Akte

XVI

Trīs mēnešus pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem, lietainas dienas vakarā un vētrainas nakts sākumā vairāki vīrieši atstāja Nometanas vārtus un jāja pa tā paša nosaukuma ielu. Tas, kurš jāja priekšgalā un kuru tāpēc varēja uzskatīt par vadoni, bija basām kājām. Viņš bija tērpies zilā tunikā un virs tās uzvilcis mēteli, bet viņa seja, vai nu lai aizsargātos pret straumēm līstošo lietu vai arī lai izvairītos no ziņkārīgo skatieniem, bija cieši aizsegta ar plīvuru.

Lai gan nakts bija briesmīga un nepārtraukti zibšņoja un ducināja pērkons, zeme likās tik ļoti aizņemta ar saviem apvērsumiem, ka galīgi aizmirsa to, kas notika debesīs. Patiesābā ķeizara pilsētā sākās milzīga tautas kliegšana, līdzīga vētras saviļņotās jūras trakošanai. Un kamēr ielās redzēja te atsevišķus ceļotājus, te cilvēku grupas, kā nule aprakstīto, pre- tori bija uzcēluši gar abām Salarijas un Nometanas ielas pusēm teltis, kur, izvilkušies ārā no pilsētas kazarmām, viņi dzīvoja, lai ieņemtu brī­vāku un no visiem pārsteigumiem drošāku vietu.

Kā jau teikts, bija tā briesmīgā nakts, kad visas dabas būtnes šķiet vaid žēlā balsī, kamēr tikai cilvēki to izmanto, lai izteiktu zaimus dieviem.

Vispār varēja teikt, ka mazā jātnieku pulka vadonim bija tas mērķis, pret kuru vērsās cilvēku un dievu kopējās dusmas. Tajā bridi, kad viņš atstāja Romu, gaisu cauršalca dīvaina dvesma, tā ka koki drebēja, zeme trīcēja un zirgi zviegdami metās ceļos, bet apkārt izkaisītās mājas likās sāka ļodzīties. Satricinājums ilga dažas sekundes, bet izskrēja cauri visai Ape- nīnu pussalai no Regijas līdz Alpiem, tā ka piemeklēja visu Itāliju.

Kad pēc tam jātnieki devās pār Tibēras tiltu, viens no tiem vērsa pārējo uzmanību uz to, ka upes ūdens netecēja vis uz jūru, bet putodams drāzās uz avotu: parādība, kura nebija novērota kopš Jūlija Cēzara nonā­vēšanas.

Kad beidzot viņi sasniedza pakalnu, no kura varēja pārredzēt Romu visā plašumā un uz kura auga ārkārtīgi veca ciprese, pēkšņi nodārdēja pērkons, debesis likās atvērās, dzeltena sēra gaisma ietina jātniekus, un spalgs zibens sadragāja koku, kas daudzus gadsimtus bija spītējis tik dau­dzām vētrām un zemestrīcēm.

Katra šī nelaimi vēstošā pazīme lika izlauzties dobjam vaidam no aizplīvurotā vira krūtīm, un, neskatoties uz kāda pavadītāja brīdinājumu, viņš dzina savu zirgu arvien ātrāk. Jātnieki rikšoja tālāk, un apmēram pusjūdzi no pilsētas viņi uzdūrās kādai laucinieku grupai, kura, neska­toties uz negaisu, būdama acīm redzami priecīga, devās uz Romu. Viņi bija tērpušies drēbēs un galvās brīvlaisto cepurēm, lai norādītu, ka, sākot ar šo dienu, tauta ir brīva. Viņus ieraudzījis, aizplīvurotais vīrs gribēja nogriezties no ceļa un doties pa lauku, bet viņa biedrs satvēra pavadas un piespieda turpināt to pašu ceļu. Kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu zemniekiem, viens no tiem pacēla nūju par zīmi, lai jātnieki apstājas, un tie paklausīja.

— Jūs nākat no Romas? — jautāja zemnieks.

— Jā, — atbildēja aizplīvurotā vīra biedrs.

— Ko tur runā par Aenobardu?

Aizplīvurotais sāka drebēt.

— Ka viņš ir izglābies! — atbildēja kāds jātnieks.

— Un uz kuru pusi?

— Uz Neapoli. Kāds viņu redzējis uz Via Appia.

— P;Udies, — teica zemnieki un turpināja ceļu uz Romu, kliegdami — Lai dzivo Galba! Nost ar Neronu!

Šie kliedzieni atrada atbalsi līdzenumā, abās lauka pusēs, un kļuva dzirdamas pretoriāņu balsis, kuras apkrāva Cēzaru ar visrupjākajiem lāstiem.

