Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Desmitā nodaļa
DISCIPLINĒTĪBAS SPĒKS

Džūljens turpināja izmantot joga Ramana stāstu par pamatu tai mācībai, kurā dalījās ar mani. Es biju uzzinājis par dārzu, kas zeļ un plaukst manā prātā, jeb vietu, kur rodams mans iekšējais spēks un potenciāls. Iepazinis to, ko simbolizē tornis ar bāku, es biju sapratis, cik ļoti svarīgi ir apzināties savas dzīves aicinājumu un noteikt it visam dzīvē mērķi. Ar deviņas pēdas garā un deviņsimt mārciņu smagā japāņu sumo cīkstoņa palīdzību biju izpratis mūžseno kaizen principu un visu to labo, ko sev līdzi nes sevis pilnveidošana. Un man nebija ne jausmasj ka pats labākais tikai vēl gaidāms.

«Tu droši vien atceries, ka mūsu draugs, sumo cīkstonis, bija pilnīgi kails.»

«Izņemot rozā stiepju pinumu, kas aizsedza viņa vīrietību,» es rotaļīgi iestarpināju.

«Pareizi,» teica Džūljens un sasita plaukstas. «Rozā stieples pinums domāts tam, lai ceļā uz bagātāku, laimīgāku un apskaidrotāku dzīvi atgādinātu tev par paškontroles un disciplinētības spēku. Mani Sivanas Lielie Skolotāji nenoliedzami bija visveselīgākie, visapmierinātākie un iekšēji vislīdzsvarotākie cilvēki, kādus man jebkad mūžā bija gadījies sastapt. Jāpiebilst, ka viņi bija arī visdisciplinētākie. Lielie skolotāji lika man saprast, ka paša disciplinētības tikums ir līdzīgs stiepļu pinumam. Vai tev jebkad ir iznācis laiks papētīt, kāds īsti ir stiepļu pinums, Džon?»

«Šī jautājuma noskaidrošanu laikam gan nekad neesmu izvirzījis kā prioritāti,» es, domīgi pasmaidījis, atzinu.

«Nu kādreiz, ja iznāks laiks, papēti. Tu redzēsi, ka tas sastāv no daudzām smalkām stieplītēm, kas savītas kopā izturīgā grīstē. Katra atsevišķā stieplīte ir trausla un neizturīga, bet, kopā savītas, tās kļūst izturīgākas par dzelzi. Ar paškontroli un gribasspēku ir tieši tāpat Lai izveidotu dzelžainu gribasspēku, ir svarīgi sevi disciplinēt, trenējot gribu mazās lietās. Darot to regulāri, šīs mazās lietiņas sakrājas un saplūst kopā, līdz beidzot rezultējas stiprā gribasspēkā. Iespējams, ka vislabāk šo domu izskaidro sena afrikāņu dzīves gudrība: «Daudzos zirnekļa tīklos iespējams noķert pat lauvu.» Liekot lietā savu gribasspēku, tu kļūsti par sava likteņa noteicēju. Nepārtraukti praktizējot seno sevis iegrožošanas mākslu, neviens žogs nav tik augsts, lai tam nevarētu pārkāpt. Neviens izaicinājums nav tik spēcīgs, lai ar to netiktu galā. Un neviena krīze tik liela, lai to nespētu pārvarēt. Pašdisciplīna tevi nodrošinās ar tām garīgajām rezervēm, kādas nepieciešamas, lai izdzīvotu, kad liktenis tavā ceļā noliek kārtējo pārbaudījumu.»

«Man tevi jābrīdina, ka gribasspēka trūkums ir garīga saslimšana.» Šie Džūljena vārdi mani pārsteidza nesagatavotu. «Ja tev piemīt rakstura vājums, izvirzi sev prioritāti iespējami drīzāk to pārvarēt. Liels gribasspēks un spēja sevi disciplinēt ir svarīgas īpašības, kas piemīt ar stingru raksturu apveltītiem sava izvēlētā ceļa gājējiem. Gribasspēks ļauj tev izdarīt to, ko apņēmies brīdī, kad sacīji, ka gribētu vispār ko tādu izdarīt. Tieši gribasspēks ļauj tev piecelties pulksten piecos no rīta, lai trenētu prātu meditējot, vai arī palutinātu dvēseli ar pastaigu mežā laikā, kad aukstā ziemas vakarā vilina ērta gulta. Tieši gribasspēks ļauj tev savaldīties un klusēt, kad mazāk attīstīts cilvēks tevi apvaino vai arī rīkojas tev nepieņemamā veidā. Tieši gribasspēks palīdz īstenot savus sapņus, kad ceļā nākas sastapties ar šķietami nepārvaramu šķērsli. Tieši gribasspēks ļauj sakrāt spēkus, lai izpildītu pienākumus pret citiem cilvēkiem, un, kas ir vēl svarīgāk arī pienākumus pret sevi.»

