Jūras pūķa sala

7

Marti izkāpa no autobusa Lcnsiveilē, pieturā, kas atradās Keilaniemi sā­kumā. Viņš ieskatījās pulkstenī. Viņam bija četrdesmit piecas minūtes laika pirms tikšanās, un Kamillas birojs bija, augstākais, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.

Marti aizgāja līdz krastam un apsēdās uz akmens. Nokia, Kone un Fortum torņi, kas mirdzēja tēraudā un stiklā, spīguļoja saulē kreisajā pusē. Vēl daudz par tiem augstāk debesīs taisni iestieptais Keilarantas Tower bija tieši priekšā, aiz motorkuteru piestātnes. Viņš zināja, ka Norrstrand Oy galve­nais birojs ir tā trešajā stāvā no augšas. Šeit ir gandrīz visa Ālto Universi­tātes pārvaldniecība vienā bildē, viņš nodorhāja. Vienlaikus viņš atturīgi pabrīnījās, kāpēc vairs nespēj just nekādu īpašu rūgtumu.

— Upgrading Tapiola, — Marti noņurdēja balsī.

Sarkastiskā piezīme bija saistīta ar Espo pilsētas teātrī kādreiz uzvesto izrādi, kurā kā joki parādītie megalomāniskie plāni bija vēlāk sākuši, pie­pildīties veidā, kas tikai mazliet atšķīrās no oriģinālā joka. Keilarantas Tower nosaukums stāstīja arī par to, ka nabaga ugru pārāriskošanās — vai indoeiropeiskošanās — joprojām turpinās. Zviedru valodas statuss gan vairs nebija tik spēcīgs kā agrāk, taču tās vietā bija ienākusi angļu valoda.

Marti skatījās, kā melnbalto baltvaigu zosu bars pietuvojas pa krasta mauriņu, pa ceļam knābādamas sulīgos, iepriekšējos gājienos vēl neapēs­tos zāles stiebrus. Zosis palidoja tikai dažu metru attālumā, nepievērsda­mas viņam nekādu uzmanību. Dažas bija pieaugušas mātītes, taču lielākā

daļa bija šīs vasaras perējums. Mīlīgas, pūkainas, pelēkbrūnas radības. Marti saskaitīja vienpadsmit dažādus metienus. Tālāk līcī burāja paugurknābja gulbju metiens, un virs akmeņainas, meldru norobežotas šēras klaigāja mākonis jūras kraukļu. Viņi bija parādījušies Helsinku saliņās pirms da­žiem gadiem, un pēc tam to skaits ātri pieauga. Garām aizlidoja trīs spalgi svilpjošas jūras žagatas burkānu krāsas knābjiem.

Helsinkiem bija savas labās puses, lai arī pilsētas kultūrpolitika ir tik­pat staļiniska kā agrāk, domāja Marti. Viņaprāt, pilsētas tēvi un mātes nekad nebija pa īstam sapratuši, ko īsti nozīmē vārds “kultūra”. Vienmēr, kad kaut kur spontāni izveidojās tāds cilvēkiem piederošs un plašu populari­tāti baudošs kultūras centrs kā Lepakko vai Makasiinit, to vajadzēja ne­kavējoties aizklapēt un aizstāt ar kādu pompozu, oficiālu kultūras centru.

Tā turpinot, no Lielajiem Helsinkiem nekad neiznāks nekāda īsta Eiropas kultūras pilsēta, sprieda Marti, vai arī līdz tam paies vēl piecsimt gadu. Vismaz. Tā vietā no Hesinkiem ir izveidojusies tāda kā Eiropas vasa­ras putnu galvaspilsēta. Simtiem lielu kaiju salu, kurās kopumā ir desmitiem tūkstoši ligzdu. Tūkstošiem ligzdojošu meža pīļu, baltvaidžu, Kanādas zosu un meža zosu. Bariem jūras kraukļu, paugurknābja gulbju, ziemeļu gulbju un lielo pūkpīļu. Daudz nirējpīļu un milzīgs daudzums mazāku zosveidīgo. Vairāki uz centra augstceltņu jumtiem ligzdojoši ūpju pāri. Skaisto baltvaigu zosu, ūdensputnu un bridējputnu migrācija. Nekur citur Eiropas galvaspil­sētās pavasaros un vasarās nav tikpat daudz liela izmēra spārnainu.

Marti vēlreiz ieskatījās pulkstenī. Līdz norunātajam tikšanās laikam bija piecpadsmit minūšu. Bija laiks doties. Viņš sāka soļot uz Keilarantas Tower pusi.

