Atēnu Taīda

SESTĀ NODAĻA LAKONIETES LIKTEŅA PAVEDIENS

Pēc deviņām tempļa telpu šaurībā un tumsībā pavadītajām dienām Taīdai mazliet reiba galva. Sēta vējš bija norimis. Gaiss kļuvis dzidrs. Ziemeļos, astoņdesmit stadijus no šejienes, atkal bija skaidri saskatāmas gigantiskā; piramīdas. Aiz tempļa divi šauri ezeriņi bija gandrīz izsīkuši. Sacēlusi savu linaudekla drēbju apakšmalu Taīda soļoja pa izmīdīto malu starp dīķiem, caur lielajam parkam, vairoties no trokšņainas ielas. Pūlī viņa jutās nedroša.

Tiklīdz viņa iznāca aiz parka žoga un pagriežas gar to uz krastmalu, tūliņ izdzirda aiz muguras kādu skrienan ātrā un stingrā karavīra solī. Vēl neatskatījusies, viņa pazina Menedēmu.

— Kā tu te gadījies, mīļais? — Taīda maigi apsveica spartieti.

Klaiņoju ap templi. Šodien ir desmitā dienā un tava gūsta beigas. Es par vēlu iedomāju, ka tu iesi starp dīķiem. Esmu noilgojies pēc tevis. Es taču toreiz nepaguvu pat atvadīties: tas nolādētais brīnumdaris simpozijā apmānīja mums acis. Labi, ka tēbiete man visu izskaidroja, citādi es būtu to mitilēnieti samalis miltos.

— Neesi nu greizsirdīgs! — Taīda uzlika roku uz karavīra smagnējā pleca.

— Ai nē, nepavisam nē! Es tagad zinu, kas tu esi, kundze!

Taīda pat apstājās.

— Jā, jā!—spartietis turpināja. — Redz! — Viņš saņēma draudzenes roku, pieliecās un noskūpstīja viņas pirkstā gredzenu ar trijstūra zīmi.

— Tu esi orfiķis? — Taīda izbrīnā iesaucās. — Tu arī esi iesvētīts?

— Ak nē. Mans vecākais brālis ir Rejas priesteris. No viņa esmu uzzinājis noslēpumus, ko saprast neesmu spējīgs. Taču tie mani vilina, tāpat kā vilina aizkars starp dzīvību un nāvi, starp mīlestību un skaistumu. Un es spēju just, kaut arī nesaprotu, esmu tikai vienkāršs karavīrs, kas audzināts cīņām un nāvei. Bet īsts orfiķis nenogalina pat zvērus un putnus, neēd gaļu…

Taīdu pēkšņi pārņēma neparasta maiguma uzplūdi pret šo spēcīgo vīru, kas dievu un mīlestības jautājumos bija maigs un jūtīgs kā zēns.

— Ejam pie manis, — Menedēms sacīja, — es gribēju nosvinēt tavu iesvētīšanu.

— Ejam, — Taīda piekrita, — labi, ka tu mani sagaidīji!

Menedēms rietumu nomalē retu palmu un sakņu dārzu vidū īrēja mālu kleķa mājiņu, kur satikties ar Taīdu.

Te upes ieleja sašaurinājās, un mājiņa atradās netālu no trešās galvenās alejas. Menedēma mājoklis, kura iekārta bija nabadzīga pat spartietim, Taidā vienmēr izraisīja aizkustinājumu. Viņa aizmirsa, ka pēc lakoniešu pieņēmuma Menedēms vēl nebija sasniedzis īstu pilngadību, nebija kļuvis par trīsdesmit gadus vecu vīrieti, un vēl arvien bija pakļauts vīriešu disciplīnai, kas bija krietni skarbāka par brīvo Spartas sieviešu sabiedrisko režīmu.

Divi trīs skaisti trauki, dažas zvērādas — tas ari bija viss, ar ko vienkāršais karavīrs varēja izrotāt savu māju. Taču pa šim dienām te bija uzradies senlaiku darinājuma bronzas trejkājis.

Menedēms uzaicināja Taīdu nomest garo linaudekla tērpu un tad piecēla viņu un apsēdināja uz trejkāja kā pareģi priesterieni vai dievieti. Pārsteigtā atēniete pakļāvās, gribēdama zināt, kas notiks tālāk.

Spartietis no virtuves atnesa karstas ogles, iebēra tās divos kvēpināmajos traukos, kas stāvēja katrs savā trejkāja pusē, un dārgo Arābijas sveķu aromāts sāka līdzās Taīdai celties augšup reizē ar dūmu svēdrām.

Menedēms saņēma viņu aiz rokas, vēlreiz piespieda lūpas pie gredzena ar trijstūri un, galvu noliecis, lēni noslīga ceļos. Sādā pozā viņš palika tik ilgi, ka Taīda sāka justies neveikli — gan viņa pozas svinīguma dēļ, gan sava neērtā stāvokļa dēļ uz augstā trejkāja. Viņa piesardzīgi sakustējās, baidīdamās Menedēmu aizvainot. Spartietis ierunājās:

— Tu esi tik gudra un skaista! Es ticu, ka tu neesi vienkārša mirstīgā. Pateicos tev par dievišķo prieku! Es nespēju izteikt vārdos savu lielo laimi, mēle man neklausa, taču es pat miegā redzu Afrodītes maigo smaidu. Man nav nekā cita, ko tev atdot, kā vien mana dzīvība, un tas taču ir tik maz — nāvei paredzēta karavīra dzīvība!

— Ak, tu esi labāks par visiem, mans Soter (glābēj)! Es jūtu prieku tava spēka paspārnē un mīlu tevi, — Taīda noliecās pie spartieša, uzlika abas rokas uz viņa sprogainās galvas, — celies augšā ātrāk!

Menedēms pacēla acis, un Taīda tajās saskatīja sajūsmu un skaidras, vīrišķīgas dvēseles prieku. Samulsusi, laimīga un satraukta aiz lielas atbildības apziņas par iemīļoto, kuram viņa bija kļuvusi gan par dievieti, gan par acīm uz dzīvi, atēniete ar jautrību centās aizdzīt nezin no kurienes piezagušos satraukumu.

Šī diena abiem šķita tik īsa, ka Menedēms tikko paguva saposties nakts sardzei nometnē.

Iebildumos neklausīdamies, Menedēms uzsēdināja Taīdu plecā un metās skriet lejup uz krastmalu, tur salīga laivinieku un lika aizvest draudzeni uz pilsētas ziemeļu galu. Tikai pēc tam viņš joņoja uz nometni. Nenogurdināmais skrējējs vienmēr paguva ierasties laikā.

Nogurusi Taīda sēdēja laivā, vērodama dzidro un vēso ūdeni — šajā gadalaikā Nīla bija sevišķi tīra. Varbūt skumjas bija uzvēdījuši Menedēma vārdi, kuros skanēja drīzas šķiršanās nojauta? Karavīra balss bija skanējusi dobji un skumīgi, kad viņš Taīdai stāstīja par vēstuli, ko Eositejs saņēmis no valdnieka Agīda, kurā tas Eositeju aicināja atpakaļ uz Spartu. Maķedoniešu valdnieka Aleksandra ierašanās Ēģiptē un šīs zemes pakļaušana viņa varai bija nenovēršama. Saujiņai spartiešu nebūtu jēgas turēties pretī tam, kurš uzvarējis persiešus. Atkrita arī nepieciešamība vēl ilgāk uzturēties Ēģiptē. Faraons, šis priesteru pakalpiņš, devās uz Elefantines pilsētu, bet viņa mantzinis jau bija ieminējies Eositejam, ka naudas izmaksas drīz vien var izbeigties. Arī Dārija satraps nedeva nekādas pavēles. Valsts pašlaik bija priesteru rokās.

