Atēnu Taīda

DIVPADSMITĀ NODAĻA KRĒTAS MANTINIEKI

Kalnu vējš, kas ir dzestrs pat spožuma pilnā vasaras dienvidū, saplivināja Taīdas priekšā gulošo pergamenta lapu. Viņa piespieda vēstuli ar dunča zeltīto rokturi.

Domās skatītais draudzenes tēls attālinājās, izgaisa tveices pilnajā līdzenumā, kas pletās uz austrumiem no Ekbatanu septiņām sienām.

Pēc divu gadu klusēšanas Hēsione bija atsūtījusi garu vēstuli! Nearha uzticamajai draudzenei bija vajadzējis daudz ko pārciest, lai varētu atrasties līdzās iemīļotajam. Varēja apskaust krētieti, kurš Hēsionē bija atradis tik lielu mīlestību un pacietību. Aleksandra grandiozo ieceru īstenošanai vajadzēja lielu floti. Kuģi tika būvēti Eifratas grīvā un pie Tigras. Tur rīkojās Nearha jaunais palīgs — kā dzīvsudrabs kustīgais puskrētietis, pusf eniķietis Onēsikrits.

No kalniem Eifratas augštecē un no Tigras uz Nearha kuģubūvētavām tika pludinātas melnās egles, ciedri, ozoli un vīksnas. Hēsione tēbietei raksturīgajā episkajā stilā aprakstīja savus klejojumus starp Babilonu un mazajām kuģubūvētāju pilsētiņām, palmu oāzēm, vientuļiem tempļiem un nabadzīgiem zvejnieku ciematiem, kas bija izkliedēti veselā niedrāju jūrā.

Babilonas un Sūzu sodība — mušas, kas veseliem melniem spietiem mudžēja tirgos, mājās un pat tempļos, izrādījās tikai sīkums pret mokām, ko sagādāja veselas miriādes dzeļošu asinssūcēju, kas mākoņiem vien lidinājās pār rāmajiem ūdeņiem. Vējš, kas, par laimi, pūta itin bieži, sniedza glābiņu. Visu pārējo laiku cilvēki pavadīja dūmos, un Hēsione draudzenei apgalvoja, ka esot caurcaurēm izžāvēta un kļuvusi netrūdoša kā Ēģiptes mūmija.

Taīda paraudzījās apkārt. Ekbatanu tīrajā gaisā mušas netraucēja. Hēsione justos laimīgāka šajā pilsētā, kas tai atgādinātu dzimtās, nopostītās Tēbas.

Uz augstās terases marmora plāksnēm skanīgi noplakšķēja basas bērna kājas. Ptolemaja dēls vairāk līdzinājās mātei nekā tēvam. Karaspēka priekšnieks bija Taīdu pierunājis noslēgt ar viņu oficiālu laulību, tiklīdz maķedonieši bija atgriezušies no Dārija vajāšanas. Klibodams un rūkādams terases galā parādījās sakropļots tesālietis, kas bija palicis Ekbatanās pie Taīdas par mājas un zirgu uzraugu, kad Aleksandrs tesāliešu jātniekus kopā ar citiem grieķu karavīriem bija atlaidis uz dzimteni. Tagad Roiks pieskatīja arī puisēnu, kam bija nepieciešama vīrieša roka un karavīra māka. Dzimtenē neatgriezās arī jātnieku priekšnieks Leontisks, kurš bija devies uz austrumiem kopā ar Aleksandru. Taīdai negribējās to atcerēties— šī rēta vēl sāpēja.

Puisēns lūdzās, lai atļauj pajāties uz Boanergosa. Roiks apgalvoja, ka labāk pagaidīt, kamēr būs īsti iejāts mazais zirdziņš no Ibērijas aizkalnēm, ko bija atsūtījis Ptolemajs. Taīda abus samierināja, solīdamās pati dēlu paņemt līdzi vakara izjādē, ko viņa svēti ievēroja, lai būtu gatava, ja gadījumā vajadzētu steigšus doties prom.

Leontisks, pa platajiem pakāpieniem lēkdams, devās lejā dārzā uz rupja pelēka akmens paviljonu, ko Erīda bija iemīļojusi kā vietu, kur pabūt vienatnē. Neviens nedrīkstēja traucēt viņas mieru tajos brīžos, kad bijusī melnā priesteriene sēdēja un vaļējām acīm nezin par ko sapņoja. Taīdas dēlam bija atļauts atskriet pie paviljona un pasaukt Erīdu, aicinot to uz cīņu un skriešanās sacensību. Trakulīgajās draiskulībās bieži vien piedalījās arī māte, ar aizrautību šaudīdamās pa plašo laukumu mājas priekšā. Feniķiete Za-Ašta tomēr bija aizbraukusi uz Tesāliju kopā ar savu Likofontu. Mājā bija uzradusies Okiale — skumīga, labsirdīga un kautra meitene no Sīrijas ziemeļiem. Okiales acis augstākā būtne bija Leontisks. Viņa puisēnu pārmērīgi lutināja, neklausīdama pat Erīdu, no kuras briesmīgi baidījās. Tiešām vienīgais bērns bezbērnu sieviešu vidū nemaz nevarēja nekļūt par lutekli, vēl jo vairāk tik dzīvs, attapīgs un jauks puisēns kā Taīdas dēls, Galvenās briesmas draudēja no virējas, kas allaž bija gatava kādā klusā sturīti puisēnu krietni pieēdināt. Tikai tagad Taīda saprata visā Grieķijā izplatītā paraduma jēgu: dēlus katrā ziņā nodot audzināšanā radinieku daudzbērnu ģimenēs. Vai arī zēnus apvienoja grupās saprātīgu audzinātāju vadībā. Katrā ziņā tie tika šķirti no mātes mājām, it īpaši tad, ja māja bija bagāta, ja bija daudz verdzeņu un kalpu. Spartieši uzskatīja, ka par karavīriem var izaugt tikai tie zēni, kas audzināti šķirti no vecākiem īpašās militārās apmetnēs. Vairāk izglītotie atēnieši, boiotieši un tesālieši atzina militāro audzināšanu, bet apvienojot to ar nepieciešamo izglītību. Vērodama pamazām augošo dēlu, kam piemita abu vecāku enerģija un kustīgums, Taīda nepacietīgi gaidīja Ptolemaja atgriešanos, lai tēvs nokārtotu puisēna audzināšanu vienaudžu pulciņā un prasmīgu skolotāju vadībā. Nezin kāpēc Taīdai ne reizi prātā neienāca doma, ka Ptolemajs austrumu nezināmajos tālumos. — pašā zemes malā un uz Pasaules Jumta varētu aiziet bojā, kā pie Aleksandrijas Eshates — Pašas Vistālākās, tur, aiz Sogdianes un Smilšu Upes — Jaksartes, pēc niknas kaujas ar skitiem bojā bija aizgājis Leontisks. Izturīga plāksne sedza viņa augumu nocietinātajā pilsētā Aleksandrijā Eshatē, ko maķedoniešu karavīri bija iesaukuši par Nāves Līgavu. Daudz upuru smagajiem maķedoniešu jātniekiem bija prasījušas pārlieku ātro, ar gariem šķēpiem un stipri izliektiem lokiem bruņoto jātnieku raidītās bultas. Pats Aleksandrs bija ilgi klibojis, kad bulta viņam pārsita mazo liela kaulu. Savu niknumu viņš bija remdinājis neprātīgā drosmē, visiem pa priekšu mezdamies virsū ienaidniekiem. Un dabūja tādu ar lingu mesta akmens triecienu pa galvu, ka divpadsmit dienas slikti redzēja un līdz pat karagājiena beigām nespēja domāt tik dievišķi skaidri un ātri kā agrāk. Pēdējās cīņas ar skitiem bija iedragājušas viņa spēkus. No Aleksandrijas Eshates valdnieks uz nestuvēm atgriezās jau pēc miera noslēgšanas ar šīm apbrīnas vērtajām ciltīm no stepēm, kas izpletās tālu saltajā tumsas zemē aiz Putnu Jūras, Tanaīdas un Melnās jūras. Kas gan varēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadsimtiem Aleksandrijas Eshates vietā izaugs lieliska pilsēta un to nākotnes tautu valodās nosauks par Miera Līgavu!

Taīda dažu labu reizi atcerējās Leontiska stāstu par masagetu, ko Aleksandrs bija licis nogalināt pēc kaujas pie Gaugamēlām. Jaunais vadonis bija izrādījies gaišreģis. Cīņas paņēmienus, par kādiem viņš bija stāstījis

Aleksandram, izmantoja skiti un galu galā apturēja neuzvaramo armiju tās gaitā uz austrumiem. Aleksandr, pagriezās uz dienvidiem, augšup pa Smilšu Upes straumi, uz gigantiskajām Pasaules Jumta un Paropamiza ledus virsotnēm, kas pie horizonta bija spīguļojušas jau kaiaga jiena sākumā, turpat vai pirms trim gadiem. Neizsakāmi drosmīgs, vienkāršs un sapņains kā visi tesālieši — Leontisks bija aizgājis no Taīdas dzīves… Viņš trešajā diena pēc kaujas nomira no ievainojuma ar smaidu uz lūpām, kā grieķim pieklājas. Pasaucis Hēfaistionu, viņš lika nodot Taīdai pēdējo sveicienu un visu savu mantu, kas bija palikusi Ekbatanās, — krietni daudz zelta un dārglietu. Gadu vēlāk Taīdas uzdevumā kādā ciematā pie Ftījas tika uzmeklēti jātnieku priekšnieka tuvinieki, kuriem atēniete nosūtīja visu, izņemot piemiņas lietas.

Drošsirdīgais, piesardzīgais un ļoti tālredzīgais Ptolemajs, kurš netiecās pēc ārišķīga spožuma, zināja, ko viņš ir vērts, tomēr nepavisam nebija augstprātīgs, pamazām izvirzījās pārējo sešu Aleksandra karavadoņu priekšgalā kā visuzticamākais un visos jautājumos apdomīgākais. Viņš. rakstīja karagājiena dienasgrāmatu un, vēstulēs Taīdai visu sīki aprakstīdams, apliecināja rakstnieka talantu. Viņa sievai likās, ka ar šo saprātīgo karavīru, kam liktenis bija lēmis pacelties augstu, nekas nevar atgadīties. Vienīgi pārcilvēcīgā Aleksandra tuvums viņu atstāja ēnā…

Taīda atkal ķērās pie Hēsiones vēstules lasīšanas.

Tēbiete aicināja Taīdu uz Babilonu, uz savu māju, ko Nearhs bija nopircis pirms aizbraukšanas. Aleksandrs Nearhu aicināja palīgā otram kuģiniekam Onēsikritam, Nearha vietniekam ceļu noteikšanā un karšu lasīšanā. Nearhs devās uz Baktriju ar kuģubūvētāju vienību, lai piedalītos karagājienā uz Indiju, uz to pašu pasaules malu okeāna krastā, līdz kurai nebija izdevies aiziet cauri stepēm. Aiz milzīgajiem Paropamiza jeb Hindukuša kalniem tecēja Indas upe, kas kaut kur rietumos saplūstot kopā ar Nīlu. Tālāk, tikai dažus tūkstošus stadiju uz dienvidiem, atradās sauszemes galējā robeža.

Nearhs atvadījās no Hēsiones uz ilgu laiku. «Un iedomājies…» Taīda domās saklausīja Hēsiones skanīgos smieklus, «kāda bija pēdējā ziņa no Nearha! Mans drosmīgais jūrnieks iecelts par komandieri ne vien saviem ciltsbrāļiem, Krētas loka šāvējiem, kuru ir palicis pavisam maz, bet arī agriāņu jātniekiem…»

«Ari man droši vien jāatmet cerības uz Ptolemaja drīzu atgriešanos un pašai jāparūpējas par dēla audzinātājiem,» Taīda nosprieda un aši pārlaida acis vēstules beigām. Hēsione rakstīja par lielo teātri, kas tiekot celts Babilonā. Lai ātrāk sagādātu materiālus, Aleksandrs pavēlējis sagāzt un nojaukt Etemenanki torni, pastrādādams īstenam grieķim neiedomājamu barbarismu, kaut arī tornis bija laika zoba sagrauzts.

