Atēnu Taīda

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA AFRODITE AMBOLOGĒRA

Aleksandrijā Taīdu pārsteidza ātrums, kādā pilsēta tika celta. Tajos dažos gados, ko viņa bija Memfisā nodzīvojusi — nekur nebraukdama, Aleksandrija bija izaugusi lielāka par Ēģiptes seno galvaspilsētu, ieguvusi lielisku krastmalu, ko vakaros piepildīja līksms, trokšņains pūlis. Ostā šūpojās daudz kuģu, bet attālāk virs jūras slējās milzīgas bākas pamati, kas bija likti Faras salā. Pilsēta nebija ēģiptiska. Taīda tajā saskatīja daudz līdzības ar Atēnām, un līdzība varbūt bija tīšām radīta, nevis nejauša. Pat tāda pati siena kā Kerameikā nodalīja pilsētas Amatūntas daļu no Rakotes mājiņām. Arī uz šīs sienas rakstīja aicinājumus slavenām hetērām tāpat kā Atēnās, Korintā un Klazomenās. Mūsēju un Bibliotēku Ptolemajs cēla ātrāk nekā pārējās celtnes, un tās slējās pāri jumtiem, piesaistot skatienu ar akmeņu baltumu un arhitektūras diženo vienkāršību. Palmas, ciedri, cipreses un platānas slējās dārzos un ap mājām, ar rožu krūmiem bija noaugušas pilsētas augstākās daļas nogāzes. Bet skaistāks par visu bija jūras mirdzošais,zilums! Trokšņaino viļņu klaidā pagaisa pēdējo gadu vienmuļības radītais gurdenums un bažas, ko modināja turpmākās dzīves nenoteiktība. Nu viņa vairs nemūžam nešķirsies no jūras! Apvaldīdama vēlēšanos tūdaļ mesties ūdenī, kas pie krasta šķita zaļš, viņa devās prom no jūras uz pakalnu, kur atradās Aleksandra kapliča. Taīda bija noņēmusi visu, kas norādīja, ka viņa ir no valdnieku dzimtas, tomēr garāmgājēji atskatījās uz nelielo sievieti ar neparasti tīro un gludo seju, kuras pareizie vaibsti pārsteidza pat šeit, zemē, kur senajām Austrumu un Grieķijas tautām raksturīgās noteikti veidotās un skaistās sejas nebija retums. Kaut kas viņas gaitā, kaparkrāsas iedegumā, lielo acu dziļumā, augumā, kas iezīmējās cauri visplānākā ēģiptiešu linaudekla hitonam, lika garāmgājējiem pavadīt viņu ar acīm. Netālu aiz viņas, mazliet klibodams, nāca Roiks cieši blakus savam vecākajam dēlam, abi apbruņoti un vērīgi, nozvērējušies Erīdai, ka būs modri.

Tāpat kā pirms dažiem gadiem, atēniete piegāja pie mākslīgā paugura, uzbērta no jūras oļiem, kas bija nostiprināti ar kaļķiem un aplikti ar pelēkā Siēnes granīta plāksnēm. No masīviem bluķiem celtajā portikā uzturējās karavīru sardze ar simtnieku (lohagu) priekšgalā. Bronzas durvis spētu izturēt visspēcīgākās aplenkuma mašīnas triecienu. Iepriekšējā apmeklējumā Ptolemajs bija Taīdai rādījis asprātīgo ierīci. Vajadzēja tikai izsist nostiprinājumu, un milzīga oļu masa no augšas gāztos lejup, apslēpdama kapu. Apliet to ar kaļķu un olu baltuma javu un pārsegt ar iepriekš sagatavotām plāksnēm ir iespējams vienā naktī. Taīda gredzenu ar valdnieka zīmogu parādīja lohagam, un tas viņai zemu paklanījās. Desmit karavīri atvēra bronzas durvis un iededza gaismekļus. Kapličas centrā atradās ar bareljefiem rotāts zelta sarkofāgs, ko atēniete labi pazina. Viņas sirds, tāpat kā agrāk, sažņaudzās skumjās. Viņa paņēma krūzi ar melno vīnu un flakonu ar dārgu eļļu, ko bija atnesis Roiks, ziedoja dižā karavadoņa ēnai un iegrima savādā miegam līdzīgā stinguma. Viņa dzirdēja atri lidojošu putnu spārnu vēdas, viļņu šļakstus, dobju dimdoņu, il ka tālumā auļotu tūkstošiem zirgu. Sīm rēgainajām skaņām cauri Taīda saklausīja valdonīgo, likai sirdij saklausāmo Aleksandra balsi sakām vienu vienīgu vardu: «Atgriezies!»

Atgriezies, bet kurp gan? Uz dzimtajiem Grieķijas krastiem un Memfisu vai šurp, uz Aleksandriju? Sarkofāga zelts pieskaroties uzdvesa saltumu. Gremdēties domās par pagātni neizdevās. Viņa uzmeta atvadu skatienu bareljefu zelta figūrām, izgāja laukā un nokāpa no paugura, ne reizi nepa griezusies atpakaļ. Atbrīvotības sajūta, ko viņa pirmoreiz bija pārdzīvojusi Eridu templī, nostiprinājās galīgi. Viņa bija izpildījusi pēdējo pienākumu, tas bija pēdējais, kas viņā viesa mokošu apziņu, ka kaut kas palicis nepadarīts…

Taīda atgriezās baltajā, ciedru ieskautajā mājā, kas viņai bija ierādīta pēc Ptolemaja pavēles, kad viņa bija atteikusies dzīvot pilī. Pilnā valdnieces ietērpā atēniete kopā ar Erīdu ratos brauca uz Ptolemaja majestātisko mitekli. Taīda vispirms pieprasīja tikšanos divatā. Valdnieks, kurš bija gatavojis svinīgu sagaidīšanu un dzīres, piekāpās negribīgi. Tomēr, kad nūbiešu vergs ienesa un attina vaļā ādas vīstokli ar zelta iemauktiem, Ptolemaja neapmierinātība izgaisa.

— Tā ir dāvana, ko man tavā vārdā atveda jauns trāķiešu vergs, — Taīda sacīja.

— Neesmu to sūtījis, lai gan man patīk šādas ar izcilu meistarību darinātas mantas.

— Un šīs divas cīniņā saķērušās panteras uz pieres saites tev neizsaka neko?

Ptolemajs, juzdams, cik nopietna ir Taīda, tomēr mēģināja atjokot.

— Tās droši vien atsūtījis kāds no taviem neskaitāmajiem. cienītājiem?

— Iespējams. No tādiem, kas vēlas, lai es būtu mirusi!

Ptolemajs dusmās un izbrīnā pielēca kājās.

— Liec to aiznest Mūsēja gudrajiem ārstiem, lai tie nosaka indi, no kuras aizgāja bojā Boanergoss un mana dzīvība nonāca uz Tartara bezdibeņa malas. Es jau sen atrastos bezdibenī, ja nebijis viņas. — Atēniete norādīja uz Erīdu.

— Manā vārdā? — Ptolemajs izsaucās, piecirzdams kāju. Viņa varenā balss nodārdēja pilī. Ieročus žvadzinādami, sāka skraidīt karavīri.

— Nedusmojies velti. Nedz es, nedz Erīda ne mirkli nevainojām tevi. Tomēr sūtījis to ir kāds no tev tuviem cilvēkiem, par to nešaubies!

— Nevar būt!

— Padomā pats, apskati panteru tēlus, mans viedīgais Ptolemaj. Un vēl — par troņmantnieku tu esi iecēlis Berenīkes dēlu, nevis savu vecāko dēlu — Ptolemaju Zibeni. Un arī ne manu Leontisku. Par to es tev pateicos; zēnam nebūs jāmirst no slepkavas rokas. Bet Ptolemaja Zibeņa māte jau nonākusi Aīda valstībā, kamēr es vēl esmu dzīva un valdu…

— Berenīke?! — Ptolemaja balss aprāvās, it kā viņš būtu saņēmis nāvīgu ievainojumu.

— Nē!— noskanēja pārliecinošs apgalvojums, kas Ptolemajam atdeva dzīvības spēkus. — Skaties! — Taīda pasniedza tāfelīti ar vārdu.

Ptolemajs paraustīja plecus.

— Pavaicā Berenīkei. Man liekas, viņai šis vārds nevarētu būt svešs, kaut ari viņa šajā nekrietnajā pasākumā nav piedalījusies.

Ptolemajs — neganti saniknots — izgāja un atgriezās pēc dažiem mirkļiem, vilkdams sev līdzi izspūrušo Berenīki, kura laikam bija posusies dzīrēm. Viņas smalkā, drausmīgi bālā seja bija baiļu izķēmota, bet melnās acis šaudījās no Taīdas pie vīra.

— Vai tu viņu pazīsti? — Ptolemajs izrāva Taīdai no rokām liktenīgo plāksnīti. Berenīke, izlasījusi vārdu, nokrita viņam pie kājām.

— Mans brālēns no mātes puses, Bet es zvēru pie Stiksas un pie Amentas, tumsas…

— Nezvēri, valdniec, — Berenīke sastinga, Taīdai skaidri izrunājot titulu, — mēs zinām, ka tu neesi vainīga.

Atēniete piecēla Berenīki, un tā, kaut augumā bija garāka, Memfisas valdnieces priekšā izskatījās maza.

— Likšu nelieti tūliņ notvert! — Ptolemajs izsaucās, iesizdams pa metāla disku.

— Velti. Viņš, protams, ir aizbēdzis, tiklīdz saņēma ziņu, ka mēģinājums mani nogalināt ir izgāzies. Bet tu iegaumē viņa vārdu, valdniek! — gandrīz draudīgi sacīja Taīda un atgāja nost no Berenīkes, ar pavēlošu žestu aizsūtījusi prom uz aicinājumu atsteigušos kalpus. — Es atceļu svinības! Šodien es ar savu vīru runāšu divatā!

Ptolemajs neuzdrīkstējās iebilst.

Abi palika divi vien līdz rītausmai, nolikuši Erīdu gulēt kādā no pils istabām. Neviens nedabūja zināt, par ko runāja valdnieks un valdniece. Rītausmā Taīda nolika Ptolemajam priekšā svēto ureosu, noņēma valdnieces daudzkrāsaino kaklarotu un novilka ēģiptiešu drēbes, tad uzvilka iemīļoto dzelteno eksomīdu un aplika grifa nagu kaklarotu.

No pils milzīgās terases pavērās skats uz bezgalīgo jūru, ko iekrāsoja sārtu Eosas skatiens.

Ptolemajs pats atnesa purpurkrāsas vīnu no Krētas vīnogām un pielēja divus smalkus kausus, darinātus no kalnu kristāla jau pirmo Ēģiptes faraonu laikā.

— Higiaine, valdniek! Lai tevi visos — gan celtnieka, gan kolekcionāra slavenajos darbos sargā visi Grieķijas, Ēģiptes un Āzijas dievi! — Taīda pacēla kausu, izšļakstīja mazliet vīna uz jūras pusi un izdzēra.

— Tā runādama, tu atrauj daļiņu no manas sirds, — Ptolemajs sacīja, — man ir sāpīgi šķirties no tevis.

Šķelmīgi pavīpsnājusi, atēniete pieklaudzināja pasakaini dārgajam vīna flakonam no Indijas vienragaiņā dzīvnieka raga.

— Tu dzer tikai no tā, baidīdamies, ka tevi var noindēt?

Ptolemajs mazliet piesarka un neko neatbildēja.

— Tu jau esi labi gados. Pienācis laiks izraudzīties tikai vienu valdnieci. Un tu esi to izraudzījies! Par ko tad skumt?

— Nevaru aizmirst dižo pagātni, kad es pavadīju Aleksandru un tu biji kopā ar mums Mesopotāmijā.

— To aizmirst nevar, tomēr dzīvot tikai pagātnē nedrīkst. Kad būs kārtībā kuģis?

— Došu pavēli nekavējoties sagatavot apaļbūves kuģi ar stipru apsardzi. Pēc divām trim dienām tu varēsi doties ceļā, tikai pasaki, uz kurieni stūrmanim jābrauc.

— Uz Paf u Kiprā.

— Es domāju, ka tu atgriezīsies Atēnās.

