuros skanēja drauga labvēlība un meistara autoritāte. Atbildes vietā Sllass piestiprināja sandales pie kājām, apjoza virvi ap gurniem, satvēra ceļotāja nūju, nometās Pāvila priekšā ceļos, kas viņu svētīja, un aizgāja.

Izbrīnījusies Akte lūkojās sirmgalvī. Kas viņš bija, ka visi klausīja viņa maigajām un taču noteiktajām pavēlēm, it kā viņš būtu karalis, un ko viņi tomēr godāja kā tēvu?

īsajā laikā, kuru viņa pavadīja Nerona galmā, viņa redzēja paklausību tās verdziskā formā, kura ir baiļu māsa, bet ne padevību, kas ir go­dāšanas zīme.

Vai virs zemes bija divi ķeizari, un vai šis, kas slēpās, kam nebija ne mantas, ne ieroču, ne vergu, vai šis nebija varenāks par to, kuram piederēja visas pasaules bagātības, divdesmit septiņi miljoni pavalstnieku un divsimt tūkstoši kareivju?

Straujā juceklī šie apsvērumi izskrēja caur Aktes galvu, un tie bija tik nesatricināmi stipri, ka viņa pagriezās pret Pāvilu ar tām pašām bai­lēm un to pašu godbijību, kādu svētajām sirmgalvim izrādīja visi pārējie, un, rokas sakristojusi, teica:

— O, kungs, kas tu esi, ka tevi ikviens klausa, no tevis nebaidīda­mies?

— Es to jau tev teicu, meit. Mani sauc par Pāvilu un es esmu apus­tulis. ' /

— Bet kas tad ir apustulis? — jautāja Akte. — Vai tas ir kāds ru­nātājs kā Dēmostens? Vai filozofs kā Seneka? Pie mums daiļrunību sa­līdzina ar zelta ķēdi, kas nāk ārā no mutes. Vai tu ar saviem vārdiem pieķēdē klausītājus pie sevis?

— Es esmu vārdu sludinātājs, kurš nevis saista, bet atbrīvo, — smai­dīdams atbildēja Pāvils. — Tai vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir vergi, es esmu nācis, lai sludinātu viņiem brīvību.

— Es tevi nesaprotu, un tu taču runā manas mātes valodā, it kā tu būtu grieķis.

— Es sešus mēnešus esmu dzīvojis Atēnās un pusotru gadu Korintā.

— Korintā! — nomurmināja jaunā meitene un paslēpa seju rokās. — Vai tas bija sen?

— Pirms pieciem gadiem.

— Un ko tu darīji Korintā?

— Darbdienās izgatavoju teltis kareivjiem, ceļotājiem un matrožiem, jo es negribēju būt par nastu manam augstsirdīgajam saimniekam, kas bija mani uzņēmis. Bet sabata dienā es sprediķoju sinagogā, sievietēm atgādinādams pieticību, vīriešiem iecietību un visus evaņģēliskos tikumus.

— Jā, jā, tagad es atceros, esmu dzirdējusi par tevi! — iesaucās Ak­te. — Vai tu nedzīvoji jūdu sinagogas tuvumā, godājamā sirmgalvja Tita Justa namā?

— Tu viņu pazīsti?— acīm redzami būdams iepriecināts, iesaucās Pāvils.

— Viņš bija mana tēva drauga, — atbildēja Akte. — Jā, jā, tagad es atceros: jūdi tevi uzrādīja, veda tevi pie Galliona, kas bija Ahajas prokonsuls un Senekas brālis. Kad tu gāji garām, mans tēvs veda mani pie durvīm un teica: „Lūk, meit, te iet taisnīgais!"

— Un kā sauc tavu tēvu? Kā sauc tevi?

— Manu tēvu sauc par Amiklu, un mani — par Akti.

— O, tagad arī es atceros, tavs vārds man nav švešs. Bet kā tu varēji atstāt savu tēvu? Kāpēc tu šķīries no tēvijas? Kā tas notika, ka es atradu tevi gluži vienu un mirstošu jūrmalā? Saki man visu, mans bērns, manu meitiņ, un ja tev nav vairs tēvijas, tad es tev to došu, ja tev nav vairs tēva, tad es to pagādāšu.

— O, nē, nē! Nekad es neuzdrošinātos tev to izstāstīt.

— Vai šī atzīšanās ir tik smaga?

