Lauva , ragana un drēbju skapis

Ceturtā nodaļa Rahatlukums

— Bet kas tu tāds esi? — Ragana vēlreiz jautāja. —Vai tu esi pāraudzis punduris, kam apcirpta bārda?

— Nē, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja, — man nekad nav bijusi bārda, es vēl esmu puika.

— Hā, puika! — viņa iesaucās. — Tu gribi teikt, ka esi Ādama dēls?

Edmunds stāvēja kā sastindzis, neteikdams ne vārda. Nu jau viņš bija tik apjucis, ka pat nesaprata karalienes jautājumu.

— Es redzu, ka tu esi galīgs muļķis, nekas cits tu nevari būt, — noteica karaliene. — Atbildi taču beidzot, kamēr mana pacietība nav zudusi! Vai tu esi Cilvēks?

—Jā, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja.

— Tad paskaidro man, lūdzu, kā tu nokļuvi manā zemē?

— Labprāt, jūsu augstība. Es ienācu caur drēbju skapi.

— Caur drēbju skapi? Kā to saprast?

— Es… es atvēru durvis un nokļuvu šeit, jūsu augstī­ba, — Edmunds nomurmināja.

— Hā! — noteica karaliene — vairāk pati sev nekā zēnam. — Durvis uz Cilvēku pasauli. Esmu dzirdējusi par tādiem jokiem. Tas var visu sabojāt. Bet viņš ir viens pats — un ar viņu es viegli tikšu galā.

To sacīdama, Ragana pietrūkās kājās un skatījās Ed­mundam cieši sejā, acis viņai kvēloja. Tajā pašā brīdī viņa pacēla savu burvju zizli. Edmunds bija pārliecināts, ka viņa grasās darīt ko briesmīgu, bet viņš nespēja pat pakustēties. Taču, kad zēns jau jutās nolemts zudībai, viņa, šķiet, pārdomāja.

— Mans nabaga bērns, — viņa sacīja gluži citādā tonī, — tu izskaties tik nosalis! Nāc apsēdies man blakus kama­nās, es tevi ietīšu savā mantijā, un mēs aprunāsimies.

Edmundam šis priekšlikums nebija pa prātam, taču viņš neuzdrošinājās iebilst. Zēns iekāpa kamanās un apsēdās pie viņas kājām. Ragana pārmeta viņam pāri savu kažokā­das mantiju un rūpīgi sasedza no visām pusēm.

— Varbūt gribi iedzert ko karstu? — karaliene jautāja.

— Jā, labprāt, jūsu augstība, — atbildēja Edmunds, kam jau klabēja zobi.

No kādas tērpa ieloces karaliene izņēma ļoti mazu vara pudelīti. Tad, roku izstiepusi, viņa no tās nopilināja vienu pilienu sniegā blakus kamanām. Edmunds ievēroja, ka sniegs iemirdzējās gluži kā dimants. Pilienam iekrītot sniegā, bija dzirdama šņākoņa un nez no kurienes pēkšņi radās dārgakmeņiem rotāts kauss ar dzērienu, no kura plūda garaiņi. Punduris to tūdaļ pacēla un klanīdamies un smaidīdams sniedza Edmundam — smaids gan bija ne­jauks. Malkodams karsto dzērienu, zēns sāka justies daudz labāk. Neko līdzīgu viņš nekad agrāk nebija dzēris — tik saldu, putojošu un biezi tumīgu; dzēriens Edmundu sasil­dīja no galvas līdz kājām.

— Tā nevar, Ādama dēls, — dzert un neko neēst, — sacīja karaliene. — Ko tu vislabāk tagad ēstu?

— Rahadukumu, ja iespējams, jūsu augstība, — lūdza Edmunds.

Karaliene vēlreiz iepilināja sniegā vienu pilienu no savas vara pudelītes—un tajā pašā mirklī radās ar zaļu zīda lenti pārsieta apaļa kārbiņa, pilna ar visbrīnišķīgāko rahatlukumu. Katrs dzidri caurspīdīgais gabaliņš likās bezgala salds, Edmunds neko tik garšīgu vēl nebija ēdis. Viņš jau bija pilnīgi sasildījies un jutās ļoti labi.

Kamēr viņš našķojās, karaliene uzdeva jautājumu pēc jautājuma. Sākumā Edmunds centās atcerēties, ka runāt ar pilnu muti ir nepieklājīgi, taču drīz vien to aizmirsa un domāja tikai vienu: kā pēc iespējas vairāk sabāzt mutē rahatlukuma. Jo vairāk viņš ēda, jo vairāk gribējās, un zēns pat neiedomājās, kādēļ karaliene ir tik ziņkārīga. Viņa piespieda Edmundu izstāstīt, ka viņam ir brālis un divas māsas un ka viena māsa jau ir bijusi Nārnijā un satikusi faunu, un neviens, izņemot viņu, brāli un māsas, nekā nezina par Nārniju. Karalieni sevišķi interesēja tas, ka viņi ir četri bērni, un viņa atkal un atkal pārjautāja.

— Tu esi pārliecināts, ka jūs esat četri? Divi Ādama dēli un divas Ievas meitas — ne vairāk un ne mazāk?