Lejasstāva apsargs pārbaudīja, ka viņš atzīmēts viesu sarakstā, un lūdza uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Marti uzbrauca ar liftu uz trešo stāvu no augšas un nospieda durvju zvana pogu.

Kamillas sekretāre, saraukusi pieri, viņu aizdomīgi nopētīja. Varbūt man vajadzēja saķemmēt matus, domāja Marti. Sekretāres skatiens aizklīda līdz viņa melnajam T kreklam un sākotnēji tādas pašas krāsas, bet nu jau daļēji pelēki novalkātajām biksēm. Sieviete nosodoši skatījās uz Marti balto

auduma tašu un kartona rulli, kas no tās līda laukā. Dokumentu portfelis un uzvalks, iespējams, būtu labāk iederējušies Keilarantas Tower atmosfērā, domāja Marti. Vai es, viņasprāt, izskatos pēc terorista? Vai parasta hipija?

Sekretāre ielaida Marti Kamillas kabinetā. Pirmais, ko Marti pamanīja, bija vērienīgais skats, kas pa lielajiem logiem pavērās uz Helsinku salām un atklāto jūru. Vispirms mežainas salas. Tālāk pelēkas klintis bez kokiem. Tad tikai zili mirdzoša, atklāta jūra.

Aiz platā rakstāmgalda sēdošā sieviete viņam bija sveša. Biezo matu gaišā krāsa bija tā pati, kas agrāk, taču viss pārējais bija citāds.

Viņa Kamilla bija brīnišķīga, pretrunu pilna jauna sieviete. Kamiliai la­bākajā vai sliktākajā gadījumā bija starojums, jauda un harisma, kuras pie­tiktu vairākiem cilvēkiem. Viņa bieži apzināti bija ģērbusies provocējoši un arī citādi uzsvērusi savu bezbailību. Vienlaikus zem čaulas viņa tomēr bija pārsteidzoši vāja un ievainojama un vēl daudzējādā ziņā nepārliecināta par sevi, savām vēlmēm un izvēlēm.

Šai Kamiliai bija lietišķs ietērps, kārtīgs matu sakārtojums, daudz kos­mētikas un nopietna vai pat skarba sejas izteiksme. Kamillas seja salocījās smaidā, kad viņa sveicināja Marti, bet smaids bija uzspiests, un no tā ne­nāca patiess siltums.

Vai šai tagadējai Kamiliai Norstrandai vispār bija kāda saistība ar to jautro, jauno sievieti, ko viņš reiz bija pazinis un kurā bija iemīlējies?

Es biju muļķis, Marti teica sev. Ko es īsti gaidīju? Deviņpadsmit gadi pārmaina cilvēku, un divsimt miljonu eiro īpašums pārvērš viņa iedabu un visu viņa personību vēl vairāk.

— Det var lānge sen,' — teica Kamilla zviedriski.

— Det ar sant,2 — atbildēja Marti.

Marti nodomāja, ka Kamilla varbūt ir vēl skaistāka nekā tad, kad viņi bija viens otru pazinuši. Kad viņi gāja uz randiņiem, Kamilla savā ziņā bija vienkārši jauka, lai gan viņa bija pratusi to noslēpt ar ģērbšanās stilu un zi­nāmu noslēpumainību. Tagad viņa, pieaugusi un nobriedusi, bija pievilcīga,

1 Ilgs laiks pagājis (zviedru vai).

2 Tā gan (zviedru vai).

izskatīga sieviete. Tas gan šajā reizē nepalīdzēja, drīzāk gluži otrādi. Marti pēkšņi sajutās nervozs, un viņu kaitināja, ka viņš bija nolaidis savu zviedru valodu līdz tik sliktam līmenim.

— Det var bra du kunde se mig,] — Marti turpināja savā neveiklajā zviedru valodā. — Du maste vara mycket…2

Marti piepeši saprata, ka viņš neatceras, kā zviedriski ir “aizņemts”. Brāttomlig? Nē, tas neizklausījās pareizi. Man vajadzētu teikt ko citu, viņš domāja, bet apjuka, un prātā nenāca citi zviedriski teikumi, vienīgi man maste ta till hānsyn de samhālleliga synpunkterna.3 Tas varbūt tieši tagad neko sevišķi nepalīdzēs, Marti izmisīgi nodomāja. Turklāt, vai pareizi bija se ta hānsyn till, nevis ta till hānsyn?i Kādā secībā jāliek vārdi? Un kā vis­pār zviedriski ir “jūras bioloģija”? Havsbiologi?

Kamilla ieinteresēta vēroja Marti bēdīgo stāvokli un nolēma viņu atpestīt.

