Jūras pūķa sala

10

ŠI IR briesmīga kļūda, domāja Kamilla, kad viņa brauca uz Marti Ritolas māju.

Viņai nebūtu vajadzējis tam piekrist. Viņai vajadzētu griezties atpakaļ un paziņot Marti, ka viņa tomēr netiek, jo viņai ir svarīga sapulce. Marti, protams, sadzirdētu, ka viņa melo, bet varbūt tas būtu mazāks ļaunums. Kāda gan tam tagad vispār bija nozīme?

Kamilla samazināja ātrumu un iestūrēja autobusa pieturā gara, taisna ceļa galā. No turienes bija tik laba redzamība uz abām pusēm, lai viņa uz­drošinātos izdarīt U veida pagriezienu un brauktu atpakaļ uz Espo Vestendu. Viņa nogaidīja brīdi, nespējot izlemt, ko darīt. Motors darbojās tukšgaitā, un kondicionētājs pūta vēsu gaisu sejā. Tad Kamilla nopūtās un uzbrauca mašīnu atpakaļ uz ceļa. Viņa nepagriezās, vien turpināja braukt uz priekšu. Solījums ir solījums, domāja Kamilla, par vēlu nožēlot.

Turklāt, viņa bija spiesta sev atzīt, ka Marti atkal bija pamodinājis viņā ziņkāri. Viņa gribēja zināt, ko Marti vēlas parādīt.

Tieši tad, kad viņa grasījās teikt Marti, ka atbilde uz jautājumu par eks­pedīcijas finansēšanu būs noliedzoša, viņš pēkšņi bija apvaicājies, vai Kamillai būtu laiks atbraukt pie viņa. Marti paskaidroja, ka tad, ja Kamillai būtu dažas stundas laika, Marti varētu parādīt kaut ko, kas ļautu palūko­ties uz visu jaunā gaismā.

Kad Kamilla jautāja, par ko ir runa, Marti atteicās stāstīt.

— Tas ir pārsteigums, — Marti teica un noslēpumaini pasmaidīja. — Tad jau tu redzēsi.

Tā bija meistarīga atbilde, un Kamilla nespēja atteikties no piedāvājuma.

Dažus cilvēkus ir tik viegli apmuļķot, viņa sarkastiski nodomāja. Es tikai agrāk nezināju, ka esmu viena no viņiem.

Kaut ko Marti, protams, bija pateicis. Līdz ar visu citu viņš bija apso­lījis Kamillai datorā atskaņot ierakstus, ko aukstā kara laikā savākuši SOSU un citu Savienoto Valstu zemūdens klausīšanās iekārtu hidrofoni. Pēc Marti teiktā, tur bija mistiskas skaņas, kas šķita esam nepazīstamu vai ļoti mazpazīstamu jūras dzīvnieku radītas.

Dažas no tām bija, kā Marti teica, tik zemas, ka, lai tās rastos, nepie­ciešams ļoti liela izmēra dzīvnieks. Kaut kas, kas būtu ietilpināms lielo vaļu grupā. Vismīklainākā bija kāda ļoti zema skaņa, ko Savienoto Valstu flotes noklausītāji bija nokristījuši par bloop. Marti teica, ka bloop gandrīz noteikti ir kāds jūras dzīvnieks, bet tam acīmredzot vajadzēja būt vēl lie­lākam par zilo vali.

— Jo lielāks vai, pavisam precīzi sakot, jo garāks dzīvnieks, jo zemāka ir skaņa, ko tas spēj radīt, — Marti skaidroja. — Tā ir vienkārša fizika. Mēs nespējam radīt tik zemu skaņu kā zilonis, kas nespēj radīt tik zemu skaņu, cik zilais valis. Un zilie vaļi nespēj radīt tik zemu skaņu kā bloop. Turklāt zilie vaļi nenirst pārlieku dziļi. Tā ka bloop jebkurā gadījumā jābūt kam citam, nevis zilajam valim. Tie varētu būt ļoti liela izmēra konriti vai sešdesmit metru gari milzu kalmāri. Vai kaut kas, ko neviens cilvēks nekad vēl nav redzējis.

Ceļš viegli pavērsās lejup, garām lielai, sarkanai kūtij. Tad tas nogriezās pa labi. Tam abās pusēs auga resni, veci ozoli. Lapotnes bija saaugušas kopā un izveidojušas režģi virs ceļa. Kreisajā pusē parādījās līcis ar meldrainiem krastiem, aiz kokiem pavīdēja strēmele zeltainu smilšu krasta. Jūra bija gandrīz mierīga, tikai vieglas vēja pūsmas kustināja tās virsmu. Zilajās de­besīs slīdēja augstu, kuplu gubu mākoņu flotile.

