Atēnu Taīda

PIECPADSMITA NODAĻA NEPIEPILDĪJIES SAPNIS

No Eifratas uz putās nodzīta zirga atauļoja jātnieks. Tur, pie senās piestātnes, gaidīja Hēsione ar trīsdesmitairu laivu — flotes priekšnieka sievas priekšrocība! īsajā zīmītē bija teikts: «Ziņas no Nearha un Aleksandra. Armija atgriežas. Ierados jums pakaļ.» Ar to pietika, lai Līsips, Taīda un Erīda nevilcinoties sapostos, un pēc ilgas atvadīšanās indiešu priesteri visiem pasniedza milzīgus vainagus no nezin kur dabūtām zilām puķēm.

Ehefils, uzkāpis uz portika izvirzījuma, ilgi māja pakaļ zirgu kāju saceltajam putekļu mākonim.

Grieķi uz izturīgajiem un kārnajiem šejienes zirgiem bez atpūtas noauļoja vairākus parasangus.

Jau iztālēm viņi upē uz zaigojošā ūdens spoguļa ieraudzīja garu brūngani sarkanu kuģi, bet uz piestātnes plāksnēm — audekla nojumi. Tēbiete aizgūtnēm metās Taīdai pretī.

— Indijā viņi nav sasnieguši oikumenes galējo robežu! — viņa steigšus sāka satraukti runāt. — Pie piektās upes armija sadumpojusies, atteikdamās doties tālāk, kad mans Nearhs atklājis, ka Indas upe tek no kalniem, kas atrodas ļoti tālu no Nīlas sākumiem, un nevis uz austrumiem, bet uz dienvidiem, uz okeānu. Indas grīva atrodas saules virzienā. Sls divas upes šķir milzīgi sauszemes un jūras plašumi, tik neizmērojami, ka neviens to nebija varējis iedomāties…

Līsips nomierinādams uzlika roku Taīdai uz pleca. Prātnieka pieskāriens lika viņai nodrebēt.

— Aleksandrs ticis smagi ievainots, ejot triecienā cietoksnim, viņu izglābis tavs Ptolemajs un par to saņēmis Sotēra (Glābēja) pievārdu. Viņi cīnījušies pret ļoti daudziem ziloņiem. Būkefals gājis bojā. Tad viņi kuģojuši lejup pa Indu, Armija virzījusies pa tuksnesi, bet Nearhs braucis pa jūru gar Indijas krastiem, braucis astoņdesmit dienas un gandrīz nomiris badā, bet Aleksandrs tajā pašā laikā tuksnesī mocījies ar slāpēm. Pēc tam Aleksandrs ilgi gaidījis viņu norunātajā vietā, no kurienes tad arī Persepolē ieradušies ziņneši ar vēstīm…

To visu tēbiete izšāva vienā paņēmienā un apklusa, lai ievilktu elpu.

Līsips jokodams sapurināja Hēsioni aiz pleciem.

— Mitējies, citādi būsi pagalam un mēs vairāk neko neuzzināsim. Sievai, kurai ir tāds vīrs kā flotes vadītājs Nearhs, pieklājas ziņas izklāstīt labākā kārtībā. Kurš tev to visu stāstīja?

— Deinomahs, viens no Nearha palīgiem. Viņš saslimis un ar karavānu nosūtīts uz priekšu, uz Persepoli, bet no turienes ieradies Babilonā sagaidīt Nearhu.

— Kur tad ir Nearhs pats?

— Ved floti uz Babilonu un pa ceļam meklē ērtu ceļu kuģošanai uz Arābiju un Lībiju.

— Ceļu vēl vienam kuģojumam! — Taīda izsaucās.

— Jā! Pats Aleksandrs gribot braukt pa jūru, vairs neuzticēdamies kartēm un sauszemes aprakstiem, kas viņu nežēlīgi pievīluši Baktrijā un Indijā.

— Ko tad Deinomahs tev stāstīja?

— Visu! Viņš atveda kādu no tiem lobagiem, kas bija kopā ar Aleksandru gājuši caur Gedrosiju, divas dienas un divas naktis viņi pārmaiņus stāstīja par gluži neticamajām mocībām, kādas cietuši pārgājiena laikā. Tad es viņus atstāju savā mājā, lai izguļas un atpūšas, bet pati steidzos šurp. Jā, es esmu iegaumējusi visus sīkumus. Tu jau pazīsti manu labo atmiņu, — Hēsione piebilda, pamanījusi, kādu skatienu Līsips uzmet Taīdai.

— Ja jau tā,— tēlnieks nosprieda, — tad rīkosimies tāpat kā Deinomahs. Mēs kuģosim, bet tu stāstīsi, tikai ne naktīs: laika būs gana!

«No čūskas dzimusī» savas spējas nebija pārspīlējusī, un Taīda par karagājienu uz Indiju visu uzzināja daudz sīkāk nekā tad, ja būtu saņēmusi vēstuli no Ptolemaja, kurš Aleksandram bija kļuvis par galveno personu tūliņ aiz visaugstākā amata ieņēmēja hīliarha, proti, paša valdnieka vietnieka Hēfaistiona, kurš dižajam karavadonim vēl aizvien bija vistuvākais no draugiem.

Pa Hēfaistiona vienības uzceltu peldošu tiltu pārgājusi Indas upei, maķedoniešu armija nonāca draudzīgā zemē. Indieši godināja Aleksandru kā Rietumu valdnieku valdnieku. Tomēr aristokrātija, ko šeit dēvēja par «augstākajām kastām», maķedoniešus uzskatīja par barbariem, iedēvēdami tos par ganiem, jo tie pirmām kārtām interesējās par mājlopiem. Šīs zemes galvaspilsētā Taksilā Aleksandrs sarīkoja spožas svinības un sāka gatavoties nākamās upes — naidīgās Pauravu valsts robežas — pāriešanai. Pie šīs upes, ko ģeogrāfi nosauca par Hidaspu, notika smagākā kauja no visām, kādas vien pēc Gaugamēlām vajadzēja izturēt Aleksandra armijai. Sī kauja bija pat bīstamāka par kauju pie Gaugamēlām, jo Aleksandrs uz kādu laiku pilnīgi zaudēja vadību pār karaspēku. Nemitēdamies lija lietus, Hidaspa izblīda un pārplūda, dūņainie krasti pārvērtās staignājā. Upes austrumkrastā maķedoniešus gaidīja indiešu karaspēks ar valdnieku Poru priekšgalā. Aleksandrs cerēja viegli salauzt indiešu

pretestību — un rupji kļūdījās. Maķedoniešu karaspēka labākās vienības Ptolemaja, Hēfaistiona, Koina un Seleika vadībā pārcēlās uz austrumu krastu, bet Kraters ar rezervēm palika rietumu krastā. Maķedoniešus sagaidīja divas kaujas ziloņu rindas, kas soļoja ar sešdesmit olekšu atstarpi viena no otras. Starp tām virzījās kājnieki ar milzīgiem lokiem, ar kuriem varēja šaut tikai no balsta. So loku bultas urbās cauri bruņām un vairogiem.

Indieši sāka spiest maķedoniešus atpakaļ. Dubļos stigdami, ar Aleksandru priekšgalā izmisīgi cīnījās jaunie baktriešu un sogdu jātnieku strēlnieki. Tiem palīgā steidzās agriāņi un smagi bruņotie jātnieki, tomēr apturēt indiešu spiedienu nespēja. Indiešu kaujas ziloņi neatlaidīgi dzina maķedoniešus atpakaļ uz staigno krastu, bet rezerves vēl arvien nenāca. Izrādījās, ka Kratera vienība stāvēja aiz attekas un, iznākusi uz salas, atradās Hidaspas otras straumes priekšā, un tikt tai pāri nemaz nebija tik vienkārši.

Visniknākajā cīņas brīdī krita Aleksandra zirgs. Būkefals nebija ievainots. Tikai vecā kaujas zirga sirds nebija izturējusi veselu dienu ilgo kauju staignajos dubļos. Pārsēdies uz nenogurdināta zirga, Aleksandrs raidīja pret ziloņiem drošsirdīgo falangu, no kuras bija palikuši tikai seši tūkstoši cilvēku. Varonīgie veterāni devās uzbrukumā ar kaujas saucienu: «Enīalij, Enīalij!» Maķedoniešu garo šķēpu triecienu priekšā ziloņi nenoturējās, pagriezās atpakaļ un sāka mīdīt paši savu karaspēku, pilnīgi izjaukdami indiešu lieliskās kavalērijas rindas. Ierindu izjaukuši, maķedonieši kā dēmoni dzinās tiem pakaļ. No flanga triecienā nāca Pora rezerves kavalērija. Maķedoniešu falanga būtu zaudējusi daudz vīru, taču Aleksandrs, laikā atsteidzies, piespieda kājniekus nostāties ierindā un salikt kopā vairogus, lai atsviestu jātniekus atpakaļ. Tad beidzot piesteidzās Kratera rezerves vienība. Indiešu karaspēks sāka bēgt. To vajadzēja satriekt pilnīgi, taču Aleksandra galvenajiem kaujas spēkiem pretinieka vajāšana nebija ne prātā.

Kopš šīs simt trīspadsmitās olimpiādes targēliona trešās dienas maķedoniešu armija it kā aizlūza. Jau pie Indas uzzinājuši par Nearha atklājumu, karavīri negribīgi šķērsoja izdaudzināto upi. Drausmīgā kauja pie Hidaspas,

baismīgie ziloņi un indiešu karaspēka lieliskās kaujasspējas maķedoniešiem pilnīgi atņēma pašpaļāvību. Bet vēl nesen, klausīdamies Aleksandra apgalvojumos, ka Indija guļot viņu priekšā atklāta un pieejama, viņi bija uzskatījuši, ka beidzot karagājiens tuvojas nobeigumam.

Lielais iekarotājs pret uzvarēto Pauravu valsts valdnieku izturējās ļoti žēlsirdīgi. Viņš to atstāja pie varas.

Starp gleznainiem pakalniem pie Hidaspas upes, augstāk par kaujas vietu, Hēfaistions pēc Aleksandra rīkojuma sāka celt divas jaunas pilsētas: Nīkaju (Uzvaru) un Būkefaliju — par piemiņu tur apglabātajam kaujas zirgam.

Nearhs jau pirms kaujas bija piedāvājies Aleksandram uzbūvēt lielu floti un aizvest armiju lejup pa Indu. Valdnieks sākumā nepiekrita, bet tad atļāva, lai varētu kuģos doties uz austrumiem, kad būs nonāčis pie leģendārās upes Gangas, kas tek pie pašām Pasaules robežām. Nearhs valdnieku nepaklausīja un bez vieglajiem trīsdesmit airu kuģiem, ko bija iespējams vilkšus pārvilkt no vienas upes uz otru, ar feniķiešu palīdzību uzbūvēja vairākus smagus un platus plakandibena kuģus pēc paša zīmējumiem. Sie kuģi vēlāk izglāba armiju.

