Jūras pūķa sala

14

Ja kāds pirms mēneša būtu teicis, ka es drīz braukšu uz Vjetnamu meklēt lielo jūras čūsku, es būtu smējusies tam sejā, domāja Kamilla Norstranda, kad lidmašīna sāka nolaisties Hanojas lidostā.

Kamilla pašķielēja uz blakus snaudošā Marti seju. Kāpēc viņa bija atstā­jusi darbu un atbraukusi ar Marti uz Vjetnamu? Lai meklētu pārmaiņas ikdienas pelēcībā? Lai aizbēgtu no Petera un viņa jaunās, mūžam nolādē­tās sievietes? Vai arī zemapziņā slēpās vēl kas pavisam cits?

Vai mani joprojām interesē Marti, Kamilla sev jautāja. Vai es mēģinu noskaidrot, vai starp mums atkal varētu kas būt? Vai tāpēc es šeit atbraucu?

Kamilla nemācēja atbildēt uz saviem jautājumiem.

No otras puses… varbūt ceļojums jebkurā gadījumā nāks viņai par labu. Divi simti tūkstoši eiro turp vai šurp, un pie kājas tie jūras briesmoņi.

Stjuarte aizskāra Marti plecu.

— Atvainojiet, bet mēs tūlīt nosēdīsimies Hanojā. Jums jāpieceļ stāvus krēsla atzveltne.

Marti to paveica, kā teikts, vēl pa pusei aizmidzis.

— Labrīt, — novēlēja Marti. — Vai labi gulēji?

— Ne visai. Es neprotu gulēt lidmašīnās.

Kamilla palūkojās pa logu. Viņi bija vēl dažu simtu metru augstumā, un lidmašīna ātri tos deldēja. Kamilla mazliet baidījās no lidošanas, un nolaišanās vienmēr bija lidojuma satraucošākā daļa. Vēl daži simti metru lejup, un būšu drošībā uz zemes, viņa domāja. Visur, kur vien viņa skatījās,

bija tikai ūdens. Šauras zaļas un brūnas terases sadalīja plašumu ūdens rūtis. Šur tur bija garas, vaļējas plakandibena laivas un ūdensbifeļi. Cilvē­kiem, kas kustējās rīsa lauku vidū, galvā bija baltas, koniskas cepures. Kamilla tādas bija redzējusi arī agrāk, vjetnamiešu zemnieki tādas lietoja, strādājot uz lauka.

— Vai šeit ir plūdi? — jautāja Kamilla. — Vai ari tas ir normāli?

— Rīsus šeit audzē applūdinot, — paskaidroja Marti. — Laukiem spe­ciāli ļauj palikt zem ūdens.

Applūdinātās rīsa plantācijas beidzās. Tagad zem lidmašīnas pletās plaši apdzīvota vieta. Milzums mazu, dārzu ielāpu apjoztu māju.

— Tā jau ir Hanoja, — Marti skaidroja. — Mēs tai pietuvojamies no dienvidiem.

Kad viņi pārlidoja Hanojas centram, Kamilla redzēja, ka arhitektūra ir ļoti eiropeiska. Itin kā viņi būtu lidojuši pāri Parīzei vai kādai citai Fran­cijas pilsētai. Izņemot to, ka nekur neredzēja mājas, kas būtu augstākas par dažiem stāviem. Turklāt ielās bija salīdzinoši maz mašīnu, bet krietni daudz divriteņu, motociklu un gājēju. Daudzas ielas bija koku rindu ieskauti bulvāri. Gaiss šķita piesārņots, redzētā aprises bija neskaidras un aizplī­vurotas, it kā lidmašīnas logs būtu daļēji aizmiglojies. Kamilla ievēroja arī dažus mazus un vienu mazliet lielāku ezeru. Tad zem viņiem parādījās plata upe, pār kuru veda vairāki gari un šauri tilti.

— Kā sauc to upi? — jautāja Kamilla.

— Hona, — atbildēja Marli. — Sarkanā upe.

Lidmašīna turpināja nosēsties, un skatam atkal pavērās vietām zaļi, vietām pelēkbrūni applūduši rīsa lauki.

— Esam virs Soksona apgabala, — paskaidroja Marti. — Noi Bai star­ptautiskā lidosta ir Soksonā.

