Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Divpadsmitā nodaļa
DZĪVES GALVENAIS UZDEVUMS

Ikviena dzīva radība nedzīvo viena, un ne tikai pati sev. Viljams Bleiks

«Sivanas Lielie Skolotāji bija ne tikai visjauneklīgākie cilvēki, ar kādiem man jebkad mūžā iznācies sastapties,» Džūljens piemetināja, «bet nenoliedzami arī vislabestīgākie.

«Jogs Ramans stāstīja, ka bērnībā, kad viņš vēl bija pavisam mazs un nevarēja iemigt, tēvs klusiem soļiem ienācis viņa rozēm greznotajā istabiņā, lai apvaicātos, ko labu viņš dienā esot izdarījis. Tas izklausās neticami, bet, ja viņš atbildējis, ka neko labu nav izdarījis, tad tēvs palūdza viņu piecelties no gultas un tomēr izdarīt kaut ko labu vai arī pašaizliedzīgi kadam pakalpot, pirms lava tam iet atpakaļ gultā un iemigt.»

Džūljens turpināja: «Viens no visbūtiskākajiem apskaidrotas dzīves principiem, ar kuru varu tevi iepazīstināt, Džon, ir šāds: «Kad viss ir pateikts un izdarīts, tad, neatkarīgi no tā, ko tu esi sasniedzis, neatkarīgi no tā, cik vasarnīcu tev pieder, neatkarīgi no tā, cik automašīnu novietots uz piebraucamā ceļa pie tavas mājas, tavas dzīves kvalitāti noteiks tikai un vienīgi tas, ko un cik daudz tu būsi devis citiem.»

«Vai tam ir kāds sakars ar svaigajām, dzeltenajām rozēm joga Ramana izstāstītajā līdzībā?»

«Jā. Tieši tā. Puķes tev vienmēr atgādinās kādu senu ķīniešu tautas gudrību, proti: «Nedaudz smaržas paliek arī tajā rokā, kura pasniedz tev rozes.» Doma ir skaidra kad tu strādā, lai pilnveidotu citu cilvēku dzīvi, tu netiešā veidā pozitīvi ietekmē arī pats savējo. Kad tu piedomā, lai katru dienu izrādītu kādam laipnību, bagātāka un nozīmīgāka kļūst arī tava dzīve. Lai katra diena iegūtu svētību un garīgumu, tev nepieciešams izdarīt kādam kaut ko labu.»

«Vai ar to būtu jāsaprot, ka man vajadzētu brīvprātīgi uzņemties kādu darbu?»

«Tas būtu lielisks iesākums. Bet tajā, ko es saku, apslēpta daudz dziļāka filozofiska jēga. Es cenšos pateikt, ka tev jāpieņem jauna paradigma par savu lomu un vietu uz šīs planētas.»

«Tagad es atkal pazaudēju domas pavedienu. Vai tu, lūdzu, man nepaskaidrotu, ko nozīmē jēdziens «paradigma»? Es par to neko neesmu dzirdējis.»

«Paradigma vienkārši ir veids, kā tu raugies uz kādu konkrētu situāciju vai arī uz visu dzīvu kopumā. Daži cilvēki redz savas dzīves kausu pustukšu, bet optimisti to redz līdz pusei pilnu. Viņi vienu un to pašu stāvokli apzīmē dažādi, jo dažāds ir arī viņu skatījums uz dzīvi jeb, citiem vārdiem sakot, paradigma. Patiesībā varētu teikt, ka paradigma ir tāds kā palielināmais stikls, caur ko tu raugies uz savas dzīves norisēm. Kā iekšējām, tā ārējām.»

«Vai man tas jāsaprot tā, ka, iesakot man pieņemt jaunu dzīves paradigmu, tu īstenībā iesaki mainīt manu pasaules redzējumu?»

