Lauva , ragana un drēbju skapis

Piektā nodaļa Atkal šaipus skapja durvīm

Bērni vēl joprojām spēlēja paslēpes, tādēļ Edmundam un Lūsijai vajadzēja kādu laiku viņus pameklēt. Kad visi beidzot sanāca kopā garajā istabā, kur atradās bruņutērps, Lūsija nenocietās:

— Pīter! Sjūzena! Tā ir vistīrākā patiesība. Edmunds par to pārliecinājās. Caur drēbju skapi tiešām var nokļūt citā zemē. Mēs satikāmies mežā. Edmund, nu pastāsti viņiem visu!

— Ed, par ko ir runa? — Pīters jautāja.

Nupat mēs esam nonākuši pie vienas no kaunpilnākajām stāsta epizodēm. Edmundam bija slikta dūša, un viņš bija īgns un dusmīgs uz Lūsiju, ka māsai bijusi taisnība, bet pats vēl nebija izlēmis, kā izturēties un ko sacīt. Kad Pīters viņam negaidīti uzdeva jautājumu, viņš pēkšņi izlēma rīkoties, cik vien zemiski un ļaunprātīgi iespējams. Viņš nodeva Lūsiju.

— Pastāsti, Ed, — Sjūzena lūdzās.

Edmunds augstprātīgi paskatījās uz Lūsiju, it kā būtu daudz vecāks par viņu — patiesībā viņš bija tikai gadu vecāks —, iesmējās un sacīja:

— Jā… mēs abi spēlējāmies drēbju skapī, it kā viņas zeme patiesi pastāvētu. Joka pēc, protams. Skaidrs, ka nekā tur nebija.

Nabaga Lūsija paskatījās uz Edmundu un izskrēja no istabas.

Bet Edmunds, ar katru brīdi kļūdams aizvien ļaunāks un būdams pārliecināts, ka veiksmīgi noskaņojis brāli un māsu pret Lūsiju, turpināja:

— Nu re, atkal sākas. Kas ar viņu notiek? Jezga vien al­tiem sīkajiem! Vienmēr viņi…

— Paklau! — Pīters saniknots metās brālim virsū. — Beidz! Jau tobrīd, kad Lū sāka gvelzt muļķības par drēbju skapi, tu uzvedies riebīgi, bet tagad vēl kopā spēlē­jies, lai viņu atkal kaitinātu. Es zinu, to tu dari tīšām.

— Bet tās taču ir tīrās muļķības, — bezgala pārsteigts teica Edmunds.

— Protams, muļķības, — atteica Pīters, — tur jau tā lieta! Kad mēs braucām prom no mājas, ar Lū viss bija kārtībā, bet šeit—vai nu viņa pamazām jūk prātā, vai kļūst par šausmīgu meli. Lai nu būtu kā būdams, viņai nenāk par labu, ja vienu dienu tu māsu izsmej un ķircini, bet nākama­jā — jau atbalsti viņas iedomas.

— Es domāju… es domāju… — murmināja Edmunds, īsti neattapdams, ko sacīt.

— Neko tu nedomāji, — Pīters atcirta, — gribēji tīšām paķircināt! Tu vienmēr riebīgi izturies pret mazākiem; to mēs jau skolā ievērojām.

— Beidziet, lūdzu, — sacīja Sjūzena, — jūsu strīds nevienam nepalīdzēs. Labāk sameklēsim Lūsiju.

Kad viņi pēc laba laika atrada Lūsiju, neviens nebrīnī­jās, ka meitene raudājusi. Lai ko viņi māsai sacīja, Lūsija neko nedzirdēja, tikai neatlaidīgi atkārtoja vienu un to pašu:

— Man nav svarīgi, ko jūs domājat, un man nav svarīgi, ko jūs runājat. Varatvisu izstāstīt profesoram vai aizrakstīt mammai. Dariet, ko gribat. Es tikai zinu, ka tur satiku faunu, un es nožēloju, ka nepaliku tur pavisam, bet jūs, riebīgie… riebīgie…

Tas bija skumīgs vakars. Lūsija jutās bezgala nelaimīga, un Edmunds pamazām apjauta, ka viņa plāns neīstenojas, kā iecerēts. Vecākais brālis un māsa nu jau bija gluži nopietni noraizējušies, vai Lūsija nav sajukusi prātā. Kad māsa bija aizgājusi gulēt, viņi vēl ilgi gaitenī par to sačuk­stējās.

Galu galā abi nolēma nākamajā dienā visu izstāstīt profesoram.

— Ja ar Lūsiju patiesi noticis kaut kas nopietns, viņš aizrakstīs tēvam, — sacīja Pīters. — Mēs paši galā netik­sim.

No rīta viņi devās pie profesora un pieklauvēja pie kabineta durvīm.

