Lauva , ragana un drēbju skapis

Desmita nodaļa burvju vara sāk izgaist

Tagad mums laiks atgriezties pie mistera un misis Bebriem un trim bērniem. Tiklīdz misters Bebrs bija pateicis: — Nedrīkstam zaudēt ne mirkli, — visi sāka vilkt mugurā kažokus, vienīgi misis Bebrene veikli pacēla no grīdas vairākus maisus, nolika tos uz galda un sacīja:

— Nu, mister Bebr, noņem šķiņķa gabalu. Te būs tēja, cukurs un daži sērkociņi. Būtu labi, ja kāds man pasniegtu divus trīs maizes klaipus, tie ir māla podā, tur stūrī.

— Ko jūs darāt, misis Bebrene? — iesaucās Sjūzena.

— Gatavoju katram savu maisu, mīļumiņ, — vienā mierā atbildēja misis Bebrene. —Vai tu tiešām domā, ka var doties tālā ceļā bez pārtikas?

— Bet mums nav laika! — iebilda Sjūzena, pogādama i iet kažoka apkakli. — Ragana te var ierasties kuru katru bridi.

— Es saku to pašu, — piebalsoja misters Bebrs.

— Nerunā niekus! — sieva viņu apsauca. — Padomā labi, mister Bebr. Viņa šeit nevar būt agrāk kā pēc minū­tēm piecpadsmit.

— Vai mums nav svarīgi apsteigt viņu, — iejautājās I 'Iters, — un nonākt pie Akmens Galda pirmajiem?

—Jūs, misis Bebrene, esat piemirsusi, — sacīja Sjūze­na, — tiklīdz Ragana te ieradīsies un ieraudzīs, ka esam ļirom, viņa dzīsies mums pakaļ vislielākajā ātrumā.

— Tas tiesa, — piekrita misis Bebrene, — taču mēs nevaram nokļūt pie Akmens Galda pirmie, jo viņa brauks ar kamanām, bet mēs iesim kājām.

— Tātad… mums nav nekādu cerību? — Sjūzena uztraucās.

— Nomierinies, mīļumiņ… Vai nomierinājies? —mi­sis Bebrene apvaicājās. — Izņem labākno atvilktnes vairā­kus tīrus kabadakatiņus… Protams, ka viss vēl nav zudis. Mēs nevaram tur nokļūt pirms viņas, bet varam paslepus doties uz turieni pa tādiem ceļiem, kurus viņa nezina. Es ceru, ka mums tas izdosies.

— Tev taisnība, misis Bebrene, — piekrita vīrs. — Bet nu gan mums laiks doties prom.

— Arī tu sāc uztraukties, mister Bebr, — sacīja viņa sieva. — Ejam! Tagad viss ir kārtībā. Katram pa maisam, mazākais vismazākajai — tev, mīļumiņ, — viņa piebilda, paskatīdamās uz Lūsiju.

— Ak, žiglāk ejam prom! — mudināja Lūsija.

— Esmu jau tikpat kā sagatavojusies iet, — atbildēja misis Bebrene un ļāva, lai vīrs uzvelk viņai kājās zābakus. — Šujmašīnu laikam būs grūti nest?

—Jā, grūti gan, — piekrita misters Bebrs. — Tā ir ļoti smaga. Ceru, tu netaisies pa ceļam šūt.

— Es nevaru samierināties pat ar domu, ka Ragana to aiztiks, — teica misis B ebrene,—un varbūt vēl salauzīs vai nozags.

— Ak, lūdzu, lūdzu, pasteidzieties! — visi trīs bērni reizē skubināja.

Beidzot visi izgāja ārā, un misters Bebrs aizslēdza dur­vis. — Tas Raganu nedaudz aizkavēs, — viņš noteica, un viņi ar pārtikas maisiem uz muguras devās ceļā.

Vairs nesniga, un bija parādījies mēness. Viņi gāja cits aiz cita — pa priekšu misters Bebrs, aiz viņa — Lūsija, tad Pīters un Sjūzena, bet gājienu noslēdza misis Bebrene. Misters Bebrs veda viņus pāri dambim līdz upes labajam krastam, un tad pa tikko manāmu taciņu, spraukdamies cauri upmalā augošajiem krūmiem, viņi gāja uz priekšu. Abpus upei, mēness gaismā mirdzēdami, pacēlās stāvi krasti.

