Lauva , ragana un drēbju skapis

Divpadsmita nodaļa pītera pirmā kauja

Kamēr punduris un Baltā Ragana tā runāja, tālu, tālu no viņiem gāja bebri un bērni, nu jau kuro stundu juzdamies k ;i pasakā. Viņi sen bija novilkuši kažokus un pat pārstājuši i its citam sacīt: «Paskaties! Zivju dzenis!» — vai: «Lūk, pulkstenītes!» — vai: «Kas tik jauki smaržo?» — vai: Paklausieties, kā dzied strazds!» Viņi klusēdami baudīja šo svētlaimi, iedami te pa savīlēs pielijušiem, siltiem meža klajumiem, te turoties krūmāju vēsajā ēnā, te atkal pāri plašiem, zaļiem sūnu paklājiem, kur augstu virs galvām savus platos lapu vainagus izpleta slaidās gobas, te cauri /iedošu korinšu un paērkšķu biezoknim, kur gaisā virmoja nomācoši salds aromāts.

Viņi bija tikpat pārsteigti kā Edmunds, redzēdami, ka acu priekšā ziema atkāpjas un pāris stundu laikā aizrit mēneši no janvāra līdz maijam. Viņi taču nezināja (Raga­nai gan tas bija skaidrs), ka tā tam jānotiek, ja Nārnijā atgriezies Aslans. Bet visi zināja, ka nebeidzamo ziemu uzturēja viņas burvju vara un, ja jau sācies pavasaris, tad kaut kas nav īsti kārtībā ar Raganas burvestībām. Bērni saprata, ka tādā atkusnī Ragana nevarēs braukt ar kama­nām. Tādēļ viņi vairs nesteidzās, biežāk apstājās un ilgāk atpūtās. Visi, protams, jau jutās noguruši, bet nebija pār­guruši — viņi tikai gāja lēni, sapņaini un baudīja mieru kā novakarē, kad diena pavadīta svaigā gaisā. Sjūzenai ne­daudz sāpēja noberztais papēdis.

Lielā upe bija palikusi pa kreisi aizmugurē. Lai nokļūtu līdz Akmens Galdam, vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, tas ir, vairāk pa labi. Un, ja arī nevajadzētu mainīt virzienu, viņi tik un tā nevarētu iet pa iepriekšējo ceļu — taciņai, pa kuru bērni bija gājuši, jau skalojās pāri ūdens. Upe bija pārplūdusi — brīnišķīga, dzeltena, dārdoša straume gāzās starp abiem krastiem.

Saule laidās uz rietu, kļūdama arvien sārtāka, ēnas izstiepās, un ziedi sāka domāt, vai nav pienācis laiks aizvēr­ties.

— Nu vairs nav tālu, — sacīja misters Bebrs un kāpa kalnā, kas bija apaudzis ar biezu, atsperīgu sūnu (tik burvīga sajūta nogurušām kājām!) un slaidiem, reti augo­šiem kokiem. Pēc tik garas dienas kāpšana kalnā bija grūta, un viņi elsa un pūta. Lūsija sāka šaubīties, vai sasniegs kalna kori, vēlreiz neatpūtusies, bet nu viņi jau bija galā. Ai, kāds tur pavērās skats!

Viņi stāvēja zaļā klajumā kalna virsotnē, no kuras lejup uz visām pusēm pletās mežs, tikai tieši pretī, uz austru­miem, kaut kas mirdzēja un laistījās.

— Tas tik ir ko vērts! — nočukstēja Pīters, pagriezda­mies pret Sjūzenu. —Jūra!

Pašā kalna kores vidū atradās Akmens Galds. Tā bija milzīga, drūmi pelēka akmens plātne, kas balstījās uz četriem gareniem akmeņiem. Galds izskatījās ļoti sens — tajā bija iecirstas dīvainas līnijas un figūras, kas, iespējams, bija kādas nezināmas valodas burti. Skatoties uz šīm zī­mēm, pārņēma neaprakstāmas izjūtas. Tad viņi ieraudzīja klajuma malā uzceltu telti. Cik tā bija brīnišķīga, sevišķi tagad, kad uz to krita rietošās saules stari: dzeltena zīda

audums, koši sārtas auklas un ziloņkaula mietiņi, un aug­stu kārts galā vieglajā vējā, kas no tālās jūras pūta viņiem sejā, plandījās karogs, kurā bija attēlots pakaļkājās izslējies sarkans lauva! Pēkšņi pa labi atskanēja mūzika, un pagrie­zušies viņi ieraudzīja to, kura dēļ bija šurp nākuši.

