Akte

I

57. gadā pēc Kristus un 810. gadā pēc Romas dibināšanas, septītā maijā, kuru grieķi sauca par Thargelionu, jauna meitene, apmēram 15 vai 16 gadu vecumā, stalta, skaista un žigla kā medību dieviete, izgāja pa Korintas vakaru vārtiem un steidzās uz jūrmalu. No vienas puses olīvu birzes, no otras oleandru un apelsīnu koku apēnotā un strauta apņemtā mazā pļavā viņa apstājās un sāka plūkt puķes.

Kādu brīdi viņa šaubījās, vai izvēlēties vijolītes un anemones, kuras ziedēja Minervas koku ēnā, vai narcises un nimfas, kuras auga strauta malā vai arī šūpojās uz ūdens virsmas, bet driz vien izšķīrās par pēdējām un mundra kā jauna ķēvīte steidzās uz strautu.

Krastā viņa apstājās. Ašā skrējienā matu pīnes bija atraisījušās, un kad nometās pie ūdens, viņa iesmējās par skaisto attēlu, kas tur atspo­guļojās.

Viņa tiešām izskatījās skaista, skaistāka par visām Ahajas jaunavām, ar dziļi melnām acīm, jonisko degunu, koraļļsarkanām lūpām. Viņas mie­sa, kur apvienojās marmora stingrība un vītola lokanība, atgādināja Fei- dija cirstu tēlu, kurā Prometejs bija kā dzīvs. Tikai viņas kājiņas, acīm redzami par mazām, lai izturētu gūžu nastu, šķita vienīgais, kas kopējā bildē labi neiederējās, jā, tās varētu pat uzskatīt par trūkumu, ja tādu skaistu meiteni gribētu uzskatīt par nepilnīgu.

Taču nimfa Pirene, sieva no matu galiem līdz kāju pirkstgaliem, ne­liedzās savu asaru spogulī atspoguļot viņas grācijas un nevainības pilno tēlu. Brīdi aplūkojusi sevi ūdenī, mēma kā zivs, viņa pāršķīra matus trijās daļās; uz deniņiem sprogas sapina divās bizēs, kuras sasēja mezglā uz galvas, un nostiprināja ar oleandru un apelsīnu ziediem, kamēr, atpakaļ krītošajiem matiem ļāva nokarāties kā krēpēm.

Lai dzesētu slāpes, kuras viņu bija atdzinušas šurp un kuras tomēr bija ļāvušas ceļu spiedošākai vajadzībai, proti, vajadzībai pārliecināties, ka viņa vēl arvien ir skaistākā grieķu jaunavu vidū, viņa noliecās pie ūdens, un tagad īstenība un attēls savirzījās tik cieši kopā, ka likās — māsu pāris, nimfa un najāda, sakusa maigā apskāvienā. Mitrā peldē abu lūpas saskārās, ūdens trīsēja, un viegla vēsma, kas slīdēja pāri virsmai kā karsta elpa, pilināja rožaini smaržīgo sniegu ūdeni, ko straume aiznesa jūrā.

Piecēlusies jaunā meitene ļāva skatienam klīst pāri jūras līcim un, ziņkārības saistīta, palika vēl vienu brīdi. Divairu galera ar apzeltītu ķīli un purpursārtām burām, Dēlas vēja vadīta, devās uz krastu. Tā atradās vismaz ceturtdaļujūdzes attālumā, bet jau varēja dzirdēt kuģinieku slavas dziesmu jūras dievam Neptūnam. Meitene pazina dievbijīgās frīģiešu dziesmas melodiju.

Attāluma vājinātas un vēja izkaisītās skaņas nedārdēja pār viņu kā rupjās Kalidonijas un Kefalas jūrnieku balsis, bet gan maigi un saldi kā Apollona priesterieņu dziedāšana. Šīs melodijas vilināta, jaunā korintiete piecēlās, nolauza dažus oleandru un apelsīnu koku zarus, lai sapītu vai­nagu un lai atgriežoties noliktu ziedus templī maigajai līksmības mēneša dievietei.