«Jā, apmēram tā. Lai varētu radikāli izmainīt savas dzīves kvalitāti, tev jāapzinās, kāpēc tu atrodies šeit, uz planētas Zeme. Tev jāsaprot, ka pilnīgi bez nekā šajā pasaulē ienākot, tev lemts pilnīgi bez nekā no tās arī aiziet. Pastāvot šādai lietu kārtībai, iespējams tikai viens vienīgs iemesls tam, kāpēc tu šeit esi.»

«Interesanti, kāpēc es šeit esmu?»

«Lai veltītu sevi citiem un atstātu aiz sevis kaut ko nozīmīgu,» Džūljens atbildēja. «Ar to es negribu apgalvot, ka tev nedrīkst piederēt savas rotaļlietas vai ka tev jāatsakās no savas advokāta prakses un jāveltī sava dzīve neveiksminiekiem, lai gan pēdējā laikā esmu sastapis cilvēkus, kuri, juzdamies ļoti gandarīti, ir rīkojušies arī šādi. Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikā. Cilvēki pamazām sāk naudas vietā dot priekšroku garīgumam. Advokāti, kuri agrāk mēdza cilvēkus novērtēt pec naudas maka biezuma, tagad sāk cilvēkus vērtēt pēc to devuma citiem, pēc to sirds dāsnuma. Skolotāji sāk atteikties no sava nodrošinātā stāvokļa, lai palīdzētu intelektuāli pilnveidoties tiem bērniem, kuri dzīvo trūkumā un nabadzībā nožēlojamos graustu rajonos. Cilvēki ir sajutuši pārmaiņu sākumu. Viņi sāk saprast, ka atrodas šeit tādēļ, lai īstenotu noteiktu misiju, un arī to, ka viņiem ir dotas īpašas spējas un talanti, lai palīdzētu šo misiju īstenot.»

«Kas tās par īpašām spējām un talantiem?»

«Tās pašas, par kurām es visu šo nakti tev stāstīju: ass un vērīgs prāts, milzīga enerģija, radoša attieksme pret dzīvi, kā arī spēja sevi disciplinēt un neizsakāmi harmonizējošs miers. Problemātisks ir tikai jautājums par to, kā šiem dārgumiem piekļūt, lai vēlāk tos izmantotu kāda kopīga mērķa īstenošanai,» Džūljens paskaidroja.

«Tagad es saprotu. Bet kā lai sev iemāca darīt labu?»

«Es to varu pateikt pavisam vienkāršiem vārdiem. Tev vajadzētu izvirzīt prioritāti izmainīt savu pasaules redzējumu tā, lai tu vairs neuztvertu sevi kā atsevišķu indivīdu, bet gan kā daļu no viena kopīga veseluma.»

«Vai man tāpēc vajadzētu kļūt laipnākam un labestīgākam?»

«Tev jāsaprot, ka viscēlākais, ko tu vari darīt, ir darboties citu cilvēku labā. Sivanas Lielie Skolotāji to dēvēja par Atbrīvošanos No Savas Patības Važām. Ar to domāta atbrīvošanās no pārlieku lielas sevis apzināšanās, sākot virzīties uz augstāku mērķi. To iespējams īstenot, dodot vairāk tiem, kas tev apkārt, vai nu ziedojot savu laiku, vai enerģiju. Patiesībā šis divas lietas ir tas labākais, ko tu spēj kādam dot. Tas varētu būt kaut kas tik nozīmīgs kā, piemēram, gadu ilgs brīvprātīgs darbs ar trūcīgajiem, vai arī kaut kas tik nenozīmīgs kā dažu automašīnu palaišana sev priekšā lielā satiksmes sastrēgumā. Iespējams, ka tas izklausās banāli, bet, ja ir kaut kas tāds, ko es patiešām esmu sev atklājis, tad tas ir atklājums, ka dzīve ievirzās augstākā un pilnskanīgākā dimensijā tajā brīdī, kad tevī sāk rasties vēlēšanās padarīt pasauli labāku. Jogs Ramans mēdza sacīt, ka, nākot pasaulē, mēs kliedzam, kamēr pasaule gavilē, un, viņaprāt, dzīvi mums vajadzētu nodzīvot tā, lai, to atstājot, pasaule kliegtu, bet mēs gavilētu.»

