Lauva , ragana un drēbju skapis

Septiņpadsmitā nodaļa baltajam Briedim pa pēdām

Pēc pāris minūtēm cīņa bija beigusies. Lielākā daļa ienaidnieku tika nogalināti tūlīt pēc pirmā Aslana armijas uzbrukuma, bet dzīvi palikušie, redzēdami, ka Ragana mirusi, vai nu metās bēgt, vai padevās gūstā. Pīters un Aslans jau spieda viens otram roku. Lūsija pirmo reizi redzēja brāli tādu — seja bāla un skarba, viņš izskatījās daudz vecāks.

— Mums jāpateicas Edmundam, Aslan, — Pīters sacīja. — Ja viņa nebūtu, mēs tiktu sakauti. Ragana vicināja savu burvju zizli pa labi un pa kreisi, pārvērzdama mūsu cīnītājus akmeņos, bet Edmundu nekas nespēja atturēt. Lauzdamies pie Raganas, viņš ceļā uzveica trīs cilvēkēdājus. Kad Edmunds beidzot piekļuva Raganai pavisam tuvu, viņa tikko bija statujā pārvērtusi vienu no jūsu leopardiem. Edmunds attapās ar savu zobenu izsist burvju zizli no viņas rokām, nevis pats skrēja pie Raganas, jo tad arī tiktu pārvērsts akmenī. Visi pārējie bija pieļāvu­ši tieši šo kļtidu. Kad viņas burvju zizlis bija salauzts, radās cerība… Ak, ja mēs nebūtu cietuši tik lielus zaudē­jumus kaujas sākumā! Edmunds ir smagi ievainots, mums jāiet turp.

Viņi atrada Edmundu tālu aiz priekšējās līnijas. Misis Bebrene jau par viņu rūpējās. Zēns bija viscaur noasiņo­jis, mute pavērta, seja bāla.

— Ātrāk, Lūsij! — sacīja Aslans.

Un te Lūsija pirmo reizi atcerējās par ārstniecisko

balzamu, Ziemassvētku vecīša Ziemassvētku dāvanu. Mei­tenei tik ļoti drebēja rokas, ka viņa tikko spēja izvilkt korķi, beidzot tas izdevās, un viņa ielēja dažus pilienus brālim mutē.

—Mums ir daudz citu ievainoto, — atgādināja Aslans, kad viņa joprojām cieši skatījās Edmunda bālajā sejā, lai pārliecinātos, vai balzams palīdzējis.

— Jā, es zinu, — nepacietīgi atbildēja Lūsija,

— pagaidi minūti.

— Ievas meita, — jau daudz skarbāk atkārtoja Aslans,

— arī pārējie ir tuvu nāvei. Vai Edmunda dēļ vēl kādam būs jāmirst?

— Piedod man, Aslan, — pieceldamās sacīja Lūsija un devās viņam līdzi. Nākamajā pusstundā abi bija ļoti aizņemti: meitene atdeva veselību ievainotajiem, viņš — dzīvību tiem, kas bija pārvērsti akmeņos. Kad Lūsija beidzot varēja atgriezties pie Edmunda, zēns jau bija uz kājām un rētas sadzijušas. Lūsija jau sen — veselu mūžī­bu — nebija redzējusi, ka viņš būtu tik labi izskatījies, taisnību sakot, kopš dienas, kad brālis sāka iet tajā šaus­mīgajā skolā, kurā pats pamazām kļuva neciešams. Tagad Edmunds atkal izskatījās tāds, kāds bija patiesībā, un viņš varēja droši raudzīties cilvēkiem acīs.

Turpat kaujas laukā Aslans viņu iecēla par bruņinieku.

— Vai brālis zina, — Lūsija čukstēja Sjūzenai, — ko Aslans darīja viņa labā? Par ko bija vienojies ar Raganu?

— Kuš! Nē, protams, ne, — Sjūzena sacīja.

— Kā tu domā, vai nevajadzētu viņam to izstāstīt? — vaicāja Lūsija.

— Saprotams, ka ne, — atbildēja Sjūzena. — Tas būtu pārāk smags trieciens. Iedomājies, kā tu justos viņa vietā!

— Un tomēr Edmundam derētu to zināt, — Lūsija sacīja.

Šajā brīdī meiteņu saruna tika pārtraukta.