— Un tev ir jābrauc prom kopā ar savējiem? — Taīda nobijās.

— Tas ir neizbēgami. Bet kā gan es varu šķirties no tevis? Labāk jau kauss koneiona…

Taīda uzspieda pirkstu karavīram uz lūpām.

— Nerunā tā. Vai gribi, es braukšu tev līdzi? Atgriezīšos Grieķijā?

— Tas sniegtos pāri visam, par ko vien varu sapņot. Bet… — spartietis sastomījās.

— Kas tad ir?

— Ja es atgrieztos mājās pēc kara beigām, bet tagad… Tikai nevienam to nestāsti: man šķiet, būs karš.

— Pret grieķu savienību un Aleksandru?

— Pret ko gan citu?

— Jūs, spartieši, esat pārgalvīgi droši un dumji iecirtīgi. Un labu galu neņemsiet. Bet tu taču vari palikt šeit, kopā ar mani?

— Par ko tad? Par Salmāhas zirgupuisi? Vai arī par vainagu pinēju?

— Kāpēc tūliņ tik skaudri? Pagudrosim, atradīsim izeju. Vēl ir laiks. Eositejs taču tik drīz nebrauks prom?

— Ne ātrāk par Aleksandra ierašanās laiku.

— Cik žēl, ka tu nevari doties pie Aleksandra.

— A, tu saproti!.. Jā, esmu taču spartietis, un spartieši viņam nav pa prātam, zini, viņš pat atteicās no Spartas vārda uz trofejas…

— Tas vēl nekas. Viņš ir mans draugs.

— Tavs draugs? Jā, nu zināms, es biju piemirsis par Ptolemaju. Taču man jābūt kopā ar savējiem gan tad, kad gūstam slavu, gan ejot nāvē,— visur vienādi.

— Saprotu. Tāpēc ari nedomāju, ka tu varētu kalpot maķedoniešiem.

Visu ceļu Taīda pūlējās kaut ko izdomāt Menedēma labā, tomēr tā ari neko neizdomāja.

Tiklīdz Taīda parādījās starp sava dārziņa persiešu ābelēm, Hēsione, priecīgi izsaukdamās, metās viņai pretī, un viņa tēbieti apskava kā māsu. Atskrēja ari Klonarija, greizsirdīgi noskatīdamās «No čūskas dzimušajā» un cenzdamās to atbīdīt no saimnieces.

Abas lika Taīdai bez vilcināšanas atgulties uz cieta sola, lai izdarītu masāžu. Meitenes saka rosīties, pa i mezdamas, ka viņa savu ķermeni atstājusi gluži novārtā.

— Nu vajadzēs visu nakti noņemties, lai kundzes augumu dabūtu pieklājīgā izskata, — verdzene tērgāja, prasmīgi rīkodamās ar bronzas knaiblītēm un sūkli, kas samērcēts brioniju sakņu uzlējumā: tas iznicina spalviņas un padara ādu gludu.

Hēsione tikmēr gatavoja aromātisku šķidrumu ar Taīdas iemīļoto Irisu un neironu smaržu. Smalkplūksnainās neironu lapas ar aso, rūgteni svaigo smaržu šeit Ēģiptē bija dabūjamas lielā daudzumā. Turpretī Grieķijā tās izplauka tikai uz īsu laiku elafēboliona mēnesī.

Taīdas pārvēršanu Afrodītes priesterienē — smaržojošā un gludā kā statuja — pārtrauca gavilējošās Hēgesihoras atbraukšana. Viņa noskūpstīja draudzeni, taču viņu gaidīja zirgi, un tāpēc Hēgesihora aiztraucās, apsolījusies ierasties, lai pārnakšņotu…

Lihnu liesma, dzeltenu oniksa plāksnīšu aizēnota, izplatīja guļamtelpā vāru zeltainu mirgojumu. Pie guļvietas dega nakts gaismeklītis, un uz tā fona Taīdas skaidri iezīmētais profils Hēgesihorai šķita kā tumšā akmenī cirsts. Taīda augstu pacēla roku, iezaigojās gredzens, k» s piesaistīja spartietes uzmanību.

— Tu to sāki valkāt nesen. Kurš tev to dāvināja, pasaki? — Hēgesihora ieprasījās, vērodama slīpēto akmeni.

— Tā nav dāvana, bet zīme! — Taīda iebilda.

Spartiete zobgalīgi iespurdzās.

— Mēs visas, auletrīdas būdamas, valkājām tādas zīmes. Tas bija ērti. Ja trijstūra virsotne pagriezta prom no pašas, tad katram skaidrs: aizņemta. Ja uz savu pusi — brīva. Tiesa gan, gredzeni bija no bronzas un acs no zila stikla.

— Bet zīmējums tāds pats? — Taīda šķelmīgi pasmaidīja.

— Tāds pats — varenās dievietes trijstūris… Nē, trijstūri bija šaurāki, smailāki. Tavā gredzenā trijstūrim ir plati iezīmētas sānmalas — tāpat kā Astartes zīmē. Un akmens veido pareizu apli. Vai tu saproti šīs zīmes jēgu?

— Ne gluži, — Taīda negribīgi atbildēja, taču Hēgesihora, viņā neklausīdamās, izslēja galvu. Kaut kur no mājas dziļuma šurp atplūda klusas skaņas, vīdamās skumīgā melodijā.

— Hēsione, — atēniete paskaidroja, — viņa pati no niedres izgatavojusi sīringu.

— Dīvaina meitene. Kāpēc tu viņu neizdod pie vīra, ja negribi mācīt par hetēru?

— Jāļauj viņai atgūties no pārdzīvotajām šausmām, varmācības un verdzības.

— Cik ilgi tad var atgūties? Būtu jau laiks!

— Dažādiem cilvēkiem atspirgšanai vajadzīgi dažādi laika sprīži. Kur viņai jāsteidzas? Kad Hēsione kļūs par īstu sievieti un iemīlēs kādu, tad uzlēks jauna daiļuma zvaigzne. Tad piesargies, zeltmatainā!

Hēgesihora nicinoši pavīpsnāja.

— Vai tik tava nelaimīgā tēbiete netaisās sacensties ar mani?

— Visādi var gadīties. Kad te ieradīsies Aleksandra karaspēks…

Hēgesihora piepeši kļuva nopietna.

— Apgulies blakus, man cieši klāt, lai neviens nenoklausās!

Spartiete pastāstīja to, kas draudzenei jau bija zināms: Eositejs grasās pamest Ēģipti. Spartiešu stratēgs prasa, lai Hēgesihora brauc viņam līdzi. Viņš negrib un nevar šķirties no draudzenes.

— Bet tu?

Man viņš apnicis ar savu greizsirdību. Es nevēlos šķirties no tevis un gribu sagaidīt Nearhu.

Bet ja nu Nearhs tevi jau sen aizmirsis? Ko tad?

— Tad… — Lakedaimoniete noslēpumaini pasmaidīja, vienā lēcienā biia laukā no gultas un atgriezās ar nelielu no dateļpalmu lapām pītu groziņu. Ar tādiem groziņiem uz tirgu devās bagātas kosmētisko līdzekļu pircējas. Hegesihora apsēdās uz gultas malas, pavilkuši sev apakšā kaju, ko Memfisas dzejnieki bija apdziedājuši par «sudrabkaltu», un izvilka kārbiņu, kas bija darināta no Taīdai nepazīstama koka. Arī Taīda ieinteresējusies piecēlās sēdus un ar pirkstiem pieskārās gludajam, pelēcīgajam vāciņam.

