Lauva , ragana un drēbju skapis

Astotā nodaļa kas notika pēc pusdienām

— Bet tagad, — sacīja Lūsija, — esiet tik laipns un pastāstiet, lūdzu, kas notika ar misteru Tamnusu.

—Ak, cik skumji!—nopūtās misters Bebrs un pakratīja galvu. — Tas ir bezgala skumjš stāsts. Nav šaubu, ka viņu nizveda policija. To man pavēstīja kāds purns, kurš redzē­jis, kā tas notika.

— Bet uz kurieni viņu aizveda? — Lūsija jautāja.

— Kad tos pēdējoreiz redzēja, viņi devās uz ziemeļiem, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.

— Nē, mēs nezinām, — iebilda Sjūzena.

Misters Bebrs skumīgi nogrozīja galvu.

— Baidos, ka tas nozīmē — misteru Tamnusu aizveda uz Viņas Pili, — viņš sacīja.

— Un kas ar viņu notiks, mister Bebr? — uztraukta jautāja Lūsija.

— Nu, to nevar droši zināt, — sacīja misters Bebrs, — bet no tiem, kurus turp aizved, atgriežas tikai retais. Statujas. Tur esot pilns ar statujām — pils pagalmā un uz kāpnēm, un zālē. Dzīvus radījumus viņa pārvērtusi (viņš apklusa un nodrebēja)… pārvērtusi akmeņos.

— Ak, mister Bebr! — Lūsija iesaucās. — Vai mēs nevaram… es gribu sacīt, mums viņš noteikti jāglābj. Tas ir tik briesmīgi — un viss manis dēļ!

— Es nešaubos—ja tu varētu, tu viņu izglābtu,—sacīja misis Bebrene, — bet pret viņas gribu nav iespējams iekļūt pilī un palikt dzīvam.

— Vai mēs nevaram izdomāt kādu viltību? — jautāja Pīters. — Pārģērbties vai izlikties, ka esam, nu… apkārtce­ļojoši tirgotāji vai vēl kas cits… vai paslēpties un nogaidīt, kamēr viņa kaut kur aizbrauc… vai… vai, velns lai parauj, jābūt taču kādai izejai! Šis fauns izglāba manu māsu, riskēdams ar savu dzīvību, mister Bebr. Mēs nedrīkstam viņu tā atstāt, lai viņš… lai viņa to pārvērš statujā.

— Tam nav nozīmes, Ādama dēls, — sacīja misters Bebrs, — nav vērts pat mēģināt, it sevišķi jums. Un tagad, kad Aslans ir jau ceļā…

— O, jā! Pastāstiet mums par Aslanu! — atskanēja vairākas balsis reizē; un atkal bērnus pārņēma dīvainas nojautas — it kā justu pavasara tuvošanos vai viņus gaidītu neparasti labas ziņas.

— Kas ir Aslans? — jautāja Sjūzena.

— Aslans? — atkārtoja misters Bebrs. — Kā, vai tad jūs nezināt? Viņš ir Karalis. Viņš ir meža Pavēlnieks, bet reti kad dzīvo šeit. Aslans nav parādījies ne manā, ne mana tēva laikā, bet ir atnākusi vēsts, ka viņš atgriezies un tagad atrodas Nārnijā. Aslans izrēķināsies ar Balto Raga­nu. Tikai viņš — un neviens cits — izglābs misteru Tamnusu.

— Bet vai viņa nepārvērtīs Aslanu akmenī? — jautāja Edmunds.

— Kāds naivums, Ādama dēls! — smiedamies atbildēja misters Bebrs. — Aslanu pārvērst akmenī? Labi, ka pati nostāvēs kājās un spēs izturēt viņa skatienu. Vairāk no viņas nav ko gaidīt, un es arī negaidu. Viņš ieviesīs kārtību, kā tas sacīts senā pareģojumā:

«Vairs ļaunums labo nenomāks, kad atkal Aslans šurpu nāks. Viņš ierūksies kā lauva īsts — un atkal bēdas pagaisis, Viņš plati zobus atiezīs — un kusīs, kusīs ledus drīz, Viņš krēpes sapurinās spējš — un pūtīs pavasara vējš.»

Jūs paši visu sapratīsiet, kad viņu redzēsiet.

— Bet vai mēs viņu redzēsim? — Sjūzena jautāja.

