Lauva , ragana un drēbju skapis

Trīspadsmitā nodaļa seno laiku Noslēpumainā Maģija

Bet nu atgriezīsimies pie Edmunda. Viņi gāja un gāja. Agrāk zēns nekad nebūtu ticējis, ka iespējams tik ilgi iet. Beidzot Ragana apstājās egļu un īvju ēnā kādā tumšā ielejā. Edmunds uzreiz nokrita uz mutes zemē un palika nekus­tīgi guļam. Viņam bija gluži vienalga, kas ar viņu notiek, lai tikai ļauj mierīgi pagulēt. Zēns bija tik pārguris, ka nejuta ne badu, ne slāpes. Ragana un punduris turpat tuvumā klusi sarunājās.

— Nē, — sacīja punduris, — tagad tam nav nozīmes, Karalien. Viņi jau noteikti sasnieguši Akmens Galdu.

— Cerēsim, ka vilks mūs atradīs un pavēstīs jaunu­mus, — teica Ragana.

— Ja mūs arī atradīs, tie nebūs priecīgi jaunumi, — punduris noteica.

— Kēras Paravelas pilī ir četri troņi, — Ragana sacīja. — Un, ja tiks aizņemti tikai trīs, — pareģojums nepiepil­dīsies.

— Kāda tam nozīme? Šeit taču ir Viņš, — punduris iebilda, savas pavēlnieces klātbūtnē pat tagad neuzdroši­nādamies nosaukt Aslanu vārdā.

— Varbūt Viņš te ilgi neuzturēsies. Tad uzbruksim visiem trim Kēras Paravelas iemītniekiem.

— Un tomēr būtu labāk, ja mēs zēnu paturētu kā ķīlnieku, — to teikdams, punduris Edmundam iespēra.

— Nu jā! Un sagaidītu, kamēr viņu atbrīvos, — izsmē­jīgi atteica Ragana.

—Nu tad izdarīsim to, kas mums jādara, tepat, — sacīja punduris.

— Es gribētu to veikt uz Akmens Galda, — iebilda Ragana. — Tā kopš seniem laikiem ir īstā vieta.

— Būs ilgi jāgaida, līdz Aslans atkal izmantos Galdu īsteniem nolūkiem, — punduris sacīja.

— Tev taisnība, — Ragana piekrita. — Es sākšu.

Tajā pašā brīdī, zobus atņirdzis, pie viņiem pieskrēja vilks.—Es viņus redzēju. Pie Akmens Galda kopā ar Viņu. Tie nogalināja Mogrimu, manu kapteini. Es noslēpos krūmos un visu redzēju. Viens no Ādama dēliem viņu nogalināja. Glābieties! Glābieties!

— Kādēļ? — sacīja Ragana. — Nav nekādas vajadzības. Nekavējoties dodies ceļā un savāc visus mūsējos! Lai viņi ierodas šeit, cik ātri vien iespējams! Izsauc milžus, vilkačus un to koku garus, kuri ir mūsu pusē! Izsauc vampīrus, cilvēkēdājus un minotaurus! Izsauc neģēļus, ļaunās bur­ves, spokus un ļaudis no Suņu Sēnijas! Mēs cīnīsimies. Man taču ir burvju zizlis! Vai tad es nevaru visus pārvērst akmeņos, kad viņi uzbruks? Pazūdi, ātri! Man pa to laiku jāpabeidz kāds sīkums.

Milzīgais zvērs pamāja ar galvu, pagriezās un aizauļoja.

— Tā… — viņa noteica. — Galda mums nav… ļauj padomāt… Viņu vajadzētu atbalstīt pret koku.

Ar nežēlīgiem spērieniem un sitieniem Edmundam lika piecelties. Punduris piespieda viņu pie koka un cieši piesēja. Edmunds redzēja, ka Ragana noņem mantiju.

Kailās rokas bija žilbinoši sniegbaltas, vairāk gan viņš neko nesaskatīja — visapkārt tumšajā ielejā bija tumši koku silueti.

— Sagatavo upuri, — Ragana sacīja.

Punduris atpogāja un atlocīja Edmunda krekla apkak­līti, tad sagrāba viņu aiz matiem un atlieca galvu atpakaļ, līdz zods izslējās uz augšu. Edmunds sadzirdēja neparastas skaņas: vžik-vžik-vžik… Kas tas varētu būt? Un pēkšņi viņš saprata — tika asināts nazis.

Tajā pašā brīdī zēns izdzirdēja skaļus saucienus, pakavu dipoņu, spārnu vēdas un Raganas kliedzienu. īsts juceklis. Edmunds sajuta, ka tiek atsiets vaļā un stipras rokas viņu paceļ gaisā. Bija saklausāmas patīkamas, dobjas balsis:

— Ļaujiet viņam pagulēt… iedodiet vīnu… lai iedzer mazliet… lēnām… tūliņ kļūs labāk.

Tad visi sāka sarunāties savā starpā.

— Kas noķēra Raganu?

— Es domāju, ka tu.

— Kad nazis izlidoja viņai no rokām, es vairs neredzē­ju… džinos pakaļ pundurim… tu domā, ka viņa ir aizbē­gusi?