Aleksandrs ar agrāko neatlaidību tiecās uz austrumiem, šķērsodams upi pēc upēs, ar kaujām pārvietodamies pa pauguraino apgabalu, ko apdzīvoja arati — drosmīgas indiešu ciltis, kas dzīvoja bez valdniekiem. Ieņemot Sangalas cietoksni, Aleksandra armija zaudēja tūkstoš divsimt cilvēku. Maķedonieši ieņēma trīsdesmit astoņas nocietinātas pilsētiņas un apmetnes, iekams šķērsoja Akesinas (Čenabas) un Hidraotas (Ravi) upes. Karaspēks nonāca pie piektās upes Hifasijas (Bias). Dabā vēl arvien nemanīja nekādu pārmaiņu. Tālumā stiepās bezgalīgas kalnu grēdas. Nekas neliecināja, ka viņi tuvotos kādai robežai. Visa Indijas augšdaļa bija palikusi aiz muguras, bet, kas atradās priekšā, neviens nezināja. Paši pieredzējušākie izlūki, neprazdami vietējo iedzīvotāju valodu, nespēja uzzināt ceļu kaut ciķ uz priekšu.

Un tad viņu ceļu šķērsoja piektā upe, tikpat strauja un salta kā jau pārietās. Aiz tās stiepās tādi paši zilganā dūmakā un biezu mežu zaļumā tinušies pakalni. Armija apstājās.

Pors savam uzvarētājam bija stāstījis par Magadhas valsti aiz Hifasijas, kuras valdniekam esot divsimttūkstoš kājnieku, divdesmittūkstoš jātnieku un trīs tūkstoši ziloņū. No turienes atbēgušais karavadonis Čandragupta apstiprināja Pora teikto. Dienvidrietumos, pa labi no Magadhas valsts, dzīvoja negantās aparadžitu (neuzvaramo) ciltis, kam piederēja daudz sevišķi lielu kaujas ziloņu. Un neviens nekā nezināja par pasaules malu, par okeānu! Maķedoniešu karavīriem piepeši k}uva skaidrs, ka tālākais ceļš ir bezmērķīgs. Zemi, kur prot labi cīnīties, nevar ieņemt straujā triecienā. Indijas plašumi ir tik lieli, ka te izkliedēsies visa Aleksandra armija, atstādama savu karavīru kaulus šajos nebeidzamajos pakalnos. Kara laupījums nogurušo karaspēku vairs nevilināja. Viņu nekļūdīgais un neuzvaramais vadonis savā trauksmē uz lielo okeānu bija aizgājis pārāk tālu, bet pie Hidaspas viņu tik tikko nebija pametusi nemainīgā veiksme. Tur armiju bija izglābusi falangas un vairognesēju pašaizliedzīgā drosme. Šoreiz bija izglābusi! Bet priekšā gaidīja vēl sīvāki ienaidnieki. Armijai vairs nebija spēka. Maķedoniešus bija aizlauzusi briesmīgā kauja unviss šis nebeidzamais karš. Karaspēks atteicās paklausīt, palika pie sava: iet tālāk nav jēgas, ir jādodas mājup, kamēr vēl pietiek spēku pārvarēt noietos plašumus.

Aleksandrs nezināja, ko iesākt. Viņš apgalvoja, ka karagājiena beigas ir tuvu. Pavisam netālu ir Ganga, bet aiz tās okeāns, un tad viņi visi mierīgi kuģos mājup — garām Indijai uz Ēģipti.

Apspriedē pie Aleksandra kā armijas pārstāvis uzstājās Koins, Hidaspas kaujas varonis. Viņš sacīja, ka izlūku iegūtās ziņas tikušas karavīriem noklusētas: Ganga nepavisam neesot tuvu. Līdz tai esot trīs tūkstoši stadiju. Aiz Gangas nekāda okeāna neesot, tikai nebeidzamu kalnu grēdas. Vai gan Aleksandrs neredzot, cik maz viņa karaspēkā palicis maķedoniešu un grieķu, vai viņš neskaitot kritušos, sakropļotos, no slimībām mirušos, uz ilgu laiku, ja ne uz visiem laikiem viņa celtajās pilsētās atstātos? Visi, kas vēl dzīvi, ir nodzīti gluži kā zirgi, uz kuriem jāts pārāk daudz un ilgi.

Pēc Koina dotas zīmes valdnieka priekšā kaili, tikai ar bruņucepurēm galvās nostājās septiņi gara auguma maķedonieši, rādīdami neskaitāmas sadzijušu un vēl nesadzijušu ievainojumu rētas un kreves. Tie sāka saukt: «Aleksandr, nespied mūs iet pret pašu gribu! Mēs vairs neesam tādi, kā bijām agrāk; ar varu piespiesti, kļūsim vēl jo sliktāki. Mēs neesam tev atbalsts, vai tad tavas acis vairs nav redzīgas?»

Lielais karavadonis niknumā saplosīja savas drēbes, lai šiem mazdūšīgajiem parādītu pats savas rētas un brūces, jo viņam to bija vairāk nekā jebkuram no karavīriem, bet tad ātri apdomājās un noslēdzās savā teltī, nepieņemdams ēdienu. Beidzot viņš aizsūtīja karavīriem ziņu, ka uzklausīšot dievu gribu.

Jau sen armija nebija raudzījušies uz veco, karagājiena grūtības ar pūlēm izturējušo pareģi Aristandru ar tādu satraukumu kā tad, kad viņš, rīta agrumā Hifasijas krastā zīlēšanai gatavodamies, pāršķērda upura aitu. Aristandrs vēl nebija paguvis pavēstīt biedinošo pareģojumu, kad Ptolemajs, Seleiks, Koins un visi līdzās stāvošie karavadoņi jau paši ieraudzīja skaidras neveiksmes un bojāejas zīmes. Nekādā gadījumā nedrīkstēja doties pāri upei! Karavīru vētrainās gaviles, kad Aleksandrs pavēlēja griezties atpakaļ, norādīja, ka viņu pacietība sasniegusi galējo robežu. Valdnieks pavēlēja Hifasijas krastā uzcelt divpadsmit akmens kolonnas, kas iezīmēja viņa Indijas karagājiena beigas. Armija atgriezās nemitīgā lietus applūdinātajā Nīkajā pie Hidaspas, kur tika būvēta flote. Tikko spējis sasniegt Nīkaju, aiz spēku izsīkuma nomira Koins, pirms nāves izdarījis biedriem tik lielu pakalpojumu.

No šejienes Aleksandra karaspēks kuģoja pa upi lejup. Lielākā daļa vieglo airējamo kuģu aizgāja bojā krācēs ūn straujtecēs. Nearha platsānu kuģi pa ūdeņu pilno Hidaspu un straujo Indu ceļu veica daudz sekmīgāk. Nearhs ierosināja apstāties un uzbūvēt vairāk šādu kuģu. Aleksandrs atteicās. Nepiepildījis sapni par Austrumu okeāna sasniegšanu, viņš šāka steigties atpakaļ uz savu impēriju, ko bija uz tik ilgu laiku pametis.

Jātnieki virzījās pa abiem Indas krastiem. Pa vienu krastu vienība, ko vadīja Hēfaistions, pa otru — Kratera vadītā vienība, šie abi Aleksandra augstākie karavadoņi pastāvīgi ķildojās. Kājnieki kopā ar Aleksandru un Ptolemaju brauca kuģos. Laiku pa laikam notika kaujas ar drošsirdīgām ciltīm, kas nikni aizstāvēja savas zemes pret maķedoniešiem. Aleksandrā bija iemitinājies ļauns dēmons. Sākās nevajadzīgas cilvēku apkaušanas, jo maķedonieši neņēma gūstekņus, vergi viņiem vairs nebija vajadzīgi: nebija nekādas iespējas tos paēdināt un vēl jo vairāk aizvest līdz tirgiem.

Malli zemē, lielā Tara tuksneša malā, kur iedzīvotāju varonība bija lielāka nekā citur, maķedoniešu karaspēks ilgāku laiku tika aizkavēts pie kāda labi uzcelta cietokšņa, kas bezbailīgi aizstāvējās.

Pretestības saniknots, Aleksandrs pats kāpa augšā uz cietokšņa sienas. Tiklīdz viņš bija sasniedzis tās augšu, kāpnes aizlūza. Aleksandram neatlika nekas cits kā vien cauri bultu lietum nolēkt no sienas cietokšņa iekšpusē. Kopā ar viņu bija tikai divi vīri: Peikests — viņa pastāvīgais vairognesējs, kurš viņam nopakaļ nesa Trojā iegūto Ahilleja melno vairogu, un Leonnats. Par savu dzīvību Aleksandrs visvairāk pateicības parādā bija Peikestam. Bulta izurbās Aleksandram cauri krūtīm, un viņš nokrita kā beigts. Arī ievainotais Peikests nokrita ceļos, bet Leonnats, arī noplūdis asinīm, abus aizsedza ar Trojas kara varoņa svēto vairogu un — spēcīgs kā Hērakls — atsita ienaidniekus, līdz cietoksnī ielauzās līdz neprātam saniknotie maķedonieši. Nedaudz mirkļos cietokšņa aizstāvjus apkāva visus līdz pēdējam. Valdnieku ar bultu krūtīs aiznesa uz kuģi, kur atradās Aleksandra telts…

— Pagaidi! — Taīda pārtrauca Hēsioni. — Kur tad bija Ptolemajs, un kāpēc Sotērs (Glābējs) ir viņš, nevis Peikests vai Leonnats?

— Nezinu. Arī Deinomahs to nezināja. Acīmredzot Ptolemajs spēja ar pietiekami, lielu karaspēku izlauzties līdz Aleksandram un visus izglābt. Karaspēkā par Glābēju dēvē tieši viņu, nevis kādu citu. Annija ziņa labāk!

— Un kas tad notika tālāk? — Līsips pasteidzināja.

— Kad Aleksandru atnesa uz kuģa, neviens neuzdrošinājās pieskarties bultai, kas rēgojās laukā no krūtīm, visi domāja, kā valdnieks mirst. Vispieredzējušākais karavadonis Perdiks lika pagriezt Aleksandru uz sāniem, ar saviem varenajiem pirkstiem nolauza krūtīm cauri izgājušo bultas uzgali un izvilka kātu. Tad viņš krūtis cieši pārsēja un, noguldījis valdnieku uz sāniem, lika tam dot dzert ūdeni ar vīnu, kas nostādināts uz pelašķiem. Kad atsteigušies ārsti, asiņošana jau bija mitējusies. Aleksandrs atguva samaņu no karavīru saucieniem un vaimanām. Armija pieprasīja, lai tai parāda valdnieku dzīvu vai mirušu. Aleksandrs pavēlēja pārnest viņu krastā zem nojumes, lai cilvēki, garām iedami, varētu viņu redzēt.

Kad kuģis piestāja piemērotā vietā, kur tika uzcelta nometne ilgākam laikam, tālāk nost no līķu pilnajām, kūpošajām cietokšņa drupām, Aleksandrs, bāls kā krīts, neuzklausīdams draugu iebildumus, ar pārcilvēcisku gribas piepūli uzkāpa zirgā un spēja cauri gavilējošajam karaspēkaņi aizjāt līdz savai teltij. Sī pēdējā piepūle izsmēla viņa spēkus. Daudzas dienas viņš nogulēja, ciezdams drausmīgas sāpes caururbtajās krūtīs, vienaldzīgs pret visu pasauli.

Tikmēr Nearhs, ņemdams palīgā visus karavīrus, kas kaut cik prata kuģu būves darbu — bet maķedoniešu un piejūras iedzīvotāju vidū tādu atradās tūkstošiem —, steigšus būvēja kuģus.

