Akte

IX

Nerons piecēlās un sekoja brīvlaistajam. Izgājuši pa slepenām ejām, kuras zināja tikai ķeizars un uzticamākie vergi, viņi sasniedza mazu ista­biņu, kurai nebija neviena loga, bet gaisma un gaiss iekļuva tikai pa cau­rumiem griestos. Turklāt šie caurumi nebija tik daudz nolemti apgaismot telpu, kā ļaut aizplūst tvaikiem, kuri dažu reizi cēlās no bronzas uguns- bļodām. Tagad tās tur stāvēja aukstas, bet ogles jau gatavas gailēja uz tām un gaidīja aizdedzinošās dzirkstis un atdzīvinošo liesmu, divus lielos dzīvības un gaismas radītājus. Apkārt pie istabas sienām stāvēja porce­lāna rīki un dīvaini veidoti iegarena veida stikla trauki, it kā untumains mākslinieks, tos veidodams, būtu domājis par brīnišķīgākajām putnu un zivju sugām. Uz apaļiem galdiem stāvēja citi trauki ar rūpīgi noslēgtiem vākiem, uz kuriem izbrīnījusies acs varēja lasīt noslēpumainus uzrakstus, kas nepiederēja nevienai pazīstamai valodai. Tie apjoza laboratoriju kā

14 3aK. 145

noslēpumainās saites — mūmiju. Bet pār viņiem zelta nagliņās karājās svaigi un izkaltēti stādi, kuri, lielākoties, bija noplūkti maģijas noteiktā laikā.

Būtu grūti nosaukt visas noslēpumainās ziedes un maisījumus, kuri bija traukos un kuriem piedēvēja visadažādāko iedarbi uz cilvēka orga­nismu. Tur bija ziedes, kuras padarīja neuzvarāmu, katrā ziņā nāvējošas indes, bet tur bija arī dzērieni, kas vecu padarīja jaunu un kas bēdīgos cilvēkus varēja uzjautrināt.

Melni ģērbta sieviete, tērpu no vienas puses līdz ceļiem uzlocījusi, rokā turēdama brīnumrīksti, gaidīja Neronu. Kad tas ienāca, viņa bija tik ļoti nogrimusi domās, ka Neronu nepamanīja. Bet viņš gāja tieši pie vi­ņas, un jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk viņa seja pauda bailes, pretīgumu un nicināšanu.

Kad viņš atradās viņas priekšā, viņš pamāja Anicetam, un tas ar roku aizskāra sievietes plecu. Viņa pacēla galvu un atmeta atpakaļ matus, kuri viņu atklāja kā plīvuris, jo tos nesaturēja ne matu suka, ne saite. Burves seja ļāva domāt, ka viņa bija apmēram trīsdesmit piecus, trīsdesmit sep­tiņus gadus veca un ka agrāk viņa bijusi ļoti skaista. Bet šis kairums bija priekšlaicīgi novītis, vai nu izlaidībās un bezmiegā pavadīto nakšu, vai varbūt arī sirdsapziņas pārmetumu dēļ.

Nepieceldamās, kustinādama tikai lūpas, pret Neronu pagriezusies, viņa uzsāka sarunu:

— Ko tu vēl gribi no manis? — viņa jautāja.

— Vispirms — vai tu atceries pagātni?

— Jautā Tēsējam, vai viņš atceras pekli!

— Tu zini, no kurienes es tevi atbrīvoju: no cietuma, kur tu lēnām sirgi pretī nāvei, kur tu dzīvoji netīrībā un kur riebīgie reptiļi ložņāja pār seju un rokām.

— Tur bija tik auksts, ka es to nejutu.

— Tu zini, ka es tevi ievedu mājā, kuru es liku uzcelt un izgreznot tev kā mīļākajai. Tavu nodarbību sauca par noziegumu, es to pārvērtu par mākslu. Tavus skolniekus vajāja,, es tev dažus devu.