— Zemē, ko uzvarēja nelaiķis Antipatrs, kur maķedonieši noslēguši Mūnihijas pussalu, kur vēl svaigs ir indi iedzērušā Dēmostena kaps? Nē, iekams jūs ar Kasandru, Seleiku un Līsimahu nebūsiet beiguši karu pret Antigonu, es turp nebraukšu. Tu, protams, zini, ka Kasandra karaspēka priekšnieks Argosā sadedzinājis dzīvus piecsimt cilvēkus, bet Antigona stratēgs par atbildi pilnīgi nopostījis un iznīcinājis svēto Korintas pilsētu?

— Ko lai dara, tāds ir karš!

— Mežoņu karš. Mežonīgi ir kļuvuši gan karavīri, gan viņu priekšnieki, ja jau tie Grieķijas zemē var atļauties tādas neģēlības, ko neuzdrīkstējās pat svešzemnieki. Ja tā turpināsies, es Grieķijā neparedzu nekā laba!

Ptolemajs raudzījās Taīdā, vērīgi viņā klausīdamies.

— Tu saki to pašu, ko jaunie filozofi, kas nesen uzradās Mūsējā. Viņi sauc sevi par stoiķiem.

— Es pazīstu viņu mācību. Viņi mēģina atrast jaunu tikumību, kas pamatojas uz cilvēku vienlīdzību. Lai viņiem uzsmaida laime!

— Laime neuzsmaidīs! Rietumos spēkā pieņemas Romas valsts, kas gatava visu pasauli novest vergu valgā. Nezin kāpēc romieši jo sevišķi nīst ebrejus. Viņi atdarina grieķus mākslās, bet būtībā ir ļauni, paļaujas tikai uz militāro spēku un ir gaužām cietsirdīgi pret bērniem, sievietēm un dzīvniekiem. Teātru vietā romiešiem ir milzīgi cirki, kuros aurojošam pūlim par izpriecu viņi nogalina dzīvniekus un cits citu.

— Vai viņi labprāt ziedo asiņainus upurus? — Taīda apvaicājās.

— Jā. Kā tu to zini?

— Man zināms pareģojums. Zemes, kurās cilvēki ziedo asiņainus upurus, pielīdzinādami savus dievus plēsīgiem zvēriem, — Grieķiju, Romu, Kartāgu — gaida drīza bojāeja, visu tur radīto vērtību iznīcināšana un tur dzīvojošo tautu pilnīga iznīkšana.

— Tas jāizstāsta maniem filozofiem. Vai gribi parunāt ar tiem Mūsējā?

— Nē. Man ir maz laika. Es gribu tikties ar Leontisku.

— Viņš atrodas jūrasbraucienā pie Lībijas krastiem, taču es uzminēju tavu vēlēšanos un jau vakar aizsūtīju viņam pakaļ ātru kuģi.

— Valdnieka dēla priekšrocība! Vēlreiz pateicos tev par to, ka esi nolēmis viņu padarīt par vienkāršu jūrnieku, nevis par mantinieku, vietvaldi vai kādu citu pavēlnieku. Viņš ir līdzīgs man un šādai lomai neder.

— Tu esi viņam devusi krētiešu asinis un līdz ar tām bezgalīgu mīlestību uz jūru. Un ko tu gribētu mazajai Eirānai?

— Lai viņu audzina Pentanasa, mana draudzene no senas dzimtas, kuras pārstāvju vārdi salas pieminekļos ir iekalti ar kipriešu rakstu zīmēm. Es gribu, lai viņa kļūst par labu sievu. Viņai piemīt tavs lietišķais prāts, piesardzība visās lietās un, man šķietLarī tālredzība. Aleksandra impērijas sadalīšanu un Ēģiptes izvēlēšanos es vēl arvien uzskatu par paraugu tavai gudrībai valsts lietās!

— Ēģipti es izraudzījos vēl viena apsvēruma dēļ. Te es valdu pār svešām tautām un veidoju jauno valsti pēc saviem ieskatiem, izraudzīdamies varai vispiemērotākos cilvēkus. Nelaimes brīdī mani arvien aizstāvēs tie, kuru labklājību nodrošinājusi mana valdīšana. Neatkārtosies aklā skaudība, apmelojumi, kautiņi un sāncensība spēcīgu, bet tumsonīgu senu dzimtu pēcteču starpā, jo tieši tādi cilvēki neļāva Grieķijai uzplaukt tā, kā būtu varējusi uzplaukt zeme, ko apdzīvo tik diža tauta. Tās labākie pārstāvji vienmēr tikuši apmeloti un apkaunoti. Aristokrātu pateicība visizcilākajiem cilvēkiem bija nāvessods, izraidīšana, nodevība un ieslodzīšana. Atceries Periklu,

Feidiju, Sokrātu, Platonu, Temistoklu, Dēmostenu!.. Vēl vienu kausu, tagad manu, atvadu kausu! — Ptolemajs pacēla kristāla kausu, pacēla un piepeši apstājās. — Pēc visiem šiem gadiem man nav nekā, ko tev pārmest, izņemot vienu. Vai gribi zināt, ko?

Taīda ieinteresēta pamāja ar galvu.

— Kā tu varēji pieļaut, ka tiek pārdota sudraba Anadiomene, kas veidota pēc tevis? Vai gan tu nezināji, cik ļoti es mīlu tevi un sievietes skaistumu, un visu, kas saistīts ar tevi?

— Es neko nesmu pieļāvusi. Tā bija likteņa griba. Līsips statuju bija paredzējis Aleksandram, bet valdniekam sākumā nebija laika, un tad viņš drīz vien nomira. Tu tolaik nevarēji domāt par skulptūrām. Taču es esmu priecīga, ka Anadiomene nonākusi Indijā. Tur ir pavisam īpatnēja attieksme pret sievietes skaistumu, bet, ja GrieJ ķijā viss rit tā kā pašlaik, es neesmu pārliecināta, kaļ sudraba statuja saglabātos, pat ja tā būtu novietota! templī.

— Ko lai saka, tev ir taisnība, un es savu pārmetumu ņemu atpakaļ. Starp citu, Seleiks, kad glābās pie manis, stāstīja par saviem Indijas karagājiena plāniem. Es viņam devu padomu atsacīties un atstāt savu Indijas daļu Čandraguptam. Un Seleiks atbildēja, ka atstāšot, ja tas došot pretī piecsimt ziloņu!

— Viņš ir jauks, šis gigants un gigantu kolekcionētājs!

— Vīrieša skatījumā viņš tik jauks nemaz nav. Ziloņi — tas ir varens kaujas spēks, kustīgs, labāks par falangu un smagi bruņotajiem jātniekiem. Ne jau velti Seleiks vāc kopā ziloņus savai armijai. Mēs abi esam draugi, bet vai ar mani un maniem mantiniekiem būs draudzīgs viņa mantinieks?… Lai varētu noturēties pretī viņa ziloņiem, man vajadzēs iegādāties savus. Indija man nav pieejama, tāpēc es ziloņus gādāšu no Lībijas. Un te nu patiesi nenovērtējamas būs tevis savāktās ziņas par ceļiem uz dienvidiem, it īpaši par kuģojumiem uz Puntu. Esmu jau licis sagatavot kuģus, tie pa Sarkano jūru dosies uz Labo Smaržu zemesragu un tālāk, turp, no kurienes ēģiptieši veda dažādus dzīvniekus. Lībijā ziloņi ir citādi nekā Indijā, tiem ir lielākas ausis, milzīgi ilkņi un slīpas muguras, tie ir mežonīgāki un grūtāk pieradināmi. Tomēr kaujā tie ir pat labāki par Indijas ziloņiem, jo ir negantāki un drosmīgāki. Vai gan likteņa līkloči nav savādi? Seleikam tu ar savu statuju palīdzēji iegūt ziloņus, bet man vēl jo vairāk — uzzināt vietas, kur tos var iegūt. Vēlreiz tev pateicos!

— Ir ataususi diena! — Taīda atgādināja valdniekam, kurš bija pārāk aizrāvies. — Berenīke būs nomocījusies, un man ari ir laiks iet.

Ptolemajs un Taīda ziedoja vīnu dieviem, apskāvās un saskūpstījās kā brālis ar māsu. Atēniete pamodināja Eridu, kuru bija iemidzinājusi strūklakas šalkoņa. Abas kājām devās uz savu māju, modinādamas garāmgājējos tādu pašu sajūsmu kā pirms daudziem gadiem. Četrdesmit gadus vecajai Taīdai un trīsdesmit piecus gadus vecajai melnajai priesterienei neviens nebūtu devis vairāk kā piecdesmit gadus par abām kopā.

— Ja tu zinātu, cik viegli ir eksomīdā!—Taīda izsaucās. — Un nav jādomā par saviem žestiem, vārdiem, sejas izteiksmi, lai ar tiem nesamulsinātu pavalstniekus. Tagad man pavalstnieku nav, un es nevienam neesmu pateicību parādā! Es drīkstu dziedāt, kaut neesmu dziedājusi tik sen, ka.varbūt pat esmu pazaudējusi balsi.

— Viena pavalstniece tev ir vienmēr, — Erīda smiedamās glaimīgi paklanījās pēc aziātu paražas.

Atēniete apstājās, uzlūkodama draudzeni. Erīda neizpratnē uzrauca uzacis.

— Tu man atgādināji kādu svarīgu darīšanu. Gandrīz būtu to aizmirsusi!

— Kādu tad?

— Gan redzēsi! Zinu jau, tevi ķircināt ar mājieniem ir veltīgi. Es tikai vēl neesmu visu līdz galam izdomājusi.

Pēc nomodā pavadītās nakts nogurusi, Taīda ar baudu nodevās peldes un spēcīgas joniešu masāžas tīksmei. Viņa nogulēja visu dienu līdz pat tumsai, bet pusi nakts nosēdēja uz terases, pārdomādama gaidāmo tikšanos ar dēlu. Leontiskam tagad bija apmēram piecpadsmit gadu, tuvojās efēba vecums. Taīda nolēma apvienot atkalredzēšanos ar dēlu un sastapšanos ar jūru. Viņi aizbrauks uz Faras salu, turp, kur Nearhs bija viņai krūmos un smiltīs rādījis krētiešu celtņu drupas. Tur viņa bija nirusi, vi}ņiem šļakstoties un kaijām brēcot tukšajā krastmalā… Tagad viņa paņems līdzi Eridu. Vēl nav īsti zināma draudzenes attieksme pret jūru. Būtu bēdīgi, ja draudzene to uzņemtu citādi nekā Taīda pati. Nav mazums cilvēku, kurus jūra uztrauc, kuriem tā izraisa nelabumu vai gluži vienkārši iedveš bailes…

Atēniete būtu varējusi neraizēties. Šī diena viņai kļuva par īstiem svētkiem. Laiva, balta kā gulbis, šķēla zilos viļņus, kas to viegli un maigi šūpoja. Leontisks bija stalts — tāpat kā māte, ar tādām pašām pelēkām acīm un kaparkrāsas iedegumu kā Taīdai un jau ar pūciņām uz virslūpas; dēls visu ceļu līdz Faras ziemeļu krastam nenovērsa no mātes sajūsmas pilnās acis. Daļa krastmalas jau bija izbūvēta ar rūpīgi tēstiem akmeņiem, kas bija novietoti uz senās krētiešu ostas gigantiskajiem klintsbluķiem. Atstājuši laivu pie rietumu piestātnes, Taīda ar Leontisku un Erīdu devās uz krastmalas attālāko nostūri. Zem stāvās sienas tumsa dziļš ūdens. Neviļus atdarinot Aleksandru, Taīda izlēja jūrā vīna un smaržīgās eļļas sajaukumu un lika Leontiskam labi tālu iemest zelta eļļas trauku.

— Tagad ļausimies Tetīdai»! — viņa līksmi izsaucās.

Leontisks nekautrējās no kailuma tāpat kā viņa māte.

Zēns izģērbās un ienira ūdenī. Vienmērīgi uzplūstošās bangas salas tuvumā izšķīda sīkos ātri ritošos viļņos, kas augstu stāvošajā saulē zaigoja kā ametista spoguļi.

— Māt, nāc! — Leontisks aicināja, ar spēcīgiem vēzieniem aizpeldēdams tālāk, kur viļņi vēlās gausāk un draudīgāk, izsliedamies kā smagi milzeņi. Delfīnu bars parādīja stūrainās spuras un melnās muguras, pietuvodamies peldētājiem. Elpu aizturējusi, Taīda ieslīdēja blīvajā, elastīgajā ūdenī. Beidzot! Dažus mirkļus viņa pat aizmirsa Erīdu. Tā, galvu noliekusi, cieši raudzījās dziļumā.