Nartēka koks, kura stumbrā Prometejs no debesim nonesa cilvēkiem uguni. Aleksandram ir pat vesela nartēka lāde. Viņš tajā glabā «Iliadas» norakstu, ko izlabojis tavs draugs Aristotelis. — Un Hēgesihora sāka jautri smieties.

— Un kurš tad šī drauga dēļ bēga no Atēnām? — Taīda nepalika parāda. Bel no kurienes tev zināmi tādi sīkumi par Aleksandru?

Spartiete klusēdama izvilka no kārbiņas papirusa lapu, no abām pusēm aprakstītu sīkajā, rūpīgajā Nearha rokrakstā.

— «Nearhs, Meriona dēls, sūta labas veselības vēlējumus Hēgesihorai un pieliek klāt šo te.»— Spartiete izbēra uz gultas sauju dārgakmeņu un divus ar zeltu apdarinātus flakonus no uguntiņās dzirkstījošas «tīģera acs «.

Izcilākās hetēras pazina, dārgakmeņus tikpat labi kā juvelieri. Taīda izņēma lampionu no oniksa ekrāna, un draudzenes noliecās pār dāvanu. Ugunssarkani piropi («ugunīgās acis»), milzīgs rubīns ar sešstaru zvaigzni iekšpusē, tumšzils «karaliskais» berils, vairāki spilgti violeti hiacinti, divas prāvas sārtas pērles, dīvains, plakans, gaiši violets, metāliski vizošs akmens, kādu hetēras nepazina, zeltaini Sarkanās jūras hrizolīti. Nearhs zināja dārgakmeņu vērtību un bija pasniedzis patiesi karalisku dāvanu tik ilgi no viņa šķirtajai mīļotajai.

Lepnumā piesarkusi Hēgesihora pacēla dārgakmeņus uz plaukstas, tīksminādamās par to mirdzumu, Taīda draudzeni apskāva skūpstīdama un apsveikdama.

— Ak, gandrīz būtu aizmirsusi, piedod man, skatot šo dāvanu, es kļūstu gluži kā bez prāta.

Spartiete atlocīja vaļā sarkanas ādas gabaliņu un pasniedza Taīdai dieves Anaitīdas statuetīti no vesela safīra gabala, meistariski izgrieztu mazā pirkstiņa lielumā. Dieviete stāvēja dzīvā pozā, kas krasi atšķīrās no parastās, stingi nekustīgās pozas, vienu.roku atmetusi aiz galvas, bet ar otru balstīdama savu smago lodveida krūti. Izliekumos zilais akmens lāsmoja kā zīds.

— To Nearhs sūta tev, lūdz viņu neaizmirst.

Atēniete vērtīgo lietiņu saņēma, juzdama gan īgnumu, gan atvieglojumu. Arī Ptolemajs būtu varējis kaut ko atsūtīt par zīmi, ka viņu atceras, bet, ja nav atsūtījis, tad ir aizmirsis. Lai slava Migonitīdai — ja Aleksandrs ar saviem karavadoņiem ieradīsies šeit, viņai nevajadzēs lauzīt galvu, kā tikt vaļā no agrākā mīļotā, kurš kļuvis par varenā iekarotāja karavadoni.

— Kavējies domās pie Ptolemaja? — Sievišķi vērīgā spartiete pielika karstu plaukstu viņai pie vaiga.

— Nē!— Taīda mundri izsaucās. — Un ko tu iesāksi?

— Gaidīšu Nearhu! — Hēgesihora nešaubīdamās atbildēja.

— Bet Eositejs?

— Lai dodas uz Spartu, uz Maķedoniju, kaut uz Erebu.

— Un tu nebaidies no viņa greizsirdības?

— Es ne no kā nebaidos!

— Zinu, ka tu esi drosmīga kā lauvu mātīte, tomēr dodu tev padomu: glabā šo kārbiņu pie manis.

— Prātīgs padoms!

Pēdējā atiskā pavasara mēneša skiroforiona beigās Ēģiptē izcēlās neparasts satraukums. Aleksandra mehāniķi bija uzcēluši milzīgu molu un pēc septiņu mēnešu aplenkuma ieņēmuši nepieejamo Tiru. Astoņi tūkstoši pilsētas aizstāvju bija nogalināti, trīsdesmittūkstoš iedzīvotāju pārdoti verdzībā. Trīs tūkstoši cilvēku, ciezdami slāpes un mudināti ar pletnēm, svelošā saulē bēra smilšu valni ap Gazas sienām. Kaut gan acu priekšā bija varenās Tiras bēdīgā mācība, pilsēta, ko bija piemānījuši Dārija sūtņi, apgalvodami, ka valdnieks tuvojas ar milzīgu armiju, nolēma turēties pretī.

Pie Gazas sienām parādījās nevis Dārijs, bet smilšu valnis. Augstāks par pilsētas torņiem, un no tā kores maķedonieši varēja trāpīt aizstāvjiem gluži kā līdzenumā

… Mehāniķu viltība neaprobežojās ar to vien. No vaļņa apakšas maķedonieši izdarīja parakumus, un Gazas sienas sabruka. Pēdējā niknajā kaujā Aleksandrs tika smagi ievainots. Pareģis Aristandrs bija karavadoni brīdinājis, ka viņam draud lielas briesmas, ja viņš piedalīsies kaujā. Karstasinība neļāva Aleksandram uzklausīt pareģa padomu. Liels, ar «mašīnu», kā tika dēvētas kaujas akmeņu metamās ierīces, izlingots akmens pārsita viņa vairogu un triecās pret kreiso plecu, salauzdams ribu un atslēgas kaulu. Kad Aleksandru, skumjiem izsaucieniem skanot, nesa prom no kaujas lauka, viņš smaidīja un sveicināja savus kareivjus, paceldams labo roku.

Vīrieši, kas bija aizstāvējuši Gāzu, tika iznīcināti visi līdz beidzamajam, bet sievietes un bērni pārdoti verdzība. Aleksandrs pavēlēja sagraut visus tempļus, Tīrā viņš aprobežojas ar to, ka galvenajā Bēla templī uzstādīja armijas aplenkuma mašīnu, bet uz galveno laukumu pec viņa pavēlēs lika atvilkts Nearha karakuģis.

Ceļš uz Ēģipti bija vaļā, Meinfisa Aleksandru gaidīja uz vasaras beigām boēdromionā, tiklīdz viņš būs atkopies no ievainojuma. Daudzi bagāti cilvēki bēga pāri jūrai. Memfisas ziemeļdaļā lēti pārdeva skaistas mājas ar plašiem dārziem.

Spartieši posās ceļā. Divi stratēga Eositeja kuģi atbrauca no Naukrates. Tie stāvēja piestātnē, gatavi uzņemt simt apsardzes hoplītu, stratēga mantas un Hēgesihoras zirgus. Spartiete, uzzinājusi draudzenes lēmumu atgriezties Grieķijā, staigāja apkārt gluži apjukusi. Pavadījusi divas naktis bez miega, Taīda izdomāja, ar ko viņas spariietis Menedēms varētu nodarboties Atēnās. Taīdas māja un visas tur palikušās mantas pagaidām bija saglabātas. Viņa piedāvāja Hēgesihorai, lai tā apmetas pie viņas. Termiņš vajāšanai par izrēķināšanos ar filozofiem bija beidzies šī gada metageitnionā.

