Jūras pūķa sala

27

Hua izkāpa uz klāja apskatīties, kā attīstījušies laika apstākļi. Ap sauli bija blāvs riņķis violetā, sarkanā un zaļā krāsā. Tas bija kā varavīksne, taču šaurāks un bālāks. Tāda veida halo bieži bija slikta zīme. No otras puses, sauli joprojām varēja redzēt. Aizvien nepūta vējš, gaiss bija karsts, sviedrē­jošs un stāvošs.

Taču viļņu rindas bija izaugušas daudz augstākas. Kaut kas daudz tālāk radīja viļņu rindas, kas tika atnestas līdz Halonas līcim un lika jūras vir­smai spēcīgi viļņoties. I lua pārāk labi zināja, kas sacēlis viļņus.

Nezvērs. Nezvērs, kura vārds sākās ar t.

Labāk bija neizteikt tā vārdu skaļi, domāja Hua. Vismaz pagaidām. Vis­maz tik ilgi, kamēr vēl bija cerība, ka Nezvērs paies garām, nevis uznāks virsū.

Maza vēja pūsma pēkšņi pārskrēja pār “Smejošo pūķi”. Tā bija ļoti viegla, taču šķita brīnišķīgi atvēsinoša pēc ilgās, nekustīgās svelmes. Pēc dažām minūtēm tai sekoja jau mazliet spēcīgāka brāzma. Tā lika sampana vaļējai burai fleterēt un dejot vējā. Tšiongs uzsteidzās uz klāja un novilka buru, pirms vējš kļuva tik spēcīgs, lai bura sāktu būkšķēt skaļāk vai kādā vietā pārplīstu. Viņš pabeidza darāmo tieši pirms trešās brāzmas.

Atstarpes starp brāzmām kļuva īsākas, un tad no dienvidaustrumiem sāka velties vienveidīga, pelēka, zemu slīdošu mākoņu masa. Lietus slāņmākoņi, nodomāja Hua. Vienmērīgi pelēkas, bēdīgas lietus gubas. Pelēkā masa bija tik plaša, ka viņi nekādīgi nevarētu no tās izvairīties. Drīz sāks līt. Taču, ja paveicas, lietus slāņmākoņi vēl nenozīmē neko citu, kā vien to,

ka drīz līs un viņi izmirks. Lietus slāņmākoņiem nav papildu spēka. Tie nenes zibeņus. Tie vēl nav īstie vētras mākoņi. Tie nav bīstami, ja vien aiz tiem nav kas cits. Tikai tad, ja aiz tiem būtu vētras mākoņi, situācija kļūtu patiešām bīstama.

Hua gan zināja, pat pārāk labi, ka tropiskās viesuļvētras bieži sastāv tikai no lietus slāņmākoņu veidojumiem, bez kaut viena viesuļu mākoņa. Ja augstie vēji pūš pietiekami spēcīgi, tie aizslauka daļu mākoņu zemāk, un tad īstās vētras perifērijā rodas lietus slāņmākoņu veidota mala. Priekšējā fronte, aiz kuras var sekot arī kas pavisam cits. Taču vēl nebija drošu ziņu par to, ka šie lietus slāņmākoņi ir Nezvēra sūtītie ziņneši. Varbūt runa ir vien par parastiem, ikdienišķiem lietus mākoņiem.

Hua pieķērās atlikušajām varbūtībām kā trausliem salmiņiem. Cerība beidzot sagruva, kad Kvoks atkal parādījās uz klāja un piesteidzās pie Huas, izskatīdamies ļoti saspringts.

— Huas jaunkundz, man ir sliktas ziņas, — teica Kvoks. — Tšiongs sa­laboja radio. Šeit ir izziņota viesuļvētras trauksme. Taifūns ir mainījis vir­zienu. Tas tagad nāk tieši šurp. Tas nāk uz šejieni!