— Visu uzreiz nevar ievērot… kas tas ir? Nekas, tikai vecs celms!

Šajā brīdī Edmunds zaudēja samaņu.

Drīz kentauri, vienradži, brieži un pumi (visi, kurus Aslans bija sūtījis glābt Edmundu) traucās atpakaļ uz Akmens Galdu, nesdami zēnu līdzi. Viņi būtu ļoti pār­steigti, ja zinātu, kas notika ielejā pēc viņu aiziešanas.

Iestājās dziļš klusums, un parādījās gaišs mēness. Ja arī jūs tur atrastos, tad spilgtajā mēness gaismā noteikti ievē­rotu vecu celmu un milzīgu laukakmeni. Lai gan, ieskato­ties ciešāk, jums rādītos kas dīvains — jūs nodomātu, ka celms līdzinās mazam, resnam, sakumpušam vīriņam. Bet, ja jūs vērotu ilgi un pacietīgi, tad redzētu, ka celms pieiet pie akmens un akmens pieceļas un sāk runāt ar celmu, jo īstenībā celms un laukakmens bija punduris un Ragana. Viņa spēja katru, ko vien gribēja, un arī sevi pārvērst par jebko. Kad Raganai izsita nazi no rokām, viņa neapjuka, bet pārvērta sevi un punduri. Arī burvju zizlis bija palicis pie viņas — tātad drošībā.

Kad nākamajā rītā bērni pamodās — viņi bija teltī gulējuši uz veselas spilvenu grēdas —, misis Bebrene vispirms pastāstīja, ka viņu brālis izglābts no Raganas nagiem, jau iepriekšējā vakarā atvests uz nometni un pašlaik sarunājas ar Aslanu. Tūlīt pēc brokastīm viņi izgāja ārā un redzēja, ka Aslans un Edmunds nomaļus no pārē­jiem pastaigājas viens otram blakus pa rasaino zāli. Nav vajadzības stāstīt — un to neviens arī nedzirdēja —, ko Aslans sacīja, tomēr tā bija saruna, kuru Edmunds nekad neaizmirsa. Bērniem tuvojoties, Aslans pagriezās, lai tos sagaidītu.

— Lūk, jūsu brālis, — viņš sacīja, — un nav nekādas nepieciešamības runāt par to, kas bijis.

Edmunds visiem pēc kārtas paspieda roku un katram lūdza: — Piedod man!

— Viss kārtībā, — viņi atbildēja.

Pēc tam ikviens gribēja pateikt kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai apliecinātu, ka atkal ir draugi un atkal viss ir pa vecam, taču neviens nevarēja neko izdomāt. Bērni jau sāka justies neveikli, bet tad kāds no leopardiem tuvojās Aslanam un teica:

— Ser, ienaidnieka sūtnis lūdz jūs pieņemt viņu audien­cē.

— Lai nāk tuvāk! — Aslans atbildēja.

Leopards aizgāja un drīz atgriezās ar Raganas punduri.

— Ko vēlies man paziņot, Zemes Dzīļu dēls? — jautāja Aslans.

— Nārnijas Karaliene, Vientuļo Salu Imperatore lūdz garantiju, ka viņas dzīvība netiks apdraudēta, ja viņa šeit ieradīsies, — punduris sacīja, — lai runām ar jums par to, kas jūs interesē tikpat daudz kā viņu.

— Nārnijas Karaliene? Patiesi? — iesaucās misters Bebrs. — Kāda nekaunība!…

— Mieru, Bebr! — teica Aslans. — Drīz visi tituli tiks atdoti likumīgajiem valdniekiem. Pagaidām par to nestrī­dēsimies. Saki savai pavēlniecei, Zemes Dzīļu dēls, ka es garantēju viņas drošību ar noteikumu, ka viņa atstās savu burvju zizli aiz tā lielā ozola.

Punduris piekrita, un divi leopardi sekoja viņam, lai redzēm, vai noteikums tiek izpildīts.

— Bet j a nu viņa pārvērš leopardus akmeņos? — Lūsij a čukstēja Pīteram.

Domāju, ka arī leopardiem tas ienāca prātā. Katrā ziņā spalva uz muguras un aste tiem sacēlās stāvus gluži kā kaķiem, ieraugot svešu suni.

— Viss būs kārtībā, — Pīters čukstus atbildēja. —Viņš tos nesūtītu, ja nebūtu pārliecināts par drošību.

Pēc pāris minūtēm Ragana parādījās kalna galā, šķērso­ja klajumu un nostājās pretī Aslanam. Ieraugot viņas seju, Pīteram, Lūsijai un Sjūzenai pār kauliem pārskrēja šermu­ļi — viņi taču redzēja Raganu pirmo reizi. Zvēru vidū bija dzirdama klusa rūkšana. Lai gan spīdēja spoža saule, visiem pēkšņi kļuva auksti. Mierīgi jutās acīmredzot tikai divi — Aslans un pati Ragana. Savādi bija vērot abas se­jas — zeltaino un nāves bālo — tik tuvu blakām. Aslanam tieši acīs Ragana gan nespēja ieskatīties — misis Bebrene tam pievērsa īpašu uzmanību.

