Atēnu Taīda

EPILOGS

Tā beidzās Atēnu Taīdas brīnumainās dzīves stāsts. Alda tumsība, pagājušo gadsimtu dzīles viņu paņēmušas kopā ar Zemes virsū pirmo Mīlestības un Debesu Pilsētu.

Gaišā sapņa pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt varenu un negantu valdnieku, karavadoņu, viltus ticības priesteru, alkatības un melu pasaulē.

Uranopole, šī sīkā tikko iznirusī jaunu tikumu saliņa tumsonības jūrā, drīz vien tika noslaucīta no zemes virsas — to iznīcināja karos pieredzējuši varmācīgi iekarotāji.

Reizē ar Uranopoli nozuda arī abas draudzenes. Vai viņas paguva izglābties no gūsta, dodamās uz citām — pagaidām vēl mierīgām salām? Vai ari, karavīru vajātas, metās jūrā, atdodamas sevi Tetldas varā? Varbūt Erīda ar melnās priesterienes drošo roku vispirms aizraidīja uz pazemes pasauli savu Taīdu un tad viņai sekoja pati? Katrs var izdomāt beigas pēc sava prāta, atbilstoši savam sapnim. Skaidrs ir viens: ne Taīda, ne Erīda nekļuva par verdzenēm tiem, kas iznicināja Uranopoli un liedza viņām ar labiem darbiem kalpot cilvēkiem.