Hua uz mirkli aizvēra acis. Es to zināju, viņa domāja, es to zināju. Taču tagad vairs nevarēja no tā izbēgt. Tagad tā bija patiesība.

Hua cīnījās ar paralizējošo un augošo paniku un bezcerību. Tad viņa piespieda prātu noskaidroties un nomierināties un sastapa Kvoka uzstā­jīgo skatienu.

— Cik drīz tas būs šeit? —jautāja Hua.

— Piecu vai sešu stundu laikā, — noteica Kvoks. — Mums jādodas, tūlīt pat. Citādi mēs nepaspēsim tikt prom.

Hua skatījās uz jūras virsmu, kas viļņojās aizvien augstāk.

— Dosimies prom, tiklīdz viņi atgriezīsies, — teica Hua.

— Drīz jau būs par vēlu, — Kvoks uzstāja. — Varbūt jau tagad. Mums jāsazinās ar viņiem, tūlīt!

Kur kavējas Kamilla un Marti, I Iua nekādi nesaprata. Viņi bija prom jau pārāk ilgi. Vai viņiem kas noticis? Vai man vajadzētu doties viņus meklēt?

— Vai alā var tikt bez akvalanga? — jautāja Hua.

Kvoks papurināja galvu.

— Zemūdens gaiteņi ir pārāk gari. Runā, ka vairāk nekā divsimt metru.

— Vai tu proti lietot akvalangu?

Kvoks pakratīja galvu.

— Nē. Arī Vu un Tšiongs neprot. Neviens no mums nav iemācījies tos lietot. Tā ir diezgan dārga aizraušanās.

Nolāpīts, Hua nodomāja. Viņa paņēma tālskati un palūkojās uz Lielā pūķa stāvo krasta klinti. Viļņi sāka triekties pret klintīm ar ātri pieaugošu spēku, tie jau uzsita mazu, baltu putu šļakstus. Viļņi tomēr vēl nebija bīs­tami stipri.

Hua pavērsa skatienu tālāk jūrā. Viļņos izcēlās kaut kas sarkans. Mazs, sarkans plankums. Tas ik pa brīdim pazuda aiz lielākiem viļņiem, taču tad atkal parādījās. Hua pievilka attēlu tik tuvu, cik iespējams, un ar pirkstu pagrozīja asuma regulētāju. Viņa mēģināja saprast, kas ir tas sarkanais ple­ķis, taču tas bija pārāk tālu, un Hua nevarēja saskatīt, kas tas ir.

Varbūt tā ir norāvusies boja, viņa domāja.

Ik pa brīdim Hua varēja izšķirt sarkanā plankuma augšdaļā pazibam arī ko citu. Kaut ko tumšu vai… varbūt drīzāk kaut ko gaišu. Kaut ko, kas uz brīdi bija redzams un tad atkal pazuda kā optiska ilūzija. Tad Hua redzēja, ka vēl tālāk ir arī otrs sarkans punkts. Divas notrūkušas bojas? No kurie­nes tās būtu nākušas?

Hua padevās un nolaida binokli uz klāja. Taču kāda iemesla dēļ tālu viļņos peldošie sarkanie plankumi viņai piepeši sāka šķist ļaunu vēstoši, it kā tie būtu saistīti ar ko baisu. Viņa nesaprata, ar ko saistīta nomācošā sa­jūta. Jo runa acīm redzami tomēr bija tikai par divām notrūkušām bojām.

Esmu pārāk nervoza, nodomāja Hua. Sāku iztēloties visu ko.

— Domāju paņemt masku un akvalanga caurulīti un aizpeldēt līdz alas mutei, — viņa teica Kvokam. — Varbūt noskaidrošu, kas viņus aizkavē.

— Slikta doma, — teica Kvoks. — Viļņi jau sāk kļūt pārlieku augsti.

— Būšu uzmanīga, — apliecināja Hua.

Hua uz mirkli nozuda savā kabīnē un tad atgriezās uz klāja, tērpusies koši sarkanā peldkostīmā.

