Atēnu Taīda

PIRMĀ NODAĻA ZEME UN ZVAIGZNES

Rietumu vējš pieņēmās spēkā. Smagie, zem vakarojošām debesim eļļaini vizošie viļņi dārdēja, sašķīzdami pret krastu. Nearhs, Aleksandrs un Hēfaistions bija aizpeldējuši tālu uz priekšu, bet Ptolemajs, kurš sliktāk peldēja un bija smagnējāks, sāka zaudēt spēkus, it īpaši, kad Koliāda zemesrags viņu vairs nesargāja no vēja. Neuzdrīkstēdamies attālināties no krasta un bīdamies tuvoties baltajām šļakatu šaltīm pie drūmi melnējošajām klintīm, Ptolemajs dusmojās uz draugiem, kas bija viņu pametuši. Klusais un nepiekāpīgais krētietis Nearhs, būdams nepārspējams peldētājs, nepavisam nebaidījās no vētras un varēja gluži vienkārši nesaprast, ka maķedoniešiem, kas nav tik lielos draugos ar jūru, tādā laikā ir bīstami peldēt pāri Falēras līcim no viena zemesraga uz otru. Taču Aleksandrs un viņa uzticamais atēnietis Hēfaistions, abi neganti stūrgalvīgi, cenzdamies turēties līdzi Nearham, bija aizmirsuši savu viļņos noklīdušo biedru.

Milzīgs vilnis — īsts «Poseidona vērsis» pacēla Ptolemaju uz saviem «ragiem». No viļņa augstumiem maķedonietis ieraudzīja mazītiņu līcīti, ko norobežoja asšķautņaini klinšu bluķi. Ptolemajs pārstāja cīnīties un, nolaidis plecus, kas bija kļuvuši smagi, ar rokām nosedza galvu. Viņš ienira ūdeni, lūgdamies aizstāvi Zevu, lai tas virza viņu spraugā starp klintīm un neļauj nosisties.

Varenā banga ar apdullinošu troksni sašķīda un izmeta viņu smiltīs, tālāk, nekā aizsniedz parasts vilnis. Neko neredzošais un nedzirdošais Ptolemajs locīdamies norāpoja vairākas olektis, tad piesardzīgi paslējās uz ceļiem un beidzot, grīļodamies un braucīdams dūcošo galvu, piecēlās. Likās — ari uz zemes viņu vēl aizvien kulsta viļņi.

Cauri krasta bangu troksnim Ptolemajs saklausīja aprautus smieklus. Viņš tik spēji pagriezās, ka nenoturējās kājās un atkal novēlās uz ceļiem. Smiekli ieskanējās pavisam tuvu.

Viņa priekšā stāvēja neliela auguma jaunava, acīmredzot tikko iznākusi krastā. Ūdens vēl lasoja pār viņas gludo, tumši iedegušo augumu, strūkloja no slapjo, zilganmelno matu gūzmas — galvu peldētāja bija pieliekusi uz sāniem, ar roku izspaidīdama cirtainās šķipsnas.

Ptolemajs izslējās visā savā milzīgajā augumā, stingri nostādamies uz zemes. Viņš ielūkojās meitenei sejā un sastapa jautru un drošu skatienu — acis bija pelēkas, bet jūra un debesis tās vērta tumšzilas. Melnās nekrāsotas skropstas — visu mākslīgo būtu noskalojuši Egejas jūras nevaldāmie viļņi — nenoslīga lejup un neietrīsējās Lāga dēla kvēlā, valdonīgā skatiena priekšā, kaut arī divdesmit četrus gadus vecais jauneklis jau bija pazīstams Maķedonijas galvaspilsētas Pellas sieviešu siržu lauzējs.

Ptolemajs nespēja atraut acis no nepazīstamās, kas līdzīgi dievietei bija radusies no jūras putām un šalkoņas. Ptolemaju pārsteidza kaparkrāsas seja, pelēkās acis un zilganmelnie mati — atēnietei gluži neparasta āriene. Vēlāk viņš saprata: kaparkrāsas iedegums deva jaunavai iespēju nebaidīties no saules, kas tik ļoti biedēja Atēnu daiļavas. Tās iedega pārāk tumšas, kļūdamas līdzīgas violeti bronzīgajām etiopietēm, tālab vispār vairījās uzturēties ārā bez apģērba. Bet šī — kaparbrūna, gluži kā Kirke vai viena no leģendārajām Mīnoja meitām ar saulainajām asinīm, un stāv viņa priekšā cēla kā priesteriene. Nē, šī nelielā, gluži jauniņā meiča, protams, nav ne dieviete, ne arī priesteriene. Atikā, tāpat kā visā Grieķijā, priesterienes izraugās no visgarākajām gaišmatainajām skaistulēm. No kā gan tad ceļas viņas mierīgā pašpaļāvība un graciozās kustības, it kā viņa atrastos templī, nevis klajā jūras krastā, kaila Ptolemaja priekšā, it kā arī viņa būtu atstājusi visas savas drēbes tālajā Toonta zemesragā? Haritas, kas sievietēm piešķir maģisku pievilcību, iemiesojās neliela auguma jaunavās, taču tās veidoja mūžam nešķiramu trijotni, kamēr viņa te bija viena pati!

Ptolemajs nepaguva izdomāt savu domu līdz galam, kad gar klinti iznāca verdzene sarkanā hitonā, veikli apņēma jaunavas augumu ar rupja auduma gabalu un sāka susināt viņas ķermeni un matus.

Ptolemajs salīgi nodrebinājās. Sasilis cīnoties ar viļņiem, viņš tagad sāka atdzist— vējš šodien bija pārljeku skaudrs ari skarbās audzināšanas norūdītajam maķedonietim.

Jaunava atmeta matus no sejas, piepeši gluži kā puika iesvilpdamās caur zobiem. Ptolemajam svilpiens šķita nievājošs un nekaunīgs, gluži nesaderīgs ar viņas jaunavīgo daiļumu.

Nez no kurienes uzradās zēns, kas bažīgi blenza Ptolemajā. Maķedonietis, vērīgs no dabas un attīstījis šis spējas, mācīdamies pie Aristoteļa, pamanīja, ka bērnišķie pirksti sažņaudz īsā dunča spalu, kas rēg.ojās laukā no apģērba krokām. Jaunava paklusi pateica dažus vārdus, ko apslāpēja viļņu šļaksti, un zēns aizskrēja. Bet tūliņ atgriezās un, nu jau uzticīgi tuvodamies Ptolemajam, pasniedza viņam īsu apmetni. Ptolemajs ietinās tajā un, paklausīdams jaunavas mēmajam lūgumam, aizgriezās pret jūru. Pēc brīža viņam aiz muguras atskanēja atvadu «haire!». Ptolemajs apgriezās un steidzās pie nepazīstamās, kas jostu bija savilkusi nevis zem krūtīm, bet pēc krētiešu paražas ap vidukli, un tas bija tikpat neticami tievs kā teiksmainās salas senajām apdzīvotājām.

Pēkšņi uzplaiksnījušas atmiņas lika viņam izsaukties:

— Kas tu esi?

Līksmās pelēkās acis samiedzās aizturētos smieklos.

— Es tevi tūliņ pazinu, kaut arī tu izskatījies pēc slapja… putna. Tu esi maķedoniešu valdnieka kalps. Kur tad tu pazaudēji viņu un pavadoņus?

— Esmu viņa draugs, nevis kalps, — Ptolemajs it lepni iesāka, taču apvaldījās, nevēlēdamies atklāt bīstamu noslēpumu. — Bet kā tu varēji mūs redzēt?

— Jūs visi četri stāvējāt Kerameikā pie sienas, lasīdami satikšanās piedāvājumus. Un tu mani pat nepamanīji. Es esmu Taīda.

— Taīda? Tu? — Ptolemajs neattapa, ko sacīt.

— Kas tevi pārsteidz?

— Es izlasiju, ka sazin kāds Filopators piedāvā Taīdai talantu — veselas trirēmas» cenu, bet viņa nebija parakstījusi satikšanās stundu. Es sāku meklēt šo dievieti…

— Slaidu, ar zeltainiem matiem un zilām Tritonīdas acīm, tādu, kas nolaupa sirdi?

— Jā, jā, kā tu uzminēji?

— Tu neesi pirmais, nebūt ne pirmais. Taču paliec vēlreiz sveiks, mani zirgi ir nostāvējušies.

— Pagaidi! — Ptolemajs iesaucās, juzdams, ka nespēj šķirties no meitenes. — Kur tu dzīvo? Vai drīkstu tevi apciemot? Kopā ar draugiem?

Taīda pētoši un nopietni paraudzījās maķedonieti. Viņas acis, zaudējušas līksmo spožumu, satumsa.

— Atnāc, — viņa atbildēja, mazliet padomājusi, tu teici, ka pazīstot Kerameiku un Basileja portiku? Starp Kerameiku un Nimfu pakalnu, uz austrumiem no Hamaksitas ir lieli dārzi. To nomalē atradīsi manu māju — divi olīvkoki un divas cipreses! — Viņa piepeši apklusa un, atvadām pamājusi, nozuda starp klintīm. Iemīdītā taka veda augšup.