— Labāk, cik vien tas iespējams, turēties krasta tuvu­mā, — viņš sacīja. — Ragana brauks pa augšu, jo ar kamanām te nevar tikt.

Priekšā pavērās brīnišķīga dabas ainava, par kuru varē­tu jūsmot, sēžot pie loga ērtā atpūtas krēslā, un Lūsija arī sākumā jūsmoja. Bet viņi gāja ilgi, ilgi, un maiss, ko nesa meitene, kļuva arvien smagāks un smagāks. Lūsija sāka

I >ai Joties, vai spēs izturēt. Viņa vairs neskatījās uz sasalušās upes gaišo mirdzumu, uz kuplajām sniega cepurēm koku galotnēs, uz lielo, žilbinošo mēnesi un neskaitāmajām /.vaigznēm. Vienīgais, ko viņa tagad redzēja, bija mistera Bebra īsās kājeles, kas cilājās pa sniegu — tip-tip-tip! — viņai pa priekšu, un likās, ka tās nekad neapstāsies. Tad mēness pazuda un atkal sāka snigt. Lūsija bija tiknogurusi, ka gāja gandrīz aizmigusi. Pēkšņi viņa ievēroja, ka misters Bebrs nogriezās no upes pa labi un veda viņus pa ļoti stāvu krastu krūmu biezoknī. Nokratījusi snaudu, meitene ievē­roja, ka pašā upes krastā misters Bebrs pazūd alā, kas zem krūmiem bija tik labi nomaskēta, ka to nebija iespējams pamanīt, nepieejot pavisam klāt. Taču Lūsija visu īsti saprata tikai tad, kad no alas ārā rēgojās vairs tikai viņa īsā, platā aste.

Meitene tūdaļ pieliecās un rāpās viņam līdzi. Aizmugu­rē viņa dzirdēja klusu elšanu, un vēl pēc brīža visi pieci jau bija iekšpusē.

— Kur mēs atrodamies? — jautāja Pīters nogurušā, bālā balsī (es cem, jūs saprotat, ko es domāju, nosaukdams balsi par «bālu»).

—Tā ir sena slēptuve, kurā bebri grūtos laikos vienmēr slēpušies, — atbildēja misters Bebrs, — šī vieta nevienam nav zināma. Te nav pārāk ērti, bet mums pāris stundu jāpaguļ.

—Ja jus visi nebūtu tik ārkārtīgi uztraukušies, kad mes gājām prom no mājas, es būtu paņēmusi līdzi dažus spilve­nus, — sacīja misis Bebrene.

«Šī mītne nav tik jauka kā mistera Tamnusa ala,» Lūsija nodomāja, «parasta zemē izrakta ala, labi, ka tā ir sausa un nav mālaina.»

Tā kā ala bija neliela un viņi, nenovilkuši kažokus, nogūlās zemē cieši cits pie cita, visiem bija ļoti silti. Ari ceļā viņi bija sasiluši. Ja tikai te nebūtu tik grumbuļains! Misis Bebrene sameklēja mazu flakoniņu un lika katram iedzert pa malkam kāda dzēriena — pēc tam bija jāklepo un mazliet koda kaklā, bet pēc brīža viņi izjuta patīkamu siltumu, un visi tūdaļ aizmiga.

Kad Lūsija pamodās, viņai likās, ka pagājušas tikai dažas minūtes (lai gan visi bija gulējuši vairākas stundas), viņa bija mazliet nosalusi un sāka ilgoties pēc karstas vannas. Tad Lūsija sajuta, ka seju kutina garas ūsas, un manīja, ka alā ieplūst auksta dienas gaisma. Pēkšņi meitene pilnīgi atmodās, pārējie tāpat. Viņi uzslējās sēdus un vaļā mutēm, ieplestām acīm klausījās skaņās, no kurām visvairāk bija baidījušies; viņiem jau pagājušajā naktī ejot reizēm bija licies, ka dzird tās. Tā skanēja zvārguļi.