Arī mazais jātnieku pulks turpināja ceļu. Ceturtdaļu jūdzes tālāk viņi sastapa kareivju pulku.

— Kas jūs esat? — aizkrustodams ceļu ar ieroci, jautāja šķēpnesis.

— Galbas piekritēji, kas meklē Neronu, — atbildēja jātnieks.

— Tad mēs vēlam jums vairāk laimes, kā mums bija dots, — atbil­dēja devūrijs.

— Kā tā?

— Jā, mums teica, ka viņš izmantos šo ceļu, un, kad mēs redzējām kādu vīru jājam aulēkšos, mēs domājām, ka tas ir viņš.

— Un? — trīcošā balsī jautāja aizplīvurotais.

— Un mēs viņu nonāvējām, — atbildēja devūrijs. — Tikai tad, kad apskatījām līķi tuvāk, mēs ieraudzījām, ka bijām vīlušies. Esiet tātad lai­mīgāk» par mums, un lai Jupiters ir jums žēlīgs!

Tad aizzplīvurotais gribēja laist aulēkšus, bet viņa biedri to aizturēja. Pēc tam viņi turpināja ceļu, bet pēc piecdesmit soļiem priekšējā zirgs uzdūrās līķim un palēcās sāņus tik spēcīgi, ka no jātnieka sejas noslīdēja plīvurs. Tajā brīdi garām gāja kāds pretorietis, kas atgriezās no atvaļi­nājuma.

— Lai dzīvo Cēzars! — teica kareivis. Zibens gaismā viņš bija pazinis Neronu.

Tiešām tas bija pats Nerons, kas bija uzgrūdies nelaimīgajam, kuru bija noturējuši par viņu. Tas bija Nerons, kam šajā stundā viss iedvesa bailes, pat vecā karotāja godbijīgais sveiciens. Tas bija Nerons, ko neiz­skaidrojamās parādības bija nogāzušas no varas augstumiem. Tagad viņš pats bija bēglis un izstumtais un bēga no nāves, kuru savā gļēvulībā viņš ne pats gribēja pieņemt, ne arī piedzīvot.

Mums jāpamet skatiens atpakaļ, lai saprastu, kādas parādības noveda pie šīm pēkšņajām pārmaiņām.

Baumas par Galbas sacelšanos Romā izplatījās neticami strauji. Šo­reiz tie nebija tukši draudi vai izmisuma pilns pasākums kā Vindeksa rīcība. Tas bija tiešs un spēcīgs kāda dižas cilts patricieša uzbrukums, kas visu laiku Romā bija baudījis lielas simpātijas un lepni sevi sauca par senatora Kvinta Katula Kapitolīnija mazdēlu, kas savā laikā bija pir­mais pēc drošsirdības un tikumiem.

Šiem Galbam labvēlīgiem apstākļiem piebiedrojās jauna neapmieri­nātība ar Neronu. Nodarbināts ar spēlēm, skriešanām un dziedāšanu, viņš nokavēja dot pavēles par pilsētas apgādāšanu ar pārtiku, kas bija viņa pilsētas kunga un ķeizara pienākums, un tā kuģi vispirms aizbrauca uz Sicīliju un Aleksandriju, kad tiem vajadzēja būt jau atpakaļ.

Tāpēc dažu dienu laikā labībai sakāpa nedzirdētas cenas un sākās bads. Visa Roma nokļuva bada briesmās, iedzīvotāji nepārtraukti lūkojās uz dienvidiem un skrēja uz Tibēras krastu, tiklīdz tur pienāca kāds kuģis no Ostijas.

Ķeizars pasauca Lokustu. Bet šoreiz viņš prasīja savas vecās drau­dzenes zināšanas priekš sevis. Viņi pavadīja kopā veselu nakti, un viņa klātbūtnē burve pagatavoja sevišķi izvēlētu indi, kuru jau trīs dienas ie­priekš bija sagatavojusi un iepriekšējā vakarā izmēģinājusi.

Nerons to ieslēdza zelta vācelītē, un to savukārt paslēpa skapītī, kuru kādreiz viņam bija dāvinājis Spors un kuru tikai viņi abi prata atvērt, jo to noslēdza slepens aizslēgs.

Nākamajā rītā pēc tās nakts, kuru Nerons bija pavadījis kopā ar Lo­kustu, tātad tajā dienā, kad bija ienākušas ziņas par Galbas sacelšanos, izbadojusies, neapmierinātā tauta sapulcējās forumā, jo bija izziņots, ka redzams kāds kuģis. Tūlīt visi steidzās uz Ostijas ostu, jo domāja, ka kuģis ziņo par labības flotes tuvošanos, un ar skaļiem prieka saucieniem metās uz malu. Bet kad uzzināja, ka kuģis no Aleksandrijas veda miltus tikai ķeizara cīkstoņiem, atskanēja skaļi lāsti un draudīga ņurdēšana.