Ptolemajs pieliecās, izpurināja smiltis no izžuvušajiem matiem, nesteigdamies izgāja uz ceļa, un drīz vien atradās pavisam netālu no Mūnihijas pussalas Garajiem mūriem. Pret mežainajām kalnu nogāzēm, pār kurām jau klājās novakares zilā migla, aiz Taīdas ratiem stiepās putekļu grīste. Jaunajai hetērai bija lieliski zirgi — divjūgs traucās varen strauji.

Rupjš uzsauciens no aizmugures lika Ptolemajam palēkt sānis. Viņam garām aiztraucās cits pajūgs, ko vadīja milzīga auguma boiotietis. Tam blakus stāvēja smalki ģērbies jauneklis ar plīvojošām sasprogotu matu cirtām, viņš, nejauki smīnēdams, iecirta Ptolemajam ar garkātainu pātagu. Cirtiens gauži sāpīgi apsvilināja maķedonieša tikko nosegto ķermeni. Apvainotājs nezināja, ka sastapies ar rūdītu karavīru. Vienā acumirklī Ptolemajs paķēra akmeni, kādi abpus ceļam mētājās bez skaita, un, mezdams to nopakaļ ratiem, trāpīja atēnietim pa kaklu, mazliet zem pakauša. Aiztraucošā pajūga ātrums triecienu mazināja. Pāridarītājs tomēr nogāzās un būtu izvēlies no ratiem, ja braucējs viņu nesatvertu un neapturētu zirgus. Viņš apbēra Ptolemaju lāstiem, kliegdams, ka tas esot nogalinājis bagāto pilsoni Filopatoru un nu tikšot sodīts ar nāvi. Saniknotais maķedonietis nosvieda apmetni un, pacēlis virs galvas ap talantu smagu akmeni, sāka virzīties uz ratu pusi. Braucējs, novērtējis maķedonieša varenos muskuļus, vairs netīkoja pēc sadursmes. Pieturēdams savu kungu, kurš jau sāka atgūt samaņu, viņš aizjoņoja, neganti draudēdams un lādēdamies visā savas skaļās balss varenībā.

Nomierinājies Ptolemajs aizmeta prom akmeni, pacēla apmetni un sāka ātri soļot pa piekrastes taku, kas iešķērsu vijās augšup uz terasi un bija taisnāka par braucamo ceļu, kurš meta lielu likumu. Kaut kas gumdīja viņa atmiņu, liekot atcerēties: «Filopators»— tā bija kliedzis braucējs, vai tikai nebūs tas pats, kurš uz Kerameika sienas bija uzrakstījis piedāvājumu Taīdai? Ptolemajs apmierināts pavīpsnāja: izrādās, sava apvainotāja personā viņš ieguvis sāncensi. Tiesa gan, maķedonietis par īslaicīgiem sakariem nespēja apsolīt hetērai sudraba talantu kā Filopators. Varbūt vienīgi dažas minas? Taču viņš bija pārāk daudz dzirdējis par Taīdu, lai tik viegli no tās atteiktos. Par spīti saviem septiņpadsmit gadiem, viņa Atēnās tika uzskatīta par slavenību. Dejošanas prasmes, izglītības un neparastās pievilcības dēļ viņa bija iedēvēta par «ceturto Haritu»

Lepnais maķedonietis nebūtu prasījis naudu radiem. Aleksandrs, valdnieka Filipa atstumtās sievas dēls, arī nebūtu varējis draugam palīdzēt. Kara laupījums pēc kaujas pie Haironejas nebija liels. Filips, kurš ļoti rūpējās par saviem karavīriem, sadalīja laupījumu tā, ka dēla draugi dabūja tikpat, cik pēdējais kājnieks. Turklāt viņš nosūtīja Ptolemaju un Nearhu trimdā, nošķirdams tos no dēla. Viņi bija sastapušies tikai te, Atēnās, pēc Aleksandra aicinājuma, kad tēvs viņu kopā ar Hēfaistionu aizsūtīja apskatīt Atēnas un izrādīt sevi. Un, kaut arī Atēnu asprāši gvelza, ka «no vilka var rasties tikai vilcēns», Aleksandra īstenais grieķa skaistums un izcilais prāts atstāja iespaidu uz daudz pieredzējušajiem «Hellādas Acs» «Mākslu un daiļrunas mātes» pilsoņiem.

Ptolemajs sevi uzskatīja par Aleksandra pusbrāli Viņa māte, pazīstamā Arsinojas hetēra, kādu laiku bija tuvās attiecībās ar Filipu, un viņš to bija atdevis par sievu cilts vecākajam Lāgam (Zaķim) — cilvēkam kurš nebija iemantojis nekādu slavu, kaut bija no dižciltīgas dzimtas. Ptolemajs uz visiem laikiem palika Lagīdu dzimtas piederīgais un sākumā ļoti apskauda Aleksandru, centās to pārspēt bērnu rotaļās un kara mācībās. Pieaudzis viņš nevarēja nenovērtēt valdnieka dēla izcilās spējas un vēl vairāk lepojās ar slepeno radniecību, ko māte viņam bija atklājusi, drausmīgi nozvērinādama

Bet Taīda? Ko tur runāt, Erota valstībā Aleksandrs uz visiem laikiem bija atstājis priekšroku Ptolemajam. Lai kā tas Ptolemajam glaimoja viņam tomēr biia āatzīst ka

Aleksandrs, ja vien gribētu, spētu būt pirmais ari neskaitāmo Afrodltes pielūdzēju pulkā. Taču Aleksandrs nepavisam neaizrāvās ar sievietēm, un tas uztrauca viņa m.iti Olimpiādu, dievišķi skaisto Dēmetras priesterieni, kas tika uzskatīta par burvi, pavedinātāju un viedīgu svēto čūsku valdītāju. Filips, par spīti savai drosmei, pārgalvībai, pastāvīgajai uzdzīvei ar jebkuru nejauši pagadījušos sievieti, mazliet baidījās no savas lieliskās sievas un jokodams mēdza sacīt, ka baidoties atrast gultā starp sevi un sievu briesmīgu pūķi. Tautā nerimtīgi klīda valodas, kuras, bez šaubām, uzturēja pati Olimpiāda, proti, ka Aleksandra tēvs nebūt neesot vienacainais Filips, bet gan kāds augstāks dievs, kam viņa kādu nakti templī atdevusies.

Pēc uzvaras pie Haironejas Filips jutās spēcīgāks. Jau pirms savas ievēlēšanas par grieķu valstu savienības militāro vadoni Korintā viņš šķīrās no Olimpiādas, apņemdams par sievu jauniņo Kleopatru, lielas maķedoniešu cilts vadoņa radinieci. Vērīgā un viltīgā Olimpiāda tomēr bija izdarījusi kļūdu un tagad dabūja just tās sekas.

Aleksandra pirmā mīlestība sešpadsmit gadu vecumā, kad viņā bija pamodies vīrietis, bija nevienam nezināma verdzene no Melnās jūras krastiem. Fantāziju pārņemtais jauneklis, kurš sapņoja par Ahilleja piedzīvojumiem, argonautu un Tēsēja varoņdarbiem, iedomājās, ka ir sastapis vienu no leģendārajam amazonēm. Gaišmataina meitene, kuras augumu tikko sedza isa eksomīda, lepni nesa savus grozus. Likās, ka Pellas valdnieka pils plašajos dārzos soļo nevis verdzene, bet kareiviga princese.

Aleksandra gaitas nepalika noslēpums — pēc Olimpiādas rīkojuma viņu izsekoja spiegi, kas ziņoja par katru jaunekļa soli. Valdonīgā māte, kas sapņoja par vēl lielāku varenību, nevarēja pieļaut, ka viņas vienīgais dēls pats izraugās sev mīļoto, turklāt vēl no nepakļāvīgajam Ponta barbaru tautām, kas neprata grieķu valodu. Nē! Viņai jāpagādā Aleksandram tāda meitene, kas paklausīgi izpildītu viņas gribu, lai māte arī ar mīlestības palīdzību spētu ietekmēt dēlu, turot viņu savā varā. Viņa pavēlēja notvert meiteni, nogriezt tai garās bizes, kādas verdzenēm nemēdza būt, un pašu pārdot vergu tirgū tālajā Tesālijas pilsētā Melibojā.

«Ponts — jūra. Te ir runa par Melno jūru.

Māte savu dēlu pietiekami nepazina. Smagais trieciens sagrāva sapņainā jaunekļa pirmās mīlestības templi, bet jūtas bija bijušas daudz nopietnākas nekā parastie dižciltīga zēna pirmie sakari ar padevīgu verdzeni. Aleksandrs bez liekas izvaicāšanas visu saprata, un māte uz visiem laikiem zaudēja spēju ietekmēt, kuras dēļ bija pazudinājusi mīlestību un meiteni. Dēls neteica mātei ne vārda, taču kopš tā laika nekas — ne skaistas verdzenes, ne hetēras, ne dižciltīgas meitenes valdnieka dēlu nevaldzināja. Olimpiādai nebija zināma neviena dēla aizraušanās.