Tad lēni, bailigi un ziņkārīgi viņa gāja uz jūrmalu, bet pirksti kārtoja zarus, kurus viņa bija nolauzusi strauta malā.

Pa to laiku galera bija pienākusi tuvāk, un jaunā meitene jau varēja dzirdēt ne tikai balsis, bet arī saredzēt dziedātāju tēlus. Viņi dziedāja lūgšanu Neptūnam, un viens ik reizi norunāja priekšā vārdus, kuru pā­rējie atkārtoja. Priekšādziedātājs, kas reizē, kā likās, bija arī galeras kungs, pavadīja dziedāšanu uz trīsstigu kitāras, ar kādu mākslinieki mēdz greznot liriskās dzejas dievietes Eiterpes tēlus. Pie kājām viņam gulēja vergs — pēc apģērba, kādā tas bija tērpts, jaunā meitene nevarēja izšķirt, vai tā bija sieviete vai vīrietis, jo tādus tērpus valkāja abi dzimumi. Airē­tāji stāvēja blakus soliem un ar rokām sita takti, lai tādā veidā pateiktos jūras dievam, kas ar labvēlīgo vēju viņiem sagādāja atpūtas mirkli.

Šis skats, kurš divus gadu simteņus agrāk nebūtu saistījis pat glie­mežvākus meklējošo bērnu uzmanību, radīja vislielāko izbrīnu jaunajā meitenē. Korinta jau sen vairs nebija tā, kas tā bija Sullas laikā — Atēnu māsa un sāncense.

608. gadā konsuls Mummijs to ieņēma ar joni un apkāva uzvarētos, bet sievas un bērnus pārdeva verdzībā. Mājas tika nodedzinātas, drupās sakrita mūri, uz Romu pārceļoja lieliskie tēlnieku darbi un dārgie glez­nojumi, un ja viens Atalama darbs bija miljonu sesterciju vērts, tad uz­varētājiem tas bija tikai labs tepiķis, vai arī uz tā spēlēja kauliņus, kā to reiz bija redzējis Polibijs. Bet astoņdesmit gadus vēlāk Jūlijs Cēzars atkal lika uzcelt mūrus un pilsētā nometināja romiešu koloniju. Pilsēta atkal pamodās jaunai dzīvei, taču neuzziedēja līdz agrākajam mirdzumam.

Tam tomēr bija jānotiek, un tāpēc prokonsuls 10. maijā izsludināja nemeitiskās, īstmiskās un poētiskās sacīkstes, kurās stiprākais cīkstonis, izveicīgākais braucējs un dziesmām bagātākais dziedātājs dabūtu uzva­rētāja vainagu.

Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pēdējās dienās no visiem Ahajas novadiem un visām citām zemēm uz Grieķijas galvaspilsētu ceļoja svešinieki, vai nu apmierināt savu ziņkāri vai arī izcīnīt godalgu. Tā no­tika, ka pilsēta atkal atminējās pagājušo laiku dzīvi un mirdzumu, lai gan no saņemtajiem sitieniem vēl nepavisam nebija atguvusies. Svešinieki plū­da ne tikai zirgos un ratos, bet arī pašu un īrētos kuģos, no kuriem tomēr neviens nebija tik krāšņs, kā tas, kurš nupat tuvojās.

Patlaban galera tika piesieta pie krasta, matroži pārmeta bagātīgi ar sudrabu un bronzu apsisto citronkoka tiltu, un dziedātājs, aizstūmis kitāru uz muguras, atbalstījās uz verga pleca, lai nokāptu zemē. Tas bija skaists divdesmit septiņus, divdesmit astoņus gadus vecs vīrs, kura gaišie mati un zeltaini mirdzošā bārda labi saderēja ar viņa zilajām acīm. Viņu ietina purpurkrāsas tunikā un zilā mētelī ar zelta zvaigznītēm, bet no kakla lejup plīvoja vieglas saites gali.

