Jūras pūķa sala

15

Nākamajā dienā viņi ar Huas noīrēto mašīnu brauca prom no Hanojas uz Halonu.

Kamilla iesāņus palūkojās uz vjetnamieti. Par spīti jaunībai, viņa šķita esam droša un pieredzējusi vadītāja. Hua brauca ātri, bet ievērojot no­teikumus. Viņa ieturēja vajadzīgo distanci no priekšā braucošās mašīnas un arī citādi centās izvairīties no bīstamām situācijām.

Ceļa abās pusēs bija vēl daudz ūdens applūdinātu rīsa lauku, kas bija lielāki nekā tie, ko viņi bija redzējuši ap Hanoju. Vietām laukus varēja re­dzēt līdz pat horizontam. Virs tiem lidinājās baltu lopu gārņu bari, putnu spārni mirdzēja saulē. Šur tur bija arī lielāki gārņi, kas bradāja pa ūdeni, meklēdami lomu.

Marti padeva Kamillai aploksni, kurā bija kaudzīte fotogrāfiju.

— Apskati šīs, — viņš ierosināja.

Virsējā fotogrāfijā bija redzams milzīgi liels keramikas pods, uz kura sāniem uzgleznots pušķains pūķis vai liela jūras čūska. Attēls bija ļoti rū­pīgi veidots, pilns precīzu anatomisku detaļu. Kamilla šķīra bilžu kaudzi tālāk. Vēl vairāki ar pūķu attēliem rotāti podi.

— Tie ir no Palankarajas, Centrālās Kalimantānas galvaspilsētas, — Marti teica. — No Indonēzijas, Borneo salas. Visa pilsēta ir pilna ar Nāgas attēliem.

Nākamajos attēlos bija vēl jūras čūskas. Uz kolonnām, uz plašām vītņu kāpnēm, māju jumtiem un frontoniem un atkal uz lielām krūkām. Jūras

čūska vienmēr bija uzzīmēta apmēram vienādi. Trīsdaļu aste, apjomīgs pušķis uz milzu galvas un lielas, uz priekšu lūkojošās acis. Ķermenis vien­mēr bija zīmēts posmains, gluži kā meksikāņu vai ķīniešu zīmējumos. Vai Olava Magnusa zīmētajos attēlos.

Tad bija fotogrāfija, kurā attēlots liels koka disks. Tas šķita primitīvs, tas bija kā Papua Jaungvinejas storyboard, ciemu vēsturi attēlojoši izgrebti stāstu dēļi, ko Kamilla reiz bija redzējusi muzejā. Uz koka diska ar strīpi­ņām bija attēloti vīrieši, sievietes un bērni. Garenas mājas un mazākas būdas. Čūskas, krokodili un meža kuiļi. Bet zem tiem, dziļāk upē, bija uz­zīmēts arī kas cits. Kaut kas, kas bija daudz reižu garāks par krokodilu. Kaut kas, kam bija dīvaina aste un liela galva.

— Tas ir no Palankarajas muzeja, — Marti atzīmēja. — Tautas, kas dzīvo Kalimantānas krastos vai pie lielo upju ietekām, stāsta, ka nāgas bieži apēd ūdensbifeļus vai kazas. Reizēm arī cilvēkus.

Nākamajā attēlā bija redzams batikots audums, kurā kāds indonēziešu leļļu teātra tēls spēkojās ar pušķgalvainu čūsku.

— Bhima cīnās ar Nāgu, — paskaidroja Marti. — Aina “Mahābhāratā”.

Tad attēli, kuros varēja redzēt tikai pārogļojušos, līdz kaļķakmens pa­matam nodegušus kokus. Ar melniem sodrējiem klātu zemi. Bezcerīgs, miris mežs līdz horizontam, dievs zina cik daudzu kilometru garumā.

— Patīkama ainava, — Kamilla sarkastiski piezīmēja.

Marti sadrūma.

— Liela daļa Kalimantānas, Sumatras un Papua izcirtumu mūsdienās deg gandrīz katru gadu, — viņš atzīmēja. — Tas kavē mežu atjaunošanos. Tāds kā apburtais loks.

Kamilla palūkojās uz stāvus mirušajiem kokiem uzmanīgāk. Tie bija nožēlojami mazi salīdzinājumā ar Diendivaustrumāzijas lietus mežu veca­jiem, astoņdesmit metru garajiem un daudzus metrus resnajiem lapu kokiem.

