Lauva , ragana un drēbju skapis

Skaidrojoša vārdnīcā

BAKHS — grieķu mitoloģijā viens no Dionīsa — zemes auglīgo spēku, augu valsts, vīnkopības un vīna darināšanas dieva Dionīsa — vārdiem. Pēc visvairākizplatītā mīta, Dionīss irZeva un Tčbu valdnieka Kadma meitas Scmeles dēls. Ceļojumā pa jūru no Ikarijas uz Naksas salu Dionīsam uzbruka tirēnu laupītāji un, gribēdami pārdot Dionlsu verdzībā, iekala viņu važās. Taču važas pašas nokrita no Dionīsa rokām. Apvīdams ar vīnogulāju stigām kuģa mastu un buras, Dionīss pārvērtās par lāceni un lauvu. Paši pirāti, no bailēm ielēkuši jūrā, pārvērtās par delfīniem. Dionīsa zoomorfiskā un ar augu valsti saistītā izcelšanās atspoguļojas gan šajā mitā, gan viņa pārtapšanā par vērsi un āzi. Visur, kur vien Dionīss ieradās, viņš iedibināja savu kultu, apmācīja ļaudis vlnkopībā un vīna gatavošanā, visur viņu pavadīja bakhantes, satīri, menādas un basarīdas ar vīnogulājiem apvītiem zižļiem rokās. Svētā ārprāta vadīti, aptinusies ar čūskām, viņi nopostīja savā ceļā visu. Ar izsaucieniem «Bromijs» («trokšņainais», «dunošais»), dārdinot timpānus, viņi slavināja Dionīsu, dzerdami saplosītu zvēru asinis, izsizdami ar saviem zižļiem no zemes dzīlēm medus un piena avotus, izraudami no zemes kokus ar visām saknēm, aizraudami sev līdzi cilvēku pūļus, atbrīvodami tos no pasaulīgām rūpēm un sadzīves likstu pinekļiem.

Romā Dionīss tika godāts kā Bakhs (no tā radušās arī bakhantes un bakhanālijas); viņš tika identificēts arī ar Ozīrisu, Serapisu, Mitru, Adonldu, Amonu, Līberu.

-ļBURVJI — cilvēki ar pārdabiskām spējām. Senajiem baltiem bija savi starpnieki starp cilvēku un garu valsti — burtnieki, burvji, zīlnieki, vilkači, raganas, laumas, spīganas utt. Senos laikos vārdi «burtnieks», «burvis», «vilkacis» un «ragana» latviešu mitoloģijā nebija lamuvārdi un neapzīmēja ne blēžus, ne ļaundarus. Viņu pārdabiskais spēks pa daļai bija pašu iedomāts, pa daļai — ļaužu māņticības piešķirts. Ļaudis nereti griezās pie viņiem pēc palīdzības. Senie priesteri, saukti par burtniekiem vai burvjiem, līdzinājušies Sibīrijas šamaņiem. Viņu svarīgākais uzdevums — dziedināt slimības, saukt palīgā labos garus, apmierināt ļaunos garus.

DRIADAS — grieķu mitoloģijā nimfas, koku aizstāves. Dažkārt driādu vārdi irsaistīti ar koku nosaukumiem —piemēram, driādas, kas dzimušas no Urāna asins pilēm un saistītas ar osi, sauca par melijām, bet driādas, kas dzimušas un gājušas bojā līdz ar koku — par hamadriādām. Valdīja uzskats, ka sevišķi labvēlīgas driādas ir tiem, kas stāda kokus un rūpējas par dem.

FAUNS — romiešu mitoloģijā lauku, mežu, ganību, dzīvnieku valsts dievs. Bija priekšstati gan par vienu Faunu, gan par vairākiem. Faunu uzskatīja par viltīgu garu, kas laupa bērnus, uzsūta slimības un murgus.

V KENTAURI —grieķu mitoloģijā mežonīgas būtnes, puscilvēki — puszirgi, kalnu vai meža biezokņu iemītnieki ar trauksmainu dabu, nesavaldīgi. Tomēr daži no viņiem, piemēram, Heirons un Fols, iemieso gudrību un labvēlību, mītos viņi ir vairāku varoņu audzinātāji (Jāsona, Ahileja).

-jKOKU GARI— gari ir mitoloģiskas būtnes, kas parasti tiek saistītas ar cilvēku, viņa ķermeni, dzīves vidi. Gari ir zemāka līmeņa būtnes nekā dievi. Dažos mītos gari tiek iedalīti ļaunajos, cilvēkiem kaitīgajos garos (dēmonos) un labajos, cilvēkiem derīgajos (gari sargātāji un palīgi). Lielākoties garu labdabību vai ļaundabību nenosaka vis to iedaba, bet to loma konkrētajā situācijā.