Līsipa veidotā Aleksandra statuja uzstādīta kāda tempļa pagalmā. Atradušies jauna kulta priesteri kas statujas priekšā noturot dievkalpojumus… Pabāzusi vēstuli zem dunča, Taīda ilgu laiku šēdēja, pārdomās iegrimusi, klausīdamās, kā vējš čabina cietās lapas kokos, kas apēnoja terasi. Tad spēji izslējās, piesita pie sudraba diska, pēc austrumnieku paražas aicinādama verdzeni, un lika atnest vajadzīgo vēstules rakstīšanai.

«Simt trīspadsmitās olimpiādes pirmais gads. Hēsione, lai Tev sirdī prieks. Man liekas, Tev vajadzētu atbraukt uz Ekbatanām un te sagaidīt armiju atgriežamies no Indijas karagājiena. Es šajā pilsētā dzīvoju jau trīs gadus. Reiz ziemu dažas minūtes sniga sniegs! Tik ļoti nāca prātā dzimtās Atēnas, kur gadās bargas ziemas un reizi gadā sniegs uzkrīt gandrīz uz veselu dienu! Līdzību ar savām Tēbām tu pamanīji, jau pirmoreiz atbraukusi! Arī gaiss te, augstienē, mazliet atgādina mūsu Grieķijas dzidro, vieglo un spirdzinošo gaisu, Olimpa un svēto putnu spārnu vēsmu. Āzijā visur, izņemot Jonijas trīs svētītās pilsētas: Hiju, Klazomenas un Efesu, — saule ir smaga, žilbinoša, nomāc prātu un jūtas, un apvārsnis tinas putekļos. Pat Egiptē gaisma ir pārāk spēcīga un gaiss nedzirkstī, neplūst burvīgiem stariem, kuros visi priekšmeti ir tik skaidri, sievietes un statujas iegūst tādu burvīgumu, ka ikviens grieķis kļūst par mākslinieku. Tev būtu laiks atpūsties no Babilonas mitrā karstuma un mušām. Es baidos par Aleksandru, Ptolemaju, Hēfaistionu un visiem mūsējiem, kas šos trīs gadus pavadījuši kaujās un karagājienos ārpus Persijas, bijuši pat pie Hirkanijas Putnu Jūras, stepēs un kalnos, kur ziema atnes sniega vētras un salu, kas Grieķijā nekad nav piedzīvots. Baktriešu, sogdu un it īpaši skitu pretestība pārspēja Aleksandra gaidīto un viņa armijas iespējas. Lauzdamās tālāk uz austrumiem, pārbaudīto veterānu armija pamazām kūst, bet uz pakļauto zemju iedzīvotājiem, kuri jau veido gandrīz pusi karaspēka, nevar pārlieku paļauties.

Vēsturē līdz šim nedzirdētu uzvaru slavas apmirdzētais Aleksandrs, dievišķais Ēģiptes faraons, kuru Tautu Matēs — Mesopotāmijas sensenajās pilsētās jau sāka pielūgt kā dievu, pasācis neiecietīgi izturēties pret jelkādiem iebildumiem. Agrāk, pārliecināts par savu gudrību un spēku, viņš mierīgi uzklausīja biedrus, kas ar viņu strīdējās. Tagad viņam šķiet, ka tas pazemo lielā valdnieka un iekarotāja cieņu. Par nelaimi, aziāti izrādījās veikli glaimotāji, gatavi pazemoties jebkurā veidā. Mans skolotājs Ēģiptē reiz sacīja, ka visbriesmīgākā inde pat ļoti gudram un stipram cilvēkam esot pastāvīga viņa paša un viņa darbu cildināšana. Aleksandrs ir izdzēris pilnu kausu šīs indes un kļuvis spējīgs darīt to, kas agrāk nesaderējās ar viņa patiešām dižo personību. Tu jau zini par vardnīgā, kaut arī muļķīgi godkārīgā Filota, hetairu un Aleksandra personīgās apsardzes priekšnieka nogalināšanu. Nonāvējis Filotu, Aleksandrs nekavējoties atsūtīja slepkavas šurp, uz Ekbatanām, kur par priekšnieku bija viņa vecais, pārbaudītais karavīrs Pannenions, un nogalināja arī viņu, pirms viņš dabūja zināt par dēla sodīšanu ar nāvi. Apvainojumi sazvērestībā pret Aleksandru, man šķiet, ir pakalpīgu padomnieku izdomāti, lai attaisnotu slepkavības. Šīm netaisnības izpausmēm sekoja citas. Diezin vai Tu esi dzirdējusi par branhīdu apkaušanu? Kad mūsu armija ar lielām grūtībām un briesmām bija pārcēlusies pār ūdeņiem bagāto un straujo Oksu, ko sauc arī par Jūras Upi, tai pretī uzradās milzīgs pūlis noskrandušu, mežonīgu un netīru cilvēku. Tie māja ar zaļiem zariem, dejoja un aiz prieka klaigāja līdz nepazīšanai sakropļotā koinē valodā. Tādi izskatījās to grieķu karagūstekņu pēcnācēji, mazdēli un mazmazdēli, ko Kserkss bija nosūtījis dziļi iekšā Persijā darbam pie tās austrumu robežām. Aleksandrs, pajājis malā, uzacis raukdams, vērojis mežoņiem līdzīgos skrandaiņus, tad piepešā niknuma uzplūdā licis visus līdz pēdējam apkaut. Nožēlojamais pūlis nepaguvis izklīst.

Kad sākās gājiens pa zvēriem bagātajiem mežiem un stepēm Putnu Jūras malā, Aleksandrs medījis lauvas, tīģerus un lāčus, mudinādams savus draugus uz divcīņu ar šiem varenajiem zvēriem, cīņā izmantojot īsus šķēpus. Vienīgi Ptolemajs neesot piedalījies mežonīgajās izpriecās, mierīgi paciezdams paša Aleksandra zobgalības. Tomēr, kad lācis neganti sakodis Krāteru, Aleksandrs medības izbeidzis…»

Taīda rakstīdama nogura. Pasaukusi Roiku, viņa lika sagatavot zirgus: Boanergosu sev un Salmāhu Erīdai. Melnā priesteriene savas kundzes došanos izjādē nespēja iedomāties citādi kā vien savā apšardzībā.

— Tikpat jau reiz mums vajadzēs šķirties, — Taīda viņu rāja, — mēs taču nevaram nomirt abas reizē, vienā un tajā pašā mirklī.

— Varam! — Erīda mierīgi atbildēja. — Es došos tev pakaļ. — Viņa daudznozīmīgi pieskārās matu mezglam uz pakauša.

— Bet ja nu tu nomirsti pirmā? — atēniete ieprasījās.

— Es tevi pagaidīšu Nāves Upes krastā. Mēs roku rokā ieiesim Aīda valstībā. Es jau esmu lūgusi Vareno Māti, lai ļauj man pagaidīt asfodelu laukos.

Taīda vērīgi apskatīja šo savādo pusverdzeni, pusdievieti, kas bija nokāpusi te lejā pie mirstīgajiem, lai viņu apsargātu. Erīdas skaidrie un stingrie vaibsti nepavisam nepauda asinskāri un nāves draudus ienaidniekiem, kā Taīdai kādreiz bija licies. Drīzāk ticību kaut kam tādam, kas brīvdomīgajai atēnietei nebija zināms, uzvaru pār bailēm un sāpēm, kā tas reiz Efesā bija ar Artemīdas jaunavīgajām priesterienēm, kas bija radījušas leģendu par amazonēm. Taču tās, cīnīdamās ar meža kaķu negantumu, nonāca menādu svētajā plosīšanās neprātā. Bet Erīdai bija raksturīga izteiksme, kādu Atēnu skulptoriem būtu vajadzējis piešķirt varones Leainas, tirānu slepkavu draudzenes, statujai, taču viņi bija attēlojuši simbolisku lauvu ar nogrieztu mēli. Erīdas skarbā izturēšanās laikam bija tikai viņas sasprindzinātības un nopietnības atspoguļojums, to pauda arī kristālskaidro, zilo acu tiešais skatiens, mazliet sarauktās uzacis, viņas balss dzidrā, drusku metāliskā skaņa. Un tikai viņas ādas, matu un lūpu tumšums atgādināja, ka viņa ir Nakts meita, kas apguvusi Gajas Ķibeles tumšās mākas.

Grieķi sevišķi cienīja tos savus olimpiskajās spēlēs uzvarējušos atlētus, kas pretiniekus uzveica ar īpašību, kāda vienkāršiem mirstīgajiem nepiemīt, — ar spēju palikt mierīgiem, kas ir dieviem raksturīgs talants un īpašība.

Kāds dzejnieks ir teicis— «visus savus mūža gadus viņi saglabāja saldo mieru, pašu svarīgāko no savām cēlajām īpašībām. Nav nekā augstāka par šo cildenumu, kas ir par rotu katrai nodzīvotai dienai…»

Olimpiskā uzvarētāja miers piemita arī Erīdai, piešķirdams īpašu nokrāsu katram viņas žestam un vārdam. Un tagad Taīda ar patiku noskatījās, cik taisni viņa sed mugurā dancojošajai, kā arvien kaprīzajai Salmahai. Saudzīgi, kā trauslu Milētas vāzi sīriete padeva Leontisku, kurš sajūsmā spirinājās un spiedza. Abas sievietes jāja pa bruģētajām ielām, izraudzīdamās īsas un stāvas nogāzes un nepievērsdamas uzmanību garāmgājēju jūsmīgajiem skatieniem. Taīda un Erīda jau sen bija pie tiem pieradušas. Patiesi, viņas abas, tāpat kā reiz Taīda ar Hēgesihoru, nemaz nevarēja nepiesaistīt uzmanību. Bet jaunekļiem gluži vienkārši aizrāvās elpa, un tie ar acīm ilgi pavadīja daiļās jātnieces.

Pēc trakas auļošanas pa sacīkšu laukumu, tukšu un pamestu, kopš bija izbeigušās persiešu sacensības braukšanā ar ratiem, kuras maķedonieši vēl nebija atjaunojuši, Taīda atgriezās mājās nomierinājusies. Noskalojusi ceļa putekļus un apguldījusi nogurušo dēlu, viņa atgriezās pie vēstules citādākā noskaņojumā.

«Aleksandrs,» viņa rakstīja, «arvien vairāk atsvešinās no saviem karavīriem un pat kara padomniekiem, filozofiem, ģeogrāfiem un mehāniķiem.

