Atēnu Taīda

DESMITA NODAĻA EIFRATAS ŪDEŅI

Putekļiem piekūpušās debesis vāzās pāri izdegošajai stepei kā nokaitēts vara katls. Leontiska jātnieku vienība bija pārcēlusies uz Eifratas kreiso krastu un devās uz dienvidiem, šķērsām pāri lielam upes līkumam, paralēli senajam «valdnieku» ceļam no Efesas uz Sūzām. Astoņsimt stadiju bija līdz tās upes grīvai, kas no austrumiem ieplūda Eifratā. Tur viņus gaidīja lielas laivas. Eifrata spēja savos ūdeņos nest veselus kuģus, un vienīgās grūtības kuģošanai sagādāja upes līkumi. Attālums līdz Babilonai vairāk nekā divkāršojās, taču varēja kuģot bez apstāšanās, dienām un naktīm, pietaupot zirgus, kurus arī novietoja kuģos. Pat tādi kaislīgi jātnieki kā tesālieši piekrita sava priekšnieka plānam.

Likofonts vēl nebija spējīgs jāšus veikt pārgājienu. Biedri nolēma viņu vešus aizvest līdz Babilonai un sadabūja ratus. Taīda pavēlēja Za-Aštai pavadīt tesālieti. Feniķiete nozibsnīja ar acīm uz Erīdu, kas viņu bija izstūmusi no kundzes sirds. Taču Taīda aizvainoto feniķieti pievilka sev klāt un pačukstēja tai pāris vārdu. Tā pietvīka, nolaida acis un paklausīgi sāka kārtot ērtu guļvietu jaunekļa vešanai.

Visvairāk Taīda bažījās par Erīdu — Ķibeles priesteriene bija slikta jātniece. Uzacis saraukusi, Erīda zvērēja saimniecei raizes nesagādāt. Brīdi šaubījusies, Taīda nolēma atdot Boanergosu verdzenei, bet pati jāt ar Salmāhu. Eridai viņa ieteica kājas turēt saliektas ar siksnas palīdzību, pārmetot to pleciem un piestiprinot pie abām potītēm. Persiešu sviedru segu pārsedza ar plānu, grumbuļainu audumu, lai saudzētu jātnieces kaistošo ādu. Atēnu koniskās platmales, kas pasargāja no saules, te nebija lietojamas vēja dēļ. Sievietes nolēma galvas apsegt ar melna auduma turbāniem. Sādu padomu Taīdai deva Mesopotāmijas līdzenumu svelmi jau iepazinušie Leontiska karavīri. Karstums nomāca pat sauli mīlošos grieķus un pārgājienos norūdītos maķedoniešus. Sagatavošanās un visādas aizķeršanās, kā allaž, aizkavēja došanos ceļā. Vienība devās ceļā, kad saule stāvēja augstu un kā saniknota valdniece tiecās nemierīgos cilvēkus saliekt verdziskā padevībā.

Taīda uz Salmāhas un Leontisks uz savas sniegbaltās Dziesmas jāja līdzās. Hetēras nāsis iepletās, ieelpojot svelmaino un rūgteni sauso gaisu.

Taīda bija pārgalvīga prieka pilna kā brīvībā palaista gūstekne. Uzvara! Pie Gaugamēlām Aleksandrs bija sakāvis Dārija jaunos karapulkus! Gribējās dziedāt, likt Salmāhai dīžāties uz pakaļkājām, pastrādāt kādu nerātnību. Smieklus valdīdama, viņa klausījās Leontiskā. Jātnieku priekšnieks vispirms stāstīja dažādus jocīgus piedzīvojumus, kādi bija atgadījušies pārgājienā uz Gaugamēlām, bet tad aizrāvās ar lielās kaujas aprakstu.

Sākumā maķedoniešu armija virzījusies pa izmirušu zemi. Divupes ziemeļu līdzenumi bija gandrīz neapdzīvoti. Nedaudzie lopkopji, kas ar saviem ganāmpulkiem klejoja ap šo ceļu, bija vai nu aizbēguši, vai visdrīzāk aizgājuši kalnos pirms vasaras karstuma iestāšanās. Izlūki ziņoja par ienaidnieku pulcēšanos viņpus Tigrai. Savai stratēģijai uzticīgais Aleksandrs pasteidzās pāriet upi. Viņi pagāja garām pussagrautajai Nīnivei, vienai no vissenākajām pilsētām visā oikumene Bariņš cilvēku no augstajiem pilsētas mūriem novēroja armiju. To vidū ar savām raibajām drēbēm izcēlās seno dievu priesteri. Aleksandrs lika, lai pilsētu neaizskar Tās niecīgais iedzīvotāju skaits nebija bīstams. Niknais ienaidnieks atradās priekšā. No Nīnives maķedonieši pavirzījās vēl vairāk uz ziemeļiem — tur bija pakalni ar labām ganībām un pagaidām neizžuvuši tīra ūdens strauti. Aleksandrs steidza nonākt pie upes, kas tecēja no ziemeļiem, — tajā pietika dzeramā ūdens visai armijai. Upe ietecēja Tigras pietekā, kas plūda no ziemeļaustrumiem. Pie šis pietekas Dārijs bija sapulcinājis savu milzīgo armiju. Kad maķedoniešu karaspēks, kurš virzījās uz priekšu bez steigas (lielais karavadonis negribēja karavīrus nogurdināt), nonāca pie upes nelielā Gaugamēlu ciemata tuvumā, Ptolemajs pievērsa uzmanību tam, ka ziemeļos zemo pakalnu loks atgādina ratu priekšu — arbili. Sis karagājiena hronikās ierakstītais apzīmējums pēc vairākiem tūkstošiem gadu jauca vēsturniekiem prātus: uz dienvidu ceļa, kādus divsimt stadijus no Gaugamēlām, starp tukšu līdzenumu un klintīm atradās nocietināta vieta Arbīla.

Aleksandrs ļāva savai jau vairākus tūkstošus stadiju nogājušajai armijai trīs dienas atpūsties. Jātnieku patruļas sadabūja gūstekņus. Izlūki ziņoja par milzīgiem ienaidnieka kavalērijas spēkiem, kas līdzīgi negaisa mākonim bija sapulcējušies kopā tikai dažu parasangu attālumā. Aleksandrs nesteidzās. Viņš gribēja dot galīgo triecienu visai persiešu armijai, nevis pa bezgalīgajiem līdzenumiem trenkāt atsevišķas šīs armijas vienības. Ja Dārijs nesaprot, ka jau pie Eifratas vajadzēja izcīnīt izšķirošo kauju, ja viņš pēc senču parauga cer uz savu karapulku milzīgo skaitu — tad jo labāk. Liktenis izšķirsies šajā kaujā. Vismaz maķedoniešiem, jo sakāve nozīmētu visas armijas bojāeju.

— Vai tad atkāpties nebūtu bijis iespējams? — pavaicāja hetēra, kas uzmanīgi klausījās. — Desmittūkstoš grieķu karaviru taču izglābās apmēram tajā pašā vietā.

— Tu domā Ksenofonta «Anabāzi»? Toreiz grieķu algotņi atkāpās, kad tos nebija aplenkuši ienaidnieki, turklāt tik milzīgā skaitā kā tagad persieši pie Gaugamēlām.

— Tātad draudēja lielas briesmas?

— Ļoti lielas. Sakāves gadījumā — mums visiem nāve vai verdzība.

Gigantiskais kavalērijas sakopojums maķedoniešu nometnes priekšā pārsteidza un nobiedēja vispieredzējušākos karavīrus. Kā pelēki rēgi iztālēm slējās kaujas ziloņi,

Arbile — sengrieķu vai ratu priekšpuse, kur stāv braucējs, kurš vatja zirgus.

Ar kuriem maķedonieši sastapās pirmoreiz. Saule laistījās zeltītās bruņas un šķēpi: tur blīvi slēgta ierinda uz apbrīnojami augstiem zirgiem jāja Dārija personiska gvarde— «Nemirstīgie». Pēc raibā apģērba pieredzējuši cilvēki pazina partus, sogdus, baktriešus, pat skitus ma sagetus no Āzijas lielās upes Oksas viņa krasta. Šķita karapūlis aizbrāzīsies kā vētra un zem neskaitāmo zirgu kājām galu dabūs pārdrošā armija, kas uzdrīkstējusies tik dziļi ielauzties svešā Zemē, līdz pat stepes un kalnu grēdu labirinta robežai.

Uz vakarpusi sacēlās vējš, visu līdzenumu ietina sarkani putekļi, un bailes maķedoniešus sagrāba vēl spēcīgāk. Kara padomē visu jātnieku komandieris Parmenions un citi komandieri sāka Aleksandru lūgt, lai uzbrūk naktī, kad persiešu jātniekiem nebūs priekšrocību maķedoniešu kājnieku priekšā. Aleksandrs šo priekšlikumu noraidīja un noteica kaujas sākumu tūlīt pēc rītausmas, tomēr ne ātrāk, kamēr karavīri būs paēduši. Ptolemajs draugu atbalstīja, kaut gan lielais stratēģis arī bez pārējo atbalsta palika nelokāms. Nolicies gulēt, viņš ātri un cieši aizmiga. Vēlāk Hēfaistions Leontiskam stāstīja par Aleksandra apsvērumiem. Karavadonis redzējis un jutis, ka bailes pārņem karavīrus aizvien spēcīgāk, tomēr nedarījis neko, lai tās izkliedētu. Aleksandrs bijis neparasti mierīgs. Viņš zinājis, ka ienaidniekam cilvēks ir visbīstamāks tieši tad, kad ir nobijies, bet ilggadīgais treniņš un armijas disciplīna liek viņam palikt savā vietā biedru ierindā. Armija zināja, kas to gaida sakāves gadījumā. Tāpēc Aleksandram nevajadzēja ne iekvēlinošu runu, ne skaļu solījumu.