«Vai tas tiešām ir tik svarīgi?»

«Pavisam noteikti, mans draugs. Tas ir parametrs, kas raksturo ikvienu cilvēku, kurš dzīvo pilnskanīgu, iespējām bagātu un mierīgu dzīvi.»

Džūljens pameklēja sava apmetņa dziļumos un izvilka laukā mirdzošu sudraba medaljonu, līdzīgu tiem, kādus iespējams aplūkot senās Ēģiptes tematikai veltītajās muzeju ekspozīcijās.

«Tu tagad nēsā šādas rotas?» es pajokoju.

«Sivanas Lielie Skolotāji mūsu pēdējā kopīgajā vakarā pasniedza man to kā dāvanu. Tās bija prieka un mīlestības caurstrāvotas atvadu svinības tādu ģimenes locekļu vidū, kuri dzīvojuši savu dzīvi pilnvērtīgi un piesātināti. Tas bija viens no visskaistākajiem un arī visskumjākajiem vakariem manā dzīvē. Man nepavisam negribējās šķirties no Sivanā pieredzētās nirvānas. Tas bija mans patvērums, oāze, kurā sakoncentrēts viss tas, kas manā dzīvē bijis labs. Sivanas Lielie Skolotāji bija kļuvuši mani garīgie brāļi un māsas. Tovakar Himalajos palika daļa no manas sirds,» Džūljens klusā balsī paskaidroja.

«Kādi vārdi medaljonā iegravēti?»

«Paklausies. Es tev tos nolasīšu. Iegaumē tos uz visu mūžu, Džon. Grūtā brīdī tie man patiešām ir palīdzējuši. Lūgšu Dievu, lai arī tev tie līdzētu pārvarēt grūtības. Tie ir šādi: «Ar tēraudcietu disciplīnu tu kaldināsi raksturu, kurā netrūks ne drosmes, ne miera. Ar stingra gribasspēka palīdzību tev lemts sasniegt dzīves augstāko ideālu un dzīvot dievišķā mājoklī, kurā mājo labestība, prieks un vitalitāte. Tas, kuram šo tikumu nav, līdzinās bez kompasa palikušam jūrniekam, kuram beigās lemts iet bojā kopā ar savu kuģi.»

«Es nekad neesmu aizdomājies par to, cik svarīga ir paškontrole, lai gan daudzkārt esmu vēlējies, kaut būtu spējis sevi vairāk disciplinēt,» es atzinu. «Vai gribi teikt, ka īstenībā disciplinētību iespējams uztrenēt gluži tāpat, kā mans pusaugu dēls vietējā trenažieru zālē trenē savus muskuļus?»

«Analoģija ir ļoti veiksmīga. Tu patiešām strādā ar savu gribasspēku tieši tāpat, kā tavs dēls strādā vingrošanās zālē ar saviem muskuļiem. Jebkurš, neatkarīgi no tā, cik tas būtu kusls vai gauss, samērā neilgā laikā var sevi disciplinēt. Kā piemēru šeit varētu minēt Mahatmu Gandiju. Kad vairākums cilvēku iedomājas šo mūsdienu svēto, viņiem prātā nāk cilvēks, kurš noteikta mērķa labad spēja nedēļām ilgi iztikt bez ēšanas un savas pārliecības dēļ spēja paciest arī neizturamas sāpes. Bet, palasot ko vairāk par Gandija dzīvi, uzzināsi, ka tā sevi kontrolēt viņš nebūt nav spējis vienmēr.»

«Tu taču negrasies man iestāstīt, ka Gandijs bija tikpat nevaldāms uzdzīvotājs kā tu?»

«Ne gluži, Džon. Būdams jauns Dienvidāfrikas advokāts, viņš bija ļoti impulsīvs un nesavaldīgs. Tādas lietas kā meditācija un gavēšana viņam bija tikpat svešas kā vienkāršais, baltais gurnauts, kurš viņa dzīves vēlākajos gados kļuva par viņa personisko zīmolu.»

