Atēnu Taīda

PADOMJU FANTASTISKAS LITERATŪRAS KLASIĶIS

Ne tikai padomju, bet arī pasaules fantastiskajā literatūrā Ivanam Jefremovam (1907–1972) ir īpaša vieta.

Dažkārt par pazīstamu literatūras, mākslas vai zinātnes darbinieku sabiedrībā pastāv atšķirīgi viedokli. Vienu no tiem šis cilvēks ir iemantojis, ja tā var izteikties, publikā, kuras lielākā daļa neko tuvāk nezina par šī cilvēka darbu. Otrs viedoklis ir tā paša aroda speciālistu, lietpratēju un meistaru vidū. Sie viedokļi var būt diametrāli pretēji, var sakrist vai nu daļēji, vai arī pilnīgi. Pilnīga sakritība gadās reti. Attiecībā uz I. Jefremovu abi viedokļi sakrīt.

Tas var izklausīties dīvaini, tāpēc ka par viņu (mēs te runājam par I. Jefremovu kā par rakstnieku fantastu, nevis par viņu kā par profesoru, zinātņu doktoru, paleontologu, daudzu zinātnisku darbu autoru) nevar teikt, ka viņš būtu pats lielākais šīs literatūras nozares pārstāvis, cilvēks ar pašu bagātāko un izkoptāko fantāziju, meistars pašu aizraujošāko sižetu radīšanā utt. Tā tas ir tāpēc, ka, runājot pat tikai par mūsu zemes fantastisko literatūru vien, A. un B. Strugacki pārspēj viņu ar savu valodu un stilu, tēliem un raksturiem; S. Sņegovs ir pārāks ar savu spožo fantāziju, vēl kāds cits — ar vēl kaut ko citu… Un tomēr — tieši Ivans Jefremovs ir fantastiskās literatūras klasiķis. Viena no monumentālākajām figūrām tajā. Un atkal — ne vien padomju, bet pasaules fantastiskās literatūras mērogā. To apliecina kaut vai tā noturīgā, nezūdošā interese par viņa darbiem, kāda pastāv visās zemēs, kur lasa fantastiku, ieskaitot arī ASV un Angliju, kur fantastiskajai literatūrai ir senas tradīcijas. Citiem vārdiem sakot, rodas sava veida Jefremova fenomens, ja vēlaties — Jefremova paradokss. Un tam, kā jebkuram paradoksam, gribas rast izskaidro jumu.

I. Jefremova parādīšanās un viņa starptautiskā popularitāte — bet varbūt vajadzētu bez liekas kautrēšanās sacīt: slava — izskatās mazliet atšķirīga, atkarībā no tā, vai to vērtē no mūsu pašu, padomju, literatūras vai no visas pasaules literatūras pozīcijām.

Vispirms, gluži dabiski, mēģināsim I. Jefremova popularitāti vērtēt no mūsu literatūras pozīcijām.

Jefremovs nav padomju fantastiskās literatūras aizsācējs. Tāpat kā Puškins nebija krievu dzejas aizsācējs, kā latviešu literatūras aizsācējs nebija Rainis. Taču Jefremovs bija reformators, bija tās robežas iezīmētājs, no kuras padomju literatūrā sākās jauna, mūsdienīga fantastiskā literatūra.

Mūsdienīga… Šai gadījumā tas nav hronoloģisks jēdziens. Jefremova vairs nav starp dzīvajiem, bet vēl šodien ir daudz fantastiskās literatūras rakstnieku, kurus bez šaubīšanās var nosaukt par ne mūsdienīgiem vai veclaicīgiem. Viņu fantastika nav tikusi laukā no ietvariem, kādi pastāvēja pirms «Andromedas miglāja» parādīšanās. Tas mūsdienīgais, kas ienāca fantastikā ar Jefremovu, ir principiāli jauna attieksme pret fantastiku vispār.