Bet nakti, kad cilvēki nejūt kopēju atbalstu, neredz komandierus, šīs bailes varēja nākt par labu persiešiem — izkliedēt to dedzīgo kaujas trauksmi, ar kādu izceļas maķedoniešu kājnieki un jātnieki. Aleksandra apsvērumi pilnā mērā attaisnojās.

Kaujās nepārbaudītā, kopējās cīņās nesaliedētā Dārija gigantiskā armija, metusies maķedoniešiem virsū, centrā radīja neiedomājamu burzmu un haosu. Aleksandra armijas kreiso — Parmeniona vadīto spārnu, kur cīnījās Leontisks ar saviem tesāliešiem, persiešu jātnieki satrieca un sašķēla divās daļās, un tas daļēji atkāpās aiz maķedo niešu nometnes pagaidu nocietinājumiem. Parmenions divas reizes lūdza palīdzību, taču Aleksandrs neatsaucās. Leontisks juta, ka tuvojas beigas. Tesāliešu jātnieki, nolēmuši savas dzīvības tik lēti vis neatdot, cīnījās izmisīgi, atsizdami persiešu jātnieku uzbrukumu. Tesāliešu spēcīgie, platkrūtainie zirgi neganti kodās ar stepes zirgiem, grūstīja tos un spēra ar kājām. Tikmēr kaujas centrā — šausmīgā juceklī — maķedoniešu kājnieku falanga sdli pa solim virzījās uz priekšu, kā ķīlis iespiezdamās pretinieka tik blīvajā masā, ka Dārijs nevarēja izmantot ne ziloņus, ne ratus ar sirpjveidīgajiem nažiem, kas domāti ienaidnieka notriekšanai, ātri braucot. Arī Aleksandrs nevarēja iesaistīt kaujā savus smagos jātniekus — hetairus — un, jau uzkāpis Būkefalam mugurā, kas parasti nozīmēja triecienuzbrukumu, bija spiests nogaidīt, neatbildot uz Parmeniona aicinājumiem.

Beidzot falangai bija izdevies iespiesties dziļi centrā. Persiešu vieglie jātnieki atvirzījās pa labi, un spraugā, kas nu bija radusies, metās iekšā hetairi. Tie satrieca «Nemirstīgos» un atkal, tāpat kā kaujā pie īsas, nonāca pavisam tuvu persiešu valdnieka svītai.

Argiraspīdi, Sudraba vairogu nesēji, attaisnodami savu kaujas slavu, skriešus metās virsū novājinātajai persiešu ierindai. Visi kā viens būdami vareni spēkavīri, vairognesēji strauji uzklupa ienaidniekiem ar saviem vairogiem. Persiešu ierinda izjuka, atsedzot neaizsargātos sānus maķedoniešu zobeniem.

Dārijs, ieraudzījis hetairu radīto pārrāvumu, ratos aizdrāzās prom no kaujas centra. Viņam pakaļ devās «Nemirstīgie». Flangos kauja turpinājās ar neatslābstošu niknumu. Aleksandrs ar vienu daļu hetairu izlauzās līdz Parmenionam kreisajā spārnā, tūdaļ uzlabojot Leontiska tesāliešu jātnieku stāvokli. Plecu pie pleca ar Aleksandru, kas kaujā metās ar negantu niknumu, Leontisks ienaidniekus satrieca un atspieda atpakaļ.

Putekļu mākoņos neviens nepamanīja persiešu pakāpenisko atkāpšanos. Negaidot sākās viņu vispārēja bēgšana. Jātnieku armija bēg daudz ātrāk par kājniekiem. Kaut kur labajā flangā Aleksandra trāķieši un kalnu agriāņi vēl cīnījās ar sogdiem un masagetiem, kas mācās virsū, bet persiešu galvenie spēki jau bēga uz dienvidaustrumiem gar maķedoniešu armijas kreiso spārnu. Aleksandrs pavēlēja Parmenionam un Leontiskam, kā cīniņā visvairāk paplucinātajiem, palikt kaiļjas laukā, lai savāktu ievainotos un laupījumu, bet pats ar vienu daļu rezerves aizauļoja vajāt bēgošos. Briesmīgajā kaujā nogurdinātie; karavīri spēja tiem dzīties pakaļ tikai līdz upei. Karavadonis pats vajāšanu apturēja, tā bēdzēji gan netika iznīcināti, tomēr bija spiesti panikā mest prom visu, kas kaut cik apgrūtināja zirgus. Kara laupījums izrādījās vēl lielāks nekā pie īsas. Bez dārglietām un ieročiem, apģērbiem, teltīm un lieliskiem audumiem maķedonieši pirmoreiz ieguva arī kaujas ziloņus, ratus ar sirpjveida nažiem, ar sudrabu greznotas balta voiloka teltis.

Nedodams laiku uzvaras svinēšanai, Aleksandrs pēc piecu stundu atpūtas traucās tālāk uz dienvidiem, pavēlēdams Parmenionam nākt pakaļ ar visu milzīgo pajūgu rindu un gūstekņiem. Te tad Leontisks arī bija nogāzies no kājām aiz spēka izsīkuma. Taču Dārijs nebija devies uz dienvidiem, uz savas valsts galvenajām pilsētām, bet aizbēdzis uz ziemeļaustrumiem, kalnos. Jau otrreiz Aleksandrs uzdūrās viņa pamestajiem ratiem un ieročiem, tomēr nedzinās viņam pakaļ kalnu grēdu un aizu labirintā, bet pagriezās uz dienvidiem, uz Babilonu, Sūzām un Persepoli, dodams armijai vairākas atpūtas dienas un sadalīdams guvumu. Ptolemaju ar karaspēka vienību nosūtīja izlūkos, un tad viņš bija lūdzis Leontisku aizsūtīt pakaļ Taīdai.

— Parmenions gribēja mani atstāt ievainoto nometnē, lai atpūšos, bet es atjāju pats!

Taīda piejāja cieši blakus. Abu jātnieku ceļgali saskā1as. Apskāvusi Leontiska varenos plecus, viņa pievilka karavīru sev klāt, lai noskūpstītu. Jātnieku priekšnieks steigšus atskatījās un mazliet samulsa, sastapis atēnietes zobgalīgo smaidu.

Baidies no Erīdas?

— Smieklīgi, tomēr tev taisnība! Viņas skatiens ir tik iešs un bargs, ka sirdī rodas ne nu gluži tādas kā bailes, bet…

— Saki: bažas, — Taīda iesmējās.

— Tieši tā! Es nebaidos ne matos noslēptā dunča, ne ari greznā nazīša vēdera uzšķēršanai, ko viņa slēpj zem lokassprādzes, es baidos no viņas pašas.

Bet es baidos vienīgi no tā, ka viņa pagurs, nepieradusi jāt.

— Tu ar savām verdzenēm vienmēr noņemies vairāk nekā viņas ar tevi!

— Kā gan citādi? Gribu, lai viņas nepaliek man svešas.

Vai maz iespējams, ka man skartos klāt nikni pirksti un mani raudzītos naida pilnas acis? No tā rodas slimības un nelaimes. Viņas taču ir cilvēki, kas dzīvo manā mājā, viņām zināms katrs mana mūža mirklis!

— Tu saki — cilvēki! Bet vairums citu grieķiešu teiktu: barbari, — un savā attieksmē pret tiem dotu priekšroku dzēlīgai piezīmei, nūjai vai pat pletnei.

— Vai tu pats būtu mēģinājis pacelt pletni pret Hēsioni?

— Protams, ne! Hēsione ir dižciltīga grieķiete un ļoti skaista. Tik skaista, ka saimniece, kas nebūtu tik skaista kā tu, viņu noteikti mocītu.

— Ko gan tu zini par citu labajām īpašībām, nu, kaut vai par šo pašu Erīdu?

— Viņa sabeigs Boanergosam muguru, tad gan…

— Nesabeigs! Erīda nozvērējās sēdēt, kā pienākas.

— Nogurs, tālu jājāj!

— Es viņu uzmanu. Taču pastāsti man vēl par kauju! Ja pareizi sapratu, tad Dārija kļūda ir tā, ka viņš jums uzbruka ar visiem spēkiem reizē. Persiešu armija sablīvējās tik cieši, ka nespēja cīnīties, kā nākas. Bet ja viņš tā nebūtu rīkojies? Kā tad norisinātos kauja?

— Mums droši vien būtu klājies sliktāk. Taču es neesmu Aleksandrs, viņš droši vien atrastu izeju no jebkura stāvokļa. Lai gan… — Leontisks iegrima domās.

