Akte

II

Kad Amikls bija atvēris vārtus abiem romiešiem, Lūcijs, Akte un vi­ņas tēvs sēdēja triklīnijā pie klātā galda un nupat gatavojās mest kauliņus, kuram būt dzīru karalim. Sirmgalvis un meita šo godu piedāvāja sve­šiniekam, bet viņš, vai nu aiz māņticības vai godbijības, to noraidīja. Kauliņi tika atnesti, un vecais sadabūja biķeri. Viņam krita „Herkuless". Akte savukārt uzmeta „Ratus", bet kad biķeris pārgāja jaunā svcšnieka rokās, viņš to satvēra ar acīmredzamu nepacietību, ilgi kratīja, un tad ļāva, uzbudinājumā trīcēdams, ripot kauliņam uz galda. Un pār viņa lū­pām izlauzās prieka sauciens, kad tas redzēja, ka viņam izdevies uzmest «Veneru", ar ko viņš pārspēja visus pārējos.

— Skaties, Spor, — viņš latīniski iesaucās. — Redzi, cik Dievs mums žēlīgs! Jupiters nekad neaizmirst, ka viņš ir manas cilts galva. Herkulesa, ratu un Veneras kauliņi! Vai var iedomāties laimīgāku sagadīšanos cil­vēkam, kas domā piedalīties cīkstēšanās, braukšanas un dziedāšanas sa­cīkstēs? Katrā ziņā par pēdējo man ir laikam domāta divkārša godalga!

— Tu esi arī laimīgā dienā dzimis, — atbildēja puika. — Saule tev pieskārās, pirms tu paguvi pieskarties zemei. Kā vienmēr, tā arī šoreiz tu triumfēsi pār saviem pretiniekiem.

— Ā, — nopūzdamies iesaucās vecis, — kādreiz grieķu zemē bija laiki, kad netrūka uzvaras tīkotāju. Taču tas bija sen, kad Milons no Krotonas pītiskās spēlēs sešreiz tika kronēts kā uzvarētājs un kad atē­nietis Alkibiads uz olimpiskām spēlēm sūtīja septiņus ratus un četri ie­guva godalgas. Grieķu zeme reizē ar brīvību zaudēja savu mākslu un spēcīgumu, un kopš Cicerona Roma sūta šurp savus dēlus, lai atņemtu mums uzvaras palmas. Lai tevi sargā Ceiss, no kura, kā tu lielies, esi cēlies, jaunais cilvēk! Taču bez tā goda redzēt kādu savu līdzpilsoni ie­gūstam uzvaru, es nevaru iedomāties lielāku prieku, par to, ja liktenis būtu arī laipns pret manu viesi. Tad nes pagaidām puķu vainagu, bērns, kamēr to apmainīs pret lauru vainagu.

Akte aizgāja, bet tūlīt atgriezās atpakaļ ar vainagiem. Miršu un safrā-

i

na vainagu viņa piedāvāja Lūcijam, efeju — tēvam, bet sev galvā uzlika rožu un liliju pinumu. Pēc tam parādījās jauns vergs ar lielākiem vai­nagiem, kurus visi uzkāra kaklā. Tad Akte nosēdās pa labi, bet Lūcijs dabūja goda vietu. Starp abiem stāvēja vecais un dāvāja dieviem dzēriena upuri, lai pēc tam noskaitītu lūgšanu. Tikai tad viņš izstiepās uz pols­terētā sēdekļa un vērsās pie jaunā romieša, teikdams:

— Tu redzi, mans dēls, ka mēs cienām dzejnieku priekšrakstus, jo viens no tiem teic, ka galdabiedru skaits nedrīkst būt mazāks par grāciju skaitu, bet tāpat nedrīkst pārsniegt arī mūzu skaitu. Vergi, šurp ēdienus!

Tika ienesta skaisti greznota paplāte. Sulaiņi stāvēja, gaidīdami ma­zāko mājienu. Spors notupās pie sava pavēlnieka kājām, dodams garos matus roku tīrīšanai, un griezējs uzsāka savu darbību.