— Runājam somiski, — ierosināja Kamilla. — Ja tā tev ir vieglāk.

Kamilla vienmēr bija runājusi perfektā somu valodā, lai arī zviedru

bija viņas dzimtā valoda. Turklāt viņa ātri apguva jaunas valodas, ne tā kā Marti, kam jaunu valodu iemācīšanās vienmēr prasīja lielu piepūli. Marti laika gaitā darba uzdevumu vai aizraušanos dēļ bija nācies pamācīties spāņu, angļu un mazliet arī vjetnamiešu un dāņu valodu, un tā rezultātā viņa sākotnēji trauslās zviedru valodas prasmes bija apglabātas zem čet­rām citām svešām valodām.

— Tu noteikti esi ļoti aizņemta,— Marti turpināja somiski.

— Tas ir tik relatīvi,— Kamilla attrauca.

Marti atkal pagriezās, lai paraudzītos uz jūras ainavu, kas pavērās aiz loga. Kā mazus, asus pīķus viņš varēja izšķirt Tallinas augstāko celtņu un baznīcas torņu smailes. Tās izurbās tieši aiz horizonta.

— Burvīgs skats, — atzīmēja Marti.

1 Patīkami, ka tev ir laiks mani satikt (zviedru vai.).

2 Tu noteikti esi ļoti… (zviedru vai). ,

3 Ir jāņem vērā sociālie aspekti (zviedru vai).

4 Gramatiska iepriekšējā teikuma variācija, kas nozīmi nemaina.

— Tas ir tīri labs, — piekrita KamiUa.

Marti pamanīja, ka Kamilla šķiet nerunīga. Savārgusi. Vai pat skumja. Zem acīm bija tumšas ēnas, it kā viņa nebūtu gulējusi vairākas naktis. Kaut kas acīm redzami nospieda Kamillu. Marti nezināja, ar ko tas saistīts. Vis­maz Kamillas uzņēmumam, kā stāstīja avīzes, joprojām iet labi.

— Tu gribēji ar mani runāt par kaut kādas ekspedīcijas finansēšanu, — Kamilla ķērās pie lietas. — Vai gribēsi kafiju?

— Paldies, labprāt.

— Melnu un bez cukura, ne tā?

— Jā, — apstiprināja Marti. — Tu atceries!

Kamilla piegāja pie galdiņa un atnesa Marti tasi kafijas.

— Bulciņu? — viņa jautāja.

— Kāpēc ne, — piekrita Marti.

Kamilla izcēla no maza groziņa svaigu, pēc skata gardu smalkmaizīti ar lāceņu ievārījumu un uzlika uz Marti šķīvja.

— Kā tev klājas? — jautāja Marti.

Kamilla vēroja jūru un izvairījās no Marti skatiena. Afrikānis būtu at­bildējis, ka, paldies, labi, Kamilla sarkastiski domāja. Afrikānis teiktu, ka viss ir labi, pavisam labi, ka nevarētu būt labāk, izņemot to, ka nupat esmu atstāta viena kā pirksts un piedevām uzzinājusi, ka esmu neārstējami slima.

— Ar ko tā tava ekspedīcija būtu saistīta? — Kamilla mainīja sarunas tematu.

— Cik daudz tev ir laika?

To arī es gribētu zināt, Kamilla drūmi nodomāja. To gan mēs visi vien­mēr gribētu zināt. Viņa paraustīja plecus.

— Šodien man nav nekā sevišķa, — teica Kamilla. — Tā ka man ir laiks stundu, divas. Ja vajag, arī vairāk.

Viņa bija lūgusi Maiju atcelt visas tāsdienas tikšanās. Maija uz viņu bija paskatījusies ar nopeļošu skatienu, taču tad ķērusies pie darba. Marti iemalkoja kafiju un domāja, ar ko lai sāk.

— Tev ir pazīstams tāds jēdziens kā kriptozooloģija? — jautāja Marti.

Kamilla sarauca pieri.

— Vispār jau nē, — atzina Kamilla.

— Tā pēta dzīvniekus, kuri, pēc vietējo iedzīvotāju teiktā, pastāv, bet kuru esībai nav neapstrīdamu pierādījumu, — iesāka Marti. — Jeb tā sauk­tos kriptīdus.

— Kriptīdus?

Jēdziens bija Kamillai jauns.

— Kriptīds burtiski nozīmē apslēptu dzīvnieku, — izskaidroja Marti.

