Atēnu Taīda

CETURTA NODAĻA VARENIE DIEVI ZVĒRU IZSKATĀ

Memfisā, ko ēģiptieši sauca par Abu Zemju Svariem, bija daudz grieķu, kas te dzīvoja jau izsenis. Taīda iemīlēja šo pilsētu, vienu no visvecākajām šīs senās zemes pilsētām, kas atradās uz Deltas un Augšēģiptes robežas un ko neskāra Nīlas lejteces lietainās ziemas un valsts dienvidu daļas vasaras svelme.

Memfisas grieķus, it īpaši jaunatni, satrauca abu Atēnu skaistuļu atbraukšana. Dzejnieki, mākslinieki un mūziķi mēģināja iekarot Taīdas sirdi, veltīdami viņai dzejoļus un dziesmas, lūgdami kļūt par modeli, taču atēniete visur parādījās vai nu kopā ar Hēgesihoru, vai arī kautrīga Sirakūzieša pavadībā, kuru uzskatot vien zuda vēlēšanās ar viņu sacensties. Bet majestātiskā spartiete bija cieši saistījusies ar lākoniešu algotņu priekšnieku un neaizrāvās ne ar ko citu kā vien ar saviem nedzirdēti straujajiem zirgiem. Te nekad nebija redzēta sieviete, kas vada tetripu. Jaunās ēģiptietes Hēgesihoru pielūdza gandrīz kā dievieti, redzēdamas viņā iemiesotu to brīvību, kāda viņām pat visdižciltīgākajās mājās bija liegta.

Taīda reizēm neatteicās simpozijos uzstāties kā dejotāja, taču devās prom, kad viesi no Abīdas saldā vīna kļuva nesavaldīgi. Viņa bieži atstāja Memfisu, lai aizbrauktu uz kādu slavenu pilsētu vai templi, steigdamās iepazīt zemi, par kuru grieķos jau kopš bērnības jūsmu izraisījušas daudzās leģendas un pasakas. Bezrūpībā, kas pārsteidza Hēgesihoru un Hēsioni, kura vēl joprojām sevi uzskatīja par Taīdas verdzeni, hetēra nesteidzās apgādāt sev bagātu mīļāko un tērēja naudu, apceļodama zemi.

Visu mūzu māte Mnēme Taīdai bez visām Afrodītes dotajām spējām bija dāvājusi vēl ar lielisku atmiņu. Atmiņa, kas sevī uzsūca sīkas ziņas pai pasauli, nenovel šami radīja zinātkāri, līdzīgu tai, kada pieniila slavena jiem Grieķijas filozofiem. Daudz jauna un nepaiasla Taīda sastapa uz katra soļa, un tomēr viņas pirmais iespaids par šo zemi palika nemainīgs, un, ka pai biinu mu, tas neatlaidīgi atsauca atmiņā kādu spilgtu tulas bērnības vīziju.

Māte viņu bija aizvedusi uz Korintu, lai uzlīt. iu Afrodītes templim un nodotu hetēru skolā. Pilsēta, kas pletās milzīga kalna pakājē, valdīja briesmīgs karstums. Mazajai Taīdai ļoti gribējās dzert, kamēr viņas ar mali kāpa augšup uz Korintas augšējo daļu. Uz visiem laikiem atmiņā palikusi ļoti gara, šaura galerija — stoja, kas veda uz visā Grieķijā slavenu svētavotu. Mazliet apēnotajā galerijā vējoja viegla pūsma, bet abās pusēs augstā saule pār akmeņaino nogāzi lēja īstu gaismas un svelmes jūru. Priekšā zem apaļa jumta, kas balstījās uz dubultām kolonnām, maigi čalodams, plūda dzidrs un vēss ūdens. Bet tālāk, aiz baseiniem, kur sakas stāva atradze, acis žilbināja gaismas atspulgs. Tveice un nokaltušo klinšu smarža bija spēcīgākas, par avota miklo elpu.

Arī Ēģipte šķita kā ūdens un zaļumu galerija starp diviem kā ugunīs degošiem tuksnešiem, kas sllepas desmitiem tūkstošu stadiju garumā,— mazajam Grieķijas valstiņām tas bija kolosāls attālums. Dārzi un tempļi, tempļi un dārzi, tuvāk pie ūdens tīrumi, bet šīs dzīvības joslas ārējā — rietumu malā nebeidzamas nekropoles mirušo pilsētas — ar neskaitāmiem kapiem. Pieminekļu te nebija, toties aizgājušajiem tika celtas mājas: bagātajiem un dižciltīgajiem parastā cilvēku mājokļa lielumā; nabagajiem un vergiem kā suņu būdas. Un iztēli pilnīgi nomāca trīs valdnieku kapenes — piramīdas un titāniska sfinksa, tās atradās septiņdesmit stadijus lejpus Memfīsas. Taīda bija daudz dzirdējusi par faraonu kapenēm, taču šo celtņu patieso diženumu nebija spējusi iedomāties.

Ģeometriski pareizi kalni, noklāti ar spoguļgludiem pulētiem akmens bluķiem, kas nokrauti tik blīvi, ka saskares vietas starp atsevišķiem bluķiem gandrīz nav manāmas. Rīta stundās katra no lielajām piramīdām meta pelēkajās debesīs vertikālu sārtas gaismas kolonnu. Jo augstāk pacēlās saule, jo spilgtāk iekvēlojās akmens milzeņu spoguļgludie sāni, līdz dienas vidū piramīda pārvērtās par zvaigzni — četru žilbinošu staru kūlu centru —, pāri līdzenumam gaisma staroja uz visām debess pusēm. Bet saulrieta laikā virs faraonu kapenēm pacēlās plati sarkanu liesmu stabi, kas tiecās gaiši violetajās vakara debesīs. Zem tiem kā asi ugunīgi asmeņi kvēloja Melnās Zemes, kā ēģiptieši sauca savu dzimteni, dieviem līdzīgo valdnieku kapeņu šķautnes. Sīs ne ar ko nesalīdzināmās celtnes šķita ar titānu rokām radītas, kaut gan zinīgi cilvēki Taīdai apgalvoja, ka piramīdas būvējuši pavisam parasti vergi.

— Ja cilvēku stipri sit, — ciniski smīkņādams, stāstīja saules pilsētas priesteris, vēstures lietpratējs, — viņš izdarīs pat to, kas viņa pēcnācējiem liksies neiespējams.

— Šīs ir vislielākās celtnes Ēģiptē — tātad te cilvēki sisti visstiprāk, — Taīda spīvi sacīja.

Priesteris asi paraudzījās viņā un saknieba lūpas.

— Vai tad grieķi savus vergus nesit?

— Sit, protams. Bet tas, kurš daudz sit, iemanto nelāgu slavu.

— Sieviete, tu gribi teikt… — priesteris iesāka.

— Neko es negribu! — Taīda aši iebilda. — Katrā zemē ir savi paradumi, un tajā ilgi jānodzīvo, lai tos saprastu.

— Ko tad tu nesaproti?

— Cik gaužām sarežģīta ir vara. Pie mums viss ir vienkārši: vai nu cilvēks ir brīvs, vai vergs. Ja brīvs, tad vai nu bagāts, vai nabags: plaši pazīstams vai nu ar savu mākslu, vai zināšanām, ar savu karavīra vai atlēta drosmi. Bet pie jums katrs brīvais cilvēks ir par kādu pakāpienu augstāks vai zemāks par otru. Vienam kaut kas ir atļauts, otram jau mazāk, trešajam itin nekas, un visi ir skaudības pilni, visi slēpj sevī aizvainojumu. Šķiet, ka te dzīvotu tikai vergi, kas starp diviem tuksnešiem ieslēgti kā lielā sprostā. Man nav gadījies sastapt gandrīz nevienu, kas būtu bijis citās oikumenes zemēs. Tiesa gan, es te esmu nesen…

— Tu esi vērīga, grieķiet, pat pārlieku vērīga. — Priestera vārdos ieskanējās draudi, grieķiski viņš runāja, mazliet piesizdams mēli. — Es labāk došos prom…

Ēģiptes tempļi pārsteidza Taīdas iztēli ar savu kraso pretstatu Grieķijas tempļiem.

Visi grieķu tempļi, izņemot vienīgi pašus senākos, atradās augstā vietā, atklāti, viegli un gaiši — tie it kā tiecās aizlidot izplatījumā, jūrā, debesīs. Dieviešu, dievu un varoņu tēli valdzināja ar skaistuma burvību. Robeža, kas dievus šķīra no mirstīgajiem, šķila pavisam smalka, nemanāma. Gribējās ticēt, ka dievi, noliekdamies eilve kiem pretī, uzklausa lūgumus un tūlīt nokāps no saviem pjedestāliem — kā tajos leģendārajos laikos, kad i ie veltīja uzmanību visiem cilvēkiem, sākot ar zemkopjiem un beidzot ar karavīriem, nevis sazinājās tikai ai pi iesle riem kā tagad.

