Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Pirmā nodaļa
MODINĀTĀJZVANS

Viņš saļima pārpildītās tiesas zāles pašā vidū. Tas bija viens no šīs valsts visslavenākajiem aizstāvības advokātiem. Turklāt, tas bija cilvēks, kurš pārējo vidū izcēlās ar saviem trīs tūkstoš dolāru vērtajiem itāļu uzvalkiem uz korpulentā auguma un ar ievērojamu skaitu vinnētu prāvu. Notikušā pārsteigts, stāvēju, sastindzis kā sālsstabs. Izcilais Džūljens Mentls, kritis par upuri, gulēja uz grīdas kā bezpalīdzīgs zīdainis, trīcot, raustoties krampjos un ārprātīgi svīstot.

Likās, ka, sākot ar šo brīdi, viss notika kā palēninātā filmā. «Ak, Dievs, Džūljenam ir slikti!» iesaucās viņa asistente, jau tā acīmredzamo faktu vēl pastiprinādama ar savām emocijām. Tiesnese bija panikā un ātri kaut ko pusbalsī runāja savā privātajā telefonā, ko bija likusi ierīkot situācijai, ja nu gadītos kas neparedzēts. Attiecībā uz mani, jāsaka, ka es spēju tikai un vienīgi stāvēt, pilnīgi šokēts un apjucis no redzētā. Lūdzu, nemirsti, tu, vecais muļķi. Tev vēl par agru domāt par nāvi. Šādu galu tu neesi pelnījis.

Tiesu izpildītājs, kurš pirms tam likās stāvam savā postenī gluži kā iemiets, metās klāt zemē nokritušajam advokātam un sāka enerģiski masēt tā sirds apvidu. Asistente bija nometusies uz grīdas viņam līdzās, un, garajām blondajām cirtām klājoties pāri Džūljena piesarkušajai sejai, veltīja viņam maigus mierinājuma vārdus, kurus viņš diez vai spēja sadzirdēt.

Pazinu Džūljenu jau septiņpadsmit gadus. Pirmo reizi mēs sastapāmies, kad es kā jauns tieslietu students vasaru pavadīju pie viena no viņa partneriem internatūrā. Viņš jau tad bija guvis ievērību. Spožs, pievilcīgs un bezbailīgs aizstāvības tiesu advokāts ar lielām ambīcijām. Džūljens bija advokātu biroja jaunā daudzsološā zvaigzne, kurai liktenis lēmis kļūt par korifeju savā jomā. Vel aizvien atceros, kā es, strādādams līdz vēlai naktij, gāju garām viņa erkera kabinetam, slepus pārlasot ierāmētu citātu, kas atradās uz viņa masīvā ozolkoka rakstāmgalda. Tas bija Vinstona Čērčila citāts, kas lieliski raksturoja Džūljenu kā personību:

Džūljens tā arī darīja. Viņš bija nepiekāpīgs, mērķtiecīgs un, lai gūtu panākumus, kas, viņaprāt, tam bija lemti jau šūpulī, spēja strādāt astoņpadsmit stundas diennaktī. Dzirdēju runājam, ka viņa vectēvs esot bijis ievērojams senators, bet tēvs cienījams Federālās tiesas tiesnesis. Džūljens bija cēlies no naudīgām aprindām, un uz viņa Armani uzvalku segtajiem pleciem tika liktas lielas cerības. Jāatzīst, ka arī viņam pašam patika izcelties pārējo vidū. Džūljens vienmēr darīja to, ko pats vēlējās, un viņam patika spēle publikas priekšā.

Džūljena izaicinošās izturēšanās apraksti tiesas zālē vienmēr bija avīžu pirmajās lappusēs. Tiklīdz bagātniekiem un slavenībām radās nepieciešamība pēc droša un uzticama tieslietu stratēģa ar agresīvu piesitienu, meklēja viņu, tāpēc viņš allaž bija redzams to sabiedrībā. Laikam jau tikpat labi visi zināja arī to, ar ko Džūljens nodarbojās no darba brīvajā laikā. Birojā klīda leģendas par viņa pilsētas labākajos restorānos pavadītajām naktīm kopā ar jaunām un seksīgām modeļu demonstrētājām, kā arī par pārgalvīgām dzeršanām dauzonīgu brokeru sabiedrībā, ko viņš dēvēja par savu «grāvējkomandu».

