Akte

V

Viena pēc otras sekojošas Lūcija uzvaras atstāja uz skatītāju prātiem tikpat dziļu iespaidu kā apstākļi, kādi tās pavadīja. Grieķija bija vienmēr bijusi dievu iemīļotākā uzturēšanās viela, un Lūcijs atkal atmodināja visas atmiņas par šo krāšņo laikmetu. Tāpēc, izbijušies par likteni, kas bija pārsteidzis viņa pretiniekus čīkstēšanā un braukšanā, visi, kas gribēja sa­censties pēc dziedātāja godalgas, atteicās, jo viņi domāja par Marsijas likteni. No pieciem tīkotājiem Lūcijs palika vienīgais, taču, neskatoties uz to, prokonsuls nolēma, ka svētkiem jānotiek noliktajā stundā.

Lūcija izvēlētā tēma korintiešus ļoti interesēja. Tā bija dzeja par Mē- deju, kuru pierakstīja Neronam. Zināja, ka šī burve, ko uz Korintu atveda Jāsons, bija nolikusi savus abus bērnus altāra priekšā un atstājusi dievu aizsardzībā.

Pēc tam savu sāncensi viņa bija nonāvējusi ar saindētām drēbēm. Par šo noziegumu sašutušie korintieši izrāva bērnus no tempļa un nomētāja ar akmeņiem.

Par šo pārkāpumu dievi uzsūtīja pilsētai briesmīgu sērgu, kura pie­metās visiem Korintas bērniem. Kopš tā laika bija aizplūduši piecpadsmit gadsimti un slepkavu pēcteči noraidīja no sevis visu vainu par noziegumu. Bērnu nāves dienā katru gadu tika svinēti svētki, kad visi bērni pār grēka izpirkšanas zīmi valkāja melnas drēbes un bija spiesti ļaut nogriezt sev matus. Tāpēc bija saprotams, ar kādu saspringtību korintieši gaidīja šīs dzejas priekšnesumu.

Bet tā kā teātris, kas bija mazāks nekā cirks un stadions, ietvēra tikai divdesmit tūkstošus cilvēku un nevarēja uzņemt visus ziņkārīgos, tad diž­ciltīgākajiem korintiešiem izdalīja ziloņkaula tāfelītes ar skaitļiem, kuri atbilda uz sēžamajiem pakāpieniem ieskrāpētiem numuriem.

Uzraugi uzmanīgi skatījās uz to, lai neviens neieņemtu viņam nepie­mērotu vietu, un, lai gan ārā drūzmējās milzīgs pūlis, viss noritēja bez traucējumiem.

Lai skatītājus saudzētu no karstās maija saules, pār teātri bija izplests milzīgs velārijs, bet, neskatoties uz to, karstums bija tik liels, ka daudzi jaunie ļaudis rokā turēja pāva spalvu vēdekļus, ar kuriem vēdināja svaigo gaisu uz purpura spilveniem gulošajām sievietēm.

Viņu vidū atradās arī Akte, kas, bez šaubām, neuzdrošinājās rotāties ar abiem uzvaras vainagiem, kurus viņai bija dāvinājis triumfators, bet tumšajos matos viņa bija iespraudusi abas zelta lapas, kuras viņai bija atnesis balodis.

Tuvojās izrādes stunda, un klātesošie bija pilni gaidu un spraiguma. Pēkšņi atskanēja pērkona spēriens un reizē sāka pilēt lietus, kas atsvai­dzināja skatītājus un attīrīja gaisu, piepildīdams to ar smaržām. Atskanēja skaļa piekrišana, jo pērkonu radīja divi vīri, kuri aiz skatuves ļāva ripot akmeņiem bronzas mucā un kuri tā paziņoja par izrādes sākumu. Tāpat mākslīgs bija arī lietus no smaržīgiem ūdeņiem un Sicīlijas safrāna.

Tagad uz skatuves parādījās Lūcijs ar liru rokā. Blakus viņam pa kreisi stāvēja aktieris Pariss, kam ar kustībām bija jāparāda dziesmas darbība.

Tālāk aizmugurē stāvēja koris ar kora vadītāju. Koris bija papildi­nāts ar flautas spēlētāju un otru aktieri.

Jau no pirmajām skaņām, kurām lika atskanēt romietis, visi ierau­dzīja, ka te bija darīšana ar izveicīgu un ievingrinājušos dziedātāju, jo viņš neuzsāka vis tēmu, bet gan priekšspēli, kur iezīmējās balss, kāda nebija dzirdēta kopš Timoteja laikiem, un, pabeidzis viegli un droši šo priekšspēli, viņš iesāka ar pašu darbību, ko pēc vecas teikas bija veikli apstrādājis ķeizars Nerons.

Sākās trakojošā piekrišanas vētra, un Akte bez elpas klausījās dzie­dātāju. Viņai likās, it kā tas stāstītu viņas pašas stāstu. Viņai drebēja visa miesa, jo Jāsons un Lūcijs viņai sakusa vienā vienīgā personā, un romietis izpildīja savu dzeju ar tādu kaisli un uguni, ka sievietes šņukstēja un visi klausītāji bija dziļi satriekti.

Un kad viņš sasniedza savas mākslas augstāko pakāpi, atskanēja kas­taņetes. Viņam pasniedza trešo vainagu, un pār viņu nolija puķu lietus, it kā ar tām vajadzētu viņu noslāpēt kā Tarpeju zem sabīniešu vairogiem. Atkal šī nedzirdētā triumfa vidū viņš stāvēja auksts un nekustīgs, un viņa acis meklēja Akti, jo likās, ka tikai viņas dēļ viņš varēja būt lepns par šierņ panākumiem.

Beidzot viņš to pazina, kā viņa pusnemaņā gulēja sirmā tēva rokās. Viņas matos bija puķu rotas, un viņš kā lūgdams izpleta rokas un maigi lūkojās uz viņu. Tad Akte norāva vainagu no galvas, bet viņai pietrūka spēka nosviest to mīļotajam. Ar nogurušu roku viņa tam ļāva nokrist orķestrī, bet pati šņukstēdama piekļāvās tēva krūtīm…

Kad ausa rīts, zeltītā birema, viegla un burvīga kā Jāsona „Argo", aizpeldēja pār ziliem Korintas līča viļņiem, aizvezdama Akti tāpat kā reiz jauno Mēdeju, kas bija palikusi neuzticīga savam tēvam un dzimtenei.

Uz Lūciju atbalstījusies, Akte stāvēja kuģa priekšgalā un mēģināja caurredzēt miglas plīvuru, kas klājās jau no Kiteronas, pie kuras kājām guļ Korinta.

Nekustīgi stingām acīm un ar pusatvērtām lūpām viņa tur stāvēja tik ilgi, kamēr vien varēja redzēt pakalnu vainagojošo pilsētu un valdnieku pili. Bet kad pilsēta pazuda viļņos, un kā mirdzošs punkts ari pils iegrima jūrā, no viņas krūtīm izlauzās nopūta, viņas ceļi salīgojās un viņa bez samaņas noslīga pie Lūcija kājām.