Man vispirms vajadzētu domāt par to, cik daudz mums nāksies maksāt par Palm Pulp Tech, ja korejieši pārāk svārstīsies, Kamilla atkal domāja. Nevis muldēt ar manu aizvēsturisko bijušo par to, vai lielās jūras čūskas patiešām pastāv. Man nevajadzēja tam piekrist. Tam nav nekādas jēgas.

— Turpiniet braukt taisni uz priekšu, — ieteica navigatora cukurainā balss.

Pēc pusstundas navigators paziņoja, ka KamiUai vajadzētu griezties pa kreisi, uz mazāku ceļu nekā iepriekšējais. Kamilla sekoja ierīces norādēm un iebrauca vidēja lieluma okera krāsas lauku mājas pagalmā.

Mājai apkārt nebija zāliena, tikai mežs. Jauni bērziņi, priedes, egles, pī­lādži un kļavas, šur tur arī kāds liels, vecs ozols un osis. Pagalmā acīm re­dzami kādreiz bija auguši tikai daži lieli koki, un pa logiem bijis skats uz jūru. Vēlākie īpašnieki ap māju tomēr bija izaudzējuši biezu kokaudzi, iespējams, kā aizsargu pret vēju, lai samazinātu apkures izdevumus. Jau tad, kad viņi bija kopā, Marti labprāt bija skaidrojis, ka zviedrvalodīgie somi, līdzīgi kā citas indoeiropiešu tautas, tiecas pēc Eirāzijas lielo stepju plašuma. Pēc savām dzimtajām mājām, pēc vietas, no kuras nākušas viņu valodas. Tāpēc viņiem patīk zālieni un pagalmi, kuros nav vai gandrīz nav koku. Savukārt ugriem mežs nozīmē drošību un paslēptuvi. Daudzi somvalodīgie somi alkst meža aizsarga un ietver mājas ciešās kokaudzēs. Pēc Marti vārdiem, liela daļa ugru, protams, gadsimtu gaitā ir akulturalizējušies un savos ieradumos kļuvuši vairāk indoeiropieši nekā somugri.

Pagalmā bija divas zem brezenta noglabātas laivas. Jūras krasts bija tikai pāris simtu metru tālāk, mazs līcis smilšu krastiem un tam pāri ro­bains laukakmeņu klājiens. Arī no ūdens rēgojās lieli akmeņi. Dažus kilo­metrus pa kreisi vīdēja zeme. Taisna un plakana, tumši zaļa līnija, droši vien Hankoniemi. Tieši priekšā pavērās jūra bez krastiem, līdz pat horizontam, ko pārtrauca tikai kailu akmeņu izveidoti mazi arhipelāgi. Mazliet tālāk no krasta bija sarkana boja, kam blakus šūpojās robusta astoņus deviņus metrus gara, sarkanbrūni noeļļota zemnieku burulaiva. Smiltīs gulēja sar­kans, otrādi apgriezts kajaks.

Kamilla izslēdza motoru un izkāpa, no mašīnas. Marti bija redzējis viņu piebraucam un steidzās pretī.

— Sveika, — teica Marti un nobraucīja roku gar kaklu. Kamilla šo kustību labi pazina.

— Čau, čau.

— Viegli atradi ceļu?

— Man ir navigators, — apstiprināja Kamilla.

— Nu, protams. Citādi droši vien būtu zvanījusi un prasījusi precīzā­kas norādes. Lauku ceļi var būt īsts labirints, ja nepazīst vietas.

Marti skatījās uz Kamillu un jutās vienlaikus priecīgi pārsteigts un ap­jucis. Viņa priekšā pie mašīnas stāvošais cilvēks atkal atgādināja to jauno sievieti, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Viņa vairs nebija tas svešais un maz­liet biedējošais radījums, ko Marti bija saticis Keilarantas Tower. Elegan­tais kostīms un rūpīgais matu sakārtojums mirdzēja savā prombūtnē. Kamillai mugurā bija balināti zili džinsi, pavalkātas kedas un balts džem­peris. Mati krita uz pieres kuplā vilnī, un viņa nebija uzkrāsojusies. Sejas izteiksme bija maigāka, un tajā varēja redzēt pazīstamo Kamillu. To, kuru viņš reiz tik sen, pirms puses cilvēka mūža, bija mīlējis. Protams, viņa pa ceļam bija novecojusi, bet citādi…

Tad ilūzija pazuda. Pārmaiņas bija mazas un vieglas, un Marti nemā­cēja teikt, kas Kamillas sejā vai būtībā bija citāds nekā pirms brīža. Bet Kamilla pēkšņi atkal izskatījās pēc tās, kas viņa tagad patiesībā bija. Pēc atsvešinātas, nocietinātas un, spriežot pēc avīžu rakstiem, pat negodīgas uzņēmuma vadītājas, alfa mātītes, kas bija pieradusi komandēt un izman­tot varu. Apvalkātās drēbes, ko Kamilla bija uzvilkusi, patiesībā neko ne­mainīja. Tā bija vienīgi maskēšanās.