Ptolemajs, nebaidīdamies no Aleksandra sāncensības, nolēma, ka ieradīsies pie Taīdas kopā ar draugiem, viņu skaitā būs arī dīkdienis Hēfaistions, kurš pazīst visas Atēnu hetēras un kuram spēle uz naudu un krietna iedzeršana nozīmē vairāk nekā Erota izpriecas, kas viņā vairs neizraisīja agrāko izjūtu asumu.

Ar Ptolemaju tas bija citādi. Katra satikšanās ar nepazīstamu skaistu sievieti arvien modināja viņā alkas pēc tuvības, solīja līdz šim nepazītas kaisles nokrāsas, ķermeņa skaistuma noslēpumus — veselu spilgtu un jaunu izjūtu pasauli. Cerības parasti neattaisnojās, taču nenogurdināmais Erots atkal un atkal vilināja viņu līksmu draudzeņu apkampienos.

Nevis talants sudrāba, ko pasolījis Filopators, bet gan viņš, Ptolemajs, izrādīsies uzvarētājs cīņā par slavenās hetēras sirdi. Un lai Filopators sola kaut desmit talantu!.. Nožēlojamais gļēvulis!

Maķedonietis noglaudīja pātagas cirtiena švīku, kas bija satūkusi šķērsām pāri plecam, un atskatījās.

Krasta kreisajā pusē nemierīgajā bangainajā jūrā ieliecās strups, sēkļa apņemts zemesrags — turp bija peldējuši visi četri maķedonieši… Nē, trīs — Ptolemajs bija no sacensības izstājies, taču atnācis pirmais. Labs gājējs pa sauszemi vienmēr sasniegs mērķi ātrāk nekā peldētājs pa jūru, it īpaši tad, ja viļņi un vējš kavē to, kurš atrodas jūras varā.

Vergi ar drēbēm gaidīja peldētājus un nobrīnījās, redzēdami Ptolemaju noskrienam no kraujas. Viņš nomazgāja smiltis un putekļus, apģērbās un rūpīgi saritināja zēna, Taīdas kalpa, iedoto sieviešu apmetni.

Divi ļoti veci olīvkoki sudraboja uzkalna piekājē, apēnodami nelielu māju ar žilbinoši baltām sienām. Zem milzum augstajām cipresēm māja šķita pavisam zema. Pa īsām kāpnēm maķedonieši uzkāpa miniatūrā dārziņā, kur ziedēja tikai rozes, un uz gaišzila durvju pār juma ieraudzīja parastos trīs ar purpura krāsu rūpīgi uzrakstītos burtus: «omegu», «ksi» un «epsilonu» un zomak vārdu «kohlion» (spirālveida gliemežnīca). Tomēr atšķirība no citu heteru mājām virs ieejas nebija Taīdas varda, tāpat arī priekšistabā nevaldīja parastā smaržpilna krēsla. Plaši atdarītie aizvirtņi pavēra skatu uz Kerameika neskaitāmajām baltajām mājām, bet tālumā aiz Akropoles slējās sievietes krūtij līdzīgais Likabēta kalns, ko klāja tumšs, biezs mežs — vēl nesen tur bija mājojusi vilki. Kā dzeltena straume tumšā ciprešu aizā, liekdamies ap pakalnu, lejup uz Atēnu ostu aizvijās Pīrejas ceļš.

Taīda laipni sagaidīja četrus draugus. Ļoti staltais Nearhs, kura augums grieķim un krētietim šķita vidējs, likās neliels un trausls līdzās abiem liela auguma maķedoniešiem un milzīgajam Hēfaistionam.

Viesi piesardzīgi apsēdās vieglajos atzveltņos, kuru kājas atgādināja Krētas vēršu garos ragus. Milzīgais Hēfaistions deva priekšroku masīvai taburetei, bet mazrunīgais Nearhs solam ar pagalvi.

Taīda sēdēja līdzās draudzenei Nannijai, kas bija tieva un melnīgsnēja kā ēģiptiete. Ļoti smalkajam joniešu hitonam Nannija bija pārsegusi zilu, ar zeltu izšūtu himatiju, kam gar apakšmalu stiepās parasta stilizēti līkumotā viļņu josla. Hetēras himatijs pēc austrumu paražas bija uzmests uz labā pleca, stiepās pari mugurai un ar sprādzi bija saņemts kopā kreisajos sānos.

Taīda bija ģērbusies sārtā, caurspīdīgā, no Persijas vai Indijas atvesta auduma hitonā, kas krita mīkstās krokas un uz pleciem bija sasprausts ar piecām sudraba spraudēm. Pelēks himatijs ar tumšzilu narcišu apmali apņēma viņu no jostasvietas līdz mazo, sandalēs ar šaurām, sudrabotām siksniņām auto kājiņu potītēm. Atšķirībā no Nannijas — Taīdai ne lūpas, ne skropstas nebija krāsotas. Uz sejas, kas netika sargāta no iedeguma, nebija arī ne miņas no pūdera.

Viņa ar interesi klausījās Aleksandrā, laiku pa laikam iebilzdama vai piekrizdama. Ptolemajs, juzdamies mazliet greizsirdīgs, pirmoreiz redzēja savu draugu, valdnieka dēlu, tik aizrautīgu.

Hēfaistions bija ieguvis savā varā Nannijas smalkās rokas, mācīdams viņai Halkidikes pirkstu spēli — trīs un pieci. Ptolemajs, noraudzīdamies Taīdā, nespēja iedziļināties sarunā. Viņš pāris reižu nepacietīgi noraustīja plecus. To pamanījusi, Taīda pasmaidīja, pievērsdama viņam piemiegtas, smejošas acis.

— Viņa tūliņ atnāks, neskumsti, jūras cilvēk.

— Kura? — Ptolemajs nomurmināja.

— Dieviete, gaišiem matiem un gaišām acīm, tāda, par kādu tu sapņoji Halipedas krastā.

Ptolemajs grasījās iebilst, bet istabā iebrāzās gara auguma jaunava sarkani zeltotā himatijā, atnesdama sev līdzi saulaina vēja un magnoliju smaržu. Viņa kustējās ar tādu īpašu straujumu, ko izspialcināti cienītāji varētu nosaukt par pārlieku trauksmainu salīdzinājumā ar ēģiptiešu un aziātu arfistu lokanajām čūskveida kustībām. Vīrieši viņu draudzīgi apsveica. Visiem par brīnumu, nesatricināmi mierīgais Nearhs piecēlās no sava sola istabas ēnainākajā kaktā.

— Spartiete Hēgesihora, mana labākā draudzene, — Taīda īsi pavēstīja, uzmetusi šķelmīgu skatienu Ptolemajam.

— Hēgesihora, ceļa dziesma, — Aleksandrs domīgi noteica. — Lūk, gadījums, kad lakoniešu izruna ir skaistāka nekā atiskā.

— Mēs gan atisko izrunu neuzskatām par visai skaistu, — spartiete sacīja, — tajā vārda sākumu izdveš kā aziāti, bet mēs runājam brīvi.

— Un pašas esat brīvas un jaukas, — Nearhs izsaucās.

Aleksandrs, Ptolemajs un Hēfaistions saskatījās.

— Es draudzenes vārdu saprotu kā «Dejas vadītāja», — Taīda ieminējās, — tas labāk atbilst lakedaimonietei.

— Man dziesma patīk labāk nekā deja! — Aleksandrs teica.

— Tad tu nebūsi laimīgs ar mums, sievietēm, — Taīda atbildēja, un Maķedonijas valdnieka dēls sadrūma.

— Spartietes un atēnietes draudzība ir dīvaina, — viņš ierunājās. — Spartieši uzskata atēnietes par stulbām lellēm, pusverdzenēm, kas ieslēgtas mājā — gluži kā Austrumu sievietes — un nekā nesaprot no vīra darīšanām. Bet atēnietes dēvē lakedaimonietes par miesaskārīgām palaistuvēm, kas dzemdē trulus kareivjus.

— Un abi uzskati ir gluži aplami, Taīda smējās.

Hēgesihora klusēdama smaidija, patiesi lidzinadamāsdievietei. Platās krūtis, izriestie taisnie pleci un spēcīga galva, kas ļoti taisni balstījās uz kakla, piešķīra jaunavai Erehteja tempļa koru stāju, kad viņa kļuva nopietna. Taču viņas seja, kurā dzirkstīja jautrība un jaunavigs draiskums, ātri mainījās.

Taīdai par pārsteigumu, lakoniešu skaistule bija apbūrusi nevis Ptolemaju, bet Nearhu.