«Vai tu gribi teikt, ka, pietiekami daudz trenējoties, arī es varētu sevī attīstīt tikpat lielu gribasspēku kā Mahatma Gandijs?»

«Mēs ikviens esam savādāks. Viens no mūžsenās mācības pamatprincipiem, joga Ramana vārdiem runājot, ir tas, ka patiesi apskaidrots cilvēks nekad necenšas būt tāds pats kā visi pārējie. Pareizāk sakot, viņi tiecas justies pārāki par savu iepriekšējo patību. Nekad nevajadzētu censties pārspēt citus. Pārspēt vajag pašam sevi,» Džūljens atbildēja.

«Kad tev būs pietiekami liels gribasspēks, tev būs arī apņēmība paveikt to, ko vienmēr esi vēlējies. Tavā gadījumā derētu patrenēties maratonskriešanā, nodarboties ar nobraucieniem ar plostu pa krāčainām kalnu upēm, vai pat atteikties no jurisprudences, lai kļūtu par mākslinieku. Lai kādu sapni tu tiektos piepildīt, vai nu tas būtu materiālas dabas, vai garīgas, ne man būt tavam soģim un tiesnesim. Es tikai tev patekšu, ka jebkura no šīm lietām tev būs sasniedzama, aktivizējot savas snaudošās gribasspēka rezerves.»

Tad Džūljens piebilda: «Paškontroles un disciplinētības ienākšana tavā dzīvē ļaus tev izjust milzīgu atbrīvotības sajūtu. Jau tas vien izmainīs tavu dzīvi»

«Ko tu ar to gribi teikt?»

«Lielākajai daļai cilvēku piemīt rīcības brīvība. Viņi var doties, kurp vien vēlas, un nodarboties ar to, kas pašiem patīk. Bet pārāk daudz ir arī tādu cilvēku, kuri ir kļuvuši savu iegribu vergi. Viņu darbība drīzāk ir vērsta negatīvā virzienā. Ar to es gribu pateikt, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi putām, kas, viļņu izmestas krastā, plūst uz turieni, kur viļņi tās nes. Ja tādi cilvēki pavada laiku kopā ar savu ģimeni, un tādā brīdi piezvana kāds no darba un paziņo, ka atgadījusies nelaime, viņi, lauzīdami rokas, bez jēgas skraida apkārt, ne brīdi neapstājoties, lai padomātu par to, kāda rīcība tobrīd būtu svarīga gan sevis pilnveidošanai, gan savas dzīves misijas īstenošanai. Tāpēc pēc visa tā, ko savā dzīvē esmu novērojis gan Rietumu, gan Austrumu pasaulē, varu teikt, ka šādiem cilvēkiem gan piemīt rīcības brīvība, bet pietrūkst īstas atbrīvotības. Viņiem pietrūkst kāda būtiska kvalitāte, lai varētu dzīvot jēgpilnu un apgaismotu dzīvi. Viņiem pietrūkst iekšējas atbrīvotības, lai aiz kokiem varētu saskatīt mežu, vai arī, lai izšķirtos par pareizu rīcību, pretstatā šķietami vēlamai.»

Es nevarēju Džūljena viedoklim nepiekrist. Man gan nebija, par ko žēloties. Man bija liela ģimene, ērta māja un liela advokāta prakse. Bet es melotu, ja apgalvotu, ka jūtos iekšēji atbrīvots. Peidžeris man bija tikpat nepieciešams kā mana labā roka. Es dzīvoju nerimtīgā steigā. Man nekad nebija laika nopietni aprunāties ar Dženiju. Un tas, ka es tuvākajā nākotnē spētu izbrīvēt vēl brīdi klusuma sev, likās tikpat neiespējami, kā uzvarēt Bostonas maratona skrējienā. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk atskārtu, ka, būdams jaunāks, es nekad nebiju pat pagaršojis patiesas un neierobežotas brīvības nektāru. Es domāju, ka patiešām esmu bijis pat savu niecīgāko instinktu vergs. Es vienmēr pakļāvos un darīju to, ko man lika citi.

Vai lielāks gribasspēks ļaus man justies atbrīvotākam?»