'Fikai tagad nesāc sevī modināt nekādas jūtas. Marti sevi brīdināja. Tas būtu stulbākais, ko tu tagad varētu darīt. Tu tikai smagi apdedzinātos. Mēs vairs neesam tajā pašā pasaulē.

Marti skatījās uz Kamillas mašīnu.

— Lexus? — viņš jautāja. — Uzlādējamais hibrīds.

Kamilla pamāja.

— Starp citu, tagad vasarā tas uzlādējas pats. Jumtā ir plāni saules paneļi.

— Vai ar to tam pietiek? — Marti šaubījās.

— Tur ir vairāki slāņi dažādiem viļņu garumiem, — Kamilla viņu iz­glītoja. — Viens uzņem infrasarkanos starus.

Kamilla izņēma no bagāžnieka mazu ceļojuma somu. Viņi iegāja iekšā, un Marti parādīja Kamillai istabu, kurā viņa varēs palikt. Uz istabas sienas bija liels plakāts, uz kura bija desmitiem dažādu izmēru vaļu un delfīnu.

The Whales and Dolphins of the World, lasīja Kamilla. Tam blakus bija otrs plakāts ar roņiem. The Pinnipeds, izlasīja Kamilla. Airkāji. Plakāts acīmre­dzot bija paņemts no žurnāla National Geographic vidus atvēruma.

— Vai šī derēs? — jautāja Marti.

— Perfekti, — apstiprināja Kamilla.

Kamilla nolika somu uz gultas. Viņa skatījās uz Marti un atkal brīnījās, cik pazīstams viņš šķita, un pēkšņi sajutās, it kā būtu mājās un gaidīta. Var­būt atbraukt tomēr bija laba ideja, domāja Kamilla.

— Vai tu esi tos visus redzējis? — Kamilla jautāja.

Viņa norādīja ar roku uz plakātiem pie sienas.

— To vidū ir sugas, kuras nekad neesmu redzējis, — Marti atbildēja.

— Vai vismaz atpazinis jūrā. Tie ir bijuši tikai miruši izskaloti krastā.

Starpība starp mītisku dzīvnieku un oficiāli pastāvošu sugu reizēm ir pavisam maza, domāja Kamilla. Viens līķis vai galvaskauss var mainīt su­gas statusu.

— Vaļi ir diezgan lieli un pamanāmi dzīvnieki, un tiem vajag ik pa brī­dim iznirt paelpot, — teica Marli. — Varētu tad iedomāties, ka visi pasau­les vaļi būtu aprakstīti jau sen. Bet divdesmitajā gadsimtā tika atrastas gandrīz divdesmit jaunas vaļu un delfīnu sugas. Tādas vaļu sugas, kuru esa­mība tiek pieļauta, bet kuru eksistencei nav skaidru pierādījumu, ir vairāk nekā divdesmit. Kā Indijas okeāna spārnainais valis. Vai arktiskais zobenvalis. Vai antarktiskais garspuru valis. Vai tā sauktais fuksīnvalis.

Tam ir grūti noticēt, domāja Kamilla. No otras puses, kā jau Marti bija teicis, jūra ir ļoti liela

— Ja dzīvniekam nevajag uznirt, lai elpotu, tam ir vēl vieglāk noslēp­ties, — teica Marti.

— Un ja cilvēki ir noturējuši vaļus par jūras čūskām? — Kamilla pie­ļāva. — Ja tie, piemēram, ir uzniruši vairāki vienlaikus, cits aiz cita?

Marti apklusa un izskatījās neveikli.

— Vai es pateicu kaut ko muļķīgq?

— Tu, šķiet, neesi redzējusi lielos vaļus, — pieļāva Marti. — Vismaz ne pārāk bieži?

— Baltijas jūrā tie ir ļoti reti, — atzina Kamilla ar vieglu aizvainojumu balsī.

— Tad, kad pelēkie vaļi peld cits aiz cita un daži no tiem sagadīšanās pēc uznirst vienlaikus, tie gan uz mirkli var radīt ilūziju par milzīgi garu, čūskveidīgu ķermeni, īpaši, ja jūrā ir dūmaka, — piekrita Marti. — Tiem tomēr nav muguras spuru un pat ne redzamu kūkumu uz muguras kā kašalotiem.

