Akte

VI

Kad jaunā bēgle atkal atvēra acis, viņa atradās kuģa galvenajās telpās. Bāls, sajukušo matu skauto seju rokā atbalstījis, pie gultas sēdēja Lūcijs, bet vienā istabas stūrī saritinājusies, mierīgāka nekā gacele, snauda tīģe­riene.

Bija nakts un pa klāja lūku varēja redzēt zilās, zvaigžņu nosētās Jo- nija debesis. Birema slīdēja pa viļņiem tik viegli, ka tā atgādināja milzīgu šūpuli, kurā kopējs maigi aijāja gulošo bērnu. Visa daba apkārt likās iemigusi, viss bija tik mierīgs un kluss, ka Akte iedomājās it kā viņa atkal dus zem jaunavīgā plīvura, kas ieskauj viņas gultu. Bet tiklīdz Lūcijs, kas uzmanīgi vēroja katru viņas kustību, ieraudzīja Aktes pamošanos, viņš sasita plaukstas un ienāca jauna, skaista verdzene. Rokā viņa turēja de­gošu vaska sveci un ar to aizdedzināja zelta lampu, kura aiz bronzas kandelabra tika pakārta gultas kājgalī. No tā acumirkļa, kopš jaunā mei­tene bija ienākusi, Aktes skatiens pievērsās viņai arvien vairāk pieaugošā uzmanībā. Viņa zināja, lai gan Šai sejai vajadzēja būt pilnīgi nepazīstamai, ka tomēr kaut kur un, proti, tam vajadzēja būt notikušam nesen, viņa to ir redzējusi.

Tomēr viņai bija grūti atcerēties šis melanholiskās sejas īpašnieces vārdu. Viņa galvā domas tā jaucās, ka viņa ilgāk nevarēja izturēt un atkal aizvēra plakstiņus un atkrita gultas spilvenos.

Lūcijs iedomājās, ka viņa grib gulēt, un pamāja verdzenei, ka viņai jāsargā Aktes miers, bet pats atstāja telpu. Tiklīdz verdzene palika viena pati ar Akti, viņa aplūkoja to ar neaprakstāmu sērīgumu, tad notupās uz purpura tepiķa un izmantoja zvēra plecu kā spilvenu. No snaudas iz­traucēta, tīģeriene mazlietiņ pavēra mirdzošo, viltīgo aci, bet, pazinusi savu draudzeni, nolaizīja ar asinssarkano mēli vairākas reizes tās roku, un turklāt nopūtās, kas izklausījās kā rūciens.

Tai pašā brīdī no biremas atskanēja aizraujoša harmonija. Tā bija tā pati dziesma, ko Akte dzirdēja, kad birema iegriezās Korintas ostā, taču šoreiz nakts svinīgā klusumā tā izlikās kairāka un noslēpumaināka. Bet no kora drīz vien izcēlās viena vienīga balss. Lūcijs dziedāja Neptūna dziesmu, un Akte pazina viņa pieglaimīgo balsi, kura dienu iepriekš lika skanēt visām viņas dvēseles slēptākajām stīgām. Skaņu burvīgās varas aiz­grābta, Akte atvēra plakstiņus, un stingri paceldama skatienu pret naksnī­gajām debesim, aizmirsa sirdsapziņas pārmetumus un sāpes un domāja tikai par mīlu.

Jau sen bija aizskanējuši pēdējie liras akordi vīriešu balsu virmojumā, bet Akte vēl klausījās, jo viņas dvēselē melodija vēl arvien turpināja ska­nēt. Beidzot viņa nolaida acis un otrreiz sastapās ar verdzenes skatienu. Arī tā likās atradās dziesmas valdzinājumā, bet Akte bija pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka šīs sērās acis viņa kādreiz ir redzējusi. Viņa pa­māja, verdzene piecēlās. Neskatoties uz to, abas klusēja, beidzot Akte jautāja:

— Kā tevi sauc, meitenīt?

— Sabīne, — verdzene atbildēja, bet šis vienīgais vārds, ko viņa iz­grūda, jautātājai lika notrīcēt, jo tikpat pazīstama kā seja viņai likās arī balss skaņa. Taču vārds, ko viņa nosauca, nemodināja viņā nekādas atmi­ņas.

— Kur ir tava tēvzeme? — viņa prašņāja tālāk.

— Es to atstāju tik agrā jaunībā, ka man nav nekādas.

— Un kas ir tavs kungs?

— Vakar es piederēju Lūcijam, šodien — Aktei.

— Tu piederi viņam jau sen?

— Kopš es pati sevi atceros.

—; Un, dabīgi, tu esi viņam uzticīga?

~ Kā meita tēvam.

— Tad nāc, sēdies pie manis un papļāpāsim par viņu!

Sabīne, protams, paklausīja, bet acīm redzami negribīgi, un Akte, kas šo vilcināšanos uzskatīja par biklumu, lai iedrošinātu, satvēra meitenes roku. Bet verdzenes roka bija auksta kā marmors, taču viņa sekoja pa- vēlnieces kustībai un drīzāk ieslīga nekā nosēdās atzveltnes krēslā, kuru viņai norādīja Akte.

— Vai es neesmu tevi kādreiz redzējusi?

— Es nedomāju, — stostījās verdzene.

— Stadionā, cirkā vai teātrī?

— Es nebiju atstājusi kuģi.

— Tātad tu neredzēji Lūcija uzvaras?

— Es esmu pie tām pieradusi.

Pēc šiem jautājumiem un atbildēm, kuri no vienas puses bija uzstādīti ar augošu ziņkāri, bet no otras atbildēti ar skaidru pretīgumu, sekoja jauns klusums. Nesaskaniba bija tik acīm redzama, ka Akte par to nešau­bījās.

— Klausies, Sabīne, — viņa teica, — es redzu, cik tev grūti mainīt kungus. Es teikšu Lūcijam, ka tu negribi viņu atstāt.