Misters Bebrs vienā mirklī bija no alas ārā. Iespējams, jūs, tāpat kā Lūsija tobrīd, domājat, ka tā bija neapdomī­ga rīcība. Gluži pretēji — tas bija ļoti prātīgi darīts. Viņš zināja, ka var nepamanīts uzrāpties cauri krūmiem un kazenājiem pašā nogāzes galā; viņam vajadzēja noskaid­rot, kādā virzienā brauc Ragana. Pārējie palika alā, do­mādami gan šā, gan tā. Visi gaidīja apmēram piecas minūtes. Tad aiz bailēm gandrīz pamira. Viņi saklausīja balsis.

«Ak,» domāja Lūsija, «viņš ir pamanīts! Ragana saķē­rusi!»

Liels bija viņu izbrīns, kad pēc brīža atskanēja mistera Bebra balss, kas sauca ārā no alas.

— Viss kārtībā! — viņš kliedza. — Nāk ārā, misis Bebrene! Nāk ārā, Ādama dēls un Ievas meitas! Viss kārtībā! Tie nav viņas zvārguļi! —Viņš runāja ar gramatis­kām kļūdām, bet tieši tā runā bebri, kad ir ļoti uztraukušies (es domāju — Nārnijā, jo pie mums viņi vispār nerunā).

Un tā, samieguši acis spilgtajā dienas gaismā, misis Bebrene un bērni izrāpās no alas. Viņi bija apbiruši ar zemi un izskatījās nekārtīgi, izspūruši, netīri un vēl joprojām samiegojušies.

—Nāk ātrāk šurp! — sauca misters Bebrs, no prieka vai dancodams. —Nāk un skatās savām acīm! Tas būs Raga­nai labs pārsteigums! Rādās, ka viņas vara sāk zust!

— Ko jūs ar to gribat sacīt, mister Bebr? — elpu neatņēmis, elsa Pīters, rāpdamies augšā pa stāvo upes krastu.

— Vai tad es jums nestāstīju? — brīnījās misters Bebrs. — Viņas dēļ mums ir mūžīga ziema un nekad nepienāk Ziemassvētki! Stāstīju. Nu, tad skatieties!

Beidzot viņi bija uzkāpuši pašā augšā, kur tiešām ierau­dzīja…

Tās bija kamanas, un tie bija ziemeļbrieži ar zvārguļu iejūgu. Tomēr šie dzīvnieki bija daudz lielāki par Raganas ziemeļbriežiem un nevis balti, bet brūni. Un to, kas sēdēja kamanās, ikviens pazīst uzreiz. Tas bija milzīgs vīrs spilgti sarkanā tērpā ar kažokādas kapuci un baltu, kuplu bārdu, kas gluži kā putains ūdenskritums gūlās pār krūtīm. Bērni tūlīt pat viņu pazina, lai gan šādus cilvēkus var sastapt tikai

Nārnijā. Tomēr par viņiem runā, tos zīmē arī pie mums — zemē, kas atrodas šaipus drēbju skapja durvīm. Bet redz viņu savām acīm Nārnijā — tas ir gluži citādi. Daudzos zīmējumos Ziemassvētku vecītis izskatās jautrs un pat smieklīgs. Bet tagad, skatīdamies uz viņu, bērni saprata, ka tā tas nemaz nav. Viņš bija tik liels, tik priecīgs, tik īsts, ka bērni tūdaļ apklusa. Arī viņiem kļuva priecīgi un reizē svinīgi ap sirdi.

— Beidzot esam klāt, —viņš sacīja. —Viņa ilgi nelaida mani iekšā, bet nu es esmu ieradies. Aslans ir ceļā. Raganas burvju vara mazinās.

Lūsiju pārņēma prieka vilnis, kādu sniedz tikai svinīgs miers.

— Bet tagad, — sacīja Ziemassvētku vecītis, — saņe­miet dāvanas. Jums, misis Bebrene, jauna un labāka šujma­šīna. Pa ceļam es to ievedīšu jūsu mājā.

— Atvainojiet, ser, — sacīja misis Bebrene paklanīda­mās. — Mums ir aizslēgtas durvis.

— Slēdži un aizbīdņi man nav šķēršļi, — atbildēja Ziemassvētku vecītis. — Bet jūs, mister Bebr, atgriezdamies mājās, ieraudzīsiet, ka jūsu dambis salabots un pabeigts, visas sūces aizmūrētas un uzstādīti jauni slūžu aizvari.

