Akte

VIII

Akte paņēma plīvuru un mēteli un sekoja Sporām. Kad viņi bija šķēr­sojuši dažus pils gaiteņus, vadonis ar zelta atslēgu, kuru pēc tam nodeva jaunajai grieķietei, lai viņa varētu atgriezties viena pati, atslēdza vārtus. Tagad viņi atradās Zelta Mājas dārzos.

Akte iedomājā sevi esam jau ārpus pilsētas, tik plaša un krāšņa viņas priekšā pavērās ainava. Starp kokiem viņa pamanīja ūdens virsmu, kura pletās kā ezers. Otrā pusē, biezos krūmos, maigā mēness gaismā pacēlās kādas pils pilāri. Gaiss bija skaidrs, ne mazākāis mākonīts nebija redzams pie zilajām debesim. Ezers atgādināja spoguli, un pēdējie trokšņi Romā, kas bija tuvu miegam, šķita nomirstam izplatījumā. Spors un jaunā mei­tene bija ģērbušies baltos tērpos. Viņi klusēdami izgāja cauri brīnišķīgai apkārtnei, līdzīgi divām ēnām, kas maldās Elizejas laukos.

Ezera krastā Spors iekāpa barkā un ar zīmi uzaicināja Akti viņam sekot. Tad viņš atraisīja purpura buras, un laiva kā burvības dzīta slīdēja pa ūdeni, kurā atspīdēja Indijas okeāna retāko zivju zvīņas. Aktes ska­tiens vērsās uz vergu, un viņa atkal brīnījās par lielo līdzību, kāda bija māsai un brālim. Nolaistām acīm Spors sēdēja viņai iepretī, viņš likās bijās no savas agrākās viesmīlīgās saimnieces un mēmi vadīja laiviņu. Ak­te pati pārtrauca klusumu.

— Sabīne man teica, ka tu esot palicis Korintā, — viņa sacīja. — Tātad viņa mani mānīja?

— Sabīne runāja patiesību, — atbildēja vergs. — Bet es nepaliku ilgi tālu no Lūcija. Kāds burukuģis gāja uz Kalabriju, un es to izmantoju, un tā kā tas iegriezās Brundīzijā, es gāju pa Via Apia un Romā nokļuvu tai pašā laikā kā ķeizars, lai gan izbraucu divas dienas vēlāk.

— Sabīne, droši vien, bija laimīga, tevi ieraudzījusi, jo jūs tiešām viens otru maigi mīlat?

— Jā, tiešām, jo mēs esam ne tikai brālis un māsa, mēs esam dvīņi.

— Tad saki Sabīnei, ka es ar viņu gribu runāt, un lai viņa rīt atnāk!

— Sabīne vairs nav Romā, — atbildēja Spors.

— Un kāpēc viņa to atstāja?

— Tā gribēja dievišķais Cēzars.

— Kurp viņa aizgāja?

— Es nezinu.

Lai cik bijīgi arī skanēja verga balss, taēu tur bija dzirdama skaidra vilcināšanās un acīmredzamas bailes atbildēt uz tālākiem Aktes jautā­jumiem.

Ari barka patlaban piestāja pie krasta, un kad Spors to bija pievilcis un Akte izkāpusi ārā, abi turpināja ceļu. Atkal jaunā grieķiete klusēdama sekoja savam vadonim, bet šoreiz soļodama ātrāk, jo nupat viņi iekļuva pīniju un sikomoru mežā, kura zari nakti darīja tik tumšu, ka Akte, baiļu pārņemta, cieši piekļāvās savam pavadonim. Un tiešām, laiku pa laikam atskanēja žēlabainas skaņas, kuras likās izrāvās no zemes, līdz pavisam skaidri kļuva sadzirdami sāpju kliedzieni. Jaunā meitene nodrebēja un, uzlikusi roku uz Spora pleca, jautāja:

— Kas tas bija?

— Nekas, — vergs atbildēja.

— Bet es domāju, ka tomēr dzirdēju… — Akte turpināja.

— Kādu nopūtu? Jā, mēs taču ejam garām cietumam.

— Un kas par gūstekņiem tur atrodas?

— Kristīgie, kurus glabā cirkam.