Dižais maķedonietis izdarījis varoņdarbu, kas pārspēj mītu varoņu — Hērakla, Tēsēja un Dionisa darbus. Grieķija vienmēr vairāk pievērsusies austrumiem nekā tumšajiem un mežonīgajiem rietumiem. Caur Āzijas malā ieķērušos Joniju, caur leģendāro Krētu tā it kā tiecās pretī senajām mākslām un lielajām zināšanām, kas reiz uzkrātas izzudušās valstīs. Aleksandrs ir plaši atvēris Austrumu vārtus. Turp, uz brīvām vai kara iztukšotām zemēm, traucas uzņēmīgo grieķu straume: amatnieki, tirgotāji, mākslinieki, skolotāji. Maķedonieši ar savu karā salaupīto naudu un vergiem saņēmuši plašus zemes gabalus un apmetušies vietās, kas ir krietni auglīgākas un siltākas nekā viņu kalnainā dzimtene. Jaunajām pilsētām vajadzīgā pārtika, koki un akmeņi būvēm. Karavīri dzīvo pārtikuši un ātri iedzīvojas bagātībās. Valsts iekarojumi izrādās tik plaši, ka Grieķijā sāk just cilvēku trūkumu, līdzīgi tam, kā tas jau agrāk noticis Spartā, kas savus vīriešus bija atdevusi par algotņiem un bija galīgi panīkusi, ar pēdējiem spēkiem cīnīdamās pret Aleksandru. Visa Grieķija pamazām kļūs tukša no cilvēkiem, tie trauksies uz Āziju, izkliedēdamies tās iedzīvotāju masās un neaptveramajos stepju un kalnu plašumos. Ja tā turpināsies, kādā Grieķijā tad mēs atgriezīsimies?…»

Taīda padomāja, ar niedres stiebriņu pakutināja pazodi un rakstīja tālāk:

«…Aleksandrs un visi maķedonieši grūtajā karā ir kļuvuši cietsirdīgi,» atēniete turpināja vēstuli, «padoto un valdnieka savstarpējās attiecības kļuvušas tik saspīlētas kā nekad agrāk. Jauno cīņu biedru verdziskā padevība karavadoni padarījusi vēl jūtelīgāku. Ir aizmirsies senais sapnis par homonoiju — cilvēku vienlīdzību prāta ziņā. Dižā maķedonieša dievišķīgums tiek pierādīts ar paņēmieniem, kas vairāk piederētos mežonīgas cilts vadonim nekā pasaules valdniekaīn. Ar persiešu padomnieku palīdzību Aleksandrs bija sadomājis ieviest paradumu, ka viņa priekšā jākrīt ceļos, taču sadūrās ar savu veco biedru asu pretestību. Kad hetairu veterāni — Aleksandram tuvākie karavadoņi un karavīri — ieraudzījuši savu vadoni sēžam zelta tronī, ģērbušos garā persiešu tērpā ar. augstu tiāru galvā, viņi vispirms sākuši smieties, vaicādami Aleksandram, kādu maskarādi vai rotaļu viņš uzsācis. Atēnu filozofs Kallistens, ko bija atsūtījis Aristotelis, sākumā pilns entuziasma noticējis Aleksandra dievišķīgumam un sācis rakstīt «Anabāzi» — vēsturisku darbu, kas cildinātu Aleksandra karagājienus. Tagad viņš pirmais paziņojis, ka neviens varonis, pat dieva dēls, nekad nav ticis padarīts par dievību savas dzīves laikā. Hērakls ar saviem izcilajiem varoņdarbiem, Dionīss, kurš veica pirmo karagājienu uz Indiju, tikai pēc nāves tikuši iecelti dievu kārtā. Savā zemes dzīvē Dionīss bijis tēbietis, bet Hērakls — argietis. Dzīva cilvēka pielūgšana, kaut arī tas būtu dieva dēls, ir pretrunā ar grieķu garu un nav nekas cits kā barbarisms.

«Aleksandrs nav dievs,» filozofs publiski paziņojis, «nav Zeva un zemes sievietes dēls. Viņš ir pats drošsirdīgākais drošsirdīgo vidū, ir pats gudrākais no visiem talantīgajiem karavadoņiem. Vienīgi viņa darbi, dievišķīgi savā nozīmīgumā, var viņam piešķirt varoņa slavu un pacelt pusdieva goļā.»

Aleksandrs noslēpis savu naidu pret Kallistenu. Filozofu atbalstījuši maķedoniešu veterāni, taču viņam trūcis ietekmīgu draugu. Galu galā viņš kopā ar jaunekļiem no valdnieka tuvāko apkalpotāju vidus notiesāts par nodomu nogalināt Aleksandru un par vēl nezin kādiem pārkāpumiem. Jaunekļus Aleksandra karaspēka priekšnieki paši savām rokām nomētājuši ar akmeņiem, bet Kallistens iekalts ķēdēs, ietupināts sprostā un — pēc pēdējām ziņām — Baktrijā pakārts. Tomēr mešanos ceļos s.iv.i priekšā Aleksandrs atcēlis. Vēl pirms tam, no Smilšu Upes atkāpies uz Marakandu, Aleksandrs daudz dzēris, pūlēdamies atvieglot ciešanas — galvassāpes pēc trieciena ar akmeni. Negantu dusmu lēkmē viņš nositis Melno Kleitu, uzticamo, pastulbo gigantu, kurš divreiz bija glābis viņam dzīvību un bija brālis Lanlkei, Aleksandra auklei Pellā. Pēc smagām melanholijas un nožēlas lēkmēm Aleksandrs devies triecienā pret Baktrijas cietoksni, kas paceļoties virs mākoņiem. Tur viņš apprecējis Baktrijas augstmaņa meitu Roksanu, kas iegūta kā kara laupījums.

Ptolemajs rakstīja, ka laulības neesot vājinājušas valdnieka cietsirdības lēkmes, kas sākot atkārtoties aizvien biežāk. Pat viņiem, tuvākajiem draugiem, attiecībās ar valdnieku esot jāievēro liela piesardzība.

Jau sākot klaiņojumus pa austrumu stepēm, Aleksandrs savu bruņucepuri, kas atgādināja lauvas galvu, apmainījis pret citu, izgreznotu ar liela putna spārniem. Vietējie priesteri apgalvojuši, ka valdniekā esot iemājojis Simurgs — augsto kalnu gars, kas nolaižoties zemē grifa izskatā, lai palīdzētu cilvēkiem viņu nelaimēs.

Nezinu, kā gan Aleksandrs palīdzējis austrumu stepju iedzīvotājiem…»

Taīda pārtrauca iesākto frāzi, klusi iesmējās un pabeidza teikumu: «…redzi, esmu nonākusi Ptolemaja ietekmē. Saprātīgajam karavīram patīk pareģot nelaimes un uzskaitīt jau pagājušās nedienas, lai gan tas nepavisam nemazina viņa drosmi un jautro dabu. Pārlieku jautru attiecībā uz sievietēm! Šai sakarā viņš patiesi ir līdzīgs Aleksandram meklējumu neatlaidības ziņā. Bet Tu jau to zini. Jau labi sen — vēl Ēģiptē — Tu viņam pareģoji, ka sieviešu viņam būs daudz, bet dieviete viena. Tagad šī «dieviete» ir viņa sieva, un kas tad tālāk?

Pietiek, esmu nogurusi rakstīdama, bet Tu nomocīsies lasīdama. Atbrauc šurp uz Ekbatanām, un mēs abas gana izrunāsimies, pajāsimies ar zirgiem, padejosim. Te sapulcējušies daudzi dzejnieki, filozofi, mākslinieki, mūziķi un aktieri. Te ir arī Līsips ar savu darbnīcu, eibojietis Stemloss, slavens ar savām zirgu skulptūrām, ievērojamā dziedātāja Aminomene… daudz lielisku cilvēku. Gaidīdami Aleksandru, te ierodas arī ceļotāji no ļoti tālām Indijas un Ibērijas zemēm. Brauc šurp, Tev būs līks māk nekā vienai pašai Babilonā! Pārāk neskumsim par saviem vīriem. Bez kauju un pārgājienu gmtībām viņiem ii an sava daļa laimes. Ptolemajs raksta par neizmērojami plašiem līdzenumiem, kas klāti ar smaržīgajām silfijām, par elpu aizraujošo skatu uz milzīgiem sniegotiem kalniem, kas — grēda aiz grēdas, virsotne aiz virsotnes — aizšķērsojot ceļu uz dienvidiem un austrumiem. Par burvīgi ziliem kalnu ezeriem, tikpat dziļiem kā debesis. Par neiedomājamiem stepju plašumiem, kur lēzeni pakalni, uz kuriem slejas dīvainas plakansejainu un platgurnainu sieviešu skulptūras,paceļas nebeidzamā virknē tikpat kā viļņi jūrā starp Krētu un Ēģipti. Un droši vien vislielāko gandarījumu viņiem sniedz izjūta, ka ikkatra diena nes kaut ko jaunu, ka, tuvojoties sauszemes galējai robežai, sagaidāmi visādi nedzirdēti brīnumi…

Ptolemajs raksta — jo tuvāk viņi nākot Indijai, jo vairāk parādoties koku, kas esot tādi paši kā mūsu Grieķijā. Kalnos aiz Paropamiza kalniem egles un priedes esot gluži tādas pašas kā Maķedonijas kalnos, dažreiz liekoties, ka viņš esot atkal dzimtenē. Tas nav izskaidrojams…»

Taīda pabeidza vēstuli, aizzīmogoja un, lai tā ātrāk nonāktu galā, lika aiznest uznonāvētā Parmeniona vietā ieceltā pilsētas priekšnieka un mantziņa Harpala māju. Četrtūkstoš piecsimt stadiju garš attālums šķīra Ekbatanas no Babilonas — tas bija daudz, tomēr valsts pasts vēstules aizgādāja sešās dienās.

Rakstīdama nomocījusies (Ptolemajs bija Taīdai piekodinājis neizmantot izveicīgos rakstvežus, kuri izpauda visus noslēpumus), viņa nokāpa pie baseina līdzās kāpnēm — Ptolemajs uz to bija novadījis kalnu avota ūdeni, kas bija auksts pat karstā laikā. Priecīgi izsaukdamās, viņa metās gliemežvāka formas baseinā, kuram cauri urdzēdams plūda mazliet iezaļgans ūdens. Uz šo saucienu atsteidzās Erīda, viņa nekad nelaida garām iespēju apšļakstināt un pēc tam ar biezu un asu segu noberzt kundzi, kuras āda bija kaparkrāsā.

Erīda tikko paguva uzmest Taīdai pārsegu, kad ieradās Līsipa vēstnesis. Dižais skulptors aicināja Taīdu nākamās dienas rīta pusē apmeklēt viņa māju un nezin kāpēc kopā ar Erīdu.

Taīda pasniedza vēstuli melnajai priesterienei, teikdama:

— Aicina arī tevi! Kāds grib pēc tevis veidot statuju. Jau sen bija laiks, es brīnījos par skulptoriem, kas tevi redzējuši kaut reizi… Lai gan Līsips pats un viņa skolnieki labprāt veido vīriešus, kauju ainas, zirgus, bet maz interesējas par sieviešu skaistumu!

Erīda atstūma atēnietes roku ar vēstuli.

Tu esi aizmirsusi, ka es neprotu lasīt tavā valodā, kundze. Un vai tad godājamais Līsips arī ir aizmirsis, ka mans pienākums ir iet kopā ar tevi?

Tu mani vienmēr pavadi, tas tiesa. Ja Līsips aicinājumā piemin tevi, tas nozīmē, ka ir kāda vajadzība pēc tevis. Kāda? Skulptoram pirmām kārtām — veidošana. Mēs, grieķi, dzīvē augstāk par visu vērtējam cilvēka pilnību, viņa fiziskās un garīgās attīstības harmoniskumu, kallokagatiju, kā mēs sakām. Bet mākslā — cilvēka atveidojumu. Tādēļ jau mūsu pilsētās un tempļos ir neskaitāmi daudz statuju un gleznu un ar katru gadu nāk klāt jaunas. Vai tu gribētu, lai pēc tevis veido dievietes vai nimfas statuju?

Nē. Pareizāk sakot — man vienalga. Bet ja tu liksi…

Protams, likšu. Atceries to, ja tev piedāvās… un neberz mani tik stipri! Es taču neesmu statuja.

Tu esi skaistāka par visām skulptūrām pasaulē, kundze.

Vai tu esi daudz skulptūru redzējusi? Un kur?

Daudz. Man meitenes gados bija daudz jāceļo virspriesterienes svītā.

Es par to nekā nezinu!

Melnā priesteriene ļāva smaidam uz mirkli apgaismot savu seju.

Pie persiešu augstmaņa pils, kas Līsipam tika uzdāvināta dzīvošanai, Aleksandrs bija licis skulptora vajadzībām uzcelt milzīgu darbnīcu. Telpās aiz biezām sarkana akmens sienām vienmēr valdīja vēsums, bet ziemu tās vajadzēja apsildīt. Pusapaļās nišās dega sausas ciedra pagales ar timiāna, lavandas, rozmarīna vai cistusrožu aromātisko zaru piedevu.

Līsips pieņēma viesus verandā ar augstu jumtu, ko balstīja palmu stabi, un sārtu granīta barjeru visapkārt. Veranda noderēja gan par darbnīcu, gan par auditoriju skolniekiem, kas bija sabraukuši no Grieķijas, Jonijas, Kipras un pat no Ēģiptes, kuras meistari sāka pārņemt paņēmienus, ko lietoja viņu kādreizējie skolnieki — grieķi, kas apmēram pirms septiņiem gadsimtiem bija sākuši mācīties no ēģiptiešiem.