Misters Bebrs bija tādā sajūsmā, ka plati jo plati atvēra muti, bet nespēja pateikt ne vārda.

—Pīter, Ādama dēls!—uzrunāja Ziemassvētku vecītis.

— Jā, ser, — atsaucās Pīters.

— Lūk, tavas dāvanas — tie ir ieroči, nevis rotaļlietas. Iespējams, ka nav aiz kalniem laiks, kad tie būs vajadzīgi. Nēsā tos godam.

Ar šiem vārdiem viņš pasniedza Pīteram vairogu un •/.obenu. Vairogs bija sudrabkrāsā, uz tā attēlots pakaļkājās saslējies sarkans lauva, tikspilgti sarkans kā nogatavojusies zemene. Zobena spals mirdzēja zeltā, pats zobens, ielie­kams makstī ar siksnām, bija ļoti piemērots Pītera augu­mam un svaram. Pīters saņēma dāvanas, svinīgi klusē­dams, jo juta, ka tās ir ļoti nopietnas veltes.

— Sjūzen, Ievas meita! — sacīja Ziemassvētku vecīds. — Tas tev.

Viņš pasniedza meitenei loku ar pilnu bultu maku un mazu ziloņkaula ragu.

— Tu drīksti šaut no šī loka tikai nepieciešamības brīdī, — viņš sacīja. — Es negribētu, lai tu piedalies kaujā. Kas šauj ar šo loku, vienmēr trāpa mērķī. Un, ja tu pieliksi pie lūpām šo ragu un tajā iepūtīsi, tad, lai kur arī tu būtu, tu saņemsi palīdzību.

Tad pienāca Lūsijas kārta.

— Lūsij, Ievas meita! —viņš aicināja, un Lūsija panāca uz priekšu. Viņš pasniedza meitenei mazu pudelīti — it kā no stikla (bet ļaudis vēlāk runāja, ka tā ir no īsta diman­ta) — un mazu duncīti.

— Šajā pudelītē, — viņš stāstīja, — ir zāles, kas pagatavotas no kalnu ugunspuķu sulas. Ja tu vai kāds no taviem draugiem būsiet ievainots, pietiks ar pāris pilie­niem — un viņi izveseļosies. Ar duncīti tu aizsargāsi sevi tikai tad, kad būs ļoti nepieciešams. Jo arī tu nedrīksti piedalīties'kaujā.

— Kādēļ, ser? — jautāja Lūsija. — Es domāju… es nezinu… bet man šķiet, ka es būšu pietiekami drosmīga.

— Ne jau tas ir galvenais, — sacīja Ziemassvētku vecītis. — Kaujas, kurās cīnās sievietes, ir atbaidošas. Un te, —viņš piebilda, vairs neizskatīdamies tik nopietns, — ir kaut kas jums visiem!

Un viņš izvilka (es domāju, ka no lielā maisa, kas bija viņam aiz muguras, lai gan neviens īsti neredzēja, kad viņš to darīja) prāvu paplāti, uz kuras stāvēja piecas tasītes un bļodiņas, trauks ar cukurgraudiņiem, krējuma krūze un milzīga, karsta tējkanna, kas čūkstēja un garoja. Viņš iesaucās:

— Priecīgus Ziemassvētkus! Lai dzīvo īstais karalis!

Tad noplīkšķēja pātaga, un, pirms viņi paguva attap­ties, gan Ziemassvētku vecītis, gan ziemeļbrieži, gan ka­manas bija izzuduši skatienam.

Pīters bija tikko izņēmis zobenu no maksts un rādīja to misteram Bebram, kad misis Bebrene teica:

—Nu gana, gana! Kamēr jūs stāvēsiet un pļāpāsiet, tēja atdzisīs. Ak, šie vīrieši! Palīdziet man nonest paplāti lejā, liii varam brokastot. Cik labi, ka paņēmu līdzi maizes nazi!

Viņi devās atpakaļ alā, un misters Bebrs sagrieza maizi un šķiņķi sviestmaizēm, bet misis Bebrene salēja tēju lāsītēs, un visi apmierināti sāka brokastot. Taču prieks nebija ilgstošs, jo ļoti drīz misters Bebrs sacīja: — Laiks doties uz priekšu!