Uz maķedoniešu nometni no visām pusēm plūda ne tikai piedzīvojumu meklētāji, tirgotāji un sievietes, bet arī zinātnieki, filozofi, mākslinieki un aktieri. Sākās jauns gads, simt četrpadsmitās olimpiādes pirmais gads. Armija pamazām tika vesta kuģos prom pa Indu. Aleksandra pārcilvēciskais dzīvības spēks pārvarēja vēl vienu smagu ievainojumu, kas vairumam cilvēku būtu bijis nāvīgs. Vēl slims būdams, viņš ilgi runājās ar indiešu filozofiem. Grieķi tos dēvēja par gimnosofistiem — kailajiem prātniekiem, jo tiem bija paradums staigāt apkārt gandrīz bez kāda apģērba, tā uzsverot, ka tiem nav nekādu pasaulīgu vēlmju. Aleksandrs ar sarūgtinājumu uzzināja, ka ir velti cēlies pāri upei pēc upes, likdams izsīkt savas armijas pacietībai. Izrādījās, ka Hidaspa saplūst kopā ar Akesinu un Hidraotu, bet vēl tālāk uz leju to kopējā straumē ieplūst Hifasija un galu galā kopā saplūdušās upes ietek Indas lielajā kreisās puses pietekā Laradzā (Satledžā)—četrtūkstoš stadiju lejpus Hēfaistiona ierīkotajai pārceltuvei pār Indu. Ja viņš nebūtu tik stūrgalvīgi lauzies. uz austrumiem pa milzīgo kalnu grēdu priekškalnēm, bet būtu nokāpis lejup dienvidu virzienā, tad pēc pārcelšanās pār Indu viss varenais Indijas līdzenums būtu gulējis atvērts Aleksandra armijas priekšā. Taču viss bija galā. Aleksandrs vairs netiecās nekur, tikai uz Persiju un jūru rietumos. Indas krastā pie Laradzas ietekas viņš nodibināja vēl vienu Aleksandriju — Opiju Aleksandriju. Klīda valodas, ka valdnieks slepeni apmeklējis mūžsenu templi kādas milzīgas pilsētas drupās, tūkstoš stadiju lejpus vietai, kur Indā ieplūst Laradza. Sī tempļa priesteri Aleksandram atklājuši kādu nevienam neizpaustu noslēpumu. Un viņš vairs ne reizi nav ierunājies par Indiju pat ar vistuvākajiem draugiem. Karavīru vidū šī vēsts izplatījās vēja ātrumā, tie zināja daudz vairāk, nekā būtu gribējies karavadoņiem.

Lēni laizdamies lejup pa Indu, maķedonieši iepazinās ar zemi, kuras gigantiskos apmērus viņi tagad skatīja paši savām acīm. Labi, ka viņi bija apturējuši Aleksandra neprātīgo tieksmi pa galvu pa kaklu mesties dziļi iekšā Indijā. Tagad ar novēlošanos atcerējās Ktēsiju, grieķu ārstu Artakserksa galmā, kurš bija aprakstījis Indiju kā ļoti lielu zemi. Kāds indietis, gimnosofists Kalinass, pavadīja Aleksandru, brīdinādams valdnieku no bīstamām vietām un atrunādams karavadoņus no nevajadzīgiem uzbrukumiem tuvīnajām pilsētām…

Hēsione apstājās, lai atvilktu elpu. Līsips viņai ielēja vīnu, kas bija stipri atšķaidīts ar avota ūdeni. Taīda bija iegrimusi dziļās domās, it kā vēl arvien būtu tur, Indijā, bet tad piepeši pavaicāja:

— Un kur bija Roksana?

— Visu laiku kopā ar Aleksandru, viņai bija atsevišķa telts, un viņa brauca atsevišķā kuģi. Bet pa sauszemi jāja uz ziloņa, kā jau pieklājas varenai valdniecei.

— Kā tad jāj uz ziloņiem?

— Nezinu. Iebrauksim Babilonā, tad izvaicāsim…

— Turpini, lūdzu!

— Skiroforionā Aleksandrs aizkuģoja līdz Nīlas deltai līdzīgajai Indas grīvai, seštūkstoš stadiju lejpus upju satekas. Te ne tikai maķedonieši, bet arī pieredzējušie jūrnieki nobijās, ieraudzījuši augšup pa upes straumi traucamies milzīgus viļņus, kas ūdens līmeni pacēla par divdesmit trīsdesmit olektīm. Viss kļuva skaidrs, kad viņi nonāca pie okeāna. Paisums šeit sasniedza Vidusjūrā nepieredzētu augstumu. Apmēram piecsimt stadiju no okeāna, augšpus upes deltai, Hēfaistions sāka Patalā būvēt ostu. Tikmēr hekatombaiona mēnesī Aleksandrs ar Nearhu iebrauca okeānā, attālinādamies no krasta zilajā tālē kādus piecsimt stadijus. Tur Aleksandrs upurēja Poseidonam un iemeta viļņos zelta kausu.

Pēc mēneša Aleksandrs devās ceļā uz rietumiem gar jūras krastu, pa Gedrosijas un Karmānijas tuksnešiem. Viņš gāja, pametis visu lieko, ar kājniekiem un daļu jātnieku, nosūtījis Krāteru ar visiem pajūgiem un ģimenēm, laupījumu, ziloņiem un lopiem pa samērā vieglāku ceļu, kur bija barība dzīvniekiem un ūdens, — cauri Arahosijai un Drangiānai, kopā ar Krāteru palika Seleiks, kurš pēc kaujas pie Hidaspas uz visiem laikiem bija pieķēries ziloņiem un vāca tos tikpat pašaizliedzīgi kā Ptolemajs dārglietas… — Hēsione sastomījās, draudzenē skatīdamās.

— Turpini vien!.. Un sievietes, — Taīda mierīgi sacīja.

Tēbiete pirmoreiz pa īstam saprata, cik draudzenei vienaldzīgi Ptolemaja varoņdarbi mīlestībā.

Kraters pie Arahotas upes nodibināja vēl vienu Aleksandrijas pilsētu un bez steigas virzījās uz paredzēto sastapšanās vietu Karmānijā pie Anamisas upes, kas ietecēja dziļajā Harmozejas jūras līcī.

Aleksandram bija līdzi pajūgi, lai jūras krastā ierīkotu vairākas pārtikas noliktavas Nearham. Krētietis ar visu floti no Patalas devās ceļā divus mēnešus vēlāk, maimaktērionā, kad bija sākuši pūst ziemas vēji. Sākumā Aleksandrs floti gribēja nodot Onēsikrita vadībā. Nearhs bija tam pretī, norādīdams uz sava vietnieka vieglprātību un visiem zināmo melīgumu. Lai kā Aleksandram gribējās būt kopā ar Nearhu, vajadzēja vien atzīt flotes priekšnieka argumentus. Izpētīt krasta līniju un jūras ceļu, kas Indiju savieno ar Persiju, Aleksandram tagad bija svarīgāk par visu citu. Tieši tādēļ viņš nolēma pats vest vienību cauri piekrastes tuksnesim. Šis pārgājiens izrādījās gandrīz vai pats grūtākais no visa, ko maķedoniešu armija bija pārdzīvojusi. Sākumā karaspēkam sekoja milzums armijai nepiederīgu cilvēku: tirgotāji, amatnieki, sievietes, — daudzi no tiem aizgāja bojā no bada un slāpēm, bet liela daļa noslīka…

— Jā, noslīka, — Hēsione atkārtoja, pamanījusi klausītāju neizpratni, — kad karaspēks apmetās nometnē sausā ielejā starp pakalniem, lietusgāze, kas nolija kaut kur kalnos, radīja varenu ūdens straumi, kas vienā mirklī nogāzās pār cilvēkiem, kuri neko.nebija nojautuši. Karavīri, pieraduši pie pēkšņiem uzbrukumiem, paglābās piekalnēs, bet visi pārējie aizgāja bojā.

Gedrosijas tuksnešu pelēkās smiltis un akmeņi pat nakti izstrāvoja karstumu, piesātinātu ar spēcīgu mirru koka aromātu. Itin kā no tūkstoš kvēpināmajiem traukiem kūpētu dārgā Arābijas narde. Zemo, spēcīgo, ar dzeloņiem klāto koku biezās necaurejamās saaudzēs no vienas vietas klāja lieli balti ziedi. Tālāk sākās bezūdens smiltāji. Ceļš kļuva aizvien smagāks, vajadzēja taupīt ēdienu, bet ar ūdeni kļuva pavisam slikti. Atteikušies paklausīt, karavīri izlaupīja daļu Nearham domāto pārtikas vezumu. Krastā izdevās iekārtot tikai vienu noliktavu. Meklējot ūdeni, vajadzēja doties dziļāk zemes iekšienē. Ceļveži un izlūki nomaldījās. Vajadzēja atkal iziet pie jūras, noteikt virzienu un doties tieši uz ziemeļiem. Tā viņi nonāca Puras pilsētā pie tās upes, kur bija paredzēta triju vienību sastapšanās. Viņi atpūtās un tad turpināja ceļu gar upi uz leju līdz Gulaskiras pilsētai Harmozejā. Kraters ar savu armiju, sievietēm un ziloņiem ieradās laikā. Pa tālu ceļu gājušās Kratera vienībās pārgājiens bija noritējis neparasti sekmīgi. Nebija zaudēti ne cilvēki, ne dzīvnieki, ceļā nebija gadījušās arī nopietnākas aizkavēšanās. Kaislīgs mednieks būdams, Kraters pat bija atļāvies vairākas reizes izdarīt izlūkošanu sānis no galvenās karavānas ceļa, atcerēdamies Aleksandra uzdevumu — pameklēt briesmīgo zvēru «cilvēkrijēju». Sis zvērs pieminēts Ktēsija aprakstos, tiesa gan, pārpilnos neticamu blēņu, tomēr viņš atsaucās uz daudziem aculieciniekiem un uz bailēm, kādas šis zvērs iedvesis persiešiem, kas to nosaukuši par «martihoru» (cilvēku rijēju). Milzīgie apmēri, drausmīgā rīkle, kaula bruņas un aste, visa vienos dzelkšņos, lika šo zvēru iedomāties par kaut ko vidēju starp krokodilu un behemotu. Kraters pats bija dzirdējis nostāstus par to, bet, tāpat kā tas bija ar boriju Lībijas tuksnesī, neviens nevarēja norādīt tā uzturēšanās vietu, un visi Kratera meklējumi izrādījās veltīgi.

Nebija ziņu vienīgi par Nearhu. Aleksandrs pacietīgi gaidīja, nepieļaudams domu, ka krētietis būtu gājis bojā, un nevēlējās doties tālāk bez uzticīgā drauga. Laiku pa laikam viņš sūtīja ratus un jātniekus izlūkos uz upes grīvu un jūras līci, taču par floti neviens neko nesaklaušināja. Gaidīšana ilga jau trešo mēnesi, beidzās rudens, iestājās gamēliona mēnesis, kad piepeši izlūku rati atveda piecus izģindušus skrandaiņus, kuru vidū Aleksandrs ar pūlēm pazina Nearhu un Arhiju. Valdnieks apskāva krētieti, pārsteigts par to, kā viņš varējis atkļūt šurp un palikt dzīvs, ja ir zaudējis floti. Arī Nearhs savukārt brīnījās. Visa flote bija sveika un vesela, no astoņdesmit kuģiem bojā bija aizgājuši tikai pieci. Kuģi stāvēja upes grīvā, bet viņš bija steidzies uzmeklēt sastapšanās vietu, lai ātrāk nogādātu pārtikas krājumus bada izvārdzinātajiem jūrniekiem. Aleksandrs bija bezgala priecīgs.