Ap Aslanu bija sastājušies dīvaini radījumi, un viņš stāvēja to vidū. Tur bija koku gari un avotu gari — driādas un najādas, kā mēs tos saucam, — ar stīgu instrumentiem rokās. Lūk, no kurienes plūda mūzika. Augšdaļā viņi bija līdzīgi skarbiem, bet skaistiem milžiem, apakšdaļā — spēcīgiem angļu zirgiem, kas strādā fermās. Tur bija arī vienradzis un vērsis ar cilvēka galvu, un pelikāni, un ērglis, un milzīgs suns. Blakus Aslanam stāvēja divi leopardi — viens turēja kroni, otrs — karogu.

Skatoties uz pašu Aslanu, bebri un bērni nezināja, kā izturēties un ko sacīt. Tie, kas nav bijuši Nārnijā, dažreiz

domā, ka nav iespējams būt labam un briesmīgam reizē. Ja arī bērni kādreiz bija tā domājuši, tad tagad saprata savu kļūdu. Viņi gan mēģināja aplūkot Aslanu, bet sajuta, ka nespēj to izdarīt, un sāka drebēt. Vienīgais, ko viņi pama­nīja, bija zeltainās krēpes un lielās, nopietnās, vērīgās acis.

— Pieej pie viņa, — čukstēja misters Bebrs.

— Nē, — atčukstēja Pīters, — jūs pirmais.

— Nē, vispirms Ādama dēli, pēc tam — dzīvnieki, — tikpat klusu atbildēja misters Bebrs.

— Sjūzena, — joprojām čukstus sacīja Pīters, — varbūt tu? Dāmām priekšroka.

— Nē, tu esi vecākais, — iebilda Sjūzena.

Jo ilgāk viņi sačukstējās, jo neveiklāk jutās. Beidzot Pīters saprata, ka viņam jārīkojas pirmajam. Izvilcis zobe­nu sveicienam un steidzīgi pateicis pārējiem: — Sekojiet man! Saņemiet sevi rokās! — viņš piegāja pie Lauvas un sacīja:

— Mēs esam atnākuši… Aslan.

— Laipni lūdzam, Pīter, Ādama dēls, — aicinoši ieru­nājās Aslans. — Laipni lūdzam, Sjūzen un Lūsij, Ievas meitas. Laipni lūdzam, Bebr un Bebrene.

Aslana balss bija zema un dobja, bērni tūdaļ nomierinā­jās. Ap sirdi kļuva mierīgi un priecīgi, viņi nemaz nejutās neveikli, tā stāvot un klusējot.

— Bet kur ir ceturtais? — vaicāja Aslans.

— Viņš mēģināja tos nodot un pārgāja Baltās Raganas pusē, Aslan, — teica misters Bebrs.

Tomēr kaut kas lika Pīteram iebilst:

— Daļēji tā bija arī mana vaina, Aslan. Es uz brāli sadusmojos, un, man šķiet, tas viņu noveda uz nepareizā ceļa.

Aslans neko neatbildēja — ne nosodīja, ne attaisnoja Pīteru, tikai stāvēja un skatījās viņā ar savām lielajām acīm. Un arī pārējiem likās, ka vārdos te nekas nav pasakāms.

— Lūdzu, Aslan, — jautāja Lūsija, —vai Edmundu vēl var glābt?

— Darīsim, ko varēsim, — sacīja Aslans. — Bet tas var būt daudz grūtāk izdarāms, nekā jūs domājat.

Un viņš atkal uz kādu brīdi apklusa. Sākumā Lūsija priecājās, cik karalisks izskatījās Lauva — bargs un mier­mīlīgs reizē, bet tikai tagad meitene ievēroja, ka viņš bija arī skumjš. Lauva pakratīja krēpes un sasita ķepas. «Bries­mīgas ķepas,» nodomāja Lūsija. «Labi, ka viņš nagus prot arī ievilkt.»

— Laiks gatavoties svinībām, — Aslans sacīja. — Dā­mas, aizvediet Ievas meitas uz telti un parūpējieties par viņām.

Kad meitenes aizgāja, Aslans uzlika ķepu Pīteram uz pleca (nagi nebija izlaisti, tomēr — cik tā bija smaga!) un sacīja:

— Iesim, Ādama dēls, es tev parādīšu tālumā pili, kurā tu būsi karalis.

Pīters ar zobenu rokā sekoja Lauvam uz klajuma aus­trumu malu. Viņu priekšā pavērās pasakains skats. Aiz muguras rietēja saule, un visa ieleja bija vakara saules pielieta — gan meži, gan kalni un lejas, gan — izvijusies kā sudraba čūska — lielās upes lejasdaļa. Un pāri tam vi­sam — tālu, tālu — mirgoja jūra, un debesis rieta atblāzmā bija sārtu mākoņu pilnas. Tur, kur Nārnija tikās ar jūru, pie pašas upes grīvas pacēlās neliels uzkalniņš. Uz tā kaut kas laistījās. Tā bija pils, kuras rietumu puses logos iespī­dēja saules gaisma, bet Pīteram tā likās kā milzīga, jūras krastā mirdzoša zvaigzne.

