Lauva , ragana un drēbju skapis

Septītā nodaļa Diena kopā ar bebriem

Kamēr zēni aizmugurē sačukstējās, abas meitenes pēk­šņi iesaucās: — Ai! — un apstājās.

— Sarkankrūtītis! — Lūsija apjuka. — Sarkankrūtītis ir aizlidojis.

Patiesi — putns nekur nebija manāms.

— Ko nu darīsim? — jautāja Edmunds, izteiksmīgi paskatīdamies uz Pīteru. Tas nepārprotami nozīmēja: «Ko es tev teicu?»

— Css! Skatieties! — čukstēja Sjūzena.

— Kas tur ir? — Pīters jautāja.

— Starp kokiem kaut kas kustas — tur, pa kreisi.

Bērni platām acīm skatījās un jutās neomulīgi.

— Atkal sakustējās, — pēc mirkļa sacīja Sjūzena.

— Šoreiz es redzēju, — apstiprināja Pīters.— Tas arī tagad ir tur. Tikai paslēpies aiz lielā koka.

— Kas tas ir? — jautāja Lūsija, cenzdamās saglabāt mieru.

— Lai kas tas būtu, — Pīters sacīja, — no mums viņš izvairās — negrib, lai pamanām.

— Iesim uz mājām, — aicināja Sjūzena. Un, lai gan neviens to skaļi neteica, tomēr tajā brīdi visi apjēdza, ko Edmunds čukstējis Pīteram. Bērni bija pavisam apmaldī­jušies.

— Kāds tas izskatās? — vaicāja Lūsija.

— Tas… tas ir kaut kāds zvērs, — sacīja Sjūzena, — skatieties! Skatieties! Ātrāk! Re, kur tas ir.

Tagad visi pamanīja ūsainu, spalvainu purniņu, kas rēgojās starp kokiem. Šoreiz zvēriņš nepaslēpās. Gluži pretēji — viņš pielika ķepu pie mutes, tāpat kā cilvēks pieliek pirkstu pie lūpām, ja grib brīdināt, ka jāklusē. Pēc tam atkal pazuda. Bērni stāvēja, elpu aizturējuši.

Pēc brīža svešinieks parādījās no jauna, paskatījās vis­apkārt, it kā baidīdamies, ka kāds varētu sekot, un, ar zīmēm rādīdams būt klusiem, aicināja līdzi meža dziļumā. Bet tad atkal pazuda.

— Es zinu, kas tas ir, — sacīja Pīters. — Bebrs. Es redzēju asti.

— Viņš grib, lai mēs pieejam klāt, — teica Sjūzena, — tāpēc brīdina, lai netrokšņojam.

— Es saprotu, — piekrita Pīters, — tikai jāizlemj, vai mums iet vai ne. Kā tu domā, Lū?

— Man liekas, tas ir labs bebrs, — atbildēja Lūsija.

— Bet kā lai mēs to zinām? — šaubījās Edmunds.

— Varbūt tomēr riskēsim? — Sjūzena ieteica. — Kāda jēga te stāvēt, un galu galā man ļoti gribas ēst.

Šajā brīdī starp kokiem vēlreiz parādījās bebra purniņš; viņš dedzīgi aicināja bērnus pie sevis.

— Ejam, — Pīters izšķīrās, — redzēsim, kas no tā iznāks. Turieties cieši kopā. Vai nu mēs netiksim galā ar vienu bebru, ja tas izrādīsies ienaidnieks?

Un, piespiedušies cits pie cita, bērni pienāca pie koka, aiz kura, kā jau bija paredzams, viņus gaidīja bebrs; tas joprojām atkāpās, čukstēdams aizsmakušā, rupjā balsī:

— Nāciet, nāciet dziļāk! Palikt atklātā vietā ir bīstami!

Vienīgi tad, kad bērni bija ievesti tumšā biezoknī, kur četras priedes auga tik cieši kopā, ka pat to zari bija savijušies, un brūnā zeme klāta ar priežu skujām, jo sniegs te netika cauri, bebrs sāka runāt.

— Vai jūs esat Ādama dēli un Ievas meitas? — tas jautāja.