Lakedaimoniete lūdzās Taīdu un Menedēmu, lai nepamet viņu vienu Memfisā.

Kāpēc tu gribi palikt? — atēniete nesaprata.

Brauksim prom ar spartiešu kuģiem kopā ar Eositeju.

Nedrīkst. Aiz mīlestības uz Menedēmu tu vairs nespried tā kā senāk, — Hēgesihora iebilda, — Spartā es netikšu vaļā no Eositeja. Un viņam padomā liels karš…

Atkal? Vai tiešām taviem tautas brāļiem vēl ir par maz? Cik ļoti apnikusi viņu kareivīgā nežēlība. Pat maigajā jaunībā spartiešu jaunekļi nodarbojas ar helotu slepenu tvarstīšanu.

— Kas gan tur slikts? Viņiem ieaudzina vīrišķīgu niknumu pret vergiem. Iemāca apspiest vergos pat domu par atbrīvošanos.

— Vergturis pats ir vergs, nožēlojamāks par helotiem!

Hēgesihora paraustīja plecus.

— Jau sen esmu pieradusi pie atēniešu brīvdomības, bet gan jums nāksies to nožēlot!

— Sparta kritīs ātrāk — kā tāds novecojis lauva — un kļūs par barību pretīgajām hiēnām.

— Mēs strīdamies par kara un valsts jautājumiem gluži kā vīrieši, — Hēgesihora neiecietīgi noteica, — un tu nedod atbildi uz manu lūgumu. Paliec kopā ar Menedēmu un mani līdz maķedoniešu atnākšanai. Viņi tavam mīļotajam neko ļaunu nedarīs, par to es varu galvot.

— Arī es spēšu viņu pasargāt.

— Tad dari to manis dēļ!

— Labi, es pierunāšu Menedēmu!

Lakedaimoniete sažņaudza draudzeni ciešos skāvienos, pārklādama viņas melnīgsnējos vaigus ar pateicības skūpstiem.

Katastrofa, kā allaž, nāca piepeši — kā zibens spēriens.

Abas draudzenes pastaigājās pa krastmalu, apradušas ar sajūsmas saucieniem, ko viņām raidīja Ēģiptes vasaras beigu maigajā novakarē pie upes sanākušie pilsētnieki un pilsētnieces.

Ūdeņiem bagātā Nīla plūda straujāk. Pa tās neskaidro ūdeni laivās vizinājās mazāk cilvēku nekā zemā ūdens periodā.

Menedēms bija palicis sardzē spartiešu nometnē. Viņa vietā vienu soli aiz Taīdas sīkā solī nāca Hēsione, ar galvai pārmestu zīdautu aizsegusi seju pret uzbāzīgiem skatieniem. Nebeidzama gājēju virkne gausi kustējās abos virzienos, vērojot Memfisas slavenās vietas. Ģērbās šeit nesalīdzināmi vienkāršāk nekā Atēnās un sevišķi Mazāzijas un Sīrijas piekrastes bagātajās pilsētās. Draudzenēm aiz muguras, piesaistot uzmanību ar savu vairāk nekā četras olektis garo augumu, soļoja Eositejs kopā ar trim milzīga auguma lohagiem — vienību komandieriem. Apjozuši karavīru jostas, uzlikuši apmetņus un kaujas bruņucepures ar augstiem astru cekuliem no zirgu krepem, spartieši slējās pāri pūlim kā bargi dievi. Ne eģipliešu, ne persiešu karavīrus nekur nemanīja.

Tur, kur Nīla meta līkumu ap senu dambi, ko izmantoja peldoša tilta uzstādīšanai, krastmala izvērtās plašā laukumā, ap kuru auga milzīgi koki. No laukuma rietumpuses, ko rotāja divi spoži pulēti obeliski, sazarodamies aizstiepās divas palmu alejas.

Labās puses alejā vērpās putekļu mākoņi. Pretim auļoja gaišzilā persiešu pastnieka apmetnī ģērbies cilvēks. Viņa šķēpa galā karājas lauvas astei līdzīgs kumšķītis saru, kas nozīmēja, ka viņš sūtīts īpašā uzdevumā. Jātnieks apturēja zirgu starp obeliskiem un brītiņu vēroja kustīgo pūli. Viņa pieredzējusī acs ātri saskatīja vajadzīgo. Nolēcis no zirga, viņš neveiklā gaitā — kā jau cilvēks, kas savu dzīvi pavada zirga mugurā,— devās šķērsām cauri ļaužu straumei un, nevērīgi izgrūstījis ziņkārīgos, nostājās hetēru priekša. Hēgesihora kļuva tik bāla, ka laida sabijās draudzenes deļ un apskāva to, pievilkdama sev klal ar mūžvecu sievietes aizgādības žestu. Vēstnesis gaišzilajā apmetnī zemu paklanījās.

Es jāju no tavas mājas, kundze. Tur man teica, ka atradīšu tevi pastaigājamies pie upes. Kurš gan var kļūdīties, levi ieraugot? Tu esi spartiete Hēgesihora!

Hetēra, lūpas aplaizīdama, klusējot pamāja.

Vēstnesis izvilka aiz joslas aizbāztu uz plānas.sarkanas adas rakstītu vēstuli.

Krētietis Nearhs, dievišķā Aleksandra flotes vadītājs, sūta tev šo vēstuli un prasa tūlītēju atbildi.

I lēgesihora paķēra nelielo vēstulīti, nedroši žņaudzīdama lo savos smalkajos pirkstos. Taīda devās viņai palīgā: Kur tevi vakarā uzmeklēt, lai nodotu atbildi un atalgojumu.

Vestnesis nosauca pasta stacijas ksenonu, kur viņš bija apmeties, un Hēgesihora pamāja ar roku, viņu atlaizdama. īstajā brīdī. Eositejs mēģināja vēstuli paķert, taču Hēgesihora izvairījās, noslēpdama ādas vīstoklīti zem hitona jostas.

— Ei, panāc šurp! — stratēgs nokliedza pakaļ aizejošam vēstnesim.

Cilvēks gaišzilajā apmetnī pagriezās atpakaļ.

— Atbildi — no kurienes ir ta vēstulē? Kurš tevi sūtīja? Vai arī tu tiksi sagrābts un atbildēsi, pletnei svelpjot.

Vēstnesis tumši pietvīka un noslaucīja noputējušo seju apmetņa stūrī.

— Karavadoni, tu man draudi, pārkāpdams paražas un likumu. Vēstule nāk no tālienes, no varena cilvēka. Viss, ko es zinu, ir vārdi, kurus vajadzēja pateikt, vēstuli nododot. Tev vajadzēs noauļot daudzus parasangus garu ceļu caur desmitiem pasta statmu, iekams tu uzzināsi, no kurienes zeltmatei sūtīta vēstule.

Eositejs atguvās, atlaida vēstnesi un piegāja cieši klāt Hēgesihorai. Viņš raudzījās caur pieri ar drūmu un ļaunu skatienu.

— Dievi dara skaidrāku manu saprātu. Tava nevēlēšanās braukt prom… Atdod man vēstuli! Tā ir svarīga arī manas vienības kara ceļiem.

— Vispirms izlasīšu pati. Paej nost!

