Atēnu Taīda

AUTORA PRIEKŠVĀRDS

Romāna «Atēnu Taīda» pamatā ir kāda antīkās vēstures avotos pazīstama epizode: Persepoles — vienas no persiešu valsts galvaspilsētām — nodedzināšana; to ierosināja slavenā Atēnu hetēra, kas pavadīja Maķedonijas Aleksandru karagājienā. Buržuāziskie vēsturnieki, to skaitā arī tik ievērojams Aleksandra laika pazinējs kā V. Tārns, kādu laiku šo epizodi noliedza.

Mūsdienu pētnieki — un starp tiem arī tāda autoritāte kā M. Vilers — atkal atzīst šīs epizodes patiesumu. M. Vilers savā — arī krievu valodā iznākušajā grāmatā «Liesmas pār Persepoli» ar zināmu humora pieskaņu izskaidro, kāpēc Tārns un viņam līdzīgi zinātnieki noklusējuši Taīdas lomu. Tārna puritāniskie uzskati, viņa svētulīgā buržuāziskā morāle nelāva piešķirt tik lielu nozīmi «mīlas priesterienei», par kādām viņa laikos uzskatīja grieķu hetēras.

Jāatžīmē, ka agrāk, astoņpadsmitā gadsimta beigās, arī Anglijā uzskati šajā ziņā bija krietni brīvāki un vēsturiski patiesāki. Par to liecina, piemēram, Dž. Reinoldsa 1781. gadā radītā glezna, kurā ar lāpu rokā redzama aktrise, kas tēlo Taīdu Persepoles aizdedzināšanas brīdī.

Lieliskajā literāri vēsturiskajā Maķedonijas Aleksandra biogrāfijā, ko uzrakstījis G. Lembs, kā arī A. Bonnāra monogrāfijā Taīdai ierādīta pienācīgā vieta: nav nekāda pamata apšaubīt Plūtarhu, Arriānu, Diodoru un citus senos autorus, kas vēsta par viņu.

Nav gandrīz nekādu ziņu par Taīdas likteni pēc Aleksandra nāves — par viņas atgriešanos Ēģiptē kopā ar Ptolemaju. A. Bonnārs, G. Lembs un citi apgalvo, ka Taīdai «Memfisā bijusi valdnieces loma».

Nav nejaušība, ka romānam izvēlējos tieši šo laikmetu, tomēr tas nav noticis ari bez Maķedonijas Aleksandr» apbrīnojamās personības ietekmes. Viņa laiks mani interesēja kā lūzuma moments vēsturē, pāreja no nacionālisma piektajā — ceturtajā gadsimtā pirms mūsu eras uz plašākiem priekšstatiem par pasauli un cilvēkiem, uz pirmajām vispārcilvēciskas morāles izpausmēm, kas radās trešajā gadsimtā līdz ar stoiķiem un Zēnonu.

Tolaik cilvēks no savas dzimtās vai pastāvīgas dzīves vietas dabūja it kā otru vārdu: atēnietis, argietis, boiotietis, spartietis. Tādēļ romānā lasītājs bieži sastapsies ar šādiem pievārdiem.

Sajā laikmetā norisinājās ari lielas reliģiskas krīzes. Notika vispārēja seno sievišķo dievību aizstāšana ar vīrišķām, Olimpa dievu kulta aizvien tālāka novecošanās, indiešu reliģiski filozofiskās domas ietekme veicināja slepenu reliģisku mācību attīstīšanos. Vēsturiskajos apcerējumos, kas pārblīvēti ar gadskaitļiem, ar ziņām par kariem, par valstu bojāeju un jaunu valstu rašanos, bet atstāj bez ievērības cilvēces garīgo attīstību, ļoti maz izpētīta to ticību slepenā darbība, kurās cilvēka dzīvā doma mēģināja rast izpausmi saviem priekšstatiem par pasauli un cilvēku, — šos priekšstatus, kas vērsās aizvien plašāki, savos žņaugos turēja oficiālo reliģiju prasības.