Neapmierināto vidū sevišķu vērību izpelnījās kāds virs, Galbas brīv­laistais Icels. Iepriekšējā dienā viņš bija ticis apcietināts, bet pa nakti simts apbruņotu vīru izlauza cietuma durvis un viņu atbrīvoja. Tagad viņš atkal parādījās tautas vidū, izmantodams priekšrocības, kuras viņam pie- šķira notikušais, un mudināja savus draugus uz atklātu sacelšanos. Bet tie tomēr vilcinājās sacelties pret līdz šim tik vareno ķeizaru. Tad gāja garām, seju ietinis mēteli, kāds jauns cilvēks un pasniedza Icelam rakstā­mo tāfelīti. Brīvlaistais paņēma ar vasku pārvilkto tāfelīti un sev par prie­ku redzēja, ka viņam palīgā nāca nejaušība, jo tā viņam bija kā pie­rādījums pret Neronu.

Uz tāfelītes, proti, bija uzzīmēts Nerona plāns, kā otrreiz aizdedzināt nepateicīgo Romu, kas bija nogurusi apgavilēt ķeizaru dziedātāju, un vienlaikus palaist vajā plēsīgos zvērus, tā ka romieši neuzdrošinātos dzēst ugunsgrēku.

Icels skaļi visiem priekšā nolasīja tāfelītes saturu, taču viņam negri­bējās ticēt, jo tādu atriebību uzskatīja par pārāk ārprātīgu. Daži pat ie­saucās, ka šī pavēle, bez šaubām, esot viltota. Tad no brīvlaisto rokām tāfelīti paņēma Nimfids Sabīns un paskaidroja, ka viņš pazīst ne tikai ķeizara rokrakstu, bet arī viņa paradumu rakstu nodzēst un rakstīt starp rindām. Pret šo iztēicienu vairs nebija ko iebilst, jo Nimfids Sabīns kā pretoru prefekts bija diezgan bieži saņēmis Nerona pašrocīgi rakstītās pavēles.

Tajā brīdī garām gāja acīm redzami apmulsuši un bez mēteļiem vai­rāki senatori. Viņi devās uz Kapitoliju, kurp tie tika saukti. Līdzīgu tā­felīti no rīta bija iegrūduši rokās senāta priekšsēdim, kā tas bija noticis no nepazīstamā puses pret Iceli. Uz šīs tāfelītes bija bijusi pavēle ielūgt senatorus dzīrēs un nozāļot.

Bet viņiem pievienojās tauta un pārplūdināja forumu kā bangojoša jūra, kā negaisa viļņi, kuri ielaužas ostā. Kamēr gaidīja senāta lēmumu, tauta uzbruka Nerona statujām, jo vēl neuzdrošinājās ķerties pie viņa paša.

No Palatīna augstienes ķeizars redzēja, kā apstrādāja viņa statujas, un viņš tūlīt apģērbās melnā, lai nokāptu pie tautas un lūgtu žēlastību. Bet kad viņš gribēja atstāt pili, pūļa kliedzieni pieņēma tik draudīgu raks­turu, ka viņš atkāpās un, atvēris pakaļdurvis, aizbēga Servīlija dārzos. Ievilcies šajā paslēptuvē, par kuru nezināja neviens viņa draugs, viņš aiz­sūtīja Faonu pie pretoru vadītāja.

Bet Galbas starpnieks jau bija aizsteidzies viņam priekšā. Nimfids Sabīns jaunā ķeizara vārdā jau bija apsolījis katram kareivim septiņus 16* tūkstošus pieci simti, bet katram provincē esošam kareivim — divpadsmit tūkstošus piecdesmit drahenas. Tāpēc pretori vadītājs atbildēja Faonam, ka viņš vairāk neko nevar darīt, kā vienīgi palikt uzticīgs Neronam, ja tas izmaksā tādu pat summu.

Faons paziņoja šo atbildi ķeizaram, bet izsmeltajā valsts kasē prasītā summa — 285 172 (XX) franku — nebija atrodama. Ķeizars varēja sa­maksāt knapi divdesmito daļu no tās. Bet viņš nekādā ziņā neizsamisa.