— Un es par to tev devu pusi no Jupitera varas, jo nāvi, kurlo un aklo miega un nakts brāli, es darīju tev padevīgu.

— Nu, labi! Es redzu, ka tu to atceries. Es liku tevi pasaukt.

— Kam tad ir jāmirst?

— O, tas tev jāuzmin, jo es nedrīkstu teikt. Runa ir par ienaidnieku, kas ir tik varens un bīstams, ka viņa vārdu es neuzticētu pat klusēšanas statujai. Uzmanies, lai nāves zāles nedarbojas tik lēni, kā pie Klaudija, vai pavisam neiespaido, kā pie Britānika. Tām jānonāvē kā zibenim, tās nedrīkst ļaut ne izteikt vārdu, ne pakustēties īsi sakot, tām jābūt tādām nāves zālēm, kādas mēs te jau reiz esam izgatavojuši un izmēģinājuši pie kuiļa.

— Labi, — atbildēja Lokusta. — Ja runa ir tikai par tādu un vēl briesmīgāku nāves zāļu izgatavošanu, tad tas ir ļoti viegli. Bet kad es tev devu tās, par kurām tu runā, es zināju, kam es tās pagatavoju. Tās bija nolemtas nevainīgam bērnam, un tāpēc es varēju galvot par sekmēm. Bet ir ļaudis, kas, kā Mitridats, ir nejūtīgi pret nāves zālēm, jo pamazām viņi ir pieradinājuši savu kungu pie indīgām stādu sulām un nāvējošiem pul­veriem. Ja nelaimīgā kārtā manu mākslu izmēģinātu pie vienas tādas per­sonas, tad sekmes nebūtu un tu būtu vīlies manī.

— Un, — pabeidza Nerons, — tev atkal būs jāceļo uz cietumu, un es atkal tevi nodošu Pollionam Jūlijam, tavam agrākajam cietumsargam. Paļaujies, ka es to katrā ziņā izdarīšu!

— Nosauc man upura vārdu, un es tev galvošu par sekmēm!

— Es atkartoju, ka to negribu nosaukt, nevaru nosaukt! Vai tev nav spēju uzminēt nepazīstamo? Vai tu nevari ar burvību apvārdot garus, kurus tu apprasi un kuri tev atbild? Meklē un jautā. Es negribu tev neko vairāk teikt, bet es neliedzu minēšanu.

— Te es nekā nevaru izdarīt.

— Tu neesi nekāda cietumniece.

— Pec divām stundām es būšu atpakaļ.

— Es atzīstu par labāku tevi pavadīt.

— Pat līdz Eskvilinai?

— Visur!

— Un tu viens pats iesi man līdzi?

— Ja tas tev ir nepieciešams, jā.

— Tad nāc.

Nerons pamāja Anieetam palikt, un no Zelta Nama sekoja Lokustai brīvībā, kā vienīgo ieroci sev līdzi nesdams tikai zobenu. Bet tas ir fakts, ka dienu un nakti uz kailās ādas viņš valkāja zvīņu bruņas, kuras aiz­sargāja viņa krūtis un kuras bija izstrādātas tik brīnišķīgi, ka piekļāvās visām kustībām, bet kurām nekā nevarēja padarīt ne asākais ierocis, ne stiprākā roka.

Gaismas verga nepavadīti, viņi soļoja cauri tumšām Romas ielām uz Velabriju, kur pacēlās Lokustas nams. Burve trīsreiz pieklauvēja, pēc tam kāda veca sieviete, kas viņai izdarīja dažādus pakalpojumus, atvēra durvis un, ieraudzījusi jauno, skaisto vīrieti, kas droši vien šurp nāca, lai dabūtu kādu mīlas dzērienu, pagāja sāņus.

Bet Lokusta atvēra durvis uz laboratoriju, un iegājusi pirmā, ar mā­jienu norādīja Cēzaram sekot.