Ātriem soļiem Akte gāja tālāk, jo, iedama garām kādam cietuma lo­gam, viņa tiešām izdzirda sāpīgas, žēlabainas skaņas, un lai gan par kristī­gajiem, ja kādreiz gadījās par tiem runa, runāja kā par dumpinieku un bezdievju sektu, kura nodevās visām izlaidībām un noziegumiem, taču viņa sajuta sāpīgu līdzjūtību, kādu vienmēr jūt pret tiem, kam jāmirst briesmīgā nāvē. Viņa steidzās drīzāk tikt ārā no šausmīgā meža un, kad sasniedza malu, sev priekšā ieraudzīja gaiši apgaismotu pili. Gaismas un mūzikas, kas sekoja pēc vaidiem, apmierināta, Akte iegāja vestibilā dro­šāk nekā jebkad.

Bet te uz mirkli viņa palika stāvam kā apburta. Nekad savos bērnības sapņos par feju valstībā viņa nebija iedomājusies tādu greznību. Bronzā, zeltā un dārgakmeņos mirdzošā zāle bija tik plaša, ka to apņēma trīs­kārtīgas pilāru rindas, izveidodamas tūkstoš soļus garu telpu, un tik augs­tu, ka tās vidū pacēlās simtdivdesmit pēdas augsta Cenodora statuja, at­tēlodama ķeizaru stāvus kā dievu. Drebēdama Akte soļoja tam garām. Kāda briesmīga vara piederēja šim cilvēkam, kura rīcībā pastaigām atra­dās dārzi, kas līdzīgi mežiem, un dīķi, kas līdzīgi ezeriem, un kurš sevis izklaidēšanai meta tīģeru un lauvu priekšā cietumniekus! Šai pilī visi cil­vēcīgās dzīves likumi tika izlietoti ačgārni. Pietika ar šā cilvēka vienu kustību, vienu mājienu, skatienu, un viss bija noticis: atsevišķs cilvēks, ģimene, jā, vesela tauta pazuda no zemes virsas, un ne mazākā dvesma nepretojās šai gribai, nedzirdēja citu skaņu kā vien mirstošo nāves brē­cienu, daba nepārtrauca savu gājienu, saule neaptumšojās, zibens nespē­ra, lai paziņotu, ka pār cilvēci plešas debesis un pār ķeizaru augstāk stāv dievi.

Dziļu, briesmīgu baiļu pārņemta, Akte kāpa augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Lūcija istabu, un bailes kļuva tik stipras, ka viņa, kad pienāca pie durvīm un Spors tās gribēja atslēgt, uzlika vienu roku tam uz pleca un otru spieda uz sirds, kuras spēcīgie sitieni draudēja viņu noslāpēt. Nostāvējusi tā vienu mirklīti, viņa pamāja Sporām, ka viņš var attaisīt durvis.

Vergs paklausīja, un istabas dibenā viņa pamanīja Lūciju, kas, ģērbies vienkāršā, baltā tunikā ar olīvu vainagu galvā, pusguļus sēdēja uz dīvāna. Tūlīt viņai pazuda visas bēdīgās atmiņas. Viņa bija gaidījusi, ka šis cilvēks būs kaut kā mainījies, kopš viņa uzzināja, ka tas ir pasaules kungs, bet ar vienu vienīgu skatienu viņa paziņa Lūciju: skaisto, jauno vīrieti ar zel­taino bārdu. Viņa to bija ievedusi sava tēva mājā. Viņa atkal atrada olim­pisko uzvarētāju. Ķeizars bija pazudis. Viņa gribēja steigties pie viņa, bet pusceļā locekļi atteicās paklausīt, viņa nokrita ceļos, un izplētuši rokas pretim mīļākajam, tik tikko sadzirdami murmināja:

— Lūcijs… vienmēr Lūcijs… vai ne?

— Jā, jā, mana skaistā korintiete, esi mierīga, — maigi atbildēja ķei­zars un pamāja tuvoties viņam. — Vienmēr Lūcijs! Jā, vai nav tiesa, ar šo vārdu tu mani iemīlēji, bet nevis manas valsts, mana kroņa dēļ, kā visi citi, kas mani aplenc? Nāc, mana Akte! Celies! Lai visa pasaule gul man pie kājām, bet tevi es gribu slēgt savās rokās!

— O, es to zināju! — krizdama pie miļākā krūtīm, iesaucās Akte. — Es zināju, ka viņi melo, apgalvodami, ka Lūcijs ir ļaundaris!

— Ļaundaris? Un kas tev to teica?

— Nē, nē, — atbildēja Akte. — Atvaino! Domā taču, ka lauva, ku­ram tu līdzinies ar savu augstsirdību un spēku un kurš tāpat ir karalis starp zvēriem, kā tu esi ķeizars cilvēkiem, domā, ka tas ir šausmīgs, jo viņš, kas nepazīst savu spēku, nonāvē, kur viņš varbūt gribēja būt tikai maigs. O, tu, mans lauva, saudzē savu gāceli!