Pār uzbudināto un gaiši apgaismoto pilsētu nogrima nakts. Visos brī­vos laukumos un ielu krustojumos lāpu gaismā bija sapulcējušies cilvēku pūlīši, un šajā dažadu noskaņojumu pārņemtajā drūzmā izplatījās dīvai­nākās un pretrunīgākās baumas, it kā tās iznēsātu ērglis uz spārniem. Un visas tās atrada ticīgos, lai cik tās arī bija nepamatotas un neprātīgas. Iedomājās dzirdam tālumā izverdošā Vezuva dobjo rūkoņu un plēsīgo zvēru kaukšanu. Bet šo nemieru laikā pretori atstāja kazarmas un ap­metās nometnēs ārpus pilsētas. Kur viņi gāja garām, atkal nodibinājās miers, jo vēl nezināja, kādā pusē tie nostāsies. Bet tiklīdz tie bija pa­zuduši pūlim no acīm, tas atkal sāka dedzināt lāpas un, kaukdams un draudīgi kliegdams, metās pa ielām.

Neskatoties uz valdošajiem nemieriem, Nerons tomēr uzdrošinājās pārģērbties kā vienkāršas tautas cilvēks, lai pēc tam, kad visu dienu pa­vadījis slēpjoties Servīlija dārzos, parādītos pilsētas ielās. Šo pārdrošo soli viņš spēra cerībā, ka varbūt atradīs palīdzību pie saviem vecajiem iz­priecu biedriem, ja ne ar ieročiem, tad vismaz ar naudu. Lai gan viņš vilkās no mājas uz māju, lai gan lūgdams metās ceļos durvju priekšā un kā ubags mangoja dāvanas, jo tikai tās viņu varēja glābt, neviens viņu neievēroja, sirdis palika tikpat noslēgtas kā durvis.

Kad beidzot pūlis, būdams nepacietīgs un neapmierināts par senāta vilcināšanos, sāka trokšņot, Nerons saprata, ka viņš nedrīkst zaudēt ne­vienu mirkli. Viņš neatgriezās Servīlija dārzos, bet gan devās uz Palatīnu, lai sagrābtu zeltu un dārglietas. Sasniedzis Jupitera aku, viņš aizlīda aiz Vestas tempļa, nonāca ēnā, kuru meta Tibērija un Kaligulas piļu mūri, tāpat vārti, kurus bija atvēruši, kad viņš bija atgriezies no Korintas. Iz­skrējis cauri krāšņam dārzam, no kura viņam bija jāaiziet trimdas tuksne­sī un, beidzot ieiedams Zelta Namā pa slepenām ejām, viņš sasniedza savu istabu.

Kad viņš tur iegāja, viņam izlauzās pārsteiguma sauciens.

Viņa prombūtnes laikā Palatīna sargi bija aizbēguši un paņēmuši līdzi visu, kas tikai bija paņemams: Atalas drānas, sudraba vāzes, dārgās mē­beles.

Nerons piesteidzās pie mazās tvertnes, kur bija ieslēgta Lokustas in­de, un atvēra to, bet zelta kārbiņa bija pazudusi, un līdz ar to arī iespēja izbēgt no atklātas kauna nāves.

Tad vīru, kas vēl vakar šķita pasaules kungs, atstāja drosme, jo viņš sevi redzēja visu pamestu un aizmirstu. Viņš nokrita uz mutes zemē un valstījās, kā ārprātīgais saukdams pēc palīdzības. ,

Piesteidzās trīs personas: Spors, privātsekretārs Epafrodīts un brīv­laistais Faons. Viņus ieraudzījis, Nerons piecēlās už ceļiem un bailīgi vi­ņus uzlūkoja. Bet kad viņš no viņu bēdīgajām sejām saprata, ka viņam nav vairs nekādu cerību, viņš Epafrodītam pavēlēja pasaukt gladiatoru Spirulu vai arī kādu citu, kas būtu ar mieru viņu nogalināt. Tad uzsauca Sporām un Faonam, kas bija palikuši pie viņa, uzsākt sēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt algotās sievietes apbedīšanas laikā. Viņi vēl nebija galā, kad atgriezās Epafrodīts. Negribēja nākt ne Spiruls, ne arī kāds cits.

Tad Nerons, kuru bija atstājuši viņa spēki, saprata: viņam nav nekādu izredžu uz ātru nāvi, un, nolaizdams rokas, viņš iesaucās:

— Ak, ak! Man nav ne draugu, ne ienaidnieku!

Tad viņš gribēja steigties uz Tibēru un mesties upē. Bet Faons viņu atturēja un piesolīja savu vasarnīcu, kura atradās apmēram četras jūdzes no pilsētas starp Salārijas un Nomentanas ielu. Nerons pieķērās šai pē­dējai cerībai un piekrita.