«Atbrīvotība līdzinās mājai. Tu to būvē pamazām ķieģeli pa ķieģelim. Nu lūk pirmajam ķieģelim tava nama pamatos vajadzētu būt gribasspēkam. Tas tevi iedvesmo rīkoties tā, kā ir pareizi konkrētajā dzīves situācijā. Tas dod tev spēku rīkoties drosmīgi. Tas ļauj tev veidot savu dzīvi tādu, kādu tu to esi iztēlojies, nevis pieņemt tādu, kāda tā ir.»

Džūljens uzskaitīja arī tos daudzos praktiskos guvumus, ko spēj nodrošināt gribasspēks.

«Vari ticēt vai ne, bet stingra gribasspēka izveide var izdzēst paradumu par visu mūžīgi raizēties. Tā var uzturēt tevi pie labas veselības un nodrošināt ar daudz lielāku spēku un enerģiju kā jebkad agrāk. Redzi, Džon, īstenībā jau paškontrole nav nekas vairāk kā kontrole pār savu prātu. Griba valda pār prāta spēku. Trenējot prātyi, tu veido savu dzīvi. Prāta pilnveidošana sākas ar bridi, kad tu kļūsti spējīgs kontrolēt ikvienu savu domu. Kad esi, izkopis sevī spēju atbrīvoties no negatīvajām domām, koncentrējoties tikai uz labajām, tām sekos arī pozitīva rīcība. Un drīz vien tu sāksi piesaistīt savai dzīvei visu to labāko.

Ilustrēšu šo domu ar piemēru. Pieņemsim, ka viens no taviem personiskās pašpilnveidošanās mērķiem ir katru dienu celties augšā sešos no rīta un doties veselības skrējienā apkārt mājas tuvumā esošajam parkam. Iedomāsimies, ka ir pats ziemas vidus un modinātājs tevi uzrauj no dziļa un pamatīga miega. Sava pirmā impulsa iespaidā tu gribi nospiest zvana pogu un laisties atpakaļ miegā. Varbūt tev sākt īstenot savu apņēmību skriet apkārt parkam nākamajā rītā? Šāds uzvedības modelis ievelkas vairāku dienu garumā, līdz kamēr tu nolem, ka esi pārāk vecs, lai mainītu savu dzīvi, un iestāsti sev, ka nodoms sākt uzturēt sevi labā fiziskā formā ir pārāk nereāls.»

«Tu mani pārāk labi pazīsti, Džūljen,» es klusā balsī noteicu.

«Bet tagad izveidosim alternatīvu rīcības scenāriju. Vēl aizvien ir pats ziemas vidus. Modinātājs nozvana, un prātā iezogas doma, ka tu varētu palikt gultā. Bet, tā vietā, lai kļūtu savu paradumu vergs, tu met tiem izaicinājumu, prātā rosinot kādu spēcīgāku domu. Tu sāc gara acīm iztēloties, kā izskatīsies, jutīsies un rīkosies, kad būsi savā vislabākajā fiziskajā formā. Birojā, iedams garām saviem darba kolēģiem slaids un jauneklīgs, tu dzirdēsi sev adresētus komplimentus. Veltī uzmanību visam tam, ko spēsi paveikt, izmantojot to enerģiju, ko dos regulāra ikrīta nodarbošanās ar sportu. Vairs nekādas televizora ekrāna priekšā pavadītas naktis, kad pēc garās un nogurdinošās dienas tiesā tu jutīsies pārāk noguris, lai darītu vēl ko citu. Tavas dienas pildīsies ar enerģiju, entuziasmu un jēgu.»

«Nu bet pieņemsim, ka es to visu daru, un tomēr joprojām ilgojos labāk pavalstīties pa gultu, nekā skriet apkārt parkam. Ko tad?»

«Sākumā dažas pirmās dienas būs grūti, un tev stipri vien gribēsies atgriezties atpakaļ pie saviem vecajiem paradumiem. Bet jogs Ramans bija cieši pārliecināts par viena konkrēta mūžsena principa pareizību, kura būtība ir šāda: «Labais vienmēr uzvar slikto.» Bet, ja tu daudzu gadu gaitā vienmēr pieteiksi karu visām tām negatīvajām domām, kurām izdodas klusi ielavīties tava prāta cietoksnī, tad ar laiku tās pašas sapratīs, ka nav vēlamas, un pagaisis kā nevēlami viesi, apzinoties, ka to klātbūtne ir traucējoša.»

«Vai tādējādi tu centies man pateikt, ka domas ir materiālas?»

«Jā. Un tu tās spēj pilnībā kontrolēt. Domāt pozitīvas domas ir tikpat viegli kā domāt negatīvas.»