Es zināju, ka Džūljenam ir taisnība. Savas advokāta prakses laikā man sagādāja raizes doma par to, ka ne katrreiz es atdodu cilvēkiem no sevis tik daudz, cik īstenībā būtu varējis. Es nenoliedzami atrados privileģētā stāvoklī, jo, aizstāvot savus klientus, bija tādas aizstāvības lietas, kuras kalpoja par paraugu citām iztiesājamām lietām, bet jurisprudence man bija kļuvusi drīzāk par biznesu nekā par sirdij tīkamu darbu. Studenta gados universitātē es, tāpat kā daudzi mani vienaudži, biju ideālists. Diskusijās pie atdzisušas kafijas un sakaltušas picas mēs savās kopmītnes istabiņās kalām plānus, kā spēsim mainīt pasaules kārtību. Kopš tā laika pagājuši apmēram divdesmit gadi, un tagad tā vietā, lai dedzīgi vēlētos izmainīt pasauli, es dedzīgi vēlos tikai vienu nomaksāt savu hipotekāro kredītu par māju un nodrošināt sev bezrūpīgas vecumdienas, pelnot kārtīgu pensiju. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es atskārtu, ka biju ērti iekārtojies savā vidusšķiras kokonā, kurš sniedza man patvērumu no sabiedrības kopumā un pie kura es biju ļoti pieradis.

«Zini, es tev pastāstīšu kādu senu notikumu,» Džūljens sacīja.

Reiz dzīvoja kāda vārga un nespēcīga veca sieviete, kuras mīļotais vīrs bija miris. Viņa pārcēlās dzīvot pie sava dēla, vedeklas un mazmeitas. Vecās sievietes redze un dzirde katru dienu arvien vairāk pasliktinājās. Dažkārt viņai tik ļoti trīcēja rokas, ka šķīvī pasniegtie zirņi izbārstījās pa grīdu vai arī izšļakstījās tasē ielietais buljons. Dēls un vedekla dusmojās par mājās valdošo nekārtību un kādu dienu pateica, ka nu reiz viņiem pietiek. Viņi nolika mazu galdiņu aizdurvē pie slotu kambara un lika mātei maltītes ieturēt tur vienai pašai. Maltīšu laikā māte no istabas tālākā kakta noraudzījās uz dēla ģimeni asaru pilnām acīm. Dēla ģimene ēda pie galda, ar māti tikpat kā nesarunājoties. Ja nu vienīgi norāja par zemē nejauši nokritušu karoti vai dakšu.

Kādu vakaru, tieši pirms vakariņām, viņu mazā meitiņa sēdēja uz grīdas un rotaļājās ar spēļu klucīšiem. «Ko tu tur dari?» tēvs ieinteresēts apvaicājās. «Es taisu mazu galdiņu priekš tevis un mammas,» meitene sacīja, «pie kura istabas stūrī nosēdināšu jūs, kad izaugšu liela.» Tēvs un māte ilgi klusēja. Likās veselu mūžību. Tad viņi sāka raudāt. Tikai tagad abi sāka apzināties, ko īstenībā izdarījuši un cik ļoti nodarījuši pāri savi mātei. Tajā pašā vakarā viņi ierādīja vecajai mātei atkal vietu pie lielā ēdamgalda. Sākot ar to dienu, viņa atkal ieturēja maltītes kopā ar visu ģimeni. Kad no galda nokrita kāda ēdiena kripatiņa vai dakšiņa, neviens vairs nepievērsa tam uzmanību.