— Nebaidies ne no kā, Akte, — smaidīdams atbildēja Cēzars. — Lauva atceras, ka viņam ir zobi un nagi tikai pret tiem, kas grib viņu apkarot. Bet pie tavām kājām viņš kļausies kā jērs.

— Es nebaidos no Lūcija. Man viņš ir viesis un mīļākais, kas aizveda mani no dzimtenes un tēva un kas ar savu mīlu man atvietos šķīstumu, ko es zaudēju. Bet no kā es baidos, — viņa vilcinājās, līdz Lūcijs viņai pamāja turpināt, — tas ir ķeizars, kas atgrūda Oktāviju, tas ir Nerons, nākamais Pompeju vīrs!..

— Tu esi redzējusi manu māti! — pieceldamies un Akti asi uzlū­kodams, iesaucās Lūcijs. — Tu esi redzējusi manu māti!

— Jā, — notrīcēdama atbildēja jaunā meitene.

— Un viņa tev teica, ka es esmu šausmīgs? — Nerons rūgti tur­pināja. — Ka apskaudams es nožņaudzu, vai ne? Ka Jupiters man ir devis tikai iznīcinošo zibeni! Viņa tev stāstīja par Oktāviju, kuru viņa apsargā un kuru es ienīstu, un no kuras es tikai ar grūtībām atbrīvojos, kuras neauglīgā mīla man vienmēr bija tikai nepatīkama mīlināšanās! Ak, kā viņa maldās, cik ļoti man dara pāri, ja domā, ka ar lūgšanām un draudiem var kaut ko panākt pie manis! Šo sievieti, pēdējo no nolādētās cilts, es gribēju aizmirst, bet tomēr viņu atkal ir jāatceras!

Tiklīdz Lūcijs paguva izteikt šos vārdus, viņš sabijās, kādu iespaidu tie bija atstājuši uz Akti. Viņa bija atslīgusi uz dīvāna spilvenos, nobālusi koda lūpās, asaru pilnām acīm, drebēdama dusmu priekšā, kuru pirmo izvirdumu viņa nupat piedzīvoja. Tiešām — balss, kura ar savu maigumu lika ietrīsēties visām sirds šķiedriņām, skanēja briesmīgi un draudīgi, un acis, kurās viņa lasīja mīlu, sprēgāja drausmīgus zibeņus, kuru priekšā - Roma aizklāja seju.

— Tēvs, o, mans tēvs! — šausmās iekliedzās Akte. — Tēvs, piedod man!

— Jā, Agripina tev droši vien teica, ka par savu mīlu tu esi pie­tiekami sodīta, viņa būs tev teikusi, kādu bestiju tu mīli, par Britānika nāvi viņa arī būs stāstījusi un par Jūlija Montāna arī. Ak, vai es zinu visu? Bet katrā ziņā viņa būs sargājusies teikt, ka viens man gribēja ap­strīdēt troni, otrs sita man pa seju. O, es jau saprotu — manas mātes dzīve ir tik skaidra!

— Lūcij, — sauca Akte, — Lūcij, klusē taču — dievu vārdā, klusē!