— Daļa no tiem vienmēr ir bijuši tikai mīts. Daļa ir kādreiz pastāvējuši, taču vēlāk izmiruši. Un daži dzīvo joprojām, taču ir uz izmiršanas robežas vai dzīvesveida dēļ praktiski nepamanāmi.

— Tātad kā Lohnesa briesmonis vai sniega cilvēks! — Kamilla iesmējās.

— Tie ir slavenākie gadījumi, — apstiprināja Marti bez apjukuma.

— Piemēram, loti iespējams, ka Lohnesa kriptīds patiešām pastāv.

Rādās, ka šī diena izvērtīsies vēl dīvaināka nekā vakardiena, nodomāja

Kamilla. Viņai šķita, it kā viņa skatītos uz visu no tālienes, kā pieaicināts novērotājs. It kā nekas nebūtu noticis, visādā ziņā ne ar viņu pašu. Nereālā šķituma sajūta pastiprinājās, kad Marti atvēra savu mapi un pasniedza Kamillai biezu, augšējā stūrī sakniedētu kaudzi A4 lapu.

— Te ir saraksts ar mazliet vairāk nekā tūkstoti zināmā mērā ticamu kriptīdu. Tas ir Britu Kolumbijas kriptozooloģijas zinātnes kluba jeb BCDCC izveidots. Pilns oficiālais nosaukums tātad ir British Columbia Scientific Cryptozoological Club.

— Vai to tu mūsdienās pārstāvi? — jautāja Kamilla.

— Esmu tā loceklis, bet ne vairāk.

Kamilla paķēra katalogu. Tas sākās ar virsrakstu “Zīdītāji — 212”. Pir­mais vārds sarakstā bija “Adjule (suns, Ziemeļāfrika)”. Tam sekoja “Ahool (sikspārnis, Dienvidaustrumāzija)”, “Ahuitzotl (ūdrs, Meksika)” un “Alula (valis, Indijas okeāns)”.

Kamilla šķirstīja sarakstu tālāk:

24. BLACK TIGER (INDIA)

25. BLOOD-SWEATING HORSE (E. ASIA)

26. BLUE HORSE (S. AFR)

27. BLUE TIGER (CHINA)

28. BOKYBOKY (CIVET, MADAG.)

29. BOOAA (SENEGAL)

30. BORDEAN TIGER

Šķita, ka saraksts nekad nebeigsies.

58. DRE-MO (BEAR, TIBET)

59. EARTH HOUND (ENG.)

60. EASTERN PUMA (USA/CANADA)

61. ECUADOREAN GROUND SLOTH

62. ELEPHANT-DUNG BAT (E. APR)

63. ELLENGASSEN (SLOTH, ARG.)

64. ESAKI-PAKI (PIG, S. AMER.)

65. ETHOPIAN DEER

66. ETHOPIAN HYRAX

Pa vidam kāds īpaši interesants vai dīvains dzīvnieks pievērsa Kamillas uzmanību, piemēram,

76. GIANT HYRAX OF SHAANXI (CHINA) vai

99. ITZCUINTLIPOTZOTLI (DOG, MEX.)

Šaņsi milzu klinšu damans un itzcuintlipotzotlisuns, domāja Kamilla. Dīvaini. Patiešām dīvaini.

— Daži no saraksta dzīvniekiem gandrīz droši joprojām pastāv, — piezīmēja Marti. — Piemēram, 142. numurs jeb onza.

— Onza7 .

— Tā acīmredzot ir kaut kāda meksikāņu puma vai kaķis, kas ļoti at­gādina pumu. Pēc visa spriežot, tas ir ļoti rets, uz izmiršanas robežas. Var­būt to vairs ir mazāk par desmit indivīdiem.

Kamilla nekad nebija dzirdējusi par pumām radniecīgu plēsīgu kaķi ar nosaukumu onza.

— Vietējie pret to izturas tieši tāpat kā pret jebkuru citu pazīstamu dzīvnieku, — apstiprināja Marti. — Lai arī neviens pētnieks to nekad nav redzējis, mums īsti nav nekāda iemesla apšaubīt to, ka onza būtu reāli pa­stāvoša suga. Tagad jau ir gandrīz skaidrs, ka tas paspēs izmirt, pirms to ieraudzīs pirmais oficiālais dabas pētnieks.

Cik skumja doma, domāja Kamilla. Viņa ievēroja, ka Marti kafijas krūze ir tukša, un aizgāja pēc kannas.

— Paldies, — teica Marti.

Kamilla pielēja viņa krūzi pilnu. Tad viņa ielēja arī sev. Lai arī īstenībā man vajadzētu ko mazliet stiprāku par kafiju, Kamilla domāja. Viņa tomēr neaizgāja paņemt viskiju no skapīša. Viņa negribēja atstāt Marti iespaidu, ka ir alkoholiķe.

