Jūras pūķa sala

44

Kamilla un Marti nezināja, cik ilgi jau bija cīnījušies aizvien dubļainākajā un duļķainākajā ūdenī. Marti bija izslēdzis lukturi, lai taupītu baterijas, un aizvēris acis, lai tajās neiekļūtu dubļi. Mainoties viņi vairs neatvēra acis, bet darbojās tikai pēc taustes.

Pēc laika, kas šķita bezgalīgs, pēc desmitiem un atkal desmitiem maiņu, ūdens sāka pazemināties, taču Marti un Kamilla to pamanīja tikai tad, kad dubļainā putra pēkšņi plūda prom no viņu sejām un viņi saprata, ka atkal spēj elpot svaigu gaisu uzreiz, bez caurules.

Es tam neticu, nodomāja Kamilla. Tas ir cauri! Mēs atkal izglābāmies.

Viņa izņēma šļūtenes galu no mutes un ieelpoja brīvo gaisu. Viņa juta, kā asaras sariešas acīs, un viņai gribējās vienlaikus smieties un raudāt. Viņa joprojām bija spiesta turēt seju tieši uz augšu, pozā, no kuras nepatīkami savilktais kakls sāka velnišķīgi sāpēt.

Taču viņa juta, kā ūdens nolaižas gar kaklu, tagad jau krietni ātrāk. Tad viņi sāka nolaisties līdz ar ūdeni. Pēc mirkļa augstākais sašaurinājums bija pāris metru virs viņiem. Atkal drošā attālumā. Šķita jau neiespējami, ka ūdens kādreiz atkal varētu uzkāpt tik augstu.

Atā, atā, nodomāja Kamilla un domās pamāja sašaurinājumam. Tevis man nepietrūks.

Ūdens tagad nolaidās daudz straujāk, nekā bija uzkāpis. Pēc zemākā sa­šaurinājuma ala kļuva plašāka, viņi vairs nevarēja turēties pie sienas ku­kuržņiem, bet vajadzēja kūlāties ūdenī. Taču tas ilga vien mirkli, un tad

kājas aizskāra alas dibenu. Tas vairs nebija raupjš kaļķakmens, bet gan ūdens sanestās biezās un mīksti dubļainās smiltis.

Pēc dažām minūtēm ūdens sniedzās tikai līdz krūtīm, tad līdz jostas­vietai, tad gurniem. Tad tikai līdz potītēm. Tad tas bija prom.

Viņi stāvēja tur kaili un pārguruši, viens pret otru balstīdamies, no ma­tiem līdz kāju pirkstiem dubļu noklāti. Joprojām bija piķa melna tumsa un debesīs neredzēja zvaigznes. Laikam debesis joprojām bija tītas biezos mākoņos. Taču lietus jau bija beidzies, un no augšas bedrē krita vien pē­dējie dubļainie pilieni.

— Mēs… mēs izglābāmies,— noelsās Marti.

Viņa balsī staroja atklāta neticība. Itin kā viņam būtu grūti noticēt, ka viņi izdzīvojuši. F,s joprojām dzīvoju, nodomāja Kamilla. Mana dzīve vēl turpinās. Tā nebeidzās šajā alā. Šajā mirklī.

— Hua? — sauca Marti.

— Esmu tepat, — atskanēja Huas atbilde.

— Vai tev viss kārtībā?

— Man kādreiz… ir bijis arī labāk.

Hua izklausījās klusa un nogurusi. Taču vismaz viņa bija dzīva.

— Vai tu spēsi uzrāpties augšā?

— Es tā domāju, — apstiprināja Hua. — Tikai atpūtīšos brītiņu, pirms dodos.

Mums visiem ir bijusi visai grūta diennakts, nodomāja Marti.

Viņš turēja Kamillu klēpī un piespieda viņu cieši sev klāt, it kā nekad negribētu laist vaļā. Viņš juta Kamillas rokas uz savas muguras un ap jos­tasvietu, un Kamillas krūtis pret savu ķermeni, un piepeši, par spīti nogu­rumam, viņā pamodās mazs gribas iedīglis. Viņa dzimumloceklis saslējās un sāka pulsēt pret Kamillas pavēderi. Tas nenoliedzami bija mazliet ne­veikli, un viņam nebija nekādas iespējas to noslēpt, bet viņam jau bija vien­alga. Viņa cirksnis nodrebēja, un tad viņš sajuta Kamillas pirkstus uz kakla, un Kamilla pagrieza viņa seju pret savējo un noskūpstīja viņu uz mutes, stipri un negausīgi. Viņas lūpas garšoja pēc sāls.