— Ko tu gribēji sacīt?

— Atcerējos kādu gadījumu. Sagūstītos vadoņus un priekšniekus vienmēr atveda pie Aleksandra. Ar tulka palīdzību viņš ar tiem sarunājās, izvaicāja galvenokārt par to, kā tie novērtē savu sakāvi. Kāds jauns masagets, skitu jātnieku vadonis, sasiets, kaut arī bija ievainots, uz Aleksandra jautājumu atbildēja īsi: persieši dabūja ciest par nemākulīgu karošanu!

«yai tad tu būtu mācējis?» uzvarētājs ziņkārīgi ieprasījās.

«Ar maniem piecsimt jātniekiem to smieklīgi pat iedomāties! Bet, ja man būtu puse no valdnieka karaspēka, es tevi pieveiktu divos trīs mēnešos.»

«Kādā veidā?»

«Apbruņotu savus jātniekus ar smagiem lokiem. Apbērtu tavus kājniekus ar bultām, nepiejājot šķēpa trieciena attālumā. Sedzējvienības atvairītu tavus jātniekus, kuru tev ir septiņas reizes mazāk, es saskaitīju.»

«Bet ko tu spētu padarīt ar vairogiem bruņotajiem kājniekiem?» Aleksandrs nopietni un skarbi.pavaicāja.

«Kad tie stāv ierindā — gandrīz neko! Tiem var noda rit nelielus zaudējumus un tā pamazām, dienu pec dienas, mēnesi pēc mēneša. Taču tie nevar mūžīgi stāvēt ierinda. Nezinu, vai tavi kājnieki pagūtu aizbēgt pari biliatai, neuzsākot lielu — izšķirošu kauju.»

Aleksandrs bridi klusēja, tad, dusmās iedegdamies, noprasīja:

«Vai tā jūs karojāt ar persiešiem pirms divsimt gadiem, kad nonāvējāt viņu valdnieku Klru?» «

«Es nezinu. Ja tu pats tā domā, tad jo labāk,» masagets lepni atbildēja.

Aleksandrs cieši nopētīja skitu un beidzot sacīja, uzrunādams apkārt stāvošos karaspēka priekšniekus:

«Viņš ir gudrs un drosmīgs un tāpēc loti bīstams! Bet viņš ir kā bērns! Kurš gan atklāj bīstamu noslēpumu, sasiets stāvēdams uzvarētāja priekšā? Nogaliniet viņu un bez vilcināšanās!»

— Un nogalināja? — Taīda klusi ieprasījās.

— Turpat uz vietas! — Leontisks atbildēja.

Ilgu laiku abi jāja klusēdami. Taīda paretam atskatījās uz Erīdu, kas vienmērīgi šūpojās aidinieka mugurā, jādama attālāk no karavīriem, no kuriem viņa kautrējās. Daba palīdzēja Afrodītes mīlulei. Pret dienas vidu debesis aizsedza miglaina dūmaka, kas nesolīja lietu un neļāva saulei neganti dedzināt un sodīt jājējus par vēlo došanos ceļā.

Zaļā, zālainā ielejiņā, trīsdesmit parasangus no pārcelšanās vietas, Taīdai bija uzcelta viegla telts. Karavīri, noņēmuši zirgiem seglus un zirgus sapinuši, iekārtojās, kā nu pagadījās, izklājuši savas hlamīdas tieši zemē, nebaidīdamies no skorpioniem un lielajiem lēkājošajiem zirnekļiem — falangām, kas Taīdai iedvesa riebumu arī Grieķijā, kur tās bija krietni mazākas.

Paglābusies teltī, hetēra ņēmās izvingrināt augumu pēc ilgā jājiena. Salmāhas drebelīgo rikšu dēļ viņai bija sākušas sāpēt no sasprindzinājuma atradinājušās kājas. Ienāca Erīda, nesdama ūdeni, ko apmazgāties. Viņa turējās tik taisna, ka Taīdai atgādināja meitenes Krūku svētkos, ko Atēnās svinēļa Antestēriona — Pūķu svinību otrajā dienā. Vērīgā atēniete nojauta ko nelāgu, lika Erīdai izģērbties un novaidējās. Gurnu iekšpuses maiga āda bija uzblīdusi un vienos jēlumos, ikri un ceļgali satūkuši, bet kāju lielie pirksti asiņoja, noberzti prel sviedru segu. Meitene tikko turējās kājās. Tikai piekāpda mās saimnieces kategoriskai pavēlei, viņa atdeva trauku ar ūdeni un atlaidās uz Taīdai pašai domātā paklāja.

— Nebaidies, kundze, zirga mugura ir vesela!

— Toties tu esi vienos jēlumos, — Taīda dusmīgi sacīja un izgāja, lai savās mantās sameklētu zāles un audumu pārsējiem. Ēģiptiešu dziedinošā ziede atņēma sāpes. Erīda gandrīz vai acumirklī aizmiga. Taīda nomazgājās un atsvaidzinājusies devās pie nelielā ugunskura, kur jau sēdēja Leontisks ar lohagu un vecāko no desmitniekiem un gaidīja, kad būs gatavs uz oglēm čurkstošais cepetis. Pēc Taīdas lūguma atveda Boanergosu. Tesālieši rūpīgi pārbaudīja zirga muguru. Erīda bija turējusi vārdu, tomēr Taīdai bija gluži skaidrs, ka ceja otru pusi meitene neizturēs vai, ņemot vērā viņas milzīgo fizisko un garīgo spēku, izturēs gan, toties samaitās augstvērtīgo zirgu. Hetēra nolēma Erīdu iesēdināt vienā no pajūgiem, kuriem vajadzēja vienību panākt naktī. Kad atēniete iegāja savā teltī, Erīda atmodās. Taīda paziņoja, ka Erīda no šejienes tālāk brauks kopā ar Za-Aštu. Melnā priesteriene neko neatbildēja, bet atteicās no ēdiena. Hetēra aizmiga dziļā un bezrūpīgā miegā, kā jau sen nebija gulējusi. Viņu pamodināja Leontisks, aicinādams uz rīta maltīti — gabalu sāļā sīriešu siera un sauju ļoti garšīgu gandrīz melnu dateļu. Zirgi stāvēja attālāk nost — jau ar laužņiem mutē un piesprādzētām sviedru segām. Pie pajūgiem cilvēki vēl gulēja, un Taīda feniķieti nemodināja. Ar acīm meklēdama Erīdu un to neatrazdama ne pie zirgiem, ne pie pajūgiem, viņa neizpratnē pavaicāja Leontiskam — vai tas nav redzējis viņas verdzeni. Jātnieku priekšnieka vietā atbildēja lohags — par kaut ko pasmaidīdams:

— Tā melnā sacīja, lai es tevi pirms laika nesatraucot. Viņa lūdz, lai tu viņai piedodot, bfet viņa neizturēšot tādu kaunu: braukt vienā pajūgā ar feniķieti!

— Un ķo tad viņa ir izdarījusi? — Taīda satraucās.

— Nebēdā par viņu, kundze. Ar tādu raganu nekas nenotiks. Viņa ņēma un aizskrēja uz priekšu un tagad ir jau gabalā.

— Kad viņa tev to teica?

— Kad pirmajai nakts sardzei bija pagājis puslaiks. Pirms stundām sešām.

— Ak, Artemīda, klajumu valdniece! Viena naktī uz vientulīgas takas starp šakāļiem un hiēnām. Turklāt galīgi nomocīta pēc dienas jājiena!

— Nekas tavai melnajai nenotiks! Kā viņa laidos skiiet.1 I s noskatījos {3akaļ—neskrien sliktāk par dažu labu zirgu!

Leontisks sāka skaļi smieties. Taīda noraizējusies pakodija lūpas, saņēmās, un pēkšņi arī viņa atviegloti laida vaļā smieklus, nezin kāpēc pārliecināta, ka Erīdas piedzīvojumi beigsies labi.

Un patiesi, viņi panāca bēgli tikai divus parasangus no ceļojuma galamērķa. No nelielas nogāzes, kur sākās ceļš lejup uz Eifratas pietekas plašo ieleju, Taīda ieraudzīja tālumā skrienošo Erīdu. Baltais hitons virs ceļiem — viņas vienīgais apģērba gabals — plīvoja vējā, ar melnu lakatu apsietā galva lepni izslieta. Melnā priesteriene līgani šūpojās, un bija redzams, ka viņa zina vienmērīga, ilgstoša skrējiena paņēmienus. Taīda nožēloja, ka nav redzējusi, kā viņa skrēja naktī, vēlas mēnesnīcas apspīdēta, līdzīga bezbailīgai dievietei, pašai Artemīdai. Hetērā modās mazliet māņticīga attieksme pret savu jauno kalponi.

Taīda ar Leontisku ātri panāca Erīdu un lika viņai sēsties mugurā Boanergosam. Pa vienu nakti un pusi dienas Erīda bija noskrējusi apmēram četrpadsmit parasangu, uņ brīnumainā kārtā viņas vakardienas vātis bija savilkušās un gandrīz nebija manāmas. Viņa bija paguvusi apmēram četras stundas atpūsties zem tamariska krūma, iekams viņu bija panākuši jātnieki, un tikai nomītas sandales liecināja, kādu ceļa gabalu viņa noskrējusi.