Es vēl aizvien nespēju saprast, kāpēc tajā pirmajā vasarā, uzņēmies aizstāvību sensacionālā slepkavības lietā, viņš izvēlējās strādāt kopā ar mani. Lai gan es biju absolvējis to pašu alma mater, ko viņš, proti, Hārvardas universitātes Juridisko fakultāti, es nebūt nebiju pats spējīgākais praktikants birojā, arī manas ģimenes locekļu dzīslās neritēja zilās asinis. Pēc atvaļināšanās no dienesta jūrasspēkos mans tēvs visu mūžu nostrādāja bankā par apsargu. Mana māte uzauga pavisam vienkāršā ģimenē Bronksā.

Tomēr no visiem pārējiem, kuri paklusām darīja visu iespējamo, lai iegūtu privilēģiju kļūt par Džūljena juridisko izsūtāmo, strādājot pie lietas, kas izpelnījās ievērību kā vissensacionālākā no visām slepkavību lietām, viņš izvēlējās tieši mani, sakot, ka viņam imponē mans «darba nesātīgums». Prāvā mēs, protams, uzvarējām, un augsta ranga biznesmenis, kuram tika izvirzīta apsūdzība savas sievas nežēlīgā nogalināšanā, tagad bija brīvs, vismaz tik brīvs, cik to pieļāva viņa netīrā sirdsapziņa.

Tovasar es daudz ko iemācījos. Tas bija daudz vairāk nekā prasme sēt nopietnas šaubas tur, kur tam nebija ne mazākā iemesla. To jau pieprata ikviens prasmīgs advokāts. Man tā bija uzvarētāja psiholoģijas mācībstunda un arī reta izdevība vērot izcilu sava amata meistaru darbībā. Uzsūcu to visu sevī gluži kā sūklis.

Pēc Džūljena uzaicinājuma es paliku strādāt advokātu birojā kā viņa partneris, un starp mums drīz vien izveidojas ciešas un noturīgas draudzības saites. Jāatzīst, ka strādāt kopā ar viņu nebija viegli. Jaunākā partnera pienākumu pildīšana nereti izrādījās īsts sarūgtinājumu pilns pārbaudījums, kas ne vienu vien vakaru izvērtās īstās kliegšanas cīņās. Tāds nu bija Džūljena izvēlētais ātrgaitas ceļš. Nomaldīties viņš vienkārši nevarēja. Tomēr zem īdzīgās fasādes slēpās cilvēks, kuram patiesi rūpēja visu pārējo liktenis.

Neraugoties uz savu lielo aizņemtību, viņš vienmēr apvaicājās par Dženiju, sievieti, kuru es vēl aizvien dēvēju par «savu līgavu», lai gan salaulājāmies jau tad, kad Hārvardā vēl nemaz nebiju iestājies. Uzzinājis no otra praktikanta, ka man radušās finansiālas grūtības, Džūljens parūpējās par to, lai es saņemtu dāsnu stipendiju. Nav noliedzams, ka viņš spēja sacensties ar vislabākajiem no tiem, kā arī tas, ka viņam gāja pie sirds visai mežonīgas izpriecas, bet viņš tomēr nekad nepiemirsa parūpēties par saviem draugiem. Problēma bija tā, ka Džūljens bija darbu gluži vai apsēsts.