Verdzene pasniedza neparasti vienkāršu ēdienu. Vīna un ūdens kausi, ko rotāja melnas un baltas joslas, atgādinaja senos Krētas traukus, kas tika vērtēti augstāk par zeltu.

— Vai tad atēnieši ēd tāpat kā tesālieši? — Nearhs apvaicājās, nošļakstīdams no sava kausa mazliet vīna dieviem un pasniegdams to Hēgesihorai.

— Ateniete es esmu tikai pa pusei, — Taīda atbildēja, — mana māte bija īsta krētiete no senas dzimtas, kas no pirātiem aizbēga uz Tēras salu Spartas aizbildnībā. Tur Emborionā viņa sastapās ar tēvu un piedzimu es, bet…

— Epigāmijas tiesību vecākiem nebija, un laulība1nestājās spēkā,— Nearhs pabeidza, — tad tāpēc tev ir tik sens vārds.

— Un es nekļuvu par līgavu «ar vēršiem pura», bet nokļuvu Korintas Afrodītes tempļa hetēru skola.

— Un kļuvi par rotu Atēnām! — Ptolemajs izsaucās, paceldams savu kausu.

Bet Hēgesihora? — Nearhs ievaicājās.

— Esmu vecāka par Taīdu. Manas dzīves gaitas ir līkumojušas kā čūska un nav atklājamas katram ziņkārīga jam, — spartiete nicinoši atteica.

Tagad es zinu, kāpēc tu esi tāda neparasta, — Ptolemajs sacīja, — pēc izskata īsta Krētas meita!

Nearhs īsi un nikni iesmējās.

— Ko tu zini par Krētu, maķedonieti Krēta ir mājvieta pirātiem, atnācējiem no visām Grieķijas malām, no Jonijas, Sicīlijas un Feniķijas. Salašņas satrieca drupās un sabradāja valsti, iznīcināja Mīnoja bērnu seno slavu.

— Pieminot Krētu, man prātā bija tieši lieliskā tauta — jūras valdnieki—, kas jau sen aizgājuši ēnu valstībā.

Tiesības noslēgt laulību ar citas dzimtas, kartas vai valsts locekli Senajā Grieķijā.

— Un tu runā taisnību, Nearh, teikdams, ka mūsu priekšā ir tesāliešu ēdiens, — Aleksandrs iejaucās, — ja vien ir taisnība, ka krētieši ir tesāliešu radinieki, bet tie — pelasgu, kā rakstīja Hērodots.

— Bet krētieši ir jūras pavēlnieki, kamēr tesālieši — jājēju tauta, — Nearhs iebilda.

— Tomēr ne klejoņi, viņi ir zemkopji, zirgu barotāji, — Taīda piēpeši sacīja, — dzejnieki jau kopš seniem laikiem apdziedājuši «Helladas kalnaino Ftīju, kur mājo visskaistākās sievas».

— Un Ftījas līdzenumus, kas dimd no zirgu auļiem, — Aleksandrs piebilda.

— Jūras pavēlnieku pēcnācēji, manuprāt, ir spartieši, — Nearhs uzmeta skatienu Hēgesihorai.

— Tikai pēc likumiem, Nearh! Uzmet acis Hēgesihoras zeltainajiem matiem, — kas tiem kopējs ar Krētu?

— Ja runājam par jūru, tad es esmu redzējis krētieti, kura peldējās tādā vētrā, kad neviena cita sieviete to nebūtu uzdrīkstējusies, — Ptolemajs sacīja.

— Bet, kurš ir redzējis Taīdu jāšus uz zirga, tas ir redzējis amazoni, — Hēgesihora piebilda.

— Spartiešu dzejnieks Alkmāns lakoniešu meitenes salīdzināja ar enetu zirgiem, — sāka smieties Hēfaistions, kurš jau bija salējis sevī krietni daudz gardā melni zilā vīna.

— Tas, kurš apdzied šo meiteņu skaistumu, kad viņas kailas dejodamas un dziedādamas upurē dievietei un mati viņām izlaisti — līdzīgi paflagoniešu ķēvju biezajām, zeltaini rudajām krēpēm, — Hēgesihora paskaidroja.

— Jūs abas daudz ko zināt! — Aleksandrs izsaucās.

— Tāda ir viņu profesija — viņas pārdod ne tikai Erotu, bet arī zināšanas, uzvedības prasmi, mākslu un jūtu skaistumu, — ar lietpratēja izteiksmi sejā sacīja Hēfaistions. — Vai jūs maz zināt, — viņš paķircinājās, — kas īsti ir augstāko aprindu hetēra oikumenes visdiženākajā mākslas un dzejas pilsētā? Visizglītotākā starp izglītotajiem, visizveicīgākā dejotāja, daiļlasītāja, mākslinieku un dzejnieku iedvesmotāja, būtne ar neatvairāmu sievišķā jaukuma valdzinājumu… lūk, kas ir Hēgesihora!

— Bet Taīda? — Ptolemajs viņu pārtrauca.

Grieķijas pirmiedzīvotāji.

— Septiņpadsmit gadu vecumā viņa ir slavenība Atē nās viņu vērtē augstāk par daudziem apkārtējo valstu dižiem karavadoņiem, valdniekiem vai filozofiem. Un pai slavenību nevar kļūt, ja dievi nav apveltījuši ar viedīgu sirdi, kam jau kopš bērnības atklājas cilvēku jūtas un būtība, smalki pārdzīvojumi un patiesa skaistuma izpratne — daudz dziļāka nekā vairumam cilvēku.

— Tu par viņu runā kā par dievieti, — Nearhs sacīja, neapmierināts ar to, ka Hēfaistions spartieti novērtē zemāk nekā Taīdu, — paraugies, viņa pati tāda nejūtas.

— Tā arī ir cildenas dvēseles drošākā pazīme, — Aleksandrs piepeši noteica un iegrima domās, — …garas krēpes… — Spartietes vārdi bija viņā atmodinājuši ilgas pēc melnā Būkefala ar balto pieri. — Seit atēnieši saviem zirgiem apgriež krēpes, lai tās rēgotos līdzīgi sukai — tāpat kā bruņucepures rotājums.

Tas tāpēc, lai zirgi nepārspētu atēnietes, kurām reti kad ir kupli mati, — Hēgesihora pajokoja.

Tev viegli runāt, — sarunā piepeši iejaucās līdz šim klusējusī Nannija, — kad spartiešu mati jau kļuvuši par parunu — tāpat kā viņu brīvība.

— Ja tavu senču četrdesmit paaudzes būtu augu gadu staigājušas ar kailiem gurniem, nātnos peplos un hitonos», tad arī tavi mati nebūtu sliktāki.

Kāpēc jūs dēvē par «fainomēris» — gurnu rādītājam? — Ptolemajs brīnījās.

Parādi viņiem, kā spartietei ļābūt apģērbtai pēc savas zemes likumiem, — Taīda sacīja Hēgesihorai — tavs vecais pepls karājas dibenistabā kopš tā laika, kad mēs spēlējām ainu no Kadmejas leģendām.

Hēgesihora klusēdama devās mājas dziļākajās telpās

Nearhs nolūkojās viņai pakaļ, līdz viņa nozuda aiz aizkara.

«Daudz dīvainu dotumu liktenis sūta,» — nodziedāti zobgalīgais Hēfaistions, pamirkšķinādams Ptolemajam

Viņš apskāva kautro Nanniju, kaut ko viņai čukstēdams. Hetēra pietvīka, paklausīgi pastiepdama lūpas skūpstam. Tiklīdz Aleksandrs pameta Taīdu un piegāja pie galda, Ptolemajs, piesēdies jaunavai blakus, mēģināja viņu apskaut Sieviešu tērps Krekls līdz ceļiem vai garāks, apjožams.

— Pagaidi, tu ieraudzīsi savu dievieti. Jaunava viņu atvairīja ar roku.

Ptolemajs paklausīja, brīnīdamies, ka šī jaunā meiča prot vienlaikus apburt un pavēlēt.

Hēgesihora nelika uz sevi gaidīt, ierazdamās garā baltā peplā, kas sānos bija pilnīgi vaļā un tika saturēts vienīgi ar šauru, pītu jostu ap vidukli. Zem gludās ādas kustējās spēcīgie muskuļi. Lakedaimonietes vaļā palaistie mati plūda kā zelts pār visu muguru, zem ceļgaliem sagriezdamies kuplos gredzenos, un lika viņai izsliet galvu vēl augstāk un lepnāk, atklājot stiprus žokļus un spēcīgu kaklu. Viņa dejoja «Matu deju», pati dziedāja dejas dziesmu, augstu izsliedamās pirkstgalos, un atgādināja Kallimaha lieliskās skulptūras — spartiešu dejotājas, kas vijas kā liesma un, ekstāzes pārņemtas, šķiet, tūliņ pacelsies gaisā.

Vispārējas sajūsmas dvesma sveica Hēgesihoru, kas lēni riņķoja, apzinādamās savu skaistumu.