Taīda bija tik priecīga, ka apskāva melno priesterieni, kura uz šo maigumu neatbildēja, tikai dīvaini drebuļi pārskrēja visam viņas spēcīgajam, sakarsušajam augumam.

Noteiktajā vietā jātniekus gaidīja laivas. «Kas nu tās par laivām — tie jau īsti kuģi!» Taīda nodomāja. «Neveikli darināti, ar plakaniem dibeniem.» Pašā lielākajā no visām brīvi novietojās divpadsmit zirgu. Leontisks nolēma ņemt līdzi savus zirgus un apsardzi ar zirgiem. Lohags ar pārējiem jātniekiem bez mantām jāja gar krastu, par lielu prieku skarbajam simtniekam, kam bija apnicis rūpēties par ievainotajiem. Uz priekšējās laivas priekšgala paaugstinājuma nolika līdzās vieglas nojumes Leontiskam un Taīdai.

— Vai tavu nesaticības dievieti nevarētu novietot kaut kur tālāk prom? — Leontisks zobgalīgi apvaicajas, aplikdams roku ap vidukli atēnietei, kura vēroja savu zirgu nogādāšanu kuģi.

— Nevar! Viņa neies uz pakaļgalu, kur ir zirgupuiši un laivinieki.

— Un ja man iegribēsies tevi noskūpstīt? Viņa mani nogalinās?

— Izdari to paslepus, — Taīda deva padomu.

Trīs dienas laivas slīdēja garām vieniem vienīgiem dārziem, kas plaši ieskāva upes krastus. Bet pašas Babilonas dārzi sajūsmināja pat daudz pieredzējušos veterānus. Koki slējās uz veselu kvartālu jumtiem un augstu pāri upes krastiem paceltajām ielām un laukumiem. Slavenie Semiramīdas gaisa dārzi!

Leontisks pavēlēja kāpt krastā tirdzniecības piestātnē ārpus piecām pilsētas mūru rindām. Laivās nostāvējušies, zirgi nepacietīgi kārpīja zemi, tīkodami izskrieties, un atēniete ar tesālieti noauļoja apmēram parasangu, līdz viņu zirgi nomierinājās tiktāl, ka varēja iet soļos pa cilvēku pilnajām ielām.

Pilsētā viņi iejāja pa Akads ceļu caur Ištaras divkāršajiem vārtiem (hetēra šai apstāklī saskatīja laimīgu zīmi), kuru torņi bija no vienas vietas noklāti ar tumšziliem kārniņiem. Drakonu attēli, kas mijās ar garkājainu savvaļas vēršu attēliem no dzeltenām un baltām flīzēm, rotāja tumšzilo, saulē spīdošo virsmu. Taisnais, no baltām un sarkanām plāksnēm veidotais Procesijas Ceļš piecpadsmit olekšu platumā veda uz Esagilu, agrāko iekšējo svētpilsētu, kur atradās milzīgais Babilonas galvenā dieva Marduka templis. Taīdas acīm templi aizsedza laika gaitā stipri cietušais, tomēr vēl aizvien visā oikumenē slavenais gigantiskais Etemenanki tornis — to veidoja septiņi dažādas krāsas pakāpieni, kas vainagojās ar mazu, zilu templi pašā augšā. Tornis valdīja pār visu pilsētu, it kā atgādinādams katram iedzīvotājam, ka dieva modrā acs noraugās uz viņu no divsimt olekšu augstuma.

Labajā pusē atradās plaša, tagad neviena neapdzīvota un sabrukusi pils, tālāk aiz tās sienām vēl otra pils, bet kreisajā pusē — mazie Semiramīdas dārzi uz augstām arkām, tādi paši pakāpjveidīgi kā gandrīz visas celtnes Babilonā. Pārsteidza milzīgais daudzums zaļumu tālu nost no upes. Gar pils dienvidu sienu tecēja dziļš kanāls, taču, lai aplaistītu vecās pilsētas augstu izvietotos dārzus, bija vajadzīgi daudzi tūkstoši vergu. Viss atgādināja Ēģipti. Tikai tur senie apstādījumi pie valdnieku dvēseles aizlūgurna tempļiem un vecām pilīm jau sen aizgājuši bojā zem smiltīm. Vienīgi pie lieliem un bagātiem tempļiem, kam piederēja daudz vergu, bija saglabājušies lieli dārzi augstās, plūdiem nepieejamās vietās, visa pārējā zaļā rota fiģiptes pilsētās bija atrodama Nīlas zemienēs. Seit, Babilonā, vēl bija saglabājies senais iekārtojums, varbūt pilsētas lielā blīvuma dēļ, atšķirībā no Ēģiptes. Katrā ziņā Etemenanki tornis uz hetēru atstāja daudz lielāku iespaidu nekā leģendārās valdnieces dārzi.

Uz priekšu aizsūtītais jātnieks, nodzinis zirgu putās, atgriezās ar ziņu, ka Ptolemajs devies uz Sūzām, bet galvenie karaspēka priekšnieki apmetušies Vecās Pilsētas pilis. Leontisks nopriecājās. Taīda solījās viņam sarīkot nelielu simpoziju, lai nosvinētu garā ceļa beigšanos.

Procesijas Ceļš pildījās ar tesāliešiem, kas sagaidīja savu priekšnieku. To pulkā Taīda un Leontisks devās tālāk, pajāja garām lielam, zilam mūrim, ko greznoja reljefi attēli — glazēti lauvas ar baltām un sarkanām krēpēm, šķērsoja vairākas trokšņainas ielas un, pagriezušies pa labi, cauri svētajai pilsētai atkal izjāja Eifratas krastā.

Te bija peldošs tilts, kas savienoja Veco Pilsētu, Babilonas austrumdaļu, ar rietumdaļu — Jauno Pilsētu, kur bija mazāk tempļu, iekšējo mūru un nocietinājumu un kas bija vēl jo zaļāka. Tās ziemeļdaļā, starp Lugalgiras vārtiem un upi, ēnainā dārzā atradās jauka mājiņa, kas deva patvērumu Taīdai. Drīz vien ieradās Erīda ar visām mantām, bet mazliet vēlāk arī Za-Ašta. Taīda ar savu prasmi iekārtolies ātri sameklēja labu zirgupuisi (dārznieks dzīvoja tepat mājā), verdzeni, kas prata gatavot ēdienu grieķu gaumē, un vakarā saviem tesāliešiem dejoja improvizētā simpozijā.

Ziņa, ka Babilonā parādījusies slavenā Atēnu hetēra, izplatījās zibenīgi. Māju Lugalgiras tuvumā sāka aplenkt ziņkārīgie, it kā kara nemaz nebūtu, it kā pilsētā neatrastos sveša uzvarētāju armija. Leontiskam vajadzēja atsūtīt karavīrus, kas apsargātu vārtus pret uzmācīgajiem babiloniešiem. Nostāsti par maķedoniešu militāro varenību un dievišķā Aleksandra neuzvaramību izplatījās aizvien tālāk. Sūzas, kurp bija devies Ptolemajs, un pat Ekbatanas — Persijas valdnieku vasaras rezidence un viena no galvenajām bagātību krātuvēm, kas atradās tālu uz ziemeļiem, — izrādīja padevību, padodamās bez kaujas un nododamas visas atslēgas Aleksandra sūtņiem.

Kaut gan bija rudens, vējš no Persijas neaptveramajiem plašumiem, no Sīrijas un Elamas akmeņainajām plakankalnēm un Sarkanās jūras tuksnešiem atnesa karstumu uz Babilonu. Naktis slīga mitrā tveicē. Bet Taīdu sevišķi nogurdināja kalpoņu slepenā naidošanās — viņai savā mājā vienmēr bija gribējies mieru un saticību. Labi vēl, ka feniķiete šausmīgi baidījās no «burves» un neuzdrīkstējās savu nēganto greizsirdību izrādīt atklāti.

Pamazām verdzenes savus pienākumus sadalīja., Za-Aštai par lielu prieku, Erīda atstāja viņai Taīdas tiešo aprūpēšanu, pati uzņemdamās mājas un zirgu uzraudzību, kā arī kundzes apsargāšanu. So pēdējo viņa uzskatīja par savu galveno pienākumu, kaut gan Taīda protestēja.

Feniķiete atzinās, ka Leontiska vienības jaunais karavīrs Likofonts grib viņu no kundzes atpirkt, tiklīdz beigsies karš un viņš brauks uz dzimteni. Tad abi salaulāšoties. Taīda šaubījās — diez vai pastāv epigāmija starp feniķiešiem un tesāliešiem, un viņa pārsteigta uzzināja, ka laulības par likumīgām tagad tiek atzītas visā Aleksandra impērijā un grieķu pilsētvalstīs. Diženais karavadonis vēl arvien sevi dēvēja par šo pilsētvalstu augstāko stratēģu, īstenībā būdams to valdnieks.

— Tu ilgojiestikt prom no manis, — Taīda pusnopietni pārmeta savai verdzenei, — bet nezin kāpēc dusmojies uz Erīdu?!

