Jūras pūķa sala

2

Veiko Nurminens skatījās uz slimības vēsturi, kas bija izklāta uz galda, un vēlējās, kaut viņš atrastos kur citur, citā zemē, citādā situācijā. Kāpēc viņš nebija izmācījies, piemēram, par juristu vai žurnālistu?

Nurminens bija beidzis Turku Universitātes Medicīnas fakultāti jau pirms trīsdesmit gadiem. Laika gaitā viņš bija aprūpējis tūkstošiem pacientu un re­dzējis daudz. Visu to, ko dažādas kaites un nelaimes spēj cilvēkam nodarīt. Bet par spīti tam, ko viņš bija pa ceļam redzējis un pieredzējis, viņš joprojām šādās situācijās jutās tikpat bezpalīdzīgs kā jauns palīgs, medicīnas bakalaurs.

Pēc mirkļa viņam būs ilggadējā ģimenes drauga meitai jāvēsta sliktas ziņas, un uzdevums šķita ļoti grūts. Nurminens domās nopūtās. Nav iemesla vilkt garumā. Tas nevienam nepalīdzēs. Viņš savienoja zvanu ar reģistratūru.

— Aiciniet Kamillu Norstrandu iekšā.

Nurminens gaidīja. Pēc brīža durvis atvērās un ienāca izskatīga gara auguma sieviete, varbūt mazliet zem četrdesmit, ģērbusies matu krāsai stilīgi pieskaņotā gaiši brūnā kostīmā. Tas stingri iezīmēja ķermeņa formas. Viņai bija pāri mugurai krītoši zeltaini mati. Seja bija klasiski skaista un simetriska. Nurminens zināja, ka Kamilla Norstranda ir augstākajā sabiedrībā izslavēta skaistule gan Somijā, gan daudzās Eiropas valstīs.

Gandrīz tajā pašā sekundē, kad Kamilla ienāca Nurminena kabinetā, viņas telefons sāka pīkstēt. Nurminens nāca Kamillai pretī. Kamilla paspieda Nurminena labo roku, bet vienlaikus skatījās kreisajā rokā skanošā tele­fona ekrānā, kas ir zvanītājs.

Redzot numuru, Kamilla nopūtās.

— Atvaino, bet man pilnīgi noteikti ir jāatbild, — teica Kamilla, kā piedošanu lūdzot. — Jā, te es. Tātad, ko tieši viņi teica?

Man vajadzētu viņu pārtraukt, domāja Nurminens. Vai, ja tā padomā, varbūt tas vēl brīdi var pagaidīt. Varbūt nemaz nav tik lielas steigas. Ja viņš mazliet pagaidītu, Kamillas laimīgā dzīve turpinātos vēl dažas dārgas mi­nūtes.

— Vai tas ir viņu pēdējais piedāvājums? — iesaucās Kamilla. — Nu, nē, tas ir pilnīgi izslēgts. Nekādā gadījumā. Nevaram tik tālu iet.

Kamilla paskatījās uz Nurminenu. Viņas lūpas izveidoja nedzirdamu “piedod”.

— Saki viņiem, ka tas neiet krastā, — turpināja Kamilla. — Ka ne­parko neiet.

Kamilla pacēla trīs pirkstus. No tā Nurminens saprata, ka Kamilla cen­tīsies pabeigt sarunu pēc trim minūtēm, un piekrītoši pamāja. Kamilla brīnījās, kāpēc viņš tā dara. Nurminens parasti nebija tik saprotošs. Viņas telefons arī agrāk bija daudz reižu iezvanījies, līdzko viņa bija ienākusi Nurminena kabinetā, un parasti viņš necentās slēpt aizkaitinājumu. Turklāt Nurminens izskatījās… saspringtāks? Vai… vairāk norūpējies nekā parasti? Pakļāvīgs? Kamillai bija grūti nolasīt, kas notiek aiz Nurminena acīm. Var­būt viņu vienkārši sarūgtināja, ka Kamilla atkal jau ieradusies uz vizīti, tele­fonam zvanot, lai gan aiz durvīm jau bija gara pacientu rinda.

No otras puses, Nurminens tikpat labi būtu varējis pateikt analīžu re­zultātus Kamillai pa telefonu vai nosūtīt pa pastu, kā Kamilla bija lūgusi. Viņa taču zināja, kāpēc Nurminens pavisam noteikti bija gribējis, lai viņa ierastos pati personīgi.

Ainas horeogrāfija būs tāda pati kā vienmēr. Nurminens savā nopiet­najā un tēvišķajā stilā viņai dos kaudzi norādījumu, kas attiecas uz vese­līgāku dzīvesveidu. Viņš stāstīs, ka Kamillas asinsspiediens pakāpies līdz satraucošai robežai, kā tas, nenoliedzami, bija nolicis jau vairākus gadus. Nurminens aizrādīs, ka viņai vajadzētu dzert mazāk alkohola. Ka viņai vaja­dzētu strādāt īsākas darbadienas un ik pa laikam paņemt kārtīgu atvaļinājumu.

Ka viņai vajadzētu nodarboties ar kaut ko, kas mazina stresu. Teiksim, ga­rām pastaigām, jogu vai transcendentālo meditāciju.