Agrākajai fantastiskajai literatūrai par objektu noderēja mūsu šodienas ierastā reālā pasaule, kuras nelielā, dažkārt pavisam sīkā novadā nolika vairāk vai mazāk lokālas, vairāk vai mazāk nozīmīgas fantastiskas izmaiņas, visbiežāk zinātniska vai tehniska rakstura: tas bija atklājums vai izgudrojums, kas noveda pie zināmām — un atkal vairāk vai mazāk nozīmīgām — sekām. Ja tās bija pozitīvas — atklājums (izgudrojums) tika atbalstīts un veicināts, ja negatīvas — pret to vērsās un, kā jau pienākas, — guva uzvaru. Pozitīvā atklājuma vai izgudrojuma autors visbiežāk bija kolektīva atbalstīta personība vai viss kolektīvs kopā, negatīvā — kāda patoloģiska personība. Es šeit, protams, sniedzu stipri vispārinātu shēmu, īstenībā pastāvēja (un pastāv) krietni daudz tās variāci ju.

Ko tad izdarīja Jefremovs?

Viņš savā fantastiskajā literatūrā izgāja ārpus reālās pasaules robežām, taču izgāja nevis teiksmainā pasaulē (kā tas jau daudzkārt bijis arī agrāk), bet reālas nākotnes pasaulē. Un tas bija kaut kas principiāli jauns un ārkārtīgi svarīgs.

Viņš sprauda sev kolosālu mērķi: parādīt nevis atsevišķas nākotnes iezīmes kas radušās to pašu atsevišķo sasniegumu un izgudrojumu rezultātā, bet parādīt visu mūsu pasauli visā tās daudzveidībā, ar visām pretrunām, no kurām nav brīva neviena sabiedriskā iekārta pasaulē. Jefremovs sev sprauda šādu mērķi un to arī sasniedza.

Pasaules bezgalīgais plašums atsevišķu tās ainu vietā, luīluilnes vēsture atsevišķu epizožu vietā — lūk, ko mūsu fantastikā ienesa Ivans Jefremovs.

Taču ne tikai to vien. Neviens pasaules attēlojums, lai cik senus laikus tas rādītu, nevar būt pārliecinošs, ja tajā trūkst sociālās filozofijas, sociālās analīzes. Jo nākotnes vēsture, tapai kā pagātnes vēsture, pirmām un galvenam hailum ir sabiedrības vēsture, nevis tikai nākotnes zinātnes un tehnikas vēsture. Tā ir sabiedrības sociālās uzbūves un šis uzbūves pārkārtojumu vēsture. Un tieši Jefremovs padomju fantastiskajā literatūrā ieviesa drosmīgas, plašas un dziļas sociālās analīzes un sociālās fantastikas elementus, kam pamatā ir mūsu pasaules uzskats un mūsu filozofija.

Isak varētu teikt tā: viņš izmainīja mūsu fantastiskās literatūras vērienu. No filozofiskuma centimetriem un metriem viņš pārgāja uz filozofiskuma kilometriem.

Iūk, kāpēc Jefremovs ir mūsu padomju fantastiskās literatūras klasiķis. Viņš pirmais uzskatāmi un pārliecināsi paradīja arī to, ko šī literatūra spēj un ar ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodarboties.

Tā tas ir no mūsu, padomju, literatūras viedokļa. Bet no ārzemju literatūras viedokļa?

No šī viedokļa viss izskatās mazliet citādi. Ārzemju luntastisko literatūru ar vēriena plašumu grūti pārsteigt: ari agrāk tai bija galaktiski un metagalaktiski mērogi. Pat sociālās problēmas Rietumu fantastikai vairs nav svešas. Bet Ivans Jefremovs arī ārzemju fantastiskās literatūras skatījumā ir īpaši izcils rakstnieks.

Tas ir tādēļ, ka, mēģinādami ielūkoties nākotnē, pat paši lielākie, pat progresīvie Rietumu fantastiskās literatūras meistari un lielmeistari arī nākotnē saskatīja pretrunu pasauli — tikai pretrunas bija vēl jo asākas, saskatīja kara pasauli — tikai kari bija vēl jo postošāki, sociālu netaisnību pasauli — tikai netaisnības izpaudās vēl spilgtāk, personību pasauli — tās bija vēl vairāk vienādotas un nomāktas, monopolu pasauli — tie bija vēl jo varenāki.