—Jā, esam gan, — atbildēja Pīters.

— Csst! — Bebrs čukstēja. — Lūdzu, ne tik skaļi! Pat te mums draud briesmas.

— Briesmas? No kā jūs baidāties? — Pīters bija izbrī­nījies. — Te neviena cita nav.

—Te ir koki, — sacīja Bebrs. —Tie vienmēr visu dzird. Lielākā daļa no tiem ir mūsu pusē, bet ir arī tādi, kas var mūs nodot viņai — jūs saprotat, par ko es runāju?

Un Bebrs vairākas reizes zīmīgi nogrozīja galvu.

— Ja sākām runāt par to, kurš kurā pusē, — sacīja Edmunds, — kā lai mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs?

— Neuzskatiet to par rupjību, mister Bebr, — piebilda Pīters, — saprotiet, mēs te esam svešinieki.

— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi, — Bebrs sacīja. — Skatieties, te ir mana pazīšanas zīme.

To sacīdams, Bebrs pastiepa viņiem kaut ko nelielu un baltu. Visi izbrīnā nolūkojās, līdz Lūsija iesaucās:

— Nu protams! Tas ir mans kabatlakatiņš — tas pats, ko es iedevu nabaga misteram Tamnusam.

— Tieši tā, — apstiprināja Bebrs. — Viņš, nabadziņš, izdzirdis baumas par gaidāmo aresta, iedeva man šo kabat­lakatiņu un sacīja — ja ar viņu kas notikšot, man jūs esot jāsatiek un jāaizved…

Te Bebrs apklusa, pāris reižu noslēpumaini pamāja un

lika saprast, lai bērni vēl ciešāk saspiežas apkārt, līdz ūsas skāra viņu sejas. Klusītiņām čukstēdams, viņš piebilda:

— Runā, ka Aslans esot ceļā pie mums — iespējams, jau izkāpis krastā.

Un tad notika kaut kas pavisam neparasts. Bērni, tāpat kā jūs, nezināja par Aslanu neko, bet, tiklīdz Bebrs izrunāja šos vārdus, katru no viņiem pārņēma dīvainas izjūtas. Varbūt ko līdzīgu esat redzējuši sapnī: jums kāds saka kaut ko nesaprotamu, bet jūs nojaušat, ka vārdos ir dziļa jēga, vai arī tie liekas briesmīgi un sapnis pārvēršas murgos; citreiz — tie ir neizsakāmi burvīgi, jūs atceraties šo sapni visu mūžu un nemitīgi vēlaties to redzēt vēlreiz. Tā bija arī šoreiz. Dzirdot vārdu «Aslans», bērnos kaut kas ietrīsējās. Edmundu sagrāba neizprotamas bailes. Pīters pēkšņi jutās

bezgala drosmīgs un gatavs stāties pretī jebkurām bries­mām. Sjūzenai likās, ka ap viņu virmo jaukas smaržas un skan burvīga mūzika. Bet Lūsijai radās sajūta, kāda mēdz būt, kad pamosties no rīta un atceries, ka sācies brīvlaiks vai vasara.

— Bet kas noticis ar misteru Tamnusu? — vaicāja Lūsija. — Kur viņš atrodas?

— Kuš, — Bebrs viņu klusināja, — pagaidiet! Man jāaizved jūs tur, kur varam mierīgi runāt un paēst pusdie­nas.

Tagad visi, izņemot Edmundu, pilnīgi uzticējās Beb­ram, un visi, pat Edmunds, bija ļoti priecīgi, dzirdot vārdu «pusdienas». Bērni veikli sekoja savam jaunajam drau­gam, kurš viņus apmēram stundu veda pa vistumšākajiem meža biezokņiem tik pārsteidzošā ātrumā, ka viņi tikko spēja tam tikt līdzi. Visi bija bezgala piekusuši un izsalkuši. Pēkšņi mežs kļuva retāks un ceļš virzījās strauji lejup. Pēc mirkļa viņi jau bija zem klajas debess — joprojām spīdēja saule, un acu priekšā pavērās brīnumjauks skats.