Tieši to jau es teicu, domāja Kamilla.

— Taču ilūzija vienmēr ilgst tikai sekundi vai augstākais dažas sekun­des, — papildināja Marti. — Ja paveicas, to varētu arī iemūžināt fotogrā­fijā, ar ko droši vien izdotos apmuļķot vairākus cilvēkus. Taču uz vietas… pirmā strūkla vai aste, vai virs ūdens pacelta galva, vai nepareizajā laikā nepareizajā vietā uz augšu pacelta vaļa mugura izjauc ilūziju. Nē, tas ir neiespējami. Tici man, neviens deviņpadsmitā gadsimta jūrasbraucējs ne­būtu varējis noturēt vali par jūras čūsku.

Marti pamanīja, ka Kamilla neizskatās pārliecināta.

— Runa ir par to, kā ir ieprogrammētas mūsu smadzenes, — Marti paskaidroja. — No attēliem. Tēliem. Kad esi redzējis, piemēram, konkrētu vaļu sugu vairākas reizes, turpmāk to atpazīsti daudz vieglāk nekā iepriekš.

Kamillu kaitināja, ka Marti bija apgāzis viņas ierosinājumu tik ātri un pilnīgi. Viņa tomēr nolēma, lai tā paliek.

Uz blakusistabas sienas bija daudz lielu fotogrāfiju. Pirmo attēlu tēmas bija viegli atpazīt. Raibā audumā izšūts pūķis, kas dejoja uz gara ceļa ar mietiem degunā. Tad daudz lielāka versija par šo pašu tēmu, kurā bagātī­gāk attēlots pie zemes piespiests pūķis.

Ķīniešu procesiju pūķi nenoliedzami bija diezgan čūskveidīgi, Kamilla domāja. Pūķis droši vien bija Ķīnas kultūrā viens no svarīgākajiem, ja ne vissvarīgākais dzīvnieks. Vai tad būtu tik dīvaini, ja mīts būtu radies agrāk patiešām eksistējuša, bet reti uznirstoša jūras dzīvnieka dēļ?

Eiropas un Ķīnas pūķu nostāsti bija krietni atšķirīgi. Eiropiešu pūķis bija spēcīgi bruņots un visbiežāk ļaunprātīgs briesmonis. Daudzās versijās tas mācēja arī lidot un spļaut uguni, reizēm arī runāt. Skaidri un gaiši tas

bija teiku tēls. Kamilla vienmēr bija domājusi, ka mīts radies, kad senie cil­vēki bija atraduši jau pirms miljons gadiem mirušu dinozauru vai milzu krokodilu kaulus.

Taču Āzijas pūķis… to gan attēloja lielākoties kā laipnu un labvēlīgu dzīvnieku, kas nesa cilvēkiem daudz laimes. Tā bija ķīniešu horoskopa stip­rākā zīme. Tas bija mīlēts un cienīts, nevis atbaidošs un nīsts. Un tam nenoliedzami bija — visos attēlos, ko Kamilla spēja atsaukt prātā, — liela galva, platas nāsis un bieži arī garas ūsas vai taustekļi.

Tātad runa, šķiet, bija par divām pavisam dažādām būtnēm, tieši tā, kā Marti bija teicis. Eiropieši koloniju periodā bija pasākuši saukt arī Āzijas mītiskos dzīvniekus par pūķiem, jo viņiem nebija tiem cita vārda.

Gar istabas dibensienu karājās garš zila auduma gabals, uz kura bija izšūta čūskveidīga radība. Ar brūnu un dzeltenu izrakstītajam radījumam bija liela galva, lielas acis un sazarota, trīsdaļīga aste. No galvas slējās tāds kā cekuls un garas līnijveida pūkas. Čūskveidīgā ķermeņa abās pusēs bija rinda trīsstūrveida spuru. Attēla stils šķita esam ķīniešu vai vismaz Aus­trumāzijas. Ķīniešu pūķis?

Blakus tam Marti bija uzkāris melnu T kreklu ar īsām piedurknēm, uz kura bija iespiests tā paša čūskveidīgā radījuma attēls. Liela galva, lielas acis, trīsdaļīga aste. Galvā kupls cekuls. Skaidri vairākos posmos sadalīts iega­rens ķermenis. Krekls droši vien bija no Ķinas.

Bet, kad Kamilla piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka uz tā rakstīts “Teotivakana, Meksika”. Pārsteidzoši. Kamilla apskatīja uz krekla attēloto lielo čūsku un zilā auduma pūķi vēlreiz. Attēli tomēr nebija pavisam identiski. Meksikāņu versijā čūskas sānos nebija iezīmēti asu spuru veidoti zāģa zobi.