— O, nedari to! — drebēdama lūdzās verdzene. — Ja Lūcijs pavēl, tad jāklausa.

— Tātad no viņa ir jābīstās? — smaidīdama jautāja Akte.

— Viņš ir. briesmīgs! — verdzene atbildēja tādā baiļu izteiksmē, ka Akte negribot nodrebēja.

— Viņa apkārtējie liekas viņu mīl. Kā jaunais Spors! — verdzene murmināja.

Akte to pārdomāja. Acumirklī viņai atausa atmiņas. Tieši Sporām līdzinājās Sabīne, un līdzība bija tik liela, ka gaišā izbrīnā par sevi, kāpēc tas viņai nebija tūlīt dūries acis, viņa satvēra abas meitenes rokas un, sejā lūkodamās, iesaucās:

— Tu pazīsti Sporu?

— Viņš ir mans brālis, — teica verdzene.

— Un kur viņš atrodas?

— Viņš palika Korintā.

Tad durvis atkal atvērās. Parādījās jaunais romietis, un tā kā Akte vēl turēja abas Sabīnes rokas, viņa juta, kā caur viņas ķermeni izskrēja trīsas. Bet Lūcijs ar savu zilo acu caururbjošo skatienu pavērās uz dīvaino grupu, ko redzēja savā priekšā, un pēc mirkļa klusēšanas teica:

— Mīļā Akte, nupat saule kāpj no jūras. Vai tu negribi uziet augšā un atsvaidzināties svaigajā rīta gaisā?

Lai cik maigi un daili arī izskanēja šī balss, taču tajā bija jūtama kaut kāda metāliskā pieskaņa, kuru Akte ievēroja pirmo reizi un no kuras viņa bailīgi notrīcēja līdz sirds dziļumiem.

Tāpēc viņa uztvēra šo jautājumu kā pavēli un paklausīja. Bet viņas ķermenis neklausīja viņas gribai, un viņa būtu sabrukusi, ja Lūcijs nebūtu pielēcis klāt un viņu nebūtu atbalstījis. Viņa sajutās mīļotā roku celta kā ērgļa nests balodis, un drebēdama, nesaprazdama savu baiļu iemeslu, ļā­va, ka viņš uznesa to augšā. Viņa klusēja un aizvēra acis, it kā tai būtu jātiek garām bezdibenim.

Taču kad viņa sasniedza klāju, tīrās gaisa vēsmas viņu it kā atdzī­vināja, un tā kā viņa vairs neatradās Lūcija rokās, Akte uzdrošinājās at­vērt acis. Viņa atdusējās tiklā, kura viens gals bija piestiprināts pie masta, bet otrs pie maza pilāra, kurš likās tikai šim nolūkam bija ierīkots. Lūcijs, pret mastu atbalstījies, stāvēja blakus.

Pateicoties labvēlīgajam vējam, kuģis pa nakti bija atstājis Korintu un jau bija izslīdējis starp Zakintas un Kcfalinijas salām. Likās, ka aiz tām lēca saule, un pirmie stari zeltīja kalnu galotnes, kuru rietumu puse bija tīta tumsā. Aktei nebija ne mazākās nojausmas, kur viņa atradās, tāpēc viņa vērsās pie Lūcija un jautāja:

— Vai tā vel ir Grieķija?

— Jā, — viņš atbildēja. — Šī rožu smarža, kas šurp vēsmo, nāk no salām, un arī Zakintas apelsīni mums sūta savus pēdējos sveicienus. Šīs dvīņu māsas nepazīst ziemu, viņas tur gul saules gaismā kā puķu kaviāri? Vai mana mīļā Akte vēlas, lai es uzceltu tur pili?

— Lūcij, — teica Akte, — tu mulsini mani, dodams solijumus, kurus var izpildīt vienīgi Dievs. Kas tad tu esi, un ko tu no manis slēp? Vai tu esi Jupiters, pērkoņgrāvējs? Vai tu baidies, ka es tava mirdzuma priekšā, ja tu ļautu man to redzēt, kā Semele nomirtu vienā mirklī?

— Tu maldies, — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Es esmu tikai na­badzīgs dziedātājs, kam krusttēvs atstāja visu savu mantu ar noteikumu, ka es pieņemu viņa vārdu. Viss mans spēks slēpjas manā mīlā, Akte, un es jūtu, ka tās apgarots, es varētu veikt divpadsmit Hērakla varoņdarbus.

— Tatad tu mani mīli?

— Jā, mana dvēsele!

Un viņš izteica šos vārdus tādā patiesā un pārliecinošā tonī, ka viņa mīļotā pacēla abas rokas pret debesīm, it kā gribēdama tām pateikties pat savu laimi. Šai mirklī viņa aizmirsa visu, kas bija aiz viņas. Sirds­apziņa un pašpārmetumi izzuda no sirds kā tēvija, kas nupat nogrima aiz apvāršņa.

Tā viņi peldēja zem zilām debesīm, kuras atspoguļojās jūrā sešas die­nas. Viņi apzēģelēja Herkulesa kalnus, stūrēja starp Skillas un Haribdas atvariem, iebrauca Tirēnu jūrā, un pēc piecām dienām jau redzēja iznirstam jūrmalā citas pilsētas, līdz beidzot iegriezās jaukajā Neapoles līcī.

Tiklīdz Lūcijs pamanīja pilsētu, viņš lika biremas baltās linu audekla buras apmainīt pret purpura burām un mastu greznot ar lauru vainagu. Bez šaubām, tā bija norunātā zīme, kurai vajadzēja ziņot par gūto uzvaru, jo tiklīdz viņš piestāja krastā, malā sacēlās neaprakstāms saviļņojums un tautas drūzma plūda uz kuģi. Lūcijs izkāpa krastā, matrožu mūzikas ska­ņu un dziedāšanas un pūlā gaviļu apsveikts. Viņu gaidīja ar četriem bal­tiem zirgiem ai/jūgti rati, un, iepriekš uzlicis purpura togu un pārvilcis zelta zvaigznēm nosēto zilo mēteli, viņš iekāpa ratos. Vina pieri rotāja olīvu vainags 110 Oliinpijas, bet rokā tas turēja pitiskos laurus. Tad pil­sētas mūrī izplēsa caurumu, un pa to triumfators kā iekarotājs iebrauca pilsētā.