Hēgesihoras tonis bija nepiekāpīgs. Eositejs soli atkāpās, un hetēra acumirklī atlocīja vēstuli. Viņu vērodama, Taīda pamanīja, kā izlīdzinājās bargā krunciņa uzacu starpā un viegls, bezrūpīgs agrākās Atēnu Hēgesihoras smaids iegūla draudzenes lūpās. Viņa kaut ko pačukstēja Hēsionei. Meitene paspēra soli sānis, noliecās un pasniedza spartietei smagu akmeni. Pirms stratēgs iespēja ko apjēgt, Hēgesihora ievīstīja akmeni vēstulē un ar gluži nesievišķīgu spēku un veiklību ielingoja to upē. Vēstule nozuda upes dzīlēs.

— Par to tu dārgi samaksāsi! — stratēgs izsaucās, šo scēnu vērojošajiem memfisiešiem smejot un jokojot.

Eositejs grasījās sagrābt Hēgesihoru aiz rokas, taču viņa izvairījās un tūliņ nozuda pūlī. Karavadonis uzskatīja par sevis necienīgu dzīties pakaļ sievietei un, savu palīgu pavadīts, augstprātīgi pagriezās uz nometnes pusi. Taīda un Hēsione panāca sasarkušo Hēgesihoru. Jautra, ar satraukumā mirdzošām acīm — viņa izskatījās tik skaista, ka visu skatieni pievērsās viņai.

— Kas bija vēstulē? —atēniete īsi pavaicāja.

— Nearhs ir Naukratē. Aicina kuģot viņam pretī vai gaidīt Memfisā. Vēl drīzāk te ieradīsies Aleksandrs… — mazliet aizelsdamās, stāstīja Hēgesihora.

Taīda klusēja, pētīdama draudzeni, it kā to nepazītu. Saule lēni slīga lejup aiz Lībijas tuksneša kraujām, rimtā puskrēslas brīža maigā gaisma skaidri iezīmēja visu Hegesihoras augumu. Taīdai likās, ka dīvaina ēna pārmet Hegesihoras sejai nolemtības plīvuru. Acu dobumos bija hvjulusi melni loki, tumšas rievas iezīmējās abpus plānajā mi n.isim, padarot neskaidras drosmīgo lūpu aprises. Draudzene šķita kļuvusi sveša, tāla un par vairākiem,kIii desmitiem vecāka. Taīda nopūtās, ar roku skardama l.iked.iimonietes zeltaino matu cirtas, viņa saprata, ka tā ii tikai Ēģiptes straujā saulrieta ēnu rotaļa, un atviegloti nopūlas. Jautrības pārņemtā Hēgesihora iesmējās, nesāpi. r.d,iin.i draudzenes izjūtas. Taīdas noskaņojumu aptumšoja neskaidra nelaimes nojausma.

Draudziņ, tev uz laiku jāpazūd, — viņa satvēra diaiid.eni aiz rokas, — kamēr spartiešu vienība nebūs devusies jūrā.

Neviens neuzdrīkstēsies mani aizskart, it īpaši tagad, neuzvaramā valdnieka pavēnī,— Hēgesihora iebilda.

laida tam nepiekrita.

liositcjs un viņa spartieši ir īpaši vīrišķīgi cilvēki. Vii,n nebaidas ne nāves, ne likteņa. Ja tu negribi sasieta atstāt Eģipti kuģa kravas telpā, tad iesaku padomāt. Es atradīšu tādu slēptuvi, ka okšķeri tevi nedabūs rokā.

Hegesihora atkal iesmejās.

Nespēju iedomāties, ka galvenais stratēgs, rūdīts l.ai.i virs, valdnieka radinieks, tādā izšķirošā brīdī varetu domāt par sievieti, par hetēru, kaut arī tik lielisku ka es.

Tu maldies. Viņš grib, lai tu piederi vienīgi viņam tieši tādēļ, ka tu esi lieliska kā dieviete, esi vispārējas uzmanības un pielūgsmes centrā. Bet šķirties no tevis un vēl jo vairāk — atdot kādam, lai tas būtu kaut vai pats Argkāvis, tas viņam ir pazemojums, rūgtāks par nāvi. Viņa vai tavu… vispirms tavu, tomēr ne ātrāk, iekams tu nebūsi lidz dibenam iztukšojusi pazemojumu kausu, ar tiem viņš atdarīs par to varu, kāda tev ir pār viņu, un par tavu nepaklausību.

Taīda apklusa. Klusēja arī Hēgesihora, nemanīdama ne garāmgājējus, ne piestātnē aizdegtās lāpas.

Iesim uz tavu māju, — viņa noskurinājās, — man jāuzraksta atbilde.

Kada tā būs?

— Es gaidīšu tepat. Baidos no kuģiem — mani tautieši var man uzglūnēt jebkurā vietā augšpus Naukrates. Baidos atstāt zirgus — kur lai tos noslēpju? Turklāt tu taču biji ar mieru līdz Nearha atbraukšanai palikt te kopā ar mani. — Un Hēgesihora apskāva uzticīgo bērnības dienu draudzeni, piespiezdama to sev klāt.

Spartiete palūdza, lai Taīda savā skaidrajā rokrakstā uzraksta īsu, mīlestības pilnu vēstuli, pielika Nearha atsūtītā gredzena spiedogu un aizņēmās no draudzenes divus zelta dareikus, lai paskubinātu vēstnesi nekavējoties doties atceļā līdz nākošajai stacijai.

Vergs, kurš strādāja par dārznieku, noslēpis vēstuli gurnu apsējā, tūliņ steidzās uz pasta stacijas ksenonu, netālu no sensenās faraona Džosera kāpņveidīgās piramīdas.

Hēgesihora līdz vēlai naktij gaidīja vergu atgriežamies un, tikai uzzinājusi, ka vēstnesis bijis ar mieru doties ceļā no rīta, devās mājup, paņēmusi līdzi lāpas un divus spēcīgus pavadoņus.

Diezin vai Memfisā kāds būtu uzdrošinājies aizskart paša stratēga mīļoto, taču nakti visi nikterldi (sikspārņi) vienādi.

Vēlu iemigusi, Taīda nogulēja ilgāk nekā parasti. Viņu uzmodināja Klonarija, iedrāzdamās un saukdama: «Kundze, kundze!»

— Kas noticis? — Taīda izlēca no gultas.

— Mēs tikko pārnācām no tirgus, — verdzene aizgūtnēm stāstīja, — un tur visi runā tikai vienu — par tā vēstneša nogalināšanu, kas vakar ieradās no Deltas. Viņu rītausmā atraduši pie stacijas vārtiem…

— Skrien pēc Hēsiones! — atēniete pārtrauca Klonariju.

Hēsione atskrēja no dārza un tūliņ tika aizsūtīta pakaļ Hēgesihorai. Taīda pavēlēja sagatavot platos baltos ēģiptiešu apmetņus un uzlikt Salmāhai iemauktus. Uzvilkusi jāšanai darināto īso hitonu, viņa nepacietīgi staigāja gar terasi, gaidīdama draudzeniBeidzot, satraukusies par viņas kavēšanos, Taīda lika Klonarijai aizskriet pie Hēgesihoras. Ceturtdaļshēna attālums veselīgajai meitenei bijā tīrais nieks. Kad verdzene aizelsusies atgriezās viena pati, Taīda saprata, ka viņas bažas nav bijušas veltīgas.

— Hrīsokoma un «No čūskas dzimusī»— abas kopā esot aizbraukušas četrjūgā,— Klonarija paziņoja.

Uz kurieni?

Neviens nezina. Tur pa to ceļu. — Verdzene parādi ļ.i uz dienvidiem.