— O, — Nerons tomēr turpināja, — viņa tevi iesvētīja mūsu ģimenes noslēpumos. Viņa tev pastāstīja tikai pusi no tiem. Klausies tad arī par otru pusi. Šo sievieti, kas mani apvaino viena bērna un viena nelaimīgā slepkavībā, netiklības dēļ izraidīja pašas brālis Kaligula, kurš taču arī nebija nekāds tikumīgais. Kad tronī uzkāpa Klaudijs, viņa tika atsaukta no trimdas un apprecēja Krispinu Pasiniju, patricieti no dižas cilts, kas izdarīja muļķību, norakstīdams viņai visas bagātības, un kuru viņa, kad tas pārāk ilgi dzīvoja, nozāļoja. Pēc tam sākās cīņa starp viņu un Mes- salinu. Klaudijs tika godalgots ar uzvaru, Agripina kļuva sava tēvoča mī­ļākā. Toreiz viņā izstrādāja plānu, kā valdīt manā vārdā. Ķeizara meita Oktāvija bija precējusies ar Silānu. Viņa to lika apcietināt pie altāra un sameklēja viltus lieciniekus, kas viņu apvainoja asins sajaukšanā. Silāns nonāvējās, un Oktāvija palika atraitne. Raudošo iegrūda manās rokās, un to, kuras sirds bija pilna mīlas pret citu, piespieda apprecēt mani. Drīz pēc tam kāda sieviete mēģināja nolaupīt Agripinas vājprātīgo vīru. Tie paši liecinieki, kas apvainoja Silānu asins sajaukšanā, apsūdzēja Lolliju Paulīnu burvībā, un viņa, kas savā laikā skaitījās skaistākā sieviete, ko Kaligula pēc Romula un Augusta parauga apprecēja un rādīja romiešiem, ģērbtu smaragdu un pērļu izgreznojumā četrdesmit miljonu sesterciju vēr­tībā, viņa lēnām nomira moku kambarī. Slepkavu tagad nekas vairs nešķī­ra no troņa. Brāļa meita tagad apprecēja tēvoci. Mani Klaudijs adoptēja, un senāts piešķīra Agripinai Augustas titulu. Uzgaidi, tas vēl nav viss! — Nerons, atraudams Aktes rokas no ausīm, kuras viņa gribēja aizsegt, lai ilgāk neklausītos dēla apsūdzībā pret māti, turpināja. Kādudien Klau­dijs notiesāja uz nāvi laulības pārkāpēju. Šis spriedums lika nodrebēt Agripinai. Nākamajā dienā ķeizars un priesteri ēda Kapitolijā. Viņa no- garšotājs Halots pasniedza viņam šķīvi ar sēnēm, kuras bija pagatavojusi Lukusta, bet daudzums nebija pietiekami stiprs, un kad ķeizars dzīru sēdeklī cīnījās ar nāvi, ārsts Ksenofons, aizrunādamies, ka jāizvelk ne­laimīgā ēdiena paliekas, iegrūda mutē sazaļotu spalvu. Trešo reizi Agri­pina bija atraitne. Šo viņas dzīves stāsta pirmo pusi viņa noklusēja, vai ne? Viņa iesāka ar to brīdi, kad tronī nosēdināja mani, jo viņa domāja valdīt manā vārdā, viņa — miesa, es — ēna, viņa — īstā pavēlniece, es — tikai spoks. Kādu laiku viņa šo plānu tiešām īstenoja. Viņai bija pretoru miesassardze, viņa prezidēja senātā, pasludināja spriedumus un lika no­bendēt prokonsula Silāna slepkavu, brīvlaisto Narcišu. Bet kad es kā­dudien uzzināju par visiem šiem noziegumiem un sūdzējos viņai, ka viņa man nekā neatstāj, viņa atbildēja, ka es kā svešais, kā pieņemtais dēls vēl arvien pārāk daudz daru, un laimīgā kārtā ar dievu un viņas aiz­bildnību jāuztur Britānika dzīvība. Es tev zvēru, kad es dzirdu šā bērna vārdu, es nedomāju par viņu vairāk kā par Oktāviju. Bet šie draudi, nevis nāves zāles, kuras es viņam pasniedzu, bija par iemeslu, kāpēc viņam bija jāmirst. Mans noziegums nebija izdarīts tādēļ, lai es kļūtu slepkava, bat gan tāpēc, ka es gribēju tapt ķeizars! Toreiz tas bija — vēl vienu mirkli pacietības, es tūlīt beigšu — toreiz, klausies labi, meitenīt ar lielo, šķīsto un tīro mīlu, — toreiz viņa mēģināja atraut man valdniecību kā pavedēja, kuru bija zaudējusi kā māte.

— Klusē faču! — pār sevi nevaldīdama, iesaucās Akte.

— Ak, tu runāji par Oktāviju un Popeju un nenojauti, ka tev vēl ir trešā sāncense!

— Klusē, klusē!

— Viņa atnāca pie manis — ar šo nolūku, nē, nakts mierā, un ne svinīgā, noslēpumainā attālās istabas klusumā. Ne mielasta, ne orģiju lai­kā manā galmā. Klāt bija Seneka, Burrs, Pariss un Faons — visi tur bija. Viņa atnāca, puķēm vainagota, puskaila, gaismas un mūzikas šūpota! Un toreiz notika tā, ka viņas ienaidnieki, izbijušies par tās skaistumu — jo viņa ir skaista — starp mani un viņu iebīdīja Popeju. Nu, ko tu domā par manu māti, Akte?

— Nekrietni, nekrietni! — murmināja meitene un ar rokām aizklāja no kauna sasārtušos vaigus.