Man šķita interesanti attēlot ļoti senus reliģiskos kultus — ar dižo sievišķo dievieti saistītās matriarhāta atliekas, kas izzūd, pareizāk sakot — zaudē savu ietekmi hellēnisma laikmetā. Tālab par galveno personāžu mana grāmatā vajadzēja kļūt sievietei, kam ļauts piedalīties slepenajos sievišķo dievību rituālos un, kas, protams, ir pietiekami izglītota, lai, būdama brīva no šaura reliģiska fanātisma, izprastu visu notiekošo.

Aleksandra laikmetā tāda sieviete varēja būt vienīgi izcila hetēra. Talda kā reāla vēsturiska persona lieliski atbilst šim nolūkam. Hetēras, it īpaši Atēnu hetēras, bija izglītotas un apdāvinātas sievietes, tālaika gaišāko prātu un mākslinieku cienīgas draudzenes. Pats vārds «hetēra» nozīmē — draudzene, biedrene. Pareizāk būtu rakstīt «hetaira», taču man vajadzēja saglabāt agrāko rakstību, lai izvairītos no jucekļa, jo par hetairiem sauc Maķedonijas Aleksandra tuvākos draugus.

Līdzīgi mūsdienu geišām Japānā — hetēras izklaidēja, iepriecināja un izglītoja vīriešus, nebūt obligāti nepārdodamas savu miesu, bet drīzāk dāsni bagātinādamas ar zināšanām.

Sliktu pakalpojumu hetērām izdarījis pazīstamais senatnes rakstnieks Lukiāns no Samosatām, klasiskās senatnes Voltērs, kurš vulgāram apsmieklam nodevis daudzus senos paradumus un hetēras attēlojis kā vulgāras netikles, bet Afrodīti — kā izvirtības dievieti. Diemžēl viņa veiklā spalva šādu vērtējumu pārvērta tradīcijā, kurai sekojuši arī daudzi vēlāko laiku autori.

Romāna pirmās nodaļas var likties mazliet pārslogotas ar sadzīves detaļām un sengrieķu vārdiem, sevišķi lasītājam, kurš maz pazīst seno vēsturi. Tādu pašu iespaidu pārbagātību jūt katrs, kurš pirmoreiz nokļuvis svešā zemē ar nepazīstamiem paradumiem, valodu un arhitektūru. Ja cilvēks ir pietiekami zinātkārs, tas ātri pārvar pirmās iepazīšanās grūtības, un tad neziņas aizkars paveras, atklādams viņam dzīves dažādās puses. Tieši tādēļ, lai šo aizkaru atvilktu, es savos sacerējumos piemās divas trīs nodaļas pieblīvēju ar specifiskām detaļām. Apguvis tās, lasītājs jaunajā zemē jūtas kā pieredzējis ceļotājs.

Mūsu lasītājiem ir pazīstama antīkās pasaules sociālā puse — tas, ka seno grieķu valstīs pastāvēja vergturu demokrātija vai despotija.

Mūsdienu lasītājam pārmērīgs var likties milzīgais tempļu un statuju daudzums, pārspīlēta — mākslinieku un dzejnieku nozīme. VJāņem vērā, ka visa tālaika garīgā dzīve vērpās ap mākslu un dzeju, mazākā mērā ap filozofiju. Grieķis nespēja iedomāties dzīvi bez ilgas un daudzkārtējas tīksmināšanās par mākslas darbiem, bez skaistu celtņu vērošanas. Kaut ko līdzīgu redzam mūsdienu Japānā: akmeņu un ziedu vērošana, saplūšana ar dabu, gremdējoties sevī tējas namiņos lotosu dīķu vidū, klausoties ūdens urdzēšanā un bambusa zvaniņu skaņās.

Vēl lielāka nozīme grieķu dzivē bija cilvēka skaistuma, pirmām kārtām dzīvu cilvēku, nevis tikai statuju, gleznu un fresku skaistuma vērošanai. Ļoti daudz laika viņi veltīja saviem atlētiem, hetērām un dejotājām. Mākslinieku kā skaistuma iemiesotāju un viņu dzīvo modeļu loma bija milzīga un vēlākos laikos un valstīs tā nekad tik liela nav bijusi, izņemot Indiju mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.

