Jūras pūķa sala

42

Kamillai šķita, ka pagājusi jau maza mūžība kopš brīža, kad ūdens atkal bija pacēlies virs viņu galvām. Lai arī viņi mēģināja būt pēc iespējas rūpīgi un uzmanīgi, Kamilla zināja, ka situācija joprojām ir ļoti bīstama.

Viņi bija attīstījuši precīzu ritmu. Kad viņi mainījās vietām, tas, kurš bija elpojis, atrāva muti no caurules gala un uzreiz pielika īkšķi par aiz­bāzni. Lai arī viņi mēģināja būt akurāti, iekšā vienmēr iekļuva mazliet ūdens. Tā kā caurule bija tik gara, viņi nespēja ūdeni aizpūst prom un to vajadzēja norīt, citādi tas traucētu elpot. Kamillas vēders jau bija pavisam sapūties no visiem tiem dubļainā ūdens litriem, ko viņa bija spiesta norīt, un viņiem ik pa brīdim bija jāčurā ūdenī, lai atbrīvotos no šķidruma, kas bija sakrā­jies urīnpūslī.

Kopā ar ūdeni plūstošās smiltis un dubļi šņirkstēja starp zobiem un kairināja rīkli. Rezultātā ik pa brīdim uznāca mazas klepus lēkmes, kas tābrīža situācijā bija ļoti bīstamas. Viņi mēģināja neievilkt dubļus elpceļos, jo no tā viegli rastos tik spēcīga klepus lēkme, ka viņi noslīktu.

Pagaidām caurulē tikai reizi bija iekļuvis tik daudz ūdens, ka viņi bija tuvu tam, lai nomirtu negadījuma pēc. Marti bija izdevies izsūkt un norīt ūdeni, taču situācija atkal bija teju uz robežas. Varbūtību likumi sāka no­stāties pret viņiem. Viņi bija uzvarējuši daudzas reizes, bet tagad žetonu kaudzes jau kļuva tik augstas un nestabilas, ka drīz tās būs aizvien grūtāk atturēt no apgāšanās. Cik ilgi viņus vēl pavadīs veiksme?

Situācija bija grūtāka nekā iepriekš, jo ūdens tagad bija vismaz metru

augstāk. Turklāt viņi bija nogurušāki. Viņu kustības kļuva aizvien auto­mātiskākas, gurdākas un lēnākas. Kādā bridi viņi pieļaus jaunu kļūdu, un tad viss būs cauri.

Hua bedrē drebinājās un spļaudīja dubļaino ūdeni. Taifūna spēks atkal bija kļuvis velnišķīgs, un lielāko viļņu radītās šļakatas atkal bija sākušas triek­ties pāri salas augstākajām virsotnēm.

Tas nekad nebeigsies, Hua nodomāja.

Palūkojusies lejup, viņa zibens gaismā ieraudzīja kaut ko satraucošu. Lejup plūstošais ūdens bija izgrauzis pārsteidzoši daudz zemes ap akme­ņiem, kas noturēja vietā Kamillas un Marti elpojamo cauruli. Akmeņi to­mēr joprojām izskatījās turamies stingri vietā.

Vai viņai vajadzētu kaut ko darīt? Vai tas tikai pasliktinātu situāciju? Hua bija no aukstuma un lietus kļuvusi tik nejutīga, ka viņas domas kustējās stingi un lēni.

Viņai pēkšņi bija ļoti grūti pieņemt lēmumu.

Cik daudz reižu mēs jau esam to visu darījuši, Kamilla domāja. Cik daudz reižu esam nomainījuši kārtu elpot? Viņa no sākuma bija skaitījusi mai­ņas, lai spētu vismaz pēc summas būt skaidrībā par laika virzību, taču bija sajaukusi skaitu pie četrdesmit un vairs nebija sākusi no jauna. Tomēr viņai šķita, ka maiņu jau ir bijis neskaitāmi daudz un ka viņi ir kārpījušies mazajā, tumšajā bedrē veselu mūžību. Taču cik ilgs laiks bija pagājis, kopš ūdens atkal bija pacēlies pāri viņu sejām? Stunda? Divas stundas? Trīs? Cik daudz viņiem vēl jāiztur?

Cik ilgi viņi spēs?

Viņiem apkārt bija piķa melna tumsa, viņi jau sen vairs neko nevarēja saskatīt. Vienīgais, ko Kamilla dzirdēja, bija viņas pašas elpa un sirds­puksti. Viņa juta pieskaramies ūdeni, kas kļuva iztrūcinoši vēss, un Marti stingro augumu, kas bija piespiedies viņas ķermenim. Ik pa brīdim viņa juta arī to, kā sīki akmeņi un dubļu pikas cauri ūdenim krīt virsū un rit lejup gar miesu.

Cik vēl ilgi? Kamilla sāka cerēt, ka viss drīz beigsies tādā vai citādā veidā. Pat ja beigas nozīmētu nāvi, viņa jau bija tik nogurusi, ka vairs nespēja par to satraukties. Lai vai kas, kaut tikai spīdzināšana beigtos.

Hua caur lietu un krēslu redzēja, ka izkustas viens no cauruli turošajiem akmeņiem. Lietus zem tā izēda aizvien vairāk zemes. Man ir kaut kas jādara, Hua domāja. Taču, pirms viņa paspēja izkustēties, abi akmeņi pēkšņi ri­poja lejup.