Nurminens lielākoties viņai deva vienas un tās pašas norādes vienmēr, kad viņi tikās. Padomos kā tādos nebija nekādas vainas, jo visi Nurminena labprāt sniegtie padomi noteikti bija ļoti labi. Teorētiski. Nurminens tikai nevēlējās saprast, ka realitātē Kamillai nebija nekādas iespējas ievērot ārsta ieteikumus. Vismaz tik ilgi, kamēr viņa turpinās būt visa Norstrandu koncerna direktore.

— Saki viņiem, lai nolaiž zemāk vismaz par divdesmit miljoniem, — nokomandēja Kamilla. — Tad sāksim runāt par lietu. Bet, ja viņi tā neda­rīs, darījums nenotiks. Saki, ka mums ir ari citi varianti. Jā, jā, jā, jā, bet viņi par to nevar būt droši. Viņi taču nezina, ka… Tici man, tas nostrādās. Tikai dari tā, kā es saku. Galvenais, neatstāj nepārliecinošu iespaidu.

Nurminens ar rādītājpirkstu norādīja uz pulksteni. Kamillai solītās trīs minūtes bija pagājušas.

— Klau, man tieši tagad ir jādara kas cits, — atvainojās Kamilla.— Pie­zvanīšu tev… teiksim, pēc pusstundas. Ok, atā.

Kamilla nolika klausuli.

— Lūdzu, sēdies, — ieteica Nurminens.

— Varu jau ari pastāvēt, — Kamilla teica.

Viņas domas joprojām bija kaut kur pavisam citur.

Bet tad Kamilla ieskatījās Nurminenam cieši acis un redzēja, ka zem šīs cietās sejas izteiksmes bija saredzams kas biedējošs. Žēlums un līdzjūtība, un varbūt vēl kas cits. Skumjas?

— Tu negribi to dzirdēt, stāvot kājās, — teica Nurminens.

Pēkšņi Kamilla bija pilnīgi klāt, koncentrējusies un sastingusi bailēs. Viņa juta, ka asinis aizplūst no sejas un sareibst galva.

Viņa apsēdās.

— Tātad man ir… vēzis? — Kamilla aizžņaugti vaicāja.

— Nē, tā tev nav, — Nurminens mierinoši teica. — Nekas uz to neno­rāda. Bet man ir jābrīdina, ka ziņas tāpat nav nekādas īpaši labās.

Kamilla gaidoši skatījās uz Nurminenu.

— Esam beidzot noskaidrojuši, no kā rodas tās tavas periodiskās rei­boņu lēkmes, — teica Nurminens. — Tev ir Rēmera-Stauta sindroms.

— Atvaino, kas? — jautāja Kamilla.

Viņa nekad nebija dzirdējusi par tādu… kā nu tur bija… sindromu.

— Tā ir reta autoimūna slimība, — paskaidroja Nurminens. — Tātad slimībā, kuras laikā cilvēka imūnsistēma sāk uzbrukt paša audiem.

Kamilla cīnījās pret pamazām uznākošo reiboni. Autoimūna slimība. Viņa izgaršoja vārdu ar savu mēli. Tas izklausījās biedējošs. Pa īstam baiss.

— Vai to var ārstēt? — jautāja Kamilla. Viņa brīnījās, kāpēc gan viņas balss piepeši ir tik aizsmakusi..

Nurminens pašūpoja galvu.

— Neviens nezina, no kā slimība rodas. To atklāja tikai pagājušajā gadā.

— Tātad nekādu zāļu nav?

— Man žēl, — teica Nurminens. — Jaunas autoimūnās slimības mūs­dienās parādās kā no zila gaisa, katru gadu vairākas pavisam jaunas kaites. Neviens nezina, no kā tās rodas, vai runa ir par vides piesārņojumu vai par ko citu. Tā vienkārši notiek.

Kamilla norija siekalas.

— Vai es miršu? — viņa vaicāja.

Viņa nepazina savu balsi. Viņai bija grūti noticēt, ka viņa nupat pajautājusi ārstam ko tādu. Nāve ilgi viņai bija šķitusi pavisam tāla un abstrakta. Kopš tā laika, kad viņa bija atgriezusies no Ruandas. Tādām steidzīgām biznesa sievie­tēm kā viņa nebija laika domāt par nāvi. Tai ir jābūt kļūdai, domāja Kamilla.

— Mēs visi kādreiz nomirsim, — teica Nurminens. — No RēmeraStauta sindroma līdz šim ir miruši apmēram divsimt cilvēku. Viņi ir miruši vidēji sešdesmit divu gadu vecumā. Bet es tagad gribētu uzsvērt, ka tas ir tikai vidējais rādītājs. Turklāt simptomi ilgstoši ir diezgan nemanāmi un tikai laika gaitā tie sāk ietekmēt ikdienas dzīvi.

Sešdesmit divi gadi, domāja Kamilla. Nez, kas ir tas cilvēka sagaidāmais vidējais vecums?

Tad viņa redzēja, ka Nurminena seja ietrīcas aiz līdzjūtības.

— Diemžēl tai līdzi nāk vēl kas,— teica Nurminens.