Nosaukums izklausījās miglaini pazīstami, taču Kamilla neatcerējās, kādā sakarā viņa to bija dzirdējusi. Tad tas iešāvās prātā. Viņa skolas laikā bija darbojusies mazā asociācijā, kura aizrāvās ar sadarbības attīstības tre­niņiem. Tā bija apmaksājusi testveida mikrokredīta projektus, kurus rea­lizēja sadarbībā ar Vjetnamas sieviešu apvienību. Viena no sākotnējā

pilotprojekta grupām, supcraktīvu vientuļo māšu vietējais uzņēmums, bija darbojies tieši Soksonā. No turienes vientuļajām mātēm projekta laikā bija izveidojušās pat tādas kā slavenības. Pateicoties viņām un mediju uzmanībai, Vjetnamā bija dzimusi visā pasaulē augoša vientuļo māšu kustība.

Lidmašīnas riteņi pieskārās asfaltam. Lidmašīna tikai mazliet nodre­bēja, un daļa cilvēku aplaudēja.

— Vari ievilkt elpu un atlaist manu roku, — piezīmēja Marti.

Kad lidmašīna pieripoja tuvāk terminālim, gaiss ātri kļuva karstāks.

— 'Iagad ir vasara, — apliecināja Marti. — 'temperatūra labākajā ga­dījumā varētu būt trīsdesmit.

— Vai nu mēs netiksim galā.

Viņi izkāpa no lidmašīnas, un viņus apņēma karsts, mitrs gaiss. Marti uzreiz sajuta daudz pazīstamu smaržu, kas plūda no lidostas apkārtnes. Viņš bērnību bija pavadījis Vjetnamā un vienmēr jutās kā mājās, kad šeit atgriezās.

Kiena Hua Kao gaidīja viņus ielidošanas zālē. Viņa priecīgi pamāja, ieraudzījusi Marti un Kamillu.

— Tu noteikti esi Kamilla, — teica Hua. — Ir patiešām patīkami tikties.

— Es patiesi priecājos,— Kamilla apstiprināja.

Hua bija jauna un slaida, varbūt divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņai bija draudzīga seja un priecīgs, pievilcīgs smaids. Salīdzinājumā ar vjetnamiešu sievietēm viņa bija gara, bet tāpat krietni īsāka nekā Kamilla.

Marti bija stāstījis Kamillai, ka Hua mācījusies Oksfordas Universitātē jūras viļņu fiziku un gribējusi palīdzēt Vjetnamai attīstīt elektrības ražošanu, kas balstīta uz jūras viļņu enerģiju. Šī joma Vjetnamā tomēr vēl nebija sā­kusi attīstīties cerētajos tempos, un Hua bija spiesta samierināties ar slikti atalgotu lektores darbu Hanojas Universitātē. Pēc Marti teiktā, viņa varētu dabūt darbu savā jomā kādā Eiropas uzņēmumā, kad vien vēlētos. Hua tomēr nebija pārāk labi iejutusies Eiropā un gribēja dzīvot savā dzimtajā zemē. Viņa ēsot teikusi Marti, ka Eiropā ir pārāk auksts un cilvēki ir pārāk norobežojušies, lietišķi un bēdīgi. Kamilla bija brīnījusies par pēdējo tei­kumu, jo viņa vienmēr bija domājusi, ka tieši aziāti ir stīvi un lietišķi.

Hua viņiem bija rezervējusi taksometru, kura vadītājs, šķiet, bija viņas mazais brālēns. Mazliet vēlāk viņi jau brauca cauri ūdens klātajiem rīsa laukiem. Tajos ganījās slinki un nesteidzīgi lielragaini ūdensbifeļi. Rīsi droši vien vēl nav iestādīti, Kamilla domāja. Neveiklie bifeļi taču būtu sabra­dājuši asnus.

— Ūdensbifeļi ir tik lieli un to izskats tik draudīgs, ka tos varētu uzska­tīt par bīstamiem, — teica Marti, — lai gan patiesībā tie ir ļoti draudzīgi un rātni dzīvnieki.

Ūdensbifelis pēc dabas ir gandrīz pilnīgs pretstats saviem mežonīgajiem radiniekiem, piemēram, Āfrikas bifeļiem vai Eiropā agrāk dzīvojušiem savva­ļas vēršiem. Bifelis ir Āfrikas bīstamākais sauszemes dzīvnieks, un arī sav­vaļas vērši ir ļoti agresīvi un biedējoši radījumi, savukārt ūdensbifeļi, pēc Marti domām, bija vismīļākās un rāmākās būtnes, kādas uz planētas var atrast.