Riebīgu un dīvainu lietu juceklis atklājās ķeizara acu priekšā: gar sienām stāvēja ēģiptiešu mūmijas un etrusku skeleti; neredzamās stieplēs pie griestiem šūpojās krokodili un brīnišķīgi veidotas zivis; dažāda izskata un lieluma vaska figūras, ar sirdī iedurtām adatām vai dunčiem stāvēja uz pamatnēm.

Bet šajā juceklī nedzirdāmi apkārt lidinājās pūc.e, kuras acis dzirkstīja kā kvēlojošas ogles, kad viņa notupās un kā bailēs saparkšināja ar knābi. Telpas vienā stūrī stāvēja melna aita, kura bēdīgi blēja, it kā zinādama likteni, kādam viņu taupīja.

Bet Nerons citu skaņu vidū sadzirdēja vaidus un, kad palūkojās uz­manīgāk, telpas vidū uz grīdas ieraudzīja priekšmetu, kuru sākumā ne­varēja atpazīt.

Tā bija cilvēka galva bez ķermeņa, lai gan acis likās vēl dzīvas. Ap kaklu tai bija aptinusies čūska, kuras melnā, kustīgā mēle te šāvās pret ķeizaru, te nira piena traukā.

Bet apkārt galvai — kā Tantalam — bija nolikti ēdieni un augļi, it kā par izsmieklu, sodu vai zaimošanai. Un ķeizaram nebija ilgi jāšaubās, ka vaidēšana nāca no šās cilvēka galvas.

Pa to laiku Lokusta sāka savu buršanās darbu. Apslacījusi visu māju ar Avernas ezera ūdeni, viņa iekūra uguni no ciprešu un sikomoru za­riem, kuri bija auguši uz kapiem, un iemeta tajā rupuča asinis apmērcētās pūces spalvas un Jolkā un Ibērijā plūktās ārstnieciskās zāles.

Pēc tam nometās uguns priekšā un murmināja nesaprotamus vārdus. Kad uguns sāka dzist, viņa lūkojās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, ko nevarēja tik drīz atrast. Bet tūlīt viņa asi iesvilpās, un čūska pacēla galvu. Drīz vien atskanēja arī otrais svilpiens, un rāpulis lēnām atritinājās. Pie trešā svilpiena, it kā paklausīdama pretīgajam spaidam, čūska lēnām, it kā baidīdamās, rāpoja uz pavēlnieces pusi. Bet Lokusta viņu satvēra pie kakla un galvu tuvināja ugunij tā, ka zvēra ķermenis tūlīt aptinās burvei ap roku un ļāva saklausīt vieglu sāpju svilpienu. Bet zvērs tika bīdīts tuvāk un tuvāk ugunij, līdz rīkle pārklājās ar baltām putām. Trīs, četri šīs indes pilieni nokrita pelnos, un Lokusta vairāk arī neko negribēja. Viņa palaida rāpuli brīvībā. Tas ātri aizbēga, un tīdamies ap kāda skeleta kāju, ielīda tā krūšukurvī, kur kādu laiku vēl bija redzams caur ribām lokāmies sāpēs.

Bet Lokusta salasīja pelnus un kvēlojošās ogles azbesta audumā, sat­vēra valgu, kurš bija apsiets melnajai aitai ap kaklu, un, tā kā acīm­redzami bija galā ar sagatavošanos, kuru bija jāizdara mājā, pagriezās pret Neronu, kas nekustīgs kā statuja bija noskatījies burves izdarībās. Viņa apjautājās, vai vēl arvien viņam ir nolūks pavadīt viņu uz Eskvilinu. Viņš pamāja, un kad viņa izgāja ārā, Nerons sekoja.

