Lauva , ragana un drēbju skapis

Vienpadsmitā nodaļa Aslans tuvojas

Edmunds piedzīvoja smagu vilšanos. Viņš cerēja, ka Ragana, līdzko punduris būs aizgājis sagatavot kamanas, kļūs pret viņu laipnāka — tāpat kā tas bija pirmajā tikšanās reizē. Taču viņa neteica ne vārda. Tad Edmunds saņēma dūšu un jautāja:

— Lūdzu, jūsu augstība, vai jūs neiedotu man mazliet rahadukuma? Jūs… jūs… apsolījāt…

Ragana atcirta:

— Apklusti, muļķi!

Pēc tam viņa, šķiet, pārdomāja un sacīja it kā pati sev:

— Nē, tas knēvelis pa ceļam vēl noģībs, — un viņa no jauna sasita plaukstas. Parādījās cits punduris.

— Atnes šim cilvēka radījumam ēst un dzert! — viņa pavēlēja.

Punduris aizgāja un drīz atgriezās, nesdams krūzi ar ūdeni un dzelzs paplāti, uz kuras atradās sakaltis maizes rieciens. Ar pretīgu smīnu viņš tos nolika uz grīdas blakus Edmundam un sacīja:

— Rahadukums mazajam princim. Ha-ha-ha!

— Vāc to projām! — saīdzis sacīja Edmunds. — Es negribu sakaltušu maizi.

Bet Ragana pagriezās pret viņu ar tik atbaidošu sejas izteiksmi, ka zēns atvainojās un sāka knibināt maizi, lai gan tā bija tik cieta, ka viņš spēja to norīt tikai ar mokām.

— Tu ne reizi vien vēl atcerēsies maizi, pirms to atkal nogaršosi, — teica Ragana.

Kamēr Edmunds košļāja maizi, parādījās pirmais pun­duris un paziņoja, ka kamanas sagatavotas. Baltā Ragana piecēlās un gāja ārā no zāles, pavēlēdama Edmundam sekot. Kad viņi iznāca pagalmā, atkal sniga, bet Ragana tam nepievērsa nekādu uzmanību un lika Edmundam sēsties viņai līdzās. Pirms kamanas sāka braukt, Ragana pasauca Mogrimu, kas atlēkšoja kā milzīgs suns un nostā­jās pie kamanām.

—Ņem visstraujāko no saviem vilkiem un nekavējoties dodies uz bebru māju, — sacīja Ragana. — Nogalini visus, ko tur sastapsi. Ja viņi jau aizgājuši, steidzies iespējami ātri nokļūt pie Akmens Galda, bet lai jūs tur neviens nepama­na! Paslēpies un gaidi mani! Man būs jābrauc tālu uz rietumiem, pirms es atradīšu vietu, kur var pārbraukt pāri upei. Varbūt jūs noķersiet šos cilvēku radījumus, pirms viņi sasniegs Akmens Galdu. Gan jau pats zināsi, kas tad jādara.

— Dzirdu un paklausu, o, Karalien! — norūca vilks un tajā pašā mirklī pazuda sniegā un tumsā tik ātri kā auļojošs zirgs. Nepagāja ne pāris minūšu, kad kopā ar vēl vienu vilku tie jau stāvēja uz dambja un ošņājās pie bebru mājiņas. Tur, protams, neviena nebija. Labi, ka sniga, citādi bebriem un bērniem klātos pavisam ļauni, jo vilki sekotu pa pēdām un viņus saķertu, pirms tie būtu paspējuši noslēpties alā. Bet tagad svaigajā sniegā pēdas nevarēja ne saost, ne saskatīt.