Nomazgāts un ar smaržīgām eļļām ieziests, Nearhs ar zelta rotu ap kaklu un vainagu galvā soļoja svinīgas procesijas priekšgalā. Kailas, ar ziediem apvītas visskaistākās meitenes dejoja ap viņu un dziedāja, cildinādamas viņa uzvaru pār jūru. Tā nebija vienkārša uzvara! Astoņi tūkstoši stadiju gar mežonīgu, tuksnešainu krastu, ko apdzīvoja tikai zivjēdāji, kas pārtika no kaltētām zivīm, moluskiem un saulē ceptiem krabjiem. Mazliet labāki šķita bruņurupuču ēdāji, kas vairījās no jēlas barības. Vērtīgās bruņurupuču čaulas aizmeta pa roku galam. Nearhs lika tās savākt cik vien iespējams vairāk. Visā milzīgajā ceļa posmā viņiem negadījās neviena pilsēta, templis, pat neviena jēdzīga ēka. Dažreiz vļņi redzēja būdas no milzīgiem nepazīstamu briesmoņu kauliem. Jūrasbraucēji ieraudzīja tos arī dzīvus — neaprakstāmi lielas melnas zivis, kas izgrūda gaisā svelpjošas, baltas ūdens strūklas. Nearhs dienasgrāmatā bija precīzi aprakstījis noietos attālumus, krasta pazīmes un mēness ēnu vērojumus.

Pirms Nearha pa šo jūru bija braucis Dārija Pirmā satraps Skilaks, kurš bija veiksmīgi nokuģojis visu ceļu. Krētietis tomēr Skilakam neticēja, jo tas, pabijis pie Indas, rakstīja, ka upe tekot uz austrumiem! Cik daudzi pūliņi un zaudējumi būtu atkrituši, ja Aleksandram pašā sākumā butu bijušas ziņas par Persijas līci un pareizo Indas tecēšanas virzienu! Pats Aristotelis uzskatīja, ka Nīlas un Indas sākumi atrodas vienā zemē, jo gan Lībijā, gan Indijā bija sastopami ziloņi, kuru nevienā citā zemē nav. Uzskatīdams Skilaku par meli, Nearhs bija uzsācis jūrasbraucienu ar lielām bažām. Šoreiz visas Skilaka sniegtās ziņas atbilda patiesībai.

Kad ceļš bija pusē, kuģi sasniedza nāru nereīdu salu Astolu, kas pazīstama no feniķiešu leģendām. Drosmīgie feniķieši neuzdrīkstējās tuvoties apburtajai vietai. Turpretī no Nearha kuģa, kam bija grieķu apkalpe, visi steidza izkāpt uz salas, lai redzētu skaistās jūras meitas. Krētietis lika izmest enkuru attālāk un pats laivā devās satikties ar nārām. Par lielu vilšanos Nearham, Arhijam, Deinomaham un visiem viņu pavadoņiem, sala bija kaila un pilnīgi neapdzīvota. Divas pussabrukušas kaulu būdas un bruņurupuču čaulu lauskas liecināja, ka uz salas kādu laiku mitinājušies bruņurupuču ēdāji, — tā izgaisa vēl viena tālo jūru pasaka.

Vēlāk Onēsikrits zvērēja, ka patiesībā salu apdzīvojušas nereīdas, tikai dievi novērsuši cilvēku acis no svētās zemes un aizveduši floti pavisam citā vietā. Sajās daiļrunīgajās fantāzijās klausoties, mierīgais, skeptiskais Nearhs tikai vīpsnāja savā mežonīgi sakuplojušajā bārdā. Onēsikrits tik tikko nenospēlēja flotei liktenīgu lomu. Kad braucēji ieraudzīja smailo Arābijas, zemesragu, viņš sāka uzstāt, ka tur jāceļas krastā. Nearhs pavēlēja pagriezt kuģus uz pretējo pusi un iebraukt Harmozejas līcī.

No Harmozejas līča un Anarņisas grīvas Nearhs nolēma tālāk vest floti līdz Eifratas grīvai un uz Babilonu, bet pa ceļam izlūkot pretējo krastu — vai nu salu, vai Arābijas zemesragu, kas pienāca tuvu klāt Karmānijas krastiem pie paša līča. Aleksandrs gribēja kuģī apbraukt apkārt Arābijai un atrast ceļu uz Etiopiju. Viņš piekrita Nearham, ka šim nolūkam vajadzīga cita flote — lieli kuģi, kas spētu vest līdzi lielus ūdens un pārtikas krājumus, bet it īpaši kokmateriālus kuģu labošanai. Atceļā no Indijas vienas no lielākajām grūtībām bija tās, ka trūka labu kokmateriālu bojājumu labošanai. Lai slavēti dievi, šajā mēnesī — pēc Plejādu norietēšanas — laiks piekrastē bija rāms. Ja brauciens būtu norisinājies vētru mēnešos, zaudēto kuģu būtu daudz vairāk…

Un atkal Aleksandra karaspēks sadalījās trīs daļās. Hēfaistions veda armiju, vezumniekus un ziloņus gar krastu uz Pasargadām un Sūzām, Aleksandrs bez visa liekā ar jātniekiem steidzās uz to pašu mērķi caur Persepoli. Nu jau, protams, viņi visi ir Sūzās. Mans Nearhs neaizkuģos mums garām ceļā uz Babilonu. Man gribētos viņu sagaidīt šeit, un tāpēc es nesteidzos! — Ar šādiem vārdiem Hēsione beidza savu garo stāstījumu.

Tēbietes cerības nepiepildījās. Viņi iebrauca Babilonā krietnu laiku pirms Nearha un pusi mēneša nodzīvoja Hēsiones mājā. Pilsētu bija satraukušas vēstis par Aleksandra atgriešanos, tā bija pilna ar iebraucēju pūļiem. Tie ieradās no visām malām. Taīda pirmoreiz ieraudzīja staltos lībiešus ar tumšas kaparkrāsas ādu. Atēniete ar savu kaparbrūno iedegumu šķita pavisam gaiša līdzās šiem Lībijas stepju iedzīvotājiem. Pavisam savādi izskatījās etruski no Itālijas krastiem — spēcīgi, plecīgi vidēja auguma cilvēki ar izteikti ēģiptiskiem profiliem. Līsips bija lasījis Tīmaja un Teopompa grāmatas par vēsturi un bija dzirdējis ceļotāju nostāstus, ka etrusku sievas baudot brīvību, kas pārsteidz pat spartiešus. Viņas esot pasakaini skaistas, ļbti rūpējoties par savu ķermeni un bieži parādoties kailas. Viesībās viņas sēdot kopā ar vīriem un citiem vīriešiem un izturoties nedzirdēti brīvi. Vīrieši bieži vien dalot savā starpā viņu mīlestību: tāds esot paradums.

— Ja etrusku paradumi ir tādi, tad viņiem nav hetēru un man viņu vidū nebūtu panākumu, — Taīda puspajokam noteica.

— Patiešām, viņiem nav hetēru! — Līsips pārsteigts piekrita un padomājis piebilda — Tur visas sievietes ir hetēras, vai, pareizāk sakot, viņas ir tādas, kādas pie mums bija senos laikos. Hetēras nebija vajadzīgas, jo sievas bija īstas savu vīru draudzenes.

— Diezin vai tavi tautasbrāļi tev piekritīs! — atēniete iesmējās. — Mani tagad vairāk par etniskiem saista ziloņi. Vakar ieradās karavāna ar piecdesmit šiem zvēriem, tomēr liekas dīvaini saukt ziloni par zvēru, zilonis ir kaut kas cits!

— Tiešām gan, kaut kas cits! — Līsips piekrita.

— Tevi jau paklausīs, tu taču māki pavēlēt, skolotāj!

Atēnietes maigā intonācija darīja tēlnieku piesardzīgu.

— Ko tu no manis gribi, nerimša? — viņš noprasīja.

— Nekad neesmu jājusi uz ziloņa. Kā to dara? Tādam milzenim taču nevar jāteniski uzsēsties mugurā!

— Uz kaujas ziloņiem jāj seglu mājiņā, tāpat arī ikdienā, tikai tad sieniņas ir zemākas un ar lieliem izgriezumiem sānos. Noskatījos iztālēm. Es arī neesmu jājis uz ziloņa.

Taīda pielēca kājās un apvija rokas māksliniekam ap kaklu.

— Brauksim! Paņemsimlīdzi Hēsioni un Erīdu. Lai mūs pavizina dažus parasangus.

Līsips bija ar mieru. Viņi izraudzījās vismilzīgāko ziloni ar gariem ilkņiem un nelaipnām acīm, ar dzeltenām bārkstīm uz pieres un ap jumtiņu virs raibi izkrāsotās seglu mājiņas. Ar lielu gandarījumu Taīda kopā ar Erīdu apsēdās uz šķērseniskā soliņa iepretī Līsipam. Hēsione bija palikusi mājās, kategoriski atteikdamās no šī brauciena. Ziloņa dzinējs piecēla gigantu kājās, un tas sāka mundri soļot pa ceļu. Dzīvnieka biezā āda jokaini kustējās virs ribām, mājiņa svērās uz sāniem, šūpojās un grima lejup. Taīda un Erida piemērojās ziloņa gaitas ritmam, bet Līsips, sviedrus slaucīdams un lādēdams pārāk ilgo vizināšanos, tikko spēja noturēties uz sola. Nezinādami, kādas neērtības sagādā braukšana uz ziloņa, un nepieraduši pie tās, viņi bija nosprauduši pārāk tālu ceļa mērķi. Dižais tēlnieks, kaut arī sīksti turējās līdz galam, kā tas grieķim pieklājas, tomēr ar lielu prieku nokāpa no ziloņa stenēdams un staipīdamies.

— Neapskaužu Roksanu! — Taīda izsaucās, nolēkdama zemē tieši no seglu mājiņas.

Viņus gaidīja Hēsione.

— Nedzirdēti jaunumi! — viņa sauca pretī no sliekšņa gluži kā īstena atēniete. — Harpals aizbēdzis, paņemdams līdzi milzumu zelta no valdnieka dārgumu krātuvēm!

Harpals, Aleksandra pilnvarotais mantzinis Ekbatanās, nesen bija ieradies Babilonā, lai sagaidītu valdnieku.

— Uz kurieni aizbēdzis, kāpēc? — Līsips izsaucās.

— Uz Grieķiju, pie Kasandra, ar grieķu algotņu vienību, ko cīņu biedri bija atstājuši Babilonā.

— Un ko saka Aleksandrs? — Taīda ieprasījās.