— Varbūt tikai vienam no dzimumiem ir tāds zāģis, — Marti atkal nolasīja viņas domas. — Vai arī runa ir par katra apvidus mākslas un kul­tūras nosacījumiem. Bet citādi… Līdzība ir pārsteidzoša, vai ne?

Kamilla pamāja.

— Apbrīnojami. Vai tas zilais audums ir no Ķīnas?

— Diezgan tuvu. No Vjetnamas.

— Konrits?

— Man tā gribētos domāt, — apstiprināja Marti.

— Un tas meksikāņu krekls? — vaicāja Kamilla.

— Tas ir Kecalkoatls, — teica Marti. — Lielā, spalvainā čūska.

Marti atkal sajuta karsto saules svelmi mugurā un redzēja lielas akmens statujas acis. Taisni uz priekšu blenzošas acis, kas atradās tuvu viena otrai. Tad prātā atausa atmiņu aina par to, kā viņš bija devies uz Vankūveru intervēt pensionētu jūras kapteini Polu Soverbiju.

Viņš līdz mūža galam atcerēsies teikumu, ko Soverbijs beigās bija teicis. Man nav nekādu atmiņu par muti vai purnu. Atceros tikai milzīgas acis.

— Kecalkoatls ir tā sauktais acteku galvenais dievs, — skaidroja Marti,

— un, starp citu, tāda paša veida lielas, cekulgalvainas čūskas bija galvenā dieva godā gandrīz visām Amerikas tautām, pirms ieradās Kolumbs. Maiji savu virsdievu dēvēja par Kukulkanu.

Kamilla izbrīnījusies skatījās uz Marti.

— Tu gribi teikt, ka… Kukulkans un Kecalkoatls būtu tas pats, kas vjet­namiešu konrits?

Marti paraustīja plecus.

— Runa ir par to pašu jūru.

— Bet vai tad Kecalkoatls nebija vienkārši pitons?

Kamilla atcerējās lasījusi kādā Latīņamerikas vēsturi aprakstošā grāmatā, ka acteku galvenās dievības bija ērglis, jaguārs un pitons jeb Kecalkoatls.

— Dievībai vienmēr jābūt saistītai ar kaut ko mistisku, — Marti teica.

— Ja domājam par acteku svarīgākajiem dieviem, ērglis ir viegli saprotams. Tas lido augstu debesīs, tur, kur mīt dievi. Kur cilvēks nevar nokļūt. .

Kamilla domāja par jūras ērgļiem, kas bieži pacēlās tik augstu, ka tos vairs nevarēja saskatīt ar neapbruņotu aci un pat ar binokli tik viegli ne. It kā tie būtu pagaisuši debesu zilgmē. Aizgājušo laiku cilvēki droši vien bija domājuši, ka ērgļi spēj ielidot debesīs pie dieviem. Tāpēc daudzām tautām ērglis bija dievu ziņnesis. Starp citu… kāpēc lai tā nedomātu? Cilvēki taču savām acīm bija redzējuši, kā ērglis uzlido debesīs un tur pazūd!

— Arī jaguārs ir saprotams, tas ir noslēpumaina un mazliet biedējoša nakts radība,—turpināja Marti. — Tā aizsmakušais brēciens naktī stindzina

asinis. Bet pitons? Kāpēc lai tas būtu par visiem visaugstākā dievība, sva­rīgāks par ērgli vai jaguāru? Tas nešķiet pareizi.

Kamilla saprata, ko Marti vēlējās pateikt. Kad viņa šādi padomāja par to, arī viņai bija grūti apjēgt, kāpēc acteki būtu redzējuši tieši pitonu kā īpaši dievišķu. Viņa atcerējās tropos redzējusi pitonus. Tie mēdza gulēt zemē, saritinājušies kamolā. Tie nebija sevišķi biedējoši, tajos arī nebija nekā noslēpumaina. Pitoni bija vairāk ikdienišķas, nevis mistiskas būtnes.

— Un ja nu acteki šad un tad redzēja mierīgā jūrā kaut ko pavisam citu, kaut ko neizskaidrojamu? Kaut ko tik neparastu un mistisku, ka tam noteikti vajadzēja būt lielākajam no visiem dieviem?

— Bet vai tad viņi nebija iekšzemes tauta? — Kamilla protestēja. — Ac­teki taču dzīvoja Meksikas ielejā. Vii tad lielākā daļa viņu navatlu valodā runājošo pēcteču joprojām tur nedzīvo?

— Acteki jeb, precīzāk sakot, meksikati sākotnēji nebija iekšzemieši, — Marti iebilda. — Pēc nostāstiem, viņi agrāk dzīvoja jūras krastā, vietā, ko sauca Actla. Tā varētu atrasties netālu no ciema ar nosaukumu Mekskaltičtlana, uz dienvidiem no Perojes līča jeb Mačatlanas.