— Tādēļ jūs, Ievas meit, šurp atvedu. Man pavēlēts jūs aizvest turp, kur varēsiet viņu satikt, — sacīja misters Bebrs.

— Vai… vai viņš ir cilvēks? — Lūsija taujāja.

— Vai Aslans ir cilvēks?! — bargi iesaucās misters Bebrs. — Protams, nav. Es jau sacīju, ka viņš ir meža Karalis, varenā aizjūras Imperatora dēls. Vai tad jūs nezi­nāt, kas ir zvēru karalis? Aslans ir Lauva—varenais Lauva.

— Ai, — izdvesa Sjūzena, — un es domāju, ka viņš ir cilvēks. Vai viņš… nav bīstams? Man būs bail tikties ar lauvu.

— Būs bail, mīļā, būs bail, kā gan citādi, — sacīja misis Bebrene. —Ja kādam, ieraugot Aslanu, netrīc ceļi, viņš ir vai nu vislielākais drosminieks pasaulē, vai vienkārši muļ­ķis.

— Tātad viņš ir bīstams? — Lūsija uztraucās.

— Bīstams? — atkārtoja misters Bebrs. — Vai tad nedzirdējāt, ko sacīja misis Bebrene? Vai tad viņa teica kaut ko par drošību? Protams, bīstams, bet — labsirdīgs. Viņš ir Karalis, es jau teicu.

— Es ļoti gribu viņu satikt, kaut arī dūša saskrietu papēžos! — iesaucās Pīters.

—Tas ir labi, Ādama dēls! —sacīja misters Bebrs un tik stipri cirta ķepu galdā, ka visas tasītes un bļodiņas nošķindēja vien. — Tu viņu redzēsi. Man ir atsīitāta ziņa, ka jums visiem četriem jātiekas ar viņu rīt pie Akmens Galda.

— Kur tas ir? — vaicāja Lūsija.

— Es jums parādīšu, — atteica misters Bebrs. — Lejup pa upi, diezgan tālu no šejienes. Es jūs turp aizvedīšu.

— Bet kas pa to laiku notiks ar nabaga misteru Tamnusu? — Lūsija ieprasījās.

— Jo ātrāk satiksiet Aslanu, jo ātrāk palīdzēsiet fau­nam, — atbildēja misters Bebrs. — Tiklīdz Aslans būs kopā ar mums, sāksim rīkoties. Taču neiztiksim arī bez jūsu palīdzības. Jo ir vēl kāds pareģojums:

«Kad cilvēks tronī sēdīsies

un Kēras Paravelā valdīt sāks,

tad, tikai tad viss ļaunums pazudīs

un labi laiki nāks.»

Bet tagad, kad jūs esat šeit un viņš ir šeit, tas viss drīz beigsies. Runā, ka Aslans arī agrāk, sensenos laikos, bijis šajās vietās. Bet Ādama un Ievas bērni vēl ne reizi nav te redzēti.

— To es nesaprotu, mister Bebr, — sacīja Pīters, — vai tad Ragana nav cilvēks?

— Viņa gribētu gan, lai mēs tam ticētu, — paskaidroja misters Bebrs, —un tieši tāpēc pasludina sevi par Karalie­ni. Bet viņa nav Ievas meita. Viņu laidusi pasaulē jūsu ciltstēva Ādama (misters Bebrs dziļā cieņā nolieca galvu) pirmā sieva Lilita, kas bijusi viena no džiniem. Lūk, kādi ir viņas radi no mātes puses. Bet no tēva puses — milži. Nē, nē, Raganā nav ne lāses īstu cilvēku asiņu.

— Tad tāpēc viņa ir tik ļauna no papēžiem līdz matu galiem, mister Bebr, — misis Bebrene domīgi novilka.

— Skaidrs, misis Bebrene, — viņš atbildēja, — ja runa ir par cilvēkiem, te var būt divi viedokļi, taču lai tas neskar klātesošos. Tomēr nav divu domu par tiem, kuri pēc izskata ir cilvēki, bet īstenībā nav…

— Es pazīstu labus rūķīšus, — sacīja misis Bebrene.