— No dažādiem teiksmainiem hominīdiem vai hominīniem, cilvēku mežonīgajiem brālēniem un māsīcām, pazīst apmēram pusotra simta sugu, — turpināja Marti. — Eiropā sešas, Āzijā apmēram septiņdesmit, Ziemeļ­amerikā un Dienvidamerikā ap četrdesmit, Āfrikā divdesmit četras, Aus­trālijā apmēram desmit.

Par kādiem brīnumiem Marti īsti runā, Kamilla distancēti domāja. Viņas skatiens aizklīda jūrā, uz zemajām klinšu saliņām. Ko es darīšu ar savu dzīvi, viņa jautāja sev. Ko lai es daru tagad, kad nekas vairs nav palicis? Kad nekā, kas ir patiešām svarīgs, vairs nav? Marti nepamanīja, ka Kamillas uzma­nība ir atslābusi.

— Tas gan, protams, īstenībā nenozīmē simt piecdesmit dažādas su­gas,— Marti aizrautīgi turpināja. — Domāju, ka daudzi hominīdi ir pazīs­tami ar dažādiem nosaukumiem dažādās zemēs un atšķirīgās valodu grupās. Īstenībā sugu noteikti ir daudz mazāk.

Kā gan viņš var būt tik ļoti aizrāvies, Kamilla apātiski nodomāja. Vai kā vispār kāds var būt ar kaut ko aizrāvies? Vai cilvēki nesaprot, ka nekas vairs nepastāv?

— Turklāt var būt, ka visi šie zinātnei nepazīstamie hominīdi ir jau iz­miruši,— Marti nobubināja.

— Mūsdienās mēs droši zinām, ka līdzās Homo sapiens vienlaikus ir dzīvojuši arī citi hominīdi, piemēram, neandertālieši, Floresas cilvēki un, iespējams, arī daži citi cilvēkveidīgie. Bet sāk kļūt skaidrs, ka visas šīs sugas jau sen ir izmirušas. No tām vairs nav palicis nekas, kā vien bagātīgs klāsts dažādu nostāstu par troļļiem un gobliniem.

)ēga, domāja Kamilla. Man tagad steidzami vajadzīga jēga. Lietas, kas kaut ko nozīmē.

— Vadoties pēc nostāsta, ebu gogot jeb tos sīkos Floresas cilvēkus iznī­cināja pirms aptuveni trīssimt gadiem.

Marti pavisam noteikti rūp tas, par ko viņš runā, domāja Kamilla. Viņš joprojām dzīvo jēgas pasaulē. Mana pasaule ir tukša.

— Pēc nostāsta, cilvēkiem apnika, ka alās dzīvojošie ebu gogot visu laiku zog ēdienu un arī šo to citu, — Marti klāstīja. — Tāpēc tie devās pie alām un aizdedzināja lielu zaru kaudzi pie to ieejas. Alas drīz vien piepildījās ar dūmiem, bet cilvēki turpināja dedzināt zarus vēl vairākas stundas, un pēc tam vairs neviens netika redzējis kaut vienu ebu gogot.

Marti atkal cieši palūkojās uz Kamillu.

— Stāsts, protams, var būt izdomāts, bet tas izklausās… kaut kā ticami. Šķiet kā īsts.

Kā nokļūt atpakaļ nozīmju pasaulē, domāja Kamilla. Tieši tagad visa pasaule ir tik ļoti… viegla. Viegla kā spalva. Tukšs gaiss.

— Arī vairāki citi eiropiešu kriptīdi visdrīzāk ir izmiruši jau sen, ari kādreiz pastāvējušās sugas. Citur pasaulē tomēr var būt vēl daudz tādu zinātnei nepazīstamu sugu, kas turas pie dzīvības. Piemēram, mūsu pazīs­tamais draugs jetijs, ko jau pieminēji.

Jetija pieminēšana iztrūcināja Kamillu no domām.

— Tu tici, ka jetijs pastāv? — viņa protestēja. — Baismīgais sniega cilvēks?

Pēc Kamillas domām, .šāds apgalvojums bija vairāk nekā mazliet smiek­līgs, bet Marti viņas neticīgums nesamulsināja.