Tonakt viņi gulēja turpat, kur bija risinājušies pēdējie notikumi. Kā Aslans sagādāja visiem ēdienu, es nezinu, bet ap pulksten astoņiem vakarā visi sēdēja zālē un dzēra brīnišķīgu tēju. Nākamajā dienā viņi gar lielās upes krastu sāka iet uz austrumiem un aiznākamās dienas vakarpusē sasniedza upes grīvu. Uz neliela pakalna pacēlās Kēras Paravelas pils torņi, bet lejā — smilšainas kāpas, dažviet akmeņi, sālsūdens peļķītes un jūraszāles. Smaržoja jūra, un pret krastu sitās bezgalīgi zilzaļi viļņi. Un kaiju kliedzieni! Vai esat dzirdējuši? Vai atceraties, kā tās kliedz?

Pēc vakariņām bērni vēlreiz aizgāja pie jūras, novilka kurpes un zeķes un labpatikā skraidīja basām kājām. Nākamā diena bija daudz svinīgāka. Kēras Paravelas pils Lielajā Zālē — šajā brīnišķīgajā telpā ar ziloņkaula gries­tiem, ar pāva spalvām izrotātu rietumu sienu un durvīm austrumu pusē, pa kurām pavērās skats uz jūru, — visu draugu klātbūtnē, taurēm skanot, Aslans svinīgi kronēja bērnus.

Atskanēja skaļi jo skaļi saucieni:

— Lai dzīvo karalis Pīters! Lai dzīvo karaliene Sjūzena! Lai dzīvo karalis Edmunds! Lai dzīvo karaliene Lū­sija!

Lauva pieveda viņus pie četriem troņiem.

— Kurš bijis karalis vai karaliene Nārnijā kaut vienu dienu, paliek šeit karalis vai karaliene uz visiem laikiem. Godam nesiet jums uzticēto nastu, Ādama dēli un Ievas meitas! — sacīja Aslans.

Pa plati atvērtajām austrumu durvīm ieplūda ūdensvī­ru un nāru balsis, tie bija izpeldējuši krastā, lai ar dzies­mām sveiktu jaunos Nārnijas karaļus un karalienes.

Bērni apsēdās troņos, rokās viņiem ielika scepterus. Jaunie valdnieki sāka dalīt apbalvojumus un ordeņus visiem saviem draugiem: faunam Tamnusam, misis un misteram Bebriem, milzim Ramblbafinam, leopardiem, labsirdīgajiem kentauriem, labajiem rūķīšiem, lauvam. Tajā naktī Kēras Paravelas pilī bija lieli svētki: visi neval­dāmi un līksmi dejoja, mirdzēja zelts, plūda vīns, skanēja brīnumaina, saldsērīga melodija, kurai pievienojās svešā­da, spalga jūras iemītnieku muzicēšana.

Kad jautrība sita visaugstāko vilni, Aslans klusu izslī­dēja no pils. Un, kad karaļi un karalienes ievēroja, ka Lauva pazudis, viņi neko neteica, jo misters Bebrs bija brīdinājis:

— Viņš nāks un ies, kad vien gribēs. Šodien jūs viņu redzēsiet, bet rīt vairs ne. Viņam netīk būt saistītam vienā vietā… un, protams, ir vēl daudz citu zemju, kurās jāievieš kārtība. Neraizējieties! Viņš pie jums atgriezī­sies. Tikai nevajag viņu piespiest. Viņš taču ir savvaļas Lauva, nevis pieradināts.

Mūsu stāsts, kā nojaušat, jau tuvojas nobeigumam. Divi karaļi un divas karalienes labi pārvaldīja Nārniju. Viņu valdīšanas laiks bija garš un laimīgs. Sākumā gan daudz spēka aizņēma cīņa ar dzīvi palikušajiem Baltās Raganas piekritējiem. Vēl ilgi mežonīgos biezokņos uzglūnēja jauni briesmoņi — te tika redzēts vilkacis, te — stāstīts par raganu. Taču drīz vien šos izdzimteņus likvidē­ja. Valdnieki izdeva taisnīgus likumus un uzturēja Nārnijā kārtību, lai bez vajadzības netiktu cirsti labi koki, atbrīvoja mazos rūķīšus un satīrus no mācībām, sodīja tos, kas jaucās citu darīšanās un traucēja kaimiņus, palīdzēja tiem, kas dzīvoja godīgi un mierīgi. Viņi aizdzina nežēlīgos milžus (pavisam atšķirīgus no Ramblbafina), līdzko tie uzdroši­nājās šķērsot Nārnijas ziemeļu robežu. Slēdza draudzīgas savienības līgumus ar aizjūras zemēm, kurās viņi viesojās, un rīkoja svinīgas uzņemšanas pašu mājās.