Ēģiptes tempļi! Krēslaini, iežņaugti biezās sienas un neskaitāmās masīvās kolonnās, kas izraibinātas ai daudziem zīmējumiem un rakstu zīmēm. Svētnīca ci lv. ku nošķir no zemes un debesu plašumiem, no vēja un mākoņiem, no strautu čalas un viļņu šļakstiem, no cilvēku dziesmām un balsīm. Stings un bargs klusums valda tempļos, kas nemanot noved pazemē. Ar katru soli izbāl dziestošā gaisma, sabiezē tumsa. Cilvēks it kā iegrimsi pagājušo gadsimtu tumsībā. Ja Hellādas tempļos tikai niecīga robeža šķīra mirstīgo no gaismu nesošās Olimpa virsotnes apdzīvotājiem, tad te, šķiet, ir tikai viens solis līdz Aīda valstībai, kur kopš aizmūžiem tumsā klīst mirušo dvēseles. Sī nebeidzamas nāves nakts izjūta nomāca jauno sievieti. Taīda tiecas lauka pie saules un dzīvības. Tempļus un pilis sargāja savā vienādībā baismīgu statuju rindas — lauvas ar cilvēka vai auna galvnm Sfinksa, kas Grieķijas mītos bija drausmīga cilveku bendētāja, šeit, Ēģiptē, bija ieguvusi viriesa izskatu un kļuvusi par iemiļotu varas un spēka simbolu Ne tikai sfinksas — visi Ēģiptes dievi, pat visaugstākos ieskaitot, bija zvēra vai putna izskatā un pārsteidzoši apvienoja sevī cilvēka un dzīvnieka iezīmes. Taīda ari agrak bija redzējusi ēģiptiešu amuletus, statuetes un dārglietas, bel vienmēr bija uzskatījusi, ka ēģiptieši dzīvnieka tēla gribējuši izteikt tikai talismana vai greznumlietiņas īpašo uzdevumu. Patiesībā izrādījās, ka dievu tēliem tikai retos gadījumos bija cilvēka izskats. Ticīgie daudz biežāk klanījās puscilvēku — puszvēru vai putnu priekšā, un dažkārt tie bija ķēmīgi līdz groteskumam, piemēram, behemotam līdzīgā Tuerīda. Behemoti un krokodili Taīdai iedvesa riebumu un bailes, godināt tos kā dievu atēnietei likās necienīgi. Neglīti bija arī šakāļgalvis Anubiss, Tots ar garo ibisa knābi, negantā lauvene Sohmeta, govs Hatora un aunā iemiesotais Hnums. Milzīgie plēsīgo putnu tēli — lija Ra un vanags Hors, kādus tos bija attēlojuši vissenākajos laikos, atstāja daudz diženāku iespaidu. Sarežģītā dievu hierarhija atēnietei palika tikpat neizprotama kā lielais dienesta pakāpju un titulu daudzums un ari ēģiptiešu ārkārtīgi sarežģīto sabiedrisko attiecību pakāpes. Katrai kaut cik nozīmīgai pilsētai bija pašai savs galvenais dievs, un ari lielajos tempļos, kam piederēja milzīgi zemes gabali un ļoti daudz vergu, kādu vienu no dievību saimes godināja vairāk par pārējām, — valsts pastāvēšanas gadu tūkstošos šīs dievības bija daudzkārt mainījušās un zaudējušas savu virskundzību.

Visvairāk Taīdu pārsteidza, ka dieviem bija zvēru izskats. Un tādi dievi bija tautai, kuras gudrības un slepeno zinību priekšā grieķi nolieca galvas! Viņa zināja, ka Saisas pilsētā bija mācījušies dižie Hellādas prātnieki — Solons, Pitagors un Platons. Plašas zināšanas Ēģiptē bija smēlies arī Hērodots. Kā gan Ēģiptes iedzīvotāji varēja pielūgt tādu briesmoni kā krokodils — stulbu lin riebīgu radījumu? Vai patiesi nebija iespējams dieva raksturu atklāt citādi, kā vien uztupinot cilvēka ķermenim šakāļa vai vanaga galvu? Ja ēģiptieši nebūtu tik prasmīgi mākslinieki, varētu domāt, ka tie neprot citādi izteikt dievības garu.

Bet drīz vien Taīda ieraudzīja arī dzīvu dievību — svēto vērsi Apisu, Memfisas galvenā dieva Pta iemiesojumu. Pēc divdesmit deviņām pazīmēm priesteri Apisu izraudzījās starp tūkstošiem vēršu, kas mierīgi ganījās pļavās pa visu zemi, un godināja kā dievu līdz pat tā nāvei. Tad tika meklēts jauns dievības iemiesojums, bet mirušo balzamēja — tāpat kā otru dzīvo dievu — faraonu. Svēto vēršu mūmijas apglabāja milzīgā templī — Serapejā, ko apsargāja simtiem akmens sfinksu.

Pēc tabulām, kas uzzīmētas uz apglabāšanas kameru sienām, varēja izsekot daudzām dievišķo vēršu paaudzēm no tik seniem laikiem, ka Serapeions jau bija pa pusei piebērts ar smiltīm.

Arī tagad Memfisā kvēli pielūdza melnu vērsi ar baltu plankumu pierē. Vietējie grieķi mēģināja Apisa kultu padarīt cilvēciskāku, saliedējot to vienā dievībā ar Osīriju un nosaucot tad par Serapīdu. Grieķu reliģija jau bija aizgājusi daudz tālāk par pirmatnīgo dzīvnieku pielūgšanu, pat Krētas salā, kas savā. seniskumā bija gandrīz pielīdzināma Ēģiptei, milzīgie svetie visi lika godināti vienīgi kā Poseidona simboli.Tos nnkava, ujmujot uz altāriem vai spēļu laukumos. Turpretī Ēģipte Apr. tika uzskatīts par īstu dievību — tāpat k.i pretīgais krokodils vai naktīs kaucošais niedrāju kaķis. Tas viss bija pretrunā ar iesakņojušos ticību ēģiptiešu īpašajai gudrībai. Atēniete uzdrošinājās izteikt savas šaubas dieva Pta galvenajam priesterim pieņemšanā, ko viņai par godu bija sarīkojuši grieķu Serapīda pielūdzēji. Strīda karstumā viņa diezgan asi izteica riebumu pret Sebeku — dievu krokodila izskatā. Divi šī dieva kalpotaji, kas piedalījās strīdā, sašuta. Un Taīdai kļuva kauns. Korintā viņai bija ieaudzināta cieņa pret austrumzemju reliģijām. Tikai Atēnās nodzīvotie gadi bija viņā iesējuši nicinājumu pret visu grieķiem svešo un neizprotamo. Taīda pat nenojauta, cik bargi viņai būs jāsamaksā par šo sev pavisam neraksturīgo atēniešu pārākuma izpaudumu pār visiem pārējiem oikumenes apdzīvotājiem.

Drīz Taīda nolēma aizbraukt uz Baltās Antilopes nomu, augšup pa Nīlu, lai apskatītu Hērodota aprakstīto otro pasaules brīnumu — Ēģiptes Labirintu. Draudzene kategoriski atteicās braukt, un Taīda devas ceļa Hēsiones un uzticamā Menedēma pavadībā, jo strategs pēc Hēgesihoras lūguma bija Menedēmu atlaidis.

Viņi brauca neilgi, tikai četrsimt stadijus» augšup pa upi un apmēram simtu pa kanalu uz slavena Moirīda ezera pusi. Šajā gadalaika savienotājkanals un upes atteka piepildījās ar dūņām un ūdensceļš kļuva neizbraucams. Taīdai ar pavadoņiem vajadzēja pamest kuģi un vieglā laivā ar grūtībām irties pa seklumiem, lavējot caur niedru saaudzēm.

Par laimi, šajā rudens laikā te nebija odu — Ēģiptes upju niedolu un ezeru sodības.

Braucienam īpaši salīgtais tulks, kāds Memfisas grieķis, bailīgi raudzījās apkārt, apgalvodams, ka Krokodilopoles apkārtnē esot ļoti daudz suhosu — dieva sebeka iemiesojumu, daži no tiem savas divdesmit olektis gari.

Bet divi pelēki krokodili, ap trīsdesmit olektis gari, te dzīvojot kopš neatminamiem laikiem.

Menedēms naivi apvaicājās, kāpēc tik daudzu gadu laikā kaitīgie briesmoņi neesot nogalināti. Viņš uzzināja, ka tad, ja, ūdenim negaidot krītoties, krokodili, it īpaši jaunie, aizejot bojā, iestigdami izžūstošajās dūņās, viņu ķermeņi tiekot Јalzamēti. Veselas krokodilu mūmiju noliktavas glabājoties Sebeka tempļu īpašās telpās Krokodilopolē, senajā Hetepsenusertē un pat Labirintā.

Kaut gan laivinieki steidza ceļotājus nogādāt pie Labirinta agrāk, lai varētu to apskatīt pirms tumsas iestāšanās, viņi tur nonāca tikai dienas vidū. Te uz svētās zemes svešzemniekiem nebija atļauts pārnakšņot, apmesties tie drīkstēja vienīgi ksenonā — viesnīcā — astoņus stadijus uz ziemeļiem, tajā pašā zemesšaurumā starp purvu un upi, kur atradās Labirints un divas piramīdas. Hērakleopoles mācītais priesteris bija Taīdai stāstījis, ka Labirintu kā dvēseles aizlūguma templi sev cēlis Amenemhets Trešais. Pēc priestera aprēķina, dižais faraons miris četrsimt gadus pirms Knosās nopostīšanas un Tēsēja valdīšanas sākuma Atēnās, sešus gadsimtus pirms Trojas kara un pusotra tūkstoša gadu pirms pašas Taīdas dzimšanas.

Nav brīnums, ka hetēra, kas nebija no bailīgajām, sirdij drebot, devās iekšā Labirinta bezgalīgajās telpu anfilādēs —šī celtne piekļāvās baltai piramīdai, kas bija divreiz mazāka par Memfisas piramīdām. Milzīgs gaitenis Labirintu sadalīja divās pusēs. Tā sienas rotāja apbrīnojami gleznojumi, kuru spilgtās krāsas nemaz nebija izbalējušas piecpadsmit gadsimtu laikā. Te nebija parasto kanonisko dievu un faraonu figūru, kad tie pieņem dāvanas, sakauj ienaidniekus vai pazemo gūstekņus. Tā vietā bija sadzīves ainas, pavisam dabiskas, uzgleznotas apbrīnojami izteiksmīgi un smalki: medības, zivju zveja, peldēšanās, vīnogu novākšana, dzīvnieku ganīšana, dejas un svētku svinēšana ar muzikantiem, akrobātiem uncīkstoņiem.

Taīda jutās nonākusi it kā tā laika Ēģiptē, ko pēc gudrā valdnieka pavēles bija attēlojis talantīgs mākslinieks.