— Viņš laikam vēl nezina. Otrs jaunums. Aleksandrs Sūzās sadomājis apprecēties pats un arī savus karavadoņus apprecināt ar aziātēm. Pats valdnieks apņēmis Dārija vecāko meitu, kuru, tāpat kā viņas māti, sauc par Stateiru; Kraters saradojies ar Aleksandru, apprecēdams Roksanas māsu; Hēfaistions apņēmis Dripetīdu, Dārija meitu, savas līdzšinējās sievas māsu; Seleiks paņēmis Apamu — nonāvētā satrapa Spitamena meitu; Ptolemajs — Siritu, iesauktu par Atakamu, persiešu princesi no Dārija dzimtas. Nearham par līgavu paredzēta Damaskas Barsīnas un Mentora meita, taču viņš vēl arvien ir jūrā, nebūs klāt svinībās un, cik es savu krētieti pazīstu, izvairīsies no šīm laulībām. Astoņdesmit karaspēka priekšnieku un hetairu precas ar dižciltīgu dzimtu meitenēm, bet desmittūkstoš maķedoniešu karavīru stājas likumīgā laulībā ar savām piegulētājām: persietēm, baktrietēm un sogdietēm. Notiks svinības, kas būs titānu dzīru cienīgas, ar trīstūkstoš aktieru, muzikantu un dejotāju piedalīšanos.

— Aleksandrs domā ciešāk sasaistīt kopā Maķedoniju, Grieķiju un Āziju, — Līsips domīgi ierunājās, — tikai nezin vai vajadzēja tik ļoti steigties? Uz ātru roku saprecēsies, bet vēlāk šīs sievas pametīs! Valdnieks pārlieku steidzas. Babilonā viņu gaida tūkstošiem neatrisinātu jautājumu.

— Man ir laiks braukt mājās, uz Ekbatanām. Dēls būs mani nogaidījies, — Taīda piepeši sacīja. — Ja pagūšu saposties, tad braukšu parīt. Te drīz iestāsies stiprs karstums.

— Un tu neiegriezīsies Sūzās? — Hēsione pavaicāja.

— Nē, tiešais ceļš caur Harmalu un Svētajām Ugunīm ir īsāks un ērtāks. Tu paliksi gaidīt Nearhu, to, protams, lieki jautāt, bet ko darīs skolotājs?

— Es sagaidīšu Aleksandru šeit, kaut arī pirmajā laikā viņam neatliks laika domāt ne par mani, ne mākslu, — Līsips atbildēja.

Dažas stundas pirms aizbraukšanas ziņnesis ar Hēsiones un pilsētas priekšnieka palīdzību jāšus uzmeklēja Taīdu. Tas viņai bija atvedis cieši aizzīmogotu vēstuli no Ptolemaja, kurš viņu lūdza nedusmoties par paša negribētajām laulībām ar persiešu meiteni, apgalvoja, ka Aleksandrs licis viņiem visiem steigšus apņemt sievas un viņi to darījuši tikai valdnieka iegribas dēļ. Ar parasto pārliecināšanas prasmi Ptolemajs rakstīja par savām laulībām kā par tukšu, nenozīmīgu piekāpšanos Aleksandram, solījās satiekoties visu izskaidrot un atklāt kādu noslēpumu, kas esot svarīgs viņiem abiem. It kā starp citu Ptolemajs pieminēja neredzēti skaistus dārgakmeņus, ko savācis viņai. Starp citu — jo zināja, kā atēniete atbildētu uz tiešu mēģinājumu viņu uzpirkt.

Taīda paņēma spraudi, piestiprināja vēstuli pie galda virsas, ar asu dunci sagraizīja gabaliņos un aizmeta pa vējam.

No Hēsiones un Līsipa viņa atvadījās maigi, bet īsi, nenojauzdama, ka abus redz pēdējo reizi. Viņas nelielā apsardzes vienība izjāja pa Ištaras vārtiem un nozuda skatienam uz ziemeļu ceļa.

Ekbatanās Taīda nodzīvoja liktenīgo simt četrpadsmitās olimpiādes trešo gadu. Viņa labi atcerējās katru tā mēnesi līdz drūmajām targēliona dienām, kad pēc dīvainas, liktenīgas sakritības nomira Aleksandrs. Ari briesmīgā kauja pie Hidaspas, kas aizlauza maķedoniešu armiju, notika iepriekšējās olimpiādes trešā gada targēliona beigās! Kas zina, ja būtu dzīvs vecais Aristandrs, viņš būtu spējis valdnieku brīdināt… Tomēr nē, Aleksandrs jau sen viņu neuzklausīja.

Ptolemajs ilgu laiku neparādījās Ekbatanās. Sākumā Taīda priecājās par savu Leontisku, kurš bija paaudzies un ļoti pieķēries mātei, vēlāk sāka justies vientuļa bez Līsipa. Reiz viņa uzkāpa kapsētas kalnā un ilgi raudzījās žilbinoši baltajā plāksnē uz Kleofrada kapa. Vējš līgoja pār to smalku paegļa ēnu, līdzīgu rakstu zīmēm. Nometusies ceļos, viņa tveicīgajā klusumā atcerējās lielisko uzrakstu uz Anakreonta kapa: «Anakreonta kaps! Dus tajā Teosas gulbis un kvēlsiržu jaunekļu bezprāta kaisle…» Taīdas prātā sāka virknēties strofas epitāfijai, ko viņa bija nolēmusi iekalt šajā mēmajā, baltajā plāksnē, ap kuru jau bija sākušas kuplot efejas — grieķu iemīļotā kapu rota: «Tēlnieks no Atēnām te — Kleofrads mūžībā dus: sievietes auguma daili viņš piešķīra dieviešu tēliem…»

Pēc Jaunā gada, pašā dienvidu vasaras svelmē Ekbatanās ieradās Hēfaistions un atveda Ptolemaja vēstuli, milzīgi daudz dārglietu un negaidītu dāvanu no Aleksandra — zelta statueti — Taīdai līdzīgu sievieti Dionīsa pavadones menādas ietērpā, proti, no galvas līdz gurniem apvītu ar efeju vītnēm. Smalki darinātās lapas kupliem pušķiem ieskāva galvu un plecus, atsevišķi zariņi bija nosliguši zemāk par vidukli. Par meistarisko mākslas darbu sajūsminātā Taīda dāvanas nozīmi saprata tikai pēc tikšanās ar valdnieku.

Hēfaistions apciemoja atēnieti viņas mājā, stāstīdams par piedzīvojumiem karagājiena laikā. Taīda ar bažām vēroja jautrā milža tik pazīstamo ārieni, saskatīdama tajā bezgala liela noguruma un dīvainas iztukšotības pazīmes. Reizēm Hēfaistiona skatiens pakavējas pie kaut kā neredzama un, šķiet, dzīvība apdzisa viņa nekā neredzošajās acīs.

Par godu Aleksandra vistuvākajam draugam un hīliarham Ekbatanās rudeni sarīkoja grandiozus svētkus. Pēc aktieru skaita, kuri tajos piedalījās, tie gandrīz līdzinājās laulību svinībām Sūzās.

Taīdas nelāgās priekšnojautas apstiprinājās. Svinību sākumā Hēfaistions saslima un iegūla ar stipru drudzi. Sirdzējam kļuva aizvien sliktāk. Tiklīdz šī ziņa sasniedza

Babilonu, Aleksandrs, paņēmis labākos zirgus, joņoja uz Ekbatanām kopā ar Ptolemaju un visslavenākajiem ārstiem. Taču bija par vēlu. Viens no Aleksandra impērijas pīlāriem, valdnieka vistuvākais draugs, dzīvespriecīgais milzis, kurš viegli panesa pārgājienu un kauju neiedomājamās grūtības, nomira slimības septītajā dienā, simt četrpadsmitās olimpiādes trešā gada pianepsionā.

Varenais karavadonis vēl nekad nebija redzēts tik dziji bēdājamies, pat tad ne, kad bija atņēmis dzīvību Melnajam Kleitām. Aleksandrs viens pats caurām naktīm dzēra, bet dienu apspriedās ar Atēnu arhitektu Stasikratu, kurš bija kļuvis slavens ar dižām celtnēm.

Stasikrats sakrāva Hēfaistionam milzīgu bēru sārtu tempļa izskatā no ciedra un sandalkoka, ar milzīgu daudzumu mirru un nardu. Liesmas, kas Taīdai atgādināja Persepoles ugunsgrēku, aprija varoņa augumu. Pēc septiņu dienu dzeršanas mirušā piemiņas mielastā, kur piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, Aleksandrs devās uz ziemeļu kalniem pakļaut kasītus — kalniešus, kas nebaidījās no varenā valdnieka, kura vārdu vien padzirdējuši citi karapulki metās bēgt.

Kopāar viņu devās Ptolemajs, pēdējais no Aleksandra tuvākajiem draugiem, neskaitot Nearhu, un tagad arī impērijas galvenais priekšnieks. Noskumis par drauga nāvi, satūcis pēc nakts dzīrēm, kurās viņš bija spiests piedalīties, Ptolemajs ieradās pie Taīdas pirms došanās ceļā un ilgi runājās ar viņu. Viņš Taīdai atklāja briesmīgu noslēpumu, kuru bija glabājis desmit gadus, kopš tā laika, kad Aleksandrs Lībijas tuksneša oāzē bija apmeklējis Ammona orākulu. Toreiz Ptolemajs par talantu zelta bija uzpircis jaunāko kalpotāju, lai tas noklausās orākula pareģojumu. Aleksandram bija pareģota agra nāve, viņš nodzīvošot mazliet vairāk par trīsdesmit gadiem…

— Tagad viņam ir trīsdesmit divi gadi, un, ja nu… — Ptolemajs neiedrošinājās izrunāt briesmīgo vārdu, — tad milzīgā iekarotā valsts sabruks, tās vairs nebūs, jo vienīgi Aleksandrs spēj to pārvaldīt, kaut arī pagurdams no milzīgā darbu daudzuma… Tu manī neklausies?

— Klausos gan. Tikai es nupat apjēdzu, kāpēc Aleksandrs bija tik nevaldāms, tik ļoti steidzās izlauzties līdz Pasaules malai, līdz Austrumu Okeāna krastiem. Viņš taču pareģojumu zināja un sevi nēsāja kā saindētu nazi pie kailas miesas!

— Tev laikam taisnība. Taču tam vairs nav nozīmes!

Ja Ammona pareģojums ir patiess, tad es pirmais uzstāšos par impērijas sadalīšanu un prasīšu sev tikai Ēģipti. Tā atrodas stipri nomaļus un turklāt pie Vidusjūras, tieši tas man arī vajadzīgs. Vai tu brauksi man līdzi, lai kļūtu par Ēģiptes valdnieci?

— Bet ja nu pareģojums nepiepildīsies?

— Tad viss ritēs tālāk tāpat kā līdz šim. Aleksandrs dosies jūrasbraucienā kopā ar Nearhu, bet es palikšu Babilonā par viņa vietnieku un Āzijas augstāko stratēģu. Bet tu man neatbildēji uz ļoti svarīgu jautājumu!

— Bet Sirita?

— Zvēru pie Hēfaista vesera, tu jau visu zini pati un jautā tikai aiz valšķības. Persiete paliks Persijā, es viņu atdošu par sievu kādam no satrapiem pie austrumu robežām… Taču sargies pārbaudīt manu pacietību, es varu tevi aizvest, kad vien gribu un kurp gribu, sasietu un ar stipru apsardzi!