Viņš uzlēca vienā no pieciem pievestajiem zirgiem, aizplīvuroja seju, un aizjāja Spora pavadībā, kas viņu nekur neatstāja. Bet Faons palika Palatinā, lai gaidītu ziņas. Nerons izgāja cauri pilsētai, atstāja to pa No­mentanas vārtiem un jāja pa ceļu, uz kura mēs viņu atstājām tajā brīdī, kad kareivja sveiciens, kas bija viņu pazinis, atjaunoja viņa bailes.

Beidzot mazais jātnieku pulks sasniedza Faona villas augstieni, kur atrodas tagadējā Serpentāra. Noslēpusies aiz svētā kalna, šī vasarnīca de­va patvērumu kaut uz vienu mirkli. Tā atradās diezgan tālā nomalē, tā ka bēglim tomēr būtu diezgan laika izdarīt pašnāvību, ja nebūtu nekādu izredžu glābties.

Epafrodīts, kas labi pazina ceļu, nostājās jātnieku pulka priekšgalā un nogriezās pa kādu sānceļu uz kreiso pusi. Nerons turējās aiz viņa, daži brīvlaistie un Spors — aiz viņa. Kad bija veikuši pusceļu, viņi sev priekšā uz ielas dzirdēja kādu troksni, lai gan viņi nevarēja redzēt ne­vienu personu. Bet tumsa bija arī viņiem labvēlīga. Nerons un Epafrodīts izjāja atklātā tīrumā, kamēr Spors un citi palika uz ceļa. Troksni bija sacēlusi kāda nakts patruļa, kuru bija izsūtījuši meklēt ķeizaru un kuru komandēja kāds centūrijs. Viņš apturēja trīs jātniekus, bet konstatējis, ka viņu vidū Nerons nebija, ļāva turpināt ceļu, iepriekš pārmijis dažus vār­dus ar Sporu.

Pa to laiku Nerons un Epafrodīts bija spiesti nokāpt no zirgiem, jo līdzenums sakarā ar pēdējo zemestrīci bija nosēts ar klinšu drupām un zemes kupenām. Grūti viņi spiedās cauri klinšu drupām un dadžiem, kuri sadūra līdz asinīm Nerona kājas un saplosīja mēteli. Beidzot tumsā viņi pamanīja tumšo mūri, gar kuru viņi soļoja, līdz beidzot sasniedza ak­meņlauztuvi, no kuras Faons bija ņēmis smiltis savai vasarnīcai. Caurums bija šaurs un zems. Bet Nerons, baiļu dzīts, nometās uz vēdera un ieslī­dēja iekšpusē. Pēc tam Epafrodīts paskaidroja, ka viņš apies apkārt mū­rim, ielauzīsies vasarnīcā un paziņos ķeizaram, kad nedraudēs nekādas briesmas. Taču tiklīdz privātsekretārs bija aizgājis un Nerons palika viens, viņu sagrāba neaprobežotas bailes. Viņš sevi iedomājās dzīvu apraktu un steidzīgi līda ārā, lai apkārt sev redzētu brīvo debesi un elpotu svaigo gaisu.

Kad viņš atkal atradās brīvībā, dažus soļus sev priekšā viņš ieraudzīja dīķi. Lai gan tas saturēja .stāvošu ūdeni, slāpju mocīts Nerons nevarēja atturēties nedzēris. Izplētis uz zemes mēteli, lai aizsargātos no dažiem gružiem un koku saknēm, viņš noliecās pār ūdeni, pasmēla kādu sauju, un pacēlis acis pret debesīm, pārmetoši murmināja:

— Tātad tas ir pēdējais Nerona atspirdzinājums.

Drūms un domās nogrimis, viņš sēdēja dīķa malā un nodarbojās ar dadžu un koka šķembeļu izvilkšanu no mēteļa. Tad viņš izdzirda sevi saucam. Viņš apgriezās un lāpas gaismā ieraudzija pie akmeņlauztuves Epafrodīi u.

Privālsekretārs bija turējis vārdu. Sasniedzis vasarnīcas galvenos vār­tus, viņš bija pateicis brīvlaistajiem, kur atrodas ķeizars, tad kopējiem spēkiem viņi izlauza mūrī spraugu un tā no akmeņlauztuves radīja ceļu uz vasarnīcu.

Nerons pasteidzās sekot savam vadonim. Bet steigā mēteli viņš aizmirsa dīķa krastā. Viņš ielīda pa caurumu, un no turienes nožēlojamā verga istabā, kur bija tikai matracis un veca segay>un kuru apgaismoja nožēlojama zemes lampa, kura katrā ziņā izplatīja vairāk dūmu nekā gais­mas.