Parasti te viesojās vairāki filozofi, bagāti mākslas cienītāji, dzejnieki, kas smēlās iedvesmu gudrās sarunās, un ceļotāji no tālām zemēm, līdz kuriem bija nonākusi ziņa par slavenā mākslinieka visiem atvērto māju.

Atēnietes senais draugs, augstās gudrībās iesvētītais orfiķis Līsips, apskāva Taīdas plecus. Paskatījies apkārt, viņš paaicināja pie ieejas sastingušo Erīdu un klusēdams norādīja uz plato solu, kur sēdēja divi viņa skolnieki. Erīda pazibināja acis uz viņu pusi unapsēdās uz sola maliņas, tālāk no jautrajiem jaunekļiem. Tie viņai veltīja jūsmīgus un daudznozīmīgus skatienus, ko papildināja žesti. Veltīgas pūles! Ar tādiem pašiem panākumiem viņi būtu varējuši panākt, lai viņiem uzmanību piesaista jebkura statuja, kuras tik bagātīgi greznoja Līsipa darbnīcu, māju un dārzu!

Ejam, atēniet, es tevi aizvedīšu pie veca drauga un tava tautieša skulptora Kleofrada. Viņš ienīst karu, veido nevis valdnieku un karavadoņu, bet vienīgi sieviešu statujas un tāpēc nav tik slavens, kā to būtu pelnījis. Turklāt viņš tevi pazīst…

Taīda grasījās iebilst, taču vārdi viņai iestrēga rīklē. Šīs dzedrās, gaišzilās acis (starojošas kā pašai Atēnai), rētas sejā zem biezās sirmās bārdas un uz rokas atsauca atmiņā acumirklīgo sastapšanos pie Tēseiona, ceļā uz Nimfu pakalnu!

Es solījos ar tevi tikties pēc dažiem gadiem, — Kleofrads sacīja savā zemajā balsī,— ko lai dara, ir pagājušas divas olimpiādes, un es redzu nevis meiteni, bet sievieti spēku un skaistuma plaukumā. Tev tagad vajag būt gadus divdesmit sešus vecai, — skulptors bez liekām ceremonijām aplūkoja Taīdu, — vai esi dzemdējusi?

Jā,— nezin kāpēc paklausīgi atbildēja Taīda, vienu reizi.

Maz gan — vajadzētu divas reizes. Ja sievietei ir tāds spēks un veselība kā tev, viņas augums no tā kļūst tikai skaistāks.

Gnēsiotēs ap amfoin, — Līsips sacīja atiskajā dialektā, norādīdams uz Taīdu, un viņa piepeši nosarka no tiešā skatiena, ar kādu raudzījās viens, un tiešajiem vārdiem, ko sacīja otrs mākslinieks.

Jā, tev taisnība! — skarbais Kleofrads piekrita.

Tīra izcelsme pa abām līnijām — gan tēva, gan mātes. Tu būsi mans modelis, atēniet! Liktenis tevi lēmis man! Es pacietīgi gaidīju tevi nobriestam. — Viņš ieurbās Taīdā ar pavēlošu skatienu.

Brīdi klusējusi, Taīda pamāja.

Tu atkal izraugies darbu, kas tev neatnesīs bagātību, — Līsips domīgi sacīja, — Taīda ir par kairu dievietes tēlam, par mazu un lokanu korai, par piemīlīgu karotājai. Viņa ir sieviete, nevis kanons — tēls, kas grieķu mākslā izveidojies gadsimtu gaitā.

Man šķiet, tev ir un reizē arī nav taisnība, lielo meistar. Kad tu radīji savu Apoksiomenu, atlēta tēlu, tu droši vien atkāpies no Polikleita kanona unpirmām kārtām no Dorifora. Un es saprotu, kāpēc. Dorifors iemieso priekšstatu, par spēcīgu spartieti, karavīru, ko lakedaimonieši radīja, tūkstošiem gadus rūpīgi izraugoties vīrus un sievas bērnu radīšanai, nonāvējot vājos un lielās grūtībās audzinot spēcigus un izturīgus cilvēkus. Varens krūšukurvis, vēdera muskuli, gluži neticami biezi ir slīpie sānu muskuli. Tāds cilvēks, smagās bruņās tērpts, spēj noskriet daudzus stadijus, cīnīties ar masīvu vairogu un šķēpu rokā krietni ilgāk par ikvienu citas tautības karavīru, palikt vesels zem smaga pajūga riteņiem. Līdz tam laikam, kad sāka lietot spēcīgus lokus un akmeņmetējus, spartieši uzveica itin visus ienaidniekus.

Tu esi mani ļoti pareizi sapratis, Kleofrad, kaut arī skulptūrās atveido sievietes. Mans Apoksiomens ir vieglāks un kustīgāks. Taču tagad viss atkal ir mainījies. Daļa karotāju uzsēdušies zirgos, un kājnieki necīnās vīrs pret vīru kā agrāk, bet gan simtiem karavīru, ko disciplīna un prasme cīnīties kopīgi saliedējusi vienotā mehānismā, darbojas saskaņoti. Ir pagājis tiklab Dorifora, kā Apoksiomena laiks!

Ne gluži, Līsip, — Taīda sacīja, — atceries Aleksandra smagi apbruņotos kājniekus, kas sev izcīnīja sudraba vairognešu nosaukumu. Viņiem bija pa spēkam gan smags apbruņojums, gan straujš skrējiens un trieciena spēks.

Pareizi, atēniet. Tomēr tā ir īpaša karaspēka daļa, kaut kas līdzīgs kaujas ziloņiem, bet ne galvenā karavīru masa.

Kaujas ziloņi, tas nu gan ir salīdzinājums! — Taīda iesmējās, apklusa un tad piebilda: — Es tomēr pazinu kādu spartieti. Viņš varēja būt par modeliDoriforam…

«Sengrieķu valodā meitene, jaunava, meita. Tā sauca ari Atēnu Akropoles Erehteja tempļa jaunavu izskatā veidotās kolonnas, kurās arhaisks stingums apvienots ar smalku, atturīgu daijumu.

Zināms, vēl jau tādi vīri ir, — Līsips piekrita, — tie kļuvuši par retumu tieši tādēļ, ka vairs nav vajadzīgi. Pārāk daudz kas nepieciešams, lai tādus radītu, un tas notiek pārlieku gausi. Tagad armija prasa aizvien vairāk kareivju un pēc iespējas ātri!

Mēs runājam par vīriešiem, — Kleofrads noducināja, — vai tāpēc aicinājām šurp Taīdu?

Patiesi! — Līsips atguvās. — Taīda, palīdzi mums. Mēs uzsākām strīdu par jaunu statuju un ar mūsu viesiem indiešu skulptoriem, — tēlnieks norādīja uz četriem vīriem ar varen kuplām bārdām un neparastiem galvas apsējiem — viņi stāvēja atstatu no šīs mājas pastāvīgajiem apmeklētājiem, — nevarējām vienoties par sievietes skaistuma galvenajiem kritērijiem. Viņi noliedz Agēsandra statujas izcilo skaistumu, un vispār pašlaik iecienītā sievietes skulptūra viņiem šķiet stāvam uz aplama ceļa, vai ne? — Viņš pagriezās pret indiešiem, un viens no tiem, acīmredzot tulks, kaut ko ātri pateica skaistā, dziedošā valodā.

Viens no viesiem ar viskuplāko bārdu sāka enerģiski māt ar galvu un ar tulka starpniecību sacīja:

— Mums radies iespaids, ka grieķu mākslinieki vairs neciena sievietes un tagad vairāk sākuši cienīt vīriešus.

— Dīvains iespaids! — Līsips paraustīja plecus, bet Kleofrads pirmo reizi plati — tādā kā ļaunā priekā pasmaidīja.

— Es nekā nezinu! — Taīda sacīja. — Kas tas par Agēsandru, un kas tā par statuju?

— Ir parādījies jauns skulptors, izcils meistars. Viņa Afrodītes statuja templim Mēļas salā,— Līsips skaidroja, — ir izdaudzināta skulptoru vidū, kaut gan man šķiet, ka tā vairāk atgādina Hēru.

Par modeli gan noteikti nav bijusi grieķiete, bet drīzāk sīriete. Sīm sievietēm ir lieliskas krūtis ui pleci, taču nav vidukļa, sēžamvieta ir plakana un nokarena. Kājas viņām vienmēr ir nesamērīgi tievas, — Kleofrads pārtrauca.

To visu Agēsandrs ir prasmīgi apslēpis, — sacīja Diosfoss, vēl viens Taīdai pazīstams skulptors.

Tomēr nav spējis noslēpt auguma neveiklo vidusdaļu, — Līsips iebilda, — un vāji attīstīto vēdera lejasdaļu.

Man jūsu sajūsma nav saprotama, — Kleofrads mierīgi sacīja, — es neapspriežu tēlnieka Agēsandra meistarību, un man neskauž viņa lieliskā prasme, es tikai nepiekritu modeļa izvēlei. Vai tad viņa dievietei ir grieķiska seja? Viņš tai piešķīris kanonisku profilu, bet galvas kauli liekas trausli un šauri, kā tas ir raksturīgi slrietei vai kādai citai austrumu piekrastes sievietei. Vai tad neviens nav pamanījis, cik tuvu kopā atrodas viņas acis un cik šauri ir žokļi?

— Kas tad tur slikts? — Stemloss pasmīnēja.

Tas nu neder pat taviem zirgiem, — Kleofrads atspēkoja, — atceries Būkefala plato pieri. Bet mums, grieķiem, senajiem krētiešiem un ēģiptiešiem pats iemīļotākais tēls ir Eiropa, vari tulkot šo seno vārdu, kā gribi: platacainā vai platsejainā,— bet visdrīzāk tiklab viena, kā otra. Līdz pat šim laikam Krētā Ellotiju svētkos Eiropas kaulus nes milzīgā miršu vainagā. Ari mums, māksliniekiem, vajadzētu vairāk skatīties uz savām sievām un viņu ciltsmātēm, nevis ērmoties, meklējot svešzemju modeļus, kas varbūt ari ir labi, taču mūsējie ir daiļāki.

— Lai tev veselība, Kleofrad! — Līsips izsaucās. — Viena no daudzajām manas draudzenes Taīdas iesaukām tieši ir platacainā. Vai tu neesi ievērojis, cik ļoti viņa sejā līdzīga Feidija Atēnai Partenosai? Zini, tas paraugs, pēc kura veidotas vairākas kopijas, ar kroni galvā un hrizolīta acīm?

Klātesošajiem par pārsteigumu, indieši, rokas salikuši, sāka klanīties un kaut ko atzinīgi saukt.

Tev jau ir labi, Platace. — Līsips uzsmaidīja Taīdai, paraudzījās uz Erīdu un piebilda — Mēs tevi aicinājām par modeli mūsu strīdā. Tev un Erīdai vajadzēs pastāvēt kailām. Mēs gribam tevi saskatīt seno krētiešu un mūsu grieķu asiņu savienojumu. Un ari Erldā ir apvienojušās senās nūbiešu un vēl otras, varbūt lībiešu asinis. — Viņš norādīja uz smago, plato modeļiem domāto ķebli. Taīda paklausīgi nometa drēbes mieru nezaudējušajai Erīdai uz rokām. Darbnīcu pārskanēja vienota sajūsmas šalkoņa. Šeit visi dziļi cienīja sievietes skaistumu, novērtēdami to kā vislielāko dabas dārgumu.

Ak, apburošās, valdzinošās sievietes auguma formas! — izsaucās kāds hijietis, viens no jaunajiem dzejniekiem. Kleofrads sastinga, piespiedis plaukstu kā vairodziņu pie kreisajiem deniņiem, un nenovērsa acu no kaparbrūnā iedegušā Taīdas auguma — viņa stāvēja brīvi, it kā atrastos viena pati pie spoguļa, nevis uz paliktņa visu sanākušo priekšā. Drošā pārliecība par savu pilnību un par to, ka viņa nevar izraisīt māksliniekos neko citu kā vien godbijību, radīja ap jauno sievieti skaidri jūtamu nemirstīgo dievu aizsardzības loku.