«Bet, kāpēc tādā gadījumā tik daudz cilvēku uz mūsu planētas raizējas, novirzot savas domas tikai uz negācijām?»

«Tāpēc, ka viņi nekad mūžā nav mācījušies sevi kontrolēt un disciplinēt savas domas. Lielākajai dajai cilvēku, ar kuriem man iznācis kontaktēties, nav ne mazākās jausmas par to, ka viņi spēj kontrolēt ikvienu savu domu. Turklāt viņu spēkos ir to darīt ik dienu, ik minūti, ik sekundi. Viņi uzskata, ka domas ieklīst prātā tāpat vien, nejauši, un nekad nav aizdomājušies līdz tam, ka, neizbrīvējot laiku, lai sāktu kontrolēt savas domas, domas sāks kontrolēt pašus. Kad tu sāksi koncentrēties tikai uz labajām domām, ar gribasspēka palīdzību apspiežot negatīvās, es galvoju, ka tās drīz vien izzudīs.»

«Tātad, ja vēlos atrast sevī iekšēju spēku, lai agrāk celtos, mazāk ēstu, vairāk lasītu, mazāk raizētos, kļūtu pacietīgāks vai mīlošāks, tad vienīgais, kas man darāms, ir sakopot gribasspēku, lai savās domās atbrīvotos no negācijām.»

«Kad tu kontrolē savas domas, tu vienlaikus kontrolē arī prātu. Kad tu kontrolē prātu, tu kontrolē savu dzīvi. Un, tiklīdz tu esi visā pilnībā apguvis prasmi kontrolēt savu dzīvi, tu kļūsti noteicējs pār savu likteni.»

Man vajadzēja to visu dzirdēt. Šajā vienā vienīgajā, dīvainajā, bet reizē arī iedvesmojošajā nakti es biju nogājis ceļu no skeptiski noskaņota aizstāvības advokāta, kurš rūpīgi iedziļinājās sava bijušā kolēģa, bet tagad joga stāstījumā, līdz patiesi ticīgajam, kuram pirmo reizi daudzu gadu gaitā vērušās acis. Man būtu gribējies, lai arī Dženija būtu to dzirdējusi. Īstenībā es vēlējos, lai arī mani bērni būtu to dzirdējuši. Es zināju, ka Džūljena stāsts būtu viņus ietekmējis tikpat dziļi kā mani. Es vienmēr biju ilgojies kļūt labāks ģimenes tēvs un dzīvot piepildītāku dzīvi. Bet vienmēr izrādījās, ka es biju pārāk aizņemts, lai apdzēstu visus tos lielos raižu uzkurinātos ugunskurus, kas man līdz šim likās tik svarīgi. Iespējams, ka tas bija mans vājums un paškontroles trūkums. Iespējams, ka tā bija mana nespēja ieraudzīt aiz kokiem mežu. Dzīve paskrēja kā viens vienīgs acumirklis. Liekas, es vēl tikai vakar biju pavisam jauns Hārvarda universitātes Juridiskās fakultātes students, pārpilns enerģijas un entuziasma. Tolaik es sapņoju kļūt par ievērojamu politiķi vai par Augstākās tiesas tiesnesi. Bet, laikam ritot, es ieslīgu ikdienas rutīnā. Vēl būdams pašpārliecināts advokāts, Džūljens mēdza man sacīt, ka pašapmierinātība cilvēku nogalina.

Jo biežāk es par to domāju, jo vairāk sāku apzināties, ka esmu pazaudējis izsalkuma sajūtu sevī. Tas nebija izsalkums nolūkā iegūt lielāku māju vai automašīnu. Nē, mans izsalkums bija nesalīdzināmi dziļāks. Tas bija saistīts ar vēlmi piepildīt savu dzīvi ar mērķtiecību un jēgu. Nodzīvot to ar svētku sajūtu, izjūtot gandarījumu par padarīto.