Kamilla nolaidās uz muguras smiltīs un novilka Marti sev līdzi.

Vēlāk Marti uzslējās pussēdus un domīgi palūkojās uz Kamillu.

— Piedod, bet es tevi joprojām mīlu, — teica Marti. — Esmu mēģinājis nedomāt par tevi tādā veidā, taču es laikam neko nevaru padarīt. Es, redz…

Kamilla uzcēlās uz ceļiem un pielika pirkstu pie viņa lūpām.

— Pirms tu kaut ko saki… ir pāris lietu, ko tev vajag zināt, — sacīja Kamilla.

— Bet…

— Man ir Rēmers-Stauts, — atzinās Kamilla.

Viņa pēkšņi izskatījās pavisam trausla un ievainojama, tam vairs nebija nekāda sakara ar to, ka viņa bija bez drēbēm. Kad viņi pirms mazas mū­žības bija peldējuši no vienas salas uz otru Hano rietumu selgā, KamiUas kailums bija šķitis vismaz tikpat oficiālas un lietišķas bruņas kā jebkurš dizaina kostīms. Taču tagad…

— Tā ir jauna autoimūnā slimība, — turpināja Kamilla. — Es, pēc visa spriežot, nodzīvošu tikai mazliet virs sešdesmit gadiem. Tas ir, pēc statistikas.

Apstākļi tagad mainās gan, nodomāja Marti.

— Jūtu līdzi, — viņš teica.

— Varu nomirt arī jau daudz agrāk, — papildināja Kamilla.

— Žēl dzirdēt, — teica Marti. — Taču tā mēs visi vienmēr varam. Bija patiess brīnums, ka mēs nenomirām šodien. Rīt mēs varam saslimt ar ma­lāriju. Vai pakļūt zem mašīnas pēc nedēļas.

Varbūt, nodomāja Kamilla. Ja vien pāragra nāve būtu vienīgā ar viņas slimību saistītā problēma.

Marti redzēja, ka Kamilla vilcinās.

— Izskatās, ka ar to ir saistīts vēl kas?

— Man nevar būt bērnu, — atklāja Kamilla.

Balss bija klusa, gandrīz vienīgi čuksts. Marti redzēja, kā Kamilla sariti­nās un apvij sev apkārt rokas, kā aizsargājoties no gaidāma sitiena.

— Tas ir žēl, — Marti ātri teica. — Tu būtu laba mamma.

Kamilla norija siekalas un ātri noslaucīja acu kaktiņu.

— No otras puses, pasaulē ir daudz bērnu, kam nav ne vecāku, ne kār­tīgu māju, — Marti papildināja.

— Es kādā brīdi pazaudēšu visus matus, — Kamilla vēl teica. — Un arī visu citu apmatojumu. Neviens nezina, kad tas notiks. Tas var sākties kaut vai rītdien.

— Izklausās jautri, — atzina Marti. — Taču daudzas slimības nodara cilvēkiem krietni lielāku ļaunumu.

— Bet…

— Visu nekad nevar dabūt, — teica Marti. — Vajag vien izbaudīt to, kas ir tagad. Tik ilgi, cik tas ir. Ja paliksi gaidām laiku, kad viss vienlaikus notiek labi un nekas nenotiek slikti, nomirsi, tā gaidot.

Atkal kļuva gaišāk. Pēc brīža saule bija tik augstu, ka tās stari sniedzās līdz alas dibenam. Tie brīnišķīgi sildīja. Kamilla nekad agrāk nebija tik ļoti izbaudījusi saullēktu.

— Vai mums vajadzētu pamēģināt, vai starp mums kaut kas atkal va­rētu būt? — jautāja Kamilla un pagriezās pret Marti

— Manuprāt, mums vajadzētu, — Marti vienkārši teica. — Vai vismaz es ceru, ka tevi interesētu to noskaidrot.

— Tas gan radīs problēmas, — svārstījās Kamilla.

— Cilvēku attiecībās tā mēdz būt, — Marti apstiprināja. — Taču ari tad var izdzīvot. Reizēm. Parasti gan ne ar pilnu saprātu, bet tā, ka vismaz viena plauša mazliet velk gaisu.

Pozitīva nostāja, nodomāja Kamilla.

— Kā gan klājas Huai? — Marti nomainīja sarunas tēmu.