— Vai esi atradis to, ko meklēji? — Līsips ievaicājās.

— Jā!—Kleofrads gandrīz vai izkliedza.

Indieši nodrebēja, ar izbrīnu vērodami iedvesmā iedegušos grieķi.

— Lūk, sensens sievietes veidols, — Līsips uzvaras priekā sacīja, — spēcīga, neliela, platiem gurniem, apaļu seju un lielām acīm — vai viņa nav lieliska? Kurš no jums var ko iebilst? — viņš uzrunāja savus skolniekus.

Efesas skulptors Leptins ierunājās, ka tieši šādu tēlu pirms diviem gadsimtiem atveidojuši Jonijas mākslinieki, piemēram, Eksēkijs vai Psiaks.

Abi it kā kopējuši tieši viņas seju un augumu. — Tēlnieks norādīja uz Taīdu.

Es nevaru tev izskaidrot cēloni, — Līsips teica, — bet kopš pagājušā gadsimta modē ir tikai divi skulptūru kanoni. Viens — atdarinot nepārspētās Akropoles koras — atveido gara auguma sievieti ar varenu krūšukurvi, ar plati izvērstām krūtīm, platiem pleciem un tādiem vēdera muskuļiem kā vīriešiem atlētiem. Tās ir mazkustīgas, un tām nav vajadzīgi spēcīgi attīstīti muguras muskuļi, tādēļ auguma mugurpuse ir plakanāka. Otrs kanons, ko ieviesis Polikleits, Kresilājs, varbūt pat Fradmons, — tā ir platplecaina sieviete ar šaurām gūžām un mazām krūtīm, bez vidukļa, vairāk līdzīga zēnam, arī ar neattīstītiem mugurdaļas muskuļiem. Tādas ir šo mākslinieku skrējējas, amazones un atlētes. Vai tev, efesieti, ir pazīstamas statujas, ko tavā pilsētā Artemīdas svētnīcai pirms simt vai vairāk gadiem veidojuši tikko nosauktie tēlnieki?

Viņi ir sabojājuši Artemīdas un amazoņu tēlus! — Leptins izsaucās. — Samīlējušies jaunekļos, efēbos, viņi arī sievietē centās saskatīt zēna tēlu. Kam gan īstam vīram sievietes vietā vajadzīgs zēns? Vienkāršā un skarbā dzīve, kādu dzīvoja mani no doriešu iekarotājiem uz Mazāzijas krastiem aizbēgušie senči, radīja izturīgas, stipras un lokanas neliela auguma sievietes. Viņas, kā arī Kārijas un Frīģijas sievietes, kas devās tālāk uz ziemeļiem un nonāca līdz Melnajai jūrai pie Termodontas upes, radīja amazoņu pilsētu. Viņas kalpoja Artemīdai ar devīzi: «Nekādu pakļaušanos nevienam vīrietim.»

— Cik interesanti tu runā, tēlniek, — izsaucās Taīda, — tātad es esmu sieviete, kas radīta grūtai dzīvei?

— Tu esi cēlusies no tīras, senas cilts, kas dzīvojusi grūtu dzīvi, — Leptins atbildēja.

— Tu, efesieti, esi mūs novirzījis sāņus, — Līsips iejaucās, — kaut arī runā interesanti. Erīda, nostājies te! — Viņš norādīja uz otru ķebli līdzās Taīdai.

Melnā priesteriene uzmeta vaicājošu skatienu saimniecei.

Nostājies, Erīda, un nekautrējies. Šie nav parasti Cilvēki, viņi ir mākslinieki. Un mēs te neesam vienkārši sievietes, bet dieviešu, nimfu, mūzu iemiesojums — visa tā iemiesojums, kas ceļ augšup vīrieti dzejnieku, liekot viņa sapņiem tiekties pasaules, jūras un debesu plašumos. Nepretojies, ja viņi tevi aptaustīs. Viņiem jāzina, kādi muskuļi atrodas zem ādas, lai pareizi atveidotu ķermeni.

Es saprotu, kundze. Kāpēc te ir tikai vīrieši, bet nav sieviešu dzimuma tēlnieču?

Tu uzdevi nopietnu jautājumu. Es pavaicāšu Līsipam. Man pašai liekas, ka mums nepiemīt tāda mīlestība uz sievietes tēlu un tieksme to atveidot, kā tas ir vīriešiem. Bet skaistuma izpratni ārpus personiskām attiecībām mēs vēl neesam ieguvušas… Varbūt lesbietes Sapfo sekotāju vidū ir arī tēlnieces?

Erīda nostājās līdzās tumša kā Ēģiptes bronza, bez tā pašpārliecinātā koķetā pārākuma, kas strāvot strāvoja no Taīdas, toties ar jo lielāku pret pasaulīgām raizēm vienaldzīgas dievietes mieru — tās jaunavīgais možums vienīgais kavē nojaust skarbu vai pat bēdīgu likteni.

Patiešām! — pārsteigtais Leptins izsaucās. — Viņas ir līdzīgas!

Es jau tā domāju, — Līsips sacīja, — abu ķermeņu vienādais uzdevums un vienādā harmoniskuma pakāpe noved pie nenovēršamas līdzības. Tomēr aplūkosim šīs līnijas atsevišķi, lai izprastu tēlnieku Agēsandru un viņa priekštečus, kas grieķu skulptūras tradīcijas pievērsa svešieni tēliem un modeļiem. Tu, Kleofrad, un tu, Leptin, kaut arī vēl esi jauns, tomēr acīmredzot izproti ķermeņa formu patieso valodu, jūs abi mani izlabosiet vai papildināsiet, jo es neesmu necik lietpratīgs sieviešu skaistuma pazinējs.

Nevajadzētu atkārtot Grieķijas mākslinieku vidū izplatīto kļūdu, kuru nepieļāva Ēģiptes un Krētas tēlnieki un gleznotāji. Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja mākslinieks cenšas radīt vispārinātu tēlu, kura uzdevums ir sniegt skaistumu visai tautai, tēlu, kas nav veidots vienīgi pasūtītājam un nav radīts, lai kalpotu tikai diviem: pasūtītājam un pašam māksliniekam. Dievi, apveltīdami mākslinieku ar spējām saskatīt un atveidot, bieži vien piešķir viņam maigu, jūtīgu dvēseli, par to atņemot daļu vīrišķības…

Līsips ievēroja, kā viņa klausītājiem iekvēlojās vaigi un saraucās uzacis.

Es negribu teikt, ka māksliniekiem būtu mazāk vīrišķības nekā parastiem, viduvējiem cilvēkiem. Es runāju par dusmu pārņemtas dvēseles hēraklisko vīrišķību, kāda bagātīgi piemīt varoņiem un izciliem cilvēkiem. Salīdzinot ar viņiem, jūs esat maigi…

— Un kas tad tur slikts? — Leptins nenocietās un pārtrauca skolotāju.

— Nekas. Tikai lielam māksliniekam, ja viņš ķēries pie izcila mākslas darba, izvirzāmas tādas pašas prasības kā varonim, nebūt ne mazākas! Bet nepietiekama vīrišķība mūs noved pie kļūdas modeļa un sievietes tēla izvēlē, mēs runājam par sievietēm, un te tas ir pats svarīgākais. Cik bieži mākslinieks izraugās modeli un veido jaunavas vai dievietes statuju ar rupjiem vaibstiem, vīrietim līdzīgu, platplecainu un gara auguma. Varonis tādu nekad neizraudzīsies, tāpat arī stiprs, vīrišķīgs cilvēks, ļaužu vadonis. Varonim vajadzīga sievišķīga spēka pilna sieva, kas spētu būt viņam par draudzeni un varētu izaudzināt spēcīgus pēcnācējus. Tādas izredzētās pazina agrīnā laika mākslinieki, jo tie paši vienlaikus bija gan karavīri, gan zemkopji, gan mednieki…

Skatieties un klausieties! Augums abām, kā jau Haritām piederas, ir neliels un gandrīz vienāds. Taīdai tas ir, — Līsips piemiedza nekļūdīgo aci, — trīs olektis un trīs palaistas garš, Erīdai par puspalaistu garāks. Tātad mazāks par dzīvē sastopamo mūsu šodienas persiešu un feniķiešu sieviešu kanonu.

Otra svarīga īpatnība — tieva vidukļa saskaņojums ar slaidiem gurniem, kas veido nepārtrauktas līnijas bez neviena ieplakuma — gluži kā amforai, ko mūsu dzejnieki apdzied kopš seniem laikiem un ko kādreiz bija tik loti iecienījuši tēlnieki. Tagad — no Polikleita līdz jaunmodīgajam Agēsandram — sieviešu skulptūrās vēdera muskuļi ir tādi paši kā vīriešiem, bet gurni ir pavisam aizmirsti. Nopietna kļūda! Lūk, skatieties, — viņš piegāja pie Taīdas, ar plaukstām pārvilkdams pār viņas gurniem, — sievietesmātes platais iegurnis prasa līdzsvarojumu. Kā to panākt? Protams, attīstot tos muskuļus, kas.vīriešiem ir vāji un tiem mazāk vajadzīgi. Biezas vēdera virsējo muskuļu kārtas vietā labi noaugušai sievietei ir dziļi guļoši muskuļi, lūk, šie. — Līsips tā uzspieda roku uz Taīdas sāna, ka viņai izlauzās pusnopūta, pusvaids.

Tad Līsips pārgāja pie Erīdas, uzlikdams savas raupjās, ar slapju mālu strādājot izbalējušās plaukstas uz viņas tumšās ādas.

— Āre, skatieties, arī viņai ir ļoti spēcīgs muskulis, kas noslēpts zem slīpā vēdera muskuļa. Tas kā plata lapa no šejienes, no apakšējām ribām, stiepjas līdz iegurņa kauliem un kaunuma pauguram. Uz viduslīnijas pusi no tā atrodas vēl viens piramīdas formas muskulis. Paraugieties, cik asi tas izceļas zem gludās ādas.

Sie muskuļi balsta vēdera apakšdaļu un pie cirkšņiem iespiež to starp gurnu izliektajām priekšpusēm. Arī tas ir šo muskuļu pastiprinātas attīstības rezultāts. Iegaumējiet labi, jo te ļoti skaidri redzamas proporcijas, kas ir pretējas Agēsandra radītajai statujai, kurai vēders apakšdaļā par daudz izliecas uz āru. Cik es saprotu, gurnu priekšpuses brīnišķo izliekumu rada to muskuļu vingrināšana, kas ceļ kājas uz priekšu. Tomēr ar to vien ir par maz. Viņai, — tēlnieks pārgāja pie Taīdas, — ārkārtīgi spēcīgi ir tie dziļie muskuļi, kas kājas pievelk pie iegurņa. Ne puskrētietei — pusgrieķietei, ne nūbietei nav ne mazākā ieliekuma pret kājas un iegurņa savienojuma vietu. Arī tā nav nejaušība. Daudzām šī Haritu velte dota no dzimšanas. Taīdai gurnu līnija ir vēl stāvāka tāpēc, ka tai vingrināti no aizmugures nākošie un augšup ejošie muskuļi: lūk, šis, kas atrodas vidū starp diviem lielajiem muskuļiem, un vēl citi, ko nevar sataustīt, taču tie ceļ uz augšu virsējo muskuļu slāni. Tie visi savieno iegurni un gurnus, griež kāju, virza to atpakaļ un uz sāniem, iztaisno vidukli. Es tos sauktu par dejas muskuļiem, bet tos, kas ļauj saliekt kājas, — par jāšanas muskuļiem! Atcerieties, sievietēm jāattīsta savi dziļie muskuļi, bet vīriešiem — ārējie. Paturiet to prātā, kad veidojat skaistu, veselīgu un harmonisku sievietes tēlu, spēcīgu, bet ne rupju, kādām arī jābūt Grieķijas meitām. Un ne tikai Grieķijas, bet visas oikumenes meitām! Lokanība, saglabājot Erota un mātišķo spēku! Tāds ir ideāls un kanons, kas tāls skulptora Agēsandra Mēļas statujai, tāpat Polikleita skrējējām un amazonēm. Sieviete nav maigs jauneklis, tā ir pretstats tam un daudz spēcīgāka. Visu tautu sieviešu vidū ir izplatītas dejas ar vijīgām vidukļa kustībām, gurnu grozīšanu un šūpošanu. Tās ir dabiskas kustības, kas vingrina viņu dziļos muskuļus, dara lokanu vidukli un elastīgus viņu vēdera iekšējos orgānus, kuros tiek ieņemts un top bērns. Tur, kur šādu deju nav, jo, kā esmu dzirdējis, dažām tautām tās aizliegtas, — tur sievietes bērnus dzemdē mokās un pēcnācēji ir vārgāki.