Marti piegāja pie Meksikas kartes, kas ar piespraudēm bija piestipri­nāta pie sienas. Kamilla sekoja viņam un redzēja, ka kartē attēlotas Mek­sikas pamattautu apdzīvotās teritorijas.

— Tām indiāņu tautām, kuras joprojām dzīvo daļēji pie jūras, Kecalkoatls vienmēr ir pirmkārt tieši jūras dievs, — Marti teica. — Jūras dievs, nevis ūdens dievs. Tas dzīvo jūrā, nevis iekšzemes ūdeņos. Oahakas zapoteki tā saka. Micteki tā saka.

Sasodīts, domāja Kamilla. Ja nu Marti ir taisnība? Ja nu Kecalkoatls, Kukulkans un konrits tiešām bija dažādu tautu dotais vārds vienam un tam pašam jūras dzīvniekam?

Tad taču runa būtu par kultūrvēsturiski visas planētas svarīgāko dzīv­nieku sugu. Kurš gan cits dzīvnieks būtu ietekmējis dažādu pasaules daļu ticību un kultūru tikpat lielā mērā? ,

Taču mēs nemaz nezinām, vai tas patiešām pastāv, Kamilla domāja. Joprojām.

— Bībelē lielo jūras čūsku sauc par Leviatānu, — atgādināja Marti.

— Indonēzijā un Indijā tas ir Nāga. Kalimantānas dajaku ciltis, kas dzīvo tuvu jūrai vai lielo upju ietekām, uzskata, ka nāga ir tiešām reāls dzīvnieks, tikpat īsts kā krokodils vai vaļhaizivs. Dziļāk iekšzemē dzīvojušas tautas turpretī apgalvo, ka tas ir teiku dzīvnieks. Ka tas pieder sapņu pasaulei. Sumatras austrumkrasta vecajie uzskata nāgu par reālu dzīvnieku, taču, pēc iekšzemes iedzīvotāju un jaunu cilvēku domām, tas ir tikai mīts.

Tātad situācija ir apmēram tāda kā Meksikā, domāja Kamilla. Viņa bija spiesta atzīt, ka sakritības viņu sāk apburt.

— Indijā ir vesels štats, ko sauc Nāgalenda, — stāstīja Marti. — Nāgas zeme. Nāga reiz sāka kalpot lielajai jūrā dzīvojošajai čūskai kā dievam un pieņēma sev tās vārdu. Esmu jau sen gribējis savākt informāciju par Nāgas izcelšanos, taču ārzemniekiem joprojām ir gandrīz neiespējami iekļūt Nāgalendā. Tur ir karš, separātistu kustības vēlas atdalīt apgabalu no Indijas.

Marti piegāja pie augsta plaukta un paņēma dažas grāmatas. Kamilla redzēja, ka izdevumi ir par jūras ceļojumu vēsturi. Tajās bija dzeltenas grāmatzīmes. Marti piegāja pie galda, kas atradās pie istabas sienas, atšķīra grāmatas atzīmētajās vietās un atvērtas salika tās citu uz citas. Pirmajā attēlā bija vikingu kuģis ar pūķa galvu.

— Šiem vajadzētu būt tev pazīstamiem.

Kamilla pamāja.

— Protams.

— Neskaitāmas dažādas tautas un kultūras gadu tūkstošiem ir iegre­bušas savos kuģos un laivās līdzīgus priekšgala rotājumus, — teica Marti.

Viņš nocēla augšējo grāmatu. Sējumā zem tās attēlu atvērumā bija redzama liela laiva ar pūķa galvu, kurā bija varbūt četrdesmit airētāju.

— Šī ir no Indonēzijas, no Kalimantānas. Paskaties uz cekulu un acīm! Vai izskatās pazīstams?

— Saprotu, ko gribi teikt, — atzīmēja Kamilla.

Nākamajā attēlā bija ķīniešu pūķu kuģis, un tad nākamais droši vien bija no Taizemes vai Mjanmas.

— Bet paskaties ari, kādi bija visvecākie grieķu un feniķiešu kuģi!

Marti pašķīra to pašu grāmatu atpakaļ un parādīja Kamillai zem ūdens uzņemtu attēlu ar labi saglabājušos kuģa vraku. Tas gulēja jūras dibenā smiltīs.

— Paskaties uz kuģa priekšgala rotājumu, — mudināja Marti.

Nu gan, Kamilla nodomāja. Atkal jau liela galva un augsts cekuls.