«Īstenībā vecāki šajā stāstā nemaz nebija ļauni cilvēki,» Džūljens sacīja. «Bija vienkārši vajadzīga kāda dzirkstelīte, kas liktu tiem apzināties savas rīcības sekas un iedegtu to sirdīs līdzjūtību. Ikdienā izrādīta līdzjūtība un labestība padara dzīvi daudz bagātāku. Pacenties katru rītu izbrīvēt laiku, lai padomātu par to, ko tu šodien varētu kādam izdarīt labu. Lai dzīve kļūtu jauka, nemaz nevajag daudz: sirsnīga uzslava tam, kurš to gaida vismazāk; uzmundrinošs žests draugam, kuram atgadījusies nelaime; kāda neliela dāvaniņa vai uzmanības apliecinājums taviem ģimenes locekļiem. Un, runājot par draudzību, nemitīgi rūpējies par tās saglabāšanu. Ja cilvēkam ir trīs uzticami draugi, viņš patiesi ir ļoti bagāts.» Es piekrītoši pamāju.

«Draugu klātbūtne dzīvei piešķir humoru, valdzinājumu un krāšņumu. Maz ir tādu lietu, kas spēj padarīt cilvēku jauneklīgāku kā sirsnīga izsmiešanās kopā ar seniem draugiem. Kad kļūsti pārāk paštaisns, draugi spēj tev palīdzēt «atgriezties uz zemes». Draugi liek tev pasmaidīt, kad sāc ņemt problēmas pārāk tuvu pie sirds. Labi draugi sniedz palīdzīgu roku tad, kad dzīve tevi nospiež uz ceļiem un tu tajā saskati tikai melnās krāsas. Kad biju aizņemts ar aizstāvības lietām, man draugiem neatlika laika. Tagad, ja neskaita tevi, Džon, esmu palicis gluži viens Man nav neviena, ko uzaicināt līdzi garajās pastaigās pa mežu, kad visi, ērti ierīkojušies savos kokonos, apskurbuši snauduļo. Kad esmu beidzis lasīt brīnišķīgu grāmatu, kas mani aizkustinājusi līdz pašiem sirds dziļumiem, man nav neviena, ar ko to pārrunāt. Un inan nav arī neviena, kam izkratīt sirdi, kad saule zeltainā rudens dienā to sasilda un piepilda ar prieku.»

Tad Džūljens sevi spēji pārtrauca. «Labi. Ne jau iāpēc esmu še ieradies, lai sevi žēlotu. Esmu uzzinājis no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, ka apskaidrotam cilvēkam ikviena rītausma ir jauna diena.«

Es vienmēr biju raudzījies uz Džūljenu kā īstu jurisprudences supermenu vai gladiatoru, kurš laužas cauri pretinieka pretargumentu biezoknim gluži tāpat, kā to dara Austrumu cīņas meistari. Bija skaidri redzams, ka tas vīrs, kuru sastapu pirms daudziem gadiem, bija iemantojis pavisam citādas rakstura īpašības. Tas Džūljens, kurš tagad stāvēja manā priekšā, izstaroja maigumu, laipnīgumu, labestību un mieru. Viņš likās apmierināts ar to, kāds bija, un arī ar lomu, kāda tam bija iedalīta tajā teātrī, ko dēvē par dzīvi. Viņš kā neviens cits, ko man jebkad mūžā gadījies sastapt, tagad būdams vieds un pieredzējis Garīgais Skolotājs, spēja izvērtēt pagātnē pielaistās kļūdas un tajā pašā laika apzināties arī to, ka viņa tagadējā dzīve ir kas vairāk nekā tikai pagātnē piedzīvoto notikumu virknējums vien.

Doma par to, kas sagaidāms turpmāk, lika Džūljena acīm iemirdzēties. Arī mani bija pārņēmusi tāda pati gaidpilna atvērtība pasaulīgās dzīves brīnumainajām norisēm un nevaldāms prieks par dzīvi. Man arvien vairāk sāka likties, ka Džūljens Mentls, kādreiz tik neuzvaramais un izveicīgais advokāts, kurš aizstāvēja šīs pasaules varenos, no cilvēka, kurš soļo pa dzīvi, ne par vienu īpaši neraizēdamies, ir patiešām pārtapis par garīgu būtni, kura iet pa dzīvi, rūpēdamās par saviem līdzcilvēkiem. Iespējams, ka arī man liktenis lēmis to pašu.