— Dzejniekam bijusi taisnība! — Hēfaistions atvirzījās nost no Nannijas. — Cik daudz te kopīga ar tlrasiņu zirga skaistumu un spēku!

— Andrapodisti — brīvo cilvēku ķērāji — reiz gribēja notvert Hēgesihoru. Viņi bija divi — dūšīgi viri… Taču spartietes ir mācītas cīnīties, bet šie domāja, ka sastapušies ar maigu Atikas meitu, kas audzināta dzīvei mājas sieviešu galā,— Taīda stāstīja.

Hēgesihora, pat nesasarkusi no dejas, piesēdās viņai blakus, apskaudama draudzeni un nepavisam nekautrēdamās no Nearha, kurš alkatīgi vēroja viņas kājas.

Aleksandrs negribīgi piecēlās.

— Haire, krētiete! Es gribētu tevi mīlēt, tērzēt ar tevi, tu esi neparasti gudra, taču man jādodas uz Hērakla templi Kinosargās, tēvs man pavēlēja ierasties Korintā, kur notiks liela sanāksme. Viņu taisās ievēlēt par galveno karavadoni Grieķijā, jaunajā polišu savienībā, kurā, protams, nebūs ietiepīgās Spartas.

— Atkal viņi atšķiras nost! — Taīda izsaucās.

— Ko tu saproti ar vārdu «atkal»? Tas noticis daudzas reizes…

— Es domāju par Haironeju. Ja spartieši būtu apvienojušies ar Atēnām, tad tavs tēvs…

— Būtu zaudējis kauju un aizgājis Maķedonijas kalnos. Un es nebūtu saticies ar tevi, — Aleksandrs iesmējās.

— Ko tad tev šī tikšanās devusi? — Taīda painteresējās.

— Atmiņas par skaistumu!

— Tu gribi to, kā tev jau ir atliku likām! Vai tad Pellā mazums sieviešu?

— Tu neesi sapratusi. Es runāju par tādu skaistumu, kādam tam jābūt! Tādu, kas sniedz samierināšanos ar dzīvi, mierinājumu un skaidrību. Jūs, grieķi, to saucat par «astrofaēs» — zvaigžņu gaismu.

Taīda vienā mirklī noslīdēja no atzveltņa un nolaidās uz spilvena pie Aleksandra kājām.

— Tu vēl esi pavisam jauns, bet pateici man to, kas paliks prātā visu mūžu. — Un, pacēlusi valdnieka dēla lielo roku, viņa piespieda to sev pie vaiga.

Aleksandrs palieca atpakaļ viņas melnmataino galvu un ar skumju pieskaņu sacīja:

— Es aicinātu tevi uz Pellu, bet kam tev tas? Te tevi pazīst visa Atika, kaut ari tu neesi ierakstītā Ehoiias — Sieviešu sarakstā, bet es esmu tikai valdnieka šķirtās sievas dēls.

— Tu kļūsi par varoni, es nojaušu!

— Nu, tad tu būsi mana viešņa, kad vien vēlēsies…

— Pateicos — un neaizmirsīšu. Neaizmirsti arī tu — Ergon un Logos (Darbība un Vārds) ir vienoti, ka saka prātnieki.

Hēfaistions ar nožēlu atvirzījās no Nannijas, paguvis tomēr sarunāt tikšanos vakarā. Nearhs un Hēgesihora kaut kur nozuda. Ptolemajs nevarēja un arī negribēja atlikt Kinosargu apmeklēšanu. Viņš aiz rokas piecēla Taīdu no spilvena, pievilkdams sev klāt.

Tu un vienīgi tu esi paņēmusi mani savā varā. Vai tu esi brīva un gribi, lai atnāku pie tevis atkal?

Tādus jautājumus neizšķir uz sliekšņa. Atnāc vēl, tad redzēsim. Varbūt ari tu dodies uz Korintu?

Man tur nav ko darīt! Brauks Aleksandrs un Hēfaistions.

Bet Korintas Afrodītes tempļa tūkstoš hetēru? Viņas kalpo dievietei un neņem maksu.

— Es jau teicu un varu atkartot — vienīgi tu!

Taīda valšķīgi piemiedza acis, parādīdama mēles galiņu starp apbrīnojami stingra un vienlaikus bērnišķīga apveida lūpām.

Trīs maķedonieši izgāja laukā sausajā vējā un žilbinoši baltajās ielās.

Palikušas divas vien, Taīda un Nannija nopūtās, katra par kaut ko citu.

— Kādi cilvēki, — Nannija sacīja, — jauni un jau tik nobrieduši. Milzīgajam Hēfaistionam ir tikai divdesmit viens gads, bet valdnieka dēlam deviņpadsmit. Bet cik daudz cilvēku abi jau nokāvuši!

— Aleksandrs ir skaists. Mācīts un gudrs kā atēnietis, norūdīts kā spartietis, tikai… — Taīda iegrima domās.

— Viņš nav tāds kā visi, pavisam citāds, bet es to neprotu pateikt, — Nannija piebalsoja.

— Raugoties uz viņu, jūt viņa spēku un arī to, ka viņš ir tālu prom no mums, domā par to, kas mums nevar ienākt ne prātā. Tādēļ viņš ir vientuļš pat savu uzticamo draugu vidū, kaut arī tie nav sīki un parasti cilvēki.

— Un Ptolemajs? Es manīju, ka viņš tev patīk.

— Jā. Viņš ir vecāks par valdnieka dēlu, bet tuvāks, caurcaurēm izprotams.

Takai apliecot Baratra pakalnu, aiz pagrieziena parādījās milzīgās cipreses. Ptolemaja sirdi bija pārņēmis agrāk nejusts prieks. Lūk, arī viņas māja, kas tagad — pēc desmit Atēnās pavadītām dienām — izskatījās nabadzīga un vienkārša. It kā vēja brāzma būtu nestin aiznesusi maķedonieti — tik ātri viņš tika augšā pretējā nogāzē. Pie rupjo akmeņu žoga viņš apstājās, lai atgūtu mieru, kāds piederas karavīram. Virs galvas sačukstējās olīvkoku sudrabaini zaļās lapas. Sajā stundā šķita, ka pilsētas nomalē ar dārzu vidū izkaisītām mājām nav neviena cilvēka. Visi, lieli un mazi, bija devušies uz svētkiem, uz agoras un Akropoles augstienēm un uz auglības dieves Dēmetras jeb Gajas Pandoras — Zemes Visadevējas — templi.

Tesmoforijiem, kā vienmēr, vajadzēja notikt pirmajā

pilnmēness naktī, kad bija klāt rudens sējas laiks. Šodien tika svinēts aršanas darbu noslēgums — vieni no visvecākajiem svētkiem, kādus bija svinējuši atēniešu senci zemkopji, kuru pēcteču lielākā daļa tagad bija atmetuši viscienījamāko darbu — Gajas vaiga apstrādāšanu.

No rīta Taīda ar Hēgesihoras un Nearha starpniecību bija devusi Ptolemajam ziņu, lai tas atnāk pie viņas, saulei rietot. Saprazdams, ko šāds aicinājums nozīme, Ptolemajs tā satraucās, ka pārsteidza Nearhu, kurš jau sen bija atzinis drauga pārākumu mīlestībā. Arī Nearhs pats bija mainījies pēc sastapšanās ar spartiešu skaistuli. Kopš bērnības raksturīgais drūmums bija pazudis, bet zem pašpaļāvīga miera maskas, ko viņš, bijušais ķīlnieks — kopš mazām dienām nonācis svešumā, bija pieradis valkāt, sāka parādīties šķelmīga draiskulība, kas raksturīga viņa tautai. Krētieši bija izdaudzināti par viltniekiem un meļiem, jo, pielūgdami Lielo Dievieti, viņi bija pārliecināti, ka vīrišķās dievības ir mirstīgas. Rādīdami grieķiem Zeva kapu, viņi šausmīgi zaimoja svētumu. Spriežot pēc Nearha, grieķi paši bija apmelojuši krētiešus — visā Pellā nebija otra tik patiesa un uzticama cilvēka kā Nearhs. Un viņa pavēstītais Taīdas aicinājums, bez šaubām, nebija joks.

Saule rietēja gausi. Ptolemajam šķila muļķīgi stāvēt pie Taīdas dārza vārtiem, taču viņam gribējās precīzi Izpildīt meitenes vēlēšanos. Viņš lēni noslīga uz vel siltas zemes, ar muguru atspiedās pret sienas akmeņiem un karavīra neizsīkstošajā pacietībā sāka gaidīt. Uz Aigaleja virsotnes nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums. Olīvkoku tumšie stumbri krēslā izplūda. Viņš pār plecu uzmeta acis aizvērtajām durvīm, kas tikko iezīmējās zem portika izvirzījuma, un nosprieda, ka ir īstais laiks. Vēl neizjustu pārdzīvojumu priekšnojauta lika viņam nodrebēt kā zēnam, zogoties uz pirmo tikšanos ar padevīgu verdzeni, kas iepatikusies. Ptolemajs uzdrāzās pa kāpnēm, pieklauvēja un, nesaņemdams atbildi, atvēra durvis, kas nebija aizslēgtas.