— Es nemūžam no tevis nešķirtos, kundze, bet Likofonts ir tik skaists, un viņš mani iemīlējis. Tu taču vienmēr esi atlaidusi brīvībā savas verdzenes, kad tās gribējušas iziet pie vīra…

— Atlaidu gan, — Taīda piekrita, mazliet sadrūmusi, — Afrodīte man neļauj viņas aizturēt. Bet žēl man ir — jo arī es taču pie viņām pierodu uņ pieķeros!

— Vai arī man, kundze? — Erīda piepeši ieprasījās, kārtodama puķes, ko dārznieks nupat bija atnesis.

— Arī tev, Erīda.

Zilās acis zem drūmajām uzacīm piepeši kļuva gaišas. Neparastā izteiksme pilnīgi pārvērta melnās priesterienes seju, pazibēja un izgaisa.

— Un arī tu mani pametīsi mīlestības un ģimenes dēļ!— Taīda pasmaidīja, vēlēdamās paķircināt savādo verdzeni.

— Nē,— Erīda vienaldzīgi atbildēja, — vīrieši man apnika templī. Vienīgais, kas man pasaulē ir, tā esi tu, kuflfdze. Es nekad neskriešu pakaļ mīlestībai kā Za-Ašta.

— Tadas valodas jau ir dzirdētas! Feniķietipazibināja savas melnās acis.

Erīda cēli paraustīja plecus un devās prom.

Kādā sevišķi karstā naktī Taīdai sagribējas izpeldeties Eifratā. No dārza pa šauru šķērsieliņu starp aklam malu kleķa sienām taciņa veda uz nelielu piestātni, laida devās turp Erīdas pavadībā, taču uz visstingiako aizliedza tai peldēties kopā ar viņu: dienvidzemes meil.i varēja bīstami apsaldēties. Erīda, mazliet pašļakstin.iļ u sies, paklausīgi iznāca no ūdens un pacietīgi gaidīja saimnieci snaudošās pilsētas naksnīgajā klusumā, ko brīžiem iztraucēja tikai suņu rejas vai kāda dzīrotāju bariņa skalo balsu pēkšņa ieskanēšanās, kas miklajā upes gaisā bija skaidri sadzirdamas.

Kad tikko manāmi vēsais ūdens bija izkliedējis karstās dienas durnumu, Taīda juta atgriežamies savu parasto enerģiju. Tad viņa, ar straumi cīnīdamās, peldēja uz Veco Pilsētu, izkāpa uz kāda aizmirsta tempļa vai nelielas pils pakāpieniem un sēdēja, izbaudīdama vientulību klusās bezmēness nakts tumsas drošajā patvērumā. Viņa domāja par Aleksandru, kurš dzīvoja kaut kur tuvumā, Vecās Pilsētas dienvidpuses pilī, par Ptolemaju, kurš šobrīd varbūt mierīgi gulēja, atrazdamies ceļā. Trīstūkstoš stadiji purvu un smilšu šķira noslēpumainās Sūzas no Babilonas. Ptolemajam vajadzēja drīz ierasties. No Leontiska Taīda bija uzzinājusi, ka visai armijai ir dota pavēle gatavoties ceļam nezināmā virzienā.

Atēniete sapņoja par tuvāku iepazīšanos ar Babilonu — šo senseno pilsētu, kas tik maz līdzinājās Atēnām un Memfisai. Drīz armija dosies uz austrumiem un kopā ar to arī karavīri, ar kuriem pašlaik Babilona ir pārpilna — tie hetēru sveicina uz katra soļa, pazīdami sava vadoņa biedreni, Ptolemaja draudzeni un Leontiska iemīļoto «dievieti». Jau otrajā dienā pēc viņas ierašanās Babilonā, kad Taīda pa Procesijas Ceļu gāja uz Ištaras templi, viņai pretī nāca Sudraba vairognešu vienība. Vienības priekšnieks atēnieti pazina, taču arī citi karavīri viņu bija iegaumējuši jau Aleksandra nometnē pie Tiras. Taīda nepaguva atjēgties, kad jau bija aplenkta, pacelta uz kopā saliktiem vairogiem un, pūli izstumdot, babiloniešiem par pārsteigumu, tika svinīgi nesta pa Procesijas Ceļu uz templi. Gājienam pakaļ traucās nobažījusies Erīda. Dziedot slavas dziesmu Haritām, smejošo Taīdu atnesa pie

Ištaras svētnīcas ieejas un nolaida zemē, iekams vēl dievietes pārbaidītās kalpotājas paguva aizcirst režģi.

Skaidrs, ka no tempļa apmeklējuma nekas neiznāca. Hetēra minēja, vai dieviete nav sadusmojusies.

Nākošajā dienā viņa mēģināja ar upuri un lūgšanu dievieti pārliecināt, ka nepavisam neuzdrīkstas sacensties ar viņu un vīriešu lielā cieņa ir Grieķijas paradums, tur sievietes skaistumu vērtē augstāk par visu citu pasaulē… «Hellādas kalnaino Ftīju, kur mājo visskaistākās sievas,» viņai ienāca prātā tik bezgala tālajās Atēnās kādreiz jauki dziedātā poēma…

Austrumu vējš aiztrauca pār Vecās Pilsētas jumtiem. Iešalcās krastmalas alejas, tikko dzirdami iešļakstējās ūdens uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Taīda metās naksnīgās upes tumšajos ūdeņos. Piepeši viņa izdzirdēja spēcīga un laba peldētāja saceltus vienmērīgus un noteiktus šļakstienus. Hetēra ienira, cerēdama zem ūdens nokļūt straumes vidū un, tikusi peldētājam garām, otrreiz ienirstot, nokļūt līcī, kur atradās meldru ieskautā piestātne un viņu gaidīja Erīda, pacietīga kā plēsīgs zvērs. Dziļumā ūdens izrādījās vēsāks. Taīda nopeldēja mazāk, nekā bija cerējusi, iznira virspusē un izdzirdēja paklusu uzsaucienu: «Apstājies, kas tu esi?»— kas tika teikts ar tādu pavēles spēku, ka atēniete sastinga. Balss itin kā nebija skaļa, taču dziļa un spēcīga — kā klusināts lauvas rēciens. Tas nevar būt!

— Ko tu klusē? Neiedomājies vēlreiz ienirt!

— Vai tas esi tu, valdniek? Tu nakts laikā esi viens pats upē? Tas ir bīstami!

— Vai tad tev nav bīstami, bezbailīgā atēniet? — Aleksandrs atbildēja.

— Kam es esmu vajadzīga? Kurš gan mani meklēs upē?

— Upē tu nevienam neesi vajadzīga, tas tiesa! — varenais maķedonietis iesmējās. — Peldi šurp. Vai tiešām tikai mēs abi būtu izgudrojuši šādu atpūtas veidu? Tā liekas gan! ~

— Varbūt citi tikai sliktāk peld, — Taīda sacīja, peldēdama uz to pusi, kur skanēja valdnieka balss, — vai arī baidās no svešas zemes nakts dēmoniem.

— Babilona bija senās burvju mākas pilsēta jau sen pirms tam, kad te uzradās persiešu valdnieki, — Aleksandrs izstiepa roku un pieskārās hetēras vēsajam plecam, — pēdējoreiz es tevi kailu tiku redzējis vienīgi simpozijā, kur tu visus pārsteidzi ar amazoņu deju.

Taīda apsviedās uz muguras un ilgi skatījās valdniekā likko kustinādama plati atplestās rokas un uzmetusi uz. krūtīm melno matu mudžekli, smagu kā ūdensaugi. Alek sandrs uzlika uz tām plaukstu, no kuras plūda silis spek;;

— Ļaujies kaut reizi brīvībai, valdniek, — bridi klusē jusi, sacīja Taīda, kamēr straume abus nesa lejup uz tillu.

— Kopā ar tevi? — Aleksandrs aši ieprasījās.

— Un kopā tikai ar mani. Vēlāk tu sapratīsi, kāpēc…

— Tu proti iekvēlināt ziņkāri, — Āzijas iekārotājs al bildēja ar skūpstu, kura dēļ abi nogrima zem ūdens.

— Peldēsim pie manis! — Aleksandrs pavēlēja.

— Nē, valdniek! Pie manis! Es esmu sieviete, un man jāsaņem tevi sapostai un sasukātai. Turklāt tev pili seko pārāk daudz acu, kas ne vienmēr ir labvēlīgas. Bet pie manis viss paliek noslēpums!

— Un tu pati ari esi noslēpums, atēnieti Tev tik bieži izrādās taisnība, it kā tu būtu viedlgā pītija, nevis vīriešu iekarotāja!

Viņi laikus nogriezās no straumes, kas abus nesa uz peldošo tiltu, un iegriezās klusajā līcī, kur Erīda, sapņaini raudzījušies zvaigznēs, pielēca kājās tik atri un tā iešņākdamās kā mežakaķe.

— Erīda, tas ir pats valdnieks uzvarētājs!hetēra aši pateica. Meitene godbijīgā sveiciena noslīga ceļos.