Visā tālākajā ceļā atkārtojās šie goda pierādījumi. Fondijā pretī iz­nāca sirmgalvis, kura cilts bija tikpat veca kā Roma un kuram pēc Afri- kas kariem piedāvāja daudz goda un tris priestera titulus, un lūdza Lū­ciju piedalīties spēlēs, kuras tika sarīkotas viņam par godu.

Tik izcila vīra piedāvājums atstāja dziļu iespaidu uz Lūcija pavadoni, kas vēl vairāk pavairojās, jo par šo sirmgalvi stāstīja dīvainas lietas. Kādreiz viens no viņa senčiem gribējis pasniegt upuri, pēkšņi no gaisa ērglis esot meties lopam virsū, izrāvis zarnas un aiznesis ozolā.

Par to viņam pareģoja, ka viens no viņa pēctečiem kļūšot par ķeizaru un šis pēctecis, runā, esot Galba. Kad tas reiz kopā ar sava vecuma bērniem apsveicis ķeizaru Oktaviānu, šis pēkšņi ieguvis pareģa spējas un, bērna vaigus glaudīdams, teicis: „Arī tu, bērns, nobaudīsi mūsu varu".

Galba pa to laiku bija kļuvis sirmgalvis. Augusts, Tibērijs Kaligula un Klaudijs bija miruši, un Cēzaru tronī tagad sēdēja Nerons — bet astro­logs Trassils zvaigznēs bija lasījis, ka Galba tiks pie kundzības vecumā. Pašlaik viņš bija sešdesmit piecus gadus vecs un vēl nekas nenorādīja uz drīzu pareģojuma piepildīšanos.

Dzīrēs un triumfos uzvarētājs pie Galbas pavadīja divas dienas. Bet Akte te bija lieciniece kādai piesardzībai, kuru viņa pie Lūcijs nekad nebija redzējusi un kuru viņa nevarēja izskaidrot: kareivji, kas bija iz­nākuši pretī, lai pavadītu triumfatoru, dienu un nakti sargāja guļamistabas blakustelpas, un viņa redzēja, kā mīļotais, pirms iet gulēt, zem spilvena vienmēr nolika zobenu.

Akte neuzdrošinājās viņam par to prasīt, bet juta, ka viņam te draud

briesmas, un katru rītu lūdza viņu aizceļot.

Beidzot, trešajā dienā viņš atstāja Fondiju un turpināja ceļu, un ceļā vēl pavairoja pavadonību, līdz tā drīzāk atgādināja zemes pārvaldnieka karapulku nekā pieticīgā dziedātāja pavadonibu. Kad viņi sasniedza Al­bānijas kalnus, Akte izbrīnā iekliedzās: viņas priekšā Via Apia galā visā plašumā un krāšņumā pletās mūžigā Roma, pasaules galvaspilsēta…

Šajā dienā visas ielas bija pārpildītas ar ziņkārīgajiem, kas gāja pretī Lūcijam. Tiklīdz priekšējie bija viņu ieraudzījuši, kā skaļš sauciens iz­platījās no mutes mutē līdz pat pilsētas mūriem. Tad pēc aulekšojošā jātnieka pavēles ziņkārīgie nostājās abās pusēs ceļam, kurš ar savu 36 pēdu platumu deva pietiekami daudz telpas turpināt ceļu triumfatora četrjūgam.

Apmēram jūdzi no vārtiem gājienu sagaidīja aptuveni piecsimt jātnieku pulks un nostājās priekšgalā. Tiklīdz tā bija nojājuši piecdesmit soļus, kad Akte ievēroja, ka zirgiem bija sudraba pakavi, bet tik viegli piestiprināti, ka tie tūliņ' atrāvās un nokrita uz bruģa.

Kārē satvert sudrabu, ļaudis metās zirgiem zem pakaviem, pat ne­baidīdamies tikt samītiem. Akte nesaprata šo aizrautību, taču ļāvās tam pati. Viņa dzirdēja saucam Lūcija un Cēzara vārdus kopā, viņi izbrauca caur triumfatora arku ielās, kuras bija nokaisītas ar puķēm un piesmar- žotas smaržām. Katrā ielas krustojumā priesteri upurēja tēvijas mājas ga­riem. Viņi izbrauca cauri krāšņākajam Romas kvartālam, līdz beidzot gā­jiens sasniedza Svēto ceļu, kurš veda uz Kapitoliju, un apstājās pie Jupi­tera tempļa.

Tur Lūcijs izlēca ārā no ratiem un uzkāpa augšā pa tempļa kāpnēm. Pie vārtiem viņu sagaidīja priesteri un aizveda līdz dievu tēlu kājām. Te viņš savas uzvaras zīmes nolika zemē, un, paņēmis rokās grifeli, uzrakstīja uz virspriestera pasniegtās tīra zelta tāfeles:

„Lūcijs Domitijs, Klaudijs Cēzars Nerons, uzvarētājs cīkstīšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs velta šos trīs vainagus visžēlīgajam un varenajam Jupiteram".

Cauri piekrišanas saucieniem, kas sacēlās, noskanēja baiļu kliedziens: Akte uzzināja, ka nabaga dziedātājs, kam viņa sekoja kā mīļākā, nebija neviens cits kā pats Cēzars.