Ejā zem bronzas ķēdē iekarināta divliesmu gaismekļa stāvēja Taīda tumšā ģērbā, kas bija īss kā amazonei. Pat vārajā eļļas lampas gaismiņā Ptolemajs pamanīja, kā kvēloja jaunās sievietes vaigi, bet auduma krokas uz augstajām krūtīm cēlās un krita, strauji elpojot. Acis, aizēnotajā sejā šķizdamas gandrīz melnas, raudzījās tieši ltolemajā. Ielūkojies tajās, maķedonietis pamira. Malu stingrās cirtas bija sasietas uz pakauša ar lenti tādā pašā krāsā kā hitons. «Kā Lemnas salas Atēnai,» Ptolemajs nodomāja un tūliņ nosprieda, ka Taīda, nopietna un saspringta kā karavīrs pirms kaujas, ar vērīgu skatienu un gandrīz draudīgi pieliektu lepno galvu, patiesi atgādina bargo lemnieti.

— Gaidu tevi, mīļais, — viņa vienkārši teica, pirmoreiz tā nosaukdama maķedonieti un ielikdama šajā vārdā tik daudz maiga nozīmīguma, ka Ptolemajs nepacietīgi nopūtās un, rokas izstiepis, virzījās tuvāk.

Taīda, pussoli atkāpusies, kaut kur aiz durvju izvirzījuma paņēma platu himatiju un ar tā vēzienu nodzēsa gaismekli. Ptolemajs apmulsis tumsā apstājās, bet jaunā sieviete slīdēja uz izeju. Viņas roka atrada maķedonieša roku, cieši to paspieda un vilka sev līdzi.

— Iesim.

Viņi pa sānu vārtiņiem izgāja krūmos un pa taciņu devās lejup uz Ilisas upīti, kas no Likeja un Hērakla tempļa tecēja cauri Dārziem, līdz ieplūda Kēfisā. Ceļu apgaismoja zems pusmēness.

Taīda soļoja ātri, gandrīz skriešus, atpakaļ neskatīdamās, un arī Ptolemajam pielipa viņas nopietnība. Viņš sekoja klusēdams, tīksminādamies par viņas gaitu un taisno augumu ar brīvi izriestiem pleciem, kas viņas nelielajam stāvam piešķīra majestātiskumu. Staltais kakls lepni turēja galvu ar smago matu mezglu uz augstā pakauša. Viņa bija cieši ietinusies tumšajā himatijā, kas pie katra soļa dziļi ieplaka te vienā, te otrā pusē viduklim, izceļot auguma lokanību. Mazās kājas soļus spēra viegli un droši, un kāju sprādzes sudrabaini šķindēja ap viņas potītēm. Pāri ceļam krita milzīgu platānu ēnas. Aiz šīs tumsas sienas saltā gaišumā uzplaiksnīja balta marmora laukumiņš — gludu plākšņu pusaplis. Uz augstas pamatnes stāvēja bronzā veidots dievietes tēls. Lejā tikko dzirdami čaloja Ilisa.

Mazliet pieliekusi galvu, dieviete meta nost no pleciem plānu sedzeni, uzmanību piesaistīja no zaļi zaigojošiem akmeņiem veidoto acu skatiens. īpašā — dievības atveidojumos reti sastopamā līdzjūtības un atklātības izteiksme apbrīnojami saskanēja ar viszinošā skatiena noslēpumaino dziļumu. Likās, dieviete noliecas pie mirstīgajiem, lai zvaigžņotās nakts klusumā un vientulība atklatu tiem noslēpumu — katram savu. Kreisajā rokā dieviete visa grieķu pasaulē izslavētā «Afrodīte Urānija, tā, kas Dārzos», — stiepa pretim krāšņu rozi — sievietes būtības simbolu, Afrodītes un mīlas ziedu. Spēcīgais, pepla kroku ieskautais augums bija sastindzis rimtā spraigumā. Tērps, kas pēc sena Āzijas vai Krētas paraduma atstaja neapsegtu vienu plecu, atkailināja krūtis — augstas, sakļautas un platas kā vīna trauki —, to jutekliskais spēks bija krasā pretstatā sejas apgarotajai noslēpumainībai un Debesu Afrodītes svinīgajai pozai.

No visiem Grieķijas māksliniekiem Alkamenam pirmajam bija izdevies apvienot jutekliskā skaistuma mūžveco spēku ar garīgo cildenumu, radot neatvairāmi pievilcīgu reliģisku tēlu un liekot tam paust kvēlas laimes solījumu. Dieviete — Māte un Urānija reizē.

Taīda godbijīgi piegāja pie dievietes un, kaut ko čukstēdama, apskāva Alkamena slavenā mākslas darba kājas. Viņa sastinga pie statujas pakājes un pēkšņi atlēca atpakaļ pie nekustīgi stāvošā Ptolemaja. Balstīdamās uz viņa varenās rokas, jaunā sieviete klusēdama vērīgi ielūkojās maķedonietim sejā, mēģinādama tur saskatīt gaidīto atsaucību. Ptolemajs juta, ka Taīda viņa kaut ko meklē, tomēr stāvēja vien — tāpat klusēdams un neziņa smaidīdams. Bet viņa tikpat pēkšņi ar vienu lēcienu atradās marmora laukumiņa vidū. Trīsreiz sasitusi plaukstas, Taīda sāka dziedāt himnu Afrodītei, ritmu uzsvērdama, kā šīs dievietes tempļos dzied pirms svēto dejotāju iznākšanas.

— «…Nenozūd smaids dieves jaukajā sejā, un brīnumskaists ir zieds viņas rokā.»— Ritmiskā dejas kustība viņa atkal tuvojās Ptolemajam.

— «Dziesmu, dievišķā, pieņem un iekveldē Taīdu kaisles ugunīs!» — Ptolemajs piepeši nodārdināja un satvēra meiteni.

Šoreiz Taīda nevairījās. Apvijusi rokas viņam ap kaklu, cieši piekļāvās klāt. Himatijs nokrita zemē, un c auri hitona plānajam audumam Taīdas karstais, spēcīgais augums bija sajūtams pavisam tuvu.

— Tu, karavīrs būdams, zini himnas Afrodītei?! Tomēr nevajag lūgt dievietei uguni, pieraugi, ka pats taja nesadedz, — meitene nočukstēja.

— Tad… — Ptolemajs uzmeklēja Taīdas lūpas, un abi sastinga. Negaidot jaunā hetēra no visa spēka atspiedās pret Ptolemaja platajām krūtīm un izrāvās.

— Iesim tālāk, — viņa aizelsdamās sacīja, — es tīšuprāt gaidīju šo dienu. Šodien vēršus aizdzina kalnos.

— Un kas par to? — Ptolemajs nesaprata.

Taīda, pirkstgalos paslējusies, piespieda lūpas viņa ausij.

— Es gribu tev piederēt. Pēc Atēnu zemkopju sensena paraduma — tikko uzartā laukā.

— Laukā? Kāpēc tā?

— Naktī, trīskārt uzartā laukā, lai uzņemtu sevī Gajas auglības spēku, lai atmodinātu to.

Ptolemajs saspieda meitenes plecus, tā mēmi piekrizdams, un Taīda steidzās lejup gar upīti, tad pagriezās uz ziemeļiem, uz Eleisīnas svētā ceļa pusi.

Ilisas ielejā bija sagūlusi dziļa tumsa, mēness noslēpies aiz kalna kores, zvaigznes iemirdzējās aizvien spožāk

— Kā tu vari redzēt ceļu? — Ptolemajs ieprasījās — Vai tu to pazīsti?

— Pazīstu. Mēs ejam uz Skīrona lauku. Tur pilnmēness naktī sievietes svin Dēmetras Likumpaudējas svētkus.

— Vai tad hetērām ir atļauts piedalīties Tesmoforijos? Un kas īsti notiek Skīrona laukā? Es raudzīšu tur nonākt ja vien palikšu Atēnās līdz pilnmēness laikam.

— Netiksi! Tikai sievietēm, turklāt jaunām, ir atļauts tur uzturēties Tesmoforiju naktī pēc skrējiena ar lāpām Bet hetērām ne!

— Kā tad tu uzzināji ceļu?

— Kad vēl nebiju kļuvusi par hetēru. Pēc skrējiena ar lāpām Dēmetras priesterienes par vienu no divpadsmit meitenēm izraudzīja arī mani. Un, kad neiesvētītajiem svētki bija beigušies, mēs dziļā naktī kailasnoskrējām tos trīsdesmit stadijus, kas lauku šķir no tempļa.

— Un tālāk?