— Tā ir, Cilvēk, — sacīja Aslans, — Kēras Paravelas četru troņu pils, un vienā no tiem, būdams karalis, sēdēsi tu. Es to rādu tev, jo tu esi vecākais un būsi Virskaralis.

Pīters atkal neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca neparasta skaņa — līdzīga raga skaņai, tikai sulīgāka.

— Tas ir tavas māsas rags, — Aslans klusā balsī sacīja Pīteram — tik klusā kā murrāšana, ja par Lauvu var teikt «murrā».

Sākumā Pīters neko nesaprata, bet redzot, ka visi metas uz priekšu, un dzirdot, kā Aslans, pamādams ar ķepu, iesaucas: —Atpakaļ! Lai princis pats sev izkaro bruņinieka godu! — apjēdza, kas notiek, un ko kājas nes skrēja pie telts. Tas bija briesmīgs skats.

Najādas un driādas pajuka uz visām pusēm. Lūsija skrēja brālim pretī tik ātri, cik vien ātri kustējās viņas mazās kājiņas, seja bija krīta bālumā. Tad Pīters ieraudzīja Sjūzenu, kas drāzās pie koka un ieķērās zarā; viņai pa pēdām dzinās liels, pelēks zvērs. Sākumā Pīters to noturēja par lāci, tad redzēja, ka tas drīzāk līdzinās vilku sunim, lai gan bija pārāk liels. Zēns apjēdza, ka tas ir īsts vilks. Izslējies uz pakaļkājām, briesmonis rūkdams ar priekšķepām bija ie­ķēries koka stumbrā un atņirdzis zobus. Spalva uz mugu­ras tam bija saslējusies stāvus. Sjūzena nebija tikusi augstāk par otru zaru. Viena kāja viņai karājās tikai pāris sprīžu attālumā no atņirgtajiem zobiem. Pīters brīnījās, kādēļ māsa nerāpjas augstāk vai vismaz stiprāk neieķeras koka zaros, bet tad viņš pēkšņi saprata, ka māsa tūlīt zaudēs samaņu un nokritīs zemē.

Pīters nemaz nebija tik drošsirdīgs. Viņam patiesi likās, ka no bailēm kļūs nelabi. Bet tam nebija nozīmes — viņš zināja, kas jādara. Ar paceltu zobenu rokā zēns tūdaļ metās pie briesmoņa. Vilks izvairījās no zobena cirtiena, kā zibens apsviezdamies riņķī, acis tam zvēroja, no plaši atplestās rīkles izlauzās naidīgs kauciens. Tas, ka zvērs niknumā iekaucās, Pīteru izglāba, jo citādi vilks būtu uzreiz kritis viņam virsū. Viss pārējais jau norisinājās tik ātri, ka Pīteram nebija laika pārdomām — viņš ietrieca zobenu nezvēram starp priekškājām — pašā sirdī. Pāris sekunžu aizritēja kā šausmīgos murgos. Vilks cīnījās ar nāvi, atņirgtie zobi atsitās pret zēna pieri, un viņam likās,

ka visapkārt ir tikai asinis un vilka spalvas. Pēc brīža briesmonis jau gulēja beigts un Pīters izvilka zobenu no vilka ķermeņa, atlieca muguru un noslaucīja no sejas sviedrus. Viņš bija bezgala noguris.

Pēc neliela laika sprīža Sjūzena norāpās no koka. Mei­tene no pārdzīvotā tik tikko turējās kājās — un nav ko slēpt — abi neiztika bez asarām un skūpstiem. Nārnijā nevienam tas nav liegts.

— Ātrāk! Ātrāk! — nodārdēja Aslana balss. — Kentau­ri! Ērgļi! Lūk, vēl viens vilks — tur, jums aizmugurē. Viņš tikko aizdrāzās atpakaļ. Sekojiet tam! Viņš skries pie savas pavēlnieces. Tagad ir jūsu kārta — atrodiet Raganu un atbrīvojiet ceturto Ādama dēlu!

Vienā rāvienā, pakaviem dunot un spārniem švīkstot, visātrākie no dīvainajiem radījumiem pazuda aizvien vai­rāk biezējošajā tumsā.

Pīters, vēl nespēdams atvilkt elpu, pagriezās un ierau­dzīja Aslanu stāvam turpat līdzās.

—Tu esi aizmirsis notīrīt zobenu, — atgādināja Aslans.

Tā bija taisnība. Redzot, ka mirdzošais asmens ir no­traipīts ar vilka spalvām un asinīm, Pīters nosarka. Viņš pieliecās un zālē notīrīja to sausu un tad nospodrināja pret apģērba malu.

— Pasniedz to man un nostājies uz ceļiem, Ādama dēls, — sacīja Aslans.

Pīters paklausīja, un Aslans pieskārās viņam ar zobena plakano pusi, sacīdams:

— Piecelieties, ser Pīter, Vilku Nelaime! Lai kas ar jums atgadītos, nekad neaizmirstiet notīrīt zobenu!