Hegesihora acīmredzot bija nolēmusi paslēpt savus ellīgos zirgus dārzos, netālu no vissenāko valdnieku kapu vietām, pie Strupās Piramīdas. Dārzu īpašnieks bija grieķis no tēva puses un viens no dedzīgākajiem Zeltmales pielūdzējiem.

Taīda uzlēca Salmāhai mugurā un nozuda putekļu mākoni, iekams verdzene paguva pasacīt kaut vārdu.

Rietumpuses klinšu krauja sniedzās līdz pašai upei. Apauļojusi tai apkārt, Taīda spēji apturēja Salmāhu. Aiz krūmiem parādījās Hēgesihoras četrjūgs, kas lēni ripoja preti. Pietika ar vienu acu uzmetienu: bija noticis kaut kas šausmīgs!

Atzvēlusies pret arbili — ratu priekšsieniņu, ar nokārtu galvu stāvēja Hēsione. Viņas matus vējš bija sapinkājis, hitons noslīdējis, atsegdams plecu. Paskubinājusi Salmāhu uz priekšu, Taīda pilnīgi skaidri saprata, ka putekļiem klātās zeltainās cirtas, ko vējš plivināja ratu labās malas izgriezumos, ir viņas draudzenes matu gali. Pieauļojusi tuvāk, viņa ieraudzīja ar asinīm notašķīto Hēsiones hitonu, tumšos plankumus uz dzeltenās krāsas un baismīgos pilienus, kas zirgiem aiz muguras lēni krita smiltīs.

Hēsione, baltāka par Atēnu mūriem, bija aptinusi grožus ap arbiles izcilni, kas balstīja dīseles augšējo stieni. Meitene zirgus tikpat kā nevadīja, tikai apvaldīja tos. Salmāha, sajuzdama asinis un nāvi, kāpās atpakaļ no ratiem. Taīda nolēca zemē, nomezdama pavadu, un skriešus panāca ratus. Hēgesihora gulēja, sāniski atslējusies uz arbiles, nedzīvā galva ar smagajām bizēm bija zemu nokārusies. Pārkāpusi pār spartietes kājām, Taīda apskāva pusnemaņā iegrimušo Hēsioni, atņēma tai grožus un apturēja četrjūgu.

Hēsione atjēdzās. Ar pūlēm pavērusi lūpas, viņa izmocīja: «Nedrīkst, aiz muguras ir slepkavas.» Taīda neatbildējusi noliecās pār mīļoto draudzeni, pacēla viņas galvu, ieraudzīja pelēkās lūpas un zem puspievērtajiem plakstiņiem spīdošos vairs neredzošo acu baltumus. Platā, ar metamo šķēpu no augšas zem kreisā atslēgas kaula durtā brūce bija nāvīga. Taīda pagrieza vēl silto un lokano draudzenes ķermeni uz sāna un noguldīja uz ratu grīdas. Vienu mirkli viņai šķita, ka Hēgesihora — sveika un vesela — ir ce}ā aizmigusi un saritinājusies ērtā kamoliņā.

Pēkšņi izlauzušās raudas satricināja visu atēnietes augumu. Apvaldījusi bēdas, Taīda pievērsās Hēsionei. Labajos sānos meitenei bija gara dūriena brūce. Slepkava bija aizdūris garām, tikai pāršķeldams ādu un virsējos muskuļus, taču asinis vēl arvien platā straume lēni plūda lejup uz gurnu. Taīda brūci cieši nosēja ar galvas apsegu un sāka braukt, uzsvilpusi Salmāhai, kas sīkā riksī tecēja līdzās. Viņas aizbrauca līdz skaidram strautam, tā ari abas nepārmijušas ne vārda. Padzirdījusi meiteni un nomazgājusi tai seju un asiņainās rokas, Taīda sastinga pārdomās. Hēsione gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrīkstējās traucēt viņas klusēšanu. Hetēras seja, ko bija pārvērtušas bēdas un izmisums, kļuva arvien draudīgāka, turklāt dīvainā kārtā ari gaišāka.

Piepeši Taīda metās pie ratiem, aplūkoja tos, sakārtoja sašķiebušos gredzenu uz dīseles stieņa. Hēsione viņai sekoja, bet Taīda klusēdama norādīja uz Salmāhu. Hēsione pārvarēja sastingumu un negaidīti viegli uzlēca zirgā. Atsiedama grožus, Taīda iesānis uzmeta acis tēbietei un pārliecinājās, ka tā spēj noturēties seglos. Aiz muguras taisnā ceļa gabalā parādījās aizdomīgi, sīkā riksī skrienoši cilvēki baltos ēģiptiešu apmetņos. Taīda Jauni pavīpsnāja un izgrūda griezīgu spiedzienu. Zirgi trakā rāvienā metās uz priekšu. Izbiedētā Salmāha palēca sānis, tikko nenomezdama zemē Hēsioni. Tēbiete izstiepās ķēvei uz muguras, ieķērusies krēpēs. Taīda aizauļoja neprātīgā ātrumā, kā nemūžam nebūtu darījusi pat kopā ar Hēgesihoru, kura reizēm bija viņu mācījusi vadīt četrjūgu.

Zeltmate, sudrabkāje, daiļplecu Hēgesihora! Viņas nešķiramā draudzene, visu noslēpumu līdzzinātāja, pavadone visās gaitās! Taīda atkal sāka raustīties elsās, taču doma par slepkavu un atriebi, naids un niknums nomāca visas citas jūtas. Viņa drāzās kā īsta Erīnija — nelokāmā apņēmībā sasniegt mērķi. Viņa nebija paguvusi no Hēgesihoras iemācīties to harmonisko pirkstu veiklību, kāda nepieciešama, lai visu četru zirgu kustības būtu saskaņotas. Taīda atcerējās, ka starp labās un kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu jātur dīseles zirgu pāra groži, bet vidējais pirksts un zeltnesis satur piejūga zirgu grožus, kas uz skausta izvērti caur gredzeniem. Viņas roku vadītā četrjūga pagriezieni iznāca neveikli. Taīda joņoja, ne par ko nebēdādama, tikko pagūdama izvairīties no nopietniem šķēršļiem.

Taīdas satraukums pielipa arī Hēsionei, kura uz Salmāliiri auļoja līdzās. Ķēve te panāca ratus, te aizauļoja tiem garam, te atkal palika iepakaļ, kad ceļš kļuva taisns un līdzens kā stadiona laukums.

No Hēsiones saraustītajiem, pussakarlgajiem izsaucieniem Taīda saprata, ka draudzenei bija uzglūnēts pa (eļam uz dārzsaimniecību, kas atradās trīs shēnu attāluma no Memfisas centra. Hēgesihora bija lūgusi Hēsioni viņu pavadīt, lai tā palīdzētu tikt galā ar zirgiem, ja viņas drauga nebūtu saimniecībā. Taīda saprata, ka I legesihora bija nojautusi briesmas, kas viņai draud, un nebija gribējusi palikt viena pati.

Nobraukušas vairāk par diviem shēniem, viņas bija sasniegušas nelielu birztalu, kur ratiem ceļu aizšķērsojuši divi vīri ar šķēpiem. Hēgesihora drāzusies tiem tieši virsū… Abi atlēkuši nost, bet tikmēr kāds, kas slēpies liela koka zaros, metis Hēgesihorai ar šķēpu. Viņa nokritusi — uz vietas beigta. Turpmāko Hēsione atcerējās vāji. Viņa domājusi tikai par vienu — kā aizvest Hēgesihoru uz pilsētu pie kundzes. Viņa laikam bija apturējusi labi ieskrējušos četrjūgu un apgriezusi to uz šaurā ceļa, kad atkal parādījušies slepkavas. Kāds, mezdams nazi, bija viņu ievainojis.