— Es nomirtu no kauna, iekams pagūtu izsūdzēt tikai pusi!

— Labi, tad piekriti man pazemoties, lai tu varētu pacelties. Es gribu tev teikt, kas es esmu, lai tu man teiktu, kas esi tu. Es tev izsūdzēšu manus noziegumus, lai tu man atzītos savās kļūdās.

— Tavus noziegumus?

— Jā, manus noziegumus. Paldies debesīm — es esmu tos izcietis, un, kā ceru, Kungs man tos ir piedevis. Klausies, mans bērns, jo es tev stāstīšu lietas, par kurām tev nav nekādas nojautas, bet kuras tu kādudien sapratīsi un godāsi, tiklīdz būsi sapratusi.

Esmu dzimis Tarsijas Cilicijā. Kā atlgojumu par padevību, ko pilsēta izrādīja ķeizaram Augustam, iedzīvotāji ieguva pirmtiesības saukties par Romas pilsoņiem. Bez bagātības priekšrocībām mani vecāki vēl baudīja augstus amatus, kurus viņiem bija piešķīris ķeizars. Tur es studēju grieķu zinātni, kura toreiz manā dzimtenes pilsētā bija pilnos ziedos kā Atēnās.

Pēc tam tēvs, kas bija īsts jūds un piederēja farizeju sektai, sūtīja mani uz Jeruzalemi, kur man bija jātop par skolnieku Gamalielam, kas bija nopietns un mācīts Mozus likumu pazinējs. Toreiz es saucos nevis Pāvils, bet gan Sauls.

Un tad godājamais sirmgalvis stāstīja, kā Betlēmes stalli piedzimis pasaules pestītājs, kā ar to piepildījās senie pareģojumi un kā jūdi liedzās šo namdara dēlu atzīt par Mesiju. Viņi to ienīda un nerimās, kamēr piesita krustā. Arī Sauls piederēja pie Kristus ienaidniekiem, līdz beidzot, ceļā uz Damasku, notika pārvēršanās brīnums un viņš saņēma Kristus kristību.

Un stāstu viņš beidza ar vārdiem:

— Un cik karsts bija mans naids pirms tam, tik liela ir mana ticība kopš tām dienām. Es esmu izstaigājis Jūdeju no Sidonas līdz Aradnai, no Seiras kalna līdz Besoras upei. Esmu apceļojis Āziju, Bitīniju un Ma­ķedoniju, esmu bijis Atēnās un Korintā, esmu pieskāries arī Maltai, tad esmu izkāpis Sicīlijā, esmu izstaigājis krustu šķērsu, līdz, beidzot, sasniedzu Pucuoli, kur, gaidīdams vēstuli no Romas, ko saņēmu tikai vakar, pašlaik atrodos jau četrpadsmit dienas. Šajās vēstulēs mani brāļi sauc mani pie sevis. Uzvaras dienas ir tuvu, pats Dievs mums sagatavo ceļu, jo, mo­dinādams cerības tautā, viņš dara vājprātīgus ķeizarus, pēc kā vecā pa­saules ēka tiks pārveidota pašos pamatos. Tā nav nejaušība, bet to iz­darīja mūžīgā paredzēšana, ka Tibērijs bija bikls, Klaudijs plānprātiņš un Nerons ārprātīgs. Tādus ķeizarus maldina pašu dievi, kurus viņi godina. Tā bruks kopā ķeizari un dievi, vieni tāpēc, ka pazaudējuši uzticību, otri kā nolādētie.

— O, tēvs, — Akte iesaucās, — ievēro! Esi līdzcietīgs pret mani!

— Kas ir tev kopējs ar šo asiņaino vārdu? — izbrīnījies jautāja Pā­vils.

— Tēvs, — viņa aizklāja seju ar rokām, - tu man izstāstīji savas dzīves stāstu un nu tu prasi manu. O, tas ir īss, briesmīgs un pilns noziegumu: es esmu ķeizara mīļākā!

— Es tur redzu tikai kļūdu, mans bērns, — līdzjūtīgi un uzmanīgi tuvodamies, atbildēja Pāvils.

— Bet es viņu mīlu! — sauca Akte. — Es viņu mīlu vairāk kā jeb­kuru cilvēku virs zemes, vai kā varētu mīlēt Dievu debesīs.

— Ak, ak, tas ir noziegums! — nopūtās sirmgalvis. Un, būdas vienā kaktā ceļos nometies, viņš sāka lūgt.