Taīda, Menedēms un Hēsione nenoguruši klīda no zāles zālē starp baltām kolonnām, ko klāja reljefi attēli parastā ēģiptiešu stilā, pa apgleznotiem gaiteņiem, pa istabām, ko rotāja neparasti skaistas frizēs un ornamenti — zilas zigzaglīnijas, balti un violeti raksti, kas atgādināja rupja auduma paklājus, kā ari vel jo sarežģītāki daudzkrāsaini izmargojumi. Nogurušas acis atteicas izprast sarežģītās spirāles, riteņu lokus ar divpadsmit spieķiem, pasakainus lotosus ar sarkaniem ziedkausiem garos kātos. Meistarīgi veidotie izgriezumi zem griestu akmens plāksnēm deva pietiekami gaismas, lai augšējas Labirinta telpās nebūtu vajadzīgas lāpas. Tulks paskaidroja, ka tempļa augšdaļai atbilst tāds pats labirints apakšējās telpās, kur glabājas svēto krokodilu mūmijas un atrodas sevišķi interesantas senas svētnīcas, apgleznotas ar tagad jau izzudušu dzīvnieku attēliem — gigantiskām hiēnām un vienradžiem. Priesteris, kurš viņus pavadīja pa Labirintu, apakšējās telpās nemaz neveda, izskaidrodams to ar senu aizliegumu: svešzemniekus tur nelaida. Diena sāka dzist. Zālēs un it īpaši gaiteņos kļuva tumšs. Bija laiks posties laukā no daudztūkstošu istabu celtnes. Priesteris viņus veda uz izeju, un nogurušie ceļotāji labprāt viņām sekoja. Netālu no galvenajām ziemeļpuses kāpnēm, kur platajos sienu izgriezumos brīvi lauzās iekšā sarkanīgā vakara gaisma, Taīda apstājās, lai aplūkotu reljefu jaunas sievietes tēlu, kas ar Gģiptei neparastu māku bija kalts dzeltenīgā akmeni. Ģērbusies ārkārtīgi smalkā, caurspīdīgā tērpa, kas bija sasiets mezglā zem kailajām krūtīm, sieviete turēja rokās nepazīst,unu mūzikas instrumentu. Viņas sejā, ko ietvēra biezs shematiski atveidotu matu režģis, bez šaubām, viedās etiopietes vaibsti un vienlaikus tāds cildenums, kādu Taīda nebija redzējusi pat dižciltīgāko ēģiptiešu sejās. Kamēr hetēra prātoja, kādai tautai varētu būt piederīga senā muzikante, viņas ceļabiedri aizgāja uz priekšu. Viegls pieskāriens pie kailās rokas lika viņai nodrebēt. No tumšās ejas puskrēslas bija mazliet laukā panākusies sieviete garā tērpā — ēģiptietēm parastajā baltajā linaudekla stolā. Viņai aiz muguras stāvēja priesteris ar kaklarotu no zelta un zila fajansa zīlītēm. Viņš papurināja galvu ar apgrieztiem matiem un lauzītā valodā nočukstēja: «Tur lejā var, es novedīšu.» Taīda piegāja pie sievietes, piekrītoši tai pamāja un pagriezās, lai pasauktu Menedēmu un Hēsioni: tie jau bija aizgājuši līdz galerijas galam. Taču nepaguva — no mugurpuses viņu satvēra spēcīgas rokas, aizbāza muti ar lupatu, apslāpēja kliedzienu un nesa prom. Taīda izmisīgi pretojās, tomēr palīgā nāca vēl citi, turēja ciet, sasēja ar viņas pašas saplēsto drēbju strēmelēm, un viņa padevās un nepretodamās ļāva sevi stiept tālāk.

Viņas nolaupītāji acīmredzot zināja ceļu un rikšiem vien steidzās pa aklo tumsu, iztikdami bez lāpām…

Priekšā vāra gaismiņa izkliedēja tumsu, sāka ost pēc miklas zāles un ūdens. Beidzot viņai no sejas norāva smacējošo lupatu un pašu pievilka pie mūra sienas. Turpat, ne tālāk par puspletru, pēdējos saulrieta staros spīdēja tumšs nekustīgs ūdens. Guvusi iespēju runāt, Taīda nikni un pārsteigti grieķu un lauzītā ēģiptiešu valodā uzbrucējiem noprasīja, ko tie īsti no viņas grib. Taču tumšie stāvi — to bija seši, visi vīrieši ar skopajā gaismā nesaskatāmām sejām — stūrgalvīgi klusēja. Sieviete, kas Taīdu bija ievilinājusi, bija kaut kur nozudusi.

Atēnieti nostādīja uz kājām pie pašas sienas, atbrīvoja no valgiem un pie viena noplēsa viņai pēdējās apģērba paliekas. Taīda pamēģināja aizstāvēties un saņēma sitienu pa vēderu, kas tai aizcirta elpu. Nolaupītāji atmudžināja kaut ko žvadzošu, ko bija atnesuši sev līdzi, — tievas, bet stipras siksnas ar tādām sprādzēm kā zirglietām. Taīdas plaukstu pamatnes piesēja krūšu augstumā pie sienā iestiprinātiem riņķiem, apņēma ap vidukli siksnu, izlaida to starp kājām un pievilka aiz muguras pie dzinteles. Hetēra neizpratnē atkal sāka taujāt, ko tie taisās ar viņu darīt.

Tad viens no cilvēkiem pienāca viņai klāt. Pēc balss Taīda pazina priesteri, kurš bija kopā ar sievieti un runāja grieķiski.

— Brāļi lika tevi par dieva zaimošanu cilvēku pulkā nolikt dieva vaiga priekšā. Lai tu uzzinātu viņa varenību un zemotos viņa priekšā savā pēdējā stundiņā!

— Kāda dieva? Par ko tu runā, ļaundari?

Priesteris neatbildēja, pagrieza muguru un pateica saviem pavadoņiem dažus nesaprotamus vārdus. Visi seši devās uz ūdens pusi, noslīga ceļos un pacēla gaisā rokas. No skaļajiem vārdiem, kas tika izrunāti dziedoši, līdzīgi himnai, Taīda saprata tikai vienu: «O, Sebek… atnāc un paņem…» — taču ar to pašu pietika. Piepeša atskārta lika viņai sastingt. Gandrīz samaņu zaudēdama, viņa piesmakušā balsī vārgi iekliedzās, tad kliedza aizvien skaļāk un skanīgāk, aicinādama palīgā Menedēmu, jebkuru cilvēku, kas nebūtu pakļauts šiem tumšajiem stāviem, kuri bija noliekušies pie ūdens svinīgā dziesma. Incsleii pieceļas. Tas, kurš runāja grieķiski, sacīja:

— Kliedz skaļāk, Sebeks sadzirdēs. Drizak aln.de, h v nevajadzēs mocīties gaidot.

Priestera vārdos nemanīja ne zobgalības, ne ļaunu gaviļu. Taīdupārņēma pilnīga bezcerība. Lugt žēlastību, draudēt, mēģināt pārliecināt šos cilvēkus būtu tikpat veltīgi kā lūgt baismīgo dzīvnieku, kuram tie kalpoja, so puszvēru, puszivi, kas nepazina nekādas jūtas. Priesleiis vēlreiz apskatīja upuri, deva zīmi pavadoņiem, un visi seši klusi nozuda. Taīda palika viena pati.

Viņa parāvās uz priekšu, sajuta, cik nesaraujami stipras ir siksnas, un izmisusi nokāra galvu. Vaļā atrisušie mati nosedza viņas augumu, un Taīda nodrebēja no to siltā pieskāriena. Viņa pirmoreiz pārdzīvoja nāves mokas. Neizbēgamās bojāejas tuvums visu pasauli pārvērta sīkā cerību kamoliņā. Menedēms! Menedēms — pieredzējušais, bezbailīgais karavīrs un kvēlais mīļākais, viņš to neatstās likteņa varā!

Taīdas acīm piemita spējas labi redzēt tumsā. Viņa ieskatījās ciešāk un saprata, ka u piesieta pie kādas statujas pjedestāla uz ezeru vai upes atteku vedošas pazemes ejas pusapaļā paplašinājuma. Netālu pa labi vīdēja milzīga statuja. Tā bija viena no divām kolosālā jām sēdošajām statujām, kas netālu no piramīdas paceļas trīsdesmit olekšu augstumā virs ūdens. Taīda aptvēra, ka galerija ir vērsta pret ziemeļrietumiem un atrodas netālu no ziemeļpuses ieejas. Viņu iesildījusī cerību uguntiņa iekvēlojās spožāk. Šausmīgo briesmu žņaugs to pieslāpeja, tiklīdz atēniete atcerējās, ka Labirintā ir trīs tūkstoši istabu. Ja arī būtu iespējams atrast ceļu pie viņas, tad tikai krietnu laiku pēc tam, kad drausmīgie krokodili būs viņu saplosījuši gabalos, aprijuši up nozuduši biezokņos.

Taīda sāka raustīties, pūlēdamās atbrīvoties no saitēm, viss viņas jaunais ķermenis protestēja pret gaidāmo nāvi. Cietās siksnas lika viņai pierimt, radīdamas sāpes. Zobus sakodusi, viņa apvaldīja šņukstus un atkal sāka lūkoties apkārt, instinktīvi meklēdama glābiņu. Galerijas paplašinātā gala grīda nolaideni veda lejup uz šauro slapjā krasta joslu. Divi tievi stabi balstīja jumta izvirzījumu, kura dēļ nebija redzamas debesis. Acīmredzot portiks veda pie ūdens. Bet kāpēc bez pakāpieniem? Taīdu atkal sagrāba pirmatnīgas šausmas. Viņa apjēdza, kam domāta šī slīpā grīda, kas veda līdz pašam ūdenim.

— Menedēm, Menedēm! — Taīda sāka saukt, cik skaļi spēdama. — Menedēm! — Un sastinga, atcerējusies, ka, kliedzienus sadzirdējis, atnāks tas, kam viņa paredzēta. Viņa pamira, iekārusies siksnās. Akmens stindzināja muguru, kājas bija gluži stīvas.

Kad uz melnā ūdens nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums, Taīda zaudēja apjēgu par laiku.

Viņai likās, ka necaurredzamajā niedrāju tumsā dzird tikko saklausāmus šļakstus, kaut kur tur, kur apraujas zvaigžņu atspulga blāvais mirdzums. Purvā atskanēja dobja, Zema, īdēšanai līdzīga rēkoņa. Šo tālo un kluso skaņu pretīgu padarīja kādi īpaši — tajā apslēpti draudi, tas, ka šī rēkoņa nebija līdzīga nevienai citai skaņai, kādas rada cilvēkam pierasti dzīvnieki. Drebēdama, dūres sažņaugusi, Taīda sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu tumšajām bailēm sevi uzveikt. Neizmērojama drosme piemita viņas senčiem, kas cīnījās ar vēršiem; amazonēm, kurām nebija bīstami nekādi ievainojumi; atēnietēm, kas bija izturīgas kā Leaina. Bet tie taču visi bija cīnījušies, būdami brīvi, atklātā cīņā!;.. Vienīgi Leaina bija sasieta tāpat kā viņa un nepadevās cilvēkiem, kas melīgi iztulkoja likumu…

Bet šeit, vientulībā un saltajā purva klusumā, Taīda briesmoņa gaidās atkal sāka raustīties savās saitēs, līdz pagurusi, sajēgu zaudēdama, atkal atslējās pret miklo akmeni. Nakts klusēja, šļaksti purvā vairs neskanēja.