— Grieķi savus kuģus sauca par hippoi, jo tiem bija zirga galva, — Marti stāstīja. — Tāpat kā ari vēl vecākajām feniķiešu laivām.

Kaudzes apakšējā grāmatā bija akmenī iegravēts zīmējums, kas šķita ļoti vecs. Tajā bija attēlots tāds kā mazs kuģis vai ļoti liela laiva. Laivā bija redzami droši vien kādi trīsdesmit vīri. Tās priekšgalu rotāja liela galva. Tai tomēr nebija cekula, taču tai bija uzzīmēti lieli ragi un bārda.

— Norvēģu un Baltās jūras krastos atrodami šādi akmens zīmējumi,— Marti teica. — Tie gandrīz noteikti ir Fenoskandijā ieceļojušo somugru tautu iegravēti. Daži no tiem ir sešus tūkstošus gadu veci. Tajos ir attēloti pārsteidzoši lieli kuģi. Nezinu, kā tie ir būvēti. Varbūt tie ar milzīgām grū­tībām izdobti no ļoti lieliem kokiem. Bet, kā redzi, mūsu pašu akmeņos iegrebtajiem kuģu attēliem nav zirgu vai pūķu galvu, bet gan aļņa galva.

Kamilla pamanīja, ka visos zīmējumos un skulptūrās bija daudz lī­dzīga, piemēram, galvas garenais snuķis. Taču arī atšķirības bija ievērojamas.

— Ja nu vikingu, grieķu un indonēziešu pūķu kuģiem, grieķu un feni­ķiešu zirga galvas kuģiem un ugru aļņa galvas laivām ir vienots iedvesmas avots? — Marti jautāja.

Tas nenoliedzami izskaidrotu daudz, Kamilla domāja.

— Varbūt visas okeāna krastos dzīvojušās tautas šad tad redzēja jūrā kaut ko patiešām dīvainu, — Marti turpināja. — Kaut ko tik neparastu un neizskaidrojamu, ka tie domājās redzam vislielāko no visām dievībām. Dažos apvidos, teiksim, Kalimantānas piekrastē, redzētais atkārtojās tik bieži, ka zīmējumi iznāca anatomiski precīzi.

Kamilla skatījās uz akmenī iecirsto kuģi ar briesmoņa galvu. Viņa pie­peši saprata, ko Marti gribēja pateikt.

— Bet tad, ja runa ir par retu parādīšanos…

— …zīmējumi atgādina tos dzīvniekus, ko cilvēki ir katrā vietā piera­duši redzēt, — Kamilla pabeidza.

Marti aizrautīgi pamāja.

— Tieši tā! Feniķieši un grieķi iztēlojās jūras dievu ar zirga galvu. Ari viduslaikos jūrasbraucēji runāja par meerhorse vai waterhorse. Mūsu pašu ciltstēvi domāja, ka radījumam ir aļņa galva. Vikingi un ķinieši attēloja radījumu kā pūķi, un daudziem mūslaiku aculieciniekiem vispirms ir ienā­kusi prātā kamieļa galva.

Marti izņēma kaudzīti fotogrāfiju no grāmatas, kas stāstīja par akmens zīmējumiem, un parādīja tās Kamillai.

— Starp Norvēģu un Baltās jūras akmens attēliem ir arī šādi, — viņš vērsa uzmanību. — Kas, tavuprāt, varētu būt šeit attēlots?

Bildē atkal bija liela, akmenī iegrebta laiva vai mazs kuģis. Tajā bija iezī­mēti divi vai trīs desmiti sēdošu vai stāvošu vīriņu. Līdzās cilvēku tēliem bija attēls, kurā skaidri attēlots alnis, un tad…

— Oho, — noelsās Kamilla.

…mazliet tālāk no laivas liels, čūskveidigs tēls, apmēram tikpat garš kā trīsdesmit vīrus nesošā laiva. Liela galva un daudzas trlsstūrveida spuras ķermeņa abās pusēs.

Kamilla dziļi ievilka elpu. Dieviņ tētiņ, viņa nodomāja.

— Šis akmens zīmējums mūsdienās atrodas Pēterburgā, — Marti teica.

— Ermitāžas kolekcijā. Bet paskaties uz šiem, šajos ir savā ziņā vēl skaid­rāki varianti par to pašu tēmu.

Pontopidana jūras čūska un Olava Magnusa lielais jūras zirgs, Kamilla domāja. Viņa bija šokā, saprotot, ka abi dzīvnieki parādījās ari ziemeļu valstu klintīs jau pirms seštūkstoš gadiem iecirstajos attēlos.