Dižais skulptors beidza runāt un apmierināts atkāpās, bet vētrainā sajūsma, kādu izrādīja mācekļi, kas bija klausījušies, elpu aizturēdami, pauda pilnīgu piekrišanu.

Kleofrads atstāja savu vietu un nostājās starp Taīdu un Erīdu.

Neviens nebūtu varējis pateikt skaidrāk un gudrāk par tevi. Es piebildīšu tikai vienu, varbūt tāpēc, ka Agēsandra Afrodīte palikusi prātā kā man nepieņemams piemērs. Paraugieties, jūsu priekšā ir divas skaistas ļoti atšķirīgu tautu sievietes. Lielais Līsips mums uzreiz parādīja, cik abas līdzīgas, dievu radītas pēc viena un tā paša kanona. Tomēr viņš ir aizmirsis kādu ļoti svarīgu skaistuma iezīmi — abām krūtis atrodas augstu, Ir pilnīgas un apaļīgākas nekā Agēsandra modelim. Viņa Afrodītei augums gan ir nobriedis, taču krūtis smailas kā jaunai meitenei, bet to metriskie centri tomēr atrodas par veselu daktilu zemāk nekā Taīdai un Erīdai. Tā nav tēlnieka kļūda, bet tikai akla sekošana modelim — sīrietēm šādas proporcijas sastopamas bieži.

— Tev taisnība, Kleofrad, man Agēsandra darbs nav palicis tik spilgti atmiņā kā tev, un es esmu vienis prātis ar tevi, — Līsips atbildēja.

Gan Grieķijas dižais skulptors, gan nedaudzo sieviešu tēlu radītājs, kas nekļuva slavens, būtu bijuši daudz vairāk sarūgtināti, ja būtu spējuši paredzēt nākotni un zinājuši, ka pēc tūkstoš gadiem Agēsandra nepareizo sievietes ķermeņa traktējumu nākotnes mākslinieki uzskatīs par īstu grieķu skaistuma kanonu…

— Vai tu arī gribi ko piebilst, Leptin? — Līsips apvaicājās.

Efesas tēlnieks izstiepa roku, aicinādams viņu uzklausīt.

— Tu neko netiki teicis arī par ķermeņa mugurpusi.

— Tur nav nekādu īpatnību salīdzinājumā ar Agēsandru, proti, ar statuju, kas izraisīja mūsu strīdu. — Līsips sarauca pieri.

— Nē, lielo meistar, ir gan! Arī tu pats pieminēji

— Agēsandra modeļa sīrietēm raksturīgo nokareno un plakano sēžu. Kā redzi, mūsu modelis ir ar apaļīgu dibenpusi. — Viņš ar plaukstu novilka gaisā līniju, atdarinādams Taīdas auguma apveidus un neuzdrīkstēdamies viņai pieskarties.

— Jā, zināms! Iemesls ir tas pats — dejas muskuļu attīstība, to, kas loka augumu atpakaļ un uz priekšu. Pats lielākais šo muskuļu izliekums pārvietots augstāk, ir izteiktāks un veido krasu apaļumu. Mēļas statuja ir plakana augšdaļā, Polikleita un Kresilāja modeļi vispār ir ar plakanām mugurām. Raugoties šajos modeļos, skaidri redzams, ka, dejojot ne tikai blaritu, bet pat eimeleju, šīs sievietes pirmo vietu negūs. Kamēr mūsu viešņas spēj nodejot jebkuru visgrūtāko deju, vai nav tiesa, Taīda?

— Vai tas maz jāvaicā «ceturtajai Haritai»? — Leptins izsaucās. — Bet vai viņa spēs? — Tēlnieks norādīja uz Erīdu.

— Es tevi lūdzu, Erīda, parādi viņiem kaut ko no Varenās Mātes dejām, — teica Taīda. — Tas viņiem vajadzīgs.

— Kāpēc?

Lai izprastu sievietes spēku un skaistumu, lai radītu tādus dieviešu tēlus, kas rosinātu iztēli tiem, kam dzīvē nav gadījies sastapt tev līdzīgas sievietes.

Labi, kundzei Erīda izņēma no matiem dunci un godbijīgi pasniedza to Taīdai. Leptins gribēja ieroci aplūkot, taču Erīda tā nozibināja acis uz viņa pusi, ka tēlnieks atrāva roku. Toties Līsipam viņa atļāva dunci paņemt. Ieraudzījis senlaicīgo dārgumu, lielais mākslinieks sastinga. Šaurajam viscietākās melnās bronzas asmenim ar iestrādātām paralēlām zelta rieviņām galā bija ļoti smalki nostrādāts elektrona rokturis burta «tau» formā. Augšējais horizontālais, mazliet izliektais šķērsītis ar grifu galvām abos galos bija izliets kopā ar vidū paresnināto, cilindrisko rokturi, ko rotāja gredzenveidīgas rievas. Starp rievām roktura virspusi greznoja trīs apaļi, melni ahāti. Pie asmens rokturis sazarojās divi daļās, aptverdams asmens paplatināto pamatu ar grifa nagiem. Šo ieroci bija darinājuši jau pirms daudziem gadsimtiem miruši meistari. Tas maksāja lielu naudu, un tomēr visas melnās priesterienes bija apbruņotas tieši ar tādiem dunčiem. Taīda paņēma dunci no Līsipa rokām, un Erīda atviegloti nopūtās. Pagriezusi galvu uz Taīdas pusi, viņa lūdza, lai tā padzied Dievu Mātes rīta himnu.

Iesāc lēnām, kundze, un paātrini ritmu pēc katras pusstrofas.

«Ziedonī agrā es eju pa baltiem asfodelziediem,»— Taīda uzsāka, — «augstāk pakāpjas saule, nakts ēna aizslīd projām…»

Erīda pacēla rokas pāri galvai, salikusi tās īpaši — ar delnām uz augšu, un sāka lēni liekties atpakaļ, pievērsusi skatienu savām krūtīm. Kad stepes pauguriem līdzīgo, plato krūšu tumšie gali nostājās vertikāli, it kā norādīdami uz debesu zenītu, Erīda pagrieza seju pa labi un, ar kāju sizdama takti, sāka griezties no labās puses uz kreiso, līdzsvara saglabāšanai paceldama un izstiepdama labo kāju. Starp viņas puspievērtajiem plakstiņiem spīdēja spilgtu iezilganu acu baltumu svēdriņas, bet lūpas savilkās naidīgā smīnā, atsedzot baltus zobus.

Taīda paātrināja dziedājuma ritmu. Pozu nemainīdama, Erīda griezās te uz vienu, te otru pusi, zibenīgi pārsviezdama baso kāju pēdas.

Līsips priecīgs rādīja uz viņu — kurš vel spētu ko tādu izdarīt?

Taīda sasita plaukstas, Erīdu apstādinādama, un tā, ar rāvienu izslējusies taisni, sastinga.

Uz indiešu māksliniekiem dejas fragments bija atstājis ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Vecākais no tiem noliecās uz priekšu, izstiepdams rokas. Erīda apstājās. Viņš norāva dārgakmeni, kas zaigoja galvas apsējā viņam uz pieres, un sniedza to Erīdai, sacīdams kaut ko savā nesaprotamajā valodā. Erīda paskatījās uz saimnieci, tā — uz tulku.

Mūsu izdaudzinātais meistars dāvina savu vienīgo dārgumu kā apliecinājumu visaugstākajai sajūsmai par dvēseles, auguma ūn dejas pilnību: ar šīm trim pilnības izpausmēm galvenokārt izceļas čitrīnijas, — tulks paskaidroja.

Redzi, Erīda? Vajadzēs dāvanu pieņemt. No tāda cieņas apliecinājuma nemēdz atteikties. Svešzemnieks tevī saskatījis dvēseles pilnību. Kā indietis sacīja? Čitrīnijas? Kas tās tādas? — viņa skaļi pavaicāja.

Lūgsim cienījamo viesi paskaidrot, — Līsips piekrita.

Pavecais indietis palūdza ar alabastra slāni pārklātu deli. Mākslinieki tādus lietoja lielām skicēm. Tulks panācās uz priekšu, paklanījās, pacēla rokas un salika tās pret pieri par zīmi, ka ir gatavs pakalpot viesim un namatēvam.

Sievietes un tās skaistuma pielūgsme mums, kā man šķiet, ir lielāka, — indietis iesāka, — un visa daiļā spēks mūsu zemē ir lielāks nekā pie jums. Mēs uzskatām, ka vīrieša un sievietes savienošanās mīlestībā pienācīgos apstākļos paaugstina abus garīgā ziņā un dara labāku ieņemtā pēcnācēja dvēseli. Pat augstie un visaugstākie dievi ne vien pakļaujas debesu skaistuļu asparu, jūsu izpratnē — hetēru, valdzinājumam, bet izmanto tās arī par varenu ieroci. Galvenās debesu hetēras Urvašī uzdevums ir kārdināt prātniekus, kad tie sasniedz pārāk lielu pilnību un sāk līdzināties dieviem. Mums fiziskā mīlestība ir ne tikai kalpošana skaistumam un dabas noslēpumiem, kā tas ir Grieķijā, bet tā pacelta ari līdz kalpošanai dieviem, kā tas ir bijis indiešu tautas senčiem Krētā, Āzijā un Feniķijā.

Dievu un dieviešu pulkā ir daudz debesu saulaino skaistuļu — surasundaru jeb asparu, Urvašī palīdžu. Viens no galveniem to uzdevumiem — iedvesmot māksliniekus, lai tic radītu skaistumu, ko izprastu visi cilvēki un kas tos iepriecinātu. Saulainās meitenes sniedz mums, māksliniekiem, pašas savu tēlu un tāpēc tiek sauktas par čitrīnijām: no varda čitra — glezna, skulptūra, poētisks tēlojums vārdos. Apveltīdamas mūs ar mākslas burvju speķu, ar spējām radīt skaistuma brīnumu, čitrīnijas mūs pakļauj vispārīgam likumam: mākslinieks, kurš neveic savu uzdevumu, zaudē spēku, kļūst akls pret nesaskatāmo, pārvērzdamies vienkāršā amatniekā…

Cik ļoti tas līdzinās orfiķu mācībai par mūzām, — Līsips pačukstēja Taīdai, — ne velti leģendā Orfejs savas zināšanas ir atnesis no Indijas.

Vai Krētas, — atēniete tikko dzirdami atbildēja.

Viens no galvenajiem mākslinieka meistarības noslēpumiem, — indietis turpināja, — ir pasaules krāsu un formu neizsmeļamā daudzveidība. Ikviena cilvēka dvēsele vienmēr radīs atbalsi uz savu saucienu (ja vien tā sauks), un noslēpums iekvēlinās interesi. Tomēr ir galvenās formas, tāpat kā ir galvenie dievi. To atveidošana ir pats grūtākais uzdevums un no meistara prasa dižu varoņdarbu. Toties radītais mākslas darbs Zemes virsū dzīvos ilgāk par kalniem un upēm, kļūdams līdzīgs augstākās pasaules mūžīgajai dzīvībai.

Lūk, kāpēc visam čitrlniju pulkam piemīt kopīgas, tām visām raksturīgas iezīmes. Šādu sievietes tēlu dzejnieks apdziedājis pusotru tūkstoti gadu pirms mums.