Gāja gadi. Līdz ar tiem mainījās arī bērni. Pīters kļuva par drošsirdīgu karavīru un staltu vīru ar platiem ple­ciem, un viņu sauca — karalis Pīters Varenais. Sjūzena izauga par slaidu un skaistu sievieti ar melniem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz papēžiem, un cits pēc cita ieradās aizjūras zemju karaļu sūtņi, lai lūgtu viņas roku. Viņu sauca — Sjūzena Lēnprātīgā. Edmunds bija nopiet­nāks un mierīgāks nekā Pīters, bet tikpat taisnīgs sprie­dumos un vērojumos. Viņu sauca — karalis Edmunds Taisnīgais. Toties zeltmatainā Lūsija bija vienmēr jaut­ra, un visi tuvējie prinči gribēja ņemt viņu par sievu, bet pašu ļaudis valdnieci sauca par Lūsiju Drošsirdīgo. Tā viņi dzīvoja — laimīgi un priecīgi, un, ja kāds arī reizēm atcerējās iepriekšējo dzīvi, tad tikai kā sen pagājušu sapni.

Reiz Tamnuss (viņš jau bija fauns vidējos gados un sāka apvelties) atnesa ziņu, ka tuvējā apkārtnē atkal parā­dījies Baltais Briedis — tas pats Baltais Briedis, kurš, ja tiek noķerts, izpilda katru vēlēšanos. Abi karaļi, abas karalienes un viņu tuvākie galminieki ar medību ragiem un suņiem devās medībās rietumu mežā. Drīz viņi ierau­dzīja Balto Briedi un dzinās tam pakaļ cauri biezokņiem un pāri klajumiem, pa akmeņiem un mīkstu zāli, līdz galminieku zirgi bija galīgi nodzīti, — tikai karaļi un karalienes vēl sekoja Briedim. Tad tas paslēpās tik dziļā biezoknī, ka zirgi nespēja sekot. Karalis Pīters sacīja (tagad viņi runāja pavisam citādi, jo sen jau bija karaļi un karalienes):

— Godājamais brāli, godājamās māsas, atstāsim zir­gus un sekosim šim Briedim biezoknī. Jāteic, ka ne reizi man nav laimējies dzīties pakaļ tik cildenam medījumam.

— Ser, — atbildēja pārējie, — lai notiek jūsu prāts!

Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie kokiem un

kājām devās meža biezoknī. Tikko tajā iegājusi, karaliene Sjūzena iesaucās:

— Mīļie draugi, mūsu priekšā ir varens brīnums! Paskatieties, tas koks ir no dzelzs!

— Kundze, — karalis Edmunds sacīja, — ja jūs ielū­kosieties vērīgāk, tad redzēsiet, ka tā ir dzelzs kārts, kuras galā piesiets lukturis.

— Zvēru pie Lauvas Krēpēm, diezgan neparasti, — sacīja karalis Pīters, — ierīkot to vietā, kur visapkārt tik cieši aug koki, ka to lapotnes pat savijušās. Pat ja lukturis būtu aizdegts, neviens cilvēks šo gaismu nepamanītu.

— Ser, — karaliene Lūsija teica, — droši vien tad, kad šeit novietoja kārti un piesēja lukturi, koku bija mazāk, tie auga retāk vai vispār vēl neauga. Šis mežs ir jauns, bet kārts — veca.

Un viņi stāvēja, uz to skatīdamies. Tad karalis Ed­munds sacīja:

— Es nezinu, kādēļ, bet šis lukturis kārts galā uz mani dīvaini iedarbojas. Mani pārņem sajūta, ka esmu to jau redzējis, varbūt sapnī vai sapņa sapnī.

— Ser, — viņi visi atbildēja, — ar mums notiek tas pats.

— Vēl vairāk, — sacīja karaliene Lūsija, — mani neatstāj doma: ja mēs aiziesim aiz šīs kārts ar lukturi, mūs gaida neparasti piedzīvojumi vai pilnīga likteņa maiņa.