Atjēgties Taīdai lika krampji satūkušajās kājās. Cik ilgs laiks vēl bija pagājis? Kaut varētu ieraudzīt debesis virs galvas, zvaigznāju kustību. Mīņādamās un izlocīdamās viņa lika asinīm atkal ritēt. Aiz muguras pazemes galerijā viņa saklausīja tikko dzirdamus gausus, zaglīgus soļus. Asinis iesitās Taīdai galvā, viņu vai apdedzināja priecīga cerība. Menedēms? Bet nē, vai tad Menedēms zagšus zagtos klāt, sastingdams pēc katra soļa, viņš atdrāztos kā satracināts vērsis, satriekdams visu savā ceļā! Un skaļš brēciens atkal noskanēja pār naksnīgo purvu. Kas tur? Itin kā vāra atsaukšanās. Taīda aizturēja elpu. Nē, nekā! Bet soļi aiz muguras? Statujas pakāje apslēpa ieeju galerijā. Taīda ieklausījās un saprata, ka ejā neviena nav: skaņas nāca no purva un atbalsojās pazemē. Ak, varenā Afrodīte un Zev Aizsargātāji Smagu ķepu soļi uz mīkstās, dūņainās zemes, tur, aiz ēzeiam pieveisla portika stabiem. Reti un nevienmērīgi plunk.li ai līgani pauzēm. Pie paša krasta iznira grubuļaina mugura, mi kaulainajiem izciļņiem virs acīm blāvi sarkanas ied i.e. divas acis. Ļoti lēni, tā, ka minūtēm ilgi briesmonis sķiia nekustīgs, uz šaurā krasta svempās lauka bezgala gausais ķermenis, izlocīdamies te uz vienu, te otru pusi vienā ritmā ar plati izvērsto ķepu kustībām. Milzīga aste vel atradās ūdenī.

Sarkanās uguntiņas nozuda: krokodils bija izsleps galvu, un tā acis nebija redzamas. Pavērās milzīgā rīkle, pilna neskaidri balsnījošu zobu. Nezvērs sastinga uz ilgu laiku — it kā ieklausīdamies. Taīda pamira, viņu krati ļa drebuļi, bet galva viņai bija tik. skaidra kā nekad: pārdzīvojusi pirmās nāves bailes, viņa mazliet nomierinājās, vel viņā līpinājās neskaidra cerība. Ak, ja siksnas viņu neturētu ciet, tad gan viņa zinātu, kā aizbēgt no milzīga suhosa! Zobiem noklabot, aizcirtās rīkle, atkal uzliesmoja sarkanie punkti. Taīda juta sev pievērstu saltu, vienaldzīgu skatienu. Krokodils nesteidzas, ielūkodamies galerijas tumsā, viņš it kā pētīja laidu. Sava ilgajā mūžā viņš te daudzkārt bija aprijis piesietus bezpulīdzīgus upurus. Nezvērs izslējās uz ķepām, ai skaļu smakslu atrāva vēderu no dūņām. Sie riebīgie radījumi. Pa zemi skrēja ātri, vai tādam grūti noskriet attālumu, kas tikai nedaudz garāks par paša augumu?! Itin ka sad.iide jis Taīdas domas, krokodils ātri paspēra divus soļus uz viņas pusi. Tad Taīda tik spalgi iespiedzās, ka nezvērs atkal smagi nozvēlās uz vēdera, bet tad pēkšņi pagriezās pa labi. No tumsas atskanēja ašu soļu plakšķi. Skarbs, necilvēcisks kliedziens sašķēla pazemes klusumu: «Taīda, esmu te!»

Ieejas priekšā uz mirkli pazibēja neskaidrs siluets.

— Menedēm! — Taīda sauca kā pa sapņiem.

Jā, tas bija Menedēms. Vienā acumirklī lakedaimonietis nokļuva pie statujas pamatnes, sataustīja siksnas un rāva tās ar negantu spēku. Rāviens — un satrūka siksnas ap kreiso roku; labās puses siksna nepadevās, toties neizturēja vecais bronzas riņķis. Trešo siksnu saniknotais Menedēms sarāva kā diegu. No vaigiem atbrīvotā Taīda aiz vārguma sabruka ceļos un uz mirkli zaudēja samaņu. Menedēms pagriezās pret nezvēru. Viņam nebija nekāda ieroča, un viņš bija kails — drēbes nomestas, lai varētu ātrāk paskriet, — no galvas līdz papēžiem nošķiedies ar dubļiem. Karavīra niknums bija tik briesmīgs, ka viņš paspēra divus soļus uz nezvēra pusi, iepletis neapbruņotās rokas, it kā grasītos krokodilu nožņaugt kā suni.

Atskanēja pa dubļiem skrienošu kāju plakšķi, pa ūdeni gar krastu aizslīdēja tumšsarkanas gaismas celiņš. Gaisma atspīdēja, spožāk, un tad portika priekšā ar lāpu rokā paradījas Hēsione, pusdzīva no pārvarīgā skrējiena un bailēm. Ieraugot drausmīgo krokodilu, meitenei izlauzās šausmu kliedziens. Bet nezvērs, ieurbies ar savu stingo skatienu Menedēmā, Hēsioni, šķiet, neredzēja. Lāpa Hēsionei rokā nodrebēja, un viņa aiz bailēm un nespēka nokrita ceļos — tāpat kā viņas saimniece.

— Rādi gaismu! — Menedēms uzbrēca. Viņš meta acis uz visām pusēm, meklēdams kaut ko, ar ko sagaidīt nezvēra uzbrukumu. Un pēkšņi izšķīrās. Ar vienu lēcienu Menedēms bija pie Hēsiones, izrāva viņai no rokas lāpu, izklupa ar to uz suhosa pusi, un tas parāvās atpakaļ. Menedēms aizmeta lāpu atpakaļ Hēsionei, taču to satvēra Taīda, kas jau bija piecēlusies kājās. Spartietis parāva uz savu pusi portika koka stabu, atskanēja brākšķis. Menedēms spieda no visa spēka. Vecais, sausais koks padevās. Viss turpmākais norisinājās tik ātri, ka Taīdai palika prātā tikai pavisam neskaidri. Krokodils nāca virsū Menedēmam, bet viņš deva tam ar nolauzto staba gabalu varenu triecienu pa purnu. Nezvērs neatkāpās, bet, rīkli atvēris, metās karavīram virsū. Menedēms to vien bija gaidījis. Ar visu sparu viņš ietrieca stabu rāpulim rīklē, bet, protams, nespēja atturēt milzīgi smagā, divdesmit piecas olektis garā suhosa spiedienu un zaudēja līdzsvaru, pagūdams tomēr ar kājas spērienu pavirzīt baļķēna brīvo galu pret pjedestāla sienu. Krokodils ieskrējienā trieca stabu pret nesagraujamo mūri un iedzina baļķēnu sev rīklē vēl dziļāk. Galeriju satricināja neganti astes belzieni. Vienā mirklī skaidās pārvērtās portika otrs stabs, uzkaru jumts nogāzās. Krokodils locīdamies novēlās uz sāniem, bet tūdaļ izslējās un, ar asti uzmezdams gaisā veselu dubļu kaskādi, metās prom uz purvu.

Menedēms un Taīda stāvēja, nervozu drebuļu kratīti. Atjēgusies Taīda steidzās pie Hēsiones. Meitene, viscauri lipīgo dubļu klāta, gulēja uz mutes pie pašas ieejas pazemē, ar rokām aizklājusi seju.un ausis. Tiklīdz Taīda viņai pieskārās, Hēsione iebrēkdamās pielēca kājās, taču, ieraudzījusi saimnieci sveiku un veselu, metās pie tās.

Menedēms abas saņēma aiz rokām.

— Bēgam! Ši ir ļauna vieta. Suhoss vel atgriezīsies, vai atnāks kāds cits. Vai ari priesteri…

— Uz kurieni?

— Tā, kā atnācu es: gar krastu, apejot templi.

Visi trīs sāka ātri brist pa dubļiem gar Labirinta ārsienu. Drīz vien krasta josla kļuva platāka, zeme tur bija sausa, iet kļuva vieglāk, bet tad Taīdai izsīka spēki. Daudz labāk neklājās ari Hēsionei. Saprazdams, ka te palikt ir bīstami, Menedēms satvēra abas sievietes zem gurniem, veikli uzsēdināja tās sev plecos un, lāpu nodzēsis, lēnā riksi skrēja prom no drūmā Labirinta kolosa, turp, kur iztālēm vāri iespldējās uguntiņa Svētceļnieku Mājā, kas jau sen bija pārvērtusies par ksenonu — viesnīcu.

…Lai nepiesaistītu uzmanību, Taīda, kurai kājās bija sandales, bet vienīgais ietērps — kuplie mati, noslēpās aiz palmām. Menedēms uņ Hēsione, uz ātru roku nomazgājušies pie apūdeņošanas akas, atnesa viņai drebes no mantām, ko pavadoņi jau bija aizgādājuši uz ksenonu. Grieķu tulks, Taīdas nozušanas un Menedema dusmu nobiedēts, bija kaut kur nozudis.

Hēsione, ieziezdama Taīdas brūces ar dziedinošu ziedi, stāstīja viņai, ka spartietis pēc veltīgiem meklējumiem Labirinta augšējās istabās sagrābis kādu priesteri un, piesizdams ar roku pie kolonnas, zvērējis Ereba vārdā, ka padarīs viņu par kropli, ja viņš nepaskaidros, kā grieķiete varēja pazust un kur tā meklējama. Menedēmam izdevies izspiest pa pusei atzīšanos, pa pusei minējumu, ka Taīdu nolaupījuši tie, kas kalpo Sebekām. Šie cilvēki upurējot pazemē, tur, kur galerijas iziet pie ezera, svētnīcas rietumu daļā. Ja Labirintu apejot no ezera puses un dodoties pa kreisi no galvenās ieejas, tad varot nonākt pie apakšstāva galeriju izejām. Nekavēdamies ne mirkli, Menedems norāvis sev drēbes, lai būtu vieglāk skriet pa ūdeni, un aizdrazies gar tempļa masivajām sienam. Ieroci nebijis kur ņemt — savējo viņš bija atstājis pārcēlājiem, lai nebutu pārkāpti tempļa likumi. Kāds viņam saucis nopakaļ, ka līdzi katrā ziņā jāņem gaismeklis, taču Menedēms jau bijis gabalā. Tad Hēsione paķērusi divas lāpas, kas atradušās bronzas statņos, vienu aizdedzinājusi pie nišā iekārtota gaismekļa liesmas un traukusies pakaļ Menedēmam — viegla un ātra kā antilope. Tā viņa, krēslai sabiezējot, skrējusi, orientēdamās pēc drūmās sienas kreisajā pusē, kas no rietumiem nemitīgi liekusies uz dienvidiem. Pārējais kundzei esot zināms…

Taīda cieši noskūpstīja uzticamo Hēsioni. Vēl maigāku apbalvojumu saņēma Menedēms, kuram pie asiņojošām plaukstām bija piesieti dziedinošu zāļu kumšķīši, kālab viņa rokas izskatījās līdzīgas tā paša suhosa ķepām, kurš tik tikko nebija pazudinājis Taīdu.