Neatbildējusi Taīda piecēlās un piegāja pie Ptolemaja.

— Tu esi pārlieki ilgi karojis skitu zemē un Indijā un pavisam aizmirsis, kāda ir tava pielaulātā sieva. Dārgo karavadoni, tādas kā es ar varu neņem. Mēs vai nu mirstam, nogalinādamas pašas sevi, vai arī nogalinām to, kurš varmācību atļāvies. Tiesa gan, tu jau neesi grieķis, bet maķedonietis, kas kļuvis mežonīgs karagājienos, grābdams ciet neaizsargātas sievietes kā jebkuru citu laupījumu, kas mētājas pa kājām.

Ptolemajs kļuva ugunssarkans, jau pastiepa uz viņas pusi roku ar grābienam saliektiem pirkstiem, tad atjēdzās un atrāva to kā apdedzinājies.

— Lai būtu tā! Es patiešām esmu pieradis pie bezgalīgas sieviešu padevības.

— Labi, ka tu paņēmi prom roku, Ptolemaj. Ja tu būtu mani sagrābis, tad es nemaz nezinu: varbūt Aleksandra augstāko karavadoni no šejienes iznestu kā saltu mironi.

— Tavs melnais dēmons Erīdas izskatā! Viņa un tevi tad nodotu mokpilnai nāvei!..

— Tātad Erīda jau kļuvusi par dēmonu, nevis par labdarīgu apsargātāju? Iemācies savaldīties, kad tavas vēlēšanās nepiepildās, citādi tu nekļūsi par īstu valdnieku, Ptolemaj! Par nāvessodu es neesmu gluži pārliecināta, kamēr ir dzīvs Aleksandrs! Turklāt vēl jau ir ari inde.

Ptolemajs pirmoreiz samulsa. Nomurminājis kaut ko apmēram tādu, ka viņš ir ilgi karojis, redzējis nebeidzamu slepkavošanu un varmācību un ir pieradis pie acumirklīgas bezierunu paklausības, viņš atkārtoja savu jautājumu par Ēģipti.

Taīda atmaigusi pastiepa viņam savu mazo, stingro roku.

— Ja tu atkal iemācīsies mani saprast, tad esmu ar mieru. Tikai lai vienlaikus ar mani nebūtu ne otrās, ne trešās valdnieces. Kam es, tāda nepiekāpīga un neuzticīga, esmu tev vajadzīga?

— Man pietiek ar tavu absolūto godīgumu. Nemaz nerunāsim par skaistumu, prātu, zināšanām, prasmi apieties ar cilvēkiem un mākslas izpratni. Man neatrast labāku valdnieci senajai zemei, kur gaume cilvēkiem ir labi izkopta un nevainojama, kur viegli atšķir patiesas vērtības no niekiem.

— Bet ja nu manī.piepeši atdzims mežonīgā amazone vai bezrūpīgā nereīda?

— Par to parūpēsies tu pati. Vai esi ar mieru?

Taīda pēc īsām pārdomām klusēdama piekrītoši pamāja.

— Vai drīkst mūsu norunu apstiprināt ar skūpstu?

Atēniete atļāva.

Par spīti ziemas laikam, Aleksandra jātnieki devās kalnos un palika tur daudz ilgāk, nekā bija vajadzīgs, lai pakļautu kasītus, kas izklīda pa Partiju un Hirkaniju. Vai tikai Aleksandrs atkal neposās uz Putnu jūru?

Taīda domāja par ko citu. Nogurušais iekarotājs, noskumis par labākā drauga zaudējumu, nomocījies ar veselu kalnu ienīsto impērijas pārvaldīšanas darbu, kuros viņa paradums visu izšķirt zibenīgi nevis palīdzēja, bet drīzāk traucēja, gluži vienkārši negribēja atgriezties Babilonā. No Grieķijas pienāca nelāgas vēstis. Aizbēgušais mantzinis Harpals un Kasandrs izsludinājuši Aleksandru par neprāti, ko pārņēmusi lieluma mānija. Dižā karavadoņa slava tomēr bija pārāk liela. Grieķijā par viņa izcilāko veikumu uzskatīja to, ka no Āzijas atvestas atpakaļ visas statujas, ko agrākie iekarotāji bija aizveduši. Viņu pielūdza kā tālaika Hēraklu. Nodevējam Harpalam bija bēdīgs liktenis — viņu sodīja ar nāvi.

Arhitekts Stasikrats stāstīja Grieķijā gluži ko citu. Viņš Aleksandram ierosinājis paveikt kaut ko nedzirdētu — izveidot viņa statuju sešsimt olekšu augstumā, apstrādājot

Atona kalna klinti Halkidikes pussalā. Aleksandrs tikai pasmējies un teicis, ka Ēģiptes milzīgās piramīdas neko nestāstot par valdniekiem, kas tās cēluši. Lieli izmēri vien vēl nenozīmējot lielu slavu.

Vēl lielāku iespaidu uz Grieķiju atstāja maķedoniešu veterānu ierašanās Kratera vadībā. Aleksandrs viņus bija atlaidis uz mājām ar visādiem pagodinājumiem un milzīgiem apbalvojumiem. Falangas un agriāņu jātnieku nu vairs nebija. Arī visi grieķu algotņi, kas bija atstāti uzceltajos cietokšņos un Aleksandrijās, atgriezās mājās.

Hēfaistiona pelnus pagaidām novietoja no sniegbalta kaļķakmens celtā mauzolejā uz pakalna pie Ekbatanām, no kurienes pavērās skats uz austrumpuses līdzenumu, kas bija noaudzis ar sudrabainu zāli. Taīdai bija iepaticies kopā ar Erīdu jāt uz turieni. Viņa atcerējās, kā īsi pirms savas slimības Hēfaistions bija viņai stāstījis par indiešu prātnieka gimnosofista Kalinasa apbrīnojamo varoņdarbu. Kalinass bija ieradies pie Aleksandra un paziņojis, ka ir apņēmies atstāt šo zemi. Valdnieks sākumā nebija viņu pareizi sapratis un apsolījis dot spēcīgu apsardzi. Vecais vīrs paskaidrojis, ka jūtoties slikti un nevēloties vairs dzīvot, jo atrodoties tālu no dzimtenes un nespēšot to sasniegt. Pēc indieša lūguma kareivji sakrāvuši lielu sārtu. Aleksandrs, domādams,» ka notiks upurēšana, uzdāvinājis Kalinasam zirgu ar visām zirglietām un piecus zelta kausus. Prātnieks šīs veltes atdevis sārta krāvējiem, bet pats nogūlies uz sārta un licis to aizdedzināt no. visām pusēm. Milzīgā sārta dūmos un liesmās vecais vīrs gulējis pavisam nekustīgs. Pārsteigts par šādu vīrišķību, Aleksandrs licis taurēt visiem taurētājiem, pavēlējis, lai arī ziloņi ar saviem rēcieniem nodod gimnosofistam valdnieka sveicienu. Karavīri ilgi nevarējuši samierināties ar Kalinasa nāvi. Viņi uzskatīja, ka ir zaudējuši cilvēku, kas karagājiena laikā apsargājis armiju. Hēfaistions atzina indieša nāvi par lielu, atdarināšanas cienīgu varoņdarbu. Viņš būtu gribējis sevī atrast tādu pašu izturību un, bez šaubām, bija par to stāstījis Aleksandram. Gigantiskais sārts bija valdnieka atbilde uz Hēfaistiona vārdiem pēc drauga nāves. Kailais pakalns, kurā pirms mēneša bija raiti ritējuši darbi, bija nokopts un saposts. Ap mauzoleju bija iestādīti krūmi un puķes. Taīdai te patika sapņot par drīzajām pārmaiņām dzīvē. Ptolemajs pagaidām nebija neko nokārtojis dēla audzināšanas labā, zvērēdams sameklēt labākos vingrošanas un kara vingrinājumu skolotājus, tiklīdz būs atgriezies Babilonā kopā ar Aleksandru, kuru viņš tagad nevarēja pamest vienu.

Kādā saulaini spožā elafēboliona mēneša dienā Taīda, atjājusi pie kapa, no pakalna ieraudzīja tuvojamies lielu karaspēka vienību. Tā apstājās apmēram piecus stadijus no mauzoleja. Divi jātnieki nošķīrās no pārējiem un lēni jāja uz pakalna pusi — abi liela auguma, zaigojošās bruņucepures, viens uz melna, otrs uz ābolaini pelēka zirga. Taīdai sirds sāka satraukti sisties. Viņa pazina Aleksandru un Ptolemaju. Valdnieks sava Būkefala piemiņai vēlāk vienmēr izraudzījās melnus zirgus. Seši persiešu jaunekļi no viņas apsardzes, ko bija iecēlis Ptolemajs, satraukti pietrūkās kājās un izskrēja no vientuļās vīksnas paēnas, kur bija gaidījuši savu apsargājamo. Taīda viņus nomierināja. Karavīri nelēca zirgos, bet nostājās ierindā attālāk nost, godbijīgi noliekdami galvas.

Valdnieks pārsteigti noraudzījās atēnietē un Erīdā, kas bija ģērbušās vienādās gaišzilās eksomīdās un, gluži kā divas statuetes no Korintas un Ēģiptes bronzas, stāvēja uz pagaidu mauzoleja baltajiem pakāpieniem. Viņš strauji nolēca no zirga un ātri pienāca pie Taīdas, stiepdams tai pretī abas rokas.

— Esmu priecīgs, ka atrodu tevi šeit — godinām drauga piemiņu, — Aleksandrs sacīja. Viņš smaidīja, taču acis raudzījās skumji. — Man gribētos parunāties ar tevi pirms atgriešanās Babilonā.

— Kad vien vēlies, valdniek! Kaut tūlīt!

— Nē, pārāk daudzi cilvēki gaidīs mani, alkdami atpūsties pēc karagājiena. Es tev noteikšu tikšanos šai pašā vietā un paziņošu to. Vai tu man atļausi, Ptolemaj? Tava sieva taču ir mana draudzene?

— Viņa neprasa atļauju, — Ptolemajs iesmējās, — kāpēc tad to prasi tu, visvareno valdniek?

— Valdniekam paradumi jāievēro vēl stingrāk nekā pašam pēdējam no viņa pavalstniekiem, — Aleksandrs nopietni sacīja, — jo kā citādi lai cilvēkiem ieaudzina cieņu pret likumu un mēra sajūtu?

Ptolemajs zem tumšā iedeguma viegli piesarka. Izdaudzināts par gudru valsts darbinieku, viņš jutās nepatīkami, pieļāvis pat niecīgas kļūdas.

Pēc četrām dienām atauļoja ziņnesis un pavēstīja, ka

Aleksandrs gaida viņu pie Hēfaistiona kapa. Taīda steigšus sāka grozīties spoguļa priekšā, vilkdama mugurā ceriņkrāsas eksomīdu, kas nenosedza ceļgalus, un pielikdama no Debesu valsts atvestos auskarus, dzeltensejainā ceļotāja dāvanu. Mazliet padomājusi, viņa aplika kaklarotu no maitu grifa nagiem, piemiņu no Eridu tempļa.

Tikai pavisam kategoriska Taīdas prasība piespieda Erīdu palikt «mājās», proti, pavadīt atēnieti tikai līdz pilsētas mūrim. Divpadsmitgadīgais Boanergoss vienmērīgi aizdipināja stepē tikpat ātros aidinieka rikšos kā agrākos laikos.