Llua redzēja, kā caurules gals nokrīt līdz ar tiem.

Viņa vairs nedomāja, ko vajadzētu darīt, bet nira pakaļ caurulei. Viņa to gandrīz aizsniedza, tā aizskāra plaukstas locītavu, un viņa mēģināja to aptvert ar pirkstiem, taču tie bija pārāk lēni un stingi.

Caurule atlēca tālāk, un viņa vairs nevarēja līdz tai aizsniegties.

Cerams, ka tā peld, Hua domās iekliedzās. Jācer, ka caurule ir no plast­masas, kas ir vieglāka par ūdeni, nevis no smagas plastmasas, kas nogrimtu dibenā.

Zibeņošana uz mirkli bija apstājusies, un Hua neredzēja, kāda ir situācija.

Viņa turējās pie klintsradzes un gulēja gar šahtas sienu, kājām gaisā un ķermeņa augšdaļu zemāk bedrē. Ja viņa turpinās, iespējams, vairs netiks laukā, jo šahta kļuva stāvāka un šaurāka. Ja nokritīšu, nespēšu pagriezties, bet palikšu, iesprostota ar galvu uz leju, nodomāja Hua. Doma viņu šaus­mināja. Taču, ja viņa neko nedarīs, pirms Marti un Kamillas vienīgais dzī­vības glābiņš nogrims, viņi noslīks.

Hua palūkojās apkārt un meklēja kaut ko, ar ko varētu uzvilkt cauruli augšā. Taču viņa neredzēja nekā piemērota, nekur nebija pietiekami gara koka zara.

Ko lai es daru, Hua drudžaini domāja.

Marti saprata, ka kaut kas nav kārtībā, jo caurule piepeši bija kļuvusi ne­dzīva un vaļīga. Bet gaiss tomēr joprojām nāca. Kas bija noticis?

Marti padeva cauruli Kamillai un gaidīja, līdz viņa sāka caur to elpot. Tad viņš pacēla Huas atnesto kabatas lukturi virs galvas un nospieda slēdzi.

Spilgta gaisma apžilbināja acis, taču pēc brīža tās aprada ar jaunajiem ap­stākļiem un atkal sāka redzēt normāli.

Tas, ko viņš redzēja, lika sirdij bailēs sarauties mazā bumbuli. Divas lietas atstāja uz viņu sevišķi lielu iespaidu. Pirmkārt, jūra bija pacēlusies vēl vairāk, nekā viņš bija domājis. Ūdens virsma tagad bija vismaz divarpus metru virs viņu galvām. Biedējoši augstu.

Tas tomēr nebija satraucošākais no redzētā.

Biedējošāks bija mazs, balts likums, kas pēkšņi bija pagrūdies zem ūdens. Kas bija noticis? Vai viņu gaisa caurule bija atdalījusies no sienas un no­kritusi? Marti pakustināja kabatas lukturi un centās tikt skaidrībā.

Caurules gals noteikti bija nokritis, Huai nepamanot, domāja Marti. Vai arī… varbūt Hua vienkārši neko nevarēja izdarīt.

Hua redzēja, kā Marti kabatas lukturis iedegas dziļi zem ūdens.

Zibens gaismā viņa redzēja, ka caurule nav nokritusi līdz lejai. Tās augš­gals bija trāpījis no alas sienas izlīdušā sakņu kumšķi un palicis karājamies uz tā. Viņiem atkal bija paveicies!

Taču daļa caurules jau bija ūdenī, un tās augšējais gals slējās tieši lejup, biedējoši tuvu ūdens virsmai.

Situācija bija ļoti bīstama, jo ūdens joprojām cēlās. Tas kāpa centimetru pēc centimetra pretī Marti un Kamillas gaisa avota galam. Turklāt cauruli gaisā noturošā sakne bija trausla un smalka, tā draudīgi šūpojās un līgojās, kad bedrē plūstošā straume to taranēja. Caurule jebkurā brīdi var noslīdēt no saknes. Bedrē līstošais ūdens ik pa brīdim nograuza no sienas arvien vairāk dubļu un smilšu. Zemes gabaliem atdaloties, sakne aizvien vairāk atkailinājās.

Hua vairs nevarēja vilcināties.

Caurule nokritīs jebkurā brīdi, tā vairs nevarēja noturēties uz saknes ilgi, un, ja tā nokritīs, Hua vairs nekā nevarēs izdarīt Kamillas un Marti labā.

Vai es varētu nolaisties lejā ar kājām pa priekšu un saķert caurules galu starp kāju pirkstiem, nodomāja Hua. Vai tas varētu izdoties?

Un ja nu es to nometu, pazibēja prātā. Tad taču es viņus nogalināšu!

Marti kabatas luktura gaismā redzēja, ka caurules gals joprojām ir gaisā. Taču sakne, uz kuras tā karājās, bija pārāk noliekusies.

Tā nokritis jebkuru mīļu brīdi, nodomāja Marti.

Un tad viņš redzēja, kā šļūtene slīd lejā. Tā iekrita ūdenī un grima kā akmens. Marti redzēja, kā no caurules laukā ūdenī izskrien lieli gaisa burbuļi. Tad nu tā, viņš nodomāja, tagad tas ir beidzies.