Un Edmunds ar saldumiem pilnu muti nemitīgi atkār­toja:

— Jā, es jums jau teicu.

Viņš aizmirsa piebilst «jūsu augstība», taču viņa, šķiet, to nemanīja.

Beidzot rahatlukums bija apēsts, un Edmunds cītīgi skatījās tukšajā kastītē, cerēdams, ka viņa pajautās, vai zēns negrib vēl. Iespējams, ka karaliene to nojauta, jo viņa atšķirībā no Edmunda zināja, ka tas ir burvju rahatlukums un, kas reiz to nogaršojis, tas gribēs vēl un vēl un, ja ļautu, tad ēstu, kamēr pārplīstu pušu. Viņa Edmundam vairs to nepiedāvāja, tikai sacīja:

— Ādama dēls, es ļoti gribu redzēt tavu brāli un abas māsas. Vai tu viņus neatvestu pie manis ciemos?

— Es mēģināšu, — teica Edmunds, joprojām neatrau­dams acis no tukšās kārbiņas.

—Ja tu vēlreiz atnāksi — protams, kopā ar viņiem — es tevi atkal uzcienāšu ar rahatlukumu. Tagad es to nevaru, jo burvība vairs nedarbojas. Manā pilī — tur ir pavisam citādi.

— Kāpēc mēs tūlīt nevaram doties uz jūsu pili? — jautāja Edmunds. Kāpdams kamanās, viņš baidījās, ka viņu varētu aizvest uz kādu nezināmu vietu, no kurienes zēns neatrastu ceļu atpakaļ, bet tagad bailes bija zudušas.

— Man ir burvīga pils, — sacīja karaliene. — Esmu pārliecināta, ka tev tā patiks. Tajā ir istabas, pilnas ar rahatlukumu, un vēl kas — man nav savu bērnu. Es gribu pieņemt jauku zēnu, kuru audzinātu kā princi un kurš pēc manas nāves kļūtu par Nārnijas karali. Princis varēs nēsāt zelta kroni un ēst rahatlukumu cauru dienu, un tu esi visgudrākais un skaistākais zēns, kādu jebkad esmu sasta­pusi. Es tevi labprāt pārvērstu par princi, tikai ar vienu norunu — tu atvedīsi pie manis savas māsas un brāli.

— Kāpēc tagad nevar? — jautāja Edmunds. Viņa seja bija sasarkusi, mute un pirksti — lipīgi. Zēns neizskatījās nedz gudrs, nedz skaists, lai gan karaliene to apgalvoja.

— Ja tagad ņemšu tevi līdzi, — viņa teica, — es neredzēšu tavu brāli un māsas. Es ļoti gribu iepazīties ar taviem burvīgajiem radiniekiem. Tu būsi princis, bet vē­lāk — karalis, tas ir skaidrs. Bet tev ir vajadzīgi arī galmi­nieki un augstmaņi. Es iecelšu tavu brāli par hercogu, māsas — par hercogienēm.

— Viņos nav nekā īpaša, — teica Edmunds, — un es varu viņus atvest arī kādu citu reizi.

—Jā, bet, nonācis pilī, — karaliene atbildēja, — tu vari viņus pavisam aizmirst. Tev tā iepatiksies, ka vairs negri­bēsi doties atpakaļ, lai viņus atvestu. Nē, tagad tev jādodas uz savu zemi un jāatgriežas pie manis kopā ar viņiem, saproti? Nav nozīmes nākt vienam.

— Es pat nezinu ceļu atpakaļ uz savu zemi, — Edmunds dīca.

— To nav grūti atrast, — atbildēja karaliene. — Vai tu redzi laternas stabu?

Viņa pamāja ar burvju zizli, Edmunds pagriezās un ieraudzīja to pašu laternas stabu, zem kura Lūsija bija tikusies ar faunu.

— Taisni aiz tā ir ceļš uz Cilvēku Zemi. Un tagad paskaties šurp, — viņa norādīja pretējā virzienā, — vai redzi divus nelielus kalnus paceļamies virs koku galotnēm?

— Redzu, — Edmunds atbildēja.

—Mana pils atrodas starp šiem diviem kalniem. Kad tu nākamreiz šurp atnāksi, tev tikai jāatrod laternas stabs un jāierauga šie divi kalni, tad jāietcauri mežam, līdz sasniegsi manu pili. Tikai atceries — tev jāatved abas māsas un brālis. Es varu ļoti sadusmoties, ja tu ieradīsies viens.

— Es centīšos, — Edmunds sacīja.

— Jā, starp citu, — piebilda karaliene, — nestāsti viņiem par mani. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Tā būs interesantāk, vai ne? Tu tikai atved viņus pie diviem kalniem — tādam gudram zēnam kā tu nebūs grūti izdo­māt, kā to izdarīt. Kad jūs nonāksiet pie manas pils, tad saki: «Paskatīsimies, kas te dzīvo,» — vai ko tamlīdzīgu. Esmu pārliecināta, ka tā būs vislabāk. Ja tava māsa ir tikusies ar kādu no fauniem, viņa, iespējams, saklausījusies par mani visādus briesmu stāstus un baidīsies nākt ciemos. Fauni var sarunāt daudz ko. Nu, bet tagad…

— Lūdzu, es ļoti lūdzu, — Edmunds viņu pēkšņi pārtrauca, — vai nevarētu palūgt vēl vienu rahatlukuma gabaliņu pirms došanās mājup?