— Erīda, mīļā, peldi šurp! — Taīda uzsauca un pat satrūkās no zibenīgā ātruma, kādā melnā priesteriene metās jūrā. Atēniete zināja, ka Erīda peld it kā negribīgi, bez kūsājošā prieka, kāds ūdenī pārņem Taīdu. Bet šeit Erīda peldēja, dzīdamās pakaļ Leontiskam, nepavisam nebaidīdamās no dobjās, draudīgās rēkoņas, ar kādu viļņi pacēlās un nolaidās atklātā jūrā.

— Svētā Dievu Māte! Cik viegli peldēt šajā blīvajā ūdenī! Te nav purva tumšuma kā upē vai ezerā. Jūra tevi tur glāstīdama, — Erīda priecīga dalījās domās ar draudzeni.

Un Taīda gavilēja.

No austrumiem atbrāza vējš, apdzēsa zaigojošos spoguļus viļņu sānos, noplacināja to asās muguras, un Taīdai šķita, ka viņus būtu aplenkušas neredzamas nereldas, pliķēdamas kaklu un plecus, draiski šļakstīdamas ūdeni sejā un ar maigām rokām glāstīdamas augumu. Taīda to pastāstīja Leontiskam, un atkal viņu pārsteidza zēna skatiens, kas vērīgi sekoja viņai.

Erīda drīz vien nogura, viņa vēl nebija pilnīgi atguvusi spēku. Taīda ar Leontisku bez mitas nira, laizdamies dziļumā, peldēja un kūleņoja, atdarinot delfīnus, kas peldēja viņiem cieši līdzās, šķielēdami ar mazām draudzīgām ačelēm un bāzdami no ūdens smaidīgas balti melnas rīkles.

Noguruši abi beidzot izrāpās uz gludajām granīta plāksnēm. Erīda aplaistīja draudzeni ar saldūdeni, noskaloja sāli un palīdzēja sasukāt melnās bizes. Leontisks, apžāvējies mazliet tālāk nost, kautrīgi pienāca pie mātes un noliecās viņai pie kājām, apskaudams spēcīgos ceļgalus.

— Saki taisnību, māt, — tu esi dieviete?

Sastapusi skaidro pelēko acu lūdzošo skatienu, Taīda noliedzoši papurināja galvu.

— Bet tu neesi vienkārša mirstīgā? Tu esi nereīda vai nimfa, kas nokāpusi lejā pie mana tēva. Es dzirdēju, par to pilī sačukstējās kalpi. Nenoraidi manu lūgumu, māt, pasaki! Es tikai gribu zināt!

Zēnišķās rokas, kļuvušas stipras darbā ar airiem un burām, stingrāk saspieda mātes ceļgalus. Zēna dedzīgā ticība lika Taīdas sirdij nodrebēt. Viņa atcerējās Aleksandru. Viens vienīgs mātes dots mājiens bija tam radījis nepieciešamo ticību sev pašam. Bet tajā pašā laikā ierastais patiesīgums Taīdā sacēlās pret mānīšanos.

— Tev ir taisnība, zēn! — piepeši sacīja līdzās stāvošā Erīda. — Tava māte nav vienkārša mirstīgā, bet viņa nav ari dieviete.

— Es jau to zināju. Tu esi viena no Tetīdas un tās mirstīgā vīra meitām. Un šī tava jostiņa ar zvaigzni — tas ir zvērests mirstīgo dzīvei? Tāds pats kā Hipolites josta? Vai ne?!

Taīda spēja tikai nočukstēt:

— Jā!.. Es neesmu nemirstīga, man nav dievietes varas, un es nevaru tev piešķirt brīnumainu spēku vai neievainojamību kaujā, — atēniete steigšus piebilda, — bet es tev esmu devusi mīlestību uz jūru. Tetīda vienmēr būs tev žēlīga.

— Mīļo, mīļo māt! Lūk, kāpēc tu esi tik pārcilvēciski skaista. Tā ir laime — būt tavam dēlam! Pateicos tev. — Leontisks apbēra ar skūpstiem Taīdas ceļgalus un pirkstus.

Viņa pacēla dēlu, pieglauda tā melno matu cirtas un sacīja:

— Ej ģērbties. Ir laiks braukt!

Zēna sejā iegūla dziļas skumjas.

— Vai tu nevari nemt mani līdzi? Mums kopā būtu tik labi!

— Nevaru, Leontisk, — Taīda atbildēja, juzdama kaklā iespriežamies kamolu, — tev jābūt kopā ar tēvu, nevis ar māti. Tu esi vīrietis, jūrnieks. Uzveic jūru cilvēkiem par prieku, nevis cilvēku izkaušanai. Un mēs ar Tetīdu vienmēr būsim kopā ar tevi!

Leontisks pagriezās un devās pie savām drēbēm. Un bija īstais brīdis, citādi viņš būtu ieraudzījis mātes asaras.

Pēc peldēšanas jūrā Leontisks šķita it kā izaudzis lielāks. Atceļā viņš vēl augstāk turēja savu lepno galvu ar smalkajiem krētieša vaibstiem. Laiva tuvojās ostai, kad zēns pieskārās mātei un čukstus ieprasījās, norādīdams uz Erīdu:

— Vai viņa arī?

— Vēl vairāk nekā es! — Taīda tāpat čukstus atbildēja.

Leontisks piepeši saņēma melnās priesterienes roku, pielika to pie pieres un vaiga un noskūpstīja tās delnu. Neizsakāmi pārsteigtā Erīda noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem — tā bija laipnība, kādu viņa līdz šim nevienam nebija izrādījusi. Taīda nodomāja, cik labi zēnam būtu, ja blakus gadītos tāds draugs. Nebūdama dieviete, viņa nevarēja zināt, ka pēc pieciem gadiem lielajā jūras kaujā pie Salamīnas, Kipras austrumgalā, Ptolemajs tiks pilnīgi sakauts, bet Leontisku saņems gūstā. Tomēr cildenais uzvarētājs, atēniešu mīlulis Dēmetrijs Poliorkēts drīz vien Ptolemajam dēlu atdos, un Ptolemajs sakaus viņu pašu. Dēmetrija uzvaras piemineklis — spārnotās Nīkes statuja Samotrākes salā — tūkstošiem gadu sajūsminās visu tautu visdažādākajās valodās runājošos cilvēkus!..

Jūra, itin kā apsveikdama savas meitas atgriešanos, apbrīnojami rāma nesa Taīdas kuģi «Kirke» uz ziemeļaustrumiem no Aleksandrijas, uz Kipras salu. Atēniete atcerējās agrākos jūrasbraucienus. Tie visi bija notikuši sevišķi labos laika apstākļos. Kā tad lai nenotic Tetīdas īpašai laipnībai?

— Tiek uzskatīts, ka līdz Pafas ostai Kiprā ir piecsimt ēģiptiešu shēnu, — Taīdai stāstīja kuģa pavēlnieks, pats būdams pieredzējis stūrmanis no Astipalejas, — bet es saskaitīju vairāk — divtūkstoš astoņsimt stadiju.

— Kā var izmērīt jūru? — pārsteigtā Erīda ieprasījās.

— Ir vairāki paņēmieni, bet es izmantoju visvienkāršāko, — jūrnieks samiedza acis, raudzīdamies tālumā, — kad ir tik labs laiks un niecīga viļņošanās. Paraugies pati!

Pēc priekšnieka pavēles uz klāja iznāca divi pavecāki jūrnieki, viens ar milzīgu loku un ļoti tievas aukliņas rituli, otrs ar jūrnieku ūdenspulksteni — klepsidru —, ko neietekmēja kuģa šūpošanās. Iesējies platā jostā, jūrnieks ar loku nolaidas virs tidens, ar basajām kājām atsperdamies pret kuģa bortu, un izšāva bultu, kas vilka sev līdzi auklu ar tai piesietiem krāsotiem zivju pūšļiem. Divreiz aukla nokrita neveiksmīgi, bet trešoreiz nostiepās taisni kā stiga. Tiklīdz kuģa priekšgals atradās pie auklas sākuma, stūrmanis uzsita pa vara disku un otrs jūrnieks iedarbinaja klepsidru. Otrs sitiens atskanēja, kad kuģa priekšgals bija paslīdējis garām auklas galam.

— Cik pilienu? — stūrmanis uzsauca.

— Trīsdesmit viens, — skanēja atbilde.

— Redzi, — priekšnieks paskaidroja Erīdai, — pusstadiju garā aukla bija nogūlusies taisni, viļņi to neizlocīja, jo mani jūrnieki ir pieredzējuši. Kuģis tās garumu nobrauca trīsdesmit viena sirds pukstiena vai klepsidras piliena laikā. Aplēsumā jāņem vērā viļņi un auklas izliekumi. Aptuveni varu teikt: mūsu «Kirke» nobrauc ap sešdesmit stadijus stundā — tā ir ļoti laba gaita ar vidēju buru skaitu un bez airiem. Saskaiti nu, cik laika vajadzēs, lai nonāktu līdz Pafai, tikai dari to klusībā — nesadusmo Jūras Veci! Lai attālumu izmērītu pareizi, ceļā mērījumi jāizdara daudzkārt. Mainās vēja stiprums, straume — ceļš ir tāls!..

Stūrmanis izraudzīja laiku, kad etēsiji — vasaras vēji, kas pūta uz Ēģipti, — uz īsu laiku maina virzienu un veļ viļņus no ziemeļrietumiem. Jūra satumsa, iegūdama Hijas salas vīna krāsu, un pa tās sadrūmušo klaidu rindām traucās Poseidona baltkrēpju zirgi. Spēcīgais vējš no baltajām krēpēm plēsa nost putas, kas laistījās saulē, jo pie debesim nebija ne mākonīša. Sāda jūras ainava katram grieķim ir pierasta, bet vēju spēks jūrniekus nemulsināja — tie zināja, ka vakarpusē tas atslābs un visbriesmīgākā — vētras nakti — nebūs.

Taīda un Erīda, pašas spēlēdamas pavadījumu uz sistra un kitaras, kuģa priekšgalā dziedāja visdažādākās dziesmas: grieķu skumīgās un melodiskās; persiešu gari stieptās un grūtsirdīgās; feniķiešu un ēģiptiešu aprautās, spalgās; dziedāja arī lībiešu pirātu dziesmas ar mežonīgiem izsaucieniem un piesvilpieniem, izraisīdamas lielu sajūsmu jūrniekos un nokaitinādamas stūrmani, jo jūrnieki kļuva izklaidīgi.

Lai parotaļātos un parunātos ar meitu, Taīda nošķīrās nomaļā vietā — starp kuģa pakaļgala virsbūvi un klāja malu, kas pret vēju un šļakatām bija nožogota ar meldru pīteņiem. Kādā no šīm sirsnīgajām sarunām mazā Eirāna pārsteidza Taīdu ar savu sapni kļūt par hetēru. Bērna naivumā Eirāna runāja par bagātīgajām dāvanām, kādas saņem hetēras, par dzīrēm ar mūziku un dejām, par cieņu, kādu izrāda vīrieši, kas krīt hetērai pie kājām no viena viņas skatiena.

Jo vairāk māte rauca pieri un platāk smaidīja Erīda, jo daiļrunīgāk meitene pūlējās pierādīt savu taisnību. Beidzot viņa nonāca līdz skūpstu un vīriešu maigo apskāvienu apjūsmošanai.

Nokaitinātā Taīda saprata, kā vārdus meitene atkārto, taču apvaldījās un sāka meitai pacietīgi izskaidrot, ka viņai sastāstītas blēņas: lai ar ko cilvēks, bet it īpaši sieviete, nodarbotos, dzīvē nekas nerisinās tik viegli un priecīgi.