— Nāciet iekšā! —viņš aicināja.

Profesors piecēlās, sameklēja Sjūzenai un Pīteram krēs­lus un sacīja, ka ir pilnīgi viņu rīcībā. Tad pats apsēdās un, salicis rokas ar pirkstu galiem kopā, uzmanīgi noklausījās visu stāstu, ne reizi viņus nepārtraukdams. Arī pēc tam viņš ilgi klusēja, tad nokrekšķinājās un pateica to, ko bērni vismazāk bija gaidījuši.

— Kā jūs zināt, ka māsas stāsts ir izdomāts? — viņš jautāja.

— Nu, bet… — Sjūzena iesāka, taču tūdaļ apklusa. Spriežot pēc vecā vīra sejas izteiksmes, viņš to jautāja pilnīgi nopietni. Tad meitene saņēmās un sacīja:

— Bet Edmunds teica, ka viņi tikai spēlējušies.

—Jā, — piekrita profesors, — tas, protams, jāņem vērā. Tomēr — jūs neapvainosieties par manu jautājumu? Uz kuru, jūsuprāt, var vairāk paļauties—uz māsu vai brāli? Es domāju — kam var vairāk ticēt?

— Tas jau ir tas dīvainākais, ser, — Pīters atbildēja. — Līdz šim es nedomādams atbildētu — Lūsijai.

— Un kā tu domā, mana dārgā? — jautāja profesors, vērsdamies pie Sjūzenas.

— Es… es… — Sjūzena sastomījās, — teiktu to pašu, ko Pīters, bet tā nevar būt taisnība… par to mežu un faunu…

— To es nezinu, — profesors atzina, — taču apvainot melošanā cilvēku, kurš nekad agrāk nav jums melojis, ir grūti, pavisam grūti…

— Mēs uztraucāmies ne tik daudz par melošanu, — sacīja Sjūzena, — mēs domājām, ka ar viņu varbūt nav viss kārtībā…

— Jūs domājat, ka viņa ir sajukusi? — nesatricināmā mierā pārjautāja profesors. — Varat būt gluži mierīgi. Pietiek uz Lūsiju paskatīties vai aprunāties, lai saprastu, ka viņa ir pie pilna prāta.

— Bet tad jau… — iesāka Sjūzena un aprāvās. Viņai pat sapņos nerādījās, ka pieaudzis cilvēks varētu runāt tā, kā runāja profesors, un meitene bija galīgā nesaprašanā.

— Loģika! Kādēļ skolās viņus nemāca loģiski do­māt? — sacīja profesors, vairāk pats sev nekā bērniem. — Pastāv tikai trīs iespējas: vai nu jūsu māsa melo, vai ir sajukusi prātā, vai arī runā taisnību. Jūs zināt, ka viņa nekad nemelo, un skaidrs, ka viņa ir pie pilna prāta. Tādējādi, kamēr mums nav citu pierādījumu, jāatzīst, ka meitene runā taisnību.

Sjūzena cieši paskatījās profesorā, bet, spriežot pēc nopietnās sejas izteiksmes, viņš nejokoja.

— Bet kā tad tā var būt taisnība, ser? — jautāja Pīters.

— Kas tevi mulsina? — profesors vaicāja.

— Nu vispirms, — Pīters sacīja, — ja šī zeme tiešām pastāv, kādēļ tajā nenonāk ikviens, kurš ielien drēbju skapī? Ar to es gribu teikt, ka tur nekā nebija, kad mēs tajā ielūkojāmies. Toreiz arī Lūsija to nenoliedza.

— Un kas par to? — jautāja profesors.

— Bet, ser, ja kaut kas reāli eksistē, tad eksistē vienmēr.

— Vai vienmēr? — profesors vaicāja, un Pīters īsti nezināja, ko atbildēt.

— Bet laiks? — iebilda Sjūzena. —Ja ari tāda zeme pastāvētu, Lūsijai nebija laika, lai kaut kur nokļūtu. Viņa izskrēja no istabas gandrīz uzreiz pēc mums. Viņa tur nebija ilgāk par minūti, lai gan pati apgalvo, ka bijusi prom vairākas stundas.

— Tas jau tikai apstiprina viņas stāsta patiesumu, — sacīja profesors. — Ja mājā ir durvis, kas ved uz mums nezināmu pasauli (un man jūs jābrīdina, ka šī ir ļoti dīvaina māja, pat es ļoti maz par to zinu), — ja viņa, es atkārtoju, bija nokļuvusi citā pasaulē, tad es nemaz nebrī­nītos, ja tur pastāvētu citāda laika mērīšanas sistēma. Lai cik garš liktos laiks, ko jūs tur pavadāt, — tā būtu tikai neliela daļa no mūsu laika. Turklāt meitenes viņas vecu­mā diez vai zina ko tādu. Ja Lūsija izliktos, tad nosēdētu skapī daudz ilgāk un tikai tad kāptu laukā un stāstītu jums savus piedzīvojumus.

