Jūras pūķa sala

34

Skābekļa trūkuma radītais spiediens plaušās kļuva aizvien neciešamāks, tas bija kā dzelzs veidojums krūtis. Man vairs nav atlicis daudz laika, nodomāja Marti.

Pēc mirkļa viņš jau bija spiests rīstīties, lai noturētu muti ciet. Plosošā sajūta uz brīdi atlaidās un tad atgriezās, spēcīgāka par iepriekšējo. Krūtis izpletās, deniņi saspringa, un spiediens aiz acīm auga, it kā tās grasītos izsprāgt no dobumiem. Viņš izlaida laukā mazliet gaisa, taču tas palīdzēja vien uz brīdi. Drīz viņš būs spiests atvērt muti.

Tas tātad neizdevās, domāja Marti, viņš nevarēja aizturēt elpu tik ilgi, lai zaudētu samaņu.

Tas nozīmēja, ka viņš nomirs daudz bēdīgākā veidā.

Tieši kad viņš grasījās padoties, viņš juta, kā Kamilla noslīd lejup pie viņa. Kamillas rokas saspiedās ap viņa jostasvietu, un tad Kamilla grūda viņu augšup, aizvien augstāk un augstāk, un viņš juta sāpes, kad asais kaļķ­akmens skrāpēja viņa muguru un krūtis, taču Kamilla joprojām neatlai­dīgi stūma viņu uz priekšu, un tad…

…viņa galva pacēlās virs ūdens, un viņš klepoja ūdeni laukā no mutes un tā vietā, sēkdams un rīstīdamies, iesūca gaisu.

Viņš juta, kā Kamillas seja aizskar viņa vēderu, un tad viņš dzirdēja, kā arī Kamilla velk skābekli plaušās. Marti redzēja, kā milzīgi zibeņi pāršķeļ melnās debesis, un pērkona grāviens plēsa pušu ausis. Viņiem virsū no šahtas augšpuses šļācās dubļains ūdens, taču tam tagad nebija nekādas nozīmes.

Viņš atkal varēja elpot! Turklāt viņi atkal ietilpa šahtā, abi blakus. Viņu ķermeņi gan bija cieši piespiesti viens otram, taču abu galvas bija gaisā vienlaikus. Kā tas bija iespējams?

— Ka… kas notika? — Marti nobuldurēja.

— Es paliku zem ūdens, — elsoja Kamilla. — Domāju, ka nu ir beigas. Taču tad es nolēmu, ka vēl pēdējiem spēkiem mēģināšu radzi dabūt nost, izlaužot. Izmantoju nazi par sviru.

— Laba ideja, — Marti uzslavēja.

— Es domāju, pat ja nazis salūzīs, tam tobrīd vairs nebūs nozīmes. Tas vairs neko nemainītu. Atradu mazu plaisu, iespiedu tajā asmeni un griezu tik spēcīgi, cik spēju. No sākuma šķita, ka nekas nenotiek, taču tad tā no­lāpītā radze pēkšņi nokrakšķēja un lidoja lejup, un es jau paspēju nobīties, ka tā trāpīs tev.

— Netrāpīja, — teica Marti. — Paldies! Šķiet, tu nupat izglābi mums dzīvību!

Taču, palūkojies augšup, viņš redzēja, ka šahta pēc pāris metriem atkal saspiežas šaurā piltuvē. Ja vētra uzstums ūdens masas vēl divus metrus augstāk, viņi būs tikai pagarinājuši savu agoniju.

— Ūdens joprojām ceļas, — Kamilla pēc brīža teica.

Viņas balss bija nogurusi un nomākta. Itin kā viņa būtu nolēmusi pa­doties. Pēc pusstundas augstākais sašaurinājums bija jau nelāgi tuvu. Vairs tikai divdesmit, trīsdesmit centimetru, un Marti pleci vairs netiks cauri. Kamilla varēs uzstumties varbūt pusmetru augstāk, taču tad tunelis arī viņas izmēriem kļūs par šauru.

— Tad nu tā, — Kamilla nedzīvi sacīja. — Ūdens sāk sniegties man līdz sejai. Mums droši vien atkal ir jāmainās. Neietilpsim šeit blakus!

— Tev vajadzētu spēt tikt garām, tu tiec mazliet augstāk nekā es.

Kamilla kaut kam pieķērās un uzvilka sevi augstāk. Viņas ciskas un stilbi

pacēlās augšup gar Marti seju. Marti redzēja, kā Kamilla meklē balstu kā­jām un novieto tās uz atrastām kaļķakmens radzēm.

Ūdens pacēlās līdz Marti sejai, un viņš uzstūmās augstāk, Kamillai starp kājām, tik augstu, cik vien varēja. Tad viņš caur matiem sajuta grumbuļaino

kaļķakmeni sitamies pret galvas ādu. Viņš atkal varēja elpot, taču viņa mute bija tikai divdesmit centimetru virs ūdens. Pakausis un galvas virsma bija cieši klāt akmenim, un Kamillas pavēdere apstādināja viņa zodu.

— Tālāk par šejieni mēs vairs netiekam, — teica Kamilla.

Marti būtu gribējis strīdēties pretī, taču tas, ko Kamilla teica, nenolie­dzami bija taisnība. Pirmajā sašaurinājumā viņu ceļu aizsprostoja tikai neliela kaļķakmens radze, taču šajā reizē visa ala saslēdzās šaurā, pēc for­mas gandrīz apaļā caurulē kā lielas piltuves kakls. Sašaurinājums bija vismaz pāris metru garš. Tālāk, šahtas augšdaļā, tas paplašinājās, taču tam no viņu viedokļa vairs nebija nekādas nozīmes. Viņi nekad nespēs alu pietiekami paplašināt divu metru garumā, izmantojot vienīgi jau pavisam notruli­nāto nazi.

Atliek vien cerēt, ka ūdens vairs necelsies, Marti domāja.