Bet mirklī, kad viņš gribēja aizslēgt durvis, tas izdzirda kādu balsi tik sāpīgi lūdzam pēc līdzcietības, ka, dziļi aizkustināts, apturēja Lokustu. Bet viņa atbildēja, ka mazākā vilcināšanās padarīs burvību nevarīgu. Ja ķeizars neseko viņai tūlīt, viņai jāiet vai nu vienai, vai garu izsaukšana jāatliek uz rītdienu.

Tad Nerons strauji aiztaisīja durvis un sekoja sievietei, kuras noslē­pumi viņam vispār nebija sveši. Viņš jau pat varēja iedomāties, kāda nozīme bija šai šausmīgajai galvai. Tā bija līdz kakalam ierakta bērna galva, ko Lokusta nolēma bada nāvei vilinošo ēdienu priekšā, lai pēc nabaga būtnes nāves no viņa kaulu smadzenēm, kā arī no niknuma pilnās sirds varētu pagatavot to mīlas dzērienu, par kuru bagātie Romas uz­dzīvotāji vai ķeizara mīļākās brīžiem maksāja tādu naudu, ka par to va­rēja nopirkt veselu provinci.

Nerons un Lokusta kā ēnas slīdēja pa līkumotajām Velabrijas ielām, tad strauji un mēmi nozuda aiz lielā cirka mūra un sasniedza Eskvilina pakāji. Šai bridi aiz kalna parādījās pirmā ceturkšņa mēness, un tagad uz zilās debess fona izcēlās neskaitāmie krusti, uz kuriem karājās zagļu, slepkavu un kristīgo ķermeņi, kas visi te saņēma vienādu sodu. Sākumā ķeizars domāja, ka burvei būs darīšana ar kādu no šiem līķiem, bet viņa, nekur neapstādamās, soļoja garām krustiem, tad ar zīmi ķeizaram pa­skaidroja, ka viņš var gaidīt. Viņa nometās zemē pie kāda kapa paugura un kā hiēna ar nagiem sāka rakt bedri. Tā izraktajā caurumā viņa ielika līdzpaņemtos pelnus, kuri vējā uzliesmoja.

Tad viņa sagrāba melno aitu, ko bija atvedusi šim nolūkam, un ar zobiem pārkoda kakla artēriju, tā ka plūstošās asinis nodzēsa pēdējās pelnu dzirkstis.

Tai pašā mirklī mēness aizplīvurojās, it kā negribēdams ilgāk noska­tīties šīs šausmas, bet, par spīti tumsai, kas tagad pārklāja pauguru, ķei­zars varēja redzēt, kā burves priekšā pacēlās ēna, ar kuru viņa pārmija dažus vārdus.

Tagad viņš atminējās, ka apmēram šajā vietā bija aprakta skavenā burve Kandija, par kuru stāsta Ovidijs un Horācijs un kuru nožņauguši slepkavas. Tāpēc viņš nešaubījās, ka Lokusta patlaban būs runājusi ar šīs samaitātās sievietes garu. Bet ēnas sāka jau atkal krist zemē, no mā­koņiem iznira mēness un Nerons redzēja, kā bāla un dreboša viņam tuvo­jās burve.

— Nu? — viņš jautāja.

— Visa mana māksla būs neauglīga, — murminādama atbildēja Lo­kusta.

— Vai tev nav vairs nāvējošo zāļu?

— Ir gan, bet viņai ir droši pretlīdzekļi.

— Ā, tātad tu jau zini, ko es gribu sodīt? — pārsteigtais Nerons iesaucās.

— Savu māti! — atbildēja burve.

— Labi, — auksti atbildēja ķeizars. — Tad es atradīšu citu līdzekli.

Un abi atkal nokāpa no nolādētā kalna un pazuda tumšās un tukšās

ielās, kuras aizveda uz Velabriju un Palatinu.

Nākamajā rītā ar mīļākā vēstuli Akte tika uzaicināta aizceļot uz Bajē un gaidīt ķeizaru, kas tur kopā ar Agripinu gribēja nosvinēt Minervas svētkus.