Kad galdā tika pasniegts otrais ēdiens un pusdienotāju ēstgriba bija jau kaut cik apmierināta, sirmgalvis paskatījās uz savu viesi, un, kādu bridi aplūkojis viņu vecuma labvēlībā, jo viesa skaistais stāvs papildinājās ar gaišiem matiem un zeltaini mirdzošu bārdu, kas izskatījās diezgan sa­vādi, teica:

— Vai tu nāc no Romas?

— Jā, manu tēv, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Taisni?

— Es biju iegriezies Ostijā.

— Vai dievi vēl arvien ir labvēlīgi dievišķīgajam ķeizaram un viņa mātei?

— Pastāvīgi.

— Vai ķeizars plāno vēl kādu karagājienu?

— Pašlaik pret viņu nav sacēlusies neviena tauta. Ķeizars, kā jau pasaules kungs, dāvāja tām mieru, lai atkal varētu uzziedēt māksla. Viņš aiztaisīja ciet Janusa templi un rokās paņēma liru, lai pateiktos dieviem.

— Uņ viņš nebaidās, ka citi viņa vietā valda, kamēr viņš dzied?

— Ā, — Lūcijs savilka uzacis. — Vai tad Grieķijā domā, ka ķeizars ir kāds bērns?

— Tā ne, bet ir bažas, ka viņš pārāk ilgi gaida, kamēr parādās kā

vīrs.

— Es domāju, ka viņš uzvilka vīrišķības togu, apglabājot Britāniku.

— Britāniks bija jau sen iepriekš no Agripa notiesāts uz nāvi.

— Noteikti, bet Cēzars viņu nonāvēja, es jums varu to apgalvot. Vai nav tiesa, Spor?

Puika smaidīdams pacēla galvu.

— Tātad viņš noslepkavoja paša brāli? — izbijusies iesaucās Akte.

— Viņš tam sagādāja nāvi, ko māte bija domājusi. Ja tu to nezini, meitenīt, tad jautā tēvam, kas šķiet tādas lietas labi pārzina. Mesalla piesūtīja kareivi, lai tas nonāvētu Nēronu šūpulī. Bet kad vīrs gribējis durt, no bērna gultas pacēlušās divas čūskas un centūrijs pārbijies aiz­bēga. Ne, tēv, nebaidies, Nerons nav bestija kā Klaudijs, āksts kā Ka- ligula, gļēvulis kā Tibērijs, komediants kā Augusts.

— Uzmanies, dēls, — brīdināja izbijies vecais vīrs, — ka nesakaitini dievus!

— Pie Herkulesa, tic gan ir skaisti dievi, ja mēs viņus sadusmojam, runādami patiesību! — iesaucās Lūcijs.

Šim zaimojošam izsaucienam sekoja dziļš klusums. Izbrīnījušies Amikls un Akte skatījās uz savu viesi, un saruna vēl nebija atsākusies, kad ienāca vergs un paziņoja, ka ārā gaida prokonsula Kneja Lentula sulainis. Tad sirmgalvis jautāja, pie kā tam ir uzdevums: pie viņa vai viņa viesa. Tā kā vergs to nevarēja pateikt, viņš ieveda liktoru iekšā.

Tas nāca svešinieka dēļ; prokonsuls esot uzzinājis par kuģa ierašanos ostā un uzzinājis, ka īpašnieks gribot piedalīties sacīkstēs. Tāpēc viņš uzaicina ierakstīt vārdu prefektu pilī dalībnieku listē un norādīt, pēc kā­das no trim godalgām viņš tīko. Sirmgalvis un Akte bija piecēlušies, lai noklausītos prokonsula vēsti, Lūcijs turpretī palika guļam.

Kad liktors savu uzdevumu bija izpildījis, Lūcijs izvilka no kabatas ar vasku nosmērētu ziloņkaula tāfeliti, uzrakstīja ar irbuli dažus vārdus un pasniedza ziņnesim, pavēlēdams aiznest Lentulam. Pārsteigtais liktors vēl vilcinājās, bet kad Lūcijs viņam ar cēlu žestu pamāja, viņš palocījās un aizgāja.

Pēc tam Lūcijs sasita plaukstas, lai piesauktu savu vergu, pasniedza viņam biķeri, kuru dzēriendevējs piepildīja, un izdzēra to uz viesu drauga un viņa meitas veselību. Atlikušo viņš atsāja Sporām.