Viņi stāvēja stāvas, šauras ielejas malā, pa kuru tecēja — pareizāk sakot, varētu tecēt, ja nebūtu aizsalusi, — diezgan plata upe. Tieši zem viņiem pāri tai bija uzcelts dambis. Kad bērni to ieraudzīja, viņi uzreiz atcerējās, ka bebri vienmēr būvē dambjus, un bija pārliecināti, ka šo ir uzcēlis misters Bebrs. Viņi pamanīja arī kautrīgu izteiksmi tā acīs — tāda mēdz būt cilvēkam, kad tas citiem rāda paša stādītu dārzu vai lasa priekšā pašsacerētu stāstu. Pieklājība prasīja, lai Sjūzena pateiktu:

— Kāds burvīgs dambis!

Šoreiz misters Bebrs neklusināja viņu, bet tikai teica:

— Ko jūs, tas tāds nieks vien ir! Tāds nieks vien! Un darbs vēl nav īsti pabeigts!

Virs dambja vajadzēja būt dziļam upes līcim, bet tagad tur pletās līdzena, tumšzaļa ledus virsma. Aiz dambja, zemu lejā, mirguļoja ledus, tikai tas nebija gluds, likās — sakulto ūdeni pēkšņi skāris sals. Un tur, kur agrāk strūklas šļākušās pāri dambim, tagad mirdzēja lāsteku siena — gluži kā ziedu vītnes un sniegbalti vainagi. Pašā dambja vidū stāvēja mājiņa, kas atgādināja lielu bišu stropu, pa jumta spraugu kūpēja dūmi, uzreiz likdami domāt par pusdienām.

To redzēja visi, taču Edmunds pamanīja vēl ko citu. Nedaudz tālāk upē ieplūda kāda sīka straumīte, aizlocīda­mās pa ieleju. Skatīdamies uz to pusi, Edmunds ievēroja divus nelielus kalnus un bija gandrīz pārliecināts, ka tie ir tie paši, kurus viņam rādīja Baltā Ragana, kad viņi šķīrās pie laternu staba. Tas nozīmē, ka starp šiem kalniem, kas atrodas tikai kādu pusjūdzi no šejienes, stāv viņas pils. Zēns atcerējās rahadukumu un to, ka viņš kļūs par karali. «Interesanti, ko par to teiks Pīters?» Edmunds klusībā prātoja, tad viņam galvā iešāvās briesmīgi nodomi.

— Klāt esam, — sacīja misters Bebrs, — rādās, ka misis Bebrene mūs jau gaida. Nāciet man līdzi! Ejiet uzmanīgi, lai nepaslīd kāja!

Dambja augšdaļa bija pietiekami plata, lai to varētu pāriet, tomēr cilvēkiem tas bija grūti izdarāms, jo viss bija apledojis un, kaut gan sasalušais dīķis vienā pusē atradās līmenī ar dambi, otrā pusē bija stāvs kritums lejup uz upi.

Tā viņi gāja cits aiz cita, sekodami misteram Bebram, līdz sasniedza dambja vidu, no kurienes varēja tālu redzēt gan augšup, gan lejup pa upi. Nonākuši pašā vidū, viņi atradās bebru mājas durvju priekšā.

— Klāt esam, misis Bebrene, — sacīja misters Bebrs, — es viņus atradu. Re, kur viņi — Ādama dēli un Ievas meitas!

Un viņi visi iegāja iekšā.

Pirmais, ko Lūsija sadzirdēja, bija klusa klaudzēšana, un pirmais, ko meitene ieraudzīja, bija labsirdīga, veca bebrene, kas ar diegu mutē sēdēja pie šujmašīnas un kaut ko cītīgi šuva. Tātad tas bija šujmašīnas troksnis. Līdzko bērni ienāca, viņa pārtrauca šūt un piecēlās.

— Beidzot jūs esat atnākuši! — viņa iesaucās, pastiep­dama savas krunkainās ķepas. — Beidzot! Kas to būtu domājis, ka es piedzīvošu šo dienu! Kartupeļi vārās, tēj­kanna svelpj savu svelpjamo un… mister Bebr, esiet tik labs un sagādājiet mums svaigas zivis!