Apkārtne ātri kļuva pilsētnieciskāka. Neskaitāmas jaunceltnes aprija pāri palikušos rīsa laukus. Satiksme kļuva blīvāka. Mašīnu joprojām bija salīdzi­noši maz, toties mazu mopēdu un jaudīgu motociklu vairāk. Pulkā bija arī pa kādam riteņbraucējam. Iela sāka pārvērsties apaļu ķiveru jūrā. Kamilla ievēroja, ka gandrīz visi bija ģērbušies rietumnieciskās drēbēs. Viņa redzēja zilus džinsus un džinsu jakas, rūtainus flaneļa kreklus, kreklus ar baltām ap­kaklītēm un adītus džemperus virs tiem. Viņa bija gaidījusi, ka vjetnamieši būs ģērbušies tradicionālāk vai tādā pašā stilā kā ķīniešu komunisti, tomēr gan Mao stila apģērbus, gan tradicionālās sieviešu ao dai kleitas redzēja maz.

Ielās bija manāmi arī kareivji un policija, taču Kamillai šķita, ka viņu bija pārsteidzoši maz. Helsinkos droši vien ir apmēram tikpat daudz poli­cistu, vismaz, ja pieskaita likumsargus policijas automašīnās. Kamilla iepriekš bija domājusi, ka Vjetnama būs tāda kā militāra valsts, bet tā laikam nav.

— Cik labi Marti runā vjetnamiski? — Kamilla vaicāja Huai.

Hua pasmaidīja, bet uz jautājumu neatbildēja.

— Saki vien godīgi, kā domā, — aicināja Marti. — Es nezaudēšu dūšu, ja tu tā darīsi. >

— Vjetnamiešu valoda eiropiešiem ir pārāk sarežģīta, — Hua diplo­mātiski teica.

Kamilla smējās.

— Tā acīmredzot ir saudzīgā atbilde.

— Vjetnamā ir seši tā sauktie toņi, — stāstīja Marti. — Viena zilbe parasti ir vesels vārds, taču tas var nozīmēt pavisam ko citu, atkarībā no tā, kā to izrunā. Dažādu skaņu augstumi ir trīs, un piedevām konkrētos toņos skaņas augstums var būt vai nu kāpjošs, vai krītošs. Hui tonī tas vispirms paceļas un tad nolaižas, va tonī skaņas augstums vispirms nolaižas un tad paceļas.

— Ahā, — teica Kamilla. — Izklausās viegli!

— Tā nu vis nav, — apliecināja Marti. — Piemēram, vārds ma nozīmē gan “māte”, gan “gars”, “rīsa dēsts”, “kaps”, “zirgs” vai vietniekvārdu “kurš” atkarībā no tā, kādā tonī to izrunā.

Varbūt tad es mācīšos tikai spāņu valodu, nodomāja Kamilla.

— Tātad tu man mēģini pateikt, ka nerunā vjetnamiski? — Kamilla iedzēla.

— Nē, Marti, starp citu, runā gan vjetnamiski, turklāt pārsteidzoši labi, — apstiprināja Hua. — Viņš tikai šad tad pieļauj… jautras kļūdiņas.

— Hua vispār kā vjetnamiešu sieviete ir gatavā raganiņa, — Marti, saldi smaidot, atzīmēja. — Parasti vjetnamieši ir draudzīgi, pieklājīgi un patīkami.

— Paldies! — nosmējās Hua.

— Turklāt es gribētu pievērst uzmanību tam, ka franču kolonijas pār­valdes aprindās agrāk atrada vien trīs ierēdņus, kas nosacīti brīvi runāja vjetnamiešu valodā, — Marti aizstāvēja savas valodas prasmes.

— Varbūt tas kaut ko pasaka arī par viņu attieksmi, — piezīmēja Kamilla.

Viņi pabrauca garām pagodai, budistu lūgšanu namam. Tam gandrīz blakus atradās celtne, kas Kamillai izskatījās pēc hinduistu tempļa.

— Vai šeit ir arī hinduisti? — jautāja Kamilla.

— Pavisam maz, — atbildēja Hua. — Bet šeit arī vecos hinduistu tem­pļus uzskata par svētām vietām un apkalpo arī tos. Gan vjetnamieši, gan Vjetnamas ķīnieši.

