Jūras pūķa sala

16

TrIS stundas vēlāk viņi jau brauca. Halonas centrs attālinājās un sarāvās. Priekšā bija virkne augstu kaļķakmens salu. To stāvās nogāzes pacēlās tieši no jūras. Salu ķēde izskatījās kā ciešs un vienots aizsprosts. Kā tam var tikt cauri, brīnījās Kamilla.

Kad viņi piekļuva tuvāk, starp klintīm pavērās neliels šaurums, un viņi iebrauca tajā. Klintis slējās augstu virs galvām. Krasti un nogāzes bija ba­gātīgi nosegtas augiem, vienīgi stāvākās klintis bija kailas. Arī salu virsot­nes bija koku un krūmu noklātas, it kā uz klintīm augtu biezi, zaļi mati. Vielām vientuļi koki un krūmi stiepās augšup kā mežonīgas, laukā izlī­dušas malu šķipsnas.

Līča ūdens bija duļķains un pelēkzaļš, gandrīz necaurredzams.

— Mēs taču nevarēsim neko atrast šitādā putrā, — Kamilla bažījās.

— Ūdens tālāk kļūst dzidrāks, — paskaidroja Hua. — Apvidū, kurā atrada kon rit ķermeni, ir laba redzamība.

— Cik lielā dziļumā tur vēl var redzēt dibenu? — Kamilla jaulāja. — 'lajā apvidū?

Hua mirkli padomāja.

— Nemācēšu īsti precīzi pateikt. Labākajā gadījumā varbūt astoņus, varbūt desmit metrus. Varbūt mazliet dziļāk.

— Līcis vairākās vietās ir tik dziļš, ka tā dibenu nevar saredzēt, — rezu­mēja Marti. — Taču tas gandrīz jebkurā vietā ir aizsniedzams nirstot.

“Smejošais pūķis” izpukšķināja laukā no pirmā šauruma, un tā priekšā

pavērās plaša atklātā jūra. No ūdens slējās robainas un pēc formas asimet­riskas salas. Kopumā to bija daudzi desmiti, varbūt virs simta.

Daudzas salas bija kā no jūras pacēlušies kalni stāvām nogāzēm. Dažas atgādināja vulkānu konusveidlgās formas, bet lielākā daļa bija kā milzīgu bluķu mazliet noapaļotas, bet joprojām robainas galvas. Daudzviet klintis iegrima tieši jūrā, citviet tās no pamatnes slējās stāvus uz augšu, acīmre­dzot tāpēc, ka no klintīm bija atdalījušies lieli bluķi. Lielāko apdrupušo bluķu virsotnes vīdēja virs seklā ūdens kā zobi.

Kad viņi devās tālāk, pretī nāca vēl vairāk salu, līdz tās varēja skatīt des­mitiem katrā pusē, dažbrīd kā cieši sablīvētas trīsstāvu vai četrstāvu aug­stuma mājas, starp kurām pavīdēja debess strēles. Ūdens no pelēkas un necaurredzamas biezputras kļuva skaidrs un smaragdzaļš.

— Ūdens krāsa rodas no kaļķakmens, — paskaidroja Marti.

No jūras pacēlušos kalnus šur lur apjoza balti smilšu krasti vai vasaras mājiņu izmēra bluķu kaudzes. Viņi pabrauca garām dažiem blakus salu izveidotiem mierīgiem, maziem līčiem. Dabas radītajās ostās bija noenku­roti desmitiem mazu kuģu.

— Halonas zvejnieki, — Hua teica. — Viņi dzīvo tajās laivās. Tās ir viņu mājas. Tas tātad ir tāds kā zvejnieku ciems.

— Skaista vieta, — Kamilla piezīmēja, acīm redzami aizkustināta.

— Pasaulē ir tikai divas citas apmēram tādas pašas vietas, — stāstīja Hua. — Ķīnas Guiliņa un Dienvidtaizemes Krabī.

Priekšā bija sala, kuras krastos peldēja simtiem pelēku bumbu garās, taisnās rindās. Kas gan tās tādas, Kamilla brīnījās.

— Pērļu ražotne, — paskaidroja Marti, pirms Kamilla paspēja pajautāt.

Sasodīts, viņš trakoti bieži lasa manas domas, Kamilla nodomāja. Kā

īsti viņš to dara?

— Vai Halona kaut ko nozīmē? — viņa jautāja Huai.

Hua un Marti apmainījās uzjautrinātiem skatieniem.

— Tas nozīmē vietu, kurā pūķis ir nolaidies jūrā, — teica Hua un pa­smīnēja.

Kamilla nopūtās.

— Man to vajadzēja iedomāties!

— Arī visai Vjetnamai ir tāda forma, ka to bieži salīdzina ar pūķi, — smējās Marti.

— Vai šeit nav nevienas tādas vietas, kuras nosaukumā būtu kāds cits dzīvnieks, nevis pūķis? — Kamilla somiski žēlojās Marti. — Piemēram, ūdensbifeļa pussala, kobras klints vai zvirbuļa kakas sala?

— Tā nu gan neizklausījās pēc kādas indoeiropiešu valodas, — Hua pamanīja. — Tā laikam bija somu valoda.

— Vai to ir tik viegli atšķirt? — jautāja Kamilla.

— Nu, tas, ko tu teici, nenoliedzami izklausījās mazliet līdzīgi kā dau­dzi inuitu valodu vārdi. Kā angmasaliku vai itokortormitu.