VII

Arī šīs apreibinošās uzvaras priekā ķeizars neaizmirsa Akti. Jaunā grieķiete vēl nebija atguvusies no baiļu pārsteiguma, kādas viņā sacēla mīļotā vārds un stāvoklis, kad viņai jau tuvojās divi Liburnijas vergi un godbijības pilni Nerona vārdā lūdza viņiem sekot. Pilnīgi pazaudējusi gri­basspēku un nenojauzdama, kurp viņu vedīs, Akte paklausīja, nedomā­dama pat pajautāt, tik ļoti viņu bija sagrābušas bailes, ka viņa tagad skaitījās tā cilvēka mīļākā, kura vārdu viņa vienmēr bija dzirdējusi izru­nājam tikai ar šausmām.

Pie Kapitolija kājām, starp tabulāriju un Konkordijas templi, viņu gaidīja sešu ēģiptiešu vergu nestās nestuves. Pusmēnesveidīgie sudraba vairogi mirdzēja uz vīriešu krūtīm, tā paša metāla riņķi greznoja rokas \ un kājas. Blakus nestuvēm stāvēja Sabīne, kuru triumfu laikā viņa bija pazaudējusi no acīm un kura tagad parādījās īstā laikā, lai atmodinātu visas atmiņas.

Akte iekāpa nestuvēs, piekļāvās spilveniem, un tagad, blakus soļo­jošās Sabīnes vadīta, kas ar lielu pāva spalvu vēdekli dāvāja savai pavēlniecei ēnu, viņa gāja uz palatīnu.

Varbūt trīssimt soļus nesēji ar nestuvēm gāja atpakaļ pa Svēto Ceļu, kuru Akte bija nogājusi Cēzara pavadībā, tad pagāja dažus pakāpienus starp Fēba un Jupitera tempļiem, kuri veda uz palatīnu, un, nosoļojuši vēl kādu gabalu pa krāšņo augstienes līdzenumu, kurš vainagoja šo kalnu, beidzot piestāja pie Jūturnas strūklakām, mazas, vientuļi stāvošas mājas sliekšņa priekšā.

Tūlīt abi liburnieši pacēla uz abām nestuvju pusēm purpura segām pārklātās kājminas, lai sievietei, ko ķeizars viņiem nolicis par pavēlnieci, ne ar vienu mājienu nevajadzētu apzīmēt pusi, uz kuru viņa vēlas izkāpt.

Akti gaidīja, jo durvis pašas no sevis atvērās un atkal noslēdzās pēc-' viņas, bez kā viņa redzētu, kas to darīja.

Tagad Sabīne palika pie viņas, un tā kā viņa domāja, ka pavēlniece pēc tik gara un nogurdinoša ceļa ilgojas pēc peldes, viņa aizveda to uz apoditēriju, kā ar grieķu vārdu apzīmēja telpas, kur mēdza izģērbties.

Bet kad Akte tur nonāca, viņa bija galīgi nogurusi un satriekta par savādo likteni, kas viņu bija nolicis blakus pasaules kungam. Viņa noslīga uz sola, kurš stiepās visapkārt istabai, un ar zīmi pamāja Sabīnei, lai tā uzgaida. Bet tiklīdz viņa bija iegrimusi grūtsirdīgās domās, maiga, svinīga mūzika atskanēja tā, ka Akte nezināja, no kurienes tā nāca. .

Muzikanti tomēr bija tā novietoti, ka melodijas pildīja visu māju. Bez šaubām, Nerons, kas ceļā vairākas reizes bija novērojis noslēpumaino me­lodiju iespaidu uz jauno grieķieti, gribēja tādā veidā izklaidēt Aktes at­miņas, kurām viņš negribēja dot nekādu varu par viņu.

Un ja tas tiešām bija viņa nolūks, tad Nerons nebija vīlies, jo tiklīdz pirmie akordi bija sasnieguši meitenes ausis, tā viņa pacēla galvu, un asa­ras, kas nupat plūda no viņas acīm, izžuva. Tikai pēdējā asara trīcēja acu skropstā kā rasas piliens puķes putekšņos, bet cik ātri saules staros zūd rasa, tā skatiena ugunī, kura nupat sāka kvēlot, pazuda asara. Bālajās lūpās parādījās rožains mirdzums un tās atvērās kā smaidam vai skūps­tam.

Sabīne tuvojās pavēlniecei, kas tagad vairs neliedzās, bet gan pati sāka novilkt drēbes. Apģērbi cits pēc cita nokrita pie kājām, līdz viņa stāvēja pavisam kaila, tik pilnīgā jaunavības skaistumā kaunīgi sarkdama kā Venera, ka pat verdzene bija sajūsmināta.

Kad Akte, lai pārietu otrā telpā, uzlika roku uz Sabīnes kailā pleca, viņa sajuta, ka pēkšņas trīsas izskrēja pa tās miesu un meitenes vaigi nokrāsojās piepešā sārtumā.

Akte apstājās. Viņa baidījās, ka būs sakaitinājusi verdzeni, bet tā uz­minēja vilcināšanās iemeslu, satvēra roku, kas bija nosligusi, uzlika atkal uz pleca un aizvadīja pavēlniecei tepidārijā.

Tā bija liela četrstūraina telpa, kuras vidū bļodā kā ezerā pludoja remdenais ūdens. Jaunas verdzenes, galvu vainagojušas ar rozēm, nar­cisēm un jūras rozēm, rotaļājās ūdenī. Taču tiklīdz viņas ieraudzīja Akti, tūlīt piebīdīja ar ziloņkaulu un perlamutru izgreznoto gliemežvāku pie bļodas malas tuvāk Aktei. Pārsteigumi sekoja cits citam tādā ātrumā, ka Akte sevi iedomājās sapnī. Viņa ieņēma vietu grēcīgajā barkā un nā­kamajā acumirklī, līdzīgi kādai galminieku aplenktai Venerai, atradās ba­seina vidū.