Kamēr Džūljens turpināja runāt, es sāku sapņot vaļējām acīm. Izklaidīgi ieklausīdamies viņa teiktajā, vispirms iztēlojos sevi kā piecdesmitgadīgu un pēc tam vēl par desmit gadiem vecāku vīru. Vai es vēl aizvien darīšu to pašu darbu? Vai būšu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem? Vai man nāksies risināt tādas pašas problēmas kā tagad? Tas mani biedēja. Es vienmēr biju vēlējies kaut kādā veidā uzlabot pasauli, bet pašlaik es neko tādu nedarīju. Es domāju, ka izmainījos tieši tobrīd, kad sēdēju tajā tveicīgajā naktī kopā ar Džūljenu uz manas dzīvojamās istabas grīdas. Japāņi šādu stāvokli apzīmē ar vārdu satori. Tas nozīmē «pamošanās vienā mirklī».. Un tieši tā arī bija. Es nolēmu īstenot savus sapņus un padarīt savu dzīvi daudz pilnskanīgāku. Tāds bija mans pirmais solis ceļā uz patiesu atbrīvotību. Uz tādu atbrīvotību, kādu izjūti, kad reizi par visām reizēm izlem ņemt dzīves grožus, visplašākajā nozīmē, pats savās rokās.

«Pateikšu tev formulu gribasspēka veidošanai,» sacīja Džūljens, kuram nebija ne mazākās nojausmas par tām iekšējām pārmaiņām, kādas biju tikko kā izjutis. «Gudrība bez pielietojuma vispār nav nekāda gudrība.»

Tad viņš turpināja, «Es gribētu, lai tu katru dienu ceļā uz darbu atkārtotu kādu vienkāršu frāzi.»

«Vai tā ir viena no mantrām, par kurām man pirmīt stāstīji» es pavaicāju.

«Jā. Tieši tā. Turklāt tāda, kas pastāvējusi vairāk nekā piectūkstoš gadu garumā, lai gan par tās pastāvēšanu zināja tikai pavisam neliela saujiņa Sivanas Lielo Skolotāju. Jogs Ramans man sacīja, ka, atkārtojot šo mantru, man īsā laika periodā izdosies sevī attīstīt paškontroli un nelokāmu gribu. Atceries, ka vārds spēj ietekmēt cilvēka dzīvi. Vārds ir verbāla spēka izpausme. Piepildot savu prātu ar cerību vārdiem, cilvēks kļūst cerīgs. Piepildot savu prātu ar labestīgas laipnības vārdiem, cilvēks kļūst laipns. Piepildot prātu ar drosmi, cilvēks kļūst drosmīgs. Vārdiem piemīt liels spēks,» Džūljens uzsvēra. «Lai notiek. Esmu pati uzmanība.» «Mantra, kuru es tev iesaku atkārtot vismaz reizes trīsdesmit dienā, ir šāda: «Es esmu kas vairāk, nekā šķietu esam. Manī slēpjas visas pasaules spēks un enerģija.» Tā rosinās dziļas pārmaiņas tavā dzīvē. Lai gūtu ātrāku rezultātu, šo mantru vajadzētu apvienot ar Radošās Iztēles tehniku, par kuru jau esmu runājis. Atrodi, piemēram, kādu klusu vietiņu, apsēdies, aizver acis un neļauj domām klejot, kā pagadās. Sēdi nekustīgi, jo nemierā esošs ķermenis liecina par pazeminātām prāta spējām Un tad atkārto mantru vairākas reizes skaļā balsī. To darot, iztēlojies sevi kā disciplinētu, stipru un apņēmīgu personību, kura pilnībā spēj kontrolēt savu prātu, fizisko ķermeni un garu. Iztēlojies sevi rīkojamies tā, kā šajā situācijā būtu rīkojies Gandijs vai Māte Terēze. Un tavā dzīvē sāksies radikālu pārmaiņu laiks.»

«Tik vien?» es pārvaicāju, pārsteigts par šīs formulas šķietamo vienkāršību. «Vai tiešām ar šāda vienkārša vingrinājuma palīdzību iespējams atbrīvot sevī milzīgu gribasspēka rezervi?»

«Šo metodi Austrumu Garīgie Skolotāji praktizējuši un mācījuši gadsimtiem ilgi. Līdz mūsu dienām tā saglabājusies viena vienīga iemesla dēļ, proti, tā iedarbojas. Par metodes iedarbīgumu vienmēr spriež pēc iegūtā rezultāta. Ja šī tēma tevi interesē, ir vēl dažas tehnikas, ko varu piedāvāt. Arī praktizējot tās, tiek mobilizēta cilvēka griba un attīstīta pašdisciplīna. Bet man tevi jābrīdina, ka iesākumā tās var likties visai dīvainas.»

«Nu, Džūljen, tu ar savu stāstu esi mani pilnībā ieinteresējis. Tā kā esi sācis par to runāt, tad, lūdzu, turpini.»