— Tu māki eskimosu valodas? — Kamilla izbrīnīta vaicāja.

Hua nosmējās par viņas izbrīnu.

— Nepavisam. Bet Marti man ir iemācījis dažus vārdus.

Kvoks iznāca uz klāja. Viņš piegāja pie motora un paklausījās tā skaņu. Mašīna klabēja vienmērīgi, un Kvoks rādījās apmierināts. Arī izplūstošā ūdens temperatūra pēc mērījumiem bija atbilstoša. Kvoks tomēr drošības pēc palūkojās arī pār bortu un pārbaudīja, vai notekcaurule ūdeni izvada vienmērīgi.

— Vai jūs kādreiz esat redzējis kon riЯ — Kamilla jautāja Kvokam.

Kvoka seja kļuva nopietna.

— Nē,—teica kapteinis. — Un, ja godīgi, ceru, ka nekad arī neieraudzīšu.

Tad viņš saprata, ka teiktais ir pretrunā ar viņa klientu cerībām, un ap­juka.

— Piedošanu, — piebilda Kvoks.

— Nekas, — Kamilla mierīgi teica. —-. Taču… vai pazīstat kādu, kas to būtu redzējis?

Kvoks atspiedās pret margām un klusēdams noskatījās uz garām slī­došo divvirsotņu salu. Tās apakšējās nogāzes bija stāvas un kailas. Tā bija kā pa pusei sagruvis, no jūras taisni izslgies pils tornis vai bāka, kas aug­stāk sadalījās divos asos pīķos.

— Es pazīstu kādu vecu zvejnieku, — stāstīja Kvoks. — Viņa vārds ir

Ngujens Vans Mjens, bet viņš nav man radinieks, lai arī viņam ir tāds pats uzvārds. Viņš reiz man stāstīja, ka jaunībā redzējis jūras pūķus, vairākkārt. Vienreiz viņš redzējis, kā pūķis ar asti uzmetis laivu augstu gaisā tā, ka visi tajā nomiruši.

Kvoks uz mirkli apklusa.

— Tāpēc es negribētu redzēt dzīvu to radījumu, — viņš piebilda.

— Saprotu, — Kamilla klusi teica.

Divu virsotņu cietoksnis palika aiz viņiem. “Smejošā pūķa” priekšā tagad bija no ūdens pacēlusies puslodi atgādinoša sala. Tā bija apaugusi līdz vir­sotnei. Starp mazlapu kokiem un krūmiem varēja izšķirt savvaļas banānkokus un palmas. Piekrastē bija maza baltu smilšu iejozta krasta strēle. Abpus smilšu joslai bija no klintīm atdalījušies un cits uz cita sagūluši bluķi.

Aizvien jaunas salas slīdēja garām. Viņi redzēja augstu klinti, kuras pe­lēkais kaļķakmens augšpusē bija daudz biezāks nekā lejasdaļā. Visa sala bija itin kā sasvērusies pa kreisi. Izskatījās, it kā tā kuru katru brīdi varētu nogāzties uz sāniem kā kūstošs aisbergs.

Kad Kamilla aplūkoja tuvākās salas binoklī, viņa redzēja, ka to nogāzes ir pilnas vertikālu, horizontālu un ieslīpu plaisu, mazu caurumu un dažāda lieluma alu. Daļa plaisu bija šauras un sīkas, citas atkal tik lielas, ka cilvēks, iespējams, pa tām varētu uzrāpties līdz salas virsotnei.

Daļa dobumu bija tikai seklas iegrimes klintī, kas droši vien bija radu­šās, kad no to sienām bija atdalījušies lieli akmens gabali. Daži atkal bija tik dziļi, ka alu kakti bija noslēpti biezā tumsā. Tām vajadzēja būt ūdens izgrauztām. Kamilla ievēroja, ka īpaši daudz alu bija tieši pie ūdens robe­žas. Bet tas, saprotams, nebija nekas pārsteidzošs.

Viņi pabrauca pavisam tuvu garām šaurai klintij, kas sniedzās daudzu desmitu metru augstumā. Asajā klintsradzē viļņi bija iedobuši arku virkni, un viņi uz mirkli varēja redzēt tām cauri tālāk jūrā.

— Daudzas Halonas līča salas ir pilnas alu, — Hua atzīmēja. — Dau­dzas joprojām ir pilnīgi neizpētītas. Daļa iesniedzas pavisam dziļi zem jūras.

— Ledus laikmetā jūras līmenis brīžiem ir bijis pat simt divdesmit metru zemāk nekā tagad, — papildināja Marti. — Turklāt visa šī augstiene

kādreiz ir bijusi daudz augstāka. Vietās, kur uz klintīm miljoniem gadu auguši skāba ūdens baroti augi, kaļķakmenī ieēdušies pat simtiem metru dziļi dobumi. Diemžēl mūsdienās tie lielākoties ir zem ūdens.

— Izklausās fantastiski,— Kamilla atzīmēja.

— Citur Vjetnamā ir vairāk nekā divus kilometrus dziļas kaļķakmens alas, — apstiprināja Hua. — Tā ka tas nav nekas pārāk neparasts.

— Šī tātad būtu īsta alu nirēju paradīze, — sacīja Kamilla.

Viņa savus vārdus vēlāk atcerēsies.