Atkal atskanēja noslēpumainā mūzika, par kuru viņa bija tik sajūs­mināta, un najādu balsis piebalsojās glaimīgajām skaņām. Dziedādamas un rokas izplezdamas, viņas lūdza Akti nokāpt pie viņām.

Tādas rotaļas viļņos jaunajai grieķietei bija pazīstamas. Tūkstošreiz viņa bija ar savām biedrenēm peldējusi pāri Korintas līcim, un tāpēc bez vilcināšanās metās klusajā, smaržīgajā ūdenī, kur verdzenes viņu saņēma kā karalieni.

Jaunās meitenes bija izvēlētas no visskaistākajām. Dažas no viņām bija no Kaukāza, citas no Gallijas, dažas no Indijas, viena no Spānijas,

taču Akte starp viņam izskatījās kā dieviete. Bet kā sirēnas izkustējusies pa ūdeni un ar čūskas grāciju ienirusi, viņa ievēroja, ka viņas ūdens galmā nav Sabīnes. Meklēdama viņa skatījās pēc tās un ieraudzīja to notupušis vienā stūri, seju apslēptu drēbēs. Sirsnīgi jokodama kā bērns, viņa sauca verdzeni.

Sabīne notrīsēja un ļāva nokrist mētelim. Smiedamās un ar savādi zobgalīgu uzsvaru meitenes sāka saukt Sabīni: viņas izcēla vēderus no ūdens un ar žestiem lūdza verdzeni viņām piebiedroties. Vienu brīdi li­kās, ka Sabīne grib paklausīt. Viņu sagrāba kāds savāds saviļņojums, vi­ņas acis dega, seja kvēloja un asaras plūda, lai uz karstiem vaigiem tūlīt izžūtu. :

Bet tai vietā, lai izpildītu savu vēlēšanos, kas viņu pilnīgi piepildīja, Sabīne pēkšņi steidzās uz durvīm, it kā gribētu glābties no šīs burvības. Taču viņa nebija diezgan žigla, lai Akte nepagūtu izkāpt no ūdens un nostāties viņai ceļā, kamēr pārējās verdzenes atkal sāka skaļi smieties.

Sabīne likās zaudējusi samaņu. Viņas ceļi trīcēja, pār pieri tecēja auksti sviedri, viņa nobālēja, un tā kā Akte baidījās, ka Sabīne varētu nokrist, tad viņa izplēta rokas un pievilka to sev pie kailām krūtīm. Taču tūlīt, vieglās sāpēs iekliegdamās, viņa atgrūda verdzeni nost. Negantā uz­budinājumā, kāds viņu bija sagrābis, Sabīne pietuvināja muti pavēlnieces plecam un iekoda tajā. Tad, izbijusies par pašas darbu, viņa izbēga no istabas.

Kad Akte iekliedzās, piesteidzās verdzenes un ielenca pavēlnieci. Bet viņa baidījās, lai Sabīne netiktu sodīta, un tāpēc apspieda sāpes. Noslau­cīdama divus asins pilienus, kuri ritēja pār viņas krūtīm kā šķidrs korallis, viņa pūlējās smaidīt. Vispār atgadījums bija pārāk nenozīmīgs, lai tas varētu izraisīt Aktē kaut ko vairāk par izbrīnu. Viņa iegāja blakusistabā, kur gribēja pabeigt peldi.

Tā bija maza, apaļa zāle, gar kuras sienām bija pakāpieni, kuri veda šaurās nišās, kurās savukārt atradās sēdekļi. No bļodas ar karsto ūdeni cēlās biezi tvaiki, līdzīgi tiem, ar kādiem rītos migla pārklāj jūru. Bet šie tvaiki tika vēl sakarsēti no krāsns, kuras kvēle gāja pa caurulēm, kas aptvēra kaldāriju kā ar kvēlojošām rokām un stiepās gar mūri kā efejas.

Kad Akte, kas šo mazgāšanās veidu nepazina, jo to lietoja tikai Ķo- mā, iegāja telpā, viņu ietina tādi karstu tvaiku mākoņi, ka viņa baidījās noslāpt. Viņa izpleta rokas un gribēja saukt palīgā, bet pār lūpām iz­lauzās tikai aprautas skaņas. Tad viņa mēģināja atkal sasniegt durvis, bet verdzeņu rokas to saturēja.

Bet Akte jutās tuvu ģībonim un tikai ar žestiem varēja norādīt, ka viņa slāpst. Tūlīt viena no meitenēm parāva zelta ķēdi. Griestos atvērās lūka, tā ka pa šķirbu varēja ieplūst svaiga āra gaisa straume.

Tas Akti atdzīvināja, viņa juta, kā plaušas izpletās, viņu pārņēma patīkams gurdums, un viņa ļāva sevi aizvest uz sēdekli. Viņa jau sajuta sevī spēku izturēt šo kvēli, kura likās strāvoja viņas dzīslās asiņu vietā.

Kad tvaiki atkal kļuva karsti un biezi, vajadzēja otrreiz ielaist svaigo gaisu un līdz ar svaigo gaisu mazgātājas guva tādu labsajūtu, ka jaunā grieķiete beidzot saprata, kāpēc romiešu dāmas tā varēja jūsmot par pirti, kuru viņa līdz šim nepazina un būtu uzskatījusi par mocību. Beidzot tvaiki atkal kļuva tikpat karsti kā iepriekš, tacu šoreiz nesagādāja nekādu atvieglojumu, un kad atkal tuvojās ģībonis, Aktei klāt pienāca divas ver­dzenes un ietina viņas ķermeni audeklā. Viņas pacēla pusnesamaņa gulošo un aiznesa gultā kādā kambarī, kur bija parastā temperatūra.