— Kad tropiskais purvs aizdegas, kūdra vienlaikus var izdegt metru vai divus dziļi, — Marti teica. — Indonēzijas kūdras ugunsgrēki sliktākajos gados izsviež gaisā gandrīz trešdaļu visa cilvēces saražotā oglekļa dioksīda.

Kamilla neticīgi nošūpoja galvu.

— Nevar būt, ka trešdaļu visa…

— Tas, protams, ir tikai rekordgados, — Marli teica. — Parasti Indonē­zijas kūdras ugunsgrēki un kūdras lēnā oksidēšanās rada varbūt piecsimt vai astoņsimt miljonus tonnu oglekļa gadā. Piecus līdz astoņus procentus pasaules emisijas. Ja vien kūdra būtu lielākā ar to saistītā problēma!

Kas tas tagad bija? Kamilla izbrīnījās, taču Marti vairs neko neteica, tikai sāka likt attēlus atpakaļ aploksnē. Dzirdētais Kamillu mazliet tirdīja, taču viņa negribēja Marti jautāt, ko viņš domājis ar savu pēdējo teikumu. Mani tas nemaz neinteresē, viņa domās noteica. Gadu gaitā viņa bija paspējusi dzirdēt jau vismaz daļu viscaur matainu aktīvistu un citu ķerto melnbal­tās apsūdzības un viņu priekšstatu paranoisko attīstību. Viņu vairs maz uz­trauca tas, ko cilvēki ieņēma galvā.

Pēc dažām stundām satiksme atkal sāka atdzīvoties. Mašīnu joprojām bija salīdzinoši maz, toties motociklus redzēja vairāk.

— Vai šī jau ir Halona? —jautāja Kamilla.

Hua pakratīja galvu.

— Nē, Halona nav visai liela. Mēs braucam cauri Haifonai, tā ir Vjet­namas trešā lielākā pilsēta, gandrīz divi miljoni iedzīvotāju.

— Tas ir visas valsts svarīgākais industriālais centrs, — apgaismoja Marti. — Arī viena no svarīgākajām ostas pilsētām.

Haifonā ceļš uz mirkli strauji pagriezās uz ziemeļiem, un viņi pa garu tiltu šķērsoja vienu no Honas deltu sadalošām upēm. Ceļš atkal pagriezās uz austrumiem. Viņi pārbrauca vēl vienai upei. Kamilla redzēja, ka pa upi brauc vairākas ar burām vai motoriem aprīkotas transporta laivas. Divi bērni makšķerēja tilta malā no mazām plakandibena laivām un priecīgi māja viņiem. Kamilla pamāja pretī.

— Tuvojamies Halonai, — Marti teica pēc pusstundas. — Šīs jau ir pir­mās piepilsētas teritorijas.

Tālu priekšā skatienam pavērās jūra.

— Tas lielais jūras līcis sadala Halonu divās daļās, — Hua paskaidroja Kamillai. — Šajā pusē ir Baičaja. Tas ir vietējais tūrisma centrs. Otra daļa ir Hongaja. Tur ir liela tirdzniecības osta. Tūristu laivas atiet no Baičajas puses.

— Par laimi, mums jau ir noīrēta laiva, — piebilda Marti. — Tas mums daudz ko ietaupa. Ostā ir krietns pulks cilvēku, kuri mēģina pārdot tūristiem ceļojumus uz Halonas līci.

— Starp citu, tur varētu iegādāties arī kon rit braucienu, — Hua no­smīnēja.

— Vai tiešām? — Kamilla brīnījās.

— Visi zina, ka līcī dzīvo kāds liels, nezināms jūras dzīvnieks, — pa­skaidroja Hua. — Un vietējie mikrouzņēmēji ir ļoti… tā teikt… uzņēmīgi. Daudzi no viņiem izīrē tūristiem sampanus vai džonkas, lai meklētu kon rit.

Kamilla apjukusi skatījās uz Hua.

— Kāpēc jūs neizvēlējāties tādu?

Hua smējās un purināja galvu.

— Tas ir tīrs apmāns. Vai vismaz gandrīz. Neticu, ka kāds jūras bries­moņa braucienā devies tūrists būtu redzējis kaut vienu kon rit.

— Kāpēc ne? — Kamilla jautāja.