Citiem vārdiem sakot, nākotnes pasauli visā tās neaptveramajā plašumā un gluži ārkārtējā zinātniski tehniskā varenībā Rietumu fantastiskās literatūras meistari attēloja gauži pesimistiskos toņos. Un, gluži dabiski, šo viņu viedokli uztvēra ari fantastikas lasītāju miljoni.

Negaidīts, gandrīz neticams atklājums viņiem izrādījās tas, ka nākotni iespējams saskatīt, attēlot un apdziedat no pārliecinoša optimisma pozīcijām, nevis bezrūpīga, bet loģiski, filozofiski un mākslinieciski motivēta optimisma pozīcijām. Ka nākotne var un tai vajag ainoties nevis kā drūmam, bet gan kā gaišam laikmetam, nevis kā cilvēces norietam, bet kā tās uzplaukumam.

Tieši to viņi — tiklab lasītāji, kā rakstnieki — atklāja Jefremova darbos. Un tas, kas mums, padomju lasītājiem un rakstniekiem, šķita pats par sevi saprotams, Rietumos radīja vārda pilnā nozīmē sensāciju.

Tā nu arī Rietumu pieredzes bagātajai un plaši sazarotajai fantastikai Jefremovs izrādījās jaunu horizontu, jaunu šīs literatūras iespēju atklājējs. Tieši tāpēc viņš ir ļoti izcils rakstnieks arī pasaules fantastiskās literatūras mērogā.

…Profesionāļi labprāt atceras, kā viss iesākās. Redakcijā iemdās cilvēks vidējos gados, vienkārši ģērbies, nekā ievērības cienīga. Atnesa diezgan biezu manuskriptu. Sacīja, ka vēlētos, lai kāds to izlasa.

Viņam apsolīja, ka izlasīs. Ar laiku. Nav tādas redakcijas, kur izturētos labvēlīgi pret tā saucamo pašplūsmi. Vēl jo vairāk Maskavā, kur dzīvo daudz cilvēku un tātad arī daudz grafomānu.

Pēc kāda laiciņa cilvēks ieradās atkal. Manuskripts nebija izlasīts. Cilvēks, kā liekas, apvainojās. Un aizgāja— lai gaidītu tālāk.

Galu galā manuskripts tomēr nonāca pie recenzenta. Drīz vien recenzents atdrāžas uz redakciju, aizgūtnēm saukdams: «Tas tik ir… Tas tik ir…»

Recenzents bija nopietns cilvēks. Manuskriptu izlasīja arī redakcijā. Sāka meklēt autoru. Nāk prātā, ka uzreiz vis neatrada: zinātņu doktors bija kārtējā ekspedīcijā Gobi tuksnesī vai kur citur.

Tā sākās jaunā, mūsdienīgā padomju fantastiskā literatūra, ko pie mums mīl un lasa miljoniem cilvēku.

Runājot par Jefremovu, man vispirms nāk prātā «Andromedas miglājs» — darbs ar dziļu sabiedrības sociālās uzbūves analīzi, augsta smaile ne vien rakstnieka daiļradē, bet padomju fantastiskajā literatūrā vispār. Šis darbs met spožu gaismas staru cilvēces nākotnē. Taču savā daiļradē kopumā I. Jefremovs ne vien izgaismoja nākotnes tāles, bet arī pievērsās tālas pagātnes notikumiem… Rakstniekam īpaši tuva bija Hrnit ieķu tēma, kuru atrodam gan «Andromedas miglāja», gan romānā «Žiletes asmens», gan diloģijā «Baurdžedu ceļojums» un «Oikumenes malā», gan vēsturiskajā iniiianā «Atēnu Taīda». Tas ir I. Jefremova pēdējais darbs, un tam izsmeļošu priekšvārdu devis pats autors.

Vislabāko priekšstatu par jebkuru rakstnieku sniedz vlitu grāmatas. Lasiet tās!

V. Mihailovs