— Kas šeit ir galvenā reliģija? — jautāja Kamilla. — Budisms?

— Situācija ir mazliet līdzīga kā Ķīnā, — stāstīja Marti. — Lai ari Vjet­nama un Ķīna ir vairākkārt asiņaini cīnījušās viena pret otru, to kultūrās ir daudz līdzīgā. Es teiktu, ka gandrīz visi vjetnamieši noteikti kādā mērā ir arī budisti. Tātad arī tie, kas tādi oficiāli nav. Otrs svarīgs virziens ir sen­tēvu godināšana. Tā ir ļoti dziļi vjetnamiešu kultūrā. Ķīnā daoisma un konfūcisma filosofija ļoti ietekmē arī cilvēku pasaules skatījumu. Vjetnamieši runā par Tam Giao, trīsvienīgu — budisma, konfūcisma un daoisma — ticību, taču aiz tās ir arī dažādas animisma noskaņas. Tomēr es teiktu, ka vjetnamieši ir daudz vairāk budisti nekā jebkas cits.

— Interesanti, — piezīmēja Kamilla.

Mopēdu un motociklu taures un divriteņu zvaniņi džinkstēja, zvanīja un tūtināja visās pusēs bez pātraukuma. To skaņas sajaucās ar kafejnīcu un restorānu priekšā skanošu mūziku. Ielu malās bija aizvien vairāk mazu būdiņu. Tajās pārdeva visu iespējamo, sākot ar pulksteņiem, mobilajiem telefoniem, MP3 atskaņotājiem, Simputer plaukstdatoriem un vērtīgiem datoriem un beidzot ar sandalēm un somām. Vēl uz ietvēm bija izklāti audumi un izlikti augļu un dārzeņu grozi. Kamilla redzēja kartupeļus, sīpo­lus, šampinjonus, mango, avokado, banānus un milzīgus maizeskoka augļus.

— Vjetnama ir ziemeļu-dienvidu virzienā iegarena zeme, un augstumu atšķirības ir tik lielas, ka šeit var audzēt gandrīz jebko, sākot ar āboliem un beidzot ar mitro tropu augļiem, — Marti apgaismoja. — Svaigus augļus var dabūt visu cauru gadu, jo kaut kur vienmēr ir lietus sezona.

— Ha, mēs taču arī supermārketos varam dabūt svaigus augļus visu cauru gadu, — teica Kamilla.

— Tie taču svaigumu nav pat redzējuši! — smējās Marti.

Gaiss bija tik pilns dūmu un cita piesārņojuma, ka tas dedzināja Kamillas plaušas un kniesa kaklā un acīs. Viņa pamanīja, ka putnu ir ļoti maz. Vai cilvēki tos ēd, viņai ienāca prātā.

— Vai kaut kas šeit ir tāds pats kā pie mums Eiropā? — jautāja Ka­milla. — Kā, piemēram, laika skaitīšana?

Hua priecīgi nosmējās.

— Protams, visi zina arī Rietumu laika skaitīšanas sistēmu, bet mums

ir ari pašiem sava. Pēc vjetnamiešu laika skaitīšanas jūsu pirmais gads ir mūsu 2637. gads, bet katrs mūsu mēnesis ir 29 vai 30 dienu garš, tā ka mūsu gadā ir tikai 355 dienas.

— Okei, tātad tagad tā kā būtu gads…

To ir diezgan grūti izrēķināt bez kalkulatora, Kamilla domās iesaucās.

— Mums ari nav gadsimtu, mēs lietojam 60 gadu posmus, — pa­skaidroja Hua. — Sešdesmit gadu ir viens hui. Katrs hui tālāk iedalās sešos desmit gadu posmos jeb kan un vienlaikus ari piecos divpadsmit gadu posmos jeb kī. Kan ir desmit dažādi un kī divpadsmit dažādi, un katra gada nosaukums sastāv no viena kan un viena kī.

Senāk viss droši vien bija daudz vienkāršāk, Kamilla domāja. Tad, kad mēs vēl domājām, ka pastāv tikai Eiropa un Krievija un kaut kur mazliet tālāk varbūt vēl Amerika. Nav nekāds brīnums, ja daži tā baidās, ka pa­saule pēkšņi ir izaugusi daudz plašāka un sarežģītāka.