Atbalstījis muguru pret mūri, Nerons atsēdās uz matrača. Viņam pa­sniedza nedaudz maizes un trauku ar ūdeni bet, nobaudījis maizi, viņš to aizsvieda projām, tad arī ūdeni nodeva uzsildīt.

Palicis viens, viņš nolaida galvu uz ceļiem un kādu bridi sēdēja ne­kustīgs un mēms kā sāpju tēls. Bet drīz vien atvērās durvis. Nerons do­māja, ka viņam atnesa ūdeni un pacēla galvu. Taču savā priekšā viņš ieraudzīja Sporu, kas turēja rokā vēstuli.

Bālajā sejā, kas parasti bija bēdīga un nomākta, šoreiz, kad Nerons viņu uzlūkoja, izpaudās neslēpts prieks, tā ka viņš vairs nelīdzinājās ver­gam, kas bija paklausīgs visām pavēlnieka iedomām. Piegājis divu soļu atstatumā no gultas, viņš izstiepa roku un pasniedza ķeizaram rakstu. Nerons, protams, nebija sapratis Spora smaidu, bet tomēr nojauta, ka tas viņam atnesa kādu jaunu, kļūmīgu ziņu.

— No kā ir šī vēstule? — ņemdams to rokā, viņš jautāja.

— No Faona, — Spors atbildēja.

— Un kas tajā ir rakstīts? — bālēdams prašņāja Nerons.

— Tajā ziņo, ka senāts tevi izsludinājis par tautas ienaidnieku un pavēlējis vajāt, lai tu izciestu nopelnīto sodu!

— Sods! — atbalstījies uz ceļiem, iesaucās Nerons. — Man, Cēza- ram — sods!

— Tu vairs neesi Klaudijs Cēzars, — auksti atbildēja einuhs. — Tu esi Domitijs Aenobards, ko notiesāja uz nāvi kā valsts nodevēju, vairāk nekas.

— Un kā soda nodevēju?

— Viņu izģērbj, kaklu iespiež starp dakšas zariem, tad ved uz fo­rumu, tirgus laukumu un Marsa laukumu, un visu laiku cērt ar rīkstīm līdz nāvei!

— O! — uzlēkdams kājās, iesaucās Nerons. — Es varu vēl bēgt, man vēl laika diezgan, lai paslēptos Larisas mežos vai Minturnes purvos. Kāds kuģis mani uzņems, un es varēšu aizbraukt uz Sicīliju vai Ēģipti.

— Bēgt! — teica Spors, kas vēl arvien tur stāvēja bāls un auksts kā marmora elku dievs. — Bēgt! Pa kādu ceļu?

— Pa šo! — atvērdams durvis un steigdamies uz akmeņlauztuvi, iz­grūda Nerons. — Kā esmu ienācis, tā es aiziešu.

— Jā, bet kopš tu esi te ienācis, — atbildēja Spors, — caurums atkal ir noslēgts, un es apšaubu, vai tu, lai cik labs atlēts tu arī būtu, spēsi atgrūst Šo klinti, kas guļ tam priekšā.

— Pie Jupitera, tas tiesa! — velti izmēģinājies ar visiem spēkiem atbīdīt akmeni, Nerons iesaucās. — Kas to izdarīja? Kas aizvēla šo ak­meni?

— Es un brīvlaistais, — atbildēja Spors.

— Un kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc jūs ieslēdzāt savu Cēzaru šajā

alā?

— Lai tu mirtu tāpat kā visi, kurus tu nomocīji, — naidīgi pārtrauca Spors, ko nekad nevarēja gaidīt no viņa maigās balss.

— Mirt, mirt! — sacīja Nerons un kā iesprostots, mežonīgs zvērs, kas meklē izeju, drāzās ar galvu mūrī. — Mirt! Tātad visa pasaule grib, lai es mirstu? Visa pasaule mani atstāj postā?

— Jā, — atbildēja Spors, — visa pasaule grib, lai tu mirtu, visa pa­saule atstāj tevi postā, pat es, kas mirs ar tevi kopā.

— Jā, jā, — nokrizdams atkal uz matrača, murmināja Nerons. — Jā, tā ir uzticība.

— Tu maldies, Cēzar, — sakrustodams rokas uz krūtīm un lūko­damies uz Neronu, kas koda matracī, teica Spors, — tu maldies, jo tā nav uzticība, tas ir kaut kas labāks - tā ir atriebība!

— Atriebība? - Nerons strauji apgriezās. — Atriebība? Ko tad es tev esmu nodarījis, Spor?

— Jupiter, un tu vēl prasi? Viņš vēl jautā, ko man ir nodarījis! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Spors.

— Jā, jā, — atbildēja Nerons, bailīgi pavirzīdamies tuvāk mūrim.