Aleksandrs atteicās no piedāvātā apmetņa, izgāja cauri šķērsielai un dārzam neapģērbies un vāji apgaismotajā priekšistabā iegāja visā sava varenā auguma lieliskuma, līdzīgs Ahillejam vai kādam citam skaistam senatnes varonim. Te pēc babiloniešu paraduma gar sienām bija ierīkotas ērtas lāviņas. Taīda abām kalponēm lika valdnieku noberzēt, ieziest ar eļļu un sasukāt, kas arī tika ar satraukumu izdarīts. Atēniete devās uz savu guļamistabu, pārmeta platajai gultai visdārgāko segu no Taura kazu mīkstās gaišzilās vilnas un drīz vien ieradās pie valdnieka visā sava apbrīnojamā skaistuma spožumā—ģērbusies gaišzilā caurspīdīgā hitonā, ar tirkīzu vainadziņu augstu sasukātajos matos un Ķibeles tempļa berilu rotu ap kaklu.

Aleksandrs piecēlās, atstumdams nost Za-Aštu. Hetēra abām verdzenēm deva zīmi, lai iet prom.

— Vai gribi ēst? — viņa apvaicājās, noslīgdama uz bieza paklāja. Aleksandrs atteicās. Taīda atnesa puķolu persiešu kausu ar vīnu, atšķaidīja ar ūdeni un pielej,i divus karalauka dzeramtraukus no zaļa Kipras stikla. Aleksandrs ar viņam raksturīgo straujumu pacēla kausu, izšļakstīdams mazliet vīna zemē.

— Afrodītei! — viņš klusi sacīja.

— Pagaidi, valdniek, vienu mirkli! — Taīda paņēma no paplātes ar zvaigzni izrotātu flakonu, kam bija sārts turmalīna aizbāznis. — Tas būs man, — viņa nočukstēja, iepilinādama trīs pilienus savā vīna kausā,— un tas tev — četri…

— Kas tas ir? — maķedonietis pavaicāja bez bažām, bet ar ziņkāri.

— Dievu Mātes dāvana. Tā tev palīdzēs šodien aizmirst, ka esi valdnieks — tautu pavēlnieks un uzvarētājs, noņems nastu, ko tu nes kopš tā laika, kad Trojā noņēmi Ahllleja vairogu!

Aleksandrs cieši paskatījās Taīdā, viņa tam uzsmaidīja ar to netveramo pārākuma izteiksmi, kas valdnieku vienmēr bija saistījusi. Viņš pacēla smago stikla trauku un nešaubīdamies izdzēra dedzinošo un sīvo dzērienu. Taīda ielēja vēl, un abi iedzēra otrreiz.

;— Mazliet atpūties! — Taīda ieveda Aleksandru dziļākajā istabā, un viņš izstiepās sievietei neparastā guļvietā, kuras guļammaiss bija šūdināts no leopardu ādām.

Taīda apsēdās blakus, uzlikusi karsto plaukstu viņam uz pleca. Abi klusēja, juzdami Anankes (likteņa) neuzveicamo spēku, kas viņus vilka vienu pie otra.

Taīdu pārņēma pazīstama sajūta — tāda kā liesma skrēja augšup pa muguru un izplūda uz krūtīm un vēderu. Jā, tas bija tas pats RejasKibeles dzēriens! Šoreiz tas viņu nebiedēja.

Hetēras pašas sirds sitieni viņas galvā atbalsojās kā Dionīsa svētku tamburīni. Viņas apziņa sāka sadalīties divi daļās, izlaižot brīvībā gluži citu Taīdu, būtni, kas nebija cilvēks, bet pirmatnējs spēks, atsevišķs un vienlaikus kaut kā neizprotami saliedēts ar visām līdz galējai robežai sakairinātajām jūtām. Ievaidējusies Taīda izliecās kā loks, un viņu satvēra Aleksandra spēcīgās rokas…

Caur blīvo miega autu Taīda saklausīja neskaidru troksni, klusinātus izsaucienus, tālus klauvējienus. Acis atvērdams, uz elkoņa lēni paslējās Aleksandrs. Balsis kļuva arvien skaļākas. Leontisks, Hēfaistions, Melnais Kleits — hetēra pazina viņus visus. Valdnieka draugi un apsargātāji sastinga uz sliekšņa, neuzdrīkstēdamies ieiet mājā.

— Hēfaistion! — Aleksandrs piepeši skaļi pasauca — Pasaki visiem, lai iet pie kraukļiem. Un tu arī Neuzdrlkstieties mani traucēt pat tad, ja Dārijs naktu uz pilsētu!

Par atbildi kāpnēs noskanēja steidzīgi soļi.

Lielais karavadonis atguvās tikai vēlu vakara. Viņš izstaipījās, dziļi ievilka elpu, sapurināja galvu, taīda izsteidzās no istabas un atgriezās ar drēbju klēpi, ko klusēdama nolika valdniekam priekšā.

— Manas! — Aleksandrs izbrīnījies izsaucās. — Kurš atveda?

— Viņi! — Taīda klusa un saspringta īsi atbildēja, ar to domādama uz putās noskrietiem zirgiem atjājušos

..maķedonieša draugus, kas bija auļojuši pa visu pilsētu, aeklēdami savu valdnieku.

Erīda un Za-Ašta bija paguvušas viņai izstāstīt par briesmīgo satraukumu, kāds bija izcēlies no rīta, kad Aleksandrs nebija atgriezies no peldēšanās.

— Kā tad viņi varēja mani te atrast? — Aleksandrs bija neizpratnē.

— To būs iedomājies Leontisks. Viņš zināja, ka es naktīs peldos Eifratā, un padzirdēja, ka ari tu ej peldēties upē…

Aleksandrs klusi iesmējās.

— Tu esi bīstama, ateniet. Tavējais un nāves vārds sākas ar vienu un to pašu burtu. Es jutu, cik viegli ir nomirt tavos apskāvienos. Un tagad es jūtos tik viegls un tāds kā caurspīdīgs, brīvs no vēlmēm un rūpēm. Varbūt es jau esmu ēna no Aīda valstības.

Taīda pacēla valdnieka smago roku un piespieda sev pie krūtīm.

— Ai nē, tev vēl ir daudz miesas un spēka! — viņa

atbildēja, nomezdamās uz grīdas pie viņa kājām.

Aleksandrs ilgi viņā nolūkojās un beidzot sacīja:

— Tu esi tāda pati kā es kaujas laukā. Tevī ir tas pats svētais dievu spēks. Dievišķais darbošanās neprāts. Tevī nepavisam nav piesardzības, kas pasargā dzīvību…

— Tikai tevis dēļ, valdniek!

— Jo ļaunāk. Es nevaru. Vienu reizi esmu atļāvies pabūt kopā ar tevi, un vesela diennakts nu ir pilnīgi izsvītrota no manas dzīves!..

— Es saprotu, nestāsti neko, mīļais, — tā Taīda valdnieku uzrunāja pirmoreiz, — Ahilleja vairoga slogs!

— Jā! Tāda cilvēka slogs, kurš sadomājis iepazīt oikumenes robežas!

— Atceros ari to, — Taīda bēdīgi sacīja, — es tevi vairs nesaukšu, kaut ari būšu te. Tikai nesauc arī tu. Sievietei Erots važas izkaļ ātrāk — un tās ir stiprākas. Vai apsoli?

Aleksandrs piecēlās un kā pūciņu pacēla Taīdu. Piespiedis pie platajām krūtīm, viņš to ilgi tā turēja, tad pēkšņi iemeta guļvietā. Taīda piecēlās sēdus un, galvu nokārusi, sāka pīt atrisušās bizes. Aleksandrs piepeši noliecās un pacēla no gultas zelta ķēdīti ar zvaigzni un burtu «mi» zvaigznes centrā.

— Atdod to man par piemiņu tam, kas noticis, — valdnieks palūdza. Hetēra paņēma savu jostiņu, iegrima domās, tad, noskūpstījusi rotājumu, pasniedza Aleksandram.

— Es likšu Babilonas labākajiem juvelieriem izgatavot tev citu. No dārgā sarkanā zelta ar četrpadsmit staru zvaigzni un burtu «ksī».

— Kāpēc «ksī»? — Taīdas garās skropstas neizpratnē pavērsās augšup.

— Iegaumē. Neviens, izņemot mani, tev to neizskaidros. Senais nosaukums upei, kurā mēs sastapāmies, ir — Ksaranda. Erotā tu esi līdzīga zobenam (ksifos). Bet būt kopā ar tevi vīrietim nozīmē atrasties kā uz naža asmens. Un — treškārt: «ksī» ir alfabēta četrpadsmitais burts…

Valdnieka ilgais skatiens lika atēnietei nodurt acis, bet viņas nobālušajos vaigos ielija sārtums.

— Ak, Poseidon — zemes turētāj! Kā man gribas ēst! — Aleksandrs piepeši sacīja, ar smaidu noraudzīdamies pieklusušajā hetērā.

— Tad ejam, viss ir gatavs! — Atēniete sarosījās. — Pēc tam es tevi pavadīšu līdz dienvidu pilij. Tu jāsi uz Boanergosa, es — uz Salmāhas…

— Nevajag. Lai man līdzi jāj viens no taviem tesāliešu sargiem.

— Kā tu vēlies!..