Dažus pirmos gadus viņš savas garās darba stundas attaisnoja, aizbildinoties, ka tā rīkojas «firmas interesēs». Nākamā gada ziemā viņš noteikti paņemšot mēnesi garu atvaļinājumu, ko pavadīšot Kaimanu salās. Tomēr, laikam ritot, Džūljena kā veiksmīga advokāta reputācija nostiprinājās aizvien vairāk, un darba apjoms turpināja paplašināties. Izskatāmo lietu skaits palielinājās, un tās guva aizvien lielāku ievērību, tāpēc Džūljens, nekad nespējot atteikties no sev mestā izaicinājuma, turpināja strādāt arvien vairāk un vairāk. Retajos atpūtas brīžos viņš atzinās, ka tagad spējot miegā aizvadīt vien pāris stundu, lai nepamostos ar vainas sajūtu, ka šis laiks nav ziedots lietas materiālu izskatīšanai. Man drīz vien kļuva skaidrs, ka viņu pārņēmušas alkas gūt aizvien lielāku prestižu, slavu un naudu.

Džūljens, kā jau bija sagaidāms, guva milzīgus panākumus. Viņam bija viss, pēc kā tiecās lielākā daļa cilvēku izcila profesionāļa reputācija, viņa ienākumi bija mērojami ar septiņciparu skaitli, bija krāšņa savrupmāja slavenību apdzīvotā rajonā, privāta lidmašīna, vasaras bungalo kādā Dienvidjūru salā un paša visaugstāk vērtētais ieguvums mirdzoši sarkans Ferrari, kas dižojās uz piebraucamā ceļa pie mājas.

Es tomēr zināju, ka viss nebūt nebija tik idilliski, kā likās pirmajā acu uzmetienā. Satraucošu nolemtības auru pamanīju ne jau tāpēc, ka spētu sajust ko vairāk par saviem kolēģiem advokātu birojā, bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielāko daļu sava laika pavadīju kopā ar Džūljenu. Mēs visu laiku kopā strādājām. Likās, ka uzņemtais temps nekad nekļūs lēnāks. Kad viena lieta bija pabeigta, pamalē jau brieda nākamā, turklāt aizvien lielāka par iepriekšējo. Veiktais sagatavošanās darbs Džūljenam vienmēr likās nepietiekams. Un, ja nu tiesnesis uzdotu tādu vai citādu jautājumu! Dievs, pasargi! Un, ja nu mūsu veiktā izmeklēšana nebūtu novesta līdz pilnībai? Un, ja nu Džūljens pārpildītā tiesas zālē tiktu nepatīkami pārsteigts kā briedis, kuru negaidīti izgaismojušas automašīnas starmešu gaismas? Tā nu mēs darbā nodzinām sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un šajā virpulī tiku ierauts arī es. Tur nu mēs bijām. Divi pulksteņa vergi, raujoties melnās miesās kāda stikla un tērauda debesskrāpja sešdesmit ceturtajā stāvā, kamēr vairākums normāli domājošu cilvēku atradās mājās kopā ar savām ģimenēm. Mums, iluzoru panākumu apstulbinātiem, likās, ka visa pasaule ir pie mūsu kājām.

Jo vairāk laika es pavadīju kopā ar Džūljenu, jo vairāk pratu, ka viņš sevi tīši pazudina. Gandrīz vai radās iespaids, ka viņš tīši izaicina nāvi. Viņam nekad nebija gana. Nonāca līdz tam, ka izjuka viņa laulības dzīve. Viņš vairs nesarunājās pat ar savu tēvu, un lai gan materiālajā ziņā viņam piederēja viss, ko vien cilvēks var vēlēties, viņš vēl aizvien nebija atradis to, ko meklēja.

Piecdesmit triju gadu vecumā Džūljens izskatījās tā, it kā viņam jau tuvotos astoņdesmit. Rievu izvagotajā sejā bija lasāms tik vien kā slavas vainagots vispārējs skatījums uz dzīvi ar pārliecību «Iztiksim bez cietuma restēm!», bet pārsvarā viņa nesabalansētā dzīvesveida milzīgā spriedze. Pusdienas, kas izsmalcinātos franču restorānos ieilga līdz vēlai naktij, Kubas cigāru kūpināšana un konjaka glāžu tukšošana bija novedušas pie pārmērīga svara pieauguma. Džūljens nemitīgi žēlojās par sliktu pašsajūtu un nogurumu. Viņš bija zaudējis humora izjūtu un, likās, pat spēju smieties. Man personiski likās, ka viņš bija zaudējis jebkādu dzīves jēgu.