— Vai mēs neesam pavisam atsevišķa rase? Mūs vairs nevarēja uz­skatīt par cilvēkiem, un tāpēc padarīja par dieviem. Mans tēvocis noslā­pēja savu aizbildni ar spilvenu, sievastēvu nožņaudza peldes laikā. Mans tēvs izdūra forumā aci vienam jātniekam, uz Via Apia viņš pārbrauca pāri romietim, kas neprata laikā izvairīties. Un kādudien, sēdēdams pie galda blakus jaunajam Cēzaram, ar kuru kopā bija bijis austrumos, ar galda nazi nodūra brīvlaisto, kas viņam pasniedza dzērienu. Ko izdarīja mana māte, es jau tev teicu: viņa nogalināja Passienu, nonāvēja Silānu un Lolliju Paulīnu, noslepkavoja Klaudiju, un es, pēdējais no mūsu cilts, ja es būtu taisnīgāks ķeizars un ne tik padevīgs dēls, es nonāvētu savu māti!

Akte izgrūda satricinošu kliedzienu un, rokas pret Cēzaru izplezda- ma, noslīga ceļos.

— Nu, ko tu dari? — dīvaini smaidīdams, jautāja Nerons. — vai tu ņem nopietni to, kas ir tikai joks? Esi mierīga, neprātīgais bērns! Vai tu šurp esi nākusi lūgt un lūgties? Vai es esmu licis tevi nopērt, ja tu berz jēlus savus ceļgalus un mežģī rokas? Celies augšā! Vai es esmu Cēzars? Vai es esmu Nerons? Vai Agripina ir mana māte? Tu esi tikai sapņojusi, skaistā korintiete! Es esmu Lūcijs, atlēts, braucējs, dziedātājs ar zelta liru, ar jauko balsi — vairāk nekas!

— O, — Akte atbalstīja galvu uz Lūcija pleca, — tev taisnība, man bieži liekas, ka es nejūtu savā sirdī manas mīlestības patiesību! O, Lūcij, Lūcij, nespēlējies tā ar mani! Vai tu nemani, ka es atrodos tikai diega platumā no elles atriebības? Apžēlo manu vājību, nepadari mani par vāj­prātīgu!

— No kurienes tad ceļas tavas bailes, tavas šausmas? Vai manai skaistajai Helēnai jāsūdzas par Parisu? Vai pils, ko viņa apdzīvo, nav diezgan krāšņa? Vai man jāceļ cita — sudraba pilāriem un zelta kapi­teļiem? Vai vergi neizrāda pietiekami daudz godbijības? Viņa var noteikt par dzīvību un nāvi. Ko viņa vēlas? Ko viņa prasa? Ko var atļauties kāds cilvēks, ķeizars, Dievs, tas viņai būs, ja tikai viņa vēlas!

— Jā, es zinu, tu esi visuvarens. Es ticu, ka tu mani mīli, es ceru, ka tu man sagādāsi visu, ko es izlūgšos, pat dvēseles mieru, pat iekšējo pārliecību, ka Lūcijs ir mans, kā es esmu viņa. Tavas personas, tavas dzīves viena daļa aizbēg no manas, tā ietinas tumsā un pazūd naktī. Ro­ma, valsts, pasaule prasa tevi, mans tu esi tikai tad, kad es tev pieskaros. Tev ir noslēpumi, tu perē naidu, tu mīli, un es nedrīkstu to zināt. Mūsu maiguma, mūsu niekošanās, sirsnīgākās mīlas laikā atvērsies durvis, kā tās atveras nupat, un brīvlaistais ar stīvu seju dos tev noslēpumainu mā­jienu, no kura es nekā nevaru saprast. Lūk, tā sākas mans mācību laiks!

— Ko tu gribi, Anicet! — jautāja Nerons.

— Ko dievišķais Cēzars pavēlējis, tā ir ieradusies un gaida.

— Saki viņai, ka es nākšu. Brīvlaistais pazuda.

— Tu redzi, — bēdīgi atsāka Akte.

— Runā!

— Tur ir kāda sieviete?

— Noteikti.

— Un es redzēju, kā tu nodrebēji, kad tev viņu pieteica.

— Vai tad notrīc tikai no mīlas?

— Šī sieviete, Lūcij…

— Runā! Es klausos!

— Nu, šī sieviete?..

— Nu, šī sieviete…

— Tā ir Popeja?

— Tu maldies, — atbildēja Nerons. — Tā ir Lokusta.