— Starp jums ir nodevējs, Aslan, — Ragana sacīja.

Visi, protams, saprata, ka viņa runā par Edmundu.

Taču pēc visa tā, kas ar zēnu bija noticis, kā arī pēc rīta sarunas ar Aslanu Edmunds par sevi nedomāja un jopro­jām neatrāva skatienu no Aslana. Šķita, ka viņš nepievērsa uzmanību Raganas teiktajam.

— Nu, un tad? — Aslans atbildēja. — Viņa nodevība nebija vērsta pret jums.

— Vai jūs esat aizmirsis Noslēpumaino Maģiju? — Ragana jautāja.

— Pieņemsim, ka esmu aizmirsis, — skumji atbildēja Aslans. — Pastāstiet mums par šo Noslēpumaino Maģiju.

— Pastāstīt jums? — atkārtoja Ragana, viņas balss kļuva arvien griezīgāka. — Pastāstīt to, kas rakstīts uz šī paša Akmens Galda, pie kura mēs stāvam? Pastāstīt, kas ar zobenu iecirsts Noslēpumu Kalna upurakmeņos? Pastās­tīt, kas iegravēts Aizjūras Imperatora zizlī? Jūs zināt — kopš seniem laikiem Nārnija pakļauta Imperatora Maģijai un saskaņā ar to katrs nodevējs pieder man — tas ir mans

likumīgais laupījums. Par katru nodevību man ir tiesības nogalināt.

— A-ā, — novilka misters Bebrs. — Tad tāpēc jūs iedomājaties, ka esat karaliene, —jūs bijāt Imperatora bende. Skaidrs.

— Mieru, Bebr! — klusu ierūkdamies, sacīja Aslans.

— Tādēļ, — turpināja Ragana, — tas cilvēka radījums ir mans. Viņa dzīvība pieder man, viņa asinis ir mans īpašums.

— Tad nāc un ņem viņu, — zemā krūšu balsī sacīja vērsis ar cilvēka galvu.

—Muļķis, — Ragana atteica, un nežēlīgs smīns izkrop­ļoja viņas lūpas, — vai tu patiesi domā, ka tavs pavēlnieks spēj ar varu atņemt man likumīgās tiesības? Viņš pietieka­mi iabi zina, ko nozīmē Noslēpumainā Maģija. Viņš zi­na — ja es nesaņemšu asinis, kā Likumā sacīts, visu Nārniju aprīs uguns un ūdens.

— Tā patiesi ir patiesība, — piekrita Aslans, — es nenoliedzu.

— Ai, Aslan, — Sjūzena čukstēja Lauvam ausī, — vai mēs nevaram… es gribu sacīt, jūs viņu neatdosiet, ja? Vai mēs nevaram kaut ko darīt pret Noslēpumaino Maģiju? Varbūt jūs varat uz to iedarboties?

— Iedarboties uz Imperatora Maģiju? — pārjautāja Aslans un, saraucis pieri, pagriezās pret meiteni. Neviens vairs neuzdrīkstējās viņam ko jautāt.

Edmunds visu laiku stāvēja blakus Aslanam, vērodams Lauvu. Viņam trūka elpas. Zēns domāja, vai viņam kas jāsaka, bet drīz saprata, ka no viņa gaida tikai vienu: darīt to, ko liks.

— Atkāpieties atpakaļ, — pavēlēja Aslans, — gribu runāt ar Raganu divatā!

Visi paklausīja. Cik tas bija briesmīgi — gaidīt un lauzīt galvu, par ko gan pusbalsī Lauva un Ragana tik dedzīgi sarunājas!

— Ak, Edmund! — sacīja Lūsija un sāka raudāt.

Pīters stāvēja ar muguru pret pārējiem, skatīdamies

tālajā jūrā. Bebri, galvas noliekuši, turēja viens otra ķepu. Kentauri nemierīgi mīņājās. Galu galā visi norima. Kļuva dzirdamas pat visklusākās skaņas — kamenes dūkšana, putnu balsis tālu mežā un lapu čabēšana vējā. Bet Aslana un Raganas saruna joprojām turpinājās.

Beidzot visi izdzirda Aslana balsi. — Jūs varat nākt atpakaļ, —viņš teica. — Es visu nokārtoju. Viņa atsakās no tiesībām uz jūsu brāļa asinīm.

Pāri klajumam pāršalca atvieglojuma nopūta, it kā visi būtu aizturējuši elpu un tikai tagad atsāktu elpot. Tad visi reizē sāka runāt. Raganas seja staroja ļaunā priekā, viņa pagriezās, lai dotos prom, bet pēkšņi apstājās un vaicāja:

— Bet kā lai es zinu, ka solījums tiks pildīts?

— Haa-a-rr! — ierēcās Aslans, pieceldamies pakaļkā­jās. Viņa rīkle kļuva platāka un platāka, rēciens — skaļāks un skaļāks, un Ragana, izbrīnā pavērusi muti, sacēla svār­kus un metās prom, ko kājas nesa.