Hēsione bija aizjoņojusi, kaut arī plūdušas asinis. Atstājusi tālu aiz muguras savus vajātājus, viņa bija apvaldījusi zirgu skrējienu un aptinūsi grožus ap arbiles izcilni, lai izvilktu šķēpu no Hēgesihoras ķermeņa. Viņa ar pūlēm šķēpu izrāvusi, un tad viņai kļuvis nelabi.

Sādā stāvoklī Taīda arī bija meiteni atradusi. Paši dievi esot atveduši kundzi šurp, citādi slepkavas būtu ratus panākuši.

Trakos auļos viņas izdrāzās cauri cilvēku pilnajām ielām, izbiedētajiem garāmgājējiem un nestuvju nesējiem kliedzot un draudot. Kā viesulis četrjūgs piejoņoja pie spartiešu nometnes vārtiem. Saules karstuma apdullinātais sargkareivis, pazinis Hēgesihoras četrjūgu, sākumā pat nepakustējās. Tad, manīdams ko nelāgu, nedroši nolieca šķēpu, aizšķērsodams ceļu. Taīda nemaz nedomāja apvaldīt satrakojušos zirgus. Noklaudzēdams aizlidoja no rokām izsistais vairogs, zem riteņiem nokrakškēja šķēps, pret stabu atsviestais spartietis mežonīgi iebrēcās, saceldams trauksmi. Rati pāri plašajam militāro vingrinājumu pagalmam aizjoņoja uz režģotas barjeras iežogotu nojumi. Te parasti sēdēja stratēgs Eositejs. Nojumes dziļumā bija iekārtots viņa miteklis. Izdzirdis klaigas,

Eositejs izdrāzās no nojumes. Nespēdama četrjūgu apstādināt, Taīda piespieda to pasviesties sānis un ar riteņa asi aizķēra režģi. Brakšķēdamas aizlidoja sausā koka šķēpeles, rati sagrāva aizžogojumu un, aizķērušies aiz staba, lika apstāties zirgiem, kas izslējās uz pakaļkājām, priekškājas svaidīdami un izslējuši gaisā purnus ar atieztiem zobiem.

No visām pusēm saskrēja satrauktie karaspēka priekšnieki. No barakas, kas atradās pie vārtiem, izbira un nostājās ierindā hoplltu — metāla bruņās ģērbtu kareivju — vienība. Hēsione izspruka vārtiem cauri tūliņ aiz ratiem un pieauļoja Taīdai palīgā.

Atēniete izlēca no ratiem apstulbušajam stratēgam tieši pie kājām.

— Slepkava, nekrietnais gļēvuli! — viņa uzkliedza, izsliedamās milža priekšā visā savā nelielajā augumā un rādīdama uz viņu ar pirkstu. — Ej paraugies uz savu roku darbu! — Taīda pamāja uz ratiem. Ratiem triecoties pret stabu, Hēgesihoras ķermenis bija pavēlies atpakaļ un pa kāpsli noslīdējis zemē. Šķita, ka spartiete, nolikusi galvu uz zeltaino matu klaida, plati atmetusi rokas un aizmigusi neērtā pozā.

Eositejs atjēdzās. Sagrābis Taīdu aiz rokas, viņš parāva to ēnā, nojumes dziļumā.

— Tu esi zaudējusi prātu, sieviete! Kā tu uzdrīksties apvainot mani, Spartas valdnieku pēcnācēju, slavenu karotāju?

— Vai dzirdējāt šos melīgos hiēnas vārdus?! — Taīda uzrunāja pie salauztā režģa sastājušos satriektos karavīrus. Viņa nicinoši iesmējās. — Stratēga uzsūtītie slepkavas ir notverti, viņi jau visā atzinušies!

Taīda runāja ar tik nesatricināmu pārliecību, ka Eositejs aiz niknuma kļuva gluži pelēks.

— Apklusti, draņķīgā netikle! — viņš ierēcās, ar milzīgo plaukstu spiezdams ciet Taīdai muti. Hetēra iekoda viņam pirkstos, un stratēgs aiz sāpēm iebļāvās un atrāva roku.

Zeltmate vairs negribēja palikt kopā ar viņu, bet jums jāatstāj Ēģipte, — Taīda steigšus skaidroja, — = tad viņš uzpirka trīs… — Atēniete tikko paguva izvairīties no varenās dūres.

Tad puskailā Hēsione, saukdama: «Es visu redzēju!»— uzlēca Eositejam plecos, ar nagiem skrāpēdama viņam acis. Stratēgs meiteni norāva nost kā kaķi, aizmēzdams kaktā, un, vairs neapjēgdams, ko dara, metās virsū T.ud.ii, izrāvis platu kilikiešu nazi. Taīda saprata, ka viņu tūlil nogalinās. Baiļu nejuzdama, viņa stāvēja giganta priekša, nikni un atriebīgi raudzīdamās viņam acīs.

Pēdējā acumirklī Taīdu ar savu augumu aizsedza ka no zemes izaugušais Menedēms.

— Prom, kucēn, netikles vergs! Ei, grābiet ciet to pretīgo sievišķi!

Kaut gan spartiešu disciplīna bija plaši izdaudzināta, neviens no karavīriem nepakustējās. Viņi visi mīlēja Hēgesihoru un Taīdu, un apvainojums pārlieku izklausījās pēc patiesības.

Eositejs saprata, ka svārstīšaņās viņam draud ar atmaskojumu. Atgrūdis Menedēmu, viņš sagrāba Taīdu aiz liitona un parāva uz savu pusi, audums iestirkšējās, un tad Menedēms deva viņam tādu triecienu pa krūtīm, ka stratēgs atsprāga vairākus soļus nost un nokrita, atsizdamies ar galvu pret sienu. Kad viņš pielēca kājās, viņa sejā nemanīja ne baiļu, ne niknuma. Prasmīgs karavīrs būdams, viņš neapbruņoto spēkavīru apmānīja, no sāniem mezdamies virsū ar dunci, un, pēkšņi izlocījies un uz saliektas kājas pieklupis klat, no apakšas deva briesmīgu dūrienu aknās.

Kā smagā nāves murga Taīda ieraudzīja atslābstam viņai uzticīgā atlēta varenos muskuļus. Sažņaudzis rokas pār ievainojumu, Menedēms kā pārlauzts sabruka ceļos, un no mutes viņam izšļācās tumšas asinis. Eositejs pieliecās, gribēdams izraut dziļi ietriekto ieroci. Tajā brīdī Menedēms, sakopojis pēdējos spēkus, ar abām rokām, kuru pirksti bija saāķēti kopā, belza Eositejam pa galvas vidu. Mirstošā atlēta ķermenī pēdējo spēku vēl bija palicis tik daudz, ka stratēga kakls nokrakšķēja un viņš nogāzās Taīdai pie kājām, it kā pēdējam dūrienam izstiepis uz priekšu roku ar asiņaino dunci.

Taīda noliecās Јrie Menedēma. Karavīrs paguva viņai uzsmaidīt. Katrs īsts grieķis mira ar smaidu, kas vienmēr saviļņoja cittautiešus. Menedēma lūpas sakustējās, taču Taīda nesaprata ne vārda. Visa pasaule viņai bija satumsusi, un viņa bez samaņas nokrita uz Menedēma platajām krūtīm, piekļaudama tām vaigu.