"f MILZI — gigantiskas, pārdabiskas būtnes, kas eksistējušas varoņlaikmetā. Noteikta mitoloģiska tradīcija aplūko milžus kā dievu senčus (titāni grieķu mitoloģijā) vai arī kā kādu naidīgu tautu (jotuni skandināvu mitoloģijā). Milžu bojāejas motīvs saistīts ar dievu paaudžu tēmu, un pati viņu eksistence attiecas uz periodu pirms radīšanas beigām, pirms tagadējās pasaules izveidošanās. Milži ir saistīti ar haosu. Uzvara pār milzi nozīmē uzvaru pār haosu un soli uz kosmosa izveidošanu. Mītos sastopami gan labie, gan ļaunie milži. A_ MINOTAURS — grieķu mitoloģijā briesmonis — puscilvēks, ptisvērsis, kas dzīvojis Krētas salā. Minotauru dzemdējusi Hēlija meita un Mīnoja sieva Pārsifaja no vērša, ko uz Kretasu atsūtījis Poseidons, vai no paša Poseidona. Minotaurs tikaieslodzīts Daidala celtajā pazemes labirintā, kur viņam reizi vairākos gados ziedoja septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas. Tās atēnieši sūtīja Mīnojam kā izpirkšanas maksu

par viņa dēla nogalināšanu Atēnās. Atēnu valdnieka dēls Tēsējs ziedojamo pulkā labprātīgi devās uz Krētu, nonāvēja Minotauru un izkļuva no labirinta, izmantojot pavedienu, kuru bija iedevusi viņā iemīlējusies valdnieka meita Ariadne.

NAJĀDAS — grieķu mitoloģijā avotu un strautu nimfas. To pavisam ir ap trim tūkstošiem. Najādas bija ūdeņu sargātājas, dziednieces un ārstētājas — peldes to ūdeņos varēja izārstēt slimības. Avotu ūdeņi, kuros mita najādas, veica attīrīšanas un pareģošanas funkcijas, tiem bija pat spēja dāvāt nemirstību.

NIMFAS — grieķu mitoloģijā dabas, tās dzīvinošo un auglības spēku dievības. Izšķir upju, jūru, avotu, ezeru un purvu, kalnu, biržu, koku un to atsevišķo sugu nimfas. Dažas no tām ir mirstīgas, piemēram, hamadriādas, kas nav atdalāmas no koka, kurā tās mājo. Nimfas ir ļoti senas dievības, apveltītas ar seno gudrību, glabā dzīves un nāves noslēpumus, dziedē un ārstē, pareģo nākotni. Parasti nimfas tika attēlotas kā brīnišķīgas kailas vai puskailas jaunavas.

PUNDURI —mitoloģiskasbūtnes,kamraksturigsneparastimazs augums. Mītos punduri, tāpat kā milži, parasti ir vesela tauta. Punduri bieži vien ir ļauni, bet ir arī nekaitīgi punduri, kas tikai baida cilvēkus, nenodarot tiem ļaunumu, kā arī tādi, kas palīdz cilvēkiem. Eiropas tradīcijā punduri parasti ir saistīti ar kalniem, ar kalēja amata prasmi, ar zeltu un metāliem, viņi glabā dārgumus, bieži māca cilvēkiem amatus. Dažkārt viņi baidās no gaismas — saules gaisma tos pārvērš akmeņos.

PŪĶI— austrumslāvu mitoloģijā mājas gara palīgi. Sākotnēji bijuši labi, vēlāk— arī ļauni. Pēc dienvidkrievu ticējumiem, pūķi korgoruši nesuši savam saimniekam no citām mājām pārtikuun naudu. Latviešu mitoloģijā pūķis ir bagātības vācējs un svētības patrons, kurā saplūdušas kopā auglības un svētības gara, kā arī mājas gara funkcijas. Latviešu tautas pasakās pūķis zaudējis savu pirmatnējo kosmiskā nezvēra raksturu.

RAGANAS — zemākā līmeņa mitoloģijā un tautas ticējumos sievietes, kas stājušās savienībā ar nešķīstu spēku, lai iegūtu pārdabiskas spējas, to darbība vairāk saistās ar nekromantiju u. c. maģiju veidiem, lai gan viņas, piemēram, var noraut no debesīm mēnesi, likt upēm

apstāties plūst u. tml. Par raganu un burvju klasisko zemi senatnē uzskatīja Tesāliju. Ticība raganām plaši izplatījās viduslaikos, to veicināja kristiešu priekšstats par sievieti kā kārdinājuma un grēka avotu. Tā dēvētās raganu medības Eiropā 15.—17. gs. radīja īpašu jurisprudenci, kas bija vērsta pret raganām. Iesaistīšanās raganu darbībās un arī neticība raganām tika pasludināta par ķecerību, Dieva nodevību, īpašu noziegumu, pret ko jālieto spīdzināšana un nāvessods. Raganas apsūdzēja par garīgiem un miesīgiem sakariem ar sātanu, kas tās kūdīja samaitāt cilvēkus un lopus. Raganu burvestības uzskatīja par epidēmiju, sausuma, neražas cēloni. Raganas spēja paredzēt nākotni, gatavot indes un pieburamās dziras, kļūt neredzamas, padarīt dzīvu jebkuru priekšmetu, lidot uz slotas u. c. Latviešu tautas tradīcijas par raganām atspoguļojas pasakās, teikās, nostāstos, paražās, mīklās, buramvārdos, tautasdziesmās utt.