— Ko tu man esi nodarījis? — pasperdams soli pret ķeizaru un no­laizdams roku, it kā viņam vairs nebūtu spēka, iesaucās Spors. — No bērna, kas bija dzimis, lai kļūtu par vīru un ņemtu dalību visos zemes un debesu priekos, tu iztaisīji nabaga būtni, kurai nekas nepieder, kurai nav nekādu cerību? Man bija jāredz, kā aiziet garām visi prieki, visa laime kā Tantalam augļi un ūdens, kurus viņš nevarēja aizsniegt. Mana nevarība, mana bezvērtības apziņa to aizkavēja. Un tas vēl nav viss! Ja es būtu varējis ģērbties sēru drēbēs un drīkstētu izraudāt sāpes, es vēl būtu tev piedevis, bet tu piespiedi mani ģerbties purpurā kā.valdniekam, smaidīt kā laimīgajam, un dzīvot pasaulē kā īstam vīrietim, mani, nabaga ēnas būtni, spoku!

— Bet ko tad tu vairāk gribi? — drebēdams jautāja Nerons. — Es dalīju ar tevi manu zeltu, priekus un varu. Tu biji klāt visās dzīrēs, kuras es sarīkoju, tev tāpat bija kā man, kurtizānes un lišķi, un kad es vairs nezināju, ko tev lai dāvina, es devu tev savu vārdu.

— Tieši tāpēc es tevi ienīstu, Cēzar! Ja tu mani būtu nonāvējis kā Britāniku, noslepkavojis kā Agripinu, ja tu būtu man pārgriezis dzīslas kā Senekam, tad nāves stundā es būtu tev piedevis. Bet tu neesi apgājies ar mani ne kā ar sievieti, ne vīrieti. Tu dzini ar mani noziedzīgus jokus, darīji visu, kas tev likās labs, kā marmora tēls, kurš ir mēms, akls un bez sirds. Labvēlība, par kuru tu runā, bija tikai apzeltīta pazemošana, vairāk nekas. Un jo vairāk tu mani apkrāvi ar kaunu, jo augstāk tu mani cēli, jo labāk ikviens varēja redzēt manu kaunu. Un arī tas vēl nav viss. Vakar, kad es tev pasniedzu gredzenu, tu taču varēji mani nodurt ar dunci, tad vismaz vīrieši un sievietes domātu, ka es esmu vērts to pūļu, lai mani nonāvētu, bet tu mani siti ar dūri kā dīkdieni, kā vergu, kā suni!

— Jā, jā, — murmināja Nerons, — es biju netaisns pret tevi. Piedod, mans labais Spor!

— Taču, — it kā nedzirdējis Nerona vārdus, tas turpināja, — un taču šī būtne, bez dieva, dzimuma un bez sirds, šī būtne varēja darīt nevis labu, bet ļaunu. Tā varēja pa nakti ielauzties tavā istabā un nozagt tāfeli, ar kuru tu notiesāji uz nāvi tautu un senātu, un izkaisīt to Kapi­tolijā, lai tu nevarētu sagaidīt nekādu žēlastību ne no tautas, ne no se­nāta. Tā varēja nozagt kastīti ar Lokustas indi, lai piespiestu tevi bez ieročiem un aizsarglīdzekļiem padoties tiem, kas tevi meklē, lai nodotu kaunpilnai nāvei.

— Tu maldies! — Nerons iesaucās un izvilka no gultas apakšas dun­ci. — Tu maldies, man vēl ir šis tērauds!

— Jā, bet tu neuzdrošināsies to izlietot ne pret citiem, ne pret sevi. Un tas viss pateicoties einuham. Ķeizars izlaidīs savu dzīvību zem rīkstēm, kad viņu pirms tam kailu, ar dakšām kaklā, būs izvadājuši pa forumu un tirgus laukumiem.

— Bet es taču esmu labi paslēpies, mani te neatradīs.

— Jā gan, varbūt tu būtu no viņiem izmucis, ja es nebūtu sastapis kādu centūriju un pateicis, kur tu slēpies. Nupat, šajā brīdī viņi klauvē pie vārtiem. Cēzar, viņi nāks — viņi jau ir klāt!

— O, es negaidīšu viņus! — uzlikdams dunča galu uz sirds, iesaucās Nerons. — Es noduršos, es nogalināšu sevi!

— Bet tu taču to neuzdrošinies! — Neronu izsmēja Spors.

— Tomēr! — grieķu valodā murmināja Nerons, meklēdams ar ieroča galu vietu, kur varētu nonāvēties. Bet viņš vilcinājās dzelzi iedurt miesā. — Neronam tas nepieklājas, ja viņš neprot mirt. Jā, jā, mana dzīve bija nekrietna, un es mirstu kaunā! O, pasaule, pasaule, kādu lielu māksli­nieku tu zaudēsi ai- mani!