Aleksandrs sēdēja uz mauzoleja augšējā pakāpiena bez bruņām, bez bruņucepures un ieročiem, tikai ar bronzas kāju bruņām, ko viņš labprāt neņēma nost, varbūt tāpēc, ka tās aizsedza briesmīgās ievainojumu rētas uz viņa kājām.

Aleksandrs saņēma aidinieka pavadu un no zirga nolēkušo Taīdu, maigi pasviezdams viņu gaisā. Saprātīgais zirgs bez kāda rīkojuma pagāja sānis un nozuda vīksnas ēnā. Aleksandrs pētoši aplūkoja atēnieti — kā jau pēc ilgas atšķirtības, pieskārās kaklarotai no grifu nagiem un ziņkārīgi pielika pirkstus pie skanošajiem grieztajiem auskariem. Taīda paskaidroja, ka grifa nagi ir Ceļu Sargātājas zīme, un izstāstīja, kā tos ieguvusi.

Aleksandrs klausījās, ļaudams skatienam slīdēt pār viņas augumu, kas skaidri iezīmējās zem caurspīdīgās eksomldas.

— Tu vēl arvien valkā jostiņu? — viņš ievaicājās, pamanījis iemirdzamies zeltu. — Un tur vēl vienmēr ir burts «ksi»?

— Cita nebūs, tas nav iespējams! — Taīda klusu atbildēja. — Es gribu pateikt tev paldies, valdniek! Par māju Jaunajā Pilsētā, pie Lugalgiras vārtiem.

— Es reizēm tur paglābjos, — valdnieks drūmi iesmējās, — taču nevaru palikt ilgi.

— Kāpēc?

— Darbi neļauj, un bez tam… — Aleksandrs pēkšņi atmeta gurdeno runas veidu, kas tagad viņam bija kļuvis par paradumu.

— Reizēm man atkal gribas mesties Erota liesmās, — viņš sāka runāt enerģiski, — atkal justies kā jauneklim. Tevī es atradu dievišķu nevaldāmību, kāda līdzīgi pazemes ugunij guļ arī manā dvēselē. Tu sašķēli mūra spraišļus un izlaidi to laukā. Kurš vīrietis gan spēs noturēties tāda spēka priekšā?

— Lai to atmodinātu, vajadzīgs pretspēks, tāpat kā salamandrai — uguns! — Taīda atbildēja. — Bet tāda nav, nav neviena, izņemot tevi.

— Jā, kad es biju tāds, kādu tu mani sastapi Memf īsā, nē — Eifratas vidū. No tā Aleksandra šodien manī maz kas palicis, — viņš piebilda, atkal norimdams.

Taīda raudzījās valdnieka skaistajā sejā, saskatīdama nepazīstamus gurdas un nievīgas cietsirdības vaibstus, kādi nebija raksturīgi agrākā Aleksandra — sapņotāja un varoņdrosmes pilnā karotāja veidolam. Tādi cilvēki nekad nemēdz būt ne nievīgi, ne cietsirdīgi. Zemā piere stipri izvirzīto uzacu loku dēļ šķita slīpa. Taisno, lielo degunu izcēla asās grumbas ap muti, pilnīgās lūpas jau bija mazliet izstiepušās virs spēcīgā, apaļā zoda. Dziļas svērteniskas krunkas izvagoja kādreiz maigi apaļīgos vaigus. Ada vēl arvien bija gluda un atgādināja dižā valdnieka agro jaunību. Spartā Aleksandrs tikai pirms divarpus gadiem būtu sasniedzis pieauguša vīrieša vecumu.

— Tu esi ļoti noguris1, mans valdniek? — Taīda pavaicāja, ielikdama jautājumā visu maigumu, uz kādu vien bija spējīga, it kā lielais iekarotājs un valdnieks būtu kļuvis par zēnu, tikai mazliet vecāku nekā viņas Leontisks. «

Aleksandrs nokāra galvu, pauzdams mēmu apstiprinājumu.

— Tieksme sasniegt oikumenes robežas vēl arvien kvēlo tevī? — atēniete klusi vaicāja. — Varbūt tu nebiji izraudzījies īsto ceļu?

— Cita nav! Nav iespējams šķērsot Āziju ne austrumu, ne dienvidu vai ziemeļu virzienā, nesastopot bruņotas vienības vai veselas armijas. Tās iznīcinās vai paņems verdzībā katru, vienalga, vai tam būs pieci simti, pieci tūkstoši vai tikai pieci pavadoņi. Tikai savācot kopā draudīgu spēku, ir iespējams salauzt šķērsli, ko veido naidīgi cittautieši un citticībnieki, kas nekā nesaprot no mana mērķa. Tu pati redzi, man vajadzēja satriekt milzīgas valstis, sakaut neskaitāmus ienaidniekus. Taču nepagāja ne divi gadi, un Indijā Candragupta man jau atņēmis daļu iekaroto zemju, padzinis manus satrapus! Nē, es nespēju oikumenes robežas sasniegt pa sauszemi. Tagad mēģināšu pa jūru.

— Varbūt ceļojot vienam pašam — līdzīgi dzeltensejainajam austrumniekam — tev izdotos nokļūt tālāk?

— Varbūt. Taču ceļā ir pārāk daudz nejaušību, un katra no tām draud ar bojāeju. Arī laika vajadzētu pārlieku daudz. Ejot kājām, ceļš velkas gausi. Nē, es darīju pareizi, iedams spēka ceļu. Pašu izcilāko Grieķijas zinātnieku aprēķinātie oikumenes apmēri nav pareizi. Tā ir daudz lielāka, taču tā ir viņu kļūda, nevis manējā!

— Un tu atkal dosies nezināmās tālēs?

— Esmu noguris nevis no ceļa, bet no rūpēm par milzīgo valsti. Tās gāžas pār mani kā upes ūdeņi palos.

— Vai tad nav iespējams šīs rūpes sadalīt, uzliekot tās uzticamiem cīņu biedriem? — Taīda pavaicāja.

— Sākumā man likās, ka ap mani ir visvērtīgākie cilvēki, ka mēs kopā esam šķēpa asmens, kas spēj satriekt visu uz pasaules. Pirmo reizi spartiešu sīkstumu ieguva desmitiem tūkstošu manu karavīru. Tas ir mana tēva Filipa nopelns! Tas bija viņš, kurš spēja sapulcināt un izaudzināt tik vīrišķīgu un izturīgu karaspēku, ka tā atsevišķu karavīru spējas bija gandrīz tādas kā lakedaimoniešiem. Ar šo trīsdesmit piecu tūkstošu vīru izlasi es atvairīju un salauzu spēku, kas skaitliski bija daudzkārt lielāks, bet tā karotāji bija sliktāki. Viss ritēja labi, kamēr bija vienots mērķis, draudīgs ienaidnieks un mūs neapgrūtināja kolosālā kara laupījuma nasta. Saliedētība dilst tāpat kā fiziskais spēks. Sirds skaidrību un nesavtīgumu, gluži kā rūsa dzelzi, saēd tuvāko cilvēku glaimi, pērkamu sieviešu un tirgotāju, priesteru un filozofu, radu un viltus draugu pūļi.

To cilvēku, kas cietāki par ērgļa nagu un kas desmit kara un pakļauto valstu pārvaldīšanas gados nav samaitājušies, ir palicis maz — saujiņa visā lielajā impērijā. Un es viņus zaudēju citu pēc cita, kā esmu zaudējis izcilo varoni Hēfaistionu. Ar citiem esmu sācis naidoties, dažreiz taisnīgi — viņi nebija sapratuši mani, dažreiz netaisnīgi — es nebiju sapratis viņus. Bet pats briesmīgākais: jo tālāk, jo atšķirīgāki kļuva mūsu mērķi! Es vairs nespēju domāt par tautu vienlīdzību, ja tās nav tuvāko draugu un cīņu biedru starpā. Ļaunākā inde visu cilvēku sirdīs ir idiotiskā dzimtas, cilts un ticības augstprātība. Man nepietiek spēka tikt ar to galā. Tādas ir Āzijas iekarojumu beigas: es, puspasaules valdnieks, nolaižu rokas, juzdamies kā ceļinieks savas gaitas sākumā. Tev taisnība, es būtu bijis laimīgāks, klīzdams kā vientuļš, brīvs cejinieks ubaga drēbēs, paļaudamies uz dievu un jebkura bruņota pretimnācēja žēlastību!

Taīda piekļāva sev klāt maķedonieša vareno galvu, glāstīja to mātes maigumā, klausīdamās satrauktajā elpā, kas bultas caururbtajās krūtis atbalsojās kā čērkstoņa. Pa varenajām rokām, kas kādreiz bija dievišķi mierīgas, pārskrēja nervozas trīsas.

— Vai gribi kļūt par manu valdnieci? — Aleksandrs izslējies jautāja viņam tik raksturīgajā pēkšņumā.

Taīda nodrebēja.

— Par vienu no valdnieku valdnieka sievām? Nē!

— Tu gribi būt pirmā starp visām vai vienīgā,— maķedonietis nīgri pavīpsnāja.

— Tu mani nekad nesaproti, manu valdniek, — Taīda mierīgi atbildēja, — un arī nesapratīsi, iekams mēs nebūsim kopā pavisam. Man pašai nav vajadzīga ne izcila vieta, ne sāncenšu padzīšana. Man vajag, lai es iegūtu tiesības apsargāt tevi — dažkārt nerēķinoties ar tavām acumirkļa vēlmēm vai draugu un cīņu biedru gribu. Citādi es tev nebūšu balsts grūtā nodevības vai slimības brīdī.

— Tātad tu gribi?…

— Es neko negribu, es tikai paskaidroju. Par vēlu! Šādas runas vajadzēja uzsākt daudz agrāk.

— Es vēl esmu jauns, un man nekas nav par vēlu!

— Vai nu man jāskaidro tev, cilvēku pavēlniekam, ka īstu valdrtieci nevar iecelt vai arī ierobežot tikai ar nakts guļvietu. Ir nepieciešami abu pūliņi, tādi, lai tos redz un izjūt visi apkārtējie. Lai kļūtu par valdnieci, ir nepieciešami daudzi gadi, bet tavā rīcībā, kā es redzu, nav pat gada.

— Jā, es kuģošu kopā ar Nearhu, lai meklētu ceļus uz Etiopiju. Deviņdesmit kuģi ir gatavi vai tiek būvēti Babilonas un Eifratas Aleksandrijas kuģubūvētavās.

— Un tu mani ņemsi sev līdzi tur, okeānā? Ne kā valdnieci, tikai par ceļabiedreni?

Brīdi klusējis, Aleksandrs drūmi atbildēja:

— Nē. Nedrošs ir kauju ceļu liktenis, briesmīgas grūtības jāiztur tuksnešu vētrainajos krastos, kur nav ūdens. Un tu esi dārgums! Gaidi mani Babilonā!

— Kā Ptolemaja sieva?

— Es iecelšu Ptolemaju par hlliarhu Hēfaistiona vietā. Viņš pārvaldīs impēriju manas prombūtnes laikā.