Pa to laiku punduris uzšāva ziemeļbriežiem ar pāta­gu — un Ragana ar Edmundu cauri arkai izbrauca tumsā un salā. Edmundam tas bija briesmīgs brauciens, jo viņam nebija kažoka. Nepagāja ne stundas ceturksnis — un zēna seja un krūtis jau bija aplipušas ar sniegu; nepaspēja viņš to nopurināt, kā atkal apsniga. Edmunds galīgi zaudēja spē­kus. Drīz viņš bija izmircis līdz ādai. Un cik nožēlojami jutās! Neizskatījās, ka Ragana gribētu padarīt viņu par karali. Lai arī kā zēns centās sev iestāstīt, ka viņa ir laba un laipna, ka taisnība ir viņas pusē, tagad bija grūti tam ticēt. Edmunds bija gatavs atdot visu uz pasaules, lai tikai satiktu kādu no savējiem — kaut vai Pīteru! Vienīgais mierinā­jums, ka tas varbūt ir sapnis un kurū katru brīdi viņš pamodīsies. Viss notiekošais patiesi sāka likties kā ļauns murgs.

Kamanas brauca ilgāk, nekā es spētu to aprakstīt ne­skaitāmās lappusēs, tādēļ uzreiz stāstīšu par brīdi, kad pārstāja snigt, bija pienācis rīts un viņi dienas gaismā traucās uz priekšu. Uz priekšu, uz priekšu vien, un dzirda­ma bija tikai nemitīgā sniega gurkstoņa un iejūga čīkstēša­na. Beidzot Ragana iesaucās:

— Kas tur ir? Stāt!

Ak, cik ļoti Edmunds cerēja, ka viņa atcerējusies par brokastīm! Taču Ragana bija apstājusies gluži cita iemesla dēļ. Netālu no ceļa zem koka sēdēja jautra kompānija: vāvere ar vīru un bērniem, divi satīri, rūķītis un vecs lapsa kūmiņš, visi sasēdušies uz ķeblīšiem ap galdu. Edmunds nevarēja saskatīt, ko viņi ēda, bet smaržoja gardi, visapkārt bija eglīšu rotājumi, un viņam likās, ka uz galda ir pat plūmju pudiņš. Tajā brīdī, kad kamanas apstājās, lapsa kūmiņš, laikam visvecākais no viņiem, bija tikko piecēlies kājās, turēja labajā ķepā glāzi un gatavojās kaut ko sacīt.

liet, tiklīdz līksmotāji ieraudzīja kamanas un to, kas tajās sēdēja, viss viņu prieks pazuda. Vāveru tēvam dakšiņa sastinga pusceļā pie mutes, vienam satīram tā palika mutē, bet vāverēni no bailēm sāka pīkstēt.

— Ko tas viss nozīmē? — jautāja Karaliene Ragana.

Neviens neatbildēja.

— Runājiet, salašņas! — viņa atkārtoja. — Vai gribat, lai mans kučieris jums atraisa mēles ar pātagu? Ko nozīmē šī rijība, šī izšķērdība, šī pašapmierinātība? Kur jūs visu to ņēmāt?

— Ar jūsu atļauju, augstība, — sacīja lapsa, — mums to iedeva. Un, ja jūs atļautu, es uzdrošinātos paceltšo glāzi uz jūsu augstības veselību…

— Kas jums to iedeva? — jautāja Ragana.

— Zie-ie-massvētku vecītis, — stostījās lapsa.

— Kas? — iekliedzās Ragana, izlēkdama no kamanām un pasperdama pāris soļu uz pārbiedēto zvēru pusi. — Viņš bija šeit? Tas nav iespējams! Kā jūs uzdrošinā­ties!… Sakiet, ka samelojāt, un šoreiz jums tiks piedots.

Šajā brīdī viens no mazajiem vāverēniem no bailēm pavisam zaudēja galvu.

— Viņš bija… bija… bija! — tas spiedza, sizdams ar savu mazo karotīti pa galdu. Edmunds redzēja, ka Ragana tik stipri iekoda sev lūpā, ka pār zodu notecēja asins lāse. Viņa pacēla savu burvju zizli.

— Ak, nevajag… lūdzu, nevajag! — Edmunds kliedza, bet Ragana jau bija ar to pamājusi — un acumirklī jautrais pulciņš pārvērtās par akmens statujām, kas sēdēja ap ak­mens galdu, uz kura bija akmens šķīvis un akmens plūmju pudiņš (vienam akmens dakšiņa sastingusi pusceļā pie mutes).