— Vecie akmens cirtumi lielākoties ir anatomiski precīzi, — Marti teica. — Aļņus, baltvaļus, ziemeļbriežus un roņus ir viegli atpazīt. Katra anatomiskā detaļa ir pareiza. Kas nemaz nav tik pārsteidzoši, ja visa cil­vēka dzīve grozās starp savvaļas dzīvniekiem. Tic ir cilvēka dzīvības avots, ēdiena un ienākumu avots.

Kamilla ļāva skatienam klīst gar istabas sienas rotājošajiem attēliem. Ja nu Marti bija taisnība visā, ko viņš teica?

Viņai joprojām bija grūti izturēties pret šo domu nopietni.

— Ziemeļamerikas indiāņu ciltis ir iecirtušas klintīs jūras nezvēru attēlus, kas ir visai līdzīgi Fenoskandijas ugru tēliem, — Marti atzīmēja.

— Tos var atrast arī senās Ēģiptes hieroglifos.

Ar šiem akmens zīmējumiem ir tāda pati problēma kā ar Olava Mag­nusa karti, domāja Kamilia. Ja visi citi dzīvnieki ir attēloti anatomiski pareizi, kāpēc lai jūrā dzīvojošie lielie čūskveidīgie radījumi būtu vienīgais izņēmums? Vai tāpēc, ka esam vēlāk tos iznīcinājuši? Tas laikam ir visvien­kāršākais izskaidrojums.

— Bet, ja lielās jūras čūskas kādreiz ir pastāvējušas, kas tās īsti bija? — Kamilia jautāja. — Čūskas? Dinozauri?

Marti ieplēta rokas par zīmi nepārliecinātībai.

— Ja vien es to zinātu! Viena iespēja, kas ienākusi prātā daudziem, ir bazilozaurs, kas, par spīti nosaukumam, bija nevis dinozaurs, bet gan pri­mitīvs valis. Man vienā grāmatā ir tā skeleta attēls.

Marti atkal piegāja pie plaukta un meklēja kaut ko, lūkojoties uz grā­matu muguriņām.

— Kur gan es esmu to nobāzis… tā parasti bija šajā plauktā…

Marti aizgāja uz istabas otru galu un notupās izpētīt apakšējo plauktu grāmatu rindas.

— Nu gan…

— Lai paliek, tas nav tik svarīgi.

Marti piecēlās un izskatījās neapmierināts.

— Bēdīgi, būtu gribējis… Bet lai paliek. Katrā gadījumā bazilozaura ķermenis ir čūskveidīgs un gandrīz pārdesmit metru garš, un tam priekšā un aizmugurē bija pāris mazu, nepilnīgi attīstījušos kājiņu. Starp citu, ana­tomiski tas ir bijis stipri līdzīgs ķīniešu zīmētajam pūķim, izņemot to, ka galva bija daudz mazāka. Taču tas bija valis, un vaļiem jāuznirst, lai elpotu.

— Tātad, ja tas būtu valis, novērojumu būtu vairāk, un dzīvnieks būtu cilvēkiem daudz pazīstamāks, — Kamilia skaļi sprieda.

— Tieši tā! — Marti apstiprināja — Tā ka, es teiktu, bazilozaurs ir izslēgts variants. Tāpat čūskas, citi rāpuļi un dinozauri.

Un kas tad paliek pāri, Kamilia brīnījās.

— Konrits varētu būt milzu jūras zutis vai kāds ļoti liels ar desmitiem trīsstūrainu spuru nodrošināts airzivju paveids, — ierosināja Marti. — Sillkungeti, kā jūs zviedri sakāt. Siļķu karalis. Vai šajā gadījumā vajadzētu drī­zāk teikt, ka sillkungkungen. Jeb tāds kā siļķu karaļu ķēniņš. Vai sillkungtsaren, vai kaut kā tamlīdzīgi.

Nudien, nodomāja Kamilia. Viņa kādreiz bija redzējusi bildes ar čūskveidīgām, sarkancekulainām un stipri dīvainām zivīm, kuras angliski un somiski prozaiski dēvēja par airzivlm un zviedriski mazliet poētiskāk par siļķu karaļiem.

— Dažas zināmās airzivju sugas var izaugt virs desmit metriem, tā ka tas nav neiespējams variants, — apcerēja Marti. — Airzivlm vienīgi nav nekā bruņām līdzīga. Tāpēc, kas zina, varbūt runa ir par pavisam jaunu mugurkaulnieku klasi.

Tādu varbūtību tu pats taču neuztver īsti nopietni, domāja Kamilia.

Marti palūkojās laukā pa logu un tad paskatījās pulksteni.

— Vai mums ir kaut kur jāsteidzas? — brīnījās Kamilia.

— Citādi ne, bet… savvaļas dzīvnieku grafiks parasti ir diezgan precīzs.