— Bet, ser, vai jūs tiešām ticat, — Pīters brīnījās, — ticat, ka pastāv arī citas pasaules… tepat blakus, pāris soļu attālumā no mums?

—Nav ko brīnīties, — atbildēja profesors, noņemdams brilles un sākdams tās spodrināt. — Es patiesi brīnos — ko tad īsti viņiem māca tajās skolās? — viņš nomurmināja pie sevis.

— Ko lai tagad iesākam? — jautāja Sjūzena. Viņa saprata, ka saruna aizvirzījusies gluži sānis.

—iMana mazā lēdija, — teica profesors, pēkšņi uzmez­dams abiem caururbjošu skatienu, — man ir plāns, kas vēl nevienam nav ienācis prātā, bet ko būtu vērts īstenot.

— Kāds plāns? — Sjūzena kļuva ziņkārīga.

— Būtu labi, ja katrs no mums nejauktos citu darīša­nās, — sacīja profesors.

Ar to saruna beidzās.

Tagad Lūsijas dzīve kļuva daudz vieglāka. Pīters uzma­nīja, lai Edmunds viņu neķircinātu, un ne viņapati, ne kāds cits nejuta pat mazāko vēlēšanos runāt par drēbju skapi. Tas bija kļuvis par visai bīstamu tematu. Reizēm likās, ka visi piedzīvojumi beigušies. Un tomēr tas tā nebija.

Profesora māja, par kuru viņš pats zināja tik maz, bija sena un slavena. Lai lūgtu atļauju to apskatīt, šurp brauca cilvēki no visas Anglijas. Par tādām mājām raksta ceļvežos un vēstures grāmatās, jo ar tām saistītas visādas leģendas, dažas vēl neparastākas par šo, ko es jums stāstu. Kad ieradās tūristu grupas un lūdza parādīt māju, profesors vienmēr a^āva, bet misisMakredija, saimniecības vadītāja, vadāja viņus pa istabām, stāstīja par gleznām, bruņutēr­piem un retām grāmatām bibliotēkā. Misis Makredijai nepatika bērni, un viņa necieta, ja kāds traucēja sarunas ar apmeklētājiem. Jau gandrīz pirmajā bērnu ierašanās rītā misis Makredija brīdināja Pīteru un Sjūzenu: «Lūdzu, atcerieties, jūs nedrīkstat rādīties acīs, kad es izrādu mā­ju!»

— Liela vajadzība tērēt pusi dienas, lai vilktos pa māju ar veselu baru svešu cilvēku! — Edmunds sacīja, un abas māsas ar brāli klusībā viņam piekrita.

Bet tas bija sākums jauniem piedzīvojumiem.

Kādu rītu Pīters un Edmunds pētīja bruņutērpu, neva­rēdami saprast, vai to var izjaukt, kad istabā pēkšņi ieskrēja abas meitenes un uztrauktas sauca:

—Jāslēpjas! Šurp nākMakredija ar veselu tūristu baru!

— Veiklāk! — aicināja Pīters, un visi četri metās uz istabas galu, kur atradās durvis. Izskrējuši cauri zaļajai istabai un nokļuvuši bibliotēkā, viņi saklausīja tālas balsis un saprata, ka misis Makredija šoreiz ved tūristu grupu pa rezerves kāpnēm, nevis parādes kāpnēm kā parasti. Un pēc tam — vai nu tāpēc, ka viņi bija galīgi apjukuši, vai tāpēc, ka misis Makredija bija nolēmusi viņus noķert, vai arī tāpēc, ka mājā bija sākusi darboties kāda burvju vara, kas bērnus vilinājaNārnijā,—lai kur viņi skrietu, apmeklētāji, šķiet, visur sekoja. Beidzot Sjūzena sacīja:

— Pie joda tos ekskursantus! Noslēpsimies istabā ar drēbju skapi, kamēr viņi paies garām. Tur mums neviens nesekos.

Bet, tiklīdz viņi bija tajā iegājuši, koridorā atskanēja balsis… te kāds sāka taustīties gar durvīm… un tad viņi redzēja, kā pagriežas durvju rokturis.

— Ātri! — Pīters iesaucās. — Citas izejas nav!

Viņš atvēra drēbju skapja durvis. Visi četri cits pēc cita žigli ierausās iekšā un, smagi elsodami, satupās tumšajā skapī. Pīters tikai pievēra durvis, jo viņš — kā jau katra saprātīga būtne — zināja, ka nekādā ziņā nedrīkst ieslēgt sevi skapī.