— To es izdarīšu, — sacīja misters Bebrs un izgāja no mājas. Pīters sekoja viņam. Abi devās pa dziļā upes līča ledu līdz kādam āliņģim, ko Bebrs ar savu cirvīti katru dienu izcirta no jauna. Viņi bija paņēmuši līdzi spaini. Misters Bebrs apsēdās āliņģa malā — aukstums viņu, šķiet, nemaz neuztrauca — un cieši tajā skatījās, te pēkšņi iegrū­da āliņģī ķepu, un Pīters nespēja ne attapties, kad dka izvilkta brīnišķīga forele. Tad vēl viena, vēl viena, līdz spainis bija pilns.

Tikmēr meitenes palīdzēja misis Bebrenei: viņas pie­pildīja tējkannu, uzklāja galdu, sagrieza maizi un ielika cepeškrāsnī šķīvjus, lai tie sasiltu, un pielēja milzīgu krūzi .1 r alu misteram Bebram no mucas, kas stāvēja kaktā, uzlika pannu uz uguns un uzkarsēja taukus. Lūsija nodomāja, ka bebriem ir ļoti omulīga mājiņa, bet tā pilnīgi atšķīrās no mistera Tamnusa alas. Te nebija ne grāmatu, ne gleznu, bet gultu vietā — sienā iebūvētas lāviņas, gluži kā uz kuģa. I'ie griestiem karājās šķiņķa gabali un sīpolu virtenes, pie sienas rindojās gumijas zābaki un vaskadrānas lietusmēte­li, un cirvji, un dzirkles, un lāpstas, un mūrnieka ķelles, un abras kaļķu javas iejaukšanai, un makšķeres, un tīkli, un maisi. Un galdauts — tiesa, ļoti tīrs — bija no raupja iiudekla.

Tikko cepešpannā izkusušie tauki sāka čurkstēt, ienāca l'īters un misters Bebrs ar iztīrītām zivīm. Vai varat iedomāties, cik garšīgi cepoties smaržoja svaigās zivis un t ik ļoti izsalkuši jutās bērni?

Misters Bebrs beidzot sacīja: — Tūliņ būs gatavs.

Sjūzena nolēja kartupeļiem ūdeni un nolika katlu uz plīts malas, lai tie apžūtu, bet Lūsija palīdzēja misis Beb­renei pasniegt galdā foreles, un pēc brīža katrs pievilka savu ķebli pie galda (bebru mājā blakus misis Bebrenes šūpuļkrēslam pie kamīna bija tikai trīskāju ķeblīši) un sagatavojās baudīt ēdienu. Galda vidū stāvēja krūze ar pienu bērniem — misters Bebrs palika uzticīgs alum — un milzīgs, dzeltens sviesta pikucis, no kura pie kartupeļiem katrs varēja ņemt, cik gribēja. Bērni domāja — un es esmu vienisprātis ar viņiem —, ka pasaulē nav nekā gardāka par svaigu upes zivi, kas noķerta pirms pusstundas un tikko noņemta no pannas. Kad visi bija beiguši ēst, misis Bebre­ne izvilka no cepeškrāsns lielu, karstu, brīnišķīgi glazētu ruleti ar ievārījumu un tūdaļ uzlika uz uguns tējkannu, lai pēc ruletes notiesāšanas varētu dzert tēju. Saņēmuši tējas tases, visi atbīdīja no galda ķeblīšus, lai varētu atspiesties pret sienu, un apmierināti nopūtās.

— Un tagad, — sacīja misters Bebrs, nolikdams uz galda tukšo alus kausu un virzīdams tuvāk tējas tasi, — ja jūs pagaidīsiet, kamēr es aizdegšu pīpi un ļaušu tai iekvē­loties. .. tad varam ķerties pie lietas… Atkal snieg, — viņš piebilda, pašķielēdams uz loga pusi. — Jo labāk, mums nebūs negaidītu viesu — ja arī kāds mēģināja jūs izsekot, pēdas būs aizsnigušas.