Taīda piecēlās, maigi un skumji noraudzīdamās valdniekā. Piecēlās arī Aleksandrs. Neveiklo klusumu iztraucēja pilnos auļos skrejoša zirga soļu dipoņa. Jātnieks no persiešu dižciltīgajiem — jaunsavervētajiem hetairiem — pacēla virs galvas vēstules tīstokli. Aleksandrs pamāja, atļaudams nākt, un ziņnesis, nokāpis no zirga, pieskrēja klāt, turēdams vēstījumu pie zemu noliektās sejas.

— Piedod, es izlasīšu. — Valdnieks atlocīja pergamentu, Taīda ieraudzīja dažas plašā rokrakstā uzrakstītas rindiņas.

Ar greizu smaidu sejā Aleksandrs pagriezās pret Taīdu.

— Man jāsteidzas uz Babilonu. Nearhs pārbraucis no Arābijas izlūkošanas, tagad varam doties ceļā. Seleiks tuvojas ar lielu ziloņu karavānu, bet Peikests ved jaunus karavīrus no Ariānas.

Taīda nosvilpās caur zobiem kā Atēnu puika. Boanergoss pacēla galvu, izslēja ausis un pēc atkārtota aicinājuma pieskrēja pie saimnieces. Arī Aleksandrs pamāja ar roku, aicinādams šurp skitu zirgu uzraugu.

— Uz atvadām izskaidro, mans valdniek, — atēniete saņēma aidinieku aiz pavadas, — ko nozīmē tava dāvana, ko atveda Hēfaistions?

— Tas ir mans sapnis Nīsā, kad ieraudzīju efejas un Krētas vēršus. Tu zini, Dionīsa karaspēks viņa karagājienā sastāvēja tikai no menādām, bet Indijas karagājienā — pa pusei no menādām. Un tu man sapnī parādījies kā menāda, kaila un neatvairāmi pievilcīga, ar efejām apvīta. Dionīsa zibošais zizlis man norādīja uz tevi… Un es liku Sūzu tēlniekam pēc mana sapņa un atmiņām izkaldināt tavu tēlu menādas veidolā.

— Par to es tev pateicos no visas sirds tāpat kā par māju pie Lugalgiras,

Taīda droši apvija rokas valdniekam ap kaklu un uz mirkli sastinga viņa skavās. Nobālusi viņa izrāvās un uzlēca mugurā aidiniekam. Aleksandrs paspēra soli uz viņas pusi, izstiepdams roku, bet it kā paklupa, sastapis viņas skadro skatienu.

— Liktenis un es, mēs trīsreiz tikām tev devuši iespēju. Pirmoreizi — Memf isā, otrreiz — pie Eifratas, trešo — Persepolē. Ceturto liktenis liedz un es arī. Higiaine, diženo valdniek, «ton aiona» (uz mūžu), kā sacīja Platons!..

Taīda, galvu nokārusi, palaida aidinieku soļos. No garo, miklo skropstu apakšas sāka ritēt lielas asaras, krizdamas zirga melnajās krēpēs. Aleksandrs jāja cieši līdzās. Vienu stadiju aiz viņiem uz ceļa putekļu mākoni sacēla valdnieka apsardzes jātnieki. Aleksandrs bija noliecis kailo galvu, viņa platie pleci bija noslīguši, dzīslotā roka gļēvi nokārusies. Taīda dievišķo uzvarētāju nekad nebija tādu redzējusi — kā cilvēku, kurš izsmēlis savus spēkus un ne uz ko vairs necer. Kleofrads savās pēdējās keosiešu dzīrēs bija izskatījies sparīgāks un možāks. Un, ja nu Aleksandrs atkal atgriezīsies pie milzīgās impērijas pārvaldīšanas darbiem Babilonā, kas tad notiks?

— Afrodītes un visa cita vārdā, kas mūs saista vienu pie otra, Aleksandr, manu valdniek, nekavējoties brauc prom no Babilonas! Nevilcinies nevienu pašu dienu! Apzvēri man to. — Viņa saņēma Aleksandra roku un spēcīgi saspieda.

Aleksandrs ieskatījās lielajās pelēkajās acīs un atbildēja maigi un neliekuļoti:

— Zvēru pie Stiksas, mana Mirdzošā!

Taīda iecirta Boanergosam ar papēžiem, un tas aizauļoja tālu priekšā lēnām jājošajam valdniekam un viņa apsardzei. Atēniete kā viesulis iztraucās cauri Ekbatanu vārtiem, aizauļoja pa ielām un, pametusi pavadu kalpam, caur dārzu aizskrēja uz Erīdas paviljonu, kur ieslēdzās līdz vakaram.

Bet pēc diviem mēnešiem, targēliona pēdējās dienās, gluži kā kalnu nogruvums nogranda vēsts par Aleksandra piepešo nāvi.

Nepagāja ne desmit dienas, kad ziņnesis atveda Taīdai divas vēstules uzreiz — no Ptolemaja un no Hēsiones. Tēbiete sīki aprakstīja valdnieka divas pēdējās mūža dienas. Līdz nāvei noguris, viņš sapulcināja karavadoņus, lai sadalītu kuģus, un kopā ar Nearhu deva rīkojumus, sīki jo sīki iedziļinādamies visos milzīgās flotes sagatavošanas darbos. Ar bezmiegu mocīdamies, viņš naktīs peldējies Eifratā. Drudža lēkmei sākoties, valdnieks atstājis Nebukadnecara pili, kurā pastāvīgi dzīvoja, un pārcēlies uz Jauno Pilsētu, uz savu māju ar aizēnoto baseinu. Viņš nevēlējies redzēt nevienu, izņemot Nearhu, gluži paguris no karsoņa, viņš peldējies, tomēr drudzis arvien pieņēmies. Un vēl arvien viņšnav varējis aizmigt. Aleksandrs licis upurēt divpadsmit olimpiešiem un asklēpijam, runādams ar Nearhu, viņš uzstājis, ka jūrasbrauciens jāuzsāk pēc divām dienām. Krētietis savu dievišķo draugu pirmoreiz redzējis tik nedabiski raizējamies, viņš vienā laidā runājis par okeānu un atkārtojis vienus un tos pašus rīkojumus, brīžam visu putrodams. No rīta, kad karstumi mazinājušies, Aleksandrs licis sevi nest uz Veco Pilsētu, uz pili, kur gribējis izdarīt upurēšanu. Viņš jau bijis tik vārgs, ka gandrīz nav varējis parunāt.

Dižais vadonis līdz pēdējam brīdim cīnījies ar nāvi. Dažas stundas pirms miršanas viņš gribējis atvadīties no draugiem un karaspēka. Raudas apvaldīdami, jaunie hetairi un valdnieka apsardzes karavīri nosoļojuši gar viņa guļvietu. Aleksandrs atradis spēkus, lai sveiktu katru, paceļot labo roku un laiku pa laikam paslienot augšup arī galvu. Viņš bijis pie samaņas līdz pēdējam brīdim.

Karavadoņi, kas tagad iesaukti par diadohiem, Aleksandra mantiniekiem, sapulcējušies ārkārtējā padomē. Vispirms viņi rūpīgi apmazgājuši varoņa augumu, krustām šķērsām izvagotu smagu ievainojumu rētām, un aplaistījuši viņu ar aromātisku sveķu, stipra vīna un medus maisījumu. Bet mākslinieki un kalēji jau kaldinājuši zelta sarkofāgu.

Asaras Taīdai neļāva lasīt tālāk, apvaldītās bēdas izlauzās uz āru. Nokritusi uz mutes, atēniete, pēc vecum veca paraduma saplosījusi drēbes un palaidusi vaļā matus, neremdināmi raudāja.

Maķedonijas, Grieķijas un Jonijas dižākais varonis Aleksandrs bija aizgājis Aīda ēnu valstībā tikai trīsdesmit divus gadus un astoņus mēnešus vecs! Sirdi sāpināja apziņa, ka īsi pirms nāves viņš, nomocījies un vientuļš, varbūt atcerēdamies Taīdu, peldējies Eifratā un vientuļi nošķīries mājā viņpus upes, pie Lugalgiras vārtiem, tajā zināmajā mājā. Jaunai raudu lēkmei uznākot, Taīda iedomāja valdniekā briesmīgo vientulību. Visi cilvēki ap viņu mūžīgi prasīja no viņa saprātīgus rīkojumus, zeltu, aizstāvību un mīlestību, neiedomādamies, ka viņš ir bezgalīgi noguris, un neuzraudzīdami viņu ar atsaucīgām, saprotošām acīm un sirdi. Varbūt viņš neapzināti meklēja atbalstu pagātnes ēnās? Ja tā, tad viņa, būdama kopā ar Aleksandru kaut vai tās dažas stundas, būtu varējusi pamanīt tuvās nelaimes draudīgās pazīmes. Būtu gan pamanījusi. Aleksandrs taču bija gribējis izpildīt Taīdai doto zvērestu — ar Nearha floti izrauties no Babilonas!

Atēniete sāka tā raudāt, ka Erīda, pirmoreiz viņu kopējās dzīves laikā nobijusies, aizdrāzās pēc ārsta. Taīda atteicās ielaist dziednieku, bet pakļāvās draudzenei un izdzēra kādu brūnu, biezu un rūgtu dzērienu, kas lika viņai iegrimt dziļā un ilgā miegā.

Tikai pēc četrām dienām Taīda atrada sevī spēkus iznākt no tumšās istabas un atkal nodoties parastajām mātes un mājas rūpēm. Un vēl pēc dažām dienām viņa saņēmās un izlasīja Ptolemaja vēstuli.

Viņš rakstīja, ka viss noticis tā, kā viņš bija paredzējis. Diadohu padomē viņš pirmais ierosinājis impēriju sadalīt un aizrunājis sev Ēģipti. Par Aleksandra vietnieku un augstāko stratēģu Āzijā iecelts Perdiks. Viņam uzlikts par pienākumu apsargāt Roksanu, kas gaidīja bērnu no valdnieka un bija septītajā mēnesī. Antipatrs kļuva par karaspēka priekšnieku Grieķijā un Maķedonijā un par augstāko stratēģu zemēs uz rietumiem no Jonijas. Hetairu priekšniekam Seleikam tika Babilonija un Indija, Antigonam Vienacim — Mazāzija, izņemot Joniju un Trāķiju, kuras dabūja Līsimahs. Nearhs negribēja neko, vienīgi floti, dabūja to un gatavojās kuģot uz Arābiju. Nu jau bez Aleksandra. Ptolemajs atgādināja Taīdai solījumu braukt kopā ar viņu uz Ēģipti. Viņam vajadzēs nogaidīt Roksanas dzemdības. Ja piedzims dēls, viss paliks kā līdz šim, ja meita — diadohu padome izraudzīsies valdnieku.

Tā notika jauna brīnumaina pārmaiņa Taīdas dzīvē. Roksanai piedzima dēls, Aleksandrs Ceturtais, un Ptolemajs steigšus izsauca atēnieti uz Babilonu. Ar viņam uzticīgu izlases karaspēku Ptolemajs sagrāba sarkofāgu ar Aleksandra līķi un steidzās uz Ēģipti.

Kopš tā laika Taīda te, Memfisā, ir katram grieķim teiksmainās senās Nīlas Zemes valdniece.

Un, lūk, tur jau Nīla tikko dzirdami skalojas ap Nēitas tempļa pakāpieniem.