— Es ari, ja jau sākam par to runāt, — atsaucās viņas vīrs, — lai gan to nav daudz un tieši tie vismazāk līdzinās cilvēkiem. Vispār klausiet manam padomam: ja satiekat kādu, kas vēlas kļūt par cilvēku, bet vēl nav kļuvis, vai kas bijis cilvēks agrāk, taču vairs nav, — tad turiet acis plati vaļā un lai cirvis ir pie rokas! Tāpēc Ragana vienmēr ir tik modra: lai Nārnijā nekad neierastos īsti cilvēki. Jūs tikāt gaidīti visus šos gadus, un, ja Raganai kļūs zināms, ka esat četri, viņa kļūs vēl bīstamāka.

— Kāda nozīme tam, cik mēs esam? — jautāja Pīters.

— Par to ir stāstīts citā pareģojumā, — sacīja misters Bebrs. — Tur, jūras krastā pie šīs upes grīvas, ir Kēras Paravelas pils, tai vajadzētu kļūt par Nārnijas galvaspilsē­tu. Tur, Kēras Paravelas pilī, stāv četri troņi, un kopš neatminamiem laikiem saglabājies ticējums — kad šajos troņos sēdēs divi Ādama dēli un divas Ievas meitas, pienāks gals ne tikai Baltās Raganas valdīšanai, bet arī viņas dzīvei.

Tādēļ mums vajadzēja nākt šurp tik piesardzīgi — ja Ragana uzzinām, ka esat četri, jūsu dzīvības vairs nebūtu pat manu ūsu vērtas!

Bērni tik uzmanīgi klausījās mistera Bebra stāstā, ka nemanīja apkārt notiekošo. Kad Bebrs apklusa, viņi iegri­ma pārdomās. Pēkšņi Lūsija iesaucās:

— Klau… kur ir Edmunds?

Iestājās draudīgs klusums, tad cits aiz cita sāka birt jautājumi:

— Kurš viņu redzēja pēdējais?

— Vai tad viņš jau sen pazudis?

— Vai viņš ir ārā?

Tadvisi metās pie durvīm un palūkojās laukā. Joprojām stipri sniga, līča zaļo ledu klāja bieza sniega sega, un no dambja vidus, kur stāvēja mazā bebru mājiņa, nevarēja saskatīt upes krastus. Viņi izskrēja ārā, kājas līdz potītēm grima mīkstajā sniegā. Bērni skraidīja ap māju, kliegdami uz visām pusēm: — Edmund! Edmund! — kamēr aizsma­ka. Klusi krītošais sniegs slāpēja viņu balsis, un pat atbalss nebija sadzirdama.

— Cik šausmīgi! — uztraucās Sjūzena, kad viņi beidzot atgriezās, zaudējuši jebkuru cerību atrast brāli. —Ak, kaut mēs nekad te nebūtu nonākuši!

— Man nav ne jausmas, ko lai tagad darām, mister Bebr, — sacīja Pīters.

— Ko lai darāt? — atsaucās misters Bebrs, vilkdams kājās zābakus. — Ko lai darāt? Mums tūdaļ jādodas prom. Mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli!

— Varbūt labāk sadalīties, — ierosināja Pīters, — lai katrs iet uz savu pusi. Kurš pirmais Edmundu atrod, tūdaļ atgriežas un…

— Sadalīties, Ādama dēls? — jautāja misters Bebrs. — Kādēļ?

— Saprotams, lai meklētu Edmundu!

— Nav nozīmes viņu meklēt, — sacīja misters Bebrs.

— Kāpēc nav nozīmes? — brīnījās Sjūzena. — Viņš nevar būt tālu aizgājis. Mums viņš jāatrod. Kāpēc jūs sakāt, ka nav nozīmes viņu meklēt?

— Tāpēc, — teica misters Bebrs, — ka mēs jau zinām, uz kurieni viņš aizgājis!

Visi izbrīnā paskatījās uz viņu.

— Vai jūs vēl nesaprotat? -— jautāja misters Bebrs. —Viņš ir aizgājis pie viņas… pie Baltās Raganas. Viņš mūs visus ir nodevis.

— Ko jūs… ko jūs… viņš nevarēja tā izdarīt! —ieklie­dzās Sjūzena.

—Jūs tā domājat? — pārprasīja misters Bebrs un cieši palūkojās uz visiem trim. Vārdi sastinga uz lūpām, jo sirds dziļumos katrs pēkšņi juta, ka Edmunds ir rīkojies tieši tā.

— Bet kā viņš atradīs ceļu? — Pīters nerimās.