…Palikusi viena savā guļamistabā, Taīda iznāca laukā tikai vēlā stundā un lika, lai Erīda atnes kiuru no krājumiem, ko viņas abas ar neaizmirstamo Hēgesihoru bija sagatavojušas vēl Spartā.

Erīda izstiepa rokas un ar karstiem pirkstiem vieglītēm pieskārās atēnietes plaukstu pamatnēm.

— Neindē sevi, kundze, — melnā priesteriene sacīja.

— Ko tu zini no tādām lietām? — hetēra bēdīgi un pārliecināti atteica. — Kad viss notiek tā, tad Gaja ir nepielūdzama. Bet man nav tiesību atļauties dzemdēt nākamā oikumenes valdnieka bērnu.

— Kāpēc, kundze?

— Kas gan es tāda esmu, lai mans dēls varētu kļūt par lielās impērijas mantinieku? Neko citu kā vien gūstu un agru nāvi viņam nesola liktenis, kurš rotaļājas ar visiem, kas lolo domas par nākotni, vienalga — tumšas vai gaišas

domas.

— Bet meitene?

— Aleksandra dievišķās asinis nedrīkst izbaudīt sievietes cietsirdīgo likteni!

— Taču meitai vajadzētu būt daiļai kā pašai Afrodītei!

— Jo ļaunāk viņai.

— Nebaidies, kundze, — Erīda, toni mainīdama, stingri noteica, — tev nekā nebūs. Un nedzer kiuru.

— Kā tu vari to zināt?

— Varu un zinu. Mums visām uzticētas Ķibeles senās zināšanas par noslēpumu, kā mēness iespaido cilvēku. Sievietes ķermenī viss ir atkarīgs no mēness. Tev nekā nebūs — tu satikies ar valdnieku tieši tādā laikā, kad viss atļauts.

— Kāpēc tad mēs, kas esam skolotas visās sievišķo mākslu gudrībās, to nezinām? — Pārsteigtā Taīda pat pietrūkās kājās.

— Tāpēc, ka šīs zināšanas ir slepenas. Sievieti nedrīkst atbrīvot no RejasKibeles varas, citādi izbeigsies cilvēku dzimums.

— Varbūt tu man atklāsi šo noslēpumu?

— Tev var. Tu kalpo citai dievietei, bet tās mērķi ir tādi paši kā Varenajai Mātei. Taču, kamēr esmu kopā ar tevi, es tev vienmēr pateikšu, kurās dienās seku nebūs.

— Kamēr tu esi kopā ar mani. Bet kad tevis nebūs…

— Es būšu kopā ar tevi līdz nāvei, kundze. Mirdama es tev visu izstāstīšu…

— Kurš te taisās mirt? — atskanēja līksma balss.

Aiz prieka iespiegdamās, Taīda metās pretim Hēsionei. Sievietes apskāvās un ilgi nelaida vaļā rokas. Abas bija gaidījušas šo tikšanos kopš brīža, kad jātnieces Taīdas un jūrasbraucējas Hēsiones ceļi bija nogriezušies katrai uz savu pusi.

Atēniete aizvilka draudzeni verandas saules gaismā.

«No čūskas dzimusi», kā Hēsioni reiz bija iesaukusi greizsirdīgā Klonarija, bija stipri novājējusi, viņas seja un rokas bija vēja appūstas, matus viņa bija apgriezusi kā par neuzticību sodīta sieva vai verdzene, kas mēģinājusi bēgt.

— Pec ka tu izskaties! — Taīda izsaucas. — Nearhs paņems sev citu, te B&bilonā pavedinātāju ir vai cik.

— Nepaņems vis, — tēbiete atbildēja ar tādu pārliecību un mieru, ka hetēra juta: patiesi nepaņems.

— Vai būsi te ilgu laiku? — Taīda apvaicājās, lifegi glāstīdama draudzenes roku, kas bija kļuvusi raupja.

— Ilgi gan! Pēc uzvaras pie Gaugamēlām Nearhs ierīkos šeit kuģu būvētavu un enkurvietu. Tagad viņš kuģos uz Arābiju, taču uz neilgu laiku un bez manis. Cik labi, mana zvaigzne! Uzvara un galīga!

— Gluži tā nav. Ar Persiju vēl viss nav galā. Un pēc tam, cik es saprotu Aleksandru, vēl priekšā ilgs gājiens līdz oikumenes malai. Mēs abas jau nu turp neiesim, paliksim kaut kur tepat…

— Man Babilona nepatīk! Novecojusi pilsēta, kas reiz bijusi slavena… Un man te.vēl nav sameklējuši mājokli!

— Vai kopā ar Nearhu?

— Nearhs dzīvos tur, kur atradīsies kuģi, un reizēm atbrauks uz šejieni.

— Tad apmeties pie manis. Vietas ir diezgan.

— Taīda, mīļā, tas ir labākais, par ko es varēju sapņot, — atrast tevi un dzīvot kopā ar tevi!.. Man pagaidām nav arī pilsētas kalpones.

— Gan atradīsies. Manējās arī nav babilonietes, bet no tālienes.

— Ļoti interesanta ir tā melnā. Kā viņu sauc?

— Erīda.

— Briesmīgs vārds: naida dieviete no tumsas valstības.

— Viņām visām ir tādi vārdi. Viņa taču ir bijusī priesteriene — tāpat kā tu, tikai kritusi nežēlastībā, nevis saņemta gūstā. Kalpojusi gaužām bargajai Dievu Mātei. Par viņu es tev pastāstīšu vēlāk, vispirms gribu dzirdēt par jūsu braucienu.

— Labi. Vai zini, tai Erīdai ir dīvainas acis.

— A, tu to ievēroji!

— Man likās, viņā nomanāma visa sievietes dvēsele, tumša kā mītiskajā senatnē, un vienlaikus tā tiecas ļpēc visa jaunā un skaistā.

— Gana runāts par verdzeni, stāsti par sevi.

Hēsiones stāstījums garumā neievilkās. Viss bija daudz

v rnkāršāk nekā Taīdai. Sākumā viņa bija pavadījusi: hu līdz Eifratas augštecei, kur steigā tika nokārtota kokmateriālu sagatavošana kuģu būvei. Tad viņi apbraukājuši vairākas SIrijas pilsētas, kur bija atrodami sausu, izžuvušu kokmateriālu krājumi. Neskaitāmi pajūgi saveduši kokmateriālus vienkop pie «valdnieku ceļa», un tad tie pa upi pludināti līdz apakšējai pārcelšanās vietai pār Eifratu. Tur Nearhs ierīkojis kaujas kuģu būvētavas.

— Padomā vien! Es braucu tām garām naktī,— Taīda izsaucās, — un nemaz neiedomājos par tevi!

— Manis jau tur arī nebija. Saņēmis ziņu par lielo uzvaru, Nearhs kuģoja lejup, un mēs bijām tieši tur, kur abas upes saplūst un milzīgu platību aizņem purvi. Turp laikam vajadzēs braukt vēlreiz, bet tā ir gauži nejauka vieta…

— Kurš tad tevi atsūtīja šurp uz Lugalgiru?

— Tavs varonis — tesālietis Leontisks. Cik Joti viņš tevī iemīlējies, mīļā Taīda!

— Zinu un nevaru viņam atbildēt ar to pašu. Bet viņš jau ir miera ar visu, lai tikai varētu būt manā tuvumā.

— Šādus noteikumus pieņemtu vēl tūkstošiem vīriešu. Tu kļūsti aizvien skaistaka un laikam vēl nekad neesi bijusi tik daiļa.

Hēsionei par lielu pārsteigumu, Taīda sāka gauži raudāt.

Dienvidu pils lielajā troņa zālē ar tumšzilu glazētu ķieģeļu sienām un dzeltenu stabiņu ornamentu Aleksandrs vadīja karavadoņu padomi. Nupat atbraukušais Ptolemajs, tikko paguvis nomazgāt svelmainā ceļa putekļus un sviedrus, ziņoja par dārgumiem, kas iegūti bez kaujas padevušajās Sūzās. Bez sudraba, zelta un dārgiem ieročiem Sūzās glabājās arī statujas, ko Kserkss kādreiz aizveda, izlaupījis Grieķiju, un it īpaši nozīmīga bija tirānu slepkavu Harmodija un Aristogeitona bronzas skulpturālā grupa. Aleksandrs lika šo skulptūru nekavējoties nosūtīt uz Atēnām. Šis spēcīgo karavīru pāris, kas, zobenus pacēluši, abi reizē sper soli uz priekšu, vēl pēc tūkstošiem gadu iedvesmos skulptorus kā cīņas brālības un apgarotas mērķtiecības simbols.

Ptolemajs bija atstājis dārgumus turpat uz vietas visas savas vienības apsardzībā—tā bija pārāk maza, lai cīnītos atklātā stepē, bet pietiekami liela, lai aizstāvētu ieguvumu nocietinātā pilsētā. Sūzās atradās piecdesmittūkstoš talantu — tik daudz sudraba Aleksandra dzimtenes raktuvēs varēja iegūt tikai pusgadsimta laikā. Taču, pēc persiešu ziņām, Persijas lielvalsts kase esot savākta Parsas apgabalā, valdnieku Ahaimenīdu galvaspilsētā, ko grieķu ģeogrāfi nosaukuši par Persepoli. Lielu karaspēka grupējumu Parsā nav, Dārijs pagaidām atrodas ziemeļos.