— Jaunaiscilvēk, — sirmgalvis atkal pārtrauca klusumu, — tu sevi sauc par romieti, un tomēr es gribētu apšaubīt, ka tu tas esi. Ja tu būtu dzīvojis ķeizara pilsētā, tu būtu labāk iemācījies uzklausīt ķeizara viet­nieka pavēles. Prokonsuls tev pavēl kā neaprobežots kungs, kā Klaudijs Nerons Romā.

— Vai tu esi aizmirsis, ka dzīru sākumā dievi man piešķīra tādu godu kā ķeizaram? Vai tu esi kādreiz redzējis, ka pats karalis nokāptu no troņa, lai noliektos prokonsula pavēļu priekšā?

— Tātad tu liedzies tās izpildīt? — apmulsusi iesaucās Akte.

— Nē taču, bet es uzrakstīju Lentulam, ka viņš var nākt pie manis, ja grib zināt manu vārdu un kālab es šurp esmu nācis.

— Un tu tici, ka viņš nāks šurp? — iesaucās sirmgalvis.

— Bez šaubām.

— Šurp, uz manām mājām?

— Vai tu nedzirdi? — jautāja Lūcijs.

— Jā, kas tad tur ir?

— Viņš taču jau ir šeit un klauvē pie durvīm. Es pazīstu liktoru žagaru saiņa troksni. Laid viņu iekšā, tēv, un tad ej projām!

Sirmgalvis un meita piecēlās un plaši atvēra durvis. Lūcija palika gu­ļot. Viņš nebija vīlies. Lentuls bija atnācis, un viņa sviedriem pārklātā seja rādīja, cik ļoti viņš bija steidzies paklausīt svešā uzaicinājumam. Uz­budināts un steidzīgs, viņš jautāja pēc cēlā Lūcija, un kad viņam norādīja istabu, viņš noģērba togu un iegāja trikllnijā, kura durvis pēc viņa aiz­vērās, savu liktoru apsardzībā.

Neviens neuzzināja, kas notika šīs satikšanās laikā. Tikai pēc ceturt­daļstundas prokonsuls atvadījās, un Lūcijs peristilā atkal sastapa Amiklu un Akti, kas tur staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija mieriga un viņš smaidīja.

— Manu tēv, — viņš teica, — vakars ir skaists. Vai tu negribētu pavadīt savu viesi uz kalnu, no kura redzams ļoti skaists skats? Turklāt man ir ziņkārība redzēt, vai ir izpildīta ķeizara pavēle, jo viņš, uzzinājis, ka te notiks sacīkstes, nosūtīja uz Korintu slaveno Veneras statuju, lai viņa būtu labvēlīga romiešiem, kas grib cīnīties par uzvarētāju vainagu.

— Diemžēl, mans dēls, es esmu par vecu, lai varētu izpildīt pava­doņa vietu kalnos, — atbildēja Amikls. — Bet Akte ir žigla kā nimfa, un viņa tevi pavadīs.

— Pateicos, tēv! Šo laipnību es neesmu lūdzis, jo es baidījos, ka Venera kļūs greizsirdīga un par tavas meitas skaistumu atriebsies man. Bet tā kā tu piedāvā man pats, es to bez vilcināšanās pieņemu.

Akte nosarkdama pasmaidīja un uz tēva mājienu aizsteidzās, lai at­nestu plīvuru, kurā viņa ietinās kā romiešu matrona.

— Vai mana māsa ir devusi kādu solījumu? - jautāja Lūcijs. — Vai varbūt viņa ir kaut kas tāds, ko es nenojautu, Minervas priesteriene, Diā­na vai Vesta?

— Nē, mans dēls, — atbildēja sirmgalvis, pavilkdams romieti aiz ro­kas pie malas. — Bet tev jāzina, ka Korinta ir kurtizāņu pilsēta. Par piemiņu tam, ka pilsētu viņas glāba no Kserksa karapulkiem, mēs esam viņas attēlojuši uz audekla. Un no tā laika mēs esam vienmēr uzmanīgi, lai viņas mums netrūktu. Mēs liekam viņas pirkt Bicancē, Arhipelāga salās un pat .Sicīlijā. Pēc neaizplīvurotās sejas un kailām krūtīm viņas tūlīt var pazīt. Tātad apmierinies! Akte nav ne Minervas priesteriene, ne Diāna, ne Vesta, bet viņa baidās, lai viņu nenoturētu par Veneras godi­nātāju.