Zemo mākoņu slāņu mala pietuvojās. Tā sniedzās līdz horizontam abās pusēs. Sānos vēl varēja izšķirt augstu lidojošos, pluskainos spalvu slāņmākoņus, starp kuriem vīdēja zilas debesu strēmeles. Taču viņiem priekšā un pēc brīža arī tieši virs viņiem bija tikai bieza pelēku mākoņu masa, kas sniedzās pār visu debesu velvi. Bija tā, it kā viņi būtu nogrimuši liela kanjona dibenā.

Hua uzvilka kājās pleznas un uzlika uz sejas masku. Viņa brīdi nolūko­jās uz viļņiem, kas slīdēja gar “Smejošo pūķi”. Zemo ūdens grēdu rindas kustējās salas krastu virzienā, pavisam uz citu pusi, nekā tālāk jūrā līdz ar vēju plūstošās viļņu rindas. Kad Hua pavērsa skatienu tālāk uz šaurumu, viņa redzēja, ka dažādos virzienos pūstu viļņu divīzijas satiekas šauruma vidū un rada no neskaitāmām zemām ūdens piramīdām veidotas asas bangas.

Abas parādības viņai bija labi pazīstamas. Kad viļņi aptvēra salu, tie sagriezās, sadrumstalojās. Un, kad viļņi triecās viens pret otru, tie vai nu noēda viens otra enerģiju vai saplūda kopā vēl lielākā vilnī.

Hua nolaidās ūdenī un peldēja uz alu, kurā Marti un Kamilla bija pa­zuduši. Redzamība jau bija pārsteidzoši slikta. Ūdens bija viļņu sajaukts un duļķains, un arī saule bija nozudusi aiz mākoņu masām. Hua knapi spēja izšķirt jūras dibena smilšu kāpu formas, lai gan nebija dziļš. Viļņi starp salām bija mazāki nekā atklātā jūrā, tomēr no peldētāja skatpunkta trau­cējoši augsti. Ūdens kustības mētāja viņu šurpu turpu, un Hua ik pēc brīža bija spiesta izpūst ūdeni no caurulītes. Hua saprata, ka apstākļi ātri kļūs bīstami. Viņai vajadzēja griezties atpakaļ, pirms viļņi kļūst pārāk lieli.

Hua nira virzienā, kurā, pēc viņas domām, vajadzēja būt alas mutei, un ik pa brīdim pacēla galvu virs ūdens, lai pārbaudītu, vai nav nomaldījusies no kursa. Viļņu augstums tagad pieauga ātri, gandrīz ik minūti, un noteikt virzienu kļuva aizvien grūtāk. Vienmēr, kad Hua pacēla galvu virs viļņiem un palūkojās apkārt, kūļājoties ūdenī, viņa pazuda ielejās starp viļņu rindām. Pelēkzaļi vaļņi brīžiem aizsedza skatam visu salu, tāpēc nevarēja redzēt neko citu kā vien ūdeni. Hua bija spiesta spēcīgi kulstīt pleznas un pacelties viļņu virsotnēs, lai varētu kārtīgi saskatīt.

Kad viņa nonāca atklātās jūras pusē, ūdens kustības kļuva vēl spēcīgākas. Ūdens vaļņi, kas metās pret klinti un sitās atpakaļ, radīja sajauktas bangas,

kurās bija grūti peldēt. Hua vienreiz ieelpoja ūdeni tik stipri, ka dabūja spēju klepus lēkmi, un klepojot ierija vēl ūdeni.

Viļņi bija izauguši pārāk stipri! Hua saprata, ka viņa nevar doties tālāk. Viļņu spēks jau bija pārāk liels, viņa vairs nespēs pret tiem cīnīties, ja tie sagrābs viņu sev līdzi. Ja tie viņu sviedīs pret krasta akmeņiem, viņa ne­varēs neko padarīt, viņa noslīks vai tiks nāvīgi sakropļota. Būtu neprāts turpināt, sevišķi, ja viņa nemaz īsti neticēja, ka kaut ko atradīs. Jo, ja viņa bija pavisam godīga pret sevi, viņa bija devusies peldēt uz alu vien tāpēc, ka, viņasprāt, vajadzēja mēģināt darīt vismaz kaut ko.