Spartiešu karaspēka priekšnieki klusēdami piecēla Taīdu, nododami viņu Hēsiones gādībā. Menedēms bija miris,» bet Eositejs dobji īdēja, galvu svaidīdams un nespēdams pakustināt paralizētās kājas un rokas.

Stratēga galvenais palīgs, spartietis no slavenas dzimtas, pienāca pie Eositeja, izvilka šķēpu un parādīja viņam. Pēc gadsimtiem veca un svēta paraduma lakonieši vienmēr nogalināja savus nāvīgi ievainotos biedrus — ar viņu piekrišanu, ja viņi bija pie apziņas. Stratēgs ar acīm izlūdzās nāvi, un pēc acumirkļa viņa vairs nebija.

Hēsione savu kundzi dabūja pie samaņas un lūdzās, lai viņa pagaida, kamēr stratēga vietnieks iedos pajūgu. Hetēra atstūma tēbieti un pielēca kājās.

— Jābrauc. Lai atved Salmāhu! — viņa atbildēja uz Hēsiones baiļu pilno skatienu. — Man Hēgesihora un Menedēms jāapglabā kā senie Grieķijas varoņi. Pašai! Un tas jādara nekavējoties, kamēr viņi vēl ir skaisti, — Taīda čukstus piebilda. — Kur ir Arhimahs — stratēga vietnieks?

Hēsione tomēr savu kundzi mazliet aizkavēja, lai tai kaut drusciņ sasukātu matus un saspraustu apģērbu. Taīda satraukto karavadoņu pūlī sameklēja viņai labi pazīstamo stratēga vietnieku Arhimahu, gados vecāku skarbu karavīru, un vienojās ar viņu par bērēm. Un tad kopā ar diviem zemākas pakāpes karaspēka priekšniekiem brauca uz pilsētu, aizsūtījusi uz Hēgesihoras māju Hēsioni ar slēgtu pajūgu. Tajā uz apmetņu kaudzes bija noguldīti Zeltmates un Menedēma līķi. Arhimahs deva veselu kareivju vienību, bet koku tirgotājs atsūtīja trīsdesmit vergu ar sešdesmit vezumiem smaržīgo ciedra šķilu. Par tām un par pieciem Arābijas aromātisko koku stumbriem Taīda atdeva visu savu atlikušo naudu, pusi vērtslietu un melnkoka gultu ar ziloņkaula rotājumiem…

Trūdēšana vēl nebija skārusi abus atēnietei visdārgākos cilvēkus, bet tie, nāves savienoti, jau gulēja līdzās uz milzīga sārta, ar galvām pret ziemeļiem, ietērpti svētku drēbēs. Rudie zirgi — nonāvēti, kā to darīja senatnē, lai tie pavadītu Hēgesihoru viņas ceļā pa Aīda asfodelu laukiem, — noguldīti kreisajā pusē. Zirgu krēpes un spilgtā spalva izcēla spartietes garās bizes, kas gar viņas augumu aizlocījās gandrīz līdz baso kāju pēdām. Pa labi no Menedēma gulēja baltie dīseles ērzeļi, un abiem pie kājām bija novietoti rati.

Sārts pacēlās uz terases zem rietumu klinšu kraujas sienas, gandrīz pretī Hēgesihoras mājai. Taīda uzrausās uz piecu olekšu augstā sārta stūra un sastinga atvadu skumjās, pēdējoreiz noraudzīdamās viņai mīļo pirms laika aizgājušo cilvēku daiļajās sejās. Pilnā kaujas bruņojumā klusēdami visapkārt stāvēja Menedēma biedri, sāci rumuši, noliekto šķēpu smailes sev priekšā turēdami. Pirms stundas viņi bija apbedījuši savu stratēģu aiz mazas grieķu kapsētiņas žoga Nīlas austrumu krastā. Abu hetēru verdzenes raudāja, apvaldīdamas vaimanas, kā tas pieklājās Grieķijā.

Divus kalpus, kuri pēc ēģiptiešu paraduma sāka vaimanāt, ātri aizraidīja prom. Un nu nemiera pilnajā un smagajā klusumā skaudri un žēlabaini skanēja vienīgi no koka darinātās bēru flautas — gingras. Priesteris gatavojis pēdējai upurēšanai un paklusā balsī raidīja lūgšanas pazemes valstības valdniekam. Godbijīgā attālumā stāvēja milzīgs pūlis memfisiešu — zeltmatainās zirgu savaldīta jas cienītāji un parasti ziņkārīgie.

Hēgesihoras un Menedēma sejas izskatījās mierīgas un daiļas. Spartietes mazliet augšup savilktās uzacis piešķīra viņai neraksturīgu jaukas neizpratnes izteiksmi, liet Menedēms smaidīja to vāro smaidu, ko viņš bija veltījis Taīdai reizē ar pēdējo elpas vilcienu.

l aida vēl īsti neapzinajas sava zaudējuma smagumu. Pašlaik viņa visasāk juta tuvo cilvēku āizejošo skaistumu, tiem guļot kopējā nāves gulta un visā pilnībā atgādinot Grieķijas senos varoņus.

Taīda atskatījās. Spartiešu ierinda vēl arvien stāvēja nekustīgi, karavīri skatījās uz mirušajiem. Ar vienu lēcienu atēniete bija lejā no sārta. Viņai tūliņ pasniedza degošu lāpu. Pacēlusi to augstu virs galvas, Taīda uz paris mirkļiem sastinga. Katrs otrais karavīrs, atdevis savu šķēpu biedram, paņēma sveķainu pagali un aizdedzināja to ogļu krāsniņās, kādas kūpēja visos četros sārta stūros.

Taīda apgāja sārtam apkārt, nostājās galvgalī un pabāza lāpu zem plānu ciedraskoka skaidu kaudzes. Saulē gandrīz nemanāmā liesma uzvēdīja karstumu, pacēlās lidz paaugstinājuma malai, gaisā uzvijās plāni zilgani dūmi. Lakoniešu karavīri ātri aizdedzināja sārtu no visām pusēm, sāka sprakšķēt zirgu astes un krēpes, uzplūda asa gruzdošu matu smaka. Taīda caur šaudīgajām liesmām pēdējoreiz uzmeta acis guļošajiem. Viņai šķita, ka Menedēms — it kā atvadīdamies — pakustina roku, un atēniete novērsās. Nolaidusi pār seju plāno ēģiptiešu šalli, kas vasaru te noderēja himatija vietā, Taīda, atpakaļ neskatīdamās, kopā ar Hēsioni devās mājup.

Rīt, kad milzīgā sārta karstums būs noplacis, spartieši savāks Hēgesihoras un Menedēma pelnus, kas būs sajaukušies kopā ar viņas zirgu pelniem, un izbērs Nīlas vidū — Nila plūst uz Vidusjūru, kuras ziemeļu krastos viņi abi bija izauguši. Un vēl dienu vēlāk spartieši kuģos lejup pa upi uz Naukrati, no kurienes ved ceļš uz Lakedaimonu. Spartieši uzstāja, lai Taīda brauc prom kopā ar viņiem, taču hetēra atteicās. Viņa nespēja tik piepeši aizbraukt no Memfisas. Un tagad jau nebija arī iemesla atgriezties Grieķijā. No Atēnām pienāca satraukuma pilnas baumas par jukām, ko izraisijušas Dēmostena runas, un visi grieķi, maķedoniešu valdnieka nedzirdēto uzvaru satraukti, gatavojās doties uz austrumiem», uz senāk nepieejamiem apvidiem.