Tad skaļāk viņš turpināja:

— Ejiet, mani bērni! Ej, meit! Parādi no kalna mūsu viesim vietas, ar kurām ir saistītas Grieķijas lielākās atmiņas. Vienīgais, kas paliek ver­gam un ko nevar viņam atņemt kungs, ir atmiņas par dienām, kad viņš vēl bija brīvs.

Tā Lūcijs un Akte devās ceļā. Drīz vien viņi sasniedza ziemeļu vārtus un uzgāja uz ceļa, kas veda kalnā.

Lai gan pēc skata tas likās tikai piecsimt soļu no pilsētas, taka gāja pa tādiem līkumiem, ka prasīja veselas stundas gājienu.

Akte ceļā apstājās divas reizes: vienreiz, lai parādītu viesim Mēdejas bērnu kapu, tad, lai aizvestu uz vietu, kur Bellerofons saņēma Pegazu no Atēnas rokām.

Beidzot viņi sasniedza pili, pie kuras ieejas bija nostādīti Veneras pilāri, kurus Lūcijs pazina pēc mirdzošā rotājuma. Labajā rokā viņa tu­rēja mīlas simbolu, kreisajā — sauli, kura tikai Korintā bija baudījusi dievišķīgo godu. Romietis noliecās un noskaitīja lūgšanu.

Tad abi soļoja tālāk pa šauro taku, kura veda uz svēto birzi kalna virsotnē. Un kā Venera, kad viņa veda Eneju uz Kartāgu, tā korintiete soļoja pa priekšu un Lūcijs soļoja tik cieši aiz viņas, ka sajuta viņas matu smaržu.

Laiku pa laikam viņa pagriezās pret romieti. • Kopš viņi bija atstājuši pilsētu, viņa plīvuru bija nevērīgi nometusi uz pleciem, un Lūcijs ar kvēlošu skatienu it kā gribēja aprīt jauko seju, ko gājiens bija patikami uzbudinājis, un krūtis, kuras tikai viegli bija pārklātas ar tuniku, cēlās un grima. Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāks viņiem pavērās skats, un kad viņi uzkāpa pašā virsotnē, Akte apstājās zem mīklas koka, pie kura atbalstī- ' jusies, atvilka elpu.

— Mēs esam pie mērķa, — viņa teica. — Kā tev patīk šis skats? Vai tas nav tikpat skaists kā Neapolē?

Nekā neatbildējis, romietis tuvojās. Ar vienu roku viņš pieķērās za­ram, un tai vietā, lai aplūkotu ainavu, viņš skatījās uz jaunavu ar tik karstā mīlā kvēlošu skatienu, ka viņa nosarka un stedz.īgi, lai apslēptu savu nemieru, sāka runāt tālāk. Viņa paskaidroja, kas bija redzams no augstienes, līdz viņš teica:

— Jā, tava tēvija ir lielu atmiņu zeme, tikai žēl, ka visi viņas bērni nav apveltīti ar līdzīgu uzticību, kā tu, mīļais bērns. Taču nomierinies, ja Grieķija arī nav vairs karaliene ar savu stiprumu, tomēr tā tāda ir ar skaistumu, un šī valdniecība ir reizē patīkamāka un varenāka.

Akte tvēra pēc plīvura, taču Lūcijs saturēja viņas rOķu. Korintiete trīcēja, tomēr neuzdrošinājās atbrīvoties. Kā migla pārklājās pār viņas acīm, un viņai bija jāmeklē atbalsts pie koka.

Bija tā brinišķigā stunda, kad vēl nav nakts, bet vairs nav arī diena. Maigā krēsla klāja apvārsni austrumos un ietina salas un visu Atiku ēnās.

Pretējā pusē Jonijas jūra vēla viļņus kā purpura straumi, kas likās sakusuši kopā ar zeltā sārtotiem mākoņiem, tikai saules atdalīti, kura līdzīgi varenam, sarkani mirdzošam vairogam ar apakšējo pusi ienira straumē.