Te sākās Aktei jauna, tikpat dīvaina, bet ne tik pārsteidzoša un sā­pīga rīkošanās kā kaldārijā. Viņu masēja pēc tās krāšņās paražas, kuru romieši bija piesavinājušies no austrumniekiem un saglabājuši līdz pat mūsdienām. Divas jaunas verdzenes, kas tieši šim darbam bija skolotas, sāka spaidīt un mīcīt viņas locekļus, līdz tie bija kļuvuši mīksti un lokani. Tad verdzenes izstiepa citu pēc citas, neizraisot ne mazākās sāpes, viņas locītavas, uzlēja eļļu un smaržas no degunradža ragiem, beidzot izberza visu miesu ar smalko ēģiptiešu nātru drānu un gulbju dūnu spalvām.

Nekā nerunādama un nedomādama, saldā nogurumā aizvērusi acis, Akte gulēja sapņu valgos, kuri viņai tagad ļāva baudīt nekad līdz šim nesajustu dzīves pilnību. Krūtis viņai šķita i/.plctušās un likās, it kā ar katru elpas vilcienu pa porām strāvo jauni spēki. Šis miesas iespaids bija tik varens, ka izdzēsa ne tikai visas atmiņas, bet arī domas par tagadni ar visām sāpēm. 13*

Tādā stāvoklī likās neiespējami, ka varētu pastāvēt nelaime. Dzī­vošana skaistai meitenei šķita virkne saldu, aizraujošu jutekļu uz­budinājumu, kuri netveramā veidā parādījās pie plašā, brīnišķā ap­vāršņa.

Bet šajā magnētiskajā pusmiegā, šai beziedomu sevis aizsapņošanā Akte pēkšņi dzirdēja atveramies istabas durvis. Taču tagadējā stāvoklī, kad viņai katra kustība šķita par smagu, viņa nemaz nepagriezās, jo do­māja, ka tā ir kāda verdzene. Ar puspievērtiem plakstiņiem viņa palika guļam un klausījās tuvojošos soļos, bet dīvaini: jo tuvāk tie nāca, jo vairāk tie vilcinājās.

Spēcīgi saņēmusies, Akte pacēla galvu un lūkojās uz to vietu, no kurienes nāca soļu troksnis. Tad viņa ieraudzīja, kā sieviete, ietinusies romiešu matronas tērpā un no galvas līdz kājām plīvura apņemta, majes­tātiski tuvojās viņai. Gultas priekšā parādība apstājās, un jaunā meitene sajuta uz sevi vērstus caururbjoši pētošus skatienus, kuru priekšā nekas nevarēja paslēpties.

Nepazīstamā tā viņu uzlūkoja kādu mirkli, bet tad balsī, kuras skaņas griezās Aktes krūtīs kā asmenis, iesāka:

— Tu esi jaunā korintiete, kas atstāja tēvu un dzimteni, lai sekotu ķeizaram?

Šie vārdi ietvēra visu: visu Aktes dzīvi, viņas laimi un izmisumu, pa­gātni un nākotni, un pēkšņa atmiņu straume nolija pār viņu. Viņas bēr­nība pie Pirenes avota ar puķēm apaugušos krastos, tēva izmisums, kad viņš otrā rītā velti sauca viņas vārdu, ienākšana Romā, kur atklājās noslē­pums, kādā bija viņu ietinis ķeizars mīļākais. Tas viss iznira no plīvura, ko šī sieviete ar nejūtīgu sirdi bija atrāvusi vaļā. Akte izgrūda kliedzienu un, seju rokās paslēpusi, iesaucās:

— O, jā, jā, es esmu tā nelaimīgā!

Pēc šā jautājuma un atbildes sekoja acumirkļa klusums. Akte neuz­drošinājās pacelt acis, jo viņa vēl arvien juta sev pievērstu nepazīstamās caururbjošo skatienu, bet tā satvēra Aktes rokas un atvilka no sejas. Un lai cik auksts un atstumjošs bija šis pieskāriens, taču jaunā grieķiete juta rnaigu spiedienu, kurš lika pazust viņas bailēm. Viņa pacēla asaru pēr- ļotās skropstas. Sieviete vēl arvien skatījās uz viņu.

— Klausies, — tādā pat daiļskanīgā balsī, tikai mīkstākā nekā pir­moreiz, viņa teica, — liktenis ir ļoti untumains! Dažreiz tas nodod bērna rokās valsts labklājību un postu. Acīmredzot tevi pavada nevis dusmas, bet gan labvēlība!

— O, — iesaucās Akte, — esmu grēkojusi tikai mīlēdama. Mana sirds nepazīst nevienu zemo jūtu, un ja es pati nevarētu būt laimīga, tad gribētu redzēt vismaz laimīgus cilvēkus. Bet es esmu tik viena, vāja un nevarīga. Rādi, ko es varu darīt, un es darīšu!

— Vispirms: vai tu pazīsti to, ar kuru saistīji savu likteni?

— Tikai kopš šīs dienas rīta es zinu, ka Lūcijs un Nerons ir viena un tā pati persona, ka mans mīļākais ir ķeizars. Viņa skaistums, viņa izveicība, viņa balss daiļskaniba pavedināja mani, vecās Grieķijas meiteni. Es sekoju spēļu uzvarētājam, es nenojautu, ka viņš ir pasaules pavēlnieks!

— Un tagad, — ar stingru skatienu un drebošā balsī nepazīstamā atguva valodu, — tagad tu zini, ka tas ir Nerons. Bet vai tu arī zini, ko tas nozīmē?

— Mani mācīja viņu godāt kā Dievu, - atbildēja Akte.

— Tad labi. Bet es gribu tev teikt, kas viņš ir patiesībā, jo vajadzīgs, lai mīļākā pazīst mīļāko, verdzene - savu kungu!

— Kas man būs jādzird! — murmināja jaunā meitene.

— Lūcijs stāvēja tālu no troņa. Viņš tam tuvojās ar precibām un uzkāpa tajā ar noziegumu!

— Kuru viņš pats neizdarīja!