Bet visskumjākais bija tas, ka viņš vairs nespēja asi reaģēt arī uz to, kas notika tiesas zālē. Ja agrāk viņš mēdza klātesošos apžilbināt ar daiļrunīgu un apžilbinošu noslēguma runu, tad tagad Džūljens stundām ilgi runāja riņķī apkārt, atsaukdamies uz nesaprotamām un neskaidrām lietām, kam bija maza vai arī nekāda saistība ar iztiesājamo lietu. Ja kādreiz senāk viņš apsūdzības iebildēm pretī bija cēlis pārliecinošus pretargumentus, tad tagad viņa vārdos skanēja kodīgs sarkasms, kas nopietni pārbaudīja pat to tiesnešu pacietību, kuri agrāk viņu bija uzskatījuši par jurisprudences ģēniju. īsi sakot, Džūljena dedzīgā aizrautība bija sākusi apdzist.

Uz pāragrām beigām viņu grūda ne jau tikai neprātīgā dzīves tempa raisītā spriedze. Es nojautu, ka cēlonis meklējams daudz dziļāk. Liekas, ka tas sakņojās garīgajā plānā. Džūljens gandrīz katru dienu mēdza sacīt, ka darbā vairs nejūtot nekādu azartu un viņu apņemot tukšums. Džūljens sacīja, ka savas advokāta karjeras pirmsākumos esot jurisprudenci patiesi mīlējis, kaut arī sākotnēji viņu šajā jomā ievirzīja tikai ģimenes intereses. Jurisprudences sarežģītība un intelektuālais izaicinājums bija viņu savaldzinājis un rosinājis aktīvi darboties. Tās spēja īstenot sociālās pārmaiņas bija sniegusi Džūljenam iedvesmu un motivāciju. Tolaik viņš bija kas vairāk nekā tikai bagātas ģimenes atvase no Konektikutas. Viņš patiesi iedomājās sevi esam par labo spēku atbalstītāju, instrumentu, ar kura palīdzību pilnveidot sabiedrību, kurš varētu savas iedzimtās spējas likt lietā, palīdzot citiem. Šāda pārliecība piešķīra dzīvei jēgu, ļāva nospraust mērķi un deva cerības.

Bez maizes darba Džūljena lejupslīdei bija vēl kāds izskaidrojums. Pirms sāku līdzdarboties advokātu birojā, Džūljens bija pārdzīvojis nopietnu traģēdiju. Viens no vecākajiem kolēģiem ļāva noprast, ka Džūljens pārcietis kaut ko ārkārtīgi smagu, bet paskaidrot kaut ko tuvāk par to neviens nevēlējās. Pat vecais Hārdings, ar savu pļāpīgumu bēdīgi slavenais partneris advokātu birojā, kurš vairāk laika pavadīja Riča Karltona bārā nekā savā mulsinoši lielajā kabinetā, sacīja, ka esot zvērējis klusēt. lai cik noslēpumains un dziļš šis «kaut kas» arī bijis, manī radās aizdomas, ka tieši tas kaut kādā veidā paātrinājis Džūljena karjeras norietu. Protams, ka mani urdīja ziņkāre, bet vairāk par visu es vēlējos viņam palīdzēt. Neuzskatīju viņu par savu Lielo Skolotāju un padomdevēju vien. Viņš bija arī mans labākais draugs.

Un tad tā viņu piemeklēja. Tā negantā sirdslēkme, kas žilbinošo Džūljenu Mentlu nogrūda no pjedestāla, atgādinot par viņa mirstīgumu. Tas notika tieši pirmdienas rītā, septītās tiesas zāles vidū, tieši tur, kur bijām guvuši uzvaru visskaļākajā slepkavības lietā.