Tālumā bija neskaidri dzirdams pilsētas troksnis — kā spietojošo bišu dūkšana, bet ielejā un ari augstienē pamazām viss bija norimis.

Tikai šur tur vēl ieskanējās gana dziesma no Kiteronas, vai arī no Saronas golfa vai Krisas līča kļuva sadzirdams kuģinieka sauciens, kas dzina savu kuģiti uz krastu.

Nakts kukaiņi uzsāka savu koncertu, un tūkstoši jāņtārpiņu čirkstināja maigo nakts gaisu. Cilvēki sajutās gluži tāpat kā pēc darba nogurusi daba un cits pēc cita paļāva savus locekļus snaudoņai, un drīz vien viss apkārt palika tik kluss, ka nekas vairs netraucēja šo labdarīgo mieru.

Arī abi jaunie cilvēki, burvīgā noskaņojuma iespaidoti, klusēja, līdz pēkšņi no ostas puses atskanēja savādas skaņas, kuras Aktei lika no­drebēt. Romietis strauji pagrieza galvu un lūkojās uz jūrmalu, kur kā zeltaina čaumala bija redzams viņa kuģis.

instinktīvu baiļu sagrābta, jauna meitene saņēmās, lai bēgtu projām uz pilsētu, bet Lūcijs viņu atturēja vēlreiz, un viņa klusēdama padevās, it kā paklausīdama augstākai varai. Viņa atbalstījās atkal pret koku — nē — uz rokas, ko Lūcijs, viņai to nenojaušot, bija aplicis viņas stāvam.

Un, atmezdama galviņu, pusaizvērtās acis viņa pacēla pret debesīm, viņas lūpas viegli pavērās.

Aizgrābts Lūcijs lūkojās uz jauno stāvu, kas viņam likās skaistāks nekā līdz šim, un lai gan Akte juta, kā viņa degošais skatiens slīdēja pār viņas stāvu, viņa tomēr nevarēja izvairīties - kamēr otrais kliedziens, satricinošāks par pirmo, pārcirta maigo vakara gaisu un atsauca viņu ga­līgi pie apziņas.

— Bēgsim, Lūcij! — izbijusies viņa iesaucās. — Bēgsim! Kalnos klai­ņo kāds plēsīgs zvērs. Mums jābēg projām! Mums vajag tikai šķērsot svēto birzi un sasniegt Veneras templi vai pili! Nāc, Lūcij, nāc!

Viņš smaidīja.

— Vai tiešām Akte baidās, kamēr es esmu kopā ar viņu? O, kā es gribētu tevi apsargāt, cīnīties pret visiem nezvēriem, kurus uzvarēja Tē­sējs, Hērakls un Kadmoss!

— Bet ko varēja nozīmēt Šis kliedziens? Tu to zini? — arvien vēl drebēdama, jautāja meitene.

— Droši, — smaidīdams atbildēja romieties, — tā bija tīģera rūkša­na.

— Ceis! — iesaucās Akte un iebēga romieša rokās. — Ceis, sargi mūs!

It kā lai apstiprinātu Lūcija vārdus, drausmīgā rūkšana satricināja gaisu trešo reizi, draudošāk nekā iepriekšējā reizē, bet tāpat pavisam tuvu. Lūcijs izgrūda skaņu, kura stipri atgādināja rūkšanu, un gandrīz tai pašā brīdī no krūmiem izlēca varena tīģeriene, bet, nemierīgi uz pakaļ­kājām mīņādamās, nenoteiktībā apstājās.

Tagad Lūcijs klusi iesvilpās, un zvērs tūlīt izlauzās cauri miršu un oleandru krūmiem un, priecīgi iesaukdamies, steidzās pie romieša. Tas sajuta, kā jaunā korintiete smagi noslīga uz viņa rokas, bez samaņas un pusdzīva no bailēm.

Kad Akte atkal pamodās, viņa ieraudzīja sevi romieša rokās, pie kā­jām gulēja tīģeriene, galvu ar kvēlojošām acīm glaimojoši glauzdama pie kunga ceļiem.

No šā skata mīlīgais bērns atkal metās sava pielūdzēja rokās, no bai­lēm un kauna reizē izstiepdama roku pēc jostas, kura bija atraisījusies un dažu soļu attālumā gulēja zālē.