— Nē, nē, — smiedamās atbildēja karaliene, — tev būs jāgaida līdz nākamajai reizei.

To sacīdama, viņa deva pundurim zīmi doties ceļā. Kad kamanas jau bija labā gabalā, karaliene pamāja Edmundam un sauca:

— Nākamreiz! Nākamreiz! Neaizmirsti! Drīzāk at­griezies!

Edmunds joprojām stāvēja, skatīdamies uz to pusi, kur pazuda kamanas, kad izdzirda kādu saucam viņu vārdā. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka no pretējās meža puses steidzas Lūsija.

— Ak, Edmund! — viņa priecājās. — Tātad tu arī šeit nokļuvi? Vai tas nav brīnumaini? Un tagad…

— Jā, jā, — sacīja Edmunds, — es redzu, ka tev bija taisnība, un tas patiesi ir burvju skapis. Ja gribi, varu tev lūgt piedošanu. Bet kur tu visu šo laiku biji pazudusi? Es tevi visur meklēju.

— Ja es būtu zinājusi, ka tu arī esi šeit, būtu tevi pagaidījusi, — Lūsija atteica. Viņa bija tik uztraukusies un laimīga, ka pat nemanīja, cik strupi Edmunds runāja un cik sārta un pārvērtusies bija viņa seja.

— Es ēdu lenču pie mistera Tamnusa, pie fauna. Ar viņu viss kārtībā. Baltā Ragana nav misteru Tamnusu sodījusi par to, ka viņš mani atlaida, un fauns domā, ka viņa vispār neko par to nezina, un galu galā varbūt viss beigsies labi.

— Baltā Ragana? —atkārtoja Edmunds. —Kas tā tāda

ir?

— Tā ir pavisam briesmīga, — teica Lūsija. — Viņa sevi dēvē par Nārnijas karalieni, lai gan viņai uz to nav nekādu tiesību, un visi fauni un nimfas, un najādas, un punduri, un dzīvnieki — katrā ziņā visi labie — viņu vienkārši ienīst. Ragana var pārvērst cilvēkus akmeņos un pastrādāt visādus citādus briesmu darbus. Un viņa ir apbūrusi Nārniju, jo te vienmēr ir ziema… vienmēr ziema un nekad nav Ziemassvētku. Viņa braukā kama­nās, kurās iejūgti ziemeļbrieži, rokā viņai burvju zizlis, galvā — zelta kronis.

Edmundam jau metās nelabi no apēstā saldumu dau­dzuma, bet, kad viņš uzzināja, ka lēdija, ar kuru viņš bija sadraudzējies, ir briesmīgā Ragana, zēnam kļuva vēl slik­tāk. Taču joprojām vairāk par visu pasaulē Edmundam gribējās rahatlukumu.

— Kas tev stāstījis tādas blēņas par Balto Raganu? — viņš jautāja.

— Misters Tamnuss, fauns, — Lūsija atbildēja.

— Fauniem nekacl nevar ticēt, — atteica Edmunds ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš faunus pazītu labāk par Lūsiju.

— Kā tu zini? — Lūsija jautāja.

— Tas katram zināms, — sacīja Edmunds, — prasi, kam gribi. Bet kāda jēga stāvēt te, sniegā! Iesim uz mājām!

— Jā, iesim, — piekrita Lūsija. — Ak, Edmund, es tā priecājos, ka arī tu šeit nokļuvi! Tagad Pīteram un Sjūzenai būs jātic, ka Nārnija pastāv, jo mēs abi esam te bijuši. Cik tas būs interesanti!

Edmunds klusībā nodomāja, ka viņam nebūs tik intere­santi. Nāksies visu klātbūtnē atzīt, ka Lūsijai bijusi taisnī­ba, turklāt viņš bija pārliecināts, ka brālis un māsa nostāsies faunu un dzīvnieku pusē, bet pats viņš jau gandrīz aizstā­vēja Raganu. Viņš nevarēja iedomāties, ko sacīs un kā spēs saglabāt savu noslēpumu, ja visi trīs sāks runāt par Nārniju.

Tikmēr bērni bija nogājuši labu ceļa gabalu. Pēkšņi viņi sajuta visapkārt mīkstus kažokus, un jau pēc brīža abi stāvēja tukšajā istabā skapja priekšā.

— Paklau, Edmund, — Lūsija sacīja, — tu izskaties briesmīgi. Kā tu jūties?

— Viss kārtībā, — Edmunds atbildēja, bet tā nebija taisnība. Viņam bija ļoti slikti.

— Tad nāc, — Lūsija aicināja, — sameklēsim māsu un brāli. Mums ir ko viņiem pastāstīt! Kādi brīnišķīgi piedzī­vojumi mūs gaida, jo tagad mēs tajos piedalīsimies visi!