— Piemēram, gjap nozīmē ūdeni dabā un at ūdeni mājās, abi tātad ir kan, — Hua vēl turpināja. — Kī nosaukumi vienmēr ir dzīvnieki, kā sū jeb ūdensbifelis vai tsin jeb pūķis. Tā ka gada nosaukums var būt, piemēram, gjap tsin, kas nozīmē dabā esoša ūdens un pūķa apvienojumu.

Tātad, ja Marti tagad atradīs jūras pūķi, šim gadam vajadzētu gan būt gjap tsin, domāja Kamilla. Vienīgi tik lielas un tradicionālas sistēmas gan laikam neiespaidos viena maza ekspedīcija, viņa izlaboja savu domu.

Hua tieši Hanojas centrā viņiem bija noīrējusi piecistabu dzīvokli uz diviem mēnešiem, īre bija divi simti dolāru mēnesī.

— Ir gan tas visai dārgi, — sūdzējās Hua. — Bet tik un tā sanāk daudz lētāk nekā viesnīca.

— Tas ir gluži lieliski, — apliecināja Kamilla.

— Jūs droši vien gribat atpūsties pēc garā lidojuma. Tā ka es nu iešu un atgriezīšos rīt no rīta.

— Kā tu domā, kad mēs varētu doties uz Halonu? — Marti jautāja.

— Jūs līdz dienas beigām varētu atpūsties Hanojā un mazliet aplūkot apkārtni, kamēr es nokārtoju lietas līdz galam. Tu man tam nedevi sevišķi daudz laika!

— Tam nu ir jāpiekrīt, — teica Marti. — Cik tālu tu esi?

— Laivas ir noīrētas, un gandrīz visas nepieciešamās mantas ir jau ieceltas tajās.

— Un visādas atļaujas? — jautāja Kamilla.

Hua uz Kamillu dīvaini paskatījās.

— Vjetnamiešu ierēdņi ir… nu, teiksim, mazliet konfūciski.

Kamilla pagriezās pret Marti.

— Hua grib teikt, ka vietējie birokrāti reizēm mēdz būt diezgan lēni,— paskaidroja Marti. — Reizēm pat ļoti lēni. Lai gan tā nav vienmēr, nepavi­sam. Viss ir atkarīgs no lietas. Vjetnamieši, starp citu, parasti ir apbrīnojami izdarīgi un kārtīgi strādātāji. Kad vjetnamieši nolēma ražot kafiju, nepagāja ne desmit gadu, kad Vjetnama bija pasaules otrā lielākā kafijas eksportvalsts, bet atļauju došana ārzemniekiem… nu, jā.

— Oficiālu atļauju saņemšana ar šādu grafiku būtu milzu pārbaudī­jums, — Hua apstiprināja Marti vārdus. — Tā ka mums tādu nav. Tātad oficiāli jūs esat tikai tūristi, kas grib iepazīt Halonas līča ainavas un panirt. Kas vispār jau ir patiesība.

Jācer, ka ar šo nesanāks problēmas, Kamilla domāja.

— Un ja 11u kāds ievēro to mūsu eholoti? — jautāja Kamilla.

— Tā oficiāli pieder Kvoka kungam, — paskaidroja Hua. — Fu Kvokam Ngujenam, mūsu laivas kapteinim.

Stāsts izklausījās ticams un diezgan saprotams. Man nevajadzētu sa­traukties, domāja Kamilla.

— Tātad rīt uz Halonu? — pārjautāja Marti.

— Tā esmu domājusi, — teica Hua.

Kad Hua aizgāja, Kamilla vispirms iegāja vēsā dušā. Tad viņi devās uz pretējo restorānu un pasūtīja kafiju un ēdienu, kas sastāvēja no sēnēm pildītiem pavasara rullīšiem un rīsiem. Kopā ar to abi paņēma arī pa pu­delei Ba-ba-ba jeb 333 alu.

— Šeit, ziemeļos, pavasara rullīšus ^auc nem, — apgaismoja Marti.

— Piemēram, nem ran un nem sai gon. Dārzeņu rullītis ir nem rau, un lielāks, pašu rullēts pavasara rullis — banh tra. Pamēģini šo!

Marti pasniedza Kamillai pudeli brūnas mērces.

— Soja?

— Nē. Tā ir no dažādām pūdētām zivīm taisīta mērce.

— Man šķiet, es labāk atteikšos!