— Kundze, — karalis Edmunds teica, — līdzīga no­jauta satrauc arī manu sirdi.

— Manu arī, cienījamo karali, — sacīja karalis Pīters.

—Manu arī, — karaliene Sjūzena piebalsoja. — Tādēļ

iesaku sekot manam padomam — atgriezīsimies pie zirgiem un vairs nevajāsim Balto Briedi!

— Kundze, — karalis Pīters teica, — ar jūsu atļauju, es iebildīšu. Ne reizi, kopš mēs četri valdām Nārnijā, neesam pametuši nepadarītu darbu pusceļā, vienalga, vai tā būtu kauja vai bruņinieku turnīrs, vai taisns tiesas spriedums, vai kas cits.

Gluži pretēji — visu, pie kā ķeramies, mēs vienmēr esam noveduši līdz galam.

— Māsa, — karaliene Lūsija sacīja, — mans brālis karalis runā taisnīgus vārdus. Domāju, ka mums būs kauns, ja baiļu un priekšnojautu dēļ dosimies atpakaļ un palaidīsim garām diženu medījumu.

— Esmu ar jums vienisprātis, — piekrita karalis Ed­munds, — jo mani pārņēmusi nepārvarama vēlēšanās

uzzināt, ko tas viss nozīmē. Pēc savas gribas atpakaļ nedo­šos, ja man apsolītu pat vislielāko dārgakmeni Nārnijā vai visās Salās.

— Aslana vārdā, — teica karaliene Sjūzena, — ja jūs visi tā domājat, tad dosimies tālāk un neizvairīsimies no piedzīvojumiem, kas mūs gaida.

Tā karaļi un karalienes iegāja pašā biezoknī. Viņi nebija vēl paspējuši paspert ne desmit soļu, kad atcerē­jās — priekšmetu, kas stāv viņu priekšā, sauc par laternas stabu, un vēl pēc soļiem divdesmit viņi sajuta, ka virzās uz priekšu nevis starp zariem, bet starp kažokiem. Nākamajā mirklī visi cits pēc cita izripoja pa drēbju skapja durvīm un nokļuva tukšajā istabā — un vairs nebija ne karaļu, ne karalieņu greznos medību tērpos, bet Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija savās vecajās drēbēs. Bija tā pati diena un stunda, kad bērni noslēpās drēbju skapī. Misis Makredija vēl joprojām gaitenī sarunājās ar tūristiem. Par laimi, viņi tā arī neienāca tukšajā istabā un bērnus nesastapa.

Tās varētu būt šī stāsta beigas, ja vien bērni nejustu vēlēšanos izskaidrot profesoram, kur no drēbju skapja pazuduši četri kažoki. Un profesors — patiesi apbrīno­jams cilvēks! — nepārmeta, ka bērni runā muļķības vai stāsta pasakas, bet ticēja visam, ko viņi teica.

— Nē, — viņš domīgi novilka. — Domāju, ka nav vērts doties pēc kažokiem atpakaļ cauri drēbju skapim. Pa šo ceļu jūs Nārnijā vairs nenokļūsiet. Un no kažokiem liela labuma arī vairs nebūs, pat ja jūs tos atrastu! Tā ir, vai ne? Jā, protams, jūs kādreiz atkal nonāksiet Nārnijā. Kas reiz bijis Nārnijas karalis, tas uz visiem laikiem paliek Nārnijas karalis. Bet vēlreiz izmantot to pašu ceļu nemēģiniet! Un vispār — nevajag censties tur nokļūt. Tas notiks, kad jūs vismazāk gaidīsiet. Un nerunājiet daudz par to arī savā starpā. Un nevienam nestāstiet, pirms neesat pārliecināju­šies, ka tiem, ar kuriem jūs runājat, arī bijuši līdzīgi piedzīvojumi. Ko? Kā to lai zina? O, zināsiet, par to nešaubieties! Dīvainie atgadījumi, ko viņi stāstīs, un pat viņu skatieni atklās noslēpumu. Turiet acis vaļā! Nē, patiesi, ko tad viņiem īsti māca mūsdienu skolās?

Lūk, tagad esam nonākuši pie drēbju skapja piedzīvo­jumu beigām. Bet, ja profesoram bijusi taisnība, tad tas ir tikai sākums piedzīvojumiem Nārnijā.