Spartiešu karavīrs ilgi nolūkojās uz Labirintu, kas netālu iezīmējās pirmajos rītausmas staros. Uzminējusi viņa domas, Taīda sacīja:

— Nevajag neko darīt, mīļais. Kurš gan spēs atrast neliešus trīstūkstoš istabās, pārejās un pazemē?

— Bet ja atnāktu visa Eositeja vienība? Mēs viņus izkvēpināsim no turienes kā tuksneša lapsas no alām.

— Kāpēc? Jau tāpat mēs, svešzemnieki, kas ēdam govs gaļu, esam nešķīsti Ēģiptes īsto iedzīvotāju acīs. Mēs tikai apgānīsim viņu svētumu. Vainīgie aizbēgs, ja nav jau aizbēguši, bet sodu, kā allaž, saņems tie, kas nekā nezina un ne pie kā nav vainīgi. Pirmām kārtām vainīga esmu es pati. Nedrīkstēja strīdēties ar priesteriem, izrādot grieķisko nicinājumu svešzemniekiem un viņu reliģijai. Un turklāt — piesardzīgāk jāstaigā pa tempļiem, kas ir pilni lamatu, ļaunu cilvēku, briesmīgu dievību, kurām slepus vēl aizvien upurē cilvēkus.

— Beidzot es dzirdu pareizus vārdus. Jau sen bija laiks, mana mīļotā! Ar dejām tu mūs neesi iepriecinājusi jau ilgāk par mēnesi, bet jāšanu esi aizmirsusi kopš pašas atbraukšanas uz šejieni.

— Tev taisnība, Menedēm! Tiklab dejas, kā jāšana prasa pastavīgu vingrināšanos, citādi varu kļūt lempīga ka Tuerīda.

— Tuerīda!

Iedomājies šo ēģiptiešu dievieti, kas tup uz resnām pakaļkājām, ar nejēdzīgi atkārušos vēderu un ķēmīgu behemota galvu, Menedēms ilgi smējās, slaucīdams asaras ar apsaitētās plaukstas virspusi.

Memfisā Taīdu gaidīja jaunas vēstis no austrumiem. Bija notikusi kauja starp Aleksandru un Dāriju pie īsas upes, Feniķijas piekrastē. Maķedonieši guvuši uzvaru! Dižais persiešu valdnieks izrādījies gļēvulis. Viņš aizbēdzis uz valsts iekšieni, pametis visu mantu, savas teltis un sievas. Aleksandrs pa Feniķiju virzoties uz dienvidiem, ieņemdams pilsētu pēc pilsētas. Visi. liecot galvas uzvarošā varoņa — dievu dēla priekšā. Neparastas baumas apsteidz maķedoniešus. Lejasēģiptē esot uzradušies bagāti tirgotāji, kas aizbēguši no piejūras pilsētām. Viņi izveidojuši savienību un iepērkot kuģus, lai dotos uz tālo Kartāgu. Ēģiptes satraps Mazahess pārbaidīts, un viltus faraons Hababašs pavēlējis spartiešu algotņiem būt kaujas gatavībā. Vienība nosūtīta uz Būbastiju, kur sīriešu karavīru vidū bija sākušies nemieri.

Jaunā maķedoniešu valdnieka piekritēji ar viņu saista cerības atbrīvoties no persiešu varas. Viņš ar savu vareno roku atbalstīs vājo, Dārija varas priekšā saliekto īstenā faraona Nektaneba dēlu.

Hēgesihora, satraukumā kvēlodama, Taīdai slepus pavēstīja, ka Aleksandra floti komandējot Nearhs un viņa kuģi esot pie Tiras. Senā Bibla ar slaveno Libānas Afrodītes jeb Anaitīdas templi padevusies gandrīz bez vilcināšanās tāpat kā Sīdona. Visi runājot, ka Aleksandrs noteikti nākšot uz Ēģipti. Eositejs esot drūms, ilgi apspriedies ar saviem padomdevējiem un nosūtījis ziņnesi uz Spartu…

Taīda vērīgi palūkojās draudzenē.

— Jā, es viņu mīlu, — Hēgesihora atbildēja uz neizteikto jautājumu, — viņš ir neparasts cilvēks, vienīgais tāds starp visiem.

— Bet Eositejs?

Hēgesihora salika pirkstus žestā, kas hetērām nozīmēja vienaldzību pret pielūdzēju: «Ja ne šis, tad kāds cits.»

— Un tu viņu gaidi?

— Gaidu! — Hēgesihora atzinās.

Taīda iegrima domās. Kopā ar Aleksandru ieradīsies Ptolemajs — baumas vēsta, ka viņš tagad ir viens no maķedoniešu valdnieka labākajiem karavadoņiem, valdniekam gandrīz pats tuvākais cilvēks, izņemot vienīgi Hēfaistionu. Ptolemajs!.. Taīdai sirds sāka sisties spēcīgāk, draudzene bija tikpat vērīga un nevilcinoties noprasīja:

— Bet Menedēms?

Taīda neatbildēja, pūlēdamās izprast savas jūtas — atmiņas par bijušo — jūtu mulsumu pēdējā Atēnu gadā, to jauno, kas atnāca kopā ar lakoniešu atlēta bezgalīgo mīlestību — viņš bija uzticīgs kā bērns un vīrišķīgs kā mītu varonis.

— Nevari izšķirties? — Hēgesihora paķircināja.

— Nevaru. Zinu tikai to: vai nu viens, vai otrs. Apmānīt nespēšu nemūžam.

— Tu vienmēr esi tāda bijusi. Tāpēc tev nav bijis un nebūs bagātības kā Frlnei vai Tēro. Tev jau tā arī nav vajadzīga — tu gluži vienkārši neproti naudu tērēt. Tev ir maz iegribu un izdomas.

— Patiešām, maz! Nevaru izdomāt nekā, ar ko apžilbināt sāncenses vai pielūdzējus. Toties ir vieglāk, ja…

— Jā, Menedēms nav bagāts, lai neteiktu — gluži nabags!

Ar nabadzību Taīda sadūrās, kad bija sadomājusi pirkt jājamzirgu. Tika pārdota reti sastopamas tumšas pelnu krāsas ķēve no Aziras — tādas Lībijas zirgu šķirnes, kuru it kā ieveduši jau hiksi. Aziras zirgi bija izslavēti ar savu izturību karstumā un ūdens trūkumā. Salmāha, kā ķēvi sauca, nebija diezin cik skaista — pelnu krāsā, ar gariem priekškāju vēzīšiem un nošļauptu dibenpusi. Taču jātniekam tas nozīmēja mīkstu gaitu, un pat acu kaktiņos zibošie baltumi — nelāgu tikumu pazīme — neatbaidīja pircējus. Bet, kad noskaidrojās, ka Salmāha skrien īpašā «trīskāju» riksī, tad viņu bez vilcināšanās par augstu cenu nopirka Tanijas tirgotājs. Taīdai iepatikās mazliet mežonīgā Lībijas ķēve, un Salmāha acīmredzot nojauta atēnietē to mierīgo, pakļaujošo un labsirdīgo gribu, pret kuru dzīvnieki, sevišķi zirgi, ir ļoti jūtīgi. Galu galā Taīdai izdevās iemainīt zirgu pret hrizolītu — to pašu, kas bija paredzēts Aristotelim par palīdzību Hēsiones tēvam.

Menedēms sadabūja panteras ādu, lai nosegtu zirga sānus virspus mazā sviedru spilvena, ko lietoja jātnieki, kuri valkāja kāju bruņas vai aziātu šaurās bikses. Taīda jāja ar kailām kājām — kā senās Termodontas sievietes— un noteikti būtu sev sagandējusi lielus. Jājot lielā karstumā, zirga sviedri, nokļūdami uz cilvēka ādas, rada iekaisumus un čūlas.

Plēsīgā kaķa mīkstā āda, ko bija tīkami aptaustīt, tomēr apgrūtināja jāšanu. Taīda sēdēja zirgā kā amazone — ar stipri saliektām kājām, tā ka papēži atradās gandrīz virs zirga nierēm, atspiezdamās uz lielu kauliem, un tas prasīja īpašu spēku ceļgalos. Jātniece turējās, ar kājām saspiezdama zirga ķermeņa augšdaļu. Mīkstā, padevīgā panteras āda auļojot lika dubultot kāju piepūli. Tomēr Taīda ar to bija pat apmierināta. Pēc divu nedēļu ilgām mocībām viņas ceļgali atguva kādreizējo dzelžaino tvērienu, par kuru jāšanas skolotājs, pēc tautības paflagonietis, bija viņu dēvējis par īstenu Termodontas meitu.

Beidzās simt desmitās olimpiādes ceturtais gads. Uģi pie iestājās piecpadsmit dienas ilgais rietumvēja laiks, kad pūta negantais Sēts, kas kaltēja zemi un cilvēkus darīja niknus.

Grieķietes, kuras Sēta vēju nepazina, turpināja savus braucienus. Reiz tām uzbrāzās sarkans mākonis, 110 kura dvesa krāsns svelme. Sagriežas un saka savu deju smilšu virpuļi, satumsa, Hēgesihoras zirgi pārbijušies uzšāvās pakaļkājās. Ar pūlēm izdevās ērzeļus apvaldi! un an tikai tad, kad Hēsione, izlēkusi 110 ratiem, drosmīgi satvēra abus dīseles zirgus aiz iemauktiem un palīdzēja Hēgesihorai tos pagriezt uz ziemeļiem, uz pilsētas pusi. Salmāha palika pilnīgi mierīga, paklausīgi pagriežas ar muguru pret vētru un savos līganajos rikšos skrēja līdzās ratiem, kuru riteņi drīz vien sāka čīkstēt, jo to rumbās bija sabirušas smiltis.