Viņa pavadonis varēja būt apmēram desmit gadus jaunāks; tātad viņš bija vēl jaunekļa vecumā, un lēni, ar sēru izteiksmi vaibstos, viņš soļoja līdzās. Turklāt viņa svaigā seja tiešām bija līdzīga skaistas sievietes sejai un par viņa maigo, smalko ādu viņu apskaustu pat visizlutinātākā atē- niete. Baltā roka bija kā radīta likt dejot sprēslīcai vai kustināt adatu, tik maiga, apaļa un skaisti veidota tā bija nevis tāda, kādas ir nākamajiem vīriem un karotājiem, kas lieto metamo šķēpu vai zobenu. Viņa baltais tērps bija izadīts ar zeltainām palmu lapām un sniedzās pāri ceļiem, pār viņa pleciem viļņoja garie mati. Uz kakla zelta ķēdē nokarājās pērļu ie­rāmēts spogulis.

Nupat viņš gribēja nokāpt zemē, bet kungs to pēkšņi apturēja, un jauneklis viegli notrīcēja, lai pēc tam maigā, kā bailēs drebošā balsī jau­tātu:

— Kas ir, o, kungs?

— Nekas sevišķs, tikai tu gribēji nokāpt zemē ar kreiso kāju un ar šo neapdomību iznīcināt visu manu aprēķinu panākumus, jo mēs pie- nācām tieši 7. maijā, kas taču ir laba zīme.

— Tev taisnība, kungs, — atbildēja jauneklis un tagad nolika uz ze­mes vispirms labo kāju, kā darīja arī viņa pavēlnieks.

Tā kā šī saruna notika joniešu valodā, tad arī meitene saprata vārdus un vērsās pie vecākā no abiem, teikdama:

— Svešiniek, lai arī kādu kāju tu pirmo liktu uz zemes, Grieķu zeme ir visiem labvēlīga, kas tai tuvojas ar draudzīgu nodomu. Tā ir mīlas, dzejas un sacensību zeme, kas velta savus vainagus mīlētājiem, dzejnie­kiem un varoņiem. Iekams tu esi to izcīnījis, kādēļ tu droši vien šurp nāci, ņem pagaidām šo vainagu, lai kas arī tu būtu.

Jaunais vīrietis dzīvi satvēra korintietes vainagu un uzlika galvā.

— Dievi mums ir labvēlīgi, — viņš iesaucās. — Skaties, Spor, te ir apelsīni, Hesperīda koka āboli, kura zeltainie augļi, traucēdami Atlanta straujo skrējienu, sagādāja Hipomenam uzvaru, un oleandrs, Apollona svētais koks! Kā tevi sauc, laimes praviete?

— Mani sauc Akte, — nosarkdama atbildēja meitene.

— Akte, — vecākais no abiem atkārtoja, — vai tu dzirdēji, Spor? Tā atkal ir laba zīme, jo akte nozīmē krastu. Tā vien liekas, ka grieķu zeme mani gaida, lai kronētu.

— Vai tu par to brīnies, Lūcij? — atbildēja jauneklis. — Vai tas jau sen nebija noteikts?

— Ja es nemaldos, — bažīgi atsāka meitene, — tu tātad esi nācis, lai piedalītos sacīkstēs par prokonsula izsludināto godalgu.

— Tev, liekas, uzminēšanas māksla tādā pat mērā pazīstama, cik tu esi skaista, — teica Lūcijs.

— Droši vien tev ir radinieki pilsētā?

— Ne, mani radinieki dzīvo Romā.

— Tad varbūt kāds draugs?

— Manu vienīgo draugu tu te redzi, un arī viņš Korintā ir svešinieks.

— Arī pazīstamu nav?

— Arī to nav.

— Tad mūsu māja ir pietiekami liela, un mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, — turpināja jaunā meitene. — Vai Lūcijs mūs pagodinās? Mēs lūgsim Kas- toru un Polluku būt laipniem pret viņu.