«Nu labi. Svarīgi ir sākt darīt to, kas tev nepatīk. Tavā gadījumā pietiktu ar tādām vienkāršām darbībām kā gultas saklāšana no rīta vai arī iešana uz darbu kājām. Veidojot sevī paradumu ietekmēt savu gribu, tu vairs nebūsi savu niecīgāko impulsu vergs.»

«Tātad princips «būt vai nebūt»?»

«Tieši tā. Lai attīstītu stingru gribu un rastu sevī spēku, vispirms to nepieciešams pielietot dzīvē. Jo vairāk tu ietekmēsi un aktīvi iedarbosies uz savas iekšējās disciplinētības aizmetni, jo drīzāk tas nobriedīs un sāks dot tev vēlamos augļus. Nākamo vingrinājumu bija ļoti iecienījis jogs Ramans. Viņš visu dienu mēdza staigāt klusēdams, ja vien nenācās atbildēt uz kādu ļoti tiešu jautājumu.»

«Vai tas bija kaut kas līdzīgs klusēšanas zvērestam?»

«Nu tieši tā arī bija, Džon. Tibetiešu mūki, kuri šo tehniku popularizēja, uzskatīja, ka zināms laika sprīdis, kas pavadīts klusumā, spēj pozitīvi ietekmēt pašdisciplīnu.»

«Kādā veidā?»

«Būtībā, visu dienu klusējot, tu sagatavo savu prātu pakļauties savām komandām. Ik reizi, kad rodas vēlēšanās runāt, tu šo impulsu apslāpē un ciet klusu. Redzi, tavai gribai pašai par sevi nekāds saprāts nepiemīt. Tā tikai gaida tavu komandu, kas to rosinās darboties. Jo vairāk tu to kontrolēsi, jo tā kļūs stingrāka. Problēma slēpjas tajā apstāklī, ka vairākums cilvēku savu gribasspēku neizmanto.»

«Kāpēc viņi tā dara?» es gribēju zināt.

«Laikam jau tādēļ, ka vairākums cilvēku nemaz neapzinās to esam sevī. Par šo šķietamo vājumu viņi vaino visus pārējos cilvēkus un dzīves situāciju. Tie, kuriem ir ļauns raksturs, sevi attaisno šādi: «Es tur neko nevaru darīt. Mans tēvs bija tāds pats.» Tie, kuri pārāk daudz raizējas, saka tā: «Tā nav mana vaina. Man ir pārāk saspringts darbs.» Tie, kuri pārāk ilgi guļ, saka: «Ko lai es daru? Manam ķermenim nepieciešamas vismaz desmit stundas miega.» Šādiem cilvēkiem pietrūkst atbildības pašiem pret sevi. Bet to iespējams iegūt, tikai apziņoties to milzīgo potenciālu, kāds slēpjas ikvienā no mums, gaidot, kad tiks likts lietā. Kad cilvēks iepazīst laikam pāri stāvošos Dabas likumus, kuri nosaka pasaules kārtību un tās iemītnieku dzīvi, viņš sāk apzināties, ka piedzimstot tam dotas visas tiesības sevi pilnībā realizēt. Cilvēkam dota vara būt kam vairāk nekā tikai vides elementam. Tieši tāpat arī tev ir dota iespēja atbrīvoties no pagātnes verdzības. Bet, lai to izdarītu, tev nepieciešams stingrs gribasspēks.»

«Izklausās ļoti iespaidīgi.»

«Tā patiešām ir ļoti praktiska koncepcija. Iedomājies, ko visu tu varētu izdarīt, ja savu pašreizējo gribasspēku divkāršotu. Tu varētu sākt dzīvot atbilstoši tam vingrinājumu režīmam, kādu vienmēr esi ilgojies uzsākt. Tu varētu labāk organizēt savu laiku. Tu varētu reizi par visām reizēm atbrīvoties no paraduma par visu raizēties. Vai arī tu varētu kļūt ideāls vīrs. Stipras gribas veidošana palīdz atkal atgūt to dzīvesprieku un vēlmi aktīvi darboties, kura, tavuprāt, šķietami sen jau zudusi. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors, kuru nepieciešams sevī kultivēt.»

«Tātad, vajadzētu sākt ar regulāru mana gribasspēka trenēšanu?»