— Nepālas un Tibetas kalnaino apgabalu iedzīvotājiem jetijs ir tikpat īsts kā citi retāki dzīvnieki, kā Tibetas zilais lācis, — aizstāvējās Marti. — Zilais lācis ir oficiāli pastāvoša suga, lai arī neviens pētnieks to nekad nav redzējis,

jo muzejos ir atrastas piecas to ādas un divi galvaskausi. Manuprāt, mums tomēr vajadzētu pievērst vairāk uzmanības otram līdzīgam teiku dzīvniekam, kas dzīvo Altaja kalnos un Mongolijā un ko dažādās zemēs pazīst kā almastu, almu vai almasu. Man tas izklausās visai ticami. Bet arī tas nav nekāds bries­monis. Nepavisam. Briesmoņi ir tikai amerikāņu un japāņu filmās!

Varbūt man vajadzētu aizceļot uz Nepālas kalniem un nodarboties ar transcendentālo meditāciju kādā eksotiskā budistu klosterī, Kamilla distancēti domāja. Cits variants varētu būt jetija meklēšana augstākos kalnos. Varbūt es nomirtu no kalnu slimības vai paliktu zem sniega lavīnas. Tas varētu būt pavisam labs risinājums. Vismaz es kaut ko justu, uz mirkli. Kaut vai sāpes.

— īpaši šie Otrā pasaules kara laika stāstījumi, kuros nakts maiņas ka­reivji ir nošāvuši almus, noturot tos par ienaidnieka kareivjiem, ir atstājuši uz mani iespaidu, — turpināja Marli. — Palasi šo!

Laikam jau mēs tagad vairs neesam uz viena viļņa, Kamilla domās nopūtās.

— Orangdalams, Malaizija, — viņa tomēr lasīja. — Orangekors, Malaizija, Oranggadangs, Indonēzija, Organggugu, Indonēzija, Organgpendeks, Indonēzija.

Orang? Prātoja Kamilla. Orang kā orangutanā? Marti saprata, kas mai­sījās viņas prātā, un atbildēja uz jautājumu, pirms Kamilla bija paspējusi pateikt to skaļi.

— Orangutans agrāk bija Eiropā leģendārs mītu dzīvnieks, kura pastā­vēšanai pilnīgi neviens neticēja. Tagad tie ir zoodārzos, tā ka orangs jeb, burtiski somiskojot, meža cilvēks vairs nav nekāds kriptīds. Bet kā ar pā­rējiem? Vietējiem tie ir tikpat īsti kā orangutans. Ja nu kādi no tiem no­rāda uz sugām, kas vēl tik tikko turas pie dzīvības, bet pamazām izmirst?

Kamilla turpināja šķirstīt katalogu.

— Saldūdens kriptīdi — 119? — Kamilla brīnījās.

Simt deviņpadsmit dažādu ezera briesmoņu? Tas nu gan šķita pavisam neticami!

Afanc, Aidakhar, Altamaha-ha, lasīja Kamilla. Amhuluk, Anfish, Banib, Big Wally, Bozho, Cressie, Cryttie, īgopogo. Kussie. Messie. Morag, Nahuelito,

Nessie… Nesijā izklausījās pazīstamāka nekā citi saraksta vārdi. Bet tas tur­pinājās: Storsjodurjet. Tanivvha. Ular Tedottg. Wewiwilemita Manelu…

— Vai tiešām tu tici, ka šie visi var būt īsti dzīvnieki? — Kamilla iz­meta. — Neāksties.

Kamilla izskatījās tik sašutusi, ka Marti vajadzēja smieties.

— Vai tev ir atlants? — viņš jautāja.

Kamilla piegāja pie grāmatplaukta un izvilka no turienes lielu atlantu angļu valodā. Marti to pašķirstīja un atvēra pie Ziemeļeiropas.

— Eiropā nopietni ņemami nostāsti par ezeru briesmoņiem nāk no šejienes.

Marti pirksts apvilka ap Skotiju.

Nu, protams, Kamilla uzreiz nodomāja. Lohness!

— Un šeit, — papildināja Marti.

Marti rādītājpirksts iezīmēja kartē otru apli ap Zviedriju un Norvēģiju.

— Bet to nav, piemēram, Somijā, lai arī mums ir ap divsimt tūkstošiem ezeru. Tāpat to nav Itālijas vai Grieķijas ezeros un arī ne Kaspijas jūrā. Ne Lādogas ezerā, ne Balatonā, ne Spānijas vai Vācijas ezeros. Tā ka nepietiek vien ar ezeru eksistenci. Vajag arī citus izskaidrojamus faktorus.

— Kā ar kultūras faktoru? — Kamilla vedināja.

— Tā, it kā Eiropā tieši skoti, zviedri un norvēģi būtu īpaši pakļāvīgi masu histērijai? — vaicāja Marti un to apdomāja. — Starp citu, izklausās pēc diezgan labas teorijas. Es tev ticu!