— To nedrīkst stāstīt. Tas ir sieviešu noslēpums un mēs visas esam saistītas ar briesmīgu zvērestu. Bet atmiņā tas paliek uz visu mūžu. Un skrējiens uz lauku arī ir neaizmirstams. Tu skrien, spožam mēnesim augstu spīdot, nakts klusumā, līdzās ātrām un skaistām draudzenēm. Mēs traucamies, tikko pieskardamās zemei, viss augums šķiet kā stīga, kas gaida dievietes pieskārienu. Uz mirkli tev pieskaras zari, viegls vējiņš apvedi sakai sušo augumu. Un kad ir garām briesmīgie krustceli ar Hekates sargiem… — Taīda apklusa.

— Runā tālāk, tu tik labi stāsti, — Ptolemajs nepacietīgi izsaucās.

— Pārņem sajūta, ka esi atbrīvota no itin visa. Tu apstājies, bet sirds tik ļoti sitas… izplet rokas un dziļi ievelc elpu, un liekas: vēl mirklis — un tu aiztrauksies tālumā, zāles, meža un jūras smaržās. Izzudīsi mēness gaismā kā ūdenī iemests sāls, izgaisīsi kā pavarda dūmu strūkliņa debesīs. Nekā nav starp tevi un māmuļu Zemi. Tu esi Viņa, un Viņa — tu!

Taīda pielika jau mazliet pagausināto soli un nogriezās pa kreisi. Priekšā iznira melna koku rinda, kas lauku iežogoja no ziemeļu puses.

Apkārt viss bija kluss, tikai viegli šalca vējš, iznēsādams timiāna smaržu. Ptolemajs skaidri saskatīja Taīdu, bet neko neredzēja tālumā. Abi pastāvēja, ieklausīdamies naktī, kas bija viņus ietinusi melnā autā, tad nogāja no lakas uz lauka. Daudzkārt artā zeme bija irdena, sandales dziļi iegrima tajā. Beidzot Taīda apstājās, nopūtās, nometa himatiju un deva Ptolemajam zīmi, lai viņš dara to pašu. Taīda izslējās un, pacēlusi rokas pie galvas, atraisīja lenti un izkliedēja matus. Viņa klusēja. Viņas roku pirksti saspringa un atkal atslāba, glāstīdami Ptolemaja matus, slīdēdami pār viņa pakausi un kaklu.

No miklās, siltās, nesen uzartās zemes plūda spēcīga svaiga smarža. Šķiet, pati mūžam jaunā Gaja, pilna dzīvības auglīgo sulu, būtu te nogūlusies varenā tviksrriē.

Ptolemajs sajuta sevī titāna spēku. Katrs viņa varenā auguma muskulis ieguva bronzas tvirtumu. Satvēris l aidu rokās, viņš pacēla to pretī mirdzošajām zvaigznēm;,11 viņas skaistumu mezdams izaicinājumu vienaldzīgajai mūžībai.

Pagāja krietns laiks, iekams abi atkal atgriezās apkārtējā pasaulē, Skīrona laukā. Noliecies pār mīļotās seju, Ptolemajs sāka čukstēt iemīļotu vārsmu. Tagad viņam Senajiem grieķiem burvestību dieve.

Bija žēl, ka salīdzinājumā ar Aleksandru viņš to zina tik maz.

— «Tu raugies zvaigznēs, mana zvaigzne!»

Taīda lēni pagrieza galvu, ielūkodamās Ptolemajā.

— Tev ir laba izglītība, mīļais. Muļķīgi dara mani tautieši, uzskatīdami maķedoniešus par mežonīgiem kalniešiem. Tomēr esmu sapratusi — tu esi tāls Urānijai, tev labāk būt kopā ar Gāju.

Ptolemajs ieraudzīja viņas skropstas, matu cirtas uz pieres un tumšos lokus ap acīm. Viņš atskatījās. Malas laukam, kas tumsā bija šķitis milzīgs, atradās pavisam tuvu. Agra rudens garā nakts bija beigusies. Taīda paslējās augšup un izbrīnījusies raudzījās rīta blāzmā, kas cēlās augšup aiz Himēta kalna. Lejā, kur blāvoja birztala, sāka blēt aitas. Taīda gausi piecēlās un izslējās pretī pirmājiem gaismas stariem, kas vēl krasāk izcēla viņas iedegušajam ķermenim raksturīgo sarkanīgo vara nokrāsu. Rokas pacēlās pie matiem mūžsenā žestā, kas raksturīgs sievietei — skaistuma glabātājai un paudējai, tvīksmīgai un aicinošai, izzūdošai un atkal atdzimstošai, kamēr vien pastāv cilvēku dzimums. Taīda apsedzās ar himatiju, it kā būtu nosalusi, un, domās iegrimusi, ar nokārtu galvu sāka lēni soļot līdzās lepnajam Ptolemajam.

Iznākusi uz Eleistnas ceļa, Taīda devās uz Afrodītes Urānijas templi tieši cauri Kerameikam.

— Tu atkal dodies pie savas debesu mīlas valdnieces, — maķedonietis iesmējās, — it kā tu nemaz nebūtu atēniete. Aristotelis stāstīja, ka pielūgt Urāniju, dēvējot to par Anaitidu, sākušas senās tautas — varbūt asīrieši?

— Bet Krētā vēl agrāk, pēc tam Kitēras salā, kur Urānija redzama apbruņota, un tad Tēsēja tēvs Aigejs nodibināja Atēnās viņas templi, — Taīda negribīgi noteica, — bet tev nav jānāk kopā ar mani. Ej vien pie saviem draugiem… Nē, pagaidi, nostājies man kreisajā pusē!—Un Taīda, no garāmgājējiem nekautrēdamās, pieglaudās Ptolemajam un ar labo roku veidoja atvairošo Hekates zīmi.

Maķedonietis paskatījās uz to pusi un ieraudzīja vienīgi vecu, pamestu ziedokli, kaut gan kādreiz tas bijis grezns, ar drūmu masīva, tumša akmens apdari.

— Kas gan tas ir, kas spēj nobiedēt drosmīgo Taīdu, kura nebaidās no nakts, zvaigžņotas debess un draudīgām krustcelēm, kur valda Hekate?

— Tas ir ziedoklis Anterotam milestibu noliedzējam dievam, briesmīgajam un nežēlīgajam mīlestības pretstatam. Ja jau pati Afrodlte baidās no varena rota, tad mēs, viņas kalpones, vēl jo vairāk baidāmies no Anterota. Taču ciet klusu, iesim ātrāk prom no šejienes.

— Pastāsti man par Anterotu, — Ptolemajs lūdza, kad viņi bija uzkāpuši augšā, kur marmorā laistījās laukumi un templi, kas pacēlās pār Kerameiku un Basileja portiku.

— Vēlāk! Higiaine! — Taīda pacēla roku atvadu sveicienam, skriedama augšup pa Urānijas tempļa baltajam kāpnēm.

Ptolemajs, pieskāries Taīdas ceļgalam, pasniedza viņai vienkāršu ciedras koka kārbiņu. Hetēra sēdēja dārzā, priecādamās par vēlīnajām, bālajām rozēm, un tinās himatijā, vairīdamās no griezīgā vēja. Čaukstēja sausās lapas, it kā rēgi piesardzīgiem soļiem zagtos klāt saviem neizdibināmajiem mērķiem.

Taīda vaicājoši paraudzījās maķedonietī.

— Tas ir mans anakaliptērijs, — viņš nopietni sacīja, un viņam par atbildi noskanēja skaļi smiekli.

Vai tavi smiekli nav nevietā? Ptolemajs skarbi ieprasījās.

— Kāpēc gan? Tu esi man atnesis dāvanu, kadu pasniedz vīrs pēc laulības noslēgšanas, noņemdams līgavai šķidrautu. Bet tu savu anakaliptēriju dāvini atvadu dienā un pēc tam, kad esi man daudzas reizes noņēmis visus apsegus. Vai nav par vēlu?

— Saproti, atēniete vai varbūt krētiete, es tā ari nezinu, kas tu īstenībā esi…

— Vai nav vienalga? Bet varbūt tu sapņo par meiteni, kuras priekšteces ir no Ehoijām — Sieviešu saraksta?

— Cik es saprotu, ikviena īsta krētiete ir senākas dzimtas nekā visas Atēnu ciltsmātes, — Ptolemajs iebilda, — man tas nepavisam nav svarīgi. Man prātā kas cits: es neesmu tev neko dāvinājis, un tas ir par kaunu. Bet kas tad pieder man, salīdzinājumā ar tavu pielūdzēju sudraba kaudzēm? Un te… Ptolemajs nosēdās zemē un atvēra kārbiņu Taīdai uz ceļiem. No ziloņkaula un zelta darinātā statuete, bez šaubām, bija ļoti sena: ne mazāk kā tūkstoš

Kāzu davana jaunajai sievai (sengrieķu vai.) gadi bija pagājuši kopš tā laika, kad Krētas skulptora neatdarināmā māksla bija radījusi šo tēlu — sievieti, kas piedalās Tauromahijā — svētā un ar nāves briesmām saistītā rotaļā ar milzīgiem īpašas šķirnes vēršiem, kas kādreiz izaudzēti Krētā un tagad izzuduši.