Indietis izstiepa rokas, sāka dziedošā balsī runāt citā valodā, acīmredzot kaut ko citēdams. Tulks bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Tad kāds cits indietis sāka viņam tulkot parastajā — viņam saprotamajā valodā.

«Šī sieviete ir līksma dejotāja, drosmīga mīļotā, lokana un spēcīga Čitrīnija — neliela auguma, ar ļoti tievu vidukli un krasi izliektiem gurniem, ar spēcīgu, staltu kaklu, ar mazām rokām un kājām. Viņas pleci ir taisni, šaurāki par gurniem, viņas krūtis ir ļoti tvirtas, augstas un satuvinātas cieši kopā, jo tām ir platas pamatnes. Viņas seja ir apaļa, deguns taisns un neliels, acis lielas, uzacis šauras, mati melnāki par Indijas nakti. Viņas dabiskā smarža ir medus smarža, ausis — mazas un atrodas augstu…» — Indietis ievilka elpu. — Un tagad paskatieties uz viņām, — viņš piepeši teica, izstiepdams roku pret Taīdu un Erīdu, — dievu iedvesmotais, jau tik sen mirušais dzejnieks ir aprakstījis tiklab vienu, kā otru. Vai gan čitrlniju nemirstīgajam skaistumam vajadzīgs vēl cits pierādījums?

Grieķi ar skaļiem izsaucieniem pauda savu sajūsmu.

Līsips, kurš pirms brītiņa bija licis no otras istabas atnest šķirstiņu, piegāja klāt runātājam, saudzīgi nesdams rokās no ziloņkaula un zelta darinātu apmēram pēdu augstu statueti.

Dāvana tev, indieti, par apstiprinājumu tevis teiktajam. — Līsips pacēla skulptūriņu uz plaukstas.

Laiks puskailās sievietes statueti bija mazliet sabojājis, samaitādams seju, galvas rotu un labo roku. Ar kreiso roku sieviete saturēja platos, līdz papēžiem garos svārkus ar divām no augšas krītošām krokām, dziļiem trijstūrveida ielaidumiem, kas pa viduslīniju bija nolaisti lejup līdzīgi burtam «ml» ar pagarinātu un smailu vidusdaļu. Svabadā, platā josta slīpi nokarājās, atsedzot gandrīz visu vēderu, lapsenes vidukli un krasi izliekto gurnu augšdaļu. Lielās, raženās, puslodēm līdzīgās krūtis, kas stāvēja augstu un cieši kopā, šķita pārlieku kuplas, salīdzinot ar tievo vidukli un pašaurajiem pleciem. Laika iebojātā seja bija saglabājusi apaļo apveidu un stipri gareno, attāli stāvošo acu ciešo skatienu.

— Citrīnija? — Līsips smaidīdams ieprasījās.

— Citrīnija! — Indietis sāka māt ar galvu. — No kurienes?

— No Krētas salas. Lietpratēji uzskata, ka tai esot lukstoš piecsimt gadu. Tātad tā ir tava dzejnieka laikaliiedre. Ņem to.

— Es? — Indietis godbijīgās šausmās atkāpās.

— Tu! Aizved uz savu zemi, kur ticība, mākslas kanoni un attieksme pret sievietēm tik loti sasaucas ar lielo, bojā gājušo Krētas mākslu.

Indietis kaut ko pateica saviem biedriem, un tie sāka skaļi un satraukti runāt, plātīdami rokas kā atēnieši agorā.

— Šodien mums tavā mājā patiešām ir svētki, ak, gudro skolotāj, — vecākais no indiešiem atkal ierunājās, — mēs jau sen bijām dzirdējuši usvi slavējam par gluži neuzpērkamu un arī par visdižāko noSvisiem māksliniekiem, kas kopā ar Aleksandru no GrielcSJaSatnākuši uz Āziju. Un pārliecinājāmies, ka daudz lieVāks par tavu slavu ir tavu zināšanu dziļums un dāsnumsun ieraudzījām tavā mājā uzreiz divas surasundaras — JitoīmjasBet šī tava dāvana ir kaut kas pavisam ķ5ašs. Varbūt tu ar» visu savu gudrību tomēr nepazīsti leģendu Bar to, ka rietumos esot bijusi valsts, ko pazudinājušas nriesmīgas zemestrīces, vulkāna izvirdumi zem ūdei… ļ

— Pazīstu, un arī viņa pazīst, — Līsips aroiraēja, norādīdams uz Taīdu, — un pazīst tie mani mācekļi, kas lasījuši Platona «Kritiju» un «Tīmaju». Rietumos atradās bagāta un varena jūras valsts ar galvaspilsētu — Ūdeņu Pilsētu, šo valsti pazudināja Poseidona un Gajas dusmas. Ēģiptes priesteri, no kuriem Platons uzzināja šo leģendu, nenorādīja precīzu šīs par Atlantīdu iesauktās zemes atrašanās vietu. Platona sekotāji uzskata, ka Atlantīda atradusies lielajā okeānā uz rietumiem no Hērakla Stabiem. Tiesa gan, «Kritijs» ir palicis nepabeigts, un mēs nezinām, ko vēl mums būtu teicis prātnieks pats.

Tad tev ir zināms kaut kas cits. Mūsu leģenda stāsta, ka senā valsts esot atradusies jūsu jūrā. Tās atrašanās vieta, apraksts un pastāvēšanas laiks liek domāt par Krētas salu. Bojāeja — nevis valsts, bet tautas gudrības un uzplaukuma bojāeja — notikusi pirms vienpadsmit gadsimtiem.

— Tieši tajā laikā gāja bojā Krētas valsts, briesmīgu izvirdumu un plūdu piemeklēta, — Līsips sacīja, vērsdamies pie Taīdas.

Daži no prasmīgākajiem un zinīgākajiem Krētas iedzīvotājiem, kas bija paglābušies no bojāejas un krišanas to tautu gūstā, kuras uzbruka Krētai, tiklīdz bija sabrukusi tās varenība un gājusi bojā flote, aizbēga uz austrumiem, uz savu pirmdzimteni Likaoniju un Kilikiju, kā arī uz Frīģiju. Atraduši apmešanās vietas aizņemtas, tie devās tālāk. Leģenda neko nestāsta par to, kā viņi sasnieguši Indas upi, pie kuras dibināja savas pilsētas, sastapdami viņiem radniecīgas dravīdu tautas un iepazīstinādami tās ar mākslām. Leģenda nemin ne vārda par to, vai viņi devušies pa sauszemes ceļu caur Partiju, Baktriju un kalniem vai spējuši aizkuģot lejup pa Eifratu un iekļūt Indas grīvā no jūras, izmantojot savu izcilo jūrasbraucēju māku. Tagad tu redzi, ka tava dāvana ir svēta, jo mēs pēc gadu tūkstošiem saņemam darinājumu, ko veidojis viens no tiem tēlniekiem, kas dibināja mūsu zemes mākslu. Trūkst vārdu, ar ko tev pateikties, Līsip!

Indieši visi reizē zemu paklanījās mazliet pārsteigtajam lielajam tēlniekam. Tad vecākais indietis pienāca pie Taīdas un Erīdas, kas bija žilbinoši skaistas — viena savā saulaini dzeltenajā un otra tumšzilajā eksomīdā. Saņēmis pēc kārtas katras roku, viņš tās pielika sev pie pieres un sacīja nesaprotamus it kā lūgšanas, it kā burvības vārdus, kas palika nepārtulkoti.

Pēc tam četri indiešu viesi, apseguši statuetīti ar sniegbaltu drānu, godbijīgi devās ar to prom. Erīda stāvēja, acis nodūrusi, vēl melnīgsnējāka no ugunīgā sasarkuma. Līsips, noskatīdamies viesiem pakaļ, tikai noplātīja rokas.

— Jāpiekrīt indiešu meistariem, ka dzīvē reti gadās tik interesantas satikšanās un sarunas, — viņš paziņoja.

— Gribētos ar viņu satikties vēl, — Taīda sacīja.

— Drīz tu tiksies ar ceļotāju no vēl tālākas un dīvainākas zemes — Vidusimpērijas, viņš tikko ieradies Ekbatanās.

— Es viņu ieaicināšu pie sevis?

— Nē, viņiem tā varbūt nav pieņemts. Labāk atnāc pie manis. Es izkārtošū tā, lai nebūtu citu viesu un mēs varētu parunāties vieni paši. Esmu pārliecināts, ka gan tu, gan arī es uzzināsim daudz ko jaunu.

— Taīda iepriecināta sasita plaukstas un maigi noskūpstīja savu draugu, kas viņai aizstāja Memfisas skolotāju.

Tomēr jaunumi sākās pavisam citādi, nekā bija gaidījusi Taīda.

Dienu pēc iepazīšanās ar Kleofradu pie Taīdas ieradās viens no tiem, kas bija piedalījušies sanāksmē Līsipa mājā, kāds mākslas cienītājs — bagāts jauns līdietis, kurš bija iedzīvojies bagātībā, tirgodamies ar vergiem un lopiem. Viņš atbrauca kopā ar rakstvedi un spēcīgu vergu, kurš stiepa smagu ādas maisu.

— Tu nenoraidīsi manu lūgumu, Taīdas kundze, — viņš nevilcinādamies iesāka, apvēcinādams seju ar iesmaržotu violetu mutautu.

Atēnietei jau pašā sākumā nepatika tonis, kādā līdieša skaistās lūpas izmeta šo pa pusei lūgumu, pa pusei apgalvojumu. Nepatika arī viņš pats. «Tomēr, ievērodama viesmīlības likumus, viņa apvaicājās, kas tas par lūgumu.

— Pārdod man savu verdzeni! — līdietis uzstājīgi sacīja. — Viņa ir skaistāka par visām, ko esmu redzējis, bet caur manām rokām viņu ir gājis tūkstošiem…

Taīda atbalstījās ar elkoņiem uz verandas margām, vairs neslēpdama nicinošo smīnu.

Velti tu smīni, kundze. Zinādams labas preces vērtību, es tev atnesu divus talantus. — Viņš norādīja uz spēcīgo vergu, kas bija nosvīdis, nesdams nelielo, ar zeltu pildīto maisu. — Par tumšādainu verdzeni tā ir nedzirdēta cena, taču es neesmu radis sev ko liegt. Viņu ieraugot, manī uzliesmoja nepārvarama iekāre!

— Nemaz nerunājot par to, ka šajā mājā nekas netiek pārdots, — Taīda mierīgi sacīja, — un par to, ka Erīda nav verdzene, šī sieviete nav tev piemērota, viņa nav radīta parastam mirstīgajam.

— Bet es jau arī neesmu parasts mirstīgais, — līdietis cienīgi sacīja, — es kaut ko sajēdzu no mīlestības. Un, ja viņa nav tava verdzene, kas tad viņa ir?

— Dieviete! — Taīda nopietni atbildēja. Līdietis sāka smieties.

— Dieviete — tev par kalponi? Tas nu ir par daudz pat tādai slavenai un skaistai hetērai kā tu.

Taīda izslējās.

— Tev laiks iet projām, viesi! Kas neprot pievaldīt mēli un nezina pieklājības likumus, to pie mums Atēnās nolidina pa kāpnēm!

— Bet pie mums neaizmirst, kas reiz teikts, un vēlamo panāk vienalga kādā veidā. Mērķis attaisno līdzek}us! — bagatnieks draudīgi teica, taču Taīda, neklausīdamās viņā, uzskrēja augšējā balkonā.

Dienu vēlāk, kad Erīda Okiales pavadībā devās iepirkties, sieviešu pazinējs no Lidijas viņu apturēja un raudzīja kārdināt ar visādiem solījumiem. Erīda, līdz galam nenoklausījusies, devās tālāk. Satracinātais vergu tirgotājs sagrāba viņu aiz pleca un sastinga dunča asmens priekšā.

Erīda smiedamās stāstīja saimniecei par neveiksmīgo pielūdzēju, un atēniete smējās kopā ar viņu. Par nelaimi, abas jaunās sievietes izrādījās pārsteidzīgas, nepazīdamas aziātu dzīvās preces tirgotāju drūmo un sīkumaino ļaunumu.