Zirgi pamazām nomierinājās, to skrējiens kļuva vienmērīgs. Vējam šņācot un svelpjot, Hēgesihora līdzīgi kareivīgajai Atēnai traucās, apdzīdama putekļu mākoņus. Viņas sasniedza vietu, kur ceļš liecās ap tumšu aizu. Te atradās pussabrucis lūgšanu templis, uz kura kāpnēm draudzenes dažreiz atpūtās. Taīda pirmā pamanīja uz baltajiem akmeņiem cilvēku garajās ēģiptiešu linaudekla drēbēs. ViĢš gulēja, iespiedis seju saliektā elkonī, un ar kreiso roku piesedza galvu. Atēniete nolēca no zirga noliecās pār smagi elpojošo veco vīru. Iedzēris malku ai ūdeni atšķaidīta vīna, viņš salīcis piecēlās sēdus. Draudzenēm par pārsteigumu vecais vistīrākajā Alikas izloksnē paskaidroja, ka viņam smilšu vētrā kļuvis slikti un viņš, neredzēdams glābiņa, nolēmis gaidīt.

— Visdrīzāk savu pēdējo stundiņu, jo Sēta vējš pus,11 neatlaidību, kas ir šī dieva cienīga, — vecais vīrs beidza stāstīt..

Trīs pāri spēcīgu sieviešu roku iecēla viņu ratos, Hesione sēdās zirgā Taīdai aiz muguras, un viņi visi četri laimīgi nokļuva Memfisā.

Vecais lūdza viņu aizvest uz Nēitas templi, kas atradās upes krastā pie liela dārza.

— Vai tad tu esi šīs svētnīcas priesteris? — Hēgesihora iejautājās. — Tu taču esi grieķis, kaut apģērbs tev kā ēģiptietim.

— Esmu šeit viesis, — sirmgalvis atbildēja un ar pavēlošu žestu paaicināja Taīdu pie sevis. Atēniete paklausīgi piejāja pie kāpnēm, pa kurām lēni kāpa augšup vecais vīrs.

— Tu esi Atēnu hetēra, kas tika atdota krokodiliem un izglābās? Ko tu meklē Melnās Zemes tempļos?

— Tagad — neko. Cerēju tur atrast gudrību, kas dvēseli spirdzina vairāk nekā filozofiskie spriedelējumi par politiku, karu un lietu izzināšanu. Tos esmu atklausījusies Atikā, taču man nav vajadzīgs ne karš, ne pilsētu iekārtošana.

— Un neatradi šeit nekā?

Taīda nievīgi iesmējās:

— Te pielūdz zvērus. Ko gan var gaidīt no tautas, kuras dievi vēl nav kļuvuši par cilvēkiem?

Sirmgalvis piepeši izslējās, viņa acu izteiksme pārvērtās. Taīda juta, kā nepazīstamā cilvēka skatiens ielaužas viņas dvēseles apslēptajos dziļumos, bez žēlastības atklādams slepenās domas, cerības un sapņus. Atēnieti tas nenobiedēja. Kaut gan viņa savā īsajā mūžā guvusi milzumu iespaidu un iepazinusi daudz cilvēku, tajā nav bijis nekā apkaunojoša vai necienīga, nav bijis nedz nekrietnas rīcības, nedz ļaunu domu. Erots, prieks apzināties sevi vienmēr skaistu, vienmēr ilgotu, neremdināma zinātkāre… Viņas pelēkās acis bezbailīgi vērās pretī skatienam šķēpa asumā, un sirmgalvis pirmoreiz pasmaidīja.

— Pēc savām saprašanas spējām tu esi pelnījusi mazliet vairāk zināšanu, nekā tev spētu dot Ēģiptes priesteri. Vari pateikties savam vārdam, ka tie vispār nolaidās tik zemu, ka ar tevi sarunājās.

— Manam vārdam? — hetēra izsaucās. — Kāpēc?

— Vai tad tu nezini, ka tev kā Grieķijas meitai ir ļoti sens vāids? Tas cēlies no ēģiptiešu valodas un nozīmē «Isīdas zeme», turklāt ir pārņemts no senās K iv tas. V.u esi dzirdējusi par Britomartīdu, Zeva un Karinas mrilu? Tu man atgādināji viņas attēlu.

— Cik tu interesanti runā, tēvs! Kas tu esi, no kurienes!

— Esmu no Dēlas salas, grieķis, filozofs… liet redzi — tava draudzene tikko spēj novaldīt zirgus, un Salmāha jau ari nepacietīgi mīņājas.

— Tu zini pat zirga vārdu?

— Neesi naiva, bērns. Dzirdi es vēl neesmu zaudējis, bet tu vai divdesmit reižu sauci zirgu vārdā.

Taīda nosarkusi iesmējās un sacīja:

— Es gribētu tevi satikt.

— Tas ir nepieciešams. Nāc, kuru dienu gribi, agri no rīta, kad atslābst Sēta negantais pūtiens. Ienāc portika pavēnī, sasit trīs reizes plaukstas — un es iznākšu pie tevis. Haire!

Rudie un baltie zirgi pa bezgalīgo palmu aleju nevaldāmi drāzās prom uz pilsētas ziemeļdaļu. Salmāha, atbrīvojusies no divkāršās nastas, līksmi auļoja līdzās. Taīda domīgi raudzījās lielās upes svina pelēkajā ūdenī, nojauzdama, ka tikšanās ar veco filozofu viņas dzīvē būs nozīmīga.

Hēgesihora apjautājās, ar ko draudzeni tik ļoti ieinteresējis vārgais un nenozīmīgais sirmgalvis. Izdzirdusi par Taīdas nodomu atkal «klaiņot pa tempļiem», kā izteicās spartiete, viņa paziņoja, ka Taīda beigu beigās dabūšot galu. Varbūt pažēloties Menedēmam, lai viņš vai nu nelaiž draudzeni uz tempļiem,vai arī vairs neglābj,kad viņu nometīs priekšā lauvam, behemotam, milzu hiēnai vai vēl kādam citam dievišķam briesmonim? Taču arī tas nelīdzētu: atlēts, kaut arī no izskata bargs, savas skaistules rokās ir tikai mīksts māls!

Hēgesihorai bija taisnība. Sastapšanās ar filozofu bija iekveldinājusi Taīdas ziņkāri. Jau nākošajā dienā, tiklīdz svinapelēkās debesis iekvēlojās sarkanīgās atblāzmās, viņa atnāca uz Nēitas templi.

Filozofs jeb priesteris ieradās, tiklīdz portika paēnā bija atskanējuši mazo plaukstu sasitieni. Filozofs bija ģērbies tajās pašās baltajās linaudekla drēbēs, pēc kurām ēģiptiešus un it īpaši ēģiptietes varēja atšķirt no visiem svešzemniekiem. Taīdas ierašanās viņu nezin kāpēc iepriecināja. Atkal ieurbies viņā ar savu šķēpam līdzīgo skatienu, sirmgalvis pamāja, lai meitene viņam seko. No milzīgiem akmens bluķiem celtajā sienā pa kreisi veda eja, ko apgaismoja vienīgi šaura sprauga augšpusē. Apnikusī vēja svilpšana te nebija dzirdama, Taīdu pavadīja miers un vientulība. Gaisma priekšā likās spoža. Viņi iegāja četrstūrainā istabā ar tik šaurām logu ailēm kā šķirbām. Te gaisam nebija putekļu piegaršas — kā tagad visā pilsētā. Augstie tumšās krāsās krāsotie griesti radīja naksnīgas debess iespaidu. Apkārt palūkojusies, Taīda teica:

— Savādi cēluši ēģiptieši!

— Sen cēluši, — filozofs izlaboja, — bez mākslas pilnības, taču viņi gādājuši par slepenu vientulību, klusēšanas mīklu un pēkšņa pārsteiguma noslēpumiem.

— Mūsu tempļi, pilnīgi atklāti un gaiši, ir simtkārt skaistāki, — atēniete iebilda.

— Tu maldies. Arī tajos ir noslēpums, tikai tas netiecas pagātnes tumsībā, šis noslēpums vieno ar debesīm. Ar sauli — dienā, ar zvaigznēm un mēnesi — naktī. Vai gan tu neesi jutusi apskaidrību un prieku starp Partenona kolonnām, Delfu un Korintas portikos?

— Jā, jā!

Papirusa un pergamenta tīstokļi, aprakstīti dēlīši gulēja uz masīvām lādēm. Istabas vidu aizņēma liels, plats galds ar piecstarainām zvaigznēm un spirālēm, kas uz akmens galda pelēkās virsas fona izskatījās koši zilas. Dēlas filozofs pieveda atēnieti pie galda un nosēdināja sev pretim uz neērtas ēģiptiešu taburetes. Filozofs ilgi klusēja, neatlaidīgi raudzīdamies Taīdā. Un cik savādi — visu viņas augumu pārņēma dīvains miers. Taīdai kļuva tik labi, ka viņa ar visu sirdi tiecās pie nopietnā un vārdos skopā sirmgalvja, kas reti smaidīja.

— Tu mani pārsteidzi ar piezīmi par Ēģiptes zvēru izskata dieviem, — filozofs sacīja, — ko tu zini par

reliģiju? Vai esi ievadīta kādos tās noslēpumos?

— Nekad. Es nekā nezinu, — šī cilvēka priekšā Taīdai gribējās būt vienkāršai, — kopš jaunības esmu hetēra un neesmu kalpojusi nevienā templī, izņemot Korintas Afrodītes templi.

— Kā tad tu zini, ka dievi kļūst cildenāki reizē ar cilvēku? Tas taču nozīmē, ka cilvēks meklē dievus sevī, bet par šādu pārliecību tu varētu tikt pakļauta briesmām, turklāt ļoti nopietnām briesmām.

— Velti, prātniek, tu mani uzskati par tik gudru. Es tikai…

— Turpini, mana meita. Tā nav nejaušība, ka man, kam nav pēcnācēju, gribas tevi saukt šajā vārdā. Tas liecina par mūsu dvēseļu tuvību.

— Mītus pētīdama, es atklāju, ka Grieķijas dievi no senatnes līdz mūsdienām pamazām kļūst labsirdīgāki un cildenāki. Artemīda, medniece un nogalinātāja, kļuvusi par dziedinātāju. Viņas brālis Apollons senatnē darbojas kā nežēlīgs soģis, alkatīgs un skaudīgs slepkava, bet tagad ir starojošs dievs — dzīvības devējs, kuru pielūdz ar prieku. Mana dieviete Afrodīte senajos tempļos stāvēja ar šķēpu rokā kā Atēna. Tagad viņa ir Urānija, kas nes cilvēkiem svēto debesu mīlestību. — Taīdai iekvēlojās vaigi.

Priesteris un filozofs paraudzījās viņā vēl laipnīgāk, un Taīda kļuva drošāka.