— Bet viņš guva, ko bija iecerējis, — vēsi atbildēja nepazīstamā. — Vētra, kas nogāza koku, saudzēja atvases. Bet dēlam drīz vien bija jāseko tēvam. B itāniks sekoja Klaudijam, un tādā gadījumā Nerons noteikti bija slepkava.

— Kas drīkst to apgalvot? Kas var šo šausmīgo apsūdzību celt pret viņu?

— Tu šaubies, meitenīt? Vai tu gribi zināt, kā tas viss notika? Es tev to pateikšu. Kad Nerons kādudien spēlējās ar saviem biedriem bla­kusistabā, kurā pusdienoja Agripinas galms, viņš pavēlēja Britānikam, kas atradās spēlētāju vidū, ieiet zālē un nodzied kaut ko viesiem priekšā. Viņš domāja, ka bērns nobīsies un tiks viesu izzobots, bet Britāniks pa­klausīja. Baltā tērpā viņš iegāja triklīnijā. Bāls un bēdīgs, asaru apslā­pētajā balsī, viņš iesāka dziedāt dziru vidū Ennija vārdus, kurus dzejnieks liek Aslianaksam mutē: ,,0, mans tēvs, mana tēvija! Tu, Priama nams, lepnā pils, templis skanīgām ejām un sienām, kas mirdzat zeltā un zi­loņkaulā! Es redzu jūs sabrūkam barbaru rokās, es redzu jūs topam sprē­gājošai liesmai par laupījumu!"

Un, lūk, noklusa dzīrojošo smiekli, viņi sāka raudāt, un lai cik iz­laidīgi viņi arī bija, viņi klusēja bērna nevainības un sāpju priekšā! Bet tas teica visu par Britāniku. Toreiz Romas cietumos par saviem nozie­gumiem mocījās slavenā zāļu pagatavotāja. Nerons lika atnākt tribūnam Pollionam Jūlijam, kam bija jāapsargā šī sieviete, jo viņš kā ķeizars vēl baidījās runāt ar šo sievu. Nākamajā rītā Pollions Jūlijs atnesa nāves zā­les, kuras Britānika audzinātājs ielēja viņa biķerī. Bet vai nu slepkava sajuta bailes vai līdzjūtību, vai arī kas cits viņu atturēja no nozieguma, bet deva nebija nāvīga. Tad ķeizars Nerons - vai dzirdi? Dievišķais Nerons lika atnākt nāves zāļu pagatavotājai savā pilī, savā istabā, un mā­jas dieviem veltītā altāra priekšā izgatavot nāves zāles. Tās tūlīt izmē­ģināja pie āža, bet tas vēl nodzīvoja piecas stundas. Tad lika tās vēl ilgāk vārīt un iedeva kuilim, kurš bija beigts uz vietas.

Tagad Nerons devās uz pirti, ieberzēja miesu ar smaržām un apģērba balto togu. Tad smaidīdams viņš nosēdās pie galda blakus Britānikam.

— Bet, — drebošā balsī stāstītāju pārtrauca Akte, — ja Britāniks tiešām ir nozāļots, kā tad tas notika, ka vergs, kam iepriekš jānobauda visi ēdieni, nejuta nekādu nāves zāļu iespaidu? Stāsta, ka Britāniks bijis epileptiķis un varbūt nobeidzies lēkmes laikā…

— Jā, jā, Nerons to apgāja ar pekles viltību. Tiešām visus dzērienus, visus ēdienus, kurus piesolīja Britānikam, iepriekš bija jānobauda vergam, bet viņam piedāvāja tik karstu dzērienu, ko vergs gan nogaršoja, bet Bri­tāniks nevarēja dzert. Tāpēc traukā ielēja aukstu ūdeni, un šis ūdens saturēja nāves zāles! O, tādas nāves zāles, kuras iedarbojās tik ātri un droši, ka Britāniks bez skaņas, bez sāpju kliedziena aizvēra acis un atkri­ta atpakaļ. Daži neapdomīgie aizbēga, bet dūšīgākie, lai arī bāli un dre­boši, visu noskatīdamies, palika. Bet Nerons, kas nupat bija aizsācis dziesmu, noliecās pār noslepkavoto un aplūkoja viņu. „Tas nekas", viņš teica. „Viņš drīz atkal atspirgs". Un viņš turpināja dziedāšanu, lai gan jau viss bija gatavs līķa apbedīšanai. Marsa laukumā jau bija ierīkots sārts, un tai pašā naktī ziliem traipiem pārklātais līķis tika aiznests turp. Bet it kā dievi būtu bijuši sašutuši par brā|a slepkavību, straumēm plūsto­šais lietus trīs reizes nodzēsa sārta liesmas, līdz beidzot pēc Nerona pa­vēles līķi pārklāja ar sveķiem un piķi, un šoreiz liesmas aprija mirušo, kura dvēsele likās ar liesmām aizlaidās debesīs.

— Bet Burrs! Bet Seneka! — iesaucās Akte.

— Bet Burrs! Seneka! — rūgti atkārtoja nepazīstamā sieviete. — Vi­ņiem rokā iespieda naudu, un ar zeltu viņiem aiztaisīja mutes.

— Ak, ak! — murmināja Akte.