Grūti iedomāties skulptūru lielo daudzumu tempļos, galerijās, laukumos un dārzos, nemaz nerunājot par bagātnieku mājām. Katrā gadsimta dekādē izvirzījās desmitiem mākslinieku, kas radīja daudzus simtus darbu (piemēram, Līsips izveidoja pusotra tūkstoša skulptūru, Prāksitels — 600, Feidijs — 800). Dažos grieķu mākslas uzplaukuma gadsimtos uzkrāto mākslas darbu, galvenokārt skulptūru, kopskaits ir kolosāls. Niecīga daļa ši gigantiskā mākslas darbu mantojuma līdz mums nonākusi vienīgi Romā saglabājušās marmora kopijās. Vēlākos laikos tumsonīgi iekarotāji metāla skulptūras pārkausēja lielgabalos un lodēs. Piemēram, no tik ražīga skulptora, kāds bija Līsips, līdz mums nav nonākusi neviena oriģināla statuja, jo viņš savus darbus veidoja galvenokārt bronzā. Sīs grieķu mākslas vēstures īpatnības jāņem vērā, lasot manu romānu. Slavenie tempļi bija kādas dievības kulta centri un vienlaikus it kā reliģisko ticējumu skolas ar īpašām mistērijām jaunas priesteru un priesterieņu maiņas audzināšanai.

Lasītājiem, kas labi zina ģeogrāfiju, nevajadzētu būt pārsteigtiem par romāna ģeogrāfisko attēlojumu atšķirību no mūsdienām. IV un III gadsimts pirms mūsu ēraš bija periods, kad klimats kļuva ievērojami mitrāks. Visā Āzijā nebūt nevaldīja tāds sausums kā mūsdienās. Ar to, starp citu, izskaidrojams, ka liels daudzums cilvēku piedalījās kaujās un karagājienos tur, kur tagad ūdens un pārtikas nepietiktu pat vienam kavalērijas pulkam. Lībijas tuksnesis bija bagāts ar medījamiem dzīvniekiem, bet Grieķijas, Feniķijas, Kipras un Mazāzijas piekrastes varenie mūžvecie meži vēl nebija pilnīgi iznīcināti, tos izcērtot un vēlāk tajos pārmērīgi ganot kazas.

Esmu pārliecināts, ka senatnē tirdznieciskie un kultūras sakari bijuši daudz plašāki, nekā mēs nepilnīgo vēsturēs dokumentu dēļ domājam. Mūsu galvenais trūkums ir vājās zināšanas Austrumu vēsturiskajā ģeogrāfijā, kas eiropiešiem nupat tikai sāk atklāties. Katrs nozīmīgs arheoloģisks atklājums rada kultūru negaidītu «padziļināšanos».

Īpašus pārsteigumus sagādā skeletu antropoloģiskās izpētes metode kapu laukos. Mūsu pāragri mirušais antropologs un skulptors M. Gerasimovs aizsāka seno cilvēku tipu portretisku rekonstrukciju, un tas tūliņ sniedza ļoti interesantus atklājumus.

No kādas senas neolīta laika pāra kapavietas, kurā atrada vīrieša un sievietes atliekas, M. Gerasimovs restaurēja divus atšķirīgus portretus: sievietes — ar smalkiem mongoloīdes, jādomā, ķīnietes, vaibstiem un dienvidu tipa eiropeīda — armenoida portretus. Ķīniete un armenolds, kas kopā apbedīti Voroņežas apgabalā, ir lielisks piemērs tam, cik tālu varēja iesniegties tautu sajaukšanās vissenākajā pagātnē. Rakstniekiem atliek tikai uzminēt, kas šie divi bijuši: vergi vai dižciltīgs pāris — vīrs un sieva, kas atvesta no tālienes, — un uzrakstīt interesantu vēsturisku noveli.

M. Gerasimova rekonstrukcijas PSRS dienvidu zonu kapu laukos apliecināja, ka tur atrodami agrā neolīta, bronzas laikmeta un pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigu posma dravīdiem un pat malajiešiem līdzīga izskata cilvēki.

Es uzskatu, ka dravīdu (ļoti seno Dienvidindijas tautu) izplatība ir krietni plašāka, nekā to parasti atzīst, un pieskaitu tiem ļoti senās tautas, kas kādreiz apdzīvoja Krētu, mūsdienu Turcijas centrālo daļu, mūsu Vidusāzijas dienvidu novadus, tātad indiešu sākotnējo civilizāciju. Aizvēsturiskajos laikos arī Austrumāzijā savstarpējas ietekmes, piemēram, starp Ķīnu un rietumu nomalēm, bez šaubām, bija daudz vairāk jūtamas nekā vēlāk, kad notika Ķīnas pašizolēšanās.