— Un tu, vai tu neesi viņu māsa Helēna, jauno meitenīt? — smai­dīdams atbildēja Lūcijs. — Viņa mēdza peldēties avotā, kas iztek netālu no šejienes. Tā ūdenim droši vien piemīt spēks pagarināt dzīvi un dāvāt mūžīgu skaistumu. Venera šo noslēpumu varēja uzticēt Parisam, bet viņš to savukārt tev. Un, ja tas Hā ir, tad ved mani pie šā avota, skaistā Akte, jo kolīdz es tevi ieraudzīju, es vēlos tāpat mūžīgi dzīvot, lai visas dienas vārētu priecāties par tavu jauko izskatu.

— O, es neesmu dieviete, — atbildēja Akte. — Helēnas avotam nav nevienas tās īpašības, par kurām tu runā. Bet vispār tu nemaldies, jo tikai dažus soļus no šejienes tā ūdens no augstas klints gāžas jūrā.

— Un templis, kas tur paceļas, ir svētajam Poseidonam?

— Jā, un šis ceļš ar pīnijām gar malām ved uz stadionu. Stāsta — kādreiz pie katra koka pacēlās statuja, bet Mummijs tās lika aizvest, un savu kādreizējo dzimteni tas uz visiem laikiem apmainīja pret jūsējo.

Un smiedamās viņa turpināja:

— Ja tu gribi iet pa šo ceļu, Lūcij, tas tevi aizvedīs pie mana tēva.

— Ko tu saki par šo ielūgumu, Spor? - jautāja jaunais vīrietis, pie otra vērsdamies latīņu valodā.

— Ka viņa ir atkal viens pierādījums par laimes labvēlību, kas tev nāk pretī!

— Nu, tad uzticēsimies viņai vēlreiz, jo nekad viņa nav tuvojusies man mīlīgākā un aizgrābj ošākā veidā kā tagad.

Un uzsākdams atkal joniešu valodā, kuru pilnīgi pārvaldīja, viņš teica:

— Tad ved mūs, meitenīti Mēs esam gatavi tev sekot. Bet tu, Spor, pavēli Lībekam, ka viņam jāsargā Fēbe.

Kamēr jauneklis atgriezās uz kuģa, Akte soļoja pa priekšu, un kad viņi sasniedza stadionu, apstājās.

— Tas ir cīņu lauks, — viņa teica Lūcijam. — Tas jau ir savests kārtībā un nokaisīts ar smiltīm, jo parīt te jāsākas spēlēm. Upes otrā krastā, šīs pīniju alejas galā, atrodas hipodroms, kur, kā tev droši vien ir zināms, otrajā dienā notiks ratu skriešanās. Beidzot, teātris atrodas ceļa pirmās puses augstumā uz pili. Tur cīnīsies par dziesmu godalgu. Bet pēc kuras tīkos Lūcijs?

— Pēc visām trim, Akte.

— Tu esi godkārīgs, jaunaiscilvēk!

— Dieviem patīk skaitlis trīs, — piebilda Spors, kas abus bija pa­nācis, un tagad viņi turpināja ceļu skaistās, viesmīlīgās draudzenes vadībā. Taču pilsētas tuvumā Lūcijs atpalika un vēlreiz apstājās.

— Kas tā ir par aku? — viņš jautāja. — Un kas tas ir par tēlu? Tie liekas vēl palikuši no Grieķijas ziedu laikiem.

— Tā ir Pirenes aka, kuru šajā vietā nogalināja Artemijs, — paskai­droja Akte. — Bet kad dieviete redzēja mātes sāpes, viņa pārvērta sē­rojošo par avotu. Bet tēlu radīja Līsips, Feidija skolnieks.

— Skaties taču, Spor, — jaunais cilvēks iesaucās, līras apgarots. — Skaties taču, kāds cēls līniju vijums, kāda izteiksme! Vai nav tiesa, tas attēloja Odiseja cīņu ar Penelopes preciniekiem? Ak, cik skaisti mirst šis ievainotais! Kā viņš grozās, kā cieš! Ievainojums atrodas tuvu pie sirds. Drusciņ tālāk uz augšu tas būtu ietaupījis viņam nāves agoniju. O, krietns mākslinieks bija šis tēlnieks, un viņš saprata savu mākslu! Es likšu šo marmoru aizvest uz Romu vai Neapoli. Tam jāgrezno manu ātriju. Es nekad vēl neesmu redzējis kādu cilvēku nobeidzoties tādās sāpēs.