— Vai viņš kādreiz ir bijis šajā zemē? —jautāja misters Bebrs. — Vai viņš ir bijis te viens?

— Jā, — tikko dzirdami čukstēja Lūsija. — Liekas, jā!

— Vai viņš jums stāstīja, ko šeit darījis un ko saticis?

— Nē-ē, — atbildēja Lūsija.

— Tad pieminiet manus vārdus, — sacīja misters Bebrs, —viņš ir ticies ar Balto Raganu un nostājies viņas pusē, un viņa tam ir parādījusi, kur atrodas pils. Iepriekš es negribēju par to runāt, jo viņš ir jūsu brālis, bet, tiklīdz es Edmundu ieraudzīju, tā nodomāju: «Uz viņu nevar paļau­ties.» Tas bija uzreiz redzams, ka viņš ir saticis Raganu un baudījis viņas cienastu. Ja ilgi dzīvo Nārnijā, to nav grūti pamanīt. Pēc acīm…

— Un tomēr, — Pīters ar grūtībām izrunāja vārdus,

— mums viņš jāatrod. Viņš galu galā ir mūsu brālis, lai arī īsts nekrietnelis. Un vēl galīgs bērns.

— Iet uz Raganas pili? — brīnījās misis Bebrene. —Vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgā iespēja glābt viņu un pašiem sevi ir turēties no Raganas pēc iespējas tālāk?

— Es nesaprotu, — sacīja Lūsija.

— Nu, kā var nesaprast — viņa taču ne mirkli neaiz­mirst par tiem četriem troņiem Kēras Paravelas pilī un neko citu nevēlas, kā sagūstīt jūs visus četrus. Tiklīdz parādīsieties pie viņas pils — jums visiem būs beigas. Jūs nepaspēsiet ne muti atvērt, kad kolekciju papildinās četras jaunas statujas. Bet jūsu brāli viņa neaiztiks, kamēr viņas varā būs viņš viens pats, jo Ragana mēģinās to izmantot kā lamatas, kā ēsmu, lai noķertu jūs visus.

— Ai, vai tiešām neviens nevar mums palīdzēt? — apraudājās Lūsija.

— Tikai Aslans, — atbildēja misters Bebrs. — Mums viņš jāsatiek. Visas cerības uz viņu.

— Man šķiet, mani draugi, — misis Bebrene neapjuka,

— ka būtu jānoskaidro, kad jūsu brālis pazuda no mājas. Viņš izstāstīs Raganai to, ko paspēja dzirdēt. Proti, vai viņš bija tad, kad mēs sākām runāt par Aslanu? Ja nebija, vēl nekas nav zaudēts, jo viņa neuzzinās, ka Aslans atgriezies

Nārnijā un mēs dodamies viņu satikt. Turpretī, ja viņš dzirdēja, Ragana būs vēl modrāka un acīgāka.

— Man liekas, viņa vairs šeit nebija, kad sākām runāt par Aslanu… — iesāka Pīters, bet Lūsija viņu spēji pār­trauca.

— Nē, bija, bija, — viņa skumji sacīja. — Vai tad tu neatceries, viņš vēl jautāja, vai Ragana arī Aslanu varot pārvērst akmenī!

—Jautāja, godavārds,—nomurmināja Pīters,—un tas lik Joti pēc viņa izskatās.

— Tas ir pavisam bēdīgi, — novilka misters Bebrs.

— Nākamais jautājums. Vai viņš bija šeit, kad es teicu, ka tikšanās vieta ar Aslanu ir pie Akmens Galda?

Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.

— Ja viņš bija, — turpināja misters Bebrs, — Ragana kamanās dosies uz turieni un ceļā mūs notvers. Tad mēs no Aslana būsim nošķirti.

— Bet vispirms Ragana darīs ko citu, — sacīja misis Bebrene, — es pazīstu viņas gājienus. Līdzko Edmunds būs par mums pastāstījis, Ragana tūlīt brauks šurp, lai jau šonakt mūs visus noķertu. Ja viņš ir aizgājis pirms vairāk nekā pusstundas, Ragana būs klāt pēc minūtēm divdesmit.

— Tev taisnība, misis Bebrene, —viņas vīrs atbildēja,

— mums tūliņ jātiek prom no šejienes. Nedrīkstam zaudēt ne mirkli!