Taču kas aizkavēja Marti un Kamillu? Ko viņi bija atraduši? Kāpēc viņi palika alā tik ilgi?

Hua pagriezās atpakaļ.

Viļņi tagad bangoja viņai pāri no aizmugures. Viņa ik pa brīdim pa­kļuva zem viļņiem, kas šļācās pāri, un bija spiesta uzmanīties, lai atkal ne­ievilktu ūdeni plaušās. Šī gan vairs nav nekāda patīkamā pelde, nodomāja Hua. Viņa uzkāpa uz “Smejošā pūķa” klāja un sāka slaucīt sevi un matus lielā frotē dvielī.

— Vai kaut ko atradi? — jautāja Kvoks.

Hua pakratīja galvu.

— Man jāteic, ka sāku mazliet satraukties, — atzina Hua.

Tad Kvoks kaut ko ieraudzīja un norādīja ar roku tālāk jūrā.

— Kas tas ir? — Kvoks vaicāja.

Hua palūkojās viņa norādītajā virzienā. Kaut kas sarkans šūpojās viļ­ņos tikai dažus simtus metru no šauruma gala. Iepriekš redzētais priekš­mets bija pietuvojies. Vai vismaz viens no tiem.

— Es to redzēju jau iepriekš, — teica Hua. — Domāju, ka tā ir boja. Vai varbūt maza, sarkana plastmasas muca?

— Manuprāt, tas neizskatās ne pēc viena, ne otra, — teica Kvoks.

— Kas tad tas varētu būt?

Kvoks vilcinājās.

— Var būt, ka tas nav nekas… taču tas mazliet atgādina… kaut ko tādu, ko esmu redzējis jau agrāk.

To varētu pateikt arī vēl nesaprotamāk, nodomāja Hua, viegli sapīkusi. Taču Vjetnama bija un palika Vjetnama, un es esmu tikai jauna sieviete, viņa domās nopūtās. Kvoks sameklēja tālskati un pavērsa pret priekšmetu, kas mētājās viļņos. Kvoks pievilka attēlu un to fokusēja. Hua redzēja, kā viņa seja sastingst.

— Kas tur ir? — Hua jautāja.

Kvoks pakratīja galvu. Uz viņa seju piepeši bija baisi raudzīties. Tā pauda spēcīgas, pretrunīgas jūtas. Skumjas, naidu, bailes. Itin kā Kvoks būtu ierau­dzījis ko tādu, kas ienesis viņa prātā gūzmu lietu, ko viņš negrib atminēties.

Par ko īsti bija runa? Ko Kvoks ieraudzījis? Kvoks pasniedza tālskati Huai un tūdaļ devās zem klāja.

— Vu! — Hua dzirdēja viņu saucam. — Tšiong!

Hua pavērsa tālskati pret sarkano plankumu un dziļi ievilka elpu.

No jūras rēgojās cilvēka galva. Viņa tik tikko izšķīra muti un acis, un jukām sajauktus īsus matus.

Sarkanā krāsa nāca no glābšanas vestes, pateicoties kurai, ūdenī ienes­tais šūpojās viļņos. Viņš izskatījās nedzīvs. Taču varbūt viņš tikai bija zau­dējis samaņu. Huai šķita, ka tas ir vīrietis. Kamēr Hua skatījās, viļņi pacēla un nolaida peldošo, un uz mirkli viņa redzēja pazibam arī vīrieša roku.