Taīda uzmanīgi paņēma statueti, noglāstīja ar pirkstiem, sajūsmā noelsās un piepeši tik aizrautīgi iesmējās, ka šoreiz Ptolemajam arī bija jāpasmaida.

— Mīļais, šī mantiņa ir tās pašas sudraba kaudzes vērta, par kuru tu sapņo. Kur tu to ieguvi?

— Karā,— Ptolemajs īsi atbildēja.

— Kāpēc tad tu neatdevi to savam draugam Nearham, kurš no jums visiem vienīgais ir īsts Krētas dēls?

— Es jau gribēju. Bet Nearhs teica, ka tā esot piederīga sievietēm un vīrietim atnesot nelaimi! Viņš pakļaujas savas zemes senajām māņticībām. Tur kādreiz uzskatījuši, ka sievišķā dievietemāte esot varenāka par visiem pārējiem debesu iemītniekiem.

Taīda uzmeta maķedonietim domīgu skatienu.

— Arī šeit krietni daudz cilvēku tam tic un ir ticējuši arī agrāk.

— Varbūt tu arī?

Neatbildējusi Taīda aizvēra šķirstiņu, piecēlās un veda Ptolemaju iekšistabā, kur vēdīja siltums un psaistiju smarža. Šie eļļā ceptie miežu plācenlši ar medu Taīdai, kura reizēm tos cepa pati, padevās ļoti gardi.

Viesi apsēdinājusi, Taīda sāka rosīties pie galda, sagatavodama vīnu un asu mērci gaļai. Viņa jau zināja, ka maķedonieši netīko pēc atēniešu iemīļotajām zivīm.

Ptolemajs vēroja viņas klusās kustības. Istabā, ko krēslainu darīja zaļi aizkari, Taīda savā caurspīdīgajā un sudrabaini laistīgajā aioliešu piegriezuma hitonā no ļoti smalka persiešu aūduma šķita mēness gaismas apspīdēta, līdzīga pašai Artemīdai. Matus viņa bija palaidusi vaļā kā Pīrejas meitene, pakausi saņemot tos kopā ar vienkāršu aukliņu, un likās īsts līksmās, izaicinošās un nenogurdināmās jaunības iemiesojums. Tas apbrīnojami saskanēja ar tādas sievietes pārliecības pilno gudrību, kas apzinās savu skaistumu un prot cīnīties pret likteņa lamatām, — ar visu to, kas viņā bija no Grieķijas vislieliskākās pilsētas slavenās hetēras. Kontrasts bija satriecoši valdzinošs, un Ptolemajs, iespiedis nagus plaukstās, tik tikko neiestenējās. Atšķirtība droši vien nebūs īslaicīga. Visticamāk, ka viņš Taīdu zaudē uz visiem laikiem.

— Nebraukt es nevaru. Valdnieka dēlam klajas slikti — atkal ķilda ar tēvu. Viņš kopā ar māti aizbēdzis uz Ēpeiru. Baidos, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Aleksandrs nepametīs māti, bet tā tiecas pēc varas — un bijušajai sievai tas ir bīstami.

— Vai tad es tev ko pārmetu?

— Nē, bet tieši tas ir slikti, — Ptolemajs nedroši un skumji pasmaidīja.

Taīdai kļuva žēl jaunā un norūdītā karavīra. Viņa piesēdās tam blakus, pa paradumam glāstīdama jaunekļa cietos, cirtainos, kā jau karavīram, īsi apgrieztos matus. Ptolemajs pastiepa kaklu, lai Taīdu noskūpstītu, un ieraudzīja jaunu kaklarotu. Tieva, īpatnēji savīta tumša zelta ķēdīte bija pret vidu savienota ar divām zaigojošām spilgti dzeltena elektrona zvaigznēm.

— Tā ir jauna? Filopatora dāvana? — maķedonietis greizsirdīgi ieprasījās.

īsi, paklusi Taīdai raksturīgi smiekliņi viņam bija visvaļsirdīgākā atbilde.

— Filopatoram un jebkuram citam ir jāizpelnās tiesības uzdāvināt man vēl vienu zvaigznīti.

— Nesapratu. Kas tās par tiesībām? Katrs dāvina, ko grib vai ko var.

— Tikai ne šinī gadījumā. Paskaties uzmanīgāk. — Taīda noņēma ķēdīti un pasniedza Ptolemajam.

Katrai caurmērā vienu daktilu platajai zvaigznei bija desmit šauru, šķautņainu staru, bet vidū burts «kapa», kas arī nozīmēja skaitli desmit. Ptolemajs atdeva kaklarotu, paraustīdams plecus par zīmi, ka nesaprot.

— Piedod, biju piemirsusi, ka tu esi no Maķedonijas un vari arī nezināt hetēru paradumus, lai gan tava māte Arsinoja…

— Pagaidi, es atcerējos! Tā ir it kā izcilības zīme?

— Mīlestībā.

— Bet kapa?

— Šis burts apzīmē ne tikai skaitli, bet arī dievietes Kotito vārdu. Tās, ko godā Trāķijā un Korintā, kā arī Melnās jūras dienvidu krastos. Tu vari te pievienot trešo zvaigzni.

— Afrodlte Migonitīda! Es to nezināju un nepagūšu tev tādu uzdāvināt.

— Es to izdarīšu pati.

— Nē. Es atsūtīšu no Pellas, ja dievi būs žēlīgi Aleksandram un man — mūsu abu likteņi ir savijušies kopā. Vai nu mēs iziesim oikumenes plašumos, vai arī nonāksim pazemes valstībā, bet abi kopā.

— Man radusies ticība Aleksandram. Viņa mērķis nav zināms, bet viņam piemīt spēks, kāds netiek piešķirts parastiem cilvēkiem.

— Un man nepiemīt?

— Tik liels ne, un man tas ir pa prātam. Tu esi mans spēcīgais, gudrais un drosmīgais karavīrs un vari kļūt pat par valdnieku, bet es — par tavu valdnieci.

— Zvēru pie Hērakla Baltā Suņa, tu par to kļūsi!

— Kādreiz. Esmu tam gatava. — Taīda pieglaudās Ptolemajam, un viņi vairs neprātoja par nezināmo likteni nākotnē.

No nākotnes neizmērojamām tālēm laiks gausā straumē plūda pār viņiem, nenovēršami un nepielūdzami aiziedams neatsaucamā pagātnē. Pagāja arī abu tikšanās brīdis. Un, lūk, Taīda jau stāvēja uz sliekšņa, bet Ptolemajs, nespēdams atrauties no draudzenes, mīņājās —; viņu tirdīja nepieciešamība steigties pie Nearha, kur vajadzēja būt atvestiem zirgiem. Viņš nezināja, ka noteiktais, izpildīgais krētietis pats pēc atvadīšanās no Hēgesihoras ar nokārtu galvu vēl tikai līkumoja pa Kerameika šķērsieliņām.

— Tu man nepateici, kas notiks, ja Aleksandrs paliks dzīvs un kļūs par valdnieku pēc sava tēva, — Taīda ieprasījās.

— Būs garš ceļš, karš un atkal ceļš, palīdzi mums, ceļu dieve Atēna Keleitija. Viņš sapņo par aiziešanu līdz pasaules galam, līdz dievu mājokļiem, tur, kur lec saule. Un stageirietis Aristotelis visādi uzkurina viņā tieksmi veikt šo varoņdarbu.

— Un tu dosies kopā ar viņu?

— Līdz galam. Bet vai tu nāktu man līdzi? Ne kā kareivim, bet kā karavadonim?

— Vienmēr esmu sapņojusi par tālām zemēm, bet tālus

Afrodītes pievārds (pēc Migonijas, vietas Lakonijā, kur pastāvēja Afrodītes kults).

ceļus mums, sievietēm, citādi nav iespējams veikt kā vien uzvarētāju ratos. Kļūsti par uzvārētāju, un ja es tev vēl būšu mīļa…

Ptolemajs jau sen bija nozudis aiz tālas mājas, tomēr Taīda vēl ilgi raudzījās viņam pakaļ, līdz to no pārdomām iztraucēja verdzenes pieskāriens — bija sagatavots ūdens peldei.

Ptolemajs, cenzdamies nomākt mīlestības varu, gaja raitā solī un neatļāvās atvadām uzmest Taīdai skatienu— aizejot atskatīties bija slikta zīme. Pat uz viņas iemiesojumu marmorā — vienu no meitenēm uz Bezsparnu Nīkes tempļa balustrādes. Tur viena no Nīkēm, ģērbta plānā, senlaicīgā peplā un ar atpakaļ atmestu galvu, it ka taisītos pacelties gaisā vai nevaldāmā trauksmē mesties uz priekšu, ļoti atgādināja viņa iemīļoto. Maķedonietis, pats brīnīdamies par sevi, arvien bija piegājis pie tempļa, lai uzmestu acis bareljefam.