Pašlaik pieejamā vēsturiskā dokumentācija romānā ievērota visā pilnībā. Izdomājis esmu vienīgi vēsturisko personu nezināmo likteni un iesaistījis dažas jaunas personas, piemēram, tesāliešu jātnieku priekšnieku Leontisku, Dēlas filozofu, Erīdu, Menedēmu, Eositeju.

Vienīgais hronoloģijas pārkāpums romānā ir tas, ka Mēļas Afrodītes statujas radīšanu esmu datējis ar ceturtā gadsimta beigām pirms mūsu ēras. Pēc tradīcijas tā tiek datēta ar otro vai trešo gadsimtu, tomēr precīzs datējums nav noteikts vēl šodien. Dažus pārsteidzošus atradumus, kas agrākajiem vēsturniekiem nebija zināmi, es uzskatu tikai par senu civilizāciju ļoti lielu vēl neskaidru atklājumu pirmajiem apliecinājumiem. Skaitļojamā mašīna planētu orbītām patiešām eksistē; rūpīgi noslīpētas kristāla lēcas ir atrastas Divupē un pat Trojā; indiešu laika skaitīšana un sasniegumi ārstēšanā, astronomijā un psihofizioloģijā ir pazīstami no vēstures liecībām un senās filozofijas grāmatām.

Paša senākā Varenās Mātes tempļa un tam piederošo objektu — obsidiāna spoguļu, statuešu un fresku aprakstu esmu aizguvis no visjaunākajiem atklājumiem Centrālās Anatolijas neolīta pilsētās: Catalhijikā, Hačilarā, Ališarhijikā, kas radušās no desmitā līdz septītajam gadu tūkstotim pirms musu eras, bet varbūt ari vel senākos laikos. Hierapoles templi daudzkārt piemin senie autori.

Daži romāna notikumi lasītājam var likties neticami, piemēram, Čūskas skūpsta rituāls. Tomēr esmu to aprakstījis dokumentāli. Šis rituāls skatāms filmā, ko musu gadsimta trīsdesmitajos gados Birmas ziemeļos uzvēmis pazīstamais kinocejotājs Armands Deniss.

Ari grieķu un maķedoniešu karavīru izturība un veselība pēc mūsdienu kritērijiem šķiet neticama. Ir vērts aplūkot Dorifora, Apoksiomena, Diskobola statujas, tā saucamo «Diadohu» vai atcerēties attālumus, kādus maķedoniešu kājnieki nosoļoja nepārtrauktos karagājienos. Bieži gadās dzirdēt, ka Maratonas vēstnesis — valdnieka Leonīda spartietis, noskrējis Maratonas distanci, nokritis zemē beigts, bet mūsu sportisti noskrien lielākus attālumus un paliek dzīvi. Sporta lietpratēji tomēr aizmirst, ka jauneklis savu «distanci» skrēja pilnā apbruņojuma pēc veselas tuvcīņā pavadītas dienas, kādu izturēt vien jau ir varoņdarbs. Un iepriekšējā dienā, kā liecina antīkie avoti, viņš «aizskrējis» no Atēnām uz Spartu un atpakaļ, tātad noskrējis tieši divsimt kilometru!

Īsi sakot, nežēlīgā atlase daudzu paaudžu laikā un dzīve, kurā fiziskā attīstība tika uzskatīta par pašu galveno, bija radījušas varbūt ne pārlieku spēcīgus, bet ārkārtīgi izturīgus cilvēkus. Pats Aleksandrs un viņa tuvākie biedri ar savu izturību pret ievainojumiem un grūtībām, ar sīksto dzīvīgumu cīņās un pārgājienos, nemaz nerunājot par vīrišķību, kas neatpalika no spartiešu leģendārās drosmes, uz mūžīgiem laikiem kļuvuši par apbrīnas cienīgu paraugu.

Izskaņas «Ida», «Ids» ir norādījums uz tēva vai senča vārdu: Odisejs Lāertlds (Lāerta dēls), Tēsējs Erehteīds (no Erehteja dzimtas), Helena Tindarīda (Tindareja meita).