— Mums, sievietēm, dievi nemaz nav devuši dzīvē tik daudz ceļu, — viņa klusi stāstīja meitai, glāstīdama viņas taisnos kastaņbrūnos matus un ielūkodamās brūnajās acīs, — tādēļ ikviens ceļš jāizraugās apdomīgi. Ir jāzina un jāapsver visas spējas, ko mums devuši dievi, un iespējas tās izkopt. Hetēras ceļš ir viens no grūtākajiem. Tas ir līdzīgs mākslinieka, mūziķa, arhitekta dzīvei. Kurš vīrietis gan būs tāds nelga, ka kļūs par mūziķi, ja viņam nav dzirdes? Bet meitenes bieži vien iedomājas, ka ar jaunības pievilcību, skanīgiem smiekliem un vieglu gaitu pietiek, lai gūtu panākumus. Nē, tā tas nav. Daži gadi, un tad viss beidzas cūcīgā dzīvē, iedzeršanās kopā ar rupjiem, lopiskiem svešiniekiem ostu graustos. Pat ja tev ir lielisks augums, daiļa seja, brīnišķīgi mati un nelielas dziedātājas un dejotājas dotības — ar visu to tu vari kļūt tikai par nebrīvu aktrisi, kas no trupas vadītāja bieži saņem dunkas. Bet, lai kļūtu par labu hetēru, tev bez skaistas ārienes un grācijas vēl ir vajadzīga izcila atmiņa, jāprot lasīt trīs dialektos, jāmīl un jāatceras vēsture, jāpārzina filozofisko mācību pamati. Tad tu ar dzejniekiem un filozofiem varēsi sarunāties kā līdzīga ar līdzīgiem un pacelsies pāri mazāk apdāvinātiem vīriešiem. Arī ar to ir par maz! Tev jāprot ģērbties ar nevainojamu gaumi, jāizprot tēlniecība un glezniecība, varbūt jāzīmē pašai. Jāprot iepazīt cilvēkus no pirmā acu uzmetiena, jāprot pakļaut sev vīriešus, neapspiežot viņu gribu, jāprot būt namamātei simpozijos. Vēl tev jāaizraujas ar atlētiku, tādu, kurā tu varētu sacensties ar vīriešiem. Es, piemēram, esmu laba jātniece un vēl labāk peldu, šai ziņā es varu mēroties spēkiem ar kuru katru vīrieti. Es tev pagaidām nestāstu vēl daudz ko citu, kaut vai to, ka ir nepieciešama spartieša izt.uriba, barbara spējas nenoreibt, vīnu dzerot, Krētas vērša veselība. Ja tev būs visu te uzskaitīto spēju pazīmes un tu no sešu līdz trīspadsmit gadu vecumam mācīsies Korintas skolā, un šie septiņi gadi būs slacīti ar tavām bērna asarām par apvainojumiem, pārbaudījumiem, pūliņiem un sodiem — tad tu patiešām kļūsi par slavenu hetēru! Ja vien tev veiksies, ja tu nesaslimsi un tavs skaistums pirms laika nenovītīs…

Taīda atlaidās pret pītā sēdekļa atzveltni un aizvēra acis, it kā atmiņu nogurdināta. Apklususī Eirāna ilgi klusēja, piekļāvusies mātei, un tad sacīja:

«Te domāti sengrieķu valodas dialekti, kas diezgan ieverojami atšķiras cits no cita». (Autora piezīme.)

— Es sapratu, māt! Es vairs negribu būt hetēra.

— Tu esi saprātīga un apdomīga, par savu piesardzīgo gudrību izdaudzinātā valdnieka meita. Ej pagulies, tuvojas tveice. Un atsūti pie manis aukli.

Tiklīdz meitene aizgāja, Taīda pielēca kājās un nepacietībā vairākas reizes pagājās šurp un turp pa klāju. Erīda viņu apskāva, labi pazīdama draudzenes noskaņojumus.

— Nekas jau nav noticis, tikai meiča ir nobriedusi laulības dzīvei un murgus, kas jauc viņai galvu, izklāsta Eirānai.

— Esmu pārāk maz nodarbojusies ar meitu, ja jau…

— Tā taču ir tava, nevis aukles vaina! — Erīda smaidīja.

Taīda piecirta kāju un piepeši iesmējās.

— Tev taisnība. Bet es viņai parādīšu hetēru!

— Vēlu tu esi sākusi izrādīt valdnieces dusmas. Ja gribi zināt, arī tā ir tava vaina.

— Kādā ziņā, tu taisnības dieviete?

— Neesi bijusi pietiekami vērīga. Meitēnam ir laiks iziet pie vīra. Viņa iztērēs savus spēkus tukšās ilgās, viņas tvirtās krūtis kļūs slābanas bez mīlestības. Kurš tad būs vainīgs? Vecākā! Meiča dzīvo pie tevis, tad arī esi viņai mātes vietā.

— Tīrais posts ar izglītotām meitenēm no labām ģimenēm. Agri salasījusies visu ko!

— Varbūt tieši par taviem piedzīvojumiem? Jau uzrakstīts daudz grāmatu par Aleksandru un viņam tuviem cilvēkiem…

Atskrēja aukle — strauja, kuplkrūtaina meitene ar melnām sapņainām acīm un garām skropstām.

— Pasauc Roiku! Saki, lai ņem līdzi kādu virves galu.

Vecais tesālietis atnāca, nogaidoši raudzīdamies Taīdā.

— Izģērbies! — atēniete pavēlēja auklei, kas pārsteigta blenza saimniecē.

Erīda, smaidu slēpdama, parāva viņas hitona sprādzes, īsta grieķiete būdama, meitene nevalkāja neko citu kā vien virsējo apģērbu.

Taīda pieskārās meitenes krūtīm, nogrozīja galvu un pavaicāja:

— Tu esi tās ierīvējusi ar velnarutka sulu? Vai sen jau?

— Pianepsionā būs otrā gada piektais mēnesis, — aukle nošļupstēja.

— Neprātīgā! Būtu aprunājusies ar mani… Nu viņas tev paliks tādas cietas kā akmens!

— Lai paliek! — meitene kļuva drošāka.

— Vai tad velnarutka sulai piemīt tāds burvju spēks? — Erīda brīnījās.

— Ja krūtis ir mazas, šī sula liek tām augt lielākām un uz visiem laikiem tās nostiprina. Tikai tas jādara, ievērojot stingru mēru, bet mūsu muļķite, man šķiet, ir pārcentušies.

— Tā atkal ir tava nevērība, — Erīda stingri sacīja, — saimniecei reizēm vajadzētu aizstāt māti.

— Jā, mana taisnīgā draudzene, tev taisnība, — Taīda teica, kritiski noskatīdama aukles ziedošo augumu.

— Valdniec… kundze… es nezinu, par ko ir…

— Nē, tu zini gan! — Taīda pārtrauca, cenzdamās piešķirt balsij vajadzīgo niknumu. — Tu esi sasapņojusies par mīlestību, gribi kļūt par hetēru un esi ar saviem murgiem piedzinusi pilnu galvu manai meitai.

— Kundze, es tikai stāstīju, ko biju lasījusi!

— Nav tiesa! Tu pieliki klāt pati savus sapņus. Es tos piepildīšu. Ej tāda, kā stāvi, uz turieni, kur mitinās mūsu jūrnieki. Tu sniegsi viņiem baudu līdz kuģojuma beigām. Tu sāksi savu kalpošanu Afrodītei. Jūrnieki ilgojas pēc sievietēm, viņu skūpsti ir dedzīgi, augumi spēcīgi, skāvieni nenogurdināmi. Ko tev vēl vajag?

— Valdniec!

Esmu aizliegusi atgādināt manu titulu! Aizmirsti to!

Kundze, pažēlo! Es nedomāju… negribēju…

Tu negribi kalpot Afrodītei, atdodama savu jostu kuģim? Tad tu esi ļaunprātīgi mulsinājusi manu meitu! Tavi vārdi bijuši liekulīgi, un tevi vajag atdot Jūras Vecim.

Nemanāmi pamirkšķinājusi ar aci, Taīda pavēlēja tesālietim:

— Roik! Sasien viņai rokas un kājas un iemet viņu jūrā!

— Tēvoci Roik! Jūs to nedarīsiet! — meitene iebrēcās.

— Darīšu gan! Dod šurp rokas! — sacīja vecais karavīrs, briesmīgi atiezis zobus.

Meitene nokrita Taīdai pie kājām drebēdama un raudādama.

— Pietiek. Spēle ir beigusies! — atēniete piepeši iesmējās. — Celies. Turpmāk desmit reizes apdomā, pirms kaut ko stāsti Eirānai.

— Ak, kundze, tu jokoji! Tu nedusmojies?

— Dusmojos! Bet nespēju tevi ilgāk mocīt. Un viņu arī. — Taīda norādīja uz kaktu, kur baltāks par krītu stāvēja Roika vecākais dēls — sasprindzis, gatavs lēcienam.

— Vai es varu iet? — meitene vaicāja, noliekdamās, lai paceltu hitonu.

— Ej! Un tas tev būs par piemiņu! — Taīda iecirta auklei tādu pliķi, ka uz ādas palika pirkstu nospiedumi, un meitene iespiedzās.

Erīda viņu apveltīja ar otru pliķi un iegrūda dunku mugurā. Meitene aizdrāzās uz sievietēm ierādītajām telpām.

— Nestāvi kā zemē iemiets, — Taīda sacīja Roika dēlam. — Esi vīrietis, ej un nomierini.

Jauneklis pazuda kā vēja aizpūsts.

— Tu viņai iesiti tā, ka asaras saskrēja acīs, — Erīda pārmeta.

— Nezinu, kuram būs jāraud, — Taīda atbildēja, pūzdama elpu uz pirkstiem, — tāda muskuļota meitene! Un tagad, mana mīļā Erīda, nodarbosimies ar tevi.

— Tu šodien valdi, ak, lauvien, — Erīda pajokoja, ar zināmām bažām raudzīdamās draudzenē.

— Par lauvieni tūliņ pārvērtīsies tu, — Taīda pasolīja un aizveda draudzeni uz savu kambarīti, kuram durvis bija uz stūres paaugstinājumu, nevis uz kuģa pakaļgala telpām, kas pa brauciena laiku bija iekārtotas sievietēm.

— Nostājies man pretī un turi spoguli. Nē, ne jau tā, pagriez pret sevi! Aizver acis!

Erīda paklausīja, pazīdama Taīdas patiku uz negaidītām un arvien aizraujošām izdarībām.

Taīda sadabūja rūpīgi noslēptu liedināta sudraba kārbu un izņēma diadēmu, kas bija darināta kā divas no zaļā zelta stieples izvītas čūskas. Rāpuļu galvas bija platākas par ķermeni, kā Nāgam Eridu templī, tās krusteniski aizgriezās katra uz savu pusi un katra atvērtajā mutē turēja sardoniksa — joslaina balti melna ahāta — lodīti. Atēniete šo rotu uzlika Erīdai galvā. Tā bija tieši laikā — un nav jau brīnums. Trijās dienās pēc Taīdas pasūtījuma to bija darinājuši Aleksandrijas labākie meistari. Diadēmas vai pieres rotas vietā viņiem bija iznācis etiopiešu valdnieces kronis.

— Tagad skaties!

Erida neno valdi ja izbrīna saucienu.

— Acis es liku izveidot no safīra, tādā pašā krāsā kā tev, nevis no rubīna kā ebreju skaistuļu amuletos, — apmierinātā Taīda sacīja.

Diadēma apbrīnojami piestāvēja draudzenes melnajiem matiem un tumšās kaparkrāsas ādai.

— Tas man? Kādam nolūkam?

— Es par to domāju jau Aleksandrijā. Toreiz nekā neteicu. Mēs braucam uz zemēm, kur cilvēki ar tādu ādas krāsu kā tev nonāk vai nu kā vergi, vai arī kā valdnieku dzimtas viesi. Tad nu, lai tevi neuzskatītu par verdzeni, tu valkāsi rotu, kādu var valkāt tikai ļoti augstas kārtas sievietes. Atceries to un staigā kā valdnieka meita. Un barbariskās Nāgu indeszobu kaklarotas vietā…

— Es to neņemšu nost! Sī atšķirības zīme ir vērtīgāka par jebkuru citu!

— Labi, tikai tai virsū uzvelc, lūk, šo. — Taīda lādītē sadabūja un apsprādzēja Erīdai ap kaklu debeszilo berilu kaklarotu.

Tu aldod man Ķibeles virspriesterienes dāvanu? — Erīda izsaucās;

Kamēr lu to valkāsi, nevienam nebūs šaubu par tavu stāvokli. Ta ir īsta valdnieku rota!..

Beidzot pienāca brīdis, kad tuvojās Kipra. Atēniete piespieda rokas pie krūtīm tā bija īpaša satraukuma pazīme. Kuģis tuvojās Vidusjūras dzimtajam stūrītim, kaut attālam, tomēr līdzīgam visām citām Grieķijas salam. Pēc tik daudziem svešās zemēs pavadītiem gadiem bija pienācis tikšanās brīdis ar dzimteni. Trejgalotņu Olimpa vifsotne, kas parasti slēpās aiz mākoņiem, gluži skaidri pacēlās virs zilā dūmakā tītiem kalnu meža biezokņiem. Pēc Taīdas rīkojuma kuģa priekšnieks nebrauca iekšā cilvēku pilnajā Pafā, bet aplieca loku ap Ziemeļu zemesragu un iebrauca Zelta Līcī, kur atradās atēnietes draugu īpašumi.