Kamilla parādīja Marti mēli un uzreiz saprata, cik bērnišķīgi tas būs izskatījies.

— Vai tev pašam ir kāds labāks ierosinājums? — Kamilla izaicināja.

Marti atvēra Ziemeļamerikas karti un virzīja pirkstu uz cietzemes zie­meļu daļu.

— Otra lielā ezeru briesmoņu kolekcija ir šeit. Šajos Kanādas apgaba­los, daļēji arī Savienoto Valstu daļā. Kas ir kopīgs visām šīm vietām?

Kamilla kādu mirkli bija apjukusi, bet tad apjausma izskrēja cauri viņas smadzenēm kā zibens.

— Tātad tu saki, ka…

— Tieši tā, — Marti dedzīgi pamāja ar galvu. — Visi šie apgabali pēdējā ledus laikmetā ir atradušies zem ledāja. To garoza pēc tam ir pacēlusies par vairākiem simtiem metru, vietām pat daudz vairāk. Pēc jaunākajiem aprē­ķiniem, piemēram, zem Austrumantarktiskā ledāja augstākās vietas iespiestā bedre bija nevis kilometru, bet pat trīsarpus kilometru dziļa. Tādējādi ir pat neizbēgami, ka tad, kad pārtrūka ezeru savienojums ar jūru, šādu ap­gabalu ezeros paliktu slazdā dažādi dziļjūras iemītnieki. Ezeru briesmoņi tātad pieder pie tās pašas kategorijas, pie kuras Saimā un Peijennes po­gainie roņi. Vai Lādogas un Baikāla roņi.

Tas tiešām izklausās gluži ticami, domāja Kamilla. Izņemot to, ka Marti teorijai bija daži acīm redzami trūkumi.

— Arī Somijas garoza ir cēlusies, — uzstāja Kamilla. — Arī virs Somi­jas bija kilometriem ledus. Kāpēc mums nav ezeru briesmoņu?

Marti priecīgi pasmaidīja. Arī tolaik, kad viņi bija kopā, Marti izbau­dīja labus pretargumentus. Kad Kamilla ieskatījās rūpīgāk, viņa redzēja Marti acu kaktiņos mazas krunciņas, bet citādi Marti izskatījās vismaz desmit gadu jaunāks par saviem gadiem. Viņš joprojām bija slaids un muskuļots, viņam nebija ne pusmūža vīrieša alusvēderiņa, ne sirmu matu. Norūdītā āda un iedegums norādīja, ka viņš daudz laika pavada ārā. Marti jau jaunībā bija zvērināts āra cilvēks. Turklāt jūras biologiem taču vajadzēja daudz laika pa­vadīt jūrā. Patiešām, Marti arī tagad ir diezgan pievilcīgs, Kamilla atzina.

— Var būt, ka mūsu ezeri ir vienkārši pārāk pazeminājušies, — turpi­nāja Marti. — Aizsērējuši vai pazuduši līdz ar zemes pacelšanos. Ari mums kādreiz bija vērtīgi ūdensdzīvnieki, un cilvēki pret tiem izturējās ļoti no­pietni. Somiem bija ūdensgari, un sāmiem bija savi kaetkieli jeb cēcieli, neesmu gluži drošs par pareizu izrunu. Tie bija sami un stores, kas pali­kuši kā cietumnieki mūsu ezeros.

Kamilla atcerējās redzējusi kādā muzejā trīs vai četrus metrus garu samu, kas bija izzvejots no kāda Somijas ezera. Tas bija biedējoši liels, īpaši galva bija ievērības cienīgā izmērā. Kamilla iedomājās rāmu naksnīgu ezeru un četrmetrīgu samu parādāmies virs ūdens blakus mazai airu laiviņai. Jēziņ, kā tas būtu pārbiedējis, viņa domāja.

— Lielās stores agrāk bija vēl lielākas par samiem, — teica Marti. — Pat astoņus vai deviņus metrus garas. Tik garas kā joslvalis vai krietni paliels plēsoņdelfins. No muklājiem dabūja prāvus milzeņus vēl astoņpadsmitajā gadsimtā.

— Tātad tu gribi teikt, ka visi tie ezeru nezvēri patiesībā ir… tikai zivis? — jautāja Kamilla.

Viņa piepeši apjauta, ka izklausās dziļi vīlusies. It kā viņa būtu maza mei­tene, kas nupat dabūjusi jaunu interesantu lelli un uzreiz to pazaudējusi. Viū kā bērns, kam nupat pateikts, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē.