Tad viņš apklusa, stāvēdams uz priekšu noliektu galvu, sajukušiem matiem, sviedriem klātu pieri. Viņš izdzirda tuvojamies jaunu troksni un citēja Homēra vārsmu:

„Tie ir steigā joņojošo zirgu pakavu cirtieni — ".

Šajā brīdī istabā iedrāzās Epafrodīts. Nerons nebija vīlies, troksni bija sacēluši jātnieki, kas meklēja viņu, un, Spora uzrādīti, prasīja, lai viņus ielaiž vasarnīcā. Tagad ķeizars nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli, ja viņš negribēja krist bendes rokās.

Nerons likās pieņēma izšķirīgu lēmumu. Viņš pavilka Epafrodītu sā­ņus un lika zvērēt pie Stiksa, ka nenodos viņa galvu nevienam un ka miesu sadedzinās. Tad viņš atkal izvilka dunci no jostas, kur bija to paslēpis, un pielika galu pie rīkles. Vēl tuvāk nekā iepriekš bija dzir­damas draudīgās balsis. Epafrodīts redzēja, ka pienākusi pēdējā stunda. Viņš satvēra Nerona roku un, uzlikdams dunča galu uz rīkles, iegrūda asmeni līdz pat kātam. Pēc tam viņi abi ar Sporu iebēga alā, noslēguši aiz sevis ieeju.

Nerons izgrūda dusmīgu kliedzienu, izrāva no brūces nāvīgo ieroci un aizmeta tālu projām. Tad ļodzīdamies kādu brīdi viņš vēl turējās taisni uz ceļa, stingām acīm un smagi elsojošu krūti, viņš vēl mēģināja atbalstīt roku, kamēr asinis plūda no rīkles pār otrās rokas pirkstiem, ar kuru viņš pūlējās aiztaisīt brūci. Tad viņš pameta pēdējo pilnu nāvīgākā izmi­suma skatienu sev apkārt. Un ieraudzījis sevi vienu, viņš nopūzdamies noslīdēja zemē.

Tad atvērās durvis un parādījās centūrijs. Kad viņš ieraudzīja ķeizaru nekustīgu, viņš tuvojās un gribēja apturēt asinis ar savu mēteli. Ar pē­dējiem spēkiem Nerons viņu atgrūda.

— Vai tā ir uzticība, ko jūs man zvērējāt? — ar pārmetumu balsī viņš jautāja, un tad izdvesa pēdējo nopūtu. Viņa acis palika stīvas un vaļīgas.

Ar to bija viss galā. Kareivji, kas bija atnākuši kopā ar centūriju, ienāca un pārliecinājās, ka ķeizars ir miris. Kad par to vairs nebija ne­kādu šaubu, viņi atgriezās Romā, lai ziņotu par notikušo. Gluži viens, pat bez verga, kas bija izdarījis pēdējo pakalpojumu, asins peļķē gulēja vīrs, kas vēl dienu iepriekš bija pasaules kungs.

Tā pagāja vesela diena. Bāla, lēna un noteikta vakarā ienāca kāda sieviete. No Icela, Galbas brīvlaistā, kas pašreiz bija Romā visvarenākais, viņa bija saņēmusi atļauju sniegt Neronam pēdējo mīlas pakalpojumu. Viņa noģērba viņu, nomazgāja asinim nošļākto ķermeni un ietina baltā, adītā mētelī, kuru viņš bija apģērbis, kad viņa to redzēja pēdējo reizi, un kuru bija uzdāvinājis viņai. Tad ķerrā viņa to aizveda uz Romu, kur parūpējās par pieticīgu līķa apbedīšanu, kas neatšķīrās no vienkārša pil­soņa apbedīšanas. Tā viņa apglabāja līķi Dmitriānas kapos, kas no Marsa laukuma raugās uz dārzu kalnu. Tur Nerons jau iepriekš bija sev uzcēlis porcelāna pieminekli, uz kura paceļas Lunas marmora altāris, Tasas mar­mora pilāru treliņu iežogots.

Kad bija pienācis vakars, sieviete, apkārt neskatīdamās, lēnām nokāpa no dārzu kalna lejā un pa Egerijas ieleju pēdējo reizi iegāja katakombās.

Bet Epafrodītu un Sporu atrada, cieši viens otram piekļāvušos, ak­meņlauztuvē. Starp viņiem gulēja nāves zāļu kārbiņa. Neronam nolemtās nāves zāles viņi brālīgi sadalīja savā starpā, un abiem bija pietiekami.