RAHATLUKUMS — austrumu saldums, ko gatavo no cukura, riekstiem, mandelēm, augu sulas un stērķeles. H RŪĶI — Eiropas tautu zemākā līmeņa mitoloģijā mazas, antropomorfiskas būtnes. Rūķi mitinās pazemē, kalnos vai mežos. Augumā rūķi ir kā bērni vai ari sprīža garumā, tomēr apveltīti ar pārdabisku spēku. Viņiem ir garas bārdas, dažkārt arī kazas kājas vai zosu pleznas. Rūķi dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem. Rūķi zemes dzīlēs glabā bagātības — dārgakmeņus un metālus, viņi ir prasmīgi amatnieki, spēj izkalt burvju gredzenus, zobenus u. tml. Rūķi ir cilvēkiem labdarīgi padomdevēji, bet dažkārt spēj būt ari pret tiem naidīgi. Rūķi necieš lauku darbus, jo tie kaitē viņu pazemes saimniecībai. •4—SATĪRI —grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, kaskopā arsilēniem ietilpst Dionīsa svītā. Satīri ir fantastiskas, daļēji cilvēkam līdzīgas būtnes ar ragiem, gariem matiem un bārdu, viscaur klāti ar vilnu, zirga vai kazas nagiem, zirga asti un ausīm. Satīriem ir cilvēka ķermenis un galva. Satīri ātri iemīlas, ir bezkaunīgi un draiskulīgi, vajā nimfas un menādas. Satīri ir ķildīgi, tiem patīk vīns.

__ SILENI — grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, dabas stihijas spēku

iemiesojums. Kopā ar satīriem, no kuriem silēni bieži ir grūti atšķirami, silēni ietilpst Dionīsa svītā. Daļēji līdzīgi cilvēkiem. Viņi ir neglīti, ar uzrautu degunu, biezām lūpām, izvalbītām acīm, zirga asti un nagiem.

Silēni ir draiskulīgi, labprāt dzer, lakstojas ar nimfām. Silēni parasti tiek attēloti trakulīgā dejā vai arī sēžot uz ēzeļa un no maisa dzerot vīnu.

VAMPĪRI — slāvu mitoloģijā miroņi, kas naktī ceļas no kapa un sūc savu radinieku asinis. No slāviem priekšstatu par vampīriem aizguvušas Rietumeiropas tautas. Par vampīru pēc nāves kļūst cilvēks, kas dzimis no nešķīstā gara vai ir tā sabojāts, kā arī mironis, pār kura zārku pārlēcis melns kaķis (vai velns), pašnāvnieks. Pēc nāves vampīra upuris pats kļūst par vampīru. Vampīru var padarīt nekaitīgu, iespraužot viņa sirdī alkšņa mietu. Izārstēties no vampīra kodieniem var, apēdot zemi no viņa kapa.

VIENRADZIS — teiksmains dzīvnieks daudzu tautu mitoloģijā. Parasti vienradzi tēlo kā baltu zirgu ar vienu ragu. Tika uzskatīts, ka pulverī saberzts vienradža rags dziedē ievainojumus, arī vienradža sirdij piedēvēja ārstētspēju, tādēļ dažkārt vienradža tēlu izraudzījās par aptiekas simbolu.

VILKACIS — ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis cilvēks. Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tad iedod ar apvārdotu dzērienu un buramvārdiem. Ticība šādas pārtapšanas spējai senatnē bijusi izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. 16. un 17. gs. par tipisku vilkaču darbības zemi tika dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.

DŽINI — islama mitoloģijā fantastiskas būtnes, gari, kas apveltīti ar saprātu, spējīgi pieņemt jebkuru izskatu, izpildīt jebkuru darbu. Galvenokārt atbaidošas, cilvēkam naidīgas būtnes, kas mīt tuksnešos, tomēr dažkārt džini var arī palīdzēt cilvēkiem. Korāns skaidro, ka Allāhs radījis džinus no «tīras uguns» vēl pirms cilvēkiem.

(Mitoloģijas enciklopēdija 2 sējumos. — R.: Latvijas enciklopēdija, 1993,—1994.;

Svešvārdu vārdnīca. —R.:Norden, 1996.)