Žilbinošais gaiss un zilzilais līcis, kas amfiteātra veidā ieskāva purpurkrāsas pakalni, lika Taīdai justies kā dzimtajā Atikā. Akmens piestātne, balts ceļš kalnā, uz kura terasēm zem cipresēm, platānām un kuplām priedēm bija novietojušās ar iesārtiem māliem krāsotas mājiņas. Dzidra avota straumīte, kas no augstumiem krita lēzenā krastmalas baseinā, izšķīzdama sīkās lāsītēs. Augstāk par mājām stiepās tumšzaļās miršu joslas, ko izraibināja balti ziedi — tā bija vasaras karstākās daļas pazīme. Jūras krasta savdabīgā smarža saulainā vasaras dienā atmodināja bērnības atmiņas par dzīvi Atikas ciematā pieaugušo maigajā gādībā. Un Taīda, nosūtījusi kuģi atpakaļ ar pateicības vēstuli Ptolemajam, itin kā iegremdējās bērnībā.

Katru dienu viņa kopā ar Eirānu, tās aukli un Erīdu aizīrās uz līča rietumpusi, ko aizsargāja garš zemesrags, kurš ietiecās jūrā kā pūķa mugura. Viņas peldējās līdz pagurumam, kāpaļāja pa klintīm, košļāja bērnībā iemīļotos saldos brūnos radziņus un apšaudīja cita citu ar to cietajiem graudiem, kas spīdēja kā metāls. Izrādījās, ka Taīdas draugiem ir vesels bars meitenīšu vecumā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem — pašu meitas un radu bērni, kalpu un vergu bērni. Pēc sensena paraduma tās visas rotaļājās kopā: aizrautīgi spēlēja sunīšus, pina vainagus un, ar ziedu vītnēm izrotājušās, dejoja trakulīgas dejas svelmainajā saulē vai arī gluži kailas spoža mēness gaismā; nira, mēģinādamas atrast kādu stūrīti, kur no zvejniekiem būtu paglābušies asinssarkano koraļļu pudurīši. Vai arī pilnmēness naktīs sacentās, kura iepeldēs tālāk līcī pa sudrabaino mēness celiņu ar kausu rokā, lai ziedotu Tetīdai, Poseidonam un Hekatei.

Taīda un Erīda piedalījās šajās izpriecās, it kā viņām būtu trīspadsmit gadu — tas noslēpumainais vecums, kad meiteņu ķermeņos iestājas līdzsvars visa auguma attīstībā un GajaZeme atmodina gaišredzības un savas sūtības neapzinātas izpratnes spēkus, kad nostiprinās saites ar Vareno Māti, Artemīdu un Afrodīti.

Dažreiz Taīda un Erīda paņēma nelielos, bet spēcīgos Kipras zirdziņus, kas labi kāpelēja pa kalniem. Pēc Boanergosa nāves atēniete vairs negribēja iegādāties pati savu zirgu. Vai arī, tāpat kā senāk Ekbatanās kopā ar Hēsioni, kājām kāpa kalnos pa stāvām takām, izraudzījās stipri uz āru izvirzītu klints izcilni, kas briesmīgā augstumā karājās gaisā, ua iekārtojās uz tā.

Erīdu augstums apreibināja. Acīm zibot, melnā priesteriene, galvu atmetusi, dziedāja savādas dziesmas viņai pašai nezināmā valodā — tās viņa agrā bērnībā bija iemācījusies templī, bet varbūt vēl agrāk tagad aizmirstājā dzimtenē. Bez gala un sākuma stiepās skumīga meldija, un piepeši izlauzās saskanīgi, kaislības un naida pilni vārdi un pacēlās pret skaidrajām debesīm kā sauciens pēc taisnīguma. Nāsis Erīdai iepletās, zobi zibēja, acis baigi satumsa. Taīdas sirds sāka atsaukties šai trauksmei. Sī burvju dziesma izraisīja vēlēšanos nostāties klints malā, plati atplest rokas un mesties lejā — tumši zaļajos piekrastes mežos, kas no šejienes izskatījās kā sūnu sega.

Taīda augstuma nebaidījās, tomēr apbrīnoja Erīdas aukstasinību, jo tā varēja nostāties ar muguru pret bezdibeni pie pašas kraujas malas un vēl norādīt draudzenei uz kaut ko pamanītu.

Bruņojušās ar šķēpiem, viņas devās arī krietni tālākos ceļojumos. Taīda gribēja, lai draudzene izjūt visu Kipras mežu un kalnu burvību, tik līdzīgu sirdij mīļās Grieķijas dabai.

Birzis, kurās kuplas garskuju priedes un ozoli ar ieapaļām, sīkrobainām, ļoti tumšām lapām un sarkanu mizu mijās ar milzu kastaņām, riekstkokiem un liepām, — It) visu Erīda redzēja pirmo reizi, tāpat kā slaido spēcīgi smaržojošo, cipresēm līdzīgo kadiķu mežus vai arī kādas eitas kadiķkoku šķirnes melnās, drūmās saaudzēs, no lapai vēdīja ass uzmundrinošs aromāts.

Taīda pati pirmoreiz redzēja milzīgi augstu ciedru mežu citādu nekā Feniķijas piekrastē—slaidu, ar ļoti īsām zaļgani zilam skujam. Ciedru mežu klaids pletās pāri kalnu gredam, virzīdamies uz austrumiem un uz dienvidiemi bezgalīguīgu kolonāžu klusumā un krēslā. Zēmāk pāri klinšu terasēm plūda kristāldzidri avoti un auga vīksnas. ar biezām, apaļīgām lapotņu cepurēm, kas pacēI.r. ii pelnu pelēkiem viļņotiem stumbriem.

Taīdai patika saules pielijušās akmeņainās plakankalnes, apaugušas ar feniķiešu kadiķu tumšajiem krūmiņiem un smaržīgo rozmarīnu, timiāna ložņājošajiem stublājiem un sudrabainām vērmeļu slotiņām. Daudzo smaržīgo augu siltā aromāta piesātinātais gaiss lika elpot ar pilnu krūti. Pati saule salija dzīslās, atstarodamās no baltajiem marmora pauguriem, kas nelielā augstumā grēdām spraucās laukā no zemes.

Erīda nogūlās uz muguras, pievērsdama debesīm sapņaini zilās acis, un sacīja, ka nu viņa vairs nebrīnoties par to, ka Grieķijā ir tik daudz mākslinieku, skaistu sieviešu un kāpēc visi cilvēki, ko viņa sastop, ir skaistuma cienītāji. Šejienes daba — mirdzoša un spirdzinoša skaidri izteiktu formu pasaule, kas rosina uz domām, vārdiem un darbiem. Turklāt šī sausā un klinšainā krastmala, kur maz ūdens, nebūt neveicināja vieglu dzīvi, te bija nepieciešami nemitīgi pūliņi, prasmīga zemes kopšana un drosmīgi jūrasbraucieni. Dzīve cilvēkus nelutināja, tomēr neatņēma tiem arī visu laiku pārtikas sagādāšanai un aizsardzībai no stihiskām nelaimēm. Ja vien nebūtu ļaunuma, karu un mūžīgo verdzības draudu… Pat tik skaistā oikumenes novadā cilvēki nebija spējuši radīt dzīvi, kurā valdītu dievišķīgs miers un gudrība.

Erīda apgriezās uz vēdera un, pievērsusi skatienu tālajiem mežiem vai jūras zilajam spožumam, domāja par neskaitāmajiem vergiem, kas bija radījuši šo skaistumu — lieliskos baltos tempļus, portikus, kolonnas un kāpnes, krastmalas un viļņlaužus. Ko dod šis skaistums? Vai tās dara maigāku cilvēka dabu, vai mazina varmācību un cietsirdību, vai rada vairāk Taīdai un Līsipam līdzīgu cilvēku — taisnīgu un cilvēcisku? Kurp virzās dzīve? Neviens to nezina, bet saņemt atbildi uz šo jautājumu — tas nozīmē izprast, kam pretī dodas Grieķija, Ēģipte un citas zemes. Labākai dzīvei, plauksmei un taisnīgumam vai cietsirdībai un bojāejai?

Pavisam citādām domām bija nodevusies Taīda. Pirmo reizi daudzu gadu laikā brīva no augstā stāvokļa uzliktajiem pienākumiem un nastām, kļuvusi vienaldzīga pret to, kā cilvēki par viņu jūsmo, nebūdama vairs spiesta pastāvīgi vingrināties tāliem pārgājieniem, atēniete nodevās apcerei, uz ko tai vienmēr bija nesies prāts. Apkārtnē viss bija tuvs un pazīstams. Pats ķermenis uzsūca sevī debesu dzirkstošo gaišumu un zilgmi, zemes smaržas un sauso siltumu, bet reizēm arī jūras skarbo zilumu.

Taīdai gribējās tā nodzīvot gadiem ilgi — neatkarīgai no citiem, nevienam nejūtoties pateicību parādā. Taču pagāja vasara, beidzās lietainā un vējainā ziema, gar ceļiem un takām atkal līgojās asfodelu baltie puduri. Un atēnietes dzīvais prāts un spēcīgais ķermenis tiecās pēc darbošanās, pēc jauniem iespaidiem un varbūt — mīlestības.

Beidzās simt septiņpadsmitā olimpiāde, un Taīda pirmoreiz visā pilnībā izjuta likteņa nepielūdzamību, nenovēršamību un negrozāmību. Viņas Ēģiptes spogulis sāka rādīt sudraba pavedienus biezajos matos, kas bija melni kā nakts. Un uz miesas, kas bija tik gluda kā pulēta Efesas skulptūra, Taīda pamanīja pirmās krunciņas tur, kur to senāk nebija un kur tām nevajadzēja būt. Pat viņas nemainīgi jaunais ķermenis padevās visu sev līdzi aiznesošā laika varai! Atēniete nekad nebija varējusi iedomāties, cik sāpīgi viņu ievainos šis atklājums. Viņa nolika spoguli pie malas un nobēga lauru biezoknī, lai vientulībā paskumdinātos un samierinātos ar nenovēršamo.

Te viņu uzmeklēja Erīda, lai nodotu steidzamu vēstuli no Ptolemaja. Jā, viss bija noticis tieši tā, kā jau Babilonā bija paredzējusi Taīda, izskaidrodama Erīdai valdnieku bērnu nedrošo likteni!

Kasandrs bija saņēmis ciet Aleksandra māti Olimpiādu un apvainoja viņu kādā sazvērestībā, bija sagrābis Aleksandra atraitni Roksanu un dievišķā karavadoņa divpadsmitgadīgo dēlu, Maķedonijas, Grieķijas un Āzijas troņmantnieku Aleksandru IV. Nežēlīgais tirāns pavēlējis ar akmeņiem nomētāt dižā valdnieka māti, bijušo Pellas virspriesteriem, un nogalināt viņa atraitni un dēlu. Karavīri nebija uzdrīkstējušies pacelt roku pret Aleksandra miesu un asinīm. Tad Kasandrs sasējis kopā dēlu un māti un pats abus noslīcinājis. Visa Grieķija, visi dzīvi palikušie Aleksandra diadohi un karavīri bija sašutuši par nejēdzīgajām ļaundarībām. Bet, kā jau tas parasti notiek, ļaundaris palika nesodīts. Neviens no tiem, kuru rokās bija vara un militārais spēks, nepacēla ieroci pret Kasandru. Viņa ļaundarības neierobežojās ar Aleksandra asinsradinieku nogalināšanu vien. Maķedonijas tirāns pastrādāja vēl daudz citu nežēlīgu darbu.

Erīda rūgti nožēloja, ka viņa nav starp Kasandram tuvajiem cilvēkiem un nedzīvo Maķedonijā. Viņa tirānu nevilcinoties nogalinātu, tomēr viņa nešaubījās, ka dievi ļaundari sodīs. Un viņas pareģojums par Kasandra drīzo nāvi piepildījās. Ziņa par neģēlīgo ļaundarību Taīdā izraisīja spēcīgu garīgo krīzi, varbūt tāpēc, ka tā sakrita ar aizejošās jaunības apjausmu. Tagad Erīda izklaidēja viņu: veda uz slepenām sieviešu dejām mēness gaismā par godu Hekatei, kopā ar viņu vāca krāsvielas austrumos no Zelta Līča, kur kalnos zemes virspusē iznāca zaļi un zili, apbrīnojami spilgti un tīri malahīta un azurīta dzīslojumi.