— Še tev! — Ragana no visa spēka iesita Edmundam pa seju un iekāpa kamanās. — Zināsi, kā aizstāvēt spiegus un nodevējus! Uz priekšu!

Pirmo reizi šajā stāstā Edmunds, sevi aizmirsdams, sāka just līdzi citu bēdām. Viņš ar žēlumu domāja par šīm mazajām akmens figūriņām, kas tur sēdēs dienu klusumā un nakts melnumā gadu pēc gada, kamēr apaugs ar sūnām. Un laika gaitā arī akmens sabruks.

Viņi atkal joņoja uz priekšu. Drīz Edmunds pamanīja, ka sniegs, kas sitās sejā, kļūst aizvien slapjāks. Zēns arī ievēroja, ka pašam vairs tā nesalst. Parādījās migla. Ar katru mirkli tā vairāk sabiezēja, bet gaiss — sasila. Kama­nas slīdēja daudz sliktāk nekā sākumā. Edmunds nodomā­ja, ka ziemeļbrieži laikam noguruši, bet drīz pamanīja, ka tas nav īstais iemesls. Kamanas laiku pa laikam aizķērās un nepārtraukti kratījās, it kā atsizdamās pret akmeņiem. Un, lai gan punduris aizvien stiprāk sita ziemeļbriežus, kama­nas kustējās lēnāk un lēnāk. Visapkārt kaut kas neizprota­mi trokšņoja, bet kamanu čīkstēšana un kratīšanās neļāva Edmundam saklausīt, no kurienes šīs skaņas nāca, līdz beidzot kamanas aizķērās un apstājās. Mirkli valdīja klu­sums. Tagad Edmunds varēja ieklausīties savādajās ska­ņās — dīvainā, maigā guldzēšanā un šalkoņā; tās bija nepazīstamas un reizē pazīstamas skaņas, tās viņš bija dzirdējis agrāk, tikai nevarēja atcerēties, kur. Un pēkšņi… Tā taču šalca tekošs ūdens! Visapkārt tecēja neredzami strautiņi, tie šalca, burbuļoja, mutuļoja, šļakstēja, bet tālu­mā pat šņāca. Sirds viņam salēcās (Edmunds pats gan īsti nesaprata, kādēļ), kad zēns atskārta, ka salam pienācis gals. Pavisam tuvu bija dzirdams «pakš-pakš-pakš!» — sniegs kusa un pilēja no koku zariem. Tuvumā noslīdēja milzīga sniega kupena — un pirmo reizi kopš ierašanās Nārnijā Kdmunds ieraudzīja tumši zaļu egļu zaru. Bet viņam nebija laika ilgāk klausīties un skatīties, jo Ragana sacīja:

— Ko sēdi, muļķi, acis ieplētis! Kāp ārā un palīdzi!

Edmundam, protams, bija jāklausa. Viņš izkāpa snie­gā — pareizāk sakot, slapjā sniega šķīdonī — un sāka palīdzēt pundurim vilkt kamanas ārā no dubļainās bedres, kurā tās bija iestigušas. Beidzot tas viņiem izdevās, un punduris, nežēlīgi zvetēdams ziemeļbriežus ar pātagu, mēģi­nāja kamanas iekustināt. Viņi pabrauca nelielu gabalu uz priekšu. Sniegs kusa acu priekšā, un šur tur jau parādījās zaļi zāles puduriņi. Ja jūs būtu tikpat ilgi kā Edmunds redzējuši vienu vienīgu sniega baltumu, tad saprastu, kādu prieku sagādā šī zaļā zālīte. Kamanas atkal apstājās.

— Jūsu augstība, — sacīja punduris. — Tādā atkusnī mēs nevaram braukt kamanās.

— Tad iesim kājām, — atbildēja Ragana.

— Mēs viņus nekad nepanāksim, — norūca punduris. — Viņi mums ir tālu priekšā.