— No šīs dienas, — matrona turpināja, kurai likās bija zināmi visi ģimenes briesmīgie noslēpumi, — no šīs dienas Nerons, Aenobarda cie­nīgais dēls, vara bārdu, dzelžaino vaibstu un svina siržu rases cienīgā atvase Nerons, atgrūda Oktāviju, kurai taču viņš bija pateicīgs par valsti, un izraidīja uz Kampāniju, kur viņš lika to apsargāt. Pats viņš nodevās braukšanām, teātrim un kurtizānēm un iesāka dzīvi, pilnu palaidnību un nekrietnību, dzīvi, par kuru jau divus gadus Roma ir nobažījusies. Jo tas, ko tu mīli, meitenīt, tavs skaistais uzvarētājs olimpiskajās spēlēs, ko visa pasaule sauc par ķeizaru, ko meitas godina kā Dievu, tas, tiklīdz pienāk nakts, pārģērbjas kā vergs vai brīvlaistais, izlien no pils un steidzas uz Mulvija tiltu vai šaubīgāko plītnīcu, kur plītētāju un pērkamo meitu, nastu nesēju un burvjumākslinieku priekšā, ķibeļu priestera cimboles vai kur­tizānes flautas pavadībā apdzied savus mīlas piedzīvojumus vai kara va­roņdarbus. Bet tad šo vīna un saldkāres sakarsēto salašņu priekšgalā tra­ko pilsētas ielās, aizskardams sievietes, mocīdams vīriešus, izlaupīdams namus, līdz beidzot atgriežas savā Zelta Namā, bieži ar nūjas sitiena zilumiem sejā, kurus dabūjis no kāda vīrieša, kas sevi aizsargājis.

— Neiespējami! Tas ir neiespējami! — Aktei izrāvās. — Tu viņu apmelo!

— Tu maldies, meitenīt, jo es tev nesaku pat ne pusi patiesības!

— Bet kāpēc viņš tevi nesoda, ja tu nodod viņa noslēpumus?

— Kādudien tas var notikt, tam es esmu gatava.

— Un kāpēc tu nebēdz no viņa atriebības?

— Varbūt tāpēc, ka es esmu vienīgā, kas to nevar.

— Jā, kas tad tu esi?

— Viņa māte!

— Agripina! — iesaucās Akte. Viņa pielēca kājās, bet tad nometās ceļos. — Agripina, Germanika meita, māsa, atraitne un ķeizara māte!.. Manā, nabaga Grieķijas meitas, priekšā stāv Agripina!.. O, ko tu gribi no manis?.. Runā, pavēli, un es tev paklausīšu! Varbūt tu vēlētos, lai es viņu nemīlu, jo par spīti visam, ko tu man teici, es vēl mīlu viņu!.. Bet ja es tā nevarēšu paklausīt, tad es varēšu vismaz mirt!

— Tieši otrādi, bērns! — atkal turpināja Agripina. — Mīli arī uz priekšu Cēzaru ar to nepārvaramo, padevīgo mīlu, kādu tu jūti pret Lū­ciju, jo tava mīla ir mana vienīgā cerība, ka tava tīrība padarīs nekaitīgu otras mīlas izvirtību!

— Otras? Tātad Cēzars mīl vēl kādu citu?

— Tu to nezini, meitenīt?

— Ak, ko tad es zinu! Kad es sekoju Lūcijam, es taču neprasīju ķeizaru! Kas bija man ķeizars? Es mīlēju vienkāršu mākslinieku, es viņam atdevos, jo cerēju, ka viņš būs pilnīgi mans. Bet kas tā ir par sievieti?

— Sieviete, kas noliegusi savu tēvu, bīstami skaista sieviete, kurai die­vi tomēr nav devuši sirdi — Sabīne Popeja!

— O, jā, jā, viņā vārdu es jau esmu dzirdējusi! Es zinu viņas dzīves stāstu jau labi sen, iekams es vēl zināju, ka viņai būs tik liela nozīme manā dzīvē. Mans tēvs kādreiz stāstīja par viņu, nenojauzdams, ka es noklausos, otram sirmgalvim, un abi nosarka! Vai šī sieviete nav atstājusi savu vīru Krispinu, lai sekotu savam mīļākajam? Oto? Un vai tas pēc dzīrēm par godu Luzitānijas pārvaldniekam nav viņu pārdevis ķeizaram?

— Tā ir viņa, jā, tā ir viņa!

— Un viņš mīl viņu, viņš vēl mīl viņu! — sāpēs Akte murmināja.

— Jā, — naida pilna Agripina atbildēja, — jā, viņš vēl mīl viņu, it kā atrastos valgos, ellīgā mīlas dzēriena varā, kā to Kesonija bija iedevusi Kaligulam. *

— Taisnīgie dievi! — iesaucās Akte. — Vai pār mani ir nācis sods būt nelaimīgai?

— Tu esi mazāk nosodīta un mazāk nelaimīga par mani, — Agripina atbildēja. — Jo tavā varā ir liegt viņam mīlu, bet man dievi viņu deva par dēlu. Tagad tu saproti, kas tev jādara?

— Bēgt no viņa, viņu vairs neredzēt!

— Sargies no tā, bērns! Stāsta, ka viņš tevi mīl! -

— Runā? Bet vai tas ir tiesa? Tu tam tici?

— Jā.

— O, esi svētīta par šo ziņu!

— Tad labi, tavai mīlai jādod gribu, kādu mērķi, pēc kura tā censtos. Jāattālina no viņa šis velns, kas viņu samaitā, un ja tas tev izdodas… un ja tas tev izdosies, tad tu glābsi ķeizaru, Romu un varbūt arī mani!

— Arī tevi? Vai tu domā, ka viņš uzdrošināsies?..

— Nerons uzdrīkstas visu…

— Bet es nevaru īstenot šo plānu!..

— Tu varbūt esi vienīgā būtne, kas ir pietiekami tīra, lai to izpildītu!

— O, nē, nē, būs tomēr labāk, ja es bēgšu! Ja es nekad viņu vairs neredzēšu!

— Dievišķais ķeizars lūdz Akti pie sevis, — mīkstā balsī teica jaunais vergs, kas nupat bija atvēris durvis.

— Spors! — izbrīnījusies Akte iesaucās.

— Spors, — nomurmināja arī Agripina un pārklāja galvu ar plīvuru.

— Cēzars gaida! — pēc acumirkļa klusēšanas vergs atkal atsāka.

— Tad ej, — teica Agripina.

— Es paklausu, — atbildēja Akte.