Centos šeit izklāstīt dažas īpatnības savos uzskatos par aprakstāmo laikmetu nebūt ne tādēļ, lai apgalvotu, ka Doritors — šķēpnesis; Apoksiomens — atlēts, kas pēc sacīkstēm ar kasīkli tīra smiltis no sava auguma; Diskobols— diska metējs; Diadohs — pēctecis (tā dēvēja Maķedonijas Aleksandra augstākos karavadoņus, kuri pēc valdnieka nāves savā starpā sadalīja viņa valsti) — slavenas dažādu sengrieķu tēlnieku skulptūras.

romāns ir zinātnisks pētījums. Tas ir literārs darbs ar savām materiāla izmantošanas iespējām.

Tekstā tieši nepaskaidroto vārdu izlasīšanai lin terminu izprašanai domāti tālāk sekojošie norādījumi lasītajiem

I. Jaunais gads grieķiem sākās pirmajā jauna mēness dienā pēc vasaras saulgriežiem, tātad jūlija pirmajā dekādē.

Laika skaitīšana pa olimpiādēm sākās no pirmās olimpiādes 776. gadā pirms mūsu ēras, četri gadi katrai olimpiādei. Gadi tika saukti pēc olimpiādēm no pirmā līdz ceturtajam, piem.: 75. olimpiādes pirmais gads 480. gads pirms mūsu ēras. Lai gadu skaitīšanu pēc olimpiādēm pārvērstu mūsējā, jāatceras, ka katrs grieķu gads atbilst attiecīgā mūsu gada otrajai pusei un nākošā gada pirmajai pusei. Pagājušo olimpiāžu skaits jāpareizina ar četri, jāpieskaita par vienu samazināts pašreizējās olimpiādes gadu skaits, un dabūtā summa jāatskaita no 776, ja notikums bijis rudenī vai ziemā, vai no 775 — ja pavasarī vai vasarā.

Atikas gada mēnešu uzskaitījums:

Vasara.

1. Hekatombaions (jūlija vidus — augusta vidus).

2. Metageitnions (augusts — septembra pirmā puse).

3. Boēdromions (septembris — oktobra pirmā puse)

Rudens.

4. Pianepsions (oktobris — novembra pirmā puse).

5. Maimaktērions (novembris — decembra pirmā puse).

6. Poseideons (decembris — janvāra pirmā puse).

Ziema.

7. Gamēlions (janvāris — februāra pirmā puse).

8. Antestērions (februāris — marta pirmā puse).

9. Elafēbolions (marts — aprīļa pirmā puse).

Pavasaris.

10. Mūnihions (aprīlis — maija pirmā puse).

11. Targēlions (maijs — jūnija pirmā puse).

12. Skiroforions (jūnijs — jūlija pirmā puse).

II. Daži mēri un naudas vienības.

Delfu stadijs—178 m; olimpiskais stadijs 185 m; ēģiptiešu shēns, vienāda garuma ar persiešu parasangu — 30 stadiji, apmēram 5 km; pletrs — 30,83 m; orģija — 185 cm; pēhejs (olekts) —0,46 m; pūs (peda) — 0,3 m; palaista (plaukstas platums)— apmēram 7,71 cm; spitama, vienlīdzīga 3 palaistām, — 23 cm; kondils, vienlīdzīgs 2 daktiliem (pirksta platums), — apmēram 4 cm.

Talants — 26 kg, mina — 437 g, naudas vienības: talants — 100 minas, mina —60 drahmas.

Atikā izplatītās monētas: sudraba didrahma (2 drahmas), kas vienlīdzīga persiešu zglta dareikam. Tetradrahma (4 drahmas) ar Atēnas pūceš attēlu — visbiežāk lietojamā naudas vienība Atikā (sudraba monēta, zelts nāca apgrozībā Aleksandra laikmetā, kad talanta un drahmas vērtība stipri kritās).

III. Grieķu sveiciens «Haire!» («Priecājies!») atbilst mūsu «Esi sveicināts!». Atvadoties sacīja vai nu «Haire!», vai, ja bija gaidāma ilgstoša šķiršanās, «higiaine!» — «Paliec sveiks!».