Ieradās kārtējā karavāna no Baktrijas. Taīda izdaiļojās, gribēdama tikties ar priekšnieku un uzzināt pēdējos kara jaunumus. Sev par nepatiku, viņa atklāja, ka izbeigusies tumšā purpura krāsa, ko iegūst no Kipras gliemežiem un ar ko iekrāso krūšu galus un kāju pirkstus. Erīda apņēmās aizskriet līdz tirgum. Ātrāk par viņu šo ceļu būtu varējis veikt vienīgi jātnieks, taču ne tirgus biežņā. Taīda piekrita.

Erīda neatgriezās pārlieku ilgi. Atēniete noraizējusies aizsūtīja nasko meiteni, Roika pameitu, uzzināt, vai nav kas atgadījies. Meitene atdrāzās, tikko elpu vilkdama, bāla, pazaudējusi ģērba jostiņu, un pavēstīja, ka Erīda ir sasieta, vīriešu pūļa ielenkta un viņu grasās nogalināt.

Taīda bija nojautusi, ka Erīdai draud briesmas, un nu nelaime bija klāt. Roiks jau bija izvedis Boanergosu un Salmāhu, apbruņojies ar vairogu un šķēpu. Taīda uzlēca mugurā Salmāhai. Abi pa kaklu pa galvu aizauļoja pa šauro, stāvo ielu. Erīda vienmēr gāja pa šo ceļu. Taīda nebija kļūdījusies. Plašā pusportikā — augstas sienas padziļinājumā — viņa ieraudzīja nelielu ļaužu pūlīti, kas bija sastājies ap pieciem liela auguma vergiem, kuri bija sagrābuši Erīdu. Rokas viņai bija nežēlīgi atlauztas uz muguras, kaklu vilka atpakaļ resna virve, un viens no vergiem centās satvert viņas kājas. Saulē Erīdas priekšā pa ielas putekļiem vārtījās Taīdai jau pazīstamais līdietis ar uzšķērstu vēderu. Taīda vienā acumirklī aptvēra, kā rīkoties.

— Heiiijā!— viņa spalgi iespiedzās Salmāhai pie auss. Ķēve — gluži kā satrakojusies — metās cilvēkiem virsū sperdama un kozdama. Apstulbušie vīri palaida Erīdu vaļā. Tajā pašā acumirklī Taīda ar kreiso roku pārgrieza virvi, bet Salmāha nolaida priekškājas uz muguras tam, kurš bija noliecies pie Erīdas kājām. Ari Roiks nestāvēja mierā. No spēcīgā sitiena ar vairogu tieši pa seju augšpēdus nogāzās viens no vergiem, kas saturēja Erīdas rokas, otrs atlēca atpakaļ, tverdams pēc naža, taču vecais karavīrs pacēla šķēpu. No visām pusēm kliegdami skrēja šurp cilvēki. Taīda pasniedza Erīdai roku un pagrieza pakaļkājās izslējušos ķēvi. Melnā priesteriene veikli uzlēca uz zirga krustiem Taīdai aiz muguras. Ķēve iznesa abas sievietes no pūļa. Roiks būtu sedzis atkāpšanos, ja tas būtu vajadzīgs. Taču vergi neuzdrīkstējās vajāt Taīdu un Erīdu, jo pūļa līdzjūtība pilnā mērā bija viņu pusē.

Taīda lika, lai Roiks piekodina apkārt sanākušajiem cilvēkiem ievainoto neaiztikt, kamēr ieradīsies ārsts, un atvest pie viņa visslavenāko Ekbatanu dziednieku.

Atēniete aizauļoja mājās, apskatīja Erīdu, lika tai izpeldēties baseinā un tad sāka ieziest ar zālēm neskaitāmās skrambas viņas neparasti stingrajā un elastīgajā ādā. Erīda, ārkārtīgi apmierināta, ka viņas svētais duncis palicis neskarts, pastāstīja saimniecei, kā viss bija noticis.

Līdietis ar pieciem vergiem, īstiem spēkavīriem, bija izsekojis, pa kādu ceļu viņa iet, un viņu sagaidījis. Viņi Erīdu sagrābuši tā, ka nav bijis iespējams izrauties, un veduši uz portiku. Līdietis pieklauvējis. Durvis dziļumā pavērušās. Erīdu laikam būtu ievilkuši iekšā un cieši sasējuši. Sev par nelaimi, līdietis par agru sācis svinēt uzvaru un gribējis melnajai priesterienei noraut apģērbu.

— Gadījumam, ja pret mums izturas varmācīgi, mums sandalē ir… — Erīda pacēla labo kāju. Uz zoles, pie siksniņas, kas iegulst starp pirkstiem, atradās garens ādas ritulītis. Pastiepusi kājas īkšķi sānis, Erīda piesita sandales purngalu grīdai, un no ritulīša izlēca leoparda nagam līdzīgs, kā šķēpa gals uzasināts asmens. Briesmīgā naga cirtiens varēja radīt milzīgu brūci. Līdieša uzšķērstais vēders noderēja par uzskatāmu piemēru.

Taīda beidza apkopt Erīdu, iedeva viņai magoņsēklu novārījumu un, iebildumos neklausīdamās, nolika viņu gulēt. Ieradās Roiks ar zīmīti no ārsta, kuram jau bija zināms viss notikušais.

«Sašuvu nelietim vēderu ar resnu diegu,» Alkandrs rakstīja, «ja vien tauki netraucēs, tad izdzīvos.» Un līdietis patiesi izdzīvoja. Pēc trim nedēļām viņš ieradās pie Līsipa, lai žēlotos par Taīdu, un rādīja pretīgu rētu, kas šķībi un greizi šķērsoja viņa izlutušo miesu. Taīda uzskatīja par nepieciešamu visu izstāstīt pilsētas priekšniekam. LIdieti izraidīja, aizliedzot viņam rādīties Ekbatanās, Sūzās un Babilonā.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma Taīda ataicināja pie sevis Erīdu, saņēma verdzeni, kājās stāvēdama, un bija neparasti nopietna un stingra.

Ērtos babiloniešu darinātos atzveltņos sēdēja Līsips un Kleofrads — sejas izteiksme abiem gluži kā tiesnešiem. Pēc trīcošajām nāsīm Taīda nojauta melnās priesterienes slēpto nemieru.

— Divu cienījamu un visiem pazīstamu, vairāk nekā trīsdesmit gadus vecu pilsoņu priekšā es apliecinu, — atēniete norunāja noteikto formulu, — ka šī sieviete, vārdā Erīda, nav mana verdzene, bet ir brīva, nevienam nav pateicību parādā un pati atbild par savu rīcību!

Erīda nodrebēja. Kaparkrāsas sejā viņas acu baltumi šķita milzīgi.

Kleofrads, būdams gados vecākais, piecēlās, slēpdams smaidu melnajā, iesirmajā bārdā.

— Mums viņa būtu jāapskata, lai pārliecinātos, ka nav nekādu apkaunojošu zīmju un iededzinājumu. Taču pēc tā nav vajadzības, jo ne senāk kā pirms piecām dienām mēs abi viņu redzējām bez apģērba. Es domāju parakstīt. — Viņš noliecās pār iepriekš sagatavotu dokumentu un uzvilka savu zīmi ar nebalējgšo tinti no ozollapu pangām. Pievienojuši arī savus parakstus, Līsips un Taīda piegāja pie sastingušās Erīdas. Līsips ar tēlnieka stiprajiem pirkstiem atlieca un noņēma sudraba aproci virs kreisā elkoņa.

— Tu mani padzen, kundze? — satraukti elpodama, Erīda skumji sacīja.

— Nē, nebūt ne. Tikai tevi vairs nevar uzskatīt par manu verdzeni. Pietiek veltīgi valkāt masku. Par verdzeni sevi uzskatīja Hēsione, arī bijusī priesteriene — tāpat kā tu, tikai viņa kalpoja citai dievietei. Bet tagad, kā tu zini, «No čūskas dzimusī» ir mana labākā draudzene, kas man aizstāj daiļo Hēgesihoru.

— Ko tad aizstāšu es?

— Tev neviens nav jāaizstāj, tu esi pati par sevi.

— Un es dzīvošu te kopā ar tevi?

— Cik vien vēlēsies! Tu man esi kļuvusi tuva un mīļa. — Atēniete cieši apskāva melnās priesterienes kaklu un noskūpstīja viņu, sajuzdama, ka viņas augums dreb.

Divas lielas asaru lāses noripoja pār viņas tumšajiem vaigiem, pleci atslāba, un pēc smaida, kas izgaisa līdzīgi rūsas uzplaiksnījumam, izlauzās nopūta.

— Bet es nospriedu, ka pienākusi mana nāves stunda, — Erīda pateica vienkārši, bez kādas pozas.

— Kā tad tā?

— Es būtu pati sevi nogalinājusi, lai gaidītu Upes krastā!

— Bet es uzminēju tavu kļūdīšanos, — Kleofrads sacīja, — un uzmanīju, lai tevi atturētu.

— Vai nav vienalga — agrāk vai vēlāk? — Erīda paraustīja plecus. a

— Nav vienalga. Vēlāk tu būtu sapratusi visu, ko nespēji aptvert tagad, un būtu Taīdai un mums uzvēlusi smagus pārdzīvojumus muļķīgās nepateicības dēļ.

Erīda kādu brīdī noraudzījās tēlniekā un piepeši noslīga uz viena ceļa un pielika pie lūpām viņa roku. Kleofrads viņu piecēla, noskūpstīja uz abiem vaigiem un apsēdināja krēslā sev līdzās, kā tas brīvai sievietei arī pienākas. Taīda piecēlās un izgāja, pamājusi Erīdai: «Tūliņ atgriezīšos.»

— Pastāsti mums par sevi, Erīda, — Līsips lūdza, — tev jābūt slavenu vecāku meitai, no labas dzimtas pa abām līnijām — vīriešu un sieviešu. Tāda pilnība, kalokagatija, iegūstama vienīgi daudzu paaudžu slīpējumā Tas nav tas pats, kas talants.

— Es nevaru, lielo skulptor! Es nekā nezinu un tikai neskaidri atceros kādu citu zemi. Dievu Mātes templī mani pieņēma pavisam maziņu.

— Zēl, man būtu ļoti interesanti uzzināt. Droši vien apstiprinātos tas, ko mēs zinām par mūsu slavenajām skaistulēm: Aspasiju, Laīdu, Frīni, Taīdu un Hēgesihoru…

Taīda atgriezās, nesdama uz rokas baltu eksomīdu ar zilu apmali.

— Uzvelc! Nekautrējies, neaizmirsti — viņi ir mākslinieki.

— Jau pirmajā apmeklējumā es jutu, ka viņi ir citādāki, — Erīda atbildēja, tomēr paslēpdamās aiz saimnieces.

Taīda sasukāja Erīdai matus un uzlika viņai galvā lielisku zelta diadēmu. Vienkāršo sandaļu vietā, kaut arī tām bija cīņas asmeņi, atēniete viņai lika uzvilkt greznus, no apsudrabotas ādas gatavotus apavus, kuru galvenā siksniņa ar divām lentēm un sudraba sprādzēm bija piesienama pie trim ādas sloksnītēm, kas aptvēra papēdi, un pie platas kājassprādzes ar zvārgulīšiem pie potītes. Efekts iznāca pārsteidzošs. Mākslinieki sāka sist sev pa gurniem.

— Viņa taču ir etiopiešu valdniekmeita! — Līsips iesaucās.

— Es tev atbildēšu tāpat kā tam ļaunuma apsēstajam līdietim. Viņa nav valdniece — viņa ir dieviete! — Taīda sacīja.

Lielais tēlnieks pētoši paraudzījās atēnietē — viņš nesaprata, vai tās teikts pa jokam vai nopietni, un katram gadījumam ieprasījās:

— Vai dieviete būs ar mieru kļūt par modeli manam iemīļotajam skolniekam?

— Tas ir dieviešu un mūzu svēts pienākums, — Taīda atbildēja Erīdas vietā.