Lūcijs atraisīja no tīģerienes kakla zelta saiti, pie kuras vēl karājās viens ķēdes posms, ko tā bija pārrāvusi, un aplika ar savas jaunās draudzenes slaiko un lokano augumu. Tad viņš piecēlās, pacēla jostu, apsēja to tīģerienei ap kaklu un brīvo galu ielika Aktes greznajos pirkstos.

Arī viņa piecēlās, un abi ceļoja atpakaļ uz pilsētu. Akte ar roku balstījās uz Lūcija pleca, ar otru veda rāmo, padevīgo zvēru, kura priekšā viņa nupat bija sajutusi tādas bailes.

Pie ieejas pilsētā viņiem pretī nāca nūbiešu vergs, kura pienākums bija apsargāt tīģerieni. Viņš bija tai sekojis, bet pazaudēja no acīm, kad zvērs saoda sava kunga pēdas un uzdrāzās augšā uz pili. Bet romietis šajā stundā jutās pārāk laimīgs, lai varētu būt nežēlīgs, un turklāt viņu taču uzlūkoja Akte, rokas lūdzoši sakrustojusi.

— Celies, Lībik, — teica Lūcijs, — šoreiz lai tev ir piedots, bet nākotnē labāk apsargā Fēbi. Tu esi vainīgs, ka šī skaistā nimfa tik tikko nenomira no bailēm. Bet tu, mana Ariadne, nodod tīģerieni viņas ap­sargātājam. Veselu pāri es tev iejūgšu zeltītos, ziloņkaulā izgrieztos ratos un tā vedīšu pa zemi, kur tevi uzskatīs par dievieti. Labi, Fēbe, sveiki!

Bet tīģeriene pavisam negribēja no viņa šķirties. Tā palika stāvam Lūcija priekšā, piecēlās uz pakaļkājām, uzlika smagās ķetnas uz pleciem un laizīja ar mēli, rūkdama glaimīgās skaņās.

— Jā, es zinu, — klusi atbildēja Lūcijs, — tu esi cēls zvērs, un kad mēs atkal būsim Romā, es nometīšu tev barībai skaisto kristīgo verdzeni ar viņas bērniem. Bet tagad ej, Fēbe, ej!

Kā sapratusi asiņaino solījumu, tīģeriene attālinājās un sekoja Lībi- kam, bet reizes divdesmit viņa tomēr pagrieza galvu uz sava kunga pusi, un tikai pēc tam, kad tas un bālā, drebošā Akte bija iegājuši pa pilsētas vārtiem, viņa ļāvās sevi ievest apzeltītā būrī uz kuģa klāja.

Sava viesmīlīgā drauga priekšistabā Lūcijs sastapa mājas vergu, kas viņu gaidīja, lai pavadītu uz viņa istabu. Jaunais romietis vēlreiz spieda Aktei roku un tad sekoja vergam, kas ar lampu rokā soļoja pa priekšu.

Bet skaistā korintiete devās pie tēva, lai kā parasti uzspiestu viņam uz pieres nakts skūpstu. Kad sirmgalvis viņu redzēja tik bālu un uzbu­dinātu, viņš nemierīgi jautāja, kas viņu izbaidījis. Tad viņa izstāstīja, kā­das bailes viņai iedvesa Fēbe un kā zvērs tūlīt esot paklausījis Lūcijam. Kādu brīdi vecais domīgi sev noskatījās priekšā, tad pieaugošā nemierā piebilda:

— Kas tas ir par cilvēku, kas spēlējas ar tīģerieni, dod pavēles pro- konsulam un zaimo dievus?

Akte tuvināja savas aukstās lūpas tēva pierei, bet viņa neuzdrošinājās noskūpstīt viņa baltos matus. Viņa iegāja savā istabā, un, vēl pilnīgi va­kara pārdzīvojumu varā, neatjauda, vai viss tas bijis tikai sapnis, vai tie­šamība.

Bet uz savas miesas viņa nesa pierādījumu, ka viņa ir pie pilna saprā­ta. Pirkstos viņa juta savas jaunavas jostas vietā zelta ķēdes gabalu. Viņa to atraisīja, tuvojās lampai, un, kā atbildi savām domām, izlasīja vārdus: „Es piederu Lūcijam"!