— Pavisam noteikti, — apstiprināja Marti. — Simt procentu. Vismaz vairākums. Kad liela izmēra jūras dzīvnieki paliek kā relikti par cietumnie­kiem iekšzemes ūdeņos, tad, protams, lielākā daļa no tiem vienmēr ir zivis. Turklāt, spriežot pēc aprakstiem, ezeru briesmoņi tikai retumis paceļas līdz ūdens virsai. Ja tiem nevajag regulāri pacelties līdz virsai, lai elpotu, tie nevar būt zīdītāji, rāpuļi, dinozauri, bruņurupuči vai varžveidīgie. Tad at­liek vien zivis.

— Tātad Lohnesa briesmonis visdrīzāk ir… tikai zivs?

— Nu, nesaki taču visu laiku, ka tikai zivs. Kāda gan zivīm vaina? Kas tev ir pret tām?

Nekas jau, nodomāja Kamilla. Tomēr…

— Man vajadzētu tevi kādreiz aizvest panirt tur, kur ir milzu rajas. Vai pasnorkelēt milzu haizivju bara vidū, — noņurdēja Marti. — Tas iemācītu tevi respektēt zivis. Milzu haizivis ir, zini, diezgan iespaidīgi, acīm redzami aizvēsturiski dzīvnieki.

Varbūt man pat vajadzētu piekrist tādam priekšlikumam, domāja Ka­milla. Marti noteikti ir redzējis tik daudz.

— Un kā ar šiem? — jautāja Kamilla. — “Marinē cryptids, 23. Okeāna nepazīstamie dzīvnieki?” Tikai divdesmit trīs?

— Tas nav nopietni, — izspēra Marti. — Okeānā bez šaubām ir vismaz simt reižu vairāk nepazīstamu sugu radību nekā uz sauszemes. Viņas tikai ir grūti ieraudzīt, jo tās ir par mums daudz ātrākas un ūdenī var redzēt tikai nelielu gabaliņu uz priekšu.

Marti izteiksme kļuva domīga.

— Kā būtu, ja mēs te mazliet atbrīvotu vietu? — jautāja Marti. — Tas ir, uz šī galda.

— Protams, — teica Kamilla.

Marti aizstūma tukšās kafijas tasītes un citus traukus uz galda malām. Kas te tagad būs, brīnījās Kamilla.

— Es varu tos aiznest, — viņa piedāvāja.

— Lai paliek, — atteica Marti. — Mums tos vajadzēs!

Marti izņēma no savas tašas kartona futrāli un no tā — sarullētu karti. Kad viņš atritināja karti, tā uzreiz centās saritināties atpakaļ, bet Marti no­vietoja kafijas krūzītes un šķīvjus uz stūriem smagumam.

Kamilla redzēja, ka tā ir kādas ļoti vecas kartes kopija. Bija skaidrs, ka tajā attēlota Ziemeļeiropa un tai tuvākie reģioni, bet pussalas un salas bija sazīmētas neprecīzi un neskaidri. To formas bija kļūdainas, un arī mērogs nebija īsti pareizs. Karte bija pilna ar nosaukumiem latīņu valodā un ar zīmētiem attēliem. Cilvēki ar zobeniem, musketēm un lielgabaliem. Cilvēki zirgu vilktās kamanās, kuģos un uz slēpēm. Tad vēl daudz dzīvnieku. Lāču, vilku, zirgu — un vesels klājiens jūras nezvēru, kas bija cits par citu dīvai­nāki. Milzīgi vēži ar astoņām un desmit spīlēm, no kuriem viens savās spīlēs bija sagrābis pēc skata niecīgu cilvēku, kas nelaimīgi spirinājās. Bezgala lieli, grumbaini radījumi, kas uzbruka burukuģiem un izpūta gaisā augstas strūklas. Un dies zina kas vēl. Augšējā labajā stūrī drukātiem burtiem bija rakstīts: ANNO DNI1539. Es esmu redzējusi šo jau agrāk, domāja Kamilla, jau tad, kad biju pavisam maza.

— Vai tu zini, kas tas ir? — jautāja Marti.

— Saprotams, — teica Kamilla. — Olava Magnusa Carta Marina no 1539. gada. Jūras karte ir pazīstama ar to, ka tā ir pilna visādu pilnīgi izdo­mātu jūras nezvēru.

Marti dīvaini paskatījās uz Kamillu.

— Un kā būtu, ja es tev pateiktu, ka visi jūras briesmoņi kartē ir pastā­voši, zināmi dzīvnieki? Vai, pareizāk sakot… visi, izņemot divus.