— Tipiska tūristu laiva ir diezgan lēna, un tūristi nav pazīstami ar pacietību, — paskaidroja Hua. — Visbiežāk braucieni nesniedzas tālāk par Halonas tuvākajām salām, un tur ir pārāk daudz dažādu motoru radītu trokšņu. Ūdens ir piesārņots. Visi īstie novērojumi ir izdarīti daudz tālāk.

Baičajas osta bija pilna dažādu lielumu kuģu un laivu. To droši vien bija simtiem. Daudzām bija koši krāsotas buras, dažām tikai motors. Dau­dzas laivas acīmredzot kalpoja arī par zvejnieku mājokļiem.

Kad viņi izkāpa no mašīnas, uz viņu pusi metās bars ceļojumu tirgo­tāju, bet Hua pūlim kaut ko pateica, un tas lika visiem atkāpties. Krastā uz zivju galdiem bija pārsteidzoša jūras velšu izvēle. Visādu izmēru un krāsu zivis, gan platas un plakanas, gan garenas, kā torpēdas. Dažos grozos bija milzumlieli krabji. Kamilla skatījās uz to biedējošajām spīlēm, un viņu mazliet jau sāka mākt šaubas. Vai viņa tiešām grib nirt Vjetnamas ūdeņos? Piedāvājumā bija ari kalmāri un tinteszivis. Kamilla ievēroja, ka visbiežāk taustekļi bija taisni un līdzīgi virvēm vai gadiem, bet dažu šķirņu taustekļi bija kā no plata, dekoratīva auduma veidoti svārki. Kamilla redzēja arī dzeloņrajas un mazas haizivis.

Zivju tirgus malā pārdeva augļus. Zaļus kokosriekstus. Banānu ķeka­rus. Mango. Milzīgus, grubuļainus maizeskoka augļus. Piedevām vēl dau­dzus tādus augļus, ko Kamilla pat nepazina.

— Tagad nav tūristu sezona, — Hua teica. — Šajā gadalaikā tūristi ne­labprāt brauc uz šejieni. Viņi baidās no taifūniem.

— Ir arī iemesls, — Marti piezīmēja.

— Bet mēs dodamies jūrā par spīti taifūniem? — vaicāja Kamilla. — Vai tas tiešām ir prātīgi?

— Mūsdienās ir piejamas laika ziņas, — Marti apliecināja. — Nekavē­joties dosimies prom, ja sāks izskatīties slikti.

Viņi iegāja dziļāk ostā. Kamilla brīnījās par laivu daudzumu un dažādību.

— Šīs divas laivas ir mūsējās, — Hua teica.

Lielākā neizskatījās pēc laivas vai kuģa, bet drīzāk pēc peldošas rindu mājas, kas tā laikam sākotnēji arī bijusi. Laivai bija līdzens jumts, caur kuru pret debesīm sniedzās divi augsti masti bez klīverkokiem. Kuģis nokrāsots spilgti sarkans. No ārpuses nevarēja redzēt, kāds ir motors.

Aiz dzīvojamās laivas bija piesiets mazāks sampans. Arī tam bija divi masti un augsts priekšgals. Laivas aizmugurējā daļā priekšpusē bija vaļēja nojume, kas izskatījās pēc koka būdas. Saritinātās buras krāsojās oranži sarkanas.

— Lielākās laivas nosaukums ir “Smejošais pūķis”, — teica Hua. — Ma­zais sampans savukārt ir “Priecīgais pūķis”.

— Vieni vienīgi līksmi pūķi? — Kamilla brīnījās.

— Pūķis šeit ir ļoti nozīmīgs simbols, — piekrita Hua.

— Ir taču motors arī mazajā sampanā? — Marti pārliecinājās.

Hua pamāja.

— Jā, vidēja lieluma motors, kas tērē maz degvielas. Tieši tā, kā gribēji.

Kamilla kritiski noskatījās uz “Smejošā pūķa” mastiem.

— Buru takelāža ir diezgan vienkārša, — Kamilla kritizēja. — Šīs taču nepacelsies pret vēju!

— Sistēma darbojas labāk, nekā tu domā, — skaidroja Marti. — Rie­tumnieka acīm tā izskatās primitīva, jo esam pieraduši pie kuģiem, kam ir

grotbura un skaidri izšķirams klīveris. Šajās laivās ir divas apmēram vie­nāda lieluma trīsstūrveida buras, bet vienu no tām joprojām var lietot par klīveri.

Kamilla vēlreiz paskatījās uz mastiem un apdomāja Marti vārdus.