— Un esmu lasījusi Anaksagoru. Viņa mācību par «Nūs» — pasaules prātu, par mūžīgo ciņu starp diviem pretspēkiem: ļauno un labo, draudzīgo un naidīgo. Antifontu, kurš māca; ka cilvēki ir vienlīdzīgi, un brīdina grieķus no citu tautu nicināšanas… — Taīda sastomījās, atcerējusies pati savas kļūdas, par kurām gandrīz bija samaksājusi ar dzīvību.

Filozofs uzminēja.

— Bet pati nespēji pārvarēt šo nicināšanu, viņš sacīja, — un tāpēc arī nokļuvi pie krokodiliem.

— Es nespēju un arī nespēšu pieņemt nejēdzīgos zvēru izskata dievus: nejauko behemotu, riebigo krokodilu, muļķīgo govju, nesaprātīgo putnu pielūgšanu. Ka gan prātīgi cilvēki, vienalga, kādi cilvēki ar veselu sapratu spēj…

— Tu esi aizmirsusi vai, visticamak, nezini, ka ēģiptiešu reliģija ir dažus gadu tūkstošus vecāka par grieķu reliģiju. Jo tālāk atpakaļ laikmetu tumsībā, jo neskaidrāks bija viss ap cilvēku un viņa dvēselē. Šī neskaidrība atspoguļojās visās viņa jūtās un domās. Cilvēku apdraudēja neskaitāmi zvēri. Atrazdamies gadījuma varā, viņš pat likteni neizprata tā, kā to izprotam mēs, grieķi. Jebkurš acumirklis varēja būt pēdējais. Nebeidzamā virknē viņa priekšā soļoja katrai reizei savi dievi — zvēri, koki, akmeņi, strauti un upes. Vēlāk daži no tiem izzudu, bet citi saglabājās līdz mūsdienām. Vai tad tas bija tik n, kad mēs, grieķi, pielūdzām upes, kam tik liela nozīme mūsu ūdeņiem nabagajā zemē?

— Tomēr ne jau zvērus!

— Kokus un dzīvniekus arī.

Taīdai par pārsteigumu filozofs un priesteris pastāstīja viņai par svēto ciprešu kultu Krētas salā, šie koki bijuši saistīti ar Afrodlti. Tomēr visvairāk Taīdu pārsteidza senā ķēvēs iemiesoto dieviešu pielūgšana. Pati Demetra vai Krētas salas Reja Figalijas svētnīcā, Arkādijā pie Nedas upes, attēlota ar zirga galvu. Svētajai ķēvei naktis piemitusi īpaša vara, un tā bijusi bojāejas vēstnese. Ne filozofs, ne Taīda nevarēja nojaust, ka vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc abu satikšanās vienā no visizplatītākajām pasaules valodām briesmīgs nakts rēgs, lietuvēns vēl arvien tiks dēvēts par «nakts ķēvi».

Dieviete ķēve pārvērtās trejsejainā dievietē mūzā. Viņas trīs sejas simbolizēja Apceri, Atmiņu un Dziesmu, Tikai vēlāk, kad sievišķās dievības piekāpās vīrišķo priekšā, trejsejainā Mūza kļuva par Hekati, bet Mūzu Jaunavu skaits pieauga līdz deviņām un tās bija pakļautas Mūzu vadonim Apollonam.

— Tagad es saprotu, kāpēc nimfu un amazoņu senie vārdi skan tā: Leikipe — baltā ķēve, Melanipe — melnā ķēve, Nīkipe — uzvaru nesošā, Ainipe — briesmīgā ķēve.

— Bet vēlāk, kad dzīvniekdievības savu nozīmi zaudēja, vārdi mainījās, — filozofs apstiprināja. — Jau Tēsēja laikā bija Hipolite, Hipodamija — zirgu valdītāja, pavēlniece, tātad varones sievietes, nevis nimfas, kas izskatās pēc dzīvniekiem. Arī te ir notikusi reliģijas pilnveidošanās, kā tu to esi pareizi ievērojusi.

— Bet tad… — Taīda sastomījās.

— Runā vien, man tu vari teikt itin visu.

— Kāpēc tādā gadījumā Dievietes Mātes, Varenās Dievietes attēls ir maigs un laipnīgs, kaut arī tas ir daudz senāks par vīrišķajiem nonāvēt āj dieviem?

— Tu atkal kļūdies, pieņemdama to tikai par mīlestības un auglības dievi. Vai tad tu neesi dzirdējusi par basarīdām — svēto lapu apskurbinātajām, pusneprātīgajām Tesālijas un Trāķijas sievietēm, kas savā trakumā saplosa gabalos jērus, kazlēnus, bērnus un pat vīriešus. Sievietes plosījās, vicinādamas baltegļu zarus, kas apvīti ar efejām — Artemīdas vai Hekates zīmi. Atēnās tas pats notika Lēnajos — «mežonīgo sieviešu» svētkos Poseideona mēneša ziemas saulstāvju dienās. Dievietespostītājas, nāves dievietes sejas attēls tika pietstat its matēs tēlam. Savienojošais posms starp abiem hi j.i mitas tēls — vienīgais, kuru tu pazīsti.

Taīda pielika pirkstus pie deniņiem.

— Man tas ir par gudru. Vai tiešām senajos, luīusapis laikos pat sievišķās dievības bijušas tikpat baigas ka vēlāk vīrišķie dievi?

— Bargas — nē. Nežēlīgas — jā, kā pati dzīve, j kas gan cits tās bija, ja ne dzīves atspoguļojums, to augstāko likteņa spēku atspoguļojums, kas vienādi valda gan p.n dieviem, gan cilvēkiem… Nežēlīgas un žēlsirdīgas reize.

Taīda sēdēja apmulsusi un piekususi. Filozofs piecēlās un uzlika savu lielo, silto plaukstu uz viņas nepaklausīgo matu sprogām, kas sedza pieri. Atkal pa visu hetēras ķermeni izlija neparasts rimtums, uzticēšanās, un pilnīgas drošības izjūta pastiprināja uztveres asumu.

— Klausies uzmanīgi, atēniete Taīda. Ja tu sapratīsi, ko es tev teikšu, tu kļūsi par manu garīgo meitu… Ticēt var visam kam, taču ticība kļūsi par reliģiju tikai tad, kad tā savijas kopā ar dzīves likumībām, ar rīcības vērtējumu, ar saprātīgu izturēšanos un nākotnei pievērstu skatienu. Mēs, grieķi, vēl esam ļoti nenobrieduši mums nav morāles un cilvēku jūtu izpratnes, ka tas n tālajās austrumzemēs. Nekad līdz reliģijai nenobriedis ēģiptiešu ticība, taču arī mums ir filozofi, tu pati nosauci divus, aizmirsdama Platonu un vēl dažus prātniekus…

— Platonu es neaizmiršu. Taču lielais prātnieks, radīdams savu ideālas valsts plānu, ir aizmirsis sievietes un viņu mīlestību. Man šķiet, viņš atzina tikai mīlestību vīriešu starpā, un tādēļ es viņu neuzskatu par normālu cilvēku, kaut arī viņš bija slavens filozofs, olimpiāžu cīkstonis un valstsvīrs. Bet tev taisnība, es aizmirsu Aristoteli, kaut gan viņu pazīstu personiski, — Taīda noslēpumaini pasmaidīja.

Filozofs saviebās.

— Ne. Sis dabas parādību pazinējs morāles jautājumos ir tikpat mežonīgs kā ēģiptieši. Vari viņu nepieskaitīt. Svarīgāks ir kas cits: tikai savas izcelšanās sākuma jebkura reliģija dzīvo un valda pār cilvēkiem, ieskaitot pašus gudrākos un spēcīgākos. Vēlāk ticības vieta nāk izskaidrošana, taisnas dzīves vietā — rituāli, un viss beidzas ar priesteru divkosību viņu cīņā par pārtikušu un pagodinājumiem pilnu dzīvi.

— Ko tu runā, tēvs?

— To, ko tu dzirdi, Taīda! Vai nav vienalga — sievišķā dieviete vai Apollons, Artemīda vai Asklēpijs? Dzīve zemes virsū bez bailēm, skaista, tālumā un plašumā ejoša kā gaišs, ar marmoru klāts ceļš — tā kļuvusi par manu mērķi, un tā man rūp.

— Un tu no Dēlas ieradies Ēģiptē…

— Lai izdibinātu mūsu ticības saknes, mūsu dievu izcelsmi, lai izprastu, kāpēc grieķi vēl līdz šim dzīvo, neizpratuši cilvēka pienākumus un mērķus citu cilvēku yidū un apkārtējā oikumenē. Tev jau kļuvis skaidrs, ka Ēģiptē nav ko meklēt morāles likumus, — tādu nav seno mednieku reliģijā, kas saglabājusies Nīlas zemkopjiem. Taču ir citas tautas… — filozofs apklusa, pārvilkdams ar roku pār pieri.

— Tu esi noguris, tēvs. — Taīda piecēlās un atvadīdamās pieskārās viņa ceļgaliem.

— Tu esi sapratusi! Mani spēki izsīkst. Jūtu, ka vairs neredzēšu savu Dēlu un neuzrakstīšu visu, ko esmu uzzinājis Ēģiptē.

— Nepārpūlies, atpūties, ēd šejienes sārtās vīnogas un dzeloņaino palmu garšīgos augļus, — hetēra gādīgi sacīja, un vecais vīrs pasmaidīja. — Jā, jā, es tev nākamreiz atnesīšu. Kad tu man atļausi tevi atkal apciemot?

Nesaņēmusi atbildi, Taīda vienatnē devās prom pa tumšajām ejām, kas viņai mazliet baisminoši atgādināja Labirintā pārdzīvoto.