— Nu, pamēģini, tā ir garšīga.

Kamilla aizdomīgi paskatījās uz Marti, tad paņēma pudeli un izkratīja no tās dažus pilienus uz viena pavasara rullīša gala.

— Mmm, tiešām, — viņa piekrita. — Interesanta garša, taču laba.

— Es taču teicu!

Pabeiguši maltīti, viņi pastaigājās gar centrālo tirgu uz dienvidiem. Abi pagāja garām neskaitāmiem veikaliem un būdām. Cik gan liela daļa no visām tām mantām ir pirātiskas kopijas, domāja Kamilla. Droši vien vis­maz deviņdesmit procenti no visiem CD un DVD diskiem. Varbūt visi. Vai cilvēkiem vispār bija līdzekļi īstām, licencētām kopijām? Arī liela daļa pie­dāvāto ceļvežu un citu grāmatu izskatījās pēc kopētāju radītām pirātiskām versijām. Privātā uzņēmējdarbība plaukst un zeļ, domāja Kamilla. Varbūt tas bija labi.

— Pastaigāsim vēl mazliet? — jautāja Marti.

— Kāpēc ne.

Viņi turpināja iet uz priekšu un nonāca pie maza ezera vai drīzāk liela dīķa. Krastos auga veci, resni koki. Šur tur bija soliņi, uz kuriem sēdēja cilvēki: jauni pāri, sirmgalvji, ģimenes ar bērniem. Dīķa ūdens bija pelēkbrūns un duļķains.

— Hoana Kjema ezers, — teica Marti. — Atdotā zobena ezers. Karalis Lī Tai Lu, ko labāk pazīst ar vārdu Le Lojs, reiz dabūjis no debesīm mītisku zobenu, kas viņam palīdzējis aizdzīt no zemes ķīniešus.

Viens no soliņiem atbrīvojās, un viņi piesēda atpūtināt kājas.

— Kad ķīnieši bija Vjetnamā? — jautāja Kamilla.

— Le Lojs cīnījās ar Ķīnas Minu dinastiju piecpadsmitajā gadsimtā. Bet pirms tam maza daļa Ziemeļvjetnamas piederēja Ķīnai vairāk nekā tūkstoš gadu. Tā kļuva neatkarīga 938. gadā pēc mūsu laika skaitīšanas. Kad mongoļi pārvaldīja Ķīnu, Hubilajhans mēģināja ieņemt Vjetnamu,

taču dabūja pa purnu. Diezgan spēcīgi. Mongoļu armija bija spēcīgākā kara mašīna, kādu zeme jebkad bija redzējusi, taču Vjetnamas džungļos arī tā noklepojās un izdzisa.

— Izklausās kaut kā pazīstami, — piezīmēja Kamilla.

— Tā gan, — apstiprināja Marti. — Vjetnamiešiem ir slikts paradums meklēt kašķi ar pasaules lielākajiem karotājiem un samalt tos kotletēs. Bieži gan par diezgan lielu cenu.

Vēsture tiešām atkārtojas, Kamilla domāja.

— Pagājušajā gadsimtā Ziemeļvjetnama vispirms sakāva Francijas un tās koloniju impērijas armijas un uzreiz pēc tam Savienotās Valstis un to sabiedrotos, — atgādināja Marti. — Lai arī Ziemeļvjetnamā tolaik nebija vairāk par piecpadsmit miljoniem iedzīvotāju un tur norisinājās pilsoņu karš pret zemes dienvidu dalu.

Ezera vidū bija maza saliņa, uz kuras auga zāle un zemi krūmi. Uz salas bija arī kaut kas, kas izskatījās pēc veca tempļa vai pils drupām. Divas lielu arkveida koku rindas un izrotāts ķīniešu stila jumts. No jumta pacēlās masts, un tā galā bija pamatīga piecstaru sarkanā zvaigzne.

— Mazliet tāda kā baznīca, — piezīmēja Kamilla.

— Ngoka Sona templis, — teica Marti. — Varbūt šeit vispār vajadzētu runāt par piecvienības, ne trīsvienības ticību. Eiropā mūsdienās domā, ka komunisms ir miris, bet pasaulē tagad oficiāli ir daudz vairāk komunistu nekā jebkad agrāk.

Marti nošūpoja galvu un smagi nopūtās.