— Tās ir atmiņas no mūsu kādreizējā krāšņuma, — teica Akte. — Pilsēta ir lepna uz to un greizsirdīgi to apsargā. Viņa līdzinās mātei, kas pazaudējusi savus labākos bērnus, tagad savu mīlu divkāršo pret tiem, kas vēl palikuši. Es gribu apšaubīt, vai tu esi pietiekami bagāts, Lūcij, lai šos drupu gabalus nopirktu.

— Nopirkt? — neaprakstāmi nicinoši atkārtoja Lūcija. — Kāpēc man jāpērk, ja man vajag tos vienkārši paņemt? Ja es tikai vēlos savā īpašumā šo marmoru, tad tas jau ir mans, ja arī visa Korinta pret to ķepurotos.

Spors saspieda sava kunga roku.

— Lai notiek, — tas turpināja, — ja skaistā Akte izsaka vēlēšanos, lai tad šīs drupas patur viņas tēvija.

— Es nesaprotu, kā tu vari pierakstīt sev un man tādu varu, Lūcij, bet tomēr es tev pateicos tikpat stipri. Atstāj mums šīs drupas, romieti! Nepapildini savu senču darbu, kas šajā zemē ienāca kā uzvarētāji, un kurā tu spēri kāju kā draugs. Ko pie viņiem uzskatīja par barbarismu, pie tevis to uzskatīs par svētuma zaimošanu.

— Esi bez rūpēm, meitenīt, — atbildēja Lūcijs. — Es sāku redzēt, ka Korintā var iegūt kaut ko skaistāku nekā šo Līsipa tēlu, kurš tomēr sastāv no nejūtīga marmora. Kad Parīds gāja uz Lakedemonu, viņš ne­veda vis sev līdzi kādu Atēnas vai Artemīdas statuju, bet gan Helēnu, skaistāko no visām spartietēm.

Akte nolaida plakstiņus Lūcija degošā skatiena priekšā un soļoja tā­lāk. Viņa iegāja pilsētā, un abi romieši viņai sekoja. Kā senāk, Korintā atkal valdīja rosīga dzīvība. Spēles izredzes bija pievilinājušas daudzus dalībniekus ne tikai no visiem grieķu apvidiem, bet arī no Sicīlijas, Ēģip­tes un Āzijas. Katrā mājā jau bija pa viesim, un jauniem pienācējiem grūti būtu bijis atrast kādu patversmi, ja ceļotāju dievs Hermess nebūtu sūtījis viņiem pretī viesmīlīgo meiteni.

Viņas vadībā tie soļoja pār tirgus laukumu, kur raibā juceklī bija izstādītas visāda veida preces: papiruss un audekli no Ēģiptes, Lībijas ziloņkauls, ādas no Kirenas, vīraks un mirres no Sīrijas, tepiķi no Kar- tāgas, dateles no Feniķijas, purpurs no Tīrijas, vergi no Frīģijas, zirgi no Selinuntas, ķeltu īberu zobeni un koraļļi un dzintars no Gallijas.

Tālāk ceļš veda pār kādu laukumu, uz kura agrāk atradās Feidija veidotā Atēnas statuja, kurai, aiz cienības pret mākslinieku, vēl nebija radījuši nekādu aizvietotāju. Pēc tam viņi iegriezās kādā blakusieliņā, kura izgāja uz laukumu, un dažus soļus tālāk viņi sev pretī ieraudzīja kādu veci, kas sēdēja uz mājas sliekšņa.

— Tēv, - Akte iesāka, — te es atvedu viesi, ko mums sūta Ceiss. Es viņu sastapu, kad viņš nupat izkāpa no kuģa un piedāvāju viņam vies­mīlību.

— Esi mīļi gaidīts, zeltbārdainais jaunaiscilvēk, — atbildēja Amikls un, ar vienu roku atvērdams durvis, otru stiepa pretī Lūcijam.