Dienas vidus gaisma un tveice jūtami triecās viņai pretī kā karsts vilnis, «piecdesmitdienu vēja» vienmuļie auri no sākuma šķita pat tīkami. Taču jau uz vakarpusi savā vēja izpūstajā mājā, kur, caurvējam gaismekļus šūpojot, nemierīgi šaudījās ēnas, Taīda atkal sāka ilgoties pēc tempļa tumsas, pēc dīvainā vecā grieķa, kurš viņai pirmoreiz mūžā bija sniedzis gaišo atbrīvotības mieru. Agrā jaunībā Taīda bija sapnī redzējusi Afrodīti Urāniju. Sapnis, kas pēdējos gados bija vairākkārt atkārtojies, bija atmiņā iegūlies tāds: basām kājām un kaila Taīda kāpa augšā pa milzīgi platām kāpnēm pretī zaļai biezu miršu koku sienai, izspraucās cauri miršu zaru režģiem un iznāca gaismā — spožā, bet ne žilbinošā, siltā, bet ne tveicīgā. Viņa tuvojās Afrodītes Urānijas statujai. Puscaurspīdīgā sārtā Rodas marmora dieviete, debesu gaismas apņemta, nokāpa no pjedestāla un apskāva Taīdas plecus ar neizsakāmi skaistu, starojošu roku. Urānija ielūkojās Taīdai sejā. Jauno hatēru pārņēma neparasta prieka un miera sajūta. Tomēr viņai šis sapnis nebija mīļš — gadu gaitā aizvien asāk iezīmējās kontrasts starp skaidro mīlas mierti, kāds strāvoja no Urānijas, un alkaino prasmi un darbu, kāds bija nepieciešams tai mīlestībai, kas sniedza slavu izglītotajai hetērai un izdaudzinātajai dejotājai Taīdai, kura piederēja pie viszinīgākās tautas pasaulē, par kādu sevi uzskatīja atēnieši. Un nu līksmais miers, kāds agrāk justs vienīgi pusbērnišķīgajos sapņos par Urāniju, pārņēma Taīdu nomodā, kad tā sastapās ar filozofu.

Bet Memfisā plašumā vērsās baumas par maķedoniešu valdnieka Filipa dievišķo dēlu. Aleksandrs aplenc Tiru, tās iedzīvotāji pretojas, taču maķedoniešu prasmīgie mehāniķi nolemj izveidot šauru pāreju starp kontinentu un salu, uz kuras atrodas pilsēta. Senās feniķiešu ostas bojāeja ir nenovēršama. Kad Tira būs kritusi, tad, izņemot Gāzu, vairs nebūs neviena, kas spētu pretoties uzvarošajam Aleksandram. Viņš jāgaida Ēģiptē.

Aleksandra flote, nogriezdama Tiru, virzās arvien uz dienvidiem, un nesen kāds grieķu kuģis ceļā uz Naukrati sastapis piecus kuģus, kurus komandējis it kā pats Nearhs.

Hēgesihora kļuva skarba un nemierīga, kas agrāk ar lakedaimonieti netika atgadījies. Varbūt karstais Lībijas vējš ar savu neatslābstošo spēku lauzās iekša cilvēku dvēselēs, padarot tos nepacietīgus, naskus uz atriebšanos, neatsaucīgus un rupjus. Taīda jau sen bija ievērojusi, ka pacieš karstumu vieglāk nekā Hēgesihora. Sēta vējš uz viņu atstāja mazāku iespaidu, un viņa centās retāk satikties ar draudzeni, lai netīši neizraisītu ķildu. Divatā ar uzticīgo Hēsioni vai Menedēmu Taīda gāja uz upes krastu. Tur viņa mēdza krietni ilgi sēdēt uz peldošās piestātnes. Milzīgais tekošā ūdens daudzums grieķus hipnotizēja, un tie katrs iegrima savās domās, dziļās, apslēptās un neskaidrās…

Reiz Taīda saņēma ielūgumu no Dēlas priestera, to mutvārdiem nodeva kāds zēns, kas kalpoja Nēitas templī. Nākošās dienas rītausmā Taīda satraukta saposās, uz vilkdama vienkāršas drēbes.

Dēlas filozofs sēdēja uz tempļa pakāpieniem, kas veda lejup uz Nīlu, iegrimis apbrīnojami rāmās rītausmas vērošanā.

— Vai esi bijusi Tēbās, ko mēs, grieķi, saucam par Dispolisu? — viņš sagaidīja atēnieti ar jautājumu un, viņai apstiprinoši palokot galvu, turpināja — Vai tiki tur

redzējusi pamatni zelta ripai, ko pirms diviem gadsimtiem nozaga Kambiss, iekarodams Ēģipti?

— Redzēju. Man paskaidroja, ka ripa bijusi no tīra zelta, trīsdesmit olektis diametrā un vienu olekti bieza. Vai tas maz iespējams?

— Jā. Ripa svēra ap trlsdesmittūkstoš talantu. Kambīsam vajadzēja piectūkstoš kamieļu, lai to, saskaldītu desmittūkstoš gabalos, aizvestu uz Persiju.

— Kāpēc vajadzēja izliet tādu bezjēdzīgu zelta masu?

— Tas bija muļķīgi, bet ne bezjēdzīgi. Visvarenākais faraons un iekarotājs gribēja visai oikumenei pierādīt Ēģiptes — tās varas un ticības mūžīgumu milzīgajā parādību virpuli. Tas, ka vara nonāca vīriešu — dievu un varoņu rokās, noveda pie izmisīgas vēlēšanās iegūt nemirstību. Sievietes zina, cik trausla ir dzīvība, cik tuva nāve, bet vīrieši sapņo par nemirstību un nogalina bez gala aiz visdažādākajiem iemesliem. Tā ir sensena pretruna, ta nav atrisināma. Un cilvēks rada sev, citiem, ja vien spēj, tad visai zemei noslēgtu apli, kura centrā atrodas viņš pats, bet augšā—visvarenais un bargais dievs.

— Ko cilvēki vēlasar to panākt?

— Lai mūžam negrozāma paliktu valdnieku un augstmaņu kundzība un labklājība, stiprā ticība priesteriem, tautas domu noteiktība un vergu padevīgā paklausība.

— Un tāpēc Ēģipte savu ticību ir saglabājusi cauri gadu tūkstošiem?

— Ne tikai Ēģipte vien. Ir valstis, kas noslēgušās sevī, lai tūkstošiem gadu saglabātu savus valdniekus, dievus, paradumus un dzīvību. Es tās dēvēju par apļveidīgām. Tāda ir Ēģipte, vēl arī Persija, Sīrija. Rietumos Roma, bet ļoti tālu Austrumos — dzeltenādaino un greizacaino cii vēku Vidējā valsts.

— Bet mēs, Grieķija? Vai mēs izprotam to, ka viss plūst?!

— Sākot no Krētas, visa Grieķija, Jonija un kopā ar mums ari Feniķija ir atklātas zemes. Mums nav apļa, kas ieslēgtu sevī dzīvi. Tā vietā ir spirāle.

— Esmu dzirdējusi par sudraba spirāli…

— Tev tas zināms? Vēl nav pienācis laiks par to runāt. Milzīgs ir izzudušo Mīnoja bērnu mantojuma loks. Uz rietumiem tas plešas līdz Lībijai un daudzkārt tālāk uz austrumiem, kur desmitiem tūkstošu stadiju aiz Hirkanijas atrodas senas pilsētas. Un aiz Parapamisa kalniem, aiz

Arahosijas tuksneša, līdz pat upei, ko sauc pai Indu. Stāsta, ka no šim pilsētām esot palikušas tikai drupas līdzīgi Krētai, tomēr šo tautu atklātā dvēsele dzīvojot citos cilvēkos vēl pēc tūkstošiem gadu.

— Kāpēc tu man atklāj šīs zināšanas, tēvs? Ar ko gan es, Afrodītes kalpotāja, varu tev palīdzēt?

— Tu kalpo Erotam, bet mūsu grieķiskajā pasaulē nav cita varenāka spēka. Tavā ziņā ir satikšanās, sarunas, slepeni vārdi. Tu esi gudra, stipra, zinātkāra un sapņo par gara pilnveidošanos…

— Kā tu to zini, tēvs?

— Cilvēku sirdīs man daudz kas ir izlasāms. Un es domāju, ka tu drīz vien kopā ar Aleksandru dosies uz austrumiem, uz Āzijas stepju nepieejamajiem tālumiem. Katra gudra sieviete savā sirdī ir dzejniece. Tu neesi ne filozofs, ne vēsturnieks, ne mākslinieks — tos ir apžilbinājis katru savs uzdevums. Un neesi arī karotāja, jo viss, kas tevī ir no amazones, ir tikai māka jāt uz zirga un vēl drosme. Pēc savas dabas tu neesi nogalinātāja. Tādēļ tu esi brīvāka par jebkuru citu cilvēku Aleksandra armijā, un es izraugos tevi par savām acīm. Tu ieraudzīsi to, ko es nemūžam neredzēšu. Mani gaida drīza nāve.

— Kā tad es tev izstāstīšu?

— Ne jau man. Citiem. Ap tevi vienmēr būs gudri, ievērojami cilvēki, dzejnieki, mākslinieki, jo viņus pievelk tava būtība. Un tas būs vēl labāk nekā tad, ja stāstītājs būtu es. Tas paliks cilvēku atmiņā, iekļūs dzejnieku dziesmās, vēsturnieku rakstos, leģendās izplatīsies pa oikumeni un aizsniegs tos, kam tas jāzina.

— Baidos, ka tu kļūdies, tēvs. Es neesmu tā, kas tev vajadzīga. Neesmu gudra, man trūkst izglītības, man jauc galvu Erots, deja, dziesma, vīriešu pielūgsme, sieviešu skaudība, tieksme pēc trakulīgām izjādēm.

— Tās ir tikai tava spēka pārejošās pazīmes. Es tevi visā ievadīšu, atklāšu lietu iekšējo būtību, atbrīvošu tevi no bailēm.

— Kas man jādara?

— Tu atnāksi rītvakar, ģērbusies jaunā linaudekla ģērbā, kopā ar pavadoni un pagaidīsi uz pakāpieniem, līdz Debesu Sargs Niktūrs sāks atspoguļoties Nīlas ūdeņos. Nokārto visu.tā, lai varētu deviņas dienas būt prom.

— Klausos, tēvs. Bet kurš tad būs pavadonis?

— Viņš parādīsies noteiktajā laikā. Vai mēnešreizes tev iestājas saskaņā ar Mēnesi?

— Ja, — mazliet saminstinajusies, Taīda pavilcinadamās atzinās.

— Nekautrējies. Veselā sievietes ķermenī nav nekādu noslēpumu un nekā necienīga, tā varētu likties vienīgi nelgām. Dod man savu kreiso roku.

Taīda paklausīja. Filozofs uzlika viņas plaukstu uz galda, izpleta tās pirkstus un kādu brīdi rakņājās nelielā ziloņkaula šķirstiņā. Viņš no tā izņēma elektrona gredzenu ar sarkanu neparasta spilgti sārta lāsmojuma hiacintu. Plakanajā akmeni bija iegravēts vienādsānu trijstūris ar platu pamatmalu un virsotni uz leju. Uzmaukdams to Taīdai rādītājpirkstā, filozofs sacīja:

— Tā ir varenās sievišķās dievietes varas zīme. Tagad ej!