— Saprotu, ko tu gribi teikt, — Kamilla domīgi teica. — Turklāt take­lāža ir vienkāršāka un vieglāk pārvaldāma.

Marti apstiprinoši pamāja.

— Tam ir savas labās puses, lai arī tā tiešām neizskatās diez ko eleganta.

Kuģa priekšgalā stāvēja sirms, jūras un svaiga gaisa norūdīts vīrs, kas

izskatījās gadus sešdesmit vecs, un pētīja jūras karti. Vīrietis viņus pama­nīja un pamāja ar roku Huai. Hua atbildēja sveicienam. Vīrietis pārgāja pāri šaurajai un ļodzīgajai dēļu laipai, nemaz nesašūpojies. Rādās, ka šis vīrs jūrā ir pavadījis ne vienu vien stundu, nodomāja Kamilla.

— Šis ir Kvoka kungs, mūsu kuģa kapteinis, — iepazīstināja Hua.

— Kvoka kungs, tie ir Marti Ritolas kungs un Kamilla Norstrandas kundze.

— Prieks iepazīties, — teica Ngujens Fu Kvoks.

Ātrs, taču patiess smaids pazibēja viņa sejā.

Kvoka kunga rokasspiediens bija spēcīgs un sauss, par spīti tam, ka saule jau bija augstu un karsēja. No kajītes parādījās vēl divi jaunāki vīrieši.

— Atļaujiet iepazīstināt ar pārējo apkalpi, teica Kvoka kungs. — Šeit ir Vu un Tšiongs. Vu L)iņs Tjens un Toans Tšiongs Kvoks.

Vu bija, augstākais, divdesmit piecus gadus vecs, Tšiongs varbūt dažus gadus jaunāks. Abi tomēr šķita pieredzējuši un kvalificēti jūrasbraucēji. Bija skaidrs, ka viņi uz kuģa jūtas kā mājās.

— Vai mēs dosimies jau šodien? — Marti jautāja, kad bija sarokojies ar Vu un Tšiongu.

— Es tā domāju, — apliecināja Kvoks.

Marti pameta skatienu Huas virzienā.

— Starp citu, vai tu dabūji to sānisko eholoti?

— Tā jau ir “Smejošajā pūķī”, — Hua, atteica.

— Vai aiziesim apskatīties?

Viņi uzkāpa uz laivas, un Kvoks parādīja noliktavu. Starp niršanas

piederumiem, risu maisiem un citām mantām gulēja ierīce, kas atgādināja mazu torpēdu. Tā bija kādu metru gara un apmēram desmit centimetru resna, apaļa kapsula. Tās aizmugurējā daļā bija divi horizontāli un viens vertikāls elerons.

— Vai tā ir eholote? — jautāja Kamilla.

Marti pamāja.

— Jā.

— Tās angliskais nosaukums side-scan sonar izklausās pēc kaut kā lielāka, — piezīmēja Kamilla.

— Šis ir nopietni ņemams zinātnisks instruments, — apliecināja Marti.

Viņš paskaidroja, ka jo cietāka viela ir dibenā, jo lielāka daļa no torpē­das izsūtītās skaņu viļņu enerģijas atstarojas atpakaļ. Akmeņi, klintis, kuģu vraki un zemūdens drupas datora izveidotajos attēlos izskatās melni. Tā­das mīkstas vietas kā smiltis vai dubļi turpretī absorbē gandrīz visu skaņu viļņu enerģiju un neatstaro gandrīz neko atpakaļ. Tie attēlos izskatās kā balti plankumi.

— Jūs droši vien gribēsiet redzēt kajītes, — piedāvāja Hua.

Kamilla un Marti paņēma savas ceļasomas un sekoja Huai uz kuģa otru pusi. Ilua atvēra divas blakus durvis. Tad viņa pēkšņi par kaut ko iedomā­jās, skaidri redzami samulsa un mazliet nosarka.

— Tātad,— Hua sastomījās, — nupat sapratu, ka nezinu…

— Tā ir pavisam labi, — apstiprināja Marti.

Kamilla paskatījās uz Marti ar grūti izprotamu smīnu. Ko tā izteiksme nozīmē, Marti prātoja. Kamillas smaids pēkšņi sāka viņu ļoti kaitināt Kā­pēc es tik spēcīgi reaģēju, Marti sev jautāja. Viņš tomēr negribēja izdomāt līdz galam, jo tas visu būtu nevajadzīgi sarežģījis.