Viņš ieskatījās šahtā un redzēja, ka Huai izdevies izrāpties laukā. Par laimi, Hua studiju laikā bija aizrāvusies ar klinšu kāpšanu, nodomāja Marti. Bez viņas mēs nebūtu izdzīvojuši.

— Mums droši vien vajadzētu apģērbties, — piezīmēja Kamilla.

— Droši vien, — Marti piekrītoši teica.

Viņi atbrīvoja peldbikses un Kamillas krūšturi no caurules un uzvilka mugurā.

Pēc pusstundas no augšas atskanēja jauna balss.

— Hua! Vai tu… Vai tev viss ir kārtībā?

Marti un Kamilla uzreiz atpazina balsi. Kvoks!

— Mēs esam šeit lejā, — sauca Marti.

— Paldies Dievam! — izsaucās Kvoks. — Es jau biju pārliecināts, ka nekad vairs neredzēšu dzīvu nevienu no jums.

— Un kā ar pārējiem? — jautāja Hua.

— Visi ir kārtībā, — apliecināja Kvoks. — Tšiongam ir pievilcīgs zi­lums uz kājas, taču nekas sliktāks.

Hua dzirdēja, kā Kvoka balss aizlūst no aizkustinājuma. Tad vīrietis pāris reižu nokrekšķinājās un saņēmās.

Hua mēģināja piecelties stāvus, taču kājas vēl neturēja. Viņa būtu no­kritusi, ja Kvoks viņu nenoķertu.

— Man laikam vajag… atpūsties… vēl mazliet, — teica Hua neskaidrā un mīkstā balsi.

— Tā varētu būt gluži laba doma, — Kvoks klusi teica.

Hua bija no galvas līdz kājām nosegta ar biezu dubļu slāni. Dubļi bija matos un ausīs, un tie noklāja arī seju. Huas drēbes bija driskās un viscaur dubļos, un lielas, nokarenas stērbeles atkailināja pārāk daudz baltas ādas, arī tādās vietās, kurām normāli vajadzētu būt slēptām. Taču Kvoka attieksme bija cieņpilna, kad viņš palīdzēja Huai atslieties pret lielu kaļķakmens bluķi.

Man droši vien vajadzētu sevi tagad nobildēt un pieteikties konkursam Mis Vjetnama, nodomāja Hua. Ja man jautātu, mani vairs neinteresē ne viļņu fizika, ne viļņu enerģija, ne vispār kas tāds, kas kaut kādā veidā ir saistīts ar jūru vai jūrasbraukšanu. Es pārvākšos dziļi sauszemē, līdzko va­rēšu. Tik tālu cietzemē, cik vien iespējams. Piemēram, Mongolija izklausās diezgan labi. Es varu sākt plānot vēja enerģijas stacijas Mongolijā.

— Vai izdomāsiet veidu, kā nošķelt no šahtas sienas mazliet kaļķak­mens? — Marti jautāja. — Tā, lai skābekļa balons tiktu cauri?

Vu un Tšiongs no lejas paņēma skābekļa balonu un darbarīkus. Kvoks apsēja virvi ap jostasvietu un nolaidās šahtā ar kājām pa priekšu, līdzi paņēmis kaltu un āmuru.

— Uzmanieties, no šejienes tūlīt kritīs akmeņi, — Kvoks uzsauca Marti un Kamillai.

Kamilla un Marti pavirzījās sāņus, kad Kvoks uzklupa sienai. Lejā sāka krist kaļķakmens drupačas.

— Vai tu brauksi kopā ar mani uz Indonēziju? — Kamilla klusi vaicāja.

Marti pārsteigts skatījās uz viņu.

— Uz Indonēziju?

— Gribētu darīt kaut ko, lai labotu savu kaitējumu, — teica Kamilla.

— Ja vien tas vēl ir iespējams. Vai tu palīdzēsi man to izdarīt?

Marti pamāja.

— Jā, — viņš teica. — Es tev palīdzēšu.

— Mēs varētu arī nodibināt kriptīdu pētniecības un meklēšanas fondu, — fantazēja Kamilla. — The Cryptid Hutīt Foundation vai ko tādu.

Tad jau redzēs, Marti nodomāja. Nevajag steigties lietām pa priekšu.

Lejā nogāzās lielāks, pieauguša cilvēka izmēra bluķis. Tas nobūkšķēja pret alas grīdu un sašķīda gabalos. Šķembas aizlidoja visapkārt, pakšķēda­mas pret sienām un ripodamas pa alas grīdu.