Aleksandrs, kā allaž, rīkojās zibenīgi. Viņš pavēlēja labākajām jātnieku vienībām septiņu dienu laikā sagatavoties ceļam, bet kājniekiem pēc trim dienām doties uz Sūzām. Pajūgus ar pārtiku nosūtīt nekavējoties. Galvenajiem spēkiem un visiem pajūgiem Parmeniona vadībā vajadzēja doties nopakaļ bez steigas. Pēc babiloniešu apgalvojuma, karstumam pēc dažām dienām vajadzēja mazināties. Sūzu un Parsas ielejās ziema bija vēsa — labākais laiks pārgājieniem. Zirgiem barības un ūdens visur bija bagātīgi. Aleksandrs stingri jo stingri pavēlēja atstāt Babilonā visu armijai ekojošo daudzus tūkstošus cilvēku lielo aktieru, mākslinieku, sieviešu, kalpu un tirgotāju masu. Neviens nedrīkstēja sekot priekšējām vienībām. Tikai tad, kad Parmeniona galvenie spēki un pajūgi bija devušiesicejā, karaspēka nešķiramie pavadoņi saņēma atļauju doties uz Suzām un Persepoli.

Pēc apspriedes Aleksandrs devās uz Marduka templi, kur seno Babilonas dievu priesteri viņam par godu bija sarīkojuši svēto rituālu. Lielais uzvarētājs sēdēja goda tronī līdzās virspriesterim, vēl pajaunam cilvēkam ar garu un šauru, rūpīgi koptu bārdu.

Vesela procesija priesterieņu sarkanos, tik vieglos tērpos, ka niecīgākā vēja pūsmiņa tos sagrieza gaisā kā caurspīdīgas uguns liesmas, nesa uz galvām zelta traukus, no kuriem augšup stīdza smaržīgu gaišzilu dūmu strūkliņas.

Aleksandrs izskatījās noguris un drūms. Virspriesteris ar mājienu pieaicināja par tulku gados jaunu tempļa kalpotāju, kurš labi runāja koinē valodā.

— Valdnieku uzvarētāj, pievērs savu vēlīgo skatienu tai, kas soļo priekšgalā, nesdama sudraba spoguli. Tā ir ļoti dižciltīgas dzimtas meita, daudz augstākas kārtas neka Ahaimenīdi. Viņa tēlo dievietei Istarai tuvo Sarani.

Aleksandrs jau pirms tam bija ievērojis slaida auguma meiteni ar apbrīnojami baltu ādu un tievām, melnam, līkumotām bizēm gandrīz vai līdz papēžiem. Alrauda mies no savām domām, valdnieks pamāja priesterim, un las paslepeni un daudznozīmīgi uzsmaidīja.

Izsaki tikai vēlēšanos, ak, uzvarētāj un valdniek! Viņa jau šonakt pat sikspārņa stundā tevi gaidīs grezna ja Ištaras slavas guļvietā tempļa augšējās istabās. Tevi aizvedīs… — virspriesteris apklusa, pamanījis Aleksandra noraidošo žestu.

— Vai tiešām tevi nevilina Ištaras dižciltīgās priesterienes mīlestība? — brīdi klusējis, sacīja priesteris, manāmi vīlies savās cerībās.

— Nevilina! — maķedonietis atbildēja.

— Piedod, ak, valdniek, ja aiz tavu dievišķo gaitu nezināšanas uzdrīkstos vaicāt ko aizliegtu… — virspriesteris svārstīdamies apklusa, un tulks apstājās kā paklupis.

— Turpini, es par neveiksmīgiem vārdiem nesodu, — Aleksandrs sacīja, — mēs piederam dažādām tautām, tādēļ ir jo svarīgāk saprast vienam otru.

— Stāsta, ka vienīgā sieviete, kuru tu šeit esot izraudzījies, esot tā Atēnu netikle. Vai tiešām tev neko nenozīmē dižciltība un tikums, ko dievība dara svētu.

— Tā, par kuru tu runā, nav netikle jūsu izpratnē, proti, viņa nav sieviete, kas par noteiktu maksu pieejama katram. Grieķijā visas brīvās sievietes ir vai nu sievas — ģimenes pavarda sargātājas un mātes, vai hetēras — draudzenes. Hetēras pārzina daudz dažādu mākslu: dejas, māku ģērbties, izklaidēt ar sarunām un dzeju, viņas var vadīt dzīres — simpozijus. Ap hetērām pulcējas mākslinieki un dzejnieki, kas viņu skaistumā smeļas sev iedvesmu. Citiem vārdiem sakot, hetēras dod vīriešiem iespēju izjust dzīves skaistumu, nokratīt no sevis ikdienišķo pienākumu vienmuļību.

— Bet viņas taču ņem naudu un atdodas!

— Un krietnu naudu! Mākslai un ilgajām mācībām ir augsta cena, iedzimtam talantam — vēl augstāka, un mēs to labi saprotam. Bet vīrieša izvēlē hetērai dota pilnīga brīvība. Tā var sevi atdot par dārgu maksu, var atteikt, var maksu nemaz neņemt. Katrā ziņā Taīdu nevar iegūt gultā tā, kā tu piedāvā savu «šķīsto» Sarani.

Virspriesteris steigšus nodūra acis, lai neatklātu dusmu uzliesmojumu.

Saruna pārtrūka, un Aleksandrs līdz pat ceremonijas beigām palika tikpat drūms un vienaldzīgs kā sākumā.

Visu nedēļu Taīda centās pierunāt Ptolemaju, lai ņem viņu līdzi pārgājienā. Ptolemajs biedēja hetēru ar ārkārtīgi bīstamo ceļu pa nepazīstamiem kalniem, ko apdzīvo mežonīgas ciltis, ar nemitīgām grūtībām, virzoties Aleksandra iemīļotajā ātrajā tempā. Visas šis grūtības esot nevajadzīgas: viņa taču Parmeniona pajūgos varot braukt ar ērtībām. Taīda uzskatīja, ka vismaz vienai Atēnu sievietei ir jābūt klāt bridi, kad tiks ieņemta svētā un līdz šim nepieejamā persiešu galvaspilsēta, to pašu persiešu, kuri nesodīti izpostīja Grieķiju un pārdeva verdzībā desmitiem tūkstošu tās meitu. Vīrieši, tie ir patstāvīgi un paši par sevi noteicēji, bet no sievietēm viņa vienīgā ir ceļā norūdījusies un ar savu lielisko zirgu spēj veikt šo pārgājienu.

— Kāpēc tad tu man dāvināji tik lielisku aidinieku? — viņa šķelmīgi un draiski noprasīja Ptolemajam.

— Ne jau tas bija man padomā!— Ptolemajs saīga. — Viss iznācis gluži citādi, karagājienam nav paredzams gals!

— Vai tad Aleksandrs netaisās pārziemot siltajā Parsā?

— «Ziema» taču te ilgst tikai divus mēnešus! — Ptolemajs rūca.

— Tu esi kļuvis pavisam nepiekāpīgs! Saki labāk, ka tu baidies no Aleksandra dusmām!

— Nekā tīkama nav, kad viņš kļūst negants…

Taīda brīdi padomāja un piepeši sarosījās.

— Es jāšu kopā ar tesāliešu jātniekiem. Tur man ir draugi, tie mani noslēps no Aleksandra acīm. Bet viņu priekšnieks Leontisks ir tikai karavīrs, nevis karavadonis un nebaidās ne no kā un ne no viena! Izlemts: tu nekā nezini, bet par sastapšanos ar Aleksandru Persepolē atbildību uzņemos es pati!..

Galu galā Ptolemajs piekrita. Daudz grūtāk bija pierunāt Erīdu, lai paliek Babilonā bez Taīdas. Palīdzēja Hēsione. Abas bijušās priesterienes laikam bija viena otrā atradušas kaut ko radniecīgu. Ar tēbietes palīdzību Erīdas drūmā stūrgalvība tika pārvarēta. Hēsione apsolīja ierasties pie draudzenes, ja viņa paliks Persepolē, un atvest sev līdzi abas verdzenes un Salmāhu. Bija palikušas tikai nedaudzas dienas, kad saposties, vajadzēja daudz ko apsvērt. Viņa neko nespētu, ja nebijis Leontisk.i un viņas senā drauga lohaga, kurš tagad stājās ierinda s.iv.i jātnieku simta priekšgalā, tieši kopā ar šo simtu tad vajadzēja jāt Taīdai.

Senāk tik tāls un straujš pārgājiens droši vien būtu viņu biedējis. Bet tagad, uz sava aidinieka nojājusi vel lielāku attālumu, Taīda ne mirkli nešaubījās un ne par ko nebēdāja. Un tad kādā vēlā rudens rītā viņa saskūpstījās ar Hēsioni, apskāva klusējošo Erīdu, un Boanergoss, melno asti vējā augstu izslējis, aizauļoja pa Babilonas tukšajām ielām — aiz Uraša vārtiem ceļā uz Nipuru Taīdai vajadzēja piebiedroties tesāliešu vienībai…