— Aukstā kara laikā amerikāņus brīžiem pārņēma panika, kad Vjetkongs aizsūtīja dažus vīrus uz Laosu. Zeme pēkšņi kļuva par Savienoto Valstu karavadoņu superlielceļu, pa kuru Ķīnas komunistu armijas varētu iemaršēt Mjanmā, Taizemē un tālāk Indijā. Visas Āzijas valstis draudēja pēkšņi sagāzties kā domino kauliņi.

Marti piepeši kļuva nikns.

— Es tikai nesaprotu, kā kāds varēja,uztvert Laosu par ziemeļu-dienvidu virzienā vedošu lielceļu, — viņš norūca. — Visa zeme bija vieni vie­nīgi kalni un džungļi. Tā bija pilna stāvu aizu, kas šķērsoja zemi no

austrumiem uz, rietumiem, un grūti pārvaramu upju ieleju. Sarežģītāku apgabalu uz šīs zemeslodes vēl var atrast vien Jaungvinejas salās. Komu­nistiem noklāts sarkanais paklājs, kiss my ass!

Vēlāk nenoliedzami bija grūti saprast, kā amerikāņi varēja ticēt savām idejām, domāja Kamilla. Viņiem neizprotamā veidā bija izdevies nohip­notizēt sevi un citus. Barā stulbums sakoncentrējas.

— Bet to, ka Ķīna norobežoja Āfrikas rietumzemes un uzvarēja visu pa­sauli sava veida ekonomiskajā pasaules karā, neviens pat nepamanīja, — Marti noburkšķēja. — Jo mūsdienās ir karš pret terorismu, ne vairs karš pret komunismu. Mēs redzam tikai to, ko gribam redzēt. Vai arī, ko sagai­dām. Padomā tagad kaut vai par Fukušimu. Kodolenerģijas pretiniekiem tas bija kā atgādinājums par atomelektrības riskiem, un atomenerģijas atbalstītājiem — pārliecinošs pierādījums atomenerģijas staciju drošībai.

— Kā tas Le Loja zobens ir saistīts ar šo ezeru? — Kamilla mainīja sarunas tematu.

— Kad Le Lojs airējās pa ezeru, no tā dziļumiem pacēlās milzīgs zelta bruņurupucis. Le Lojs atdeva tam zobenu, un bruņurupucis atdeva to īstajiem īpašniekiem. Tātad dieviem.

— Izklausās ļoti ticami, — piezīmēja Kamilla.

— Šajā ezerā joprojām ir bruņurupuči, — Marti teica. — Tādi krietni lieli. Rafetus leloii, angliski sword lake tortoise. Viens 1968. gadā miris indi­vīds bija vairāk nekā divus metrus garš.

— Nemānies! Tur taču nekā nevar būt.

Kamilla neticīgi skatījās uz dīķa virsmu. Tā bija nosegta ar bieziem, līganiem augiem un atkritumiem. Ūdens bija patiešām netīrs, gandrīz melns.

— Tie tur ir gan, — apliecināja Marti. — Tos tikai ir pārsteidzoši grūti redzēt. Runā, ka tie nesot laimi, ja kādu ierauga.

— Vai paliksim skatīties?

— Nezinu, vai ir vērts. Esmu jau daudz reižu mēģinājis, taču vēl nav laimējies. Bet 1968. gadā mirušais indivīds ir izstādīts tajā templī. Vai gribi iet to apskatīties?

Kamilla svārstījās. Viņa skatījās uz mazo ezeru un juta, ka garastāvoklis sašļūk. Viņa mēģināja noteikt ezera dziļumu. Tam vajadzētu būt apmēram puskilometru garam un varbūt pārsimt metru platam. Marti redzēja, ka Kamillu kaut kas nomāc.

— Vai kaut kas nav kārtībā? — viņš jautāja.

— īsti ne, — Kamilla izvairīgi teica. — Man tikai ienāca prātā, ka ir gan šī mūsu operācija tomēr bezcerīgs mēģinājums.

— Ko tu gribi teikt? — vaicāja Marti.

— Nu, paskaties kaut vai uz šo ezeru. Tā taču ir tikai nieka peļķe! Ja tādā baļļā var paslēpties divmetrīgi bruņurupuči, pašā miljonu pilsētas vidū tā, ka neviens tos neredz, kā mēs atradīsim kaut kādu nolāpītu mi­roni okeānā? Vai tad jūra nav vēl daudz lielāka?