Taču… jūrā bija divi sarkani plankumi, Huai ienāca prātā. Vai arī otrais viņas redzētais sarkanais punkts bija cilvēks drošības vestē? Cik tālu tas bija aiznests? Vai viņi spētu ko darīt, lai tam palīdzētu? Tas jau būtu stipri bīstami tuvojošās vētras dēļ. Vai viņiem tomēr vajadzētu mēģināt? Nē, viņiem vairs nebija nekādu iespēju starp viļņiem atrast otru jūrā ienesto. Tie jau bija kļuvuši pārāk lieli.

Vu un Tšiongs izsteidzās uz klāja. Viņi palūkojās uz sarkano plankumu viļņos un sāka atraisīt mazā sampana tauvas.

— Es braukšu līdzi, — nokliedzās Hua un ielēca laivā, paķērusi tāl­skati.

Tšiongs iedarbināja motoru un pagrieza sampana priekšgalu pret jūrā

v

peldošo, kas ik pa brīdim nozuda skatienam aiz lielākiem viļņiem. Strau­mes pārsteidzošā ātrumā nesa vīrieti pa kreisi, lai arī vēl nebija kārtīga

vēja, izņemot ik pēc dažām minūtēm pāri jūrai pārskrienošas vājas vēja brāzmas.

Bija neiespējami pateikt, vai vīrietis ir miris vai tikai zaudējis samaņu.

Taču…

Hua piepeši apjēdza, ka kaut kas nesakrīt. Apjausmai pagāja mirklis, taču tad viņa saprata, kas ir aplami. Glābšanas vestes balstā peldošā kus­tībās bija kaut kas nepareizs. Vīrietis šūpojās uz priekšu un atpakaļ kā korķis. Kustība bija pārāk ātra. Pārāk asa.

Kaut kas nav kārtībā ar smaguma centru, nodomāja Hua.

Kad viņi bija dažus desmitus metru tālāk, Hua redzēja, ka tas ir apmē­ram piecdesmit, sešdesmit gadu vecs vīrietis, kura seja bija jūrā pavadīto gadu norūdīta un mati — nosirmojuši. Droši vien zvejnieks. Viens no Halonas līča īsto zvejnieku tūkstošiem. Vīrieša acis un mute bija ciet. Rokas slējās sāņus stīvas un nekustīgas. Hua neredzēja pat pirkstu kustamies. Tā nebija laba zīme. Arī bezsamaņā cilvēks parasti kaut mazliet kustējās.

— Viņš nekustas, — sauca Tšiongs.

— Viņš tomēr var vēl būt dzīvs, — teica Hua.

Taču viņa neticēja saviem vārdiem. Kļuva skaidrs, ka vīrietis bija noslī­cis vai noslāpis jau pirms daudzām stundām, jo viņa ķermenis bija paspējis sastingt. Bija skaidrs, ka viņi tuvojās mirušam, nelaimes gadījumā pāragri aizgājušam cilvēkam. Viņiem tomēr tas bija jāpārbauda. Lai cik nepatī­kami tas būtu.

— Tagad uzmanīgi, — teica Hua, kad viņi pietuvojās vīrietim, kas šū­pojās glābšanas vestē.

Hua joprojām nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Tad viņa beidzot piepeši saprata, kas vēl ir nepareizi, un sajuta, kā ledainas tirpas pārskrien pleciem.

Tas nevar būt…

Ūdens bija skaidrs, taču viņa neredzēja… tur, kur vajadzēja būt, ne­bija… nekā.

Hua aizklāja acis ar rokām.

— Kas? — Tšiongs aizsmacis jautāja. — Kas nu? Vai kaut kas…

Huai uznāca nelabums, un viņai bija jāpiepūlas, lai vēders nesagrieztos otrādi.

Sarkanās glābšanas vestes nestajam vīrietim nebija kāju. Ne apakš­stilbu, ne augšstilbu.

Ne arī pārējās ķermeņa lejasdaļas.

Kaut kas bija sagriezis viņa ķermeni divās daļās. Precīzi, kā ar milzīgi lielu nazi.