— Kas tu man esi — padomdevējs vai vergs? —jautāja Ragana. — Dari, ko tev liek! Sasien šim cilvēka radījumam rokas uz muguras un turi virves galu. Ņem pātagu. Pār­griez iejūgu — ziemeļbrieži paši atradīs ceļu mājup.

Punduris izpildīja pavēles un pēc pāris minūtēm Ed­mundu ar sasietām rokām dzina uz priekšu, cik ātri vien

viņš spēja paiet. Kājas iestiga sniega šķīdonī, dubļos un slapjajā zālē, un katru reizi, kad zēns paklupa, punduris viņu nolamāja vai uzsita ar pātagu. Ragana gāja pundurim pa pēdām, nemitīgi atkārtodama:

— Ātrāk! Ātrāk!

Ar katru mirkli zaļie laukumiņi kļuva lielāki, bet snie­ga — mazāk. Ik pa brīdim kāds koks nokratīja sniega segu. Un drīz, lai kur apstājās skatiens, balto siluetu vietā varēja redzēt egļu tumšo zaļumu vai ozolu, dižskābaržu un gobu melni durstīgos zarus. Tad migla no baltas pārvērtās zeltainā un drīz pazuda pavisam. Pasakaini saules stari lauzās cauri mežam, un starp koku galiem varēja saskatīt zilas debesis.

Drīz notika vēl brīnumainākas lietas. Iznākot meža klajumā, kur auga sudrabaini bērzi, Edmunds ievēroja, ka zeme visapkārt klāta ar maziem, dzelteniem ziediņiem — ināllēpēm. Ūdens burbuļoja aizvien skaļāk un skaļāk. Nu jau viņi šķērsoja upīti. Tās pretējā krastā auga sniegpulkstenītes.

—Kusties, kusties, neskaties!—sacīja punduris, redzē­dams, ka Edmunds pagriezis galvu, lai palūkotos uz zie­diem, un nežēlīgi parāva virvi.

Bet tas, protams, neliedza Edmundam vērot apkārt notiekošo. Jau pēc piecām minūtēm viņš ieraudzīja kroku­sus — tie auga ap veca koka saknēm — zeltaini, purpursarkani un balti. Tad uzvirmoja skaņas, vēl daudz jaukākas par ūdens burbuļošanu, — pie pašas taciņas, pa kuru viņi gāja, koka zarā pēkšņi iečivinājās putns. Kādā attālākā kokā tam atbildēja cits. Un tad, it kā tas būtu bijis signāls, no visām pusēm atskanēja čivināšana un vīterošana, vienā brīdī — pat treļļi, un vēl pēc piecām minūtēm viss mežs bija putnu mūzikas pārņemts. Visur bija putni, tie sēdās zaros, lidinājās virs galvas, ķīvējās un līga mieru, saglauda spalvas ar knābjiem.

— Ātrāk! Ātrāk! — kliedza Ragana.

No miglas vairs nebija ne vēsts. Debesis kļuva aizvien zilākas un zilākas, laiku pa laikam parādījās balti mākoņi. Plašajos meža klajumos ziedēja prīmulas. Sacēlās viegls vējš, koka zari sašūpojās, ūdens lāses pilēja lejup, un gājēji sajuta vēsu, burvīgu aromātu. Kokiem sāka plaukt lapas. Lapegles un bērzi kļuva zaļi, bet dzeltenās akācijas — zeltainas. Dižskābaržiem drīz izplauka maigas, caurspīdī­gas lapiņas. Kad ceļotāji gāja zem kokiem, pat saules gaisma cauri tiem likās zaļa. Pāri takai aizlidoja bite.

— Tas nav nekāds atkusnis, — pēkšņi apstādamies, sacīja punduris. — Tas ir Pavasaris! Ko nu tagad darīsim? Jūsu ziema ir galā. Tas ir Aslana roku darbs.

—Ja kāds vēlreiz pieminēs šo vārdu, nekavējoties tiks nogalināts, — Ragana teica.