«Jā gan. Izšķiries darīt ko tādu, ko patiešām vajadzētu, nevis iet pa mazākās pretestības ceļu. Sāc cīnīties ar saviem sliktajiem paradumiem un niecīgāko impulsu spēku un vilinājumu ar tādu spēku kā raķete, kas pārvar Zemes pievilkšanas spēku, lai paceltos debesu neizzinātajos augstumos. Piespied sevi un pavēro, kas notiks pēc dažām nedēļām.»

«Un mantra man palīdzēs?»

«Katrā ziņā. Manis dotās mantras teksta atkārtošana, vienlaikus iztēlē skatot sevi ideālajā variantā, sniegs tev nenovērtējamu atbalstu, sevi disciplinējot un veidojot tādu dzīvi, kas būtu maksimāli pietuvināta taviem sapņiem Un tev nebūt nav jācenšas savu pasauli izmainīt vienā acumirklī. Iesāc ar mazumiņu. Jā, gargabala distance vienmēr iesākas ar pirmo soli. Mēs augam un veidojamies pamazām. Pat sevis piespiešana piecelties no rīta stundu agrāk un šī paraduma nostiprināšana vairos tavu pašapziņu, iedvesmojot sasniegt aizvien augstākas virsotnes.»

«Īsti neredzu, kā tas viss saistās kopā,» es iestarpināju.

«Sīkas uzvaras ved pie lielām uzvarām. Lai sasniegtu ko patiešām dižu, vajag sākt ar mazumiņu. Turpinot īstenot pat tik vienkāršu apņemšanos kā agrāku piecelšanos katru dienu, tu izjutīsi prieku un baudu, ko šāda sevis pārvarēšana sniedz. Tu esi uzstādījis sev mērķi un spējis to īstenot. Tas dod gandarījumu. Lietas būtība ir tā, ka savu latiņu nepieciešams pacelt arvien augstāk, nemitīgi paaugstinot arī savas dzīves standartu. Tas, savukārt, radīs milzīgu inerci, kas tevi motivēs arī turpmākai vēlmei nemitīgi palielināt savu neizsmeļamo potenciālu. Vai tev patīk slēpot?» Džūljens krasi mainīja tēmu.

«Patīk gan,» es atbildēju. «Mēs ar Dženiju un bērniem katrā jzdevīgā brīdī mēdzam doties uz kalniem slēpot. Lai gan, Dženijai par apbēdinājumu, atlicināt tam laiku izdodas ne pārāk bieži.»

«Nu labi. Tad pamēģini iztēloties, kā tas ir, kad tu atgrūdies ar slēpēm un sāc laisties lejā no kalna. Sākumā slēpes slīd lēni. Bet pēc mirkļa tu jau nesies lejā no kalna tā, ka vējš svilpo gar ausīm, vai ne?»

«Vari saukt mani par slēpotāju «nindzju». Es mīlu ātruma sniegto baudu!»

«Un kas ļauj tev šo ātrumu iegūt?»

«Mans aerodinamiski veidotais augums?» es mēģināju paspīdēt ar asprātību.

«Jauki,» Džūljens pasmējās. «Man gan likās, ka tu sacīsi «inerce». Lai sevi disciplinētu, cilvēkam nepieciešama arī inerce. Kā jau teicu, jāiesāk ir ar kaut ko nelielu. Tā var būt vai nu nedaudz agrāka piecelšanās no rīta, vai ikvakara pastaiga pa savu tuvāko apkārtni. Vai arī spēja izslēgt televizoru, kad apzinies, ka esi to jau skatījies pietiekami ilgi. Šādas mazas uzvaras pār sevi visas kopā veido inerci, kas rosina tevi doties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Un drīz vien tu pēkšņi atskārt, ka dari ko tādu, kas agrāk tev pat sapņos nebija rādījies. Turklāt ar tādu aizrautību un enerģiju, kāda, tavuprāt, nekad agrāk tev nav piemitusi. Tas ir ļoti patīkami, Džon. To es saku no paša pieredzes. Un sārtais stiepļu pinums joga Ramana stāstītajā līdzībā vienmēr tev atgādinās, ko iespēj cilvēka griba.»

Brīdī, kad Džūljens beidza izklāstīt savus uzskatus jautājumā par disciplīnu, es ieraudzīju istabā ieslīdam pirmos rīta saules starus, kuri aizvirzīja nost tumsu, gluži kā bērns, nosperot nost segu. «Šī būs izcila diena,» es nodomāju. «Pirmā diena, nostājoties uz apskaidrības ceļa.»