— Nu jau gan būs pietiekami, — teica Vu.

Kvoks un Hua nolaida skābekļa balonu lejā. Kamilla paņēma to pretī. Viņa aptvēra skābekļa balona sānus maigi un uzmanīgi, it kā tā būtu vis­dārgākā lieta pasaulē. Kāda tā savā ziņā arī bija.

— Mūsu atpakaļbiļete laukā no šejienes, — piezīmēja Marti.

Viņš pameta ar roku Vu un Kvokam, kuri lūkojās no bedres atveres.

— Uz drīzu tikšanos, — noteica Marti.

Marti piepeši kļuva domīgs. Viņš atcerējās pēdējo niršanas reizi alas lielajā zālē.

— Nu? — Kamilla kļuva nepacietīga.

— Pilnīgi nekas, — apliecināja Marti.

Kamilla izskatījās atklāti neticīga.

— Saki nu!

Vai tur kaut kas bija, domāja Marti, ļ ore iz, kad es apmaldījos tumsā un būtu noslīcis, ja Kamilla nebūtu nākusi palīgā.

Viņš bija cietis no stipra skābekļa trūkuma un bija gandrīz bezsamaņā.

Tādā situācijā varēja iztēloties visu ko. Turklāt, pat ja alā tad bija kāds liels jūras dzīvnieks, tas nebija uzbrucis viņam vai Kamillai.

Es tagad gluži lieki satraucos, nodomāja Marti.

— Palūkosim, varbūt atradīsim maskas un pleznas, — viņš teica un ļāva skatienam slīdēt apkārt alai.

Viņi bija spiesti meklēt gandrīz pusstundu, pirms atrada Marti pleznas un masku. Tās bija daļēji apraktas smiltīs, taču, par laimi, joprojām skaidri saredzamas. Tad viņi devās tālāk uz alas lielo zāli un sāka meklēt Kamillas niršanas piederumus. Maska atradās, taču no pleznām nebija ne miņas. Tās bija apraktas zem visu alas grīdu nosedzošā smilšu matrača.

— Tās var būt jebkur, — atzina Marti. — Jāiztiek vien bešā. Vari ņemt manas pleznas.

— Tās man ir par lielu, — atzīmēja Kamilla. — Taču nav problēmu, ceļš nav garš.

Kamilla sāka stiprināt skābekļa balonu pie muguras. Marti domīgi lūkojās uz lagūnas virsmu. Tā bija pavisam rāma un netraucēta. Nekas ne­liecināja, ka zem tās kaut kas kustētos. Liels jūras dzīvnieks būtu licis ūdens masām svārstīties uz priekšu un atpakaļ. Vai vismaz mazliet vibrēt.

— Vai tevi kaut kas satrauc? — Kamilla jautāja.

— Nē, — Marti meloja. — Kāpēc vaicā?

— Nu tad… vai dodamies? Pēdējā niršana!

Viņi nolaidās ūdenī un sāka peldēt uz alas mutes pusi, elpojot pēc kār­tas caur skābekļa balona caurulīti. Marti izgaismoja ceļu ar lukturi. Viņš pamanīja, ka viļņu kustības vairs nevar just. Jūra acīmredzot bija pavisam nomierinājusies, jo viļņi vairs nesitās alā. Vēl mazliet tālāk, viņš no­domāja.

Taču kāpēc priekšā nevīdēja gaisma?

Ala joprojām bija pavisam tumša, vienīgā gaisma nāca no viņu lampas.

Vai viņi ir nepareizajā alā? Marti vaicājoši palūkojās uz Kamillu. Viņa papurināja galvu un norādīja ar roku uz priekšu.

Viņi turpināja ceļu. Kāpēc ala ir tik tumša? Viņu gaisa burbulīši radīja asfalta melnas, nemierīgi dzīvīgas šļakatas pret alas jumtu.

Alas mutei jābūt pavisam drīz, nodomāja Marti. Taču viņš joprojām neredzēja gaismu.

Tad viņi pēkšņi nonāca strupceļā. Kabatas luktura gaismā varēja redzēt vienīgi smalkas, gaiši dzeltenas smiltis. Smilšu valnis aizsprostoja visu tuneli.

Vētra bija pārvietojusi zemūdens smilšu kāpas, Marti apjauta. Viena no tām bija ievēlusies alā un aizsprostojusi atveri.