Rudenī Taīda pati nosprieda, ka ir pārāk ilgi nodzīvojusi lauku vientulībā, un posās uz Pafu. Rosīgā pilsēta — vara, ciedru koka un īpašas, lampu daktīm domātas, nekādā ugunī nedegošas šķiedras tirdzniecības centrs — bija visā pasaulē slavena ar Afrodītes Anadiomenes templi. Te, netālu no Pafas, dieviete bija piedzimusi no jūras putām un zvaigžņu gaismas, kālab ari tai dota iesauka Pafija vai Kiprīda (Kipriete).

Svētais ceļš no tempļa veda uz jūras krasta joslu, kas ar sienu bija nošķirta no ostas. Deviņas marmora kolonnas par godu Afrodītes deviņiem tituliem ieskāva vaļēju krastmalas portiku no tumša, blīva akmens kubveida bluķiem, kas bija atvesti no Trejgalotņu Olimpa. Divi pakāpieni veda uz ūdens pārklātu laukumiņu, ko sedza tā paša akmens plātnes. No jūras vēlās dzidri zaļi viļņi, tie izšķīda uz sēkļa, un garas baltu putu strēles dīvainos līkločos griezās pār laukumiņa gludo virsmu. Šajos līkločos dievietes priesterienes mēģināja izlasīt pravietojuma zīmes, jo, pēc ļoti senām leģendām, tieši te no jūras putām izkāpusi zeltkāje Afrodīte, dievu un cilvēku iepriecinājums.

Salas skaistules — dižciltīgas sievietes, hetēras, zemkopju un ganu meitas — te peldējās pēc lūgšanām templī, ticēdamas, ka dieviete piešķirs tām daļiņu sava neatvairāmā pievilcības spēka. Nedēļas piektajā — Afrodītei veltītajā dienā te salasījās kopā ziņkārie līgavu meklētāji, mākslinieki ar zīmēšanas piederumiem, jūrnieki no kuģiem, kas ostā ienāca no visām Grieķijas salām, no Feniķijas, Jonijas, Ēģiptes, Sicīlijas un pat no Kartāgas.

Pec nelielas šaubīšanas arī Taīda nolēma izpildīt rituālu. Erīda, kritiski aplūkojusi draudzeni, apgalvoja, ka viņa ir pietiekami glīta, lai peldētos dienā. Taīda tomēr devās peldēties nakti, stundu pirms pusnakts, laikā, kas veltīts Erotam. Pilns mēness spīdēja pār ūdeni uz pirmā pakāpiena, kur tas bija tikai līdz ceļiem, kad abas draudzenes, templī ziedojušas bezasiņu upuri, iebrida jūrā.

Saspringta un skumīga Taīda stāvēja mēness apspīdētajā jūrā, un apkārt skalojās sīki vilnīši, glāstīdami viņas plecus, it kā dieviete Tetīda gribētu viņu mierināt. Piepešā jūtu. uzliesmojumā atēniete pacēla rokas pret debesīm, čukstēdama: «No putām dzimusī, šai vietā, kur tu parādījies pasaulē, dod man zīmi, ko darīt tālāk? Paies neilgs laiks, un es vairs nespēšu iepriecināt cilvēkus, just viņu spēku un tieksmi pēc skaistā… vairs nespēšu kalpot tev! Dzīve ir īsa! Kamēr cilvēks savāc zināšanu druskas un saskata, kā vajadzētu dzīvot, tas vairs nespēj virzīties tālāk. Lūdzos tevi, zeltkāje, parādi man ceļu vai nogalini mani! Pievieno vēl maigu nāvi visām līdzšinējām bezgala dārgajām veltēm, lai tava dievišķā griba mani pavada pāri Upei.»

Taīda ilgi stāvēja, raudzīdamās jūrā, kas laistījās kā tumšs spogulis, palaikam viņa pacēla galvu, lai uzmestu acis ar plānu plīvuru pārvilktajām debesīm. Ne zīmes, ne vārda — tikai viļņi murdēja ap Taīdas augumu.

Piepeši jūsmīgi saucieni, nelielu tamburīnu skaņas un ūdens šļaksti apdullināja pārsteigtās sievietes. Viņas bija nokļuvušas jaunu meiteņu un puišu lokā, un tie līksmā rotaļā aizrāva viņas uz laukumiņa otro pakāpienu, kur ūdens sniedzās pāri pleciem. Neļaudami draudzenēm pēc iziešanas no jūras apmest seģenes, jaunie ļaudis — mākslinieki, dzejnieki, viņu modeļi un iemīļotās — apvija Taīdu un Erīdu ar mēness gaismā sudrabaini mirdzošām baltu ziedu vijām un, neklausīdamies protestos, veda abas uz simpoziju par goda viešņām. Taīdai izdevās atkarot drēbes, un dzīrēs viņa parādījās apģērbta par vilšanos tēlniekiem, kas bija daudz dzirdējuši par atēnietes un etiopiešu valdniekmeitas skaistajiem augumiem. Simpozija laikā Taīda slepus vēroja, kura piesaista vairāk sajūsminātu skatienu: viņa ar vienkārši sasukātiem un ar trim sudrabainam lentēm apņemtiem matiem un ar grifa nagu kaklarotu, atklāti un līksmi smejoša, vai noslēgta Erīda ar draudīgu čūsku kroni lepni izslietajā galva un gaišziliem, uz tumšās ādas mirdzošiem beriliem ap garo kaklu.

«Uz Erīdu skatās vairāk!.. Nē, laikam tomēr uz mani?… Nekā, uz Erīdu…» Tā arī nenoskaidrojusi, kurai tiek dota priekšroka, Taīda aizrāvās ar dziesmām un dejām — tas taču pēc daudziem gadiem bija pirmais īstais grieķu dzejnieku un mākslinieku simpozijs! Pat Erīda pakļāvās līksmības un jaunības mīlestības noskaņojumam, ar savām dejām izraisīdama viesos patiešām nevaldāmu sajūsmu.

Tomēr atēnietei aizrautības nepietika ilgam laikam. Atbalstījusi vaigu plaukstā, Taīda apsēdās nomaļus, ar patiku vērodama jauniešus un vienlaikus juzdama dīvainu atsvešinātību.

Vairākas reizes viņa notvēra vērīgo skatienu, ar kādu viņā raudzījās mājas saimnieks, gara auguma jonietis ar stipru sirmumu viļņoto matu biezajās cirtās. Viņš, šķiet, centās izprast un novērtēt Taīdas sirdī notiekošo. Viņa sieva, kas agrāk bijusi pazīstama dziedātāja, vadīja simpoziju kā pieredzējusi hetēra. Paklausīdama tikko manāmai vīra dotai zīmei, viņa iznāca starp galdiem dzīru zāles vidū. Pačukstējās ar muzikantiem, tie uzsāka apiauta pavadījuma pirmos akordus, un klusumā, kāds iestājās, namamātes balss uzvijās augšup kā vajā palaists putns.

Taīda nodrebēja, melodija bija aizkļuvusi līdz pašai sirdij. Tā bija dziesma par Lielo Slieksni, kas neizbēgami stāv ceļā katram vīrietim un sievietei visās dzīves gaitās. To uzceļ Krons, kad pagājuši AnankesLikteņa atvēlētie gadi. Daudziem cilvēkiem tie ir laimīgi un Slieksnis — tikai nenozīmīgs paaugstinājums. Rāmie zemkopji to pārkāpj — tikpat kā nepamanīdami. Arī veci karavīri savās pēdējās kaujās Slieksni neredz. Bet cilvēki, kas dzīvo mainīgu, notikumiem bagātu dzīvi, — skaistuma radītāji, ceļotāji, jaunu zemju meklētāji — atduras pret kaut ko līdzīgu žogam, aiz kura gaida nākamība, neskaidra pat ļoti redzīgiem cilvēkiem. So Lielo Slieksni vai nu nepārkāpj, tā priekšā gaidot sava mūža beigas, vai arī droši metas iekšā nezināmajā nākotnē, atstājot aiz sevis visu: mīlestību un naidu, laimi un nelaimes…

Dziesma skanēja aioliešu dialektā, vēršoties pie Taīdas, it kā dziedātāja nojaustu, ka Taīda nonākusi pie Sliekšņa un stāv tur, iegrimusi cildeni drosmīgās pārdomās.

Dziesma aizkustināja arī jauniešus, kam līdz Likteņa Slieksnim vēl bija ļoti tālu ejams. Sliekšņa ēna nogūla pār simpozija aizrautīgo prieku kā svētku noslēguma zīme. Viesi pa pāriem un pulciņos nozuda mēnesnīcas naktī. Nodzisa lihni starp ieejas portiku un dzīru zāli. Taīda un Erīda piecēlās, pateikdamās saimniekiem.

— Jūs esat mūsu pilsētas viešņas, — sacīja mājas saimnieks, — vai jūs nevēlētos atpūsties šeit, mūsu mājā? Viesnīca ir tālu no Svētā ceļa, un jau ir vēls.

— Godājamo saimniek, tu pat nezini, kas mēs esam, — atēniete atbildēja, — mēs ieradāmies nelūgtas. Mūs ar varu atveda tavi draugi. Viņi bija jauki, un negribējās viņus apbēdināt…

— Velti tu domā, ka Pafas iedzīvotāji nepazīst Taīdu, — saimnieks pasmaidīja, — pat ja mēs nebūtu dzirdējuši par tevi, pietiktu ar tavu skaistumu vien un ar tavu izturēšanos simpozijā. Tavs un tavas valdnieku dzimtas draudzenes apciemojums manā māja — ir īsti svētki. Tad pagarini tos, palikdama nakšņot!

Taīda palika, nenojauzdama lielo likteņa pavērsienu, kādu viņai gatavoja ciemošanās mājā pie Kiprldas krasta.

Nākošajā dienā, peldēdamās kopā ar saimnieka sievu un meitām, atēniete uzzināja par Afrodītes Ambologēras svētnīcu. Līdz šim viņa, tapat ka daudzi atenieši, bija domājusi, ka Vecuma Novērsējas Afrodītes iemiesojums ir tikai viens no daudzsejainās dievietes simboliem. Varbūt pats jaunavīgākais no viņas tēliem, līdzīgs tikko uzplaukušu meiteņu statujām no Rodas salas dzidri sārtā marmora. So tēlu bija iemīlējuši skulptori, bet tempļos aizliedza stingrie kanonujevērotāji.

Šeit Kipras salā, Afrodītes dzimtenē, atradās sens Ambologēras, Vecuma Novērsējas, templis. To apmeklēja dievietes mīluļi, sievietes vai vīrieši, kas vienlaikus tuvojās Varenās Mātes Lielajam Slieksnim. Tie upurēja, uzklausīja pareģojumus, izraudzījās dzīvē jaunu ceļu un devās mājup uzmundrināti vai arī skumīgi nokāruši galvu, raudzīdamies ceļa putekļos zem savām sandalēm.

Afrodītes Ambologēras templis atradās triju dienu gājiena attālumā no Pafas, pie senas feniķiešu kolonijas robežas salas dienvidaustrumos. Daudzināja, ka templi kopīgi cēluši grieķi un feniķieši, kas arī pielūdza Vecuma Novērsēju. Taīdā iekvēlojās vēlēšanās apmeklēt templi.

tas tev nesniegs ne mieru, ne laimi, — draudzeni brīdinādama, pārliecināti sacīja Erīda.

Taīda atbildēja, ka viņai pašlaik neesot ne viena, ne otra un nebu.ot an, iekams viņa neatradīšot turpmāko ceļu.

— Vai tad tev pašai nav tāpat?

Nav. Skum jas no manis nekad nav atkāpušās, tāpēc an es neesmu zaudējusi gaišu ceļu savā dzīvē,— Erīda noslēpumaini atbildēja.

Atēniete nepaklausīja draudzenei. Jauno draugu pavadība viņas brauca pa līkumotu, akmeņainu ceļu, dodamās augša kalnos caur slaidu priežu siliem un tumšiem ciedru mežiem. Pēc kalnu grēdas karstās dienvidu nogāzes klusuma un sausā, sveķu smaržas pilnā gaisa ceļinieki izbrauca plakankalnes stepju plašumos. Starp vēja liektiem sudrabainiem zālājiem vīdēja zilgani akmeņi. Priekšā slējās stāva augstiene, to šķēla pušu plata ieleja, kuras galā atradās svētnīca. Ielejas sākumā senāk bija atradušās kādas celtnes, kas tagad bija pilnīgi sagruvušas. No tām bija palikušas tikai platas, nolīdzinātas, milzīgām akmens plāksnēm nožogotas terases, kurās auga cilvēku stādīti koki. Gadsimtiem veci riekstkoki, kastaņas un platānas slējās tumšsarkanajā rudens tērpā, un to priekšā it kā vārtus veidoja divu milzīgu ciedru skaidrās aprises — šo milzeņu horizontālās zaru ķetnas bija tik blīvas, ka spēja noturēt no augšas krītošus sīkus akmeņus.

Tālāk iekšā ielejā veda ugunīgi zeltaina aleja. Taīdu pārņēma brīnumaina gaismas un miera izjūta. Cilvēki pieklusa, runāja pusbalsī, vairīdamies traucēt rudenīgo lapu šalkoņu un strauta urdzēšanu ielejas dzijumā, kur tas, starp plakaniem nosūnojušiem akmeņiem pa mazām kaskādēm plūzdams, šļakstījās pāri pakāpjveida baseiniem.

Ailēs starp kokiem slējās ar gadsimtiem vecu sūnu klātas klintis, no kurām dvesa neizprotams pagājušo laiku valdzinājums.

Ielejas dziļumā aizstiepās šķērseniskas tumšu ciprešu rindas, starp kurām ar spilgtu sarkanumu izcēlās piramīdām līdzīgās papeles.

Sasilušo rudens lapu un skuju reizē svaigajā, rūgtajā un sausajā smaržā nebija ne mazākā kalnu ceļu putekļu piejaukuma. Aiz ciprešu rindām ieleja kļuva platāka un, vakara saules pārplūdināta, lejā gulēja miera un siltuma pilna. Tur starp priežu plati izplestajām plakanajām galotnēm kuploja ozolu, vīksnu un kļavu sārtuma skartās lapotnes.

Afrodītes Ambologēras templis drīzāk atgādināja cietoksni. Pelēko akmeņu sienas iesniedzās aizā, no rietumpuses aizsprostodamas virsotnes pāreju. Svētnīcas frontons ar kolonādi bija vērsts pret austrumiem pāri plašai plakankalnei, kurā pletās vīna un augļu dārzi. Pafas draugi palūdza mazliet pagaidīt, izgāja caur šauru, tumšu eju un trīs reizes piesita pa īsā ķēdē iekarinātu bronzas plāksni. Drīz tie atgriezās kopā ar divām nepārprotami augstas kārtas priesterienēm. Skarbi un nopietni aplūkojusi Taīdu un Erīdu, viena no abām, ģērbusies gaišpelēkās drānās, piepeši laipni pasmaidīja, uzlika rokas viešņām uz pleciem un, viegli pamājusi ar galvu pafiešiem, ieveda sievietes dziļāk templī.

Sekoja parastie vakara gavēšanas, apmazgāšanās un nakts nomoda rituāli — uz grīdas pie svētnīcas durvīm, klusuciešot.

Rītausmā ieradās virspriesteriene, lika apēst pa ābolam, nomest drēbes un tad veda draudzenes pie Vecuma Novērsējas — dievietes Afrodītes Ambologēras. Ne atēniete, ne melnā priesteriene, abas daudz ceļojušas, vēl nekad nebija redzējušas līdzīgu templi. Pa trijstūrveida atveri jumtā spožo debesu mirdzums apgaismoja priekšpusē kopā sanākošās, pret austrumiem vērstās sienas.

Pie saulespuķu dzeltenām sienām ar bronzas naglām bija piestiprināti ļoti lieli, vismaz desmit olektis gari, no vesela koka izzāģēti dēļi. Tādi stumbri varēja būt tikai tūkstošgadīgiem, Libānas ciedriem līdzīgiem kokiem. Uz šiem dēļiem kāds gleznotājs ar mūžīgo fresku minerālkrāsām bija ģeniālāk par pašu Apellu uzgleznojis divas dievietes.

Dieviete, kas atradās pa kreisi, spilgtos sarkanas zemes un kvēlojošu saulrietu toņos bija attēlota kā sieviete zemes auglības un veselības spēku pilnbriedā. Viņas pilnīgās lūpas, krūtis un gurni bija tik pārpilni vēlmju, ka likās — kaisles nevaldāmā bangošana tos pārplēsīs, izliedama Varenās Mātes, Bezdibeņa Valdnieces tumšās asinis. Neatvairāmā aicinājumā pret skatītāju izstieptās rokas turēja tumšu rozi — sievietes būtības simbolu.

— Lilite! — Taīda nočukstēja, lūpām tikko pakustoties, nespēdama atraut acis no gleznas.

— Nē!— Erīda tikko dzirdami atbildēja. — Lilite ir labsirdīga, bet šī nes nāvi!

Priesteriene, padzirdējusi čukstus, savilka uzacis un ar asu rokas mājienu norādīja uz sienu pa labi. Un atēniete neviļus atviegloti nopūtās, ieraudzījusi sava sapņa iemiesojumu.

Gaišzilā krāsu gamma lika saplūst jūrai ar debesīm un zemo horizontu. Uz šī fona dievietes augums ieguva agrīnas rītausmas palsi pērļaino nokrāsu, kad augstumos vēl spīd lielas zvaigznes, bet opāla krāsas jūra skalojas pār sārtām smiltīm. Urānija soļoja, ar baso kāju pirkstiem tikko skardama zemi, izstiepusi rokas pret rītausmas debesīm, vēju un mākoņiem. Dievietes seja puspagriezienā pār plecu vienlaikus raudzījās tālumā un uz skatītāju un ar tādu pašu pelēku acu skatienu kā Taīdai solīja mierinājumu. Uz pieres starp uzacīm mirdzēja uguns, nenomākdama.skatiena gaismu.

Katras gleznas priekšā uz zema upuraltāra kūpēja laika gaitā nomelnējis kvēpināmais trauks.

— Vai jums stāstīja par Ambologēras divām sejām? — priesteriene pavaicāja.

— Jā!— Taīda un Erīda kā vienā mutē atbildēja, atcerēdamās vakara sarunu ar tempļa filozofu.

— Novērst mirstīgā miesīgu novecošanos nespēj ne Olimpa dievi, ne pati Varenā Māte. Pasaulē viss pakļauts laika plūdumam. Taču atliek izvēle. Tā ir jūsu priekšā. Kalpojot Afrodītei, pilnīgi sadegt beidzamajā liesmā. Vai pārvērst šo liesmu visaptverošā mīlestībā, kas aicina pretī debesīm, kalpojot Urānijai un nemitīgi rūpējoties par bērnu un pieaugušo laimi. Nolieciet pie dievietes, kuru esat izraudzījušās, kādu lietu, tai nav katrā ziņā jābūt dārgai naudas vērtībā, bet gan visdārgākajai katrai no jums pašām.

Taīda nešaubīdamās piegāja pie Urānijas, atsprādzēja Aleksandra dāvināto ķēdīti — jostiņu ar zvaigzni — un nolika to uz altāra.

Erīda palika nekustīga. Ambologēras priesteriene pārsteigta viņā paraudzījās.

— Vai vidusceļa nav? — Erīda ieprasījās.

— Ir! — priesteriene saprotoši pasmaidīja, trīsreiz sasizdama plaukstas.

Starp gleznām lēni atdarījās divi smagi sienas posmi.

Augstu virs mierīgās ielejas ar vīnogulājiem, olīvkokiem un kviešu lauku atradās pusapaļš balkons. Dzestrajā rītā vīrieši un sievietes strādāja, aprūpēdami Gajas Dēmetras devumu. Viņu vidū bija daudz vecu cilvēku, sirmbārdainu vīriešu un sieviešu izturīgās drēbēs, ar tumšiem lakatiņiem galvā.

— Rāms zemes darbs dzīves pēdējo gadu klusumā un mierā — cildens zemkopja dzīves beigu posms, — priesteriene sacīja.

— Tādā gadījumā ir arī ceturtais ceļš!— Erīda atbildēja.

— Kāpēc tu esi atnākusi pie Ambologēras? — Priesteriene krusteniski izpleta rokas, it kā aizšķērsodama Erīdai ceļu atpakaļ svētnīcā.

Melnā priesteriene — tāda taisna, lepna un skarba — Taīdai šķita tik iespaidīga kā nekad. Viņas zilās acis raudzījās priesterienē ar cildenu pārliecību, bez izaicinājuma vai zobgalības, un tā nomierinājās.

— Kam man vajadzīgi citas ticības apvainojumi? — Erīda jautāja. — Tu norādīji trīs ceļus un visus trīs tikai vientuļiem vīriešiem un sievietēm. Bet cilvēks pamet citu cilvēku sabiedrību tikai nāves stundā. Ir jābūt vēl kādam ceļam, kā kalpot cilvēkiem — ne tikai ar savu personisko tikumību, bet tieši darbojoties viņu labā!

— Tad tu neesi izpratusi, cik dziļi ir tev parādītie simboli. Vidusceļš dod cilvēkiem pārtiku, jo zemkopim viemēr rodas viņa darba augļu pārpalikums, lai varētu pabarot mākslinieku un dzejnieku un tā palīdzēt vairot pasaules krāšņumu. Urānijas ceļš piemērots gudrai un maigai sievietei. Tas izpaužas vienīgi mīlestībā un palīdzībā cilvēkiem. Un tas ir sievietes pienākums, un viņa to dara sirdij par prieku. Tādēļ Urānija ir sievietes paraugs, tādēļ dižais Platons uzskatīja, ka šī dieviete nākotnes cilvēcei būs vissvarīgākā.

— Un aizmirsa nelaimes un mokas, ko cieš vergi, atdodami savu mūžu kā nastu nesēji dzīvnieki, lai Urānijas pielūdzēji varētu dāsni dāvāt mīlestību saviem tuvākajiem, tādiem pašiem augstākiem cilvēkiem kā viņi paši! — Erīda naidīgi atbildēja, un atēniete pārsteigta uzlūkoja draudzeni. — Nē!— Erīda izsaucās, paliekdamās uz priekšu kā Aksiopoinas tēls. — Ne dievišķa mīlestība, ne debesis nav aizsniedzamas pār uzvarēto līķiem, pār vergu mugurām. Jūs, Rietumu cilvēki, esat sasnieguši filozofijas augstumus un lepojaties ar brīvību, bet neredzat kļūdu visu savu spriedumu pamatos. Spēku jūs izprotat tikai kā nogalināšanu un upurus. Spēks un tātad arī taisnība ir tikai tiem, kas izveicīgāk nogalina. Tādi ir jūsu dievi, jūsu varoņu tēli, tādi esat ari jūs paši. Tas ir Varenās Mātes lāsts, ko jūs nesīsiet līdz galam, kamēr pastāvēs Rietumu tautas. Tādēļ Ambologēras otrs veidols, Urānija, ir meli, kas domāti dzejniekiem un neveiksmīgiem mīlētājiem!

— Bet pirmais veidols? — satriektā priesteriene sēcošā balsī ieprasījās.

— Tumšā Erota dieviete! Tā ir patiesa, arī es kādreiz tai kalpoju ar visu jaunības ticības degsmi. Un tas ir labs ceļš tiem, kam ir daudz dzīvnieciskā spēka…

— Tiem, kas vēl nav sapratuši Urāniju, — Taīda iejaucās.

— Pirms tūkstošiem gadu Varenā Māte nostājās cilvēku priekšā tādos pašos divos veidolos — kā postītāja un radītāja, nāvs un mūžības iemiesojums. Tikai mūžība mums nav dota, un nevajag mānīt sevi un citus ar šādu mūsu sirds alku simbolu. Tā ir tikai Varenās Mātes nežēlīgās īstenības slēpšana. Mēs visi zinām — šī zināšana slēpjas dziļi mūsos —, ka dabas mūžīgie spēki ir vienmēr gatavi izpostīt. Un mēs savos sapņos — augstos un skaidros, zemos un tumšos — radām neskaitāmus dievus un dievietes, lai ar tiem, gluži kā ar plāniem aizkariem pret niknu vēju, mēģinātu sevi pasargāt pret Varenās Mātes spēkiem. Vājie izlūdzas brīnumus kā ubagi žēlastības dāvanu, nevis rīkojas, lauž ceļu ar pašu spēkiem un gribu. Brīva un bezbailīga cilvēka nasta ir smaga un skumja. Un, ja viņš necenšas to uzvelt dievam vai mītu varonim, bet nes to pats, viņš patiesi kļūst līdzīgs dievam, kļūst debesu un zvaigžņu cienīgs!

Pārsteigtā Ambologēras priesteriene ar plaukstām aizsedza seju.

— Pastāv mūžīga pārvēršanās jaunā veidā!— Taīda nolēma priesterienei mazliet atklāt orfiķu noslēpumu.

— Ar atmaksu par bijušo, kad vairs neko nav iespējams labot? — Erīda turpināja. — Eridu templī mani mācīja izprast Karmu, un es tam noticēju. Tāpēc man ir tik grūts ceturtais ceļš. Es varētu nogalināt visus, kas sagādā ciešanas, un tos… kas ar viltus vārdiem ved cilvēkus cietsirdības bezdibenī, māca nogalināt un postīt itin kā cilvēku labā. Es ticu, ka pienāks laiks, kad būs daudz tādu kā es un katrs nogalinās kādus desmit neliešus. Cilvēku paaudžu plūsma ar katru gadsimtu kļūs arvien skaidrāka, līdz pārvērtīsies kristāldzidrā straumē. Esmu gatava tam veltīt dzīvi, tikai man vajadzīgs skolotājs. Ne tāds, kurš tikai pavēl. Tad es kļūtu par vienkāršu slepkavu kā visi fanātiķi. Man vajadzīgs skolotājs, kurš parādītu, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas ir gaišs un kas tumšs, bet pēdējais spriedums būs manis pašas. Vai tad nav iespējams šāds ceļš? Un tāds skolotājs, kurš prastu atšķirt mirušu dvēseli no dzīvas, zinātu, kurš nav cienīgs dzīvot lieku stundu zemes virsū! Lai cilvēks drīkstētu uzņemties smago soģa pienākumu, tam jābūt apveltītam ar dievišķu spēju trāpīt tieši mērķī. Tikai vispilnīgākā apzināšanās, saprātīga skolotāja spēcināta, var palīdzēt izvairīties no tā, kas allaž notiek, rīkojoties varmācīgi. Tā nocērt veselo koku, atstājot trupēksni, iznīcina nākamo varoņu dārgos asnus, ļaujot sazelt nezālēm līdzīgajiem cilvēkiem…

Ambologēras priesteriene neuzdrīkstējās pacelt galvu Erīdas kvēlojošā skatiena priekšā.

Taīda pienāca klāt urt, draudzeni apskāvusi, juta, ka tā dreb pie visām miesām.

— Es nevaru tev atbildēt, kaut esmu pasmēlusies seno gudrību Eridu templī,— atēniete skumji sacīja, — varbūt tu un tev līdzīgie kļūs par Karmas ieroci un neapgrūtinās sevi ar atbildību. Es maz zinu un neesmu diez cik gudra. Tomēr jūtu — ar tādiem cilvēkiem kā tu oikumenē būtu daudz mazāk bēdu un ļaunuma.

— Nezinu, no kurienes tu, saulē kveldētā, esi ieradusies, — Ambologēras priesteriene beidzot ierunājās, — un kas licis tev mutē vārdus, uz kuriem es nezirfu atbildes. Varbūt tu esi jaunas cilvēku cilts vēstnese, tādas, ko mums sūta nākotne, bet varbūt tu esi ieradusies kā pastarīte no tā, kas nogrimis pagātnē. Tavas domas par Urāniju ir nepatiesas un neglītas. Tava draudzene apliecinās, ka, ieņemot augstu stāvokli, var daudz ko paveikt Debesu Mīlestības labā!

— Redzu, ka tev nekad nav bijis augsta lidojuma! — Taīda pasmaidīja. — Valdniece ir bezpalīdzīgāka par citiem. Un ne tikai tāpēc, ka viņu saista uzvedības noteikumi, reliģijas un paražu priekšraksti un ierobežo valdnieku nepiejamība. Par tevi augstāk stāv padomnieki, kas saka: «Tas ir izdevīgi, bet tas nav.» Izdevīgi varai, izdevīgi dārgumu uzkrāšanai, izdevīgi karam. Bet nepavisam netiek runāts par to, kas ir izdevīgi tavai un citu cilvēku sirdij. Tu teici, ka sievietei viss jādara sirdij par prieku. Es biju valdniece un cik maz ko iespēju šajā ziņā. Es pat nevarēju savu bērnu paglābt no vīriešu audzināšanas, kas jauneklim liek kļūt par kaujas mašīnu, nevis kalpot Urānijai!

Taīda atcerējās Leontisku, viņa zēnisko ticību daiļajām nereīdām, un viņas acīs saplūda asaras.

Erīda klusi sacīja:

— Mēs esam pieraduši par dieviem domāt kā par skaudīgām būtnēm, kas iznīcina pilnību cilvēkos un visu, ko viņi radījuši. Vai gan tas, kas īsti mīl skaistumu, to spētu? Vai tas varbūt nozīmē, ka cilvēks ir augstāks par visiem dieviem? Protams ne! Tas nozīmē tikai to, ka dievi ir izdomāti un apveltīti ar sliktākajām cilvēku īpašībām, kas atspoguļo visu mūsu netaisno un necienīgo dzīvi, kurā liktenis, proti — mēs paši, iznīdē krietnos cilvēkus, bet pasargā nekrietnos. Tāds liktenis ir jāvērš labāks pašiem, un, ja nav iespējams glābt krietnos, tad vismaz var iznīdēt cilvēku nekrietnumu, neļaujot tam zelt un plaukt.

Ambologēras priesteriene apmulsusi stāvēja abu neparasto, pirmoreiz sastapto sieviešu priekšā, kas bija tik atšķirīgas un tik līdzīgas savā iekšējā diženumā.

Viņa tām zemu paklanījās, ko nebija darījusi vēl nekad un nevienariekšā, un kautrīgi sacīja:

— Jums nav vajadzīgi mani padomi un Ambologēras palīdzība. Apģērbieties un ejiet lejā. Es paaicināšu prātnieku, mūsu filozofa draugu. Viņš nesen ieradās te no Jonijas un stāstīja dīvainas lietas par Kasandra brāli Aleksarhu.

— Par neģēlīgā slepkavas brāli? Ko labu gan var gaidīt no tāda cilvēka? — Taīda skarbi sacīja.

— Un tomēr, man šķiet, jums abām vajadzētu uzzināt par Debesu Pilsētu Uranopoli, vietu, kur var darboties jums līdzīgi cilvēki…

Un draudzenes uzzināja kaut ko nedzirdētu, visā oikumenē vēl nekad nebijušu, par ko ziņas nebija saglabātas akmenī iekalto uzrakstu noturīgajā atmiņā, tautas nostāstos un vēsturnieku pergamentos. Antipatra dēls un Kasandra jaunākais brālis Aleksarhs bija no brāļa, Maķedonijas valdnieka, saņēmis zemes gabalu Halkidikes pussalā, zemesšaurumā aiz Atona kalna, kur Kserkss reiz bija licis rakt kanālu. Tur Aleksarhs nodibinājis Uranopoles pilsētvalsti trīsdesmit stadiju apkaimē. Būdams mācīts valodu pratējs, Aleksarhs izdomājis īpašu valodu, kurā vajadzēja runāt pilsētas iedzīvotājiem. Viņš nav licis sevi saukt par valdnieku, esot pieņēmis tikai Augstākā Padomnieka titulu pilsētas pārvaldītāju filozofu Padomē. Viņa miesīgais brālis, kurš kādreiz bija par vājprātīgu izsludinājis Aleksandru, nosaucis Aleksarhu par neprāti. Tad Aleksarhs pametis celtniecības darbus Halkidikē un pārcēlis Uranopoli uz Pamfīliju. No iepriekšējās pilsētas viņš paņēmis līdzi pelasgu pēctečus, kas dzīvojuši pie Atona kalna. Tiem pievienojušies brīvību mīlošie efesieši, klazomenieši un kārieši. Visi Uranopoles iedzīvotāji esot kā brāli un māsas, būdami tiesībās vienlīdzīgi, viņi sevi lepni dēvējot par uranīdiem — Debesu Bērniem. Viņi pielūdzot Debesu Jaunavu — Afrodīti Urāniju, tāpat kā atēnieši Jaunavu Atēnu, un kaļot viņas attēlu savās monētās. Citi pilsētas iedzīvotāju dievi — saule, mēness un zvaigžņotā debess — arī esot attēloti uz monētām, tāpat arī paši ievērojamākie pilsētas iedzīvotāji. Aleksarham esot sapnis — ideju par cilvēku brālību Urānijas aizstāvībā, visaptverošas mīlestības ideju, izplatīt visā oikumenē. Un vispirms viņš gribot iznīcināt valodu un ticību atšķirības. Kasandram un citiem valdniekiem viņš rakstot vēstules valodā, ko izdomājis Debesu Pilsētai. Prātnieks bija redzējis divas šādas vēstules, tās neviens nevarot izlasīt…

Dzirdētais lika Taīdai mainīt visus nodomus.

Tas, par ko viņa bezmiega naktīs bija sapņojusi Atēnās, Ēģiptē, Babilonā un Ekbatanās, bija piepildījies! Viņai itin kā būtu uzvēdījis Likijas kalnu siltums. Mīlestība, kas nekalpo skaudīgām dievībām, kas nevelkas pakaļ karapulkiem, kļuva par balstu Afrodītes, Debesu meitas, augstākās dievības, saprāta un cerību pilsētvalstij!

Viņai radies mērķis, ir kur likt lietā savu prasmi iedvesmot māksliniekus un dzejniekus, radušās arī pašai savas domas par ceļiem pie Urānijas! Un šis mērķis ir tik tuvu, pāri jūrai, uz ziemeļiem no Zelta Līča, tikai kādu tūkstoš stadiju attālumā! Slava Ambologērai! Bez tās viņa varbūt nekad neuzzinātu, ka pastāv viņas brīnišķajā sapnī lolotā pilsēta!..

Pēc dažiem mēnešiem, savākusi visas savas bagātības un atstājusi Eirānu audzināšanā Kipras salā, Taīda kopā ar savu nešķiramo draudzeni atradās uz kuģa, kas traucās uz plašo Adalijas līci. Pie horizonta no debeszilās jūras kā smagi akmens kupoli pacēlās Likijas kalnu žilbinoši baltiem sniegiem klātās virsotnes, kas šķita kā īpašas skaidrības solījums. Kuģis lēni apbrauca smailu klinti, parādījās zils līcis un tā dziļumā straujas upes grīva. Upes rietumu krastā aiz pazemas sienas lecošās saules staros sārtojās Uranopoles celtnes. Gar ielām un nelielo mājiņu priekšā bija paguvušas paaugties cipreses un platānas. Centrālajā laukumā iztālēm bija redzama tikko pabeigtā Debesu Padomes celtne, kuras svaigi tēstās kaļķakmens sienas un no zilgana akmens veidotais cokols mirdzēja saulē.

Kuģis apstājās piestātnē.

Taīda pārlaida skatienu ne pārlieku varenajām sienām, i taisnajām ielām un zemajam, nolaidenajam Akropoles pakalnam. Acu priekšā aizvirpuļoja redzētās milzīgās, ļ draudīgās septiņām un deviņām sienām apjoztās pilsētas Persijā, Feniķijas piekrastē, svelmaino tuksnešu ieskaul tās Ēģiptes pilsētas, kas bija kritušas iekarotāju rokās, ļ izlaupītas un iztukšotas. Majestātiskā, baltā Persepole, ļ Las pēc viņas pašas gribas bija pārvērsta pārogļotās drupās… Uranopole viņai pēkņi šķita trausls upuraltāriskcilvēka sapnim par debesīm, kas nedroši novietots naidīgās pasaules malā. Dziļas bezcerības skumjas ar nežēlīgu

roku sažņaudza Taīdas sirdi, un, paraudzījusies uz Erīdu, viņa arī tās sejā pamanīja nemieru. Debesu Pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt, tomēr atēniete nejuta šaubas vai vēlēšanos meklēt drošu dzīvesvietu Kiprā vai Aleksandrijā, vai kādā no Grieķijas vientuļajiem stūrīšiem. Debesu Pilsēta bija viņas sapnis un turpmākās dzīves jēga. Ja zudīs tā, kas gan vēl paliks pāri: viņa jau sevi visu bija atdevusi kalpošanai Debesu Bērniem. Atsaukdamās uz viņas domām, Erīda spēcīgi saspieda draudzenes roku un pastūma Taīdu uz kuģa kāpņu pusi.

Taīda un Erīda izkāpa piestātnē. Jūrnieki Roika uzraudzībā sāka nest smagos saiņus